Par mazo uzņēmumu attīstības veicināšanu

AGRIS SKUJA, Ekonomikas ministrijas Rūpniecības politikas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Agris Skuja

Vakar Rīgā sākās un līdz 6. septembrim turpināsies plašs starptautisks pasākums "Baltijas dinamika" jeb "Inovācijas un jaunie uzņēmumi Baltijas reģionā", ko rīko Latvijas Tehnoloģiskais centrs. Konferences darbā līdzās Latvijas speciālistiem piedalās pārstāvji no 21 valsts: gan tepat no kaimiņiem — Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, gan arī no Ukrainas, Polijas, Čehijas, Ungārijas, Rumānijas, Vācijas, Dānijas, Nīderlandes, Francijas, Spānijas, ASV u.c.

Inovācija ir ļoti plašs jēdziens, kas būtībā nozīmē darbību kopumu, kas jāveic, lai no idejas radītu, ražotu un realizētu tirgū jaunu konkurētspējīgu produktu vai pakalpojumu. Tātad — zinātnes un ražošanas apvienojums, kas gan prasa zināmus materiālus ieguldījumus, taču veiksmes gadījumā sola arī ievērojamu atdevi. Un tas nozīmē soli pretī progresam, pretī labklājībai. Kamēr pasaules gudrie prāti Rīgas Latviešu biedrībā apmainās ar pieredzi, demonstrē spožākos paraugus, šķiet, ir īstais brīdis arī pārdomāt, kā mūsu pašu mājās vedas ar inovācijas procesa sekmēšanu, kas jau ir izdarīts un kas vēl darāms.

— Inovācijas process visciešāk saistāms tieši ar mazo uzņēmumu darbību un attīstību. Vidējie uzņēmumi jau ir mazliet spēcīgāki, tie savu biznesu vairāk vai mazāk izveidojuši un tiem tomēr pieejami divi jau esošie atbalsta fondi — valsts akciju sabiedrība "Latvijas eksportkredīts" (ja uzņēmums eksportē produkciju uz Eiropas valstīm) un Latvijas Garantiju aģentūra. Jāteic, šie abi fondi būtībā darbojas ar simtprocentīgu garantiju, jo atbalsts tiek dots tikai tajos gadījumos, kad uzņēmuma darbība un biznesa plāna analīze apliecinājusi, ka aizņēmums tiks atdots. Tādēļ ir nepieciešams vēl viens — Inovāciju fonds, kas būtu ar vislielāko riska pakāpi. Kā apliecina, piemēram, Somijas pieredze, riska pakāpe ir apmēram 15 procentu. Tas nozīmē, ka 15 procentu no fonda atbalstītajiem uzņēmumiem varētu arī "krist". Ne tikai subjektīvu, bet arī objektīvu iemeslu dēļ. Teiksim, mazais uzņēmējs paņēmis aizdevumu, bet kamēr viņš ievieš jauno tehnoloģiju, veido ražotni, kāda cita firma to apsteidz un — vieta tirgū jau aizņemta... Tomēr tie 85 procenti uzņēmumu, kas ar fonda atbalstu izdzīvotu un kļūtu konkurētspējīgi, šos 15 procentus kompensē. Tādēļ šis inovāciju fonds nepieciešams, lai dotu iespēju vismaz pārējiem attīstīties. Šie mazie uzņēmumi savu darbību uzsāk tehnoloģiskajos centros, kur ir ievērojamas telpu nomas maksas un citu servisa pakalpojumu cenu atlaides. Šovasar biju Portugālē, vienā no šādiem centriem. Uzņēmumi, kas tajos darbojas, maksā tikai vienu trešo daļu no šo pakalpojumu vērtības, pārējo sedz valsts un municipalitāte.

— Latvijā arī tapšanas stadijā ir Tehnoloģiskais parks. Kā šobrīd veicas?

— Ir paredzēts izveidot Teholoģisko parku Rīgas Tehniskajā universitātē. Tas, kā visur pasaulē, uz atvieglotiem noteikumiem mazajiem uzņēmējiem iznomātu telpas ar visu aprīkojumu, kur tie savu ideju varētu realizēt līdz produkcijas ražošanai. Tehnoloģiskais parks domāts jaunas kvalitātes produkcijas vai pakalpojumu veidu izstrādei, kas turklāt ir zinātnes ietilpīgi. To varētu dēvēt par simbiozi starp zinātni un tās ideju tehniskajiem izpildītājiem. Tiek veidots mazais uzņēmums ar statūtkapitālu, no Inovācijas fonda tiek ņemts kredīts un tehnoloģiskajā parkā 2 — 3 gadus strādāts, izveidojot gatavu produkciju vai pakalpojuma veidu jaunam tirgum. Tad, kad tas izdarīts, viņi šo biznesu, piemēram, var piedāvāt kādam lielākam uzņēmējam, kas nav varējis vai nav vēlējies finansēt pētījumus, izglītot personālu utt. To visu varētu dot šāds tehnoloģiskais parks, kura izveidei nolūkotas bijušās padomju armijas kazarmas Slokas ielā 58. Tur ir diezgan daudz ēku ar cauriem jumtiem, bojātām inženierkomunikācijām; šis un tas — kāds logs, kādas durvis — no turienes jau ir pazudis...

— Tas nozīmē, ka šī kompleksa remontēšanai un piemērošanai parka vajadzībām būs nepieciešami lieli līdzekļi?

— Citu valstu pieredze rāda, ka tehnoloģiskos parkus veido pavisam savādāk, nekā tas notiek pie mums. Tos būvē gluži no jauna. Lisabonā universitātei parka vajadzībām atvēlēti 330 hektāri; visas ēkas būvētas atbilstoši jaunākajām mūsdienu prasībām, tām ir moderns aprīkojums. Bet — katra valsts sāk atbilstoši savām iespējām, ar to, kas ir. Tehniskā universitāte būtu pateicīga pat par šo iespēju. Kompleksu varētu uzturēt un pamazām remontēt par līdzekļiem, kurus saņemtu no citām firmām, kas šeit ir nomieki. Parka direktors Leonīds Ribickis bija ieradies pie manis ar līguma projektu — kāda Somijas firma, kas ražo laboratorijas iekārtas, mēraparātus, ko var izmantot ķīmijas, pārtikas rūpniecībā, enerģētikas nozarē, būtu ar mieru investēt šādā teholoģiskajā parkā. Turklāt šī firma ir Eiropā sertificēta un tātad ir tiesīga izsniegt kvalifikācijas sertifikātu ikvienam mūsu darbiniekam, kas beidzis šīs firmas organizētos kursus. Šāds sertifikāts dod tiesības strādāt arī jebkurā citā Eiropas valstī. Taču, ja neizdosies iegūt telpas parkam, neizdosies arī noslēgt šo līgumu.

— Kādi ir šķēršļi?

— Šis objekts pagaidām ir Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) valdījumā, un Finansu ministrija sniedz Ministru kabinetā prasību šo īpašumu arī atstāt VNĪA. Acīmredzot firmas, kas pašlaik tur nomā telpas, vēlas tās arī privatizēt. Šķiet, Ekonomikas ministrijai un Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU) nebūs viegli aiztāvēt savu viedokli, ka šo ēku kompleksu vajadzētu apsaimniekot vienam pārvaldītājam — RTU.

— Ja neizdodas, ko tad?

— Tad atliek ierosināt valdībai un Rīgas pašvaldībai, ka nepieciešams būvēt jaunu tehnoloģisko parku. Tam vajadzīgi ļoti lieli budžeta līdzekļi, kuru šobrīd nav. Ļoti gan gribētos, lai netiktu atstāti novārtā mūsu zinātnieki un mazā biznesa attīstība.

— Kā šobrīd veicas ar otra lielā inovācijas procesa veicināšanas balsta — Inovācijas fonda dibināšanu?

— Vasarā konceptuāli saņēmām Ministru kabineta atbalstu šāda fonda radīšanai. Patlaban tiek izstrādāti normatīvie dokumenti fonda izveides un darbības reglamentēšanai. Ceram, ka nākamajā gadā fonds varēs uzsākt darbību, kaut gan tam līdzekļi budžetā nav paredzēti. Taču, ja valsts budžets arī turpmāk tiks izpildīts tikpat veiksmīgi kā līdz šim, tad ir cerības, ka varētu atrast fonda darbībai nepieciešamo vienu miljonu latu. Tas iesākumam.

— Kāda jūsuprāt ir pašvaldību loma šī mazā biznesa un inovācijas atbalstīšanā?

— Diemžēl tas viss maksā naudu. Ja pašvaldības budžets ir tik bagāts, ka līdzekļus iespējams atvēlēt, tad ir ļoti labi. Šobrīd lielās naudas grūtībās ir arī pašvaldības, taču arī tas nevar turpināties mūžīgi.

—Turklāt, pie labas gribas, rūpējoties par uzņēmējdarbības veicināšanu savā teritorijā, ir iespējams šo to labu izdarīt. To apliecina arī Jelgavas pieredze, kur tiek veidoti ražošanas inkubatori. Cik liels ir mazo uzņēmēju īpatsvars visā ražotāju saimē?

— Šobrīd situācija veidojas diezgan īpatnēja. Valsts Uzņēmumu reģistrā ir nedaudz vairāk par 30 tūkstošiem uzņēmumu. No tiem aptuveni 20 tūkstoši uzņēmumu būtu ierindojami mazā biznesa kategorijā. Savukārt no šiem 20 tūkstošiem aptuveni puse veic ekonomisko darbību. Otri 10 tūkstoši šo darbību neveic, jo nodokļu nasta ir pārmēru smaga. Pēdējie statistikas dati liecina, ka vismaz 23 procenti no mazajiem uzņēmumiem savus ienākumus neuzrāda. Jo, raugi, ja itin viss nopelnītais tiek "noēsts", uzņēmums neattīstās un īstenībā tam pēc neilga laika būtu jāizput. Taču tā vis nenotiek. Tātad ienākumi ir, tikai tie tiek slēpti. Netiek maksāti nodokļi, arī sociālais, bet — algas — aploksnēs. Ja šiem uzņēmumiem liktu nomaksāt visus nodokļus, tie tūdaļ bankrotētu, un valsts iegūtu veselu pulku bezdarbnieku un sociāli atbalstāmu personu. Lai palīdzētu mazajiem uzņēmējiem izdzīvot, vajadzētu strādāt pie divām problēmām — jāsamazina ienākumu nodoklis tieši šai uzņēmumu kategorijai un jārealizē arī otra demokrātijas pazīme — diferencēta fizisko personu ienākuma nodokļa skala. Kas vairāk pelna, tas arī vairāk maksā. Tā ir sarežģīta, bet pasaulē ļoti izplatīta lieta. Un trešais — jāpārskata uzņēmumu vecie nodokļu parādi. Ar šo nastu daudzi, kaut arī tagad jau sekmīgi darbojas, nav spējīgi nedz tālāk eksistēt, nedz attīstīties. Latvijai vajadzētu atrast savu modeli — kā veidot elastīgāku nodokļu politiku. Esmu pārliecināts, ka tad šeit būtu arī daudz vairāk ārvalstu investoru.

— Atgriežoties pie inovācijas lietām — vai jūs redzat Latvijā nopietnas un perspektīvas iestrādes jaunas, konkurētspējīgas produkcijas ražošanai?

— Šis spektrs ir diezgan plašs. Viens no virzieniem — programmnodrošinājuma izstrāde personālajiem datoriem. Mums šajā nozarē ir ļoti augsti kvalificēti speciālisti. Otra nozare — elektrotehnika. Ar nožēlu jāsaka, ka tramvaju modernizācijā tikpat labi varēja piedalīties vietējie speciālisti. Taču nepratām laikus pierādīt, ka protam to pašu, ko tagad dara ungāri kopā ar itāliešiem. Perspektīva jaunu tehnoloģiju ieviešanai ir koksnes kompleksā pārstrāde utt. Tas ir maldīgs viedoklis, ka pasaulē viss jau ir izgudrots un visas nišas aizpildītas. Mums ir jācenšas darīt visu iespējamo, lai mūsu gaišie prāti nestrādātu pie jaunajām tehnoloģijām ārzemēs, bet gan pašu mājās.

— Ko jūsuprāt forums "Baltijas dinamika" varētu dot Latvijai, ja inovācijas lietas šeit vēl tikai rašanās stadijā?

— No visas sirds apsveicu Tehnoloģiskā centra direktoru profesoru Jāni Stabulnieku par uzdrošināšanos sarīkot šādu starptautisku simpoziju. Tas liecina arī par to, ka Latvijai jau ir ko parādīt. Radīsies jauni kontakti, un tagad daudzi uzzinās, kas ir Rīga, kas ir Tehnoloģiskais centrs. Radīsies jauni sadarbības partneri, un tas atkal ir solis pretī nākotnei.

Mudīte Luksa, "LV"