no savas uzdrīkstēšanās

No barikādēm — uz neatkarīgu Latviju

Ivars Redisons, bijušais Latvijas Tautas frontes

priekšsēdētāja vietnieks (barikāžu laikā), — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Visas enerģijas kondensators bija Latvijas Radio. Dzintris Kolāts bija gatavs runāt pagrīdes raidītājā. Gandrīz tūkstotis ārvalstu žurnālistu darbojās Latvijā, akreditēti pie Aleksandra Mirļina. "Latvenergo" vīri noorganizēja čekas nekontrolētus sakaru kanālus. Divas nedēļas reālā vara valstī bija nevis valdības un Augstākās padomes, bet gan LTF un pašvaldību rokās, kuru tajās ielika pati tauta. (Oficiālo un neoficiālo varas centru mijiedarbība arī ir īpaša pētījuma vērta. LTF bija tikai sabiedriska organizācija, tās tobrīd reālā vara balstījās uz tautas ticību, bet nebija naudas, resursu, speciālistu, lai šo varu noturētu. Arī LTF rīkojumi PSRS un starptautiskā skatījumā nevarēja būt likumiski. (Barikādes rubikieši izsludināja par masu nekārtībām, ar attiecīgu krimināllietu. Absurds, bet arī neatkarīgā Latvijas valsts par likumiskām barikādes atzina tikai 1997.gadā!) Starp pašu LTF un AP, un MP struktūrām pastāvēja būtiskas pretrunas.)

Jā, labi izdomāto Kremļa stratēģiju pārsvītroja sabiedriskā organizācija — Latvijas Tautas fronte. "X stundas instrukcija", miljons parakstu pret savienības līgumu, visu Latvijas demokrātisko organizāciju (izņemot Pilsoņu kongresu, kura vadītāji atteicās piedalīties pretspara Kremlim veidošanā) parakstīts vienotas rīcības līgums, aicinājums uz 13.janvāra manifestāciju un barikādēm, un šo barikāžu politiskā vadība nevardarbīgās pretestības gultnē apliecināja pasaulei, ka šeit tauta vēlas būt ne protektorātā, bet patiesi neatkarīga. Barikādēs un 3.marta aptaujā apliecinātā tautas griba ietekmēja arī lielvaru nostāju. Ārkārtīgi daudz pūļu LTF ieguldīja arī t.s. tautas diplomātijas organizēšanā, kas nebija bez panākumiem. (Pēc LTF iziršanas šo tik būtisko izskaidrošanas formu Latvija vairs nelieto.)

Kā minēts sākumā, procesi bija ļoti sarežģīti, tajā skaitā LTF dibināšana. Daži zināja visas aizkulises, daudzi tās nojauta, un tas bija izšķiršanās laiks — izmantot vai neizmantot gadījumu, kad Kremlis "atlaida grožus". Ne viens vien tolaik izšķīrās pamukt krūmos, lai pēc gadiem ar pilnu kabatu atgrieztos cīņā par varas Olimpu.

Problemātisks ir arī LTF "pirmā ešelona" solis, aizejot protektorāta piedāvātos amatos un 1990.gadā būtībā pametot LTF organizāciju. Iespējams, uzskatot to par "norakstītu". No "vecajiem" palika vienīgi Dainis Īvāns, par pēctecību vēl raizējās Jānis Škapars. Pārējiem, šķiet, LTF vairs tobrīd nebija vajadzīga... Pēcteči Vecpilsētas ielā varēja pārņemt tukšas sienas un atmiņas par tur valdījušo bohēmu. Saņēma arī atklātu sabotāžu. Piemēram, Aivara Jaunbelzēja piesavinātie dokumenti (represēto atmiņas) nav atdoti līdz šai dienai.

Krūmos nesēdētājiem bija tikai viena politiskā alternatīva: "stingrā līnija" vai "soli pa solim".

"Stingrās līnijas" piekritēji līdz pat šai dienai tā arī nav varējuši uzrādīt politiski militāros aprēķinus, kā viņi būtu panākuši LR atjaunošanu ar neko nedarīšanu vai šaušanu. Pēckara nacionālie partizāni bija krietni labāk apmācīti un bruņoti, ilgi gaidīja sabiedrotos... un cieta sakāvi. Latviešu ir tikai pusotrs miljons. Diemžēl "stingrā līnija" ar aklo naidu un vēlmi iznīcināt visus "nepareizos" latviešus ir strupceļš uz tautas pašiznīcināšanos. Kur ir lielāka spējīgu cilvēku rezerve — simt miljonu Krievijā, miljarda Ķīnā vai mazajā, nodzertajā Latvijā? Kam vairs būs vajadzīga Latvijas valsts, ja nebūs latviešu tautas?

Kā toreiz, tā šodienas acīm raugoties, vienīgais iespējamais risinājums bija "soli pa solim". Īpaši ņemot vērā, ka pasaules varenie tika vienojušies par protektorāta statusu Latvijai Krievijas sastāvā.

Šajā "soli pa solim" stratēģijā īstenojās vairāki posmi:

1) AP vēlēšanas un 4.maija deklarācija;

2) paraksti pret savienības līgumu;

3) nevardarbīgā pretošanās represijām un barikādes;

4) 3.marta aptauja;

5) LR neatkarības pasludināšana.

Visvētrainākais un smagākais bija laiks no 1990.gada oktobra līdz pučam. Katrs atceras savām acīm redzēto, katrs savā vietā darīja, kā spēja un prata. Un visiem ir sava taisnība. Frančiem ir paruna: "Revolūcijas uzsāk ideālisti, īsteno fanātiķi, bet augļus plūc ciniķi!" Atmodas "pirmais ešelons" un tam pietuvinātie gozējās varas saulītē, un vissmagākajā laikā "fanātiķu" loma iekrita LTF 3.sasaukuma valdei un domei — cilvēkiem, kuri nepretendēja ne uz amatiem, ne uz mantu, ne slavu, bet organizēja un izdarīja to, ko tajā brīdī prasīja tautas balss. Tagad daudzi tribūni cenšas nopulgot LTF "otrā ešelona" paveikto. Iespējams -—aiz kauna, ka paši nav bijuši pirmajās rindās. (Atcerēsimies kaut vai to, kā AP LTF frakcijas deputāti pasludināja sevi par neatsaucamiem, tikko korupcijas skandāls ar automašīnām lika apšaubīt dažu neaizstājamību.) Ja notic dažiem "ģenerāļiem", tad tautas drosmes fenomena mērķtiecīgie virzītāji, kā Latvijas Tautas fronte un tās toreizējā valde konkrēti, it kā nemaz nebūtu eksistējuši.

Jāsaka, ka tieši decentralizācija un katra paša atbildība par saviem vārdiem un rīcību bija visu tālāko panākumu atslēga.

Piemēram, bija neskaidras ziņas, ka Kremlis plāno represijas sākt Ziemassvētkos (ne velti daļa politiķu tika nākuši klajā ar iemidzinošo Ziemassvētku samierināšanās aicinājumu!). LTF mītnes dežurants Māris Pļavnieks bez kādas saskaņošanas 22.decembra rītā ieradās radio un, atsaucoties uz zviedru izlūkdienestu, ziņoja par represiju sākšanos un aicināja darboties pēc "X stundas plāna". Par šādu patvaļību viņam tika "mazgāta galva" taču, vēlākām acīm skatoties, — M.Pļavnieka paziņojums radio, iespējams, atturēja Kremli tieši todien sākt savu plānu. (Kremlī protestējot 26.decembrī par atkāpšanos paziņoja Ševardnadze.)

Neskaidrības Atmodas laika notikumu izklāstā (un barikāžu it īpaši!) rodas pavisam vienkārša iemesla dēļ — Augstākā padome un Ministru padome bija tikai okupētas teritorijas (protektorāta) struktūras. Te nu apstākļi jebkuram uzspieda mūžīgu lavierēšanu starp sirdsbalsi un impēriju. Tomēr saspēlē ar LTF visi jautājumi virzījās uz priekšu -—kā sabiedriska organizācija tā varēja atļauties teikt to, par ko valdībai jāklusē. Var jau visus nodomus, norunas un plānus stāstīt tirgus laukumā. Bet gudri tas nebūtu. Ja kas tika sasniegts, tad tur arī slepenībai ir liela loma (ievērojiet -— ne 31.maija lēmumu, ne barikāžu plānu neviens "nenostučīja"!). Visi uzdevumi un informācija tika nodota tieši — bez telefonu un pasta starpniecības.

Politiskais pamats bija "X stundas instrukcija". Ja K.Ulmanis, nojaušot sliktāko scenāriju, tomēr 1940.gadā klusēja un pameta tautu likteņa varā, tad LTF valde 1990.gada 27.novembra un 4.decembra sēdēs izlēma uzticēt domāt un lemt tautai pašai.

"X stundas instrukcijas" autors ir Ivars Redisons, tās tekstu noslīpēja Uldis Augstkalns. Paredzot represijas, LTF valde 1990.gada 4. decembrī pilnvaroja TF nodaļu Zviedrijā uzņemties visas organizācijas vadību brīdī, tiklīdz Latvijā sāksies aresti. Paredzējām Daiņa Īvāna pārcelšanos uz Zviedriju. Plāna sastāvdaļa bija Daugavmalas manifestācija, kas tika ilgi un rūpīgi gatavota. Sākoties slaktiņam Lietuvā, LTF nodaļu vadītājiem tika sadalīti papildu uzdevumi. Tas notika 12.janvārī LTF domes sēdes laikā LVU aulā (daudzu atmiņā iegūlusi kā "Apspriede pie melnajām klavierēm"). Roberts Milbergs paziņoja aizsardzības vadības shēmu — Vidzemes, Zemgales, Kurzemes, Latgales vīri darbojas attiecīgo Rīgas rajonu (priekšpilsētu) pašvaldību un LTF nodaļu vadībā. Piemēram, tautas dalību MP aizsardzībā koordinēja Vidzemes priekšpilsēta, no LTF atbildīgs bija Dzintars Rasnačs; Dzirnavu ielas ATS barikādes vadīja ZA akadēmiķis Ivars Kalviņš, Zaķusalā -—Roberts Millers un Ainārs Bašķis, Ulbrokā — Jānis Ruško, Liepājā —Andris Jaunsleinis. Par šiem un simtiem citu vīru prese tagad nez kāpēc neraksta.

Barikādes janvārī bija Zaķusalā, Stopiņos, Liepājā, Kuldīgā un vēl dažās vietās, bet tagad diemžēl piemin tikai Doma laukuma barikādes. Arī šeit izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Pirmkārt , Vecrīgā uzturējās žurnālistu vairākums. Otrkārt , Vecrīgas barikāžu tiešie organizētāji stāstos par sevi ir mazāk kautrīgi nekā pārējo barikāžu dalībnieku tūkstoši. Treškārt , politiskā nepieciešamība izveidot Latvijai uzticamas legālas bruņotas struktūras bija atrisināma tikai likumdošanas (protektorāta) ceļā, sakarā ar ko ap Aizsardzības un iekšlietu komisiju pulcējās kompetentākie militārie speciālisti. Saprotams, ka, sākoties barikāžu veidošanai, viņi savas zināšanas izmantoja pirmām kārtām tur, kur atradās — Vecrīgā.

P.S. Nav gan arī dzirdēts, ka Vecrīgas barikāžu sakarā kāds būtu pieminējis kuršus un līvus, - bet tieši kurzemnieki te rādīja gadsimtos krāto spītu.

Uzsverams Ivara Godmaņa valdības atbalsts barikādēm. Smago tās pārliecināšanas darbu veica Ilze Cielava. Lēmums par taktiku tika pieņemts šaurā lokā LTF valdes sēdē pulkveža A.Bunkas (toreizējā MP apsardzes priekšnieka) kabinetā pēc Baku un Tbilisi videoierakstu analīzes. Kritiskākajā brīdī izšķirošs izrādījās ministru Jāņa Janovska un Daiņa Ģēģera mugurkauls -—"Mēs esam valdība vai lupatas!" Ministrijas deva pavēli, un visa tehnika bez problēmām ar ceļazīmēm, degvielas norakstīšanu utt. virzījās uz Rīgu. Nedrīkstētu svītrot no vēstures arī Valsts aizsardzības padomi, kurā ietilpa arī LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Tieši šī cilvēka organizatoriskā enerģija un talants bija izšķirošā daudzos kritiskos brīžos.

LTF kā sabiedriska organizācija virzīja Īpašo brīvprātīgo vienību, Zemessardzes un citu militāro struktūru izveidi, taču visam vajadzēja noformējumu likumā. Lai neapsūdzētu terorismā. Piemērs jau bija ar "Mhedrioni" Gruzijā. Legālu aizsardzības spēku izveide arī bija centrālais jautājums, ap kuru notika visbiežākās un visasākās diskusijas un kurš arī visvairāk tika bremzēts kā 1990., tā arī 1991.gadā. Piemēram, Roberta Milberga sagatavotais LTF jūnija aicinājums veidot Latvijas armiju saņēma apdullinošu nosodījumu (tāpat kā "X stundas instrukcija" decembrī).

Daži visus notikumus tagad cenšas iztēlot kā nenopietnu spēli. Taču tauta visu uzņēma nopietni, un arī mirušie bija pavisam īsti. Tāpat kā desanta divīzija "dezertieru ķeršanai Latvijā", Vislatvijas glābšanas komitejas paziņojums par visas varas pāreju tās rokās, tālākais Kremļa ultimāts izveidot koalīcijas valdību... Līdzīgs scenārijs jau tika redzēts 1940.gadā ar tik zināmajām sekām. Turklāt 17.janvārī sākās "Tuksneša vētra", novēršot pasaules uzmanību no Latvijas.

Barikādēs varonība mijās ar stulbumu, gļēvulību un nodevību. Īpaši to cilvēku vidū, kuri sevi deklarēja par profesionāļiem un saņēma algu. Uz mēnesi piepeši pazuda LTF apsardzes priekšnieks Ralfs Sviriņš, esot bijis saslimis. Arī viņa pēctecis Armands Māliņš krīzes momentā nodrebēja. Gandrīz divus gadus gatavotās G.Bezhļebņikova komandētās Īpašās brīvprātīgo vienības izšķirošā brīdī kā galīgi naivuļi sastrādāja vairākas grūti labojamas kļūdas.

AP Aizsardzības un iekšlietu komisijā dienu pirms Iekšlietu ministrijas ieņemšanas ieradās omonietis (kuru nedēļu vēlāk atrada Ulbrokas mežā nošautu) un paziņoja par sagatavoto uzbrukumu. Šo nopietno signālu oficiālās struktūras neņēma vērā un, protams, pēc tam vairs neatzinās, ka tādu vispār būtu saņēmušas. Kad dažādu "kļūdu" parādījās arvien vairāk, LTF valdei nācās krasi iejaukties, atcelt apšaubāmus rīkojumus. Piemēram, AP barikāžu štāba rīkojumu par Rīgas tiltu atbloķēšanu (dodot rīcības brīvību OMON un desantniekiem). Šo rīkojumu un O.Kostandas parakstu uz tā, šķiet, daudzi gribētu izdzēst no atmiņas... Tās visas ir lietas, par ko ir desmitiem sējumu izmeklēšanas iestādēs, un īpašu cerību, ka viss tiks salikts "pa plauktiņiem", vairs nav.

Bet gaišo lietu tomēr ir vairāk. Piemēram, kāds krievu virsnieks, ar kuru man tikšanos noorganizēja pulkvedis Auseklis Pļaviņš 10.janvārī, sniedza informāciju, ka virsnieku sapulcēs uztraucas, "...ka tikai latvieši pēc manifestācijas svētdien aizbrauktu mājās!" Var tagad smaidīt, bet šī it kā sīkā informācija un vienkāršā loģika — "ja ienaidniekam nepatīk, tad jādara otrādi un visiem lauciniekiem ir jāpaliek Rīgā!" — LTF valdei kalpoja par pamatu valsts vēsturē vistālejošākā lēmuma pieņemšanai. Sakiet vēl, ka spiegošana nav būtiska!

Par algu saņemošo un tagad uz slavu pretendējošo amatpersonu darbu LTF valde 1991.gada 2.aprīlī bija spiesta secināt (protokols Nr.27, p.3) " ... LR Ministru padome š.g. 26.janvārī pārņēma no LTF stratēģiski svarīgo valsts objektu apsardzes realizāciju, bet līdz šai dienai nav varējusi to nodrošināt. Protestējot pret LR valdības neizlēmību, LTF valde turpmāko tautas piedalīšanos objektu apsardzē uzskata par bezjēdzīgu un noņem no sevis atbildību par šo objektu tālāko likteni..." . Līdzīgs bija arī puča laiks.

Katrs to laiku redzēja savādāk. Kopā sanāktu liela, liela mozaīka. Jāliek kopā kā dokumenti, tā atmiņas. Šim mērķim tiek veidots Tautas frontes muzejs, lai vēsturnieki un nākamās paaudzes katra ieguldījumu varētu izvērtēt objektīvi.

Barikāžu laika Tautas frontes valdē bija šādi cilvēki: Romualds Ražuks, Ivars Redisons, Ilze Cielava, Uldis Augstkalns, Juris Kokins, Aivars Bernāns, Andrejs Panteļējevs, Dainis Īvāns, Juris Dobelis, Ainārs Bašķis, Jānis Ruško, Juris Strīpnieks, Roberts Milbergs. Kaut personības ļoti pretrunīgas, kopā tās izveidoja tik saliedētu, nesavtīgi visu mērķim ģenerējošu vadības kolektīvu, kāds Latvijā nebija bijis. Varbūt tieši tādēļ kā kolektīvais prāts LTF valde izrādījās pārāka par citiem. Kaut katrs cilvēks atsevišķi — kā apgalvo nelabvēļi — neesot harismātisks, pūli suģestējošs orators. Pēc neatkarības atjaunošanas LTF valdē tika kooptēts Jānis Dinevičs. Valdei veikt gigantisko slodzi līdzēja mazs, bet pašaizliedzīgs darbinieku kolektīvs, kuru izdevās izveidot tieši barikāžu laikā. Artūrs Dudars, Ingrīda Šmite, Artis Ērglis, Drosma Blagoveščenska, Ingrīda Pīlādze, Māris Pļavnieks, Sallija Benfelde un citi nāca uz siltākiem krēsliem aizbēgušo vietā (kā jau minēju, "pirmais ešelons" aizgāja, atstājot gandrīz tukšas sienas). Laikā, kad ik brīdi varēja "uzdot nervi", grūti pārvērtējama loma bija Līgai Streipai ar viņas labestību un dzīvessparu, Atim Lejiņam un vēl daudziem cilvēkiem.

Vēsturnieki publikācijās par barikādēm klusē ne tikai par LTF organizējošo lomu. Neraksta arī, piemēram, par Viļa Krūmiņa izveidoto starptautisko informācijas tiltu Maskava - Prāga - Rīga, Latviešu strēlnieku apvienības un daudzu citu sabiedrisko organizāciju veikumu.

Ir pienācis laiks šos daudzos "baltos plankumus" aizpildīt.

Atsevišķa tēma būtu LTF naudas lietas, kurās barikāžu laika valde centās ieviest kārtību (ar ko izpelnījās nemīlestību.). Piemēram, ārvalstu bankās bija četri rēķini, konspirācijas dēļ noformēti uz privātpersonām. Vienīgais, kurš sniedza pārskatu un atdeva naudu, bija Dainis Īvāns. Par pārējiem kontiem, kuros katrā bija 40 tūkstoši dolāru, atbildīgie nav snieguši pārskatus un atdevuši atlikumu līdz šai dienai. Arī dažviet citur ar LTF atbalstītāju saziedoto bija noticis tas, ko tautā sauc vienkārši par zagšanu.

Pēc neatkarības atjaunošanas kļuva jaušama jaunu vēlēšanu tuvošanās, kur lielais kuģis — LTF — varētu daudziem būt atkal noderīgs. Sākās nežēlīga cīņa starp partijām (sociāldemokrāti, LNNK u.c.), grupējumiem un atsevišķām personām par ietekmi un varu LTF. Atjaunojot valsts neatkarību, LTF savu politisko misiju bija izpildījusi, LTF tika sašķelta un ar 5.Saeimas ievēlēšanu nogāja no politiskās skatuves. Toreizējie aktīvisti turpina darbošanos vai visās Latvijas partijās.

Ja tautai kritiskākajos brīžos toreizējā LTF valde spēja atrast īstos risinājumus, tad, gatavojot LTF 4.kongresu, tika pieļautas divas tālejošas kļūdas (šodienas skatījumā). Toreiz — jau pēc LR neatkarības atjaunošanas — varēja (un vajadzēja!) uz LTF bāzes izveidot masveida tautas partiju ar apmēram 20—30 tūkstošiem biedru un izsludināt nekavējošas 5.Saeimas vēlēšanas. Bet toreiz šie Inta Cālīša iesniegtie priekšlikumi likās priekšlaicīgi... Iespējams, tad nenonāktu līdz pašreizējai partiju sadrumstalotībai ar visām no tās izrietošām postošajām sekām.

Šķiet, īpašu pētījumu vērti ir Latvijas tautā notiekošie psiholoģiskie procesi, no kuriem daudzi Rietumu sabiedrībā nemaz nebūtu domājami (iespējams, tieši tādēļ pie demokrātijas stabilitātes pieradušie emigrācijas latvieši šeit maz ko spēja izdarīt). Bija visai daudz partijnieku, štata čekistu un čekas aģentu, kuri izšķirošā brīdī gribēja ar pašu asinīm izpirkt savu grēku barikāžu šajā pusē. To neļāva. Žēl, ka naids aizmigloja latviešu vairākumam acis un saprātu. Kaut, daudzinot sevi par kristiešiem, ar nepiedošanas (ļaunās atriebības) pielūgsmi, ar demonstratīvu vēlmi sist visus pēc kārtas un īpaši arī tos, kuri nav kaitīgi, radikāļi paši uzprasījās uz naidu un ar to tik krasi ir vairojuši Latvijas pretinieku nometni, ka šobrīd nākotne īpašu optimismu nevieš. Nelabvēļiem par prieku latviešu savstarpējo naidošanos vēl pastiprina savstarpējā tiesāšanās katram ar katru par mājām, zemi, īri utt. (Rīgā vien trešdaļa namu ir atdota viltusmantiniekiem.) Citi tikmēr "pievāc" ekonomikas mezglpunktus.

Lielajā pārmaiņu, cerību, melu un zagšanas laikā katrs cilvēks bija savas izšķiršanās priekšā. Bet kopumā tas bija skaists laiks, kura ideāli mums visiem kopā jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm.

LTF dibināšanas desmit gadu atceres konference notiks 10.oktobrī Kongresu namā Rīgā.

Šoruden aprit 10.gadskārta kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas. Tā laika ideālus nedrīkstētu svītrot no atmiņas. Panākumu un kļūdu analīze ļautu labāk izprast to, kas notiek pašlaik.

Astoņdesmito gadu nogale bija lielu pārmaiņu laiks visā pasaulē. Arī Latvijā, zemē, kas bija iesaistīta lielvaru spēlē un kas vēl nezināja, kā iegriezīsies tās liktenis. Gandrīz katrs atceras 1991.gada 13.janvāri, kad 750 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju pēc LTF aicinājuma pulcējās Daugavmalā Rīgā, lai pasaulei paustu lielāko tautas gribas apliecinājumu mūsu vēsturē.

LTF dibinājās 1988.gadā ar pamatmērķi — demokrātiskas sabiedrības izveide. Toreizējie procesi bija sarežģīti. Daži zināja visas aizkulises, daudzi tās nojauta, un tas bija izšķiršanās laiks — izmantot vai neizmantot gadījumu, kad Kremlis "atlaida grožus".

Šobrīd, pēc valsts neatkarības sasniegšanas, Tautas fronte ir mūsu atmiņās. Izpildījusi savu misiju — Latvijas neatkarības atjaunošanu, LTF nogāja no politiskās skatuves. Nobriedusi paaudze, kas trešo Atmodu redzēja bērnu acīm. Skolās sākuši mācīties toreiz vēl nedzimušie. Mainījušies parlamenti un valdības. Aizgājuši no politikas un atgriezušies ikdienā vairums trešās Atmodas dalībnieku. Bet šodien iespaido toreizējie darbi un cerības. Arī kļūdas. Katrs to laiku redzēja citādi. Kopā sanāktu liela mozaīka. Jāliek kopā kā dokumenti, tā atmiņas. Te lieti noderētu arī "Latvijas Vēstneša" lasītāju atsaucība.

Šim mērķim tiek veidots Tautas frontes muzejs, lai vēsturnieki un nākamās paaudzes varētu objektīvi izvērtēt katra ieguldījumu. Muzeju, kura darbība atrodas ārpus politikas intrigām, šopavasar nolēma veidot bijušie barikāžu laika LTF valdes locekļi, šodien dažādu partiju pārstāvji, lai saglabātu piemiņā Atmodas sākumu.