Par uzņēmumu

pēc privatizācijas

Edgars Avotiņš

Viena no Latvijas dabas bagātībām ir kūdra. Mūsu valstī ir 6763 atradņu un rūpnieciskie krājumi veido 10,8 miljardus kubikmetru. Pašlaik kūdras kā enerģijas avota daļa ir vismazākā — 2,4 procenti. Pētījumi liecina, ka 5 līdz 6 procentus no visa veida kurināmā bilances var veidot tieši kūdra, tādējādi samazinot importētos enerģijas resursus.

Latvijas kūdras ražotāju asociācijā patlaban ir 9 kūdras ražošanas uzņēmumi. Ziemeļvidzemē viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām ir SIA "Zilākalna kūdra", kas atrodas Valmieras un Limbažu rajonu teritorijā — Zilākalna, Kocēnu un Dikļu pagastos. Kūdras atradnes izvietotas Rāķa, Katvaru, Treimaņu un citos lielākos un mazākos purvos, to kopplatība — 4000 hektāru. Trīsdesmitajos gados Valmieras apriņķī darbojās 14 kūdras ieguves sabiedrības, kas izstrādāja galvenokārt sūnu gabalkūdru. To zemnieki izmantoja pakaišiem seklajās lopu kūtīs.

Padomju laikā tika izveidots valsts uzņēmums "Zilākalna kūdras fabrika". Tolaik tika uzbūvēts vesels ciemats, lai iebraukušajiem strādniekiem būtu kur dzīvot. Galvenā produkcija bija dedzināmā gabalkūdra, ko izmantoja kā kurināmo. Pieprasījums bija liels.

Sabiedrības "Zilākalna kūdra" direktors Edgars Avotiņš aizvada jau piecpadsmito sezonu kūdrinieka kārtā. Viņš gan jokodamies bilst, ka visu laiku neesot bijis "purva velna" amatā. Ilggadējais Valmieras pilsētas padomes priekšsēdētājs savulaik tika norīkots darbā Zilākalna purvos. Un tā visus šos gadus viņš centies saglabāt šo uzņēmumu.

Zilākalna kūdras fabrika bija viens no pirmajiem Vidzemes uzņēmumiem, kas 1993. gadā tika nodots privatizācijai. Nomas līgums ar izpirkumu tika noslēgts 1994. gada 1. janvārī, kad jaunizveidotās sabiedrības vadība parakstījās kā visu saistību pārņēmēja. Privatizācijas noteikumi paredzēja pamatlīdzekļu izpirkumu veikt piecos gados. Tajos gan netika ieskaitītas daudzdzīvokļu mājas, ko savā pārziņā pārņēma Dikļu pagasta padome, tādējādi savos plecos uzveļot šo smagumu. Ar darbu bija jānodrošina 100 strādājošie. E. Avotiņš stāsta:

— Sākuma gadi bija samērā veiksmīgi, tādēļ privatizācijas noteikumus spējām izpildīt pirms laika. No 1997. gada esam uzņēmuma pilntiesīgi īpašnieki. Darbu nodrošinām 70 cilvēkiem, bet sezonas laikā purvos nodarbināti pat 130 strādājošie. Jāpiebilst, ka 45 no tiem ir ilggadējie, pieredzējušie darbinieki. Vidējā darba alga šoruden — 68 lati mēnesī.

Šī vasara bija īsts pārbaudījumu laiks. Tādu kūdrinieki vispār neatceras. Piemēram, 1994. gadā saulainas bija tikai 32 vasaras dienas, turpretī šogad tādas uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt. Purvos nevarēja tikt iekšā, un krājumi pamazām vien slīkst. Mēģinām šo situāciju glābt, gatavojot tehnoloģiskos paliktņus, kraujam gabalkūdru uz tiem, lai cik necik apžūst. Varbūt vēl septembrī būs iespējams situāciju glābt.

Šogad esam pārdevuši 12 500 kubikmetru, bet pērn — 20 000 kubikmetru kūdras. Galvenokārt tā ir sūnu gabalkūdra, ko izgriež no iegulas un izžāvē. Tālāk tās ceļs ved pāri robežai — uz Vāciju un Holandi, kur to izmanto siltumnīcu kombinātos. Pieprasījums pēc šīs produkcijas ir liels, tikai jāmāk atrast tirgu un piegādātājus. Tiešā tirdzniecība nav iespējama, jo mazai nepazīstamai valstiņai neviens lāgā neuzticas.

Turklāt Eiropas Savienība izvirza augstas prasības šai produkcijai. Starptautiskā organizācija "R. H. P." regulāri pārbauda kūdras raktuves. Purvos nedrīkst būt savairojušies noteiktas sugas augi, piemēram, ugunspuķe un daudzi citi, lai tos ar kūdras substrātu neievestu pārējās valstīs. Tāpēc visu vasaru vesela brigāde strādā, lai šos nevēlamos augus izravētu. Līdz šim mums īpaši daudz aizrādījumu nav bijis. Lai noturētos līmenī, ļoti daudz jāstrādā.

Ne mazāks pieprasījums savulaik bija arī pēc kūdras briketēm. "Zilākalna kūdra" slēdza līgumus ar Rīgas TEC I, kur gadā vidēji tika piegādāti 40 000 tonnu brikešu. (Visā valstī sešdesmitajos gados kurināmās kūdras ieguve pārsniedza 2 miljonus tonnu gadā.) Daudzu gadu laikā piegādāti vairāki miljoni tonnu brikešu. Un tomēr 1996. gadā līgums tika lauzts. Aprēķins bija ļoti vienkāršs — šo kurināmo ir izdevīgi piegādāt 50 kilometru attālumā. TEC I arī noteica iepirkšanas cenu — 9,60 latus par tonnu, ieskaitot pievešanu. Patlaban iepirkuma cena palielinājusies līdz 10,80 latiem par tonnu. Un tomēr "Zilākalna kūdra" piedāvā Valmieras uzņēmumiem kūdru par 10 latiem tonnā. Zemāka cena jau būtu zem pašizmaksas.

Tā kā Latvijas dzelzceļš slēdzis dzelzceļa posmu Aloja — Limbaži, bez sarežģījumiem un palielinātām izmaksām produkciju uz Rīgu nogādāt nav iespējams.

Edgars Avotiņš ir pārliecināts, ka kūdra kā vietējais kurināmais vēl netiek pienācīgi novērtēta. Tā ir lieta, ko vajadzētu ekonomiski izvērtēt. Sevišķi pašvaldībām būtu svarīgi atrast lētāko un pieejamāko kurināmā veidu. Viens no PHARE projektiem, ko izstrādāja Somijas un Latvijas speciālisti un ko atbalstīja firma Siemens , bija veltīts tehnoloģijai, kad kūdra tiek sadedzināta verdošā slānī. Mazutu ir iespējams nomainīt ar kūdru, un tā ir arī dabai mazāk kaitīgs kurināmā veids, jo nesatur oglekļa dioksīdu. Divpadsmit Latvijas pilsētas jau ir apgādātas ar 18 katliem, kurus iespējams izmantot kūdras dedzināšanai. Vēl būtu iespējams uzbūvēt trīs ar kūdru kurināmus TEC uzņēmumus. Viens no tiem varētu atrasties Valmierā. Projekta izstrādē piedalās Latvijas Mazās enerģētikas asociācija profesora Aleksandra Cara vadībā. Savu atbalstu paredzējusi arī firma Siemens . Viss atkarīgs no pašvaldības attieksmes un valsts izvirzītajiem mērķiem vietējās enerģētikas attīstībā.

Ir jāpiekrīt Edgaram Avotiņam, ka šis gads nav no labvēlīgākajiem, lai runātu par kūdras ieguvi un uzņēmumu turpmāko attīstību. Šī ziema vairākiem kūdras uzņēmumiem var būt nežēlīgs pārbaudījumu laiks.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs

Sūnu gabalkūdra ir "Zilākalna" galvenā produkcija