Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98.

Latvijas iecerēšana

Petrogradā esošie LPNP locekļi, tāpat kā daudzi citi latvieši piedalījās notikumos, kas saistīti ar Viskrievijas satversmes sapulces sanākšanu.

Literatūrā, parasti tikai garāmejot, pieminēts, ka latviešu karogs nests Petrogradā Viskrievijas Satversmes Sapulces atbalsta demonstrācijā, kuru izklīdināja sarkangvardi. Ar šo demonstrāciju saistītos notikumus aprakstījis žurnālists un rakstnieks, LPNP Ārlietu nodaļas padomes loceklis Līgotņu Jēkabs (īst.v. Jēkabs Roze (1874— 1942):

"Ārlietu nodaļas sēdēs, kā no protokoliem redzams, apspriesti arī mūsu priekšstāvju soļi Viskrievijas satversmes sapulcē. Tāda sanāca 5. janvārī 1918. Peterpilī, bet jau nākošā 6. janva®a rītā tika no lieliniekiem padzīta, tiklīdz noskaidrojās tās sastāvs, ka lieliniekiem nava vairākuma. Šinī vēsturiskā sēdē notika tas akts, ku®ā latviešu tauta deklarēja savu oficialo atšķiršanos no Krievijas. Tā bija latviešu priekšstāvja J.Goldmaņa runa Satversmes sapulcē.

Jāaizrāda, ka atmosfera tiklab pašā Satversmes sapulcē, kā ārpus tās Peterpilī, bija saspīlēta uz pēdīgo. 5.janvārī Peterpils iedzīvotāji, ieskaitot arī latviešu koloniju, ku®a gāja ar savu sārtbaltsārto karogu, sarīkoja manifestāciju uz Taurijas pili, lai izrādītu savas simpātijas Satversmes sapulcei un parlamentārismam, pretīm lielinieku teroram. Arī šī manifestācija palika vēsturīga Nacionālās Padomes darbinieku aprindām. Lielinieki jau pirms manifestācijas draudēja ar šaušanu. Latviešu iepriekšējā sēdē, ku®ā apsprieda manifestācijas jautājumu, bezbailīgu runātāju bija vairāk. Kad 5. janvarī 1918. kādos 9 rītā vajadzēja pulcēties manifestacijas sapulces vietā pie Aleksandras teatra, dalībnieku bija mazāk, tomēr vēl arvien cilvēku 30 — 40. Latviešu sārtbaltsārto karogu nesa dižais Brieze, viens no uzticīgiem Ārlietu nodaļas biroja darbiniekiem. No citiem Ārlietu nodaļas darbiniekiem atceros A.Bergu, J.Kēmani, A.Dobeli, Alini Vārpu jkdzi, Al.Batrakas jkdzi, Aleksinas jkdzi, vairāk darbiniekus no Peterpils latviešu labdarības biedrības bēgļu komitejas un citus. Latvju skolotāju priekšgalā gāja Fr.Adamovičs ar savu kundzi. Draudošie revolveru šāvieni, ku®i arvien palika biežāki, pārejot Marsa klaju un tuvojoties Žukovska ielai, vienu otru arī no latviešiem ceļā atbiedēja, bet viss vairums palika uzticīgi savam karogam, dziedot savas nacionālās dziesmas. Viss tas bija tikai preludija lielinieku šausmīgai asins izliešanai, ku®iem mežonības un zvērības nekad nav trūcis.

Tuvojoties Taurijas pilij, lielinieku patruļas, paslēpušās mājās un māju aizžogojumos, atklāja ložmetēju un flinšu uguni uz pilnīgi neapbruņoto manifestantu pūli. Kādi vienpadsmit nošauti palika uz vietas guļot, lielu daudzumu ievainotu nogādāja slimnīcās. No latviešu manifestantiem smagi bij sašauta kāda skolotāja. Šī nervozā atmosfera pārgāja arī Satversmes sapulcē, kad pulksten 4. no rīta (6.janvārī 1918.) nāca apspriešanā miera jautājums un vārdu dabūja nacionālo grupu priekšstāvji. Musulmaņu frakcijas vārdā runā lielinieks Sunlalajevs, igauņu darba grupas uzdevumā Seljams, bet no latviešiem uzstājas J.Goldmanis, kurš tēlo traģisko Latvijas stāvokli, kopā: viņas izpostīšanu, tautas izkaušanu un teritorijas sadalīšanu. Kamēr viena Latvijas daļa okupēta no vāciešiem, otro daļu — Vidzemi un Latgali — ekonomiski izposta dezorganizētās Krievijas armijas atliekas, pie kam pārpalikušie iedzīvotāji tiek padoti šausmām, kādas nav piedzīvotas no Jāņa Briesmīgā laikiem. Latviešu tautas masas vaid zem smagā bēgļu likteņa. No Latvijas likteņa izšķiršanas pie miera noslēgšanas atkarājas visa Latvijas nākotne. Latvieši protestē pret Latvijas sadalīšanu, neatzīst arī to pašnoteikšanos, kāda notikusi Kurzemes landtāgā un landratā, ievērojot to, ka no Kurzemes 2/3 latviešu iedzīvotāju tika izdzītas. Zemes iestādes priekšniecībai jābūt proporcionālai ar iedzīvotāju skaitu. Latvijas jautājums ir kļuvis starptautisks, un latvieši pārliecināti, ka mūsu sabiedrotie — Anglija, Francija, Ziemeļamerikas savienotās valstis un Italija nepielaidīs latviešu nācijas iznīcināšanu, kas var notikt ar Latvijas teritorijas saskaldīšanu gabalos. (..)

Beidzot latviešu priekšstāvis aizrāda, ka visas latviešu nacionāli domājošās aprindas, organizācijas un partijas apvienojušās Latviešu Pagaidu Nacionālā Padomē, ku®a savā pirmā sesijā Valkā jau pasludinājusi apvienotu Latviju par autonomu valsts vienību ar savām tiesībām uz pilnīgu pašnoteikšanos un patstāvību.

Šīs runas politiskā nozīme tā, ka viņa atklātībā pirmoreiz konstatēja notikušo lūzumu latviešu sabiedrības "krievu orientācijā". Pat tās latviešu sabiedrības aprindas, kas, pat vēl pie lieliniekiem, bija cerējušas caur Viskrievijas satversmes sapulci redzam izšķirtu latviešu politisko likteni, tagad atmeta šīs cerības kā nepamatotas un piegriezās "Latvijas orientācijai" — tas ir par pastāvīgas Latvijas valsts radīšanu pašu spēkiem."11

Par to, kā demonstrācijā nestais latviešu karogs tika paglābts, stāstījis pats karognesējs, J.Goldmaņa sekretārs un miesassargs Bernhards Brieze:

"Par karognesēju ievēlēja mani. Bez mums, latviešiem, piedalījās tanī reizē vēl daudz un dažādas organizācijas, visas ar karogiem. Pa visām ielām Taurijas pilij tuvojās gājieni. Skanēja dziesmas. Visiem bij pacilāts gara stāvoklis. Bij arī ko priecāties: bij pienākusi Krievijā diena, pēc kuras gadu simteņus viņas labākie dēli bij neatlaidīgi prasījuši un par šo prasību daudz cietuši. Kad mēs atradāmies kādā no tuvākām Taurijas pilij ielām, sadzirdējām jau šāvienus. Drīz vien izplatījās vēsts, ka lielinieki, kas bij stāvokļa kungi, demonstrācijas gājienus Taurijas pilij nepielaidīšot un tādēļ tos izklīdinot. Tā arī notika: lielinieki ar ieročiem rokās izklīdināja visus. Bij jau redzmas asinis un dzirdamas vaimanas... Karogi tika atņemti un saplēsti. Es, savu karogu glābdams, atzinu par labāku noņemt no kāta un paslēpt zem mēteļa, pateicoties tam, man arī izdevās mūsu pirmo reizi pacelto nacionālo karogu izglābt un atgriezties pie saviem biedriem, kas, slēpdamies no lodēm, bij samukuši namu vārtos.

Tā izbeidzās mūsu demonstrācija, cik bēdīgi izbeidzās pati Viskrievijas satversmes sapulce."12

Par karoga turpmāko likteni diemžēl trūkst ziņu.

J.Goldmanis vēl paspēja no tribīnes izkliegt latviešu tautas sāpi. Pulksten 4.40 no rīta pēc lielinieku lēmuma deputātiem Satversmes sapulce bija jāatstāj. Tādējādi Krievijā uz apmēram septiņdesmit gadiem likvidēja demokrātiju valsts pārvaldē. Ar Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas 7. janvāra dekrētu Satversmes sapulce bija atlaista.13

Kā Ārlietu nodaļas kodols jāmin 1917. gada oktobrī Petrogradā J.Goldmaņa vadībā nodibinātais Informācijas birojs, kuru pēc Nacionālās padomes pirmās sesijas lēmuma pievienoja tās Ārlietu nodaļai. Par tā vadītāju kļuva Jānis Seskis (1877— 1941).

Latviešu tautai Latvijā nebija savu oficiālo pārstāvju, kad vācu okupācijas vara viltoja tās gribu. Latviešu Informācijas biroja uzdevums bija sniegt krievu un ārzemju presei pareizas ziņas par latviešu tautas stāvokli vācu okupācijas apstākļos un bēgļu gaitās, bet it sevišķi skaidrot latviešu politiskos mērķus un prasības.14

LPNP, tulkojot un izdodot svešvalodās brošūras un citus materiālus par Latviju un latviešiem, propagandēja Latvijas neatkarības ideju ārzemēs. Tā šo ideju nesa arī izkaisītajos bēgļos.

1918. gada sākumā propagandas nolūkos LPNP izdeva "pastkartes veidā 4 krāsās drukātu Latvijas karti", kuru bija zīmējis tēlnieks, vēlākais Latvijas pirmā ģerboņa autors Burkards Dzenis (1879— 1966).15 Pastkarti rotāja arī sarakanbaltsarkans karodziņš krāsu attiecībās 1:1:1. Vai karodziņa krāsu proporcijas izvēlē bija jūtama tieša Oļģerta Grosvalda ietekme, grūti pateikt. Zināms tikai tas, ka 1918. gada 23. janvāra Ārlietu nodaļas sēdē Latvijas kartes izgatavošanai nepieciešamās ziņas uzdots ievākt Informācijas birojam un ka tajā darbojās arī O.Grosvalds.16 B.Dzenis mūža beigās rakstīja, ka jau 1917. gadā viņš lietojis sarkanbaltsarkanās krāsas pareizās (2:1:2) proporcijās.17 Laikā, kad dzimtenē saimniekoja vācu okupācijas vara, pastkartei, kurā attēlota Latvija etnogrāfiskajās robežās, vajadzēja vēstīt, ka tā drīz sevi pieteiks kā jauna valsts ar karogu sarkanbaltsarkanu.

LPNP iedrošinātie latviešu bēgļi savas cerības saistīja ar Latviju. Daudzviet pilsoņu kara plosītajā Krievijā un kādreiz tai piederošajās teritorijās tie nekautrējās un nebaidījās ticību Latvijai apliecināt ar nacionālajām krāsām.

Par latviešu aktivitātēm pēc Brestļitovskas miera Vācijas un Austroungārijas karaspēka okupētajā Ukrainā rakstījis LPNP pārstāvis Kristaps Bahmanis (1867— 1942):

"Jekaterinoslavā jau aprīļa otrā pusē (1918. g.) bij no latviešu dzīves aizlidojis lieliniecisma tvans un bēgļu saimē atgriezies atpakaļ agrākais stiprais latviešu gars. (..) Pirmā maija svinības Jekaterinoslavā bij īsta latviešu nacionāla parāde. Svinīgo gājienu iesāka no Latviešu biedrības. Kāds latvietis — kārtības uzturētājs un organizētājs jāja pa priekšu uz balta zirga, un viņam krustis pār pleciem un krūtīm bij platas lentas mūsu nacionālā karoga krāsā. Tad biedrības 3 karognesēji nesa lielu, varenu sarkan—balt—sarkanu Latvijas valsts karogu, kuru Jekaterinoslavas jaunavas bij pašuvušas no bieza, dārga zīda. Pēc tam gāja zoc.—dem. mazinieki ar sarkanu karogu. Bet viņiem visiem pie krūtīm bij piespraustas Latvijas nacionālās lentiņas. Uz Katriņas prospekta latvieši ievirzījās lielajā manifestantu starumē, bet turējās cieši kopā. Plašās ukrainiešu, krievu un cittautiešu masas pirmo reizi redzēja latviešu valsts karogu un piegrieza tam lielu ievērību. Tāpat arī austriešu un vācu karaspēka daļas uzmanīgi ievēroja mūsu karogu. Tas ļoti atšķīrās no parastajiem sarkanajiem karogiem. Tikai vēl poļiem un pašiem ukrainiešiem bij savi nacionālie karogi.

Viss tas liecina, ka Jekaterinoslavā man atlika maz ko darīt. Visu galveno darbu te jau bij veikuši sirsnīgi latviešu patrioti V.Bats, Ed.Cālīts (Linde), J.Plaude. P.Neibergs, Martinsona j—kdze, Priedīts un citi, kā arī čaklā, enerģiskā latvju jaunatne."18

Patriotisms valdīja daudzviet latviešu apmešanās centros Ukrainā. K.Bahmanis arī aprakstījis kā šis latviešu patriotisms izpaudās Kijevā 1918. gadā pirms Latvijas valsts proklamēšanas:

"Ļoti daudz poezijas slēpās visu latviešu bēgļu un sabiedrisko darbinieku nacionālā sajūsmā.

Šī sajūsma bij klusa un maiga un līdzinājās senu laiku reliģijai. Mēs jutāmies, ka mēs tādēļ esam viens otram tuvi un mīļi, ka esam latvieši, ku®us ka®š un ļaunas varas izkaisījušas pa svešām pasaules malām. Mēs visi sajutām, ka mums nodarīta liela pārestība un tādēļ saņēmām visus spēkus un visi kopā turējāmies pretīm lielajam ļaunumam. Savu iekšējo nacionāli—reliģisko kvēli mēs stiprinājām ar latviešu dziesmām un ārējām zīmītēm. Čaklās jaunavas pašuva mazas zīda lentiņas, nacionālās krāsās, un tās pārdeva turīgākiem vai iedāvināja trūcīgiem.

Katrs latvietis, katra latviete piediedza mazo lentīti pie krūtīm kreisajā pusē pie uzvalka atloksnes un ar šo nacionālo iezīmi arī gāja parastā dienas darbā vai pa pilsētu. Pie šīs zīmītes latvietis latvieti pazina pa lielam gabalam. Ja viņi vēl agrāk nebij viens otru pazinuši, nu viņi nacionālo iezīmi ieraudzīdami apstājās uz ielas viens pret otru un kaut sveši būdami sirsnīgi sasveicinājās un uzsāka ga®as un sirsnīgas valodas, kā seni bērnības draugi.

Par mazajiem ienākumiem no pārdotām lentiņām jaunavas iegādājās kādus drēbju gabaliņus bēgļu bērniem.

Cenzdamies pieradināt ielas svešniekus un svešās tautas, it sevišķi vācu un austriešu ka®avīrus, pie mūsu nacionālām krāsām, mēs likām uzzīmēt šķērsām pār Latviešu Centrālkomitejas izkārtnes augšējo labo stūri tādu pašu lentiņu nacionālās krāsās, kāda mums bij pie krūtīm.

Izkārtnes bleķis bij melns, Centrālkomitejas vārds zīmēts baltiem, lieliem burtiem un nu pār stūri vēl nacionālu krāsu lentiņa. Izskatījās ļoti glīti.

Pirmajā dienā pēc lentiņas uzzīmēšanas uz izkārtnes, vairāki latvieši pēc kārtas stāvēja blakus izkārtnei, kā bērni pie jaunām rotaļu lietiņām, un novēroja un noklausījās, vai svešnieki arī paskatās uz mūsu nacionālo iezīmi un ko viņi par to saka. Prieks bij liels, kad kāds ukrainietis, krievs, žīds vai vācietis, apstājās un paskatījās vai ga®ām iedams uzmeta skatu uz mūsu izkārtnes augšējo stūri; vēl lielāks prieks bij, kad skatītājs saprata, ko nozīmē šī sarkan—balt—sarkanā lentiņa pār izkārtnes stūri un paklusi piezīmēja: "Tās, laikam, latviešu nacionālās krāsas", vai "Latviešu karogu krāsas", vai "Paskat’ tik, latvieši uzzīmējuši savas nacionālās krāsas uz savas izkārtnes. Gudrinieki!"...

Katrs no mums, ku®š tādus izteicienus dzirdēja, steidzās uz biedrības telpām un pastāstīja to citiem latviešiem. Nu bij ga®u ga®ā izrunāšanās par visiem šiem novērojumiem. Dažas jaunavas vai vecas bēgles bij tik nacionāli ziņkārīgas, ka pat ilgu laiku labprāt stāvēja ārpusē pie vārtiem un novēroja, kādu iespaidu dara uz svešnieku mūsu nacionālās krāsas.

Latvietim, ku®š nav šo laikmetu svešatnē pārdzīvojis vai nav piedalījies ar tādām sīkām ārējām zīmēm nacionālās apziņas sargāšanā, stiprināšanā un audzēšanā, var izlikties tīri neizprotama mūsu sajūsma. Bet tie latvieši, ku®iem Sibīrijas ziemeļu tundrās un Turgajas stepēs, Urālu kalnājos un Kaspijas jū®as tuksnešos, uz Volgas krastiem un Ukrainas un Kubaņas ziedošās stepēs vienīgi latviešu tautas dziesma atveldzēja, iepriecināja un stiprināja viņa nogurušo un izmisušo garu un noskumušo dvēseli, tie arī dziļi sapratīs mazās nacionālās lentiņas lielo, pat reliģisko nozīmi pie latvieša krūtīm vai pāri viņu nacionālās iestādes izkārtnes stūrim.

Kijevā šīs nacionālās lentiņas spēku augstu vērtēja nevien izklīdušie bēgļi, bet arī vecie senie vietējie latviešu darbinieki. Tādēļ arī viņu autoritāte bēgļu jaunatnes acīs bij ļoti liela."19

Runājot par vasaras otro pusi, K.Bahmanis atzīmējis:

"Jaunu lielu nacionālu spēku un sparu guva latvieši visā Ukrainā un Krimā pēc tam, kad Ukrainas Latviešu Centrālkomiteja saņēma Hetmaņa valdības 8.augusta 1918.gada rakstu, ka latvieši var atteikties no Ukrainas pavalstniecības un saņemt no Centrālkomitejas vai viņas pilnvarotiem priekšstāvjiem ārzemnieku pases. Katrs latvietis—jauns vai vecs—nu juta un saprata, ka hetmaņa valdība faktiski ir atzinusi latviešus par ārzemniekiem un līdz ar to arī Latviju par neatkarīgu valsti.

Šīs jaunās tiesības mēs nu tūliņ centāmies parādīt uz ārieni, lai tās redzētu ir latvieši, ir sveštautieši.

Kijevas Latviešu Izglītības biedrībai bija skaists Latvijas valsts karogs.

To biedrības darbinieki tūliņ cēla dienas gaismā.

Gailīts, brāļi Grīni, Staprans, Siņuks, onkulītis, Bebris un vēl daži sirsnīgi līdzdalībnieki nesa visai svinīgi lielo karogu pa tāļo pagalmu un iznesa uz Kreščatiku pie vārtiem N( 50. Te jau bij pienaglots dzelzs rokturis, kur iespraust karoga kātu.

Karoga nesēji bij uzmodinājuši sētnieka uzmanību. Hetmaņa valdība pēc savām īpatnībām līdzinājās monarchiskai valdībai un sētnieki pēc veca paraduma cienīja šādu valsts iekārtu. Tādēļ arī sētnieks gāja pakaļ karoga nesējiem un gribēja tikt skaidrībā ar viņu nolūkiem.

Jaunie latvju zēni sētniekam nekā nepaziņojuši iesprauda lielo karogu noliktā vietā un tad gabaliņā atkāpušies svinīgām, laimīgām sejām un prieka pilniem skatiem novēroja, ka vējš lēni plivina un līgo mūsu valsts idejas apliecināšanas zīmi un kā visi ga®āmgājēji ziņkārīgi skatās uz mūsu skaisto karogu. Taisni tas apstāklis, ka darbdienā uz vistrokšņainākās un ļaužu pilnās Kijevas ielas uzvelk svešu karogu pievilka ziņkārīgos un uz trotuāra un gar ielas malu apstājās prāvs ļaužu pūlis.

Pirmais atdarīja muti sētnieks.

"Kādēļ jūs šodien uzvelciet karogu?" viņš nesaprašanā jautāja vienam no latvju zēniem.

"Šo karogu mēs uzvilkām nevien šai dienai, bet uz visiem laikiem," vairāki latvieši gandrīz reizē atbildēja un nemaz nepaskatījās uz lempīgo sētnieku.(..)

Biedrības zēni nostājušies pie nama mūra vēl ilgu laiku sargāja karogu un deva ziņkārīgiem paskaidrojumus, kas tas par karogu un kas tā par valsti, par ku®u liecina šis jaunais, brašais karogs.

Vakarā, kad sanāca biedrībā daudz latviešu, visi par karogu vien runāja un bažījās, kad tik policija to neliek noņemt. Jaunie zēni bez pārtraukuma pēc kārtas gāja uz ielu un raudzījās, kas notiek ar karogu. Arī onkulītis bieži vien soļoja uz Kreščatiku un priecājās par jaunieka®otām karoga tiesībām.

Karogs neaizskārts pārdzīvoja savā vietā pirmo nakti. Nākošā dienā tā tiesības jau bij zināmā mērā ieilgušas. Latviešu bēgļiem karogs atnesa lielu moralisku baudu. Pa kādu ielu kāds latvietis arī negāja, ja tik viņš varēja saredzēt Kreščatiku, viņš neviļus apstājās un ar lielu prieku skatījās uz savas valsts karogu. Karogs vien daudzos bailīgos un neticīgos pamodināja ticību uz Latvijas valsti. Viņi sāka domāt un ticēt, ka Latviešu Nacionālā Padome kaut kur nezināmā, paslēptā vietā turpina savu lielo darbu un jau ir nodrošinājusi Latvijas valsts neatkarības tiesības."20

Savas grāmatas turpmākajās lappusēs K.Bahmanis stāstījis par latviešu bēgļu grūtībām Ukrainā, līdz tie varēja piepildīt sapni par atgriešanos Latvijā.

Ziņas par jaunatnes līdzdalību sarkanbaltsarkano krāsu popularizēšanā ārpus Latvijas savlaik bija ievācis K.Dzirkalis:

"1918. g pavasarī ārpus Latvijas, Vitebskā, latviešu karoga krāsas pazīstamas vietējā latviešu boiskautu pulciņa "Imanta" karogā. Pulciņu 1917. g. nodibināja A.Arends, un uz viņa ierosinājumu Fr. Kalniņš izgatavoja skautu karogu, vienā pusē uz zila lauka Sv.Jura attēls, otrā pusē pilns latviešu karogs ar pulciņa nosaukumu.

Tāpat 1918. g. vidū Samarā A.Bredermanis nodibina latviešu skautu pulciņu, kura biedriem pie formas tērpa, uz kreisās rokas piedurknes ir ovāla nozīme ar latviešu karoga krāsām."21

Par Sibīrijas, Urālu un Tālo Austrumu latviešu darbību nacionālā karoga popularizēšanā būs stāstīts grāmatas tālākajās lappusēs. Šeit tikai atzīmēsim, ka 1918. gada jūlijā un augustā Samarā iesākās priekšdarbi latviešu karaspēka formēšanai cīņai pret Vāciju un oktobrī uzsāka 1. Latvijas brīvošanas bataljona dibināšanu Troickā. Novembrī Vladivostikā iesāka arī Imantas pulka formēšanu.22

Rosīgi darbojās Latvijas Pašnolemšanās savienības nodaļas Vladivostokā, Mandžūrijā un Šanghajā, kuras 1918. gadā no 3. līdz 5. novembrim izveidoja Latviešu centrālo biroju Tālos Austrumos.23 Tas Latvijas valsts proklamēšanu sagaidīja ar zīmogu, kura centru rotāja nacionālā karoga attēls.24 Biroja vadībā bija ievēlēti arī karoga lietā "ieinteresētie" — profesors Pēteris Šmits un Arveds Švābe.

Latvijas bēgļu aprindās centrālais jautājums bija par iespējām atgriezties Latvijā. Ne vienkārši Latvijā, bet brīvā valstī. Šo kopējo domu izsacīja 1918. gada sākumā Odesas Latvju kultūras un sazināšanās biedrības statūtu projekta moto ar Raiņa dzejas rindām:

Paša zemi, paša valsti,

Laimi, paša darinātu,

Paša valstī kungs.

Tur izauga latvju spēki,

Zemes virsū neredzēti:

Zemes virsu post.25

Interesantu liecību par to, kādā veidā 1918. gadā Padomju Krievijas Sarkanajā armijā esošie latviešu strēlnieki izteikuši simpātijas Latvijai, sniedzis J.Goldmanis: "Kā raksturīgu parādību var atzīmēt to, ka kavalēristu nodaļas zaldāti pie septītā pulka nēsā uz biksēm sarkanbaltsarkanas svītras: nacionālkrāsas."26

Pašā Latvijā vācu okupācijas laikā atklāti popularizēt neatkarīgas valsts ideju bija sarežģīti. Gan 1917. gada rudenī vācu ieņemtajā Rīgā palikušie pilsoniskie politiķi, no tā sauktā Demokrātiskā bloka27, gan vēlāk izveidotās Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes locekļi neatkarības ideju dzimtenē varēja propagandēt galvenokārt nelegāli vai arī "ezopa valodā". Ar kādām grūtībām okupācijas cenzūras apstākļos bija jāsastopas presei grāmatā "Ziemeļlatvija" aprakstījis laikraksta "Līdums" redaktors Oto Nonācs (1880— 1941).28 Tādēļ bija vajadzīga gan redaktora, gan rakstītāju drosme un viltība, lai laikrakstā pieminētu Latviju un tās krāsas.

Viens no retajiem nacionālo krāsu pieminējumiem tā laika presē sastopams Lizetes Skalbes (1886 — 1972) recenzijā par J.Raiņa "Pūt, vējiņi" izrādi Valkā, ar kuru Latviešu pagaidu nacionālais teātris 1918. gada 23. aprīlī uzsāka savu darbību. Tā reizē bija pašas rakstītājas un šo krāsu lietotāju uzdrīkstēšanās. Recenziju nobeidzot, viņa uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt, ka "Baibai tika pasniegts rožu pušķis ar sarkanbaltsarkano lentu un Zanei groziņš ar rozēm ..."29 Baibas lomā bija Ludmila Špīlberga, bet Zani atveidoja Tija Banga.

Liekas, ka šāds krāsu pieminējums bija vēl cenzūras nolaidības pieļaujamā robeža. Citos gadījumos tas varēja beigties drūmāk. Cēsu grāmatizdevējam Ernestam Dubavam atņēma karoga krāsu krūšu nozīmes un piedraudēja to ievietot koncentrācijas nometnē.30

Neskatoties uz draudošajiem sodiem, tomēr netrūka tādu, kuri "lika gravēt karodziņus, vapeņus un citas emblēmas sudrabā, emaljā, kuras nēsāja paslepus zem uzvalka krūšu atlokiem. (..) Sevišķi jaunatne, skolnieki, skauti un studenti ar jūsmu sāk illegāli rakstīt un zīmēt latviešu karoga krāsas savos žurnālos, nozīmēs u.c. Tā, piemēram, arī Cēsu bij. L.Ausēja reālskolas pēdējās klases audzēkņi 1918. g. aprīlī Rīgā pasūtīja abiturientu nozīmes pēc K.Dzirkaļa zīmējuma, kurās ievietoja vapeni ar latviešu karoga pareizām krāsām un samēriem."31

Tā par spīti dažādu varu vajāšanām, drūmajā neziņas gadā, sarkanbaltsarkanās krāsas bija ar tiem latviešiem, kuri sapņoja par savu valsti.

11 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana.-R.,1925.-226.-229.lpp.

12 Brieze B. Kā glābām no lieliniekiem organizācijas komitejas naudu un Latvijas karogu.-Latviešu Strēlnieks.-Nr.9. 1930/31.g.

13 Bcnjhbz Dtkbrjq Jrnz,hmcrjq cjwbfkbcnbxtcrjq htdjk/wbb. Jnd. htl. G.Y.Cj,jktd — V.> 1967 — c.490.

14 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana.-R.,1925.-230. lpp.

15 Līdums.-Nr.57.,1918.g.11.maijā. Par kartes izdošanu minēts laikrakstā iespiestajā J.Līgotņa vēstulē, kas datēta ar aprīli, savukārt viņa grāmatā "Latvijas valsts dibināšana" atsevišķā ielīmē reproducēta karte, kur minēts, ka tā izdota 1918.g. janvārī.

16 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana.-R.,1925.— 57.lpp.

17 B.Dzeņa vēstule K.Dzirkalim rakstīta 1950. gadā. Tagad tā ir Cēsu vēstures muzejā.

18 Bahmanis K. Latvieši Ukrainā 1917.-1919.gados.-R.,1926.- 6.-8.lpp.

19 Turpat, 29.-30.lpp.

20 Turpat, 42.-44.lpp.

21 Dzirkalis K.Latvijas karoga vēsture.- R.,1936.-62.lpp.

22 Žurnāls Kaija.-R.,1922.

23 1918.g.3.-5.XI konference Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes Centrālā Birojā ievēlēja P.Šmitu, A.Švābi, V.un M.Salnājus, J.Mazpoli, J.Bērziņu un V.Leiti; kandidātos J.Ozolu, J.Zariņu, A.Stihevicu, E.Mucenieku.

24 LVVA 5434.f.,3.apr.,169.lieta, 12.lp.

25 LVVA 5434.f.,3.apr.,168.lieta, 10.lp.

26 Līdums.-Nr.230.,1918.g.3.dec.

27 Demokrātiskais bloks - tā dēvē tos politiķus, kuri bija palikuši vācu okupētajā Rīgā un 1917.gada 5.(18.)decembrī parakstīja līgumu Bavārijas princim Leopoldam atļaut sasaukt sapulci Latvijas nākotnes apspriešanai. Tie bija agronoms K.Ulmanis, žurnālists M.Skujenieks, advokāts A.Krastkalns, Dr.jur M.Valters, advokāts R.Bēnuss, pilsētas domnieks Dr.jur.E.Traubergs, advokāts K.Kurševics, Dr.med.K.Ādamsons, advokāts E.Bite, redaktors Augusts Deglavs, inženieris M.Bruže, Dāvids Golts, Vilhelms Straujāns, Dr.Ā.Butuls, inž.Sp.Paegle, Kārlis Klēvers, advokāts Jānis Ansbergs, advokāts Aurels Zēbergs. Dažkārt šī dokumenta parakstītājus dēvē par 17 vai arī 18 vīru bloku (tas atkarīgs vai pieskaita vai nepieskaita reakcionāro A.Krastkalnu.).

28 Nonācs O. Ziemeļlatvija.-R.,1928.-32.-147.lpp.

29 Līdums.-Nr.44.,1918.g.4.aprīlī.

30 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture.-R.,1936.-61.lpp.

31 Turpat. 61.,62.lpp.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde. 1. rinda: K.Bahmenis, J.Rubulis, V.Zamuels, J.Palcmanis, K.Pauļuks; 2. rinda: V.Siliņš, O.Nonācs, K.Skalbe, J.Akuraters, E.Laursons;

Burkarda Dzeņa 1918. gadā zīmētā pastkarte