Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Mums ir jābūt atbildīgiem

par valsti un par sevi

Intervija Latvijas Valsts radio vakar, 14. septembrī, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35

— Atļaujiet jūs vispirms sveikt vakardienas dzimšanas dienā!

G.Ulmanis:

— Paldies un savukārt atļaujiet man pateikties gan radio, gan rakstošajiem, gan runājošajiem, gan vēstuļu sūtītājiem, visiem draugiem un paziņām par laba vēlējumiem. Tā patiešām bija tāda maziņa, maziņa dzimšanas diena, un vakar pie kafijas tases ar radiniekiem mēs to arī veiksmīgi aizvadījām, tā ka vēlreiz paldies visiem, kas mani atcerējās šai dienā.

— Bet pusdienas turpmākās 20 minūtes, protams, par politiku, par valsts iekšējo dzīvi un arī par ārpolitiku. Pavisam drīz būs Saeimas vēlēšanas un arī referendums. Jūs jau esat ticies ar lielākajām partijām — gan tām, kas patlaban strādā valdībā, gan tām, kas vēl nav parādījušas sevi parlamentārajā sistēmā, esat runājis par šo partiju attieksmi, konkrēti — pret grozījumiem Pilsonības likumā, kas arī būs referenduma centrālais jautājums. Līdz šim tās ir bijušas savstarpēji informējošas tikšanās, taču šis datums ir pavisam tuvu. Vai jūs esat aicinājis referenduma dalībniekus būt sevišķi atbildīgiem un rūpīgi apsvērt, pirms teikt jā vai nē. Vai šāds aicinājums būs vēlreiz politiķiem, es domāju, kopā vai varbūt atsevišķi?

G.Ulmanis:

— Jā, ar lielākajām partijām es esmu ticies, varbūt ne ar visām, un šīm partijām, ar kurām es tikos, ir sava precīza un definēta nostāja. Varbūt ne pietiekami reklamēta, jo pirms gada es runāju par populisma iespējamo vilni, kas varētu būt vēl lielāks vēlēšanu gaitā, tas diemžēl ir arī piepildījies. Tāpēc viena otra partija ne sevišķi deklarē savu nostāju, baidīdamās pazaudēt kaut ko saistībā ar valodu un izglītību, bet principā katra partija savu pozīciju ir definējusi. Un, manuprāt, ir iestājies tāds klusuma brīdis, jo mēnesis tika pavadīts parakstu vākšanā un cilvēki ir mazlietiņ noguruši, domāju, šai laikā katrs klusībā pie sevis vai nu aktīvāk, vai mazāk aktīvi pārdomā — par vai pret. Vērojot šo mazo papīrīti, kurā būs jāatbild ar jā vai nē, mans pilsoniskais viedoklis ir, ka tas ir samērā samudžināts un, tajā ieskatoties, pat nevar uzreiz rast pareizu atbildi, ko nozīmē "jā" un ko nozīmē "nē". Es gribētu, lai klausītāji šajā jautājumā varbūt mazlietiņ padomā, pirms izšķiras iet pie urnas par referendumu, un skaidrs ir tas, ka arī šais pēdējās dienās ir jānoskaidro, par ko tad īsti ir referendums — vai par valodu, vai par izglītību, vai par bērniem, vai par mūsu nākotni, vai par mūsu pagātni. Es vienmēr esmu teicis, ka mēs nedrīkstam pagātni aizmirst. Viens otrs ir mēģinājis šīs lietas arī tādā veidā jaukt — piedošanu ar aizmiršanu vai atriebību, šīs ir kategorijas, kas mums katram sāp, un par šīm lietām mums referendumā ir jāpadomā un jāpasaka savs jā vai nē par pilsonības jautājumiem.

— Un tomēr — vai jūs tiksities ar partijām?

G.Ulmanis:

— Redziet, partijas tikties vairs līdz vēlēšanām nevēlas kopā ar citām partijām, tās ir ar mieru tikties pa vienam. Tas nozīmē, ka katra partija izvēlas savu priekšvēlēšanu ceļu, pa šo priekšvēlēšanu ceļu tās arī vēlas sasniegt vēlēšanu dienu. Pēc vēlēšanām, es domāju, tikšanās ar partijām būs, jo mums ir vairāki jautājumi — pilsonība, Eiropas Savienība, arī lauksaimniecībā, — kuros mums ir jāvienojas ar partijām par to, kuras pamatnostādnes ir prioritāras Latvijai un kuras būtu jāievēro visiem politiskajiem spēkiem. Jo, ko nu es slēpšu, es pašreiz pārlieku visādus variantus par iespējamo valdības vadītāju un par nākamo iespējamo valdības sastāvu, jo, vēlēšanām beidzoties, Saeima sanāks pēc mēneša, tas ir 3. novembris, 18. novembris ir Latvijas 80 gadu jubileja. Un, protams, mums visiem gribētos Latvijas 80 gadu jubileju sagaidīt kā stabilai un drošai valstij, kurā ir stabila un droša valdība.

— Un tomēr — vai, jūsuprāt, nav tuvredzīga šāda domāšana un uzvedība tādās solo kategorijās, te es domāju partijas, kuras nevar sanākt kopā?

G.Ulmanis:

— Nu tāds ir priekšvēlēšanu noteikums, es viņus varu arī saprast — katra partija cenšas pēc iespējas vairāk iekarot vēlētāju sirdis un vēlētāju biļetenus sev par labu. Un šinī gadījumā neviena partija nevēlas dalīties ar otru partiju savā viedoklī, uzskatos un domās, jo bieži vien uz vienām un tām pašām trepītēm stāv vairākas partijas un ar vienu un to pašu vēlētāju runā, katra grib būt skaistāka, simpātiskāka, gudrāka, un to partijas nevēlas darīt kopā.

— Neapšaubāmi, referenduma rezultāti izraisīs reakciju un rezonansi daudzviet pasaulē, un noteikti mums jārunā par Krieviju. Vai jūs varētu komentēt notikumus Krievijā, zinot, ka tagad valdību vada bijušais ārlietu ministrs Jevgeņijs Primakovs, vai Krievijas intereses par Latvijā notiekošo, jūsuprāt, pastiprināsies?

G.Ulmanis:

— Es esmu vienmēr teicis, ka ne no personībām ir atkarīgas valstu attiecības, bet gan no daudziem objektīviem apstākļiem, arī no sistēmas, kāda valda vienā vai otrā valstī. Un šajā gadījumā, kad Primakovs ir apstiprināts par valdības vadītāju, ir ļoti daudz dažādu secinājumu, taču, kā tas ietekmēs Latvijas un Krievijas attiecības, to mēs redzēsim tikai pēc zināma laika, kad tiks formēta jaunā Krievijas valdība, būs zināms šīs valdības sastāvs un kad sāks darboties atkal starpvaldību komisijas starp Latviju un Krieviju. Jo šī komisija zināmā mērā ir spogulis, kas liecina par mūsu attiecību tālāko veidošanos. Bet, ja runājam par Primakova kungu, tad, protams, es viņu apsveicu par viņa drosmi, atbildību un par viņa mērķtiecīgumu stāties šai darbā, šai amatā, jo reizē ar to ir beigusies varas krīze Krievijā, un Primakova kungam ir daudz tādu īpašību, kas izraisa gan pozitīvas domas, gan arī zināmas pārdomas. Pie pozitīviem faktoriem varētu minēt to, ka Primakova kungam ir milzīga pieredze gan darbojoties starptautiskajā laukā, gan dažādās politiskās sistēmās, gan darbojoties kā žurnālistam, gan arī izlūkdienestos. Un ar šo savu starptautisko pieredzi un rakstura īpašībām, par kurām pasaulē tiek raksturots kā kompromisa cilvēks, cilvēks, kas ir spējīgs vienoties, sarunāt par daudzām problēmām, tajā pašā laikā cilvēks, kurš spēj arī pastāvēt stingri pie saviem principiem, viņš varētu Krievijas pašreizējā ekonomiskajā un politiskajā haosā ieviest zināmu stabilitāti. Un šie stabilitātes principi varētu būt gan iekšpolitiska, gan arī ārpolitiska rakstura. Kāda veidosies Latvijas un Krievijas tālākā attiecību virtene? Es domāju, ka šeit ir būtiska viena lieta — Primakovs kā ārlietu ministrs ar savām funkcijām un pienākumiem, un Primakovs kā valdības vadītājs ar tomēr mazlietiņ plašākiem un atšķirīgiem principiem un arī uzdevumiem. Es domāju, ka nebūs un nav vērojama nekādā veidā tālāka attiecību saasināšanās. Es domāju, ka tiks meklēti kompromisa ceļi, lai attiecības normalizētos jeb politiskais dialogs lai būtu aktīvāks starp Krieviju un Latviju. Un no šī spiediena, ko izdarīja Krievija pēdējā pusgada laikā, nav ieguvušas neviena no pusēm — nedz Latvija, nedz Krievija. Un ceru, ka Krievijā to tikpat labi saprot kā Latvijā, tāpēc šī taktika, ko atsevišķi Krievijas politiķi gribēja lietot, nav bijusi rezultatīva. Es nedomāju, ka Krievija būtu ieinteresēta Latvijas situācijas destabilizācijā, jo, kā mēs domājam, ka katrā valstī ir vajadzīgi kaimiņi, kuri ir stabili un ar labu attīstības perspektīvu, tāpat domā arī Krievija. Un humanitāro jautājumu pārspīlēšana, kas bija līdz šim vērojama Krievijā, manuprāt, nav nesusi augļus Krievijai. Runājot par referendumu — protams, dīvaini, ka ir Latvijā partijas, kas vēlas, lai šīs Pilsonības likuma izmaiņas tiktu atceltas, to pašu vēlas arī Krievija, jo tad tai būtu atkal ērti un izdevīgi pārmest Latvijai par daudziem jautājumiem, kas būtībā neatbilst patiesībai. Un tāpēc, ejot uz referendumu, mums ir rūpīgi jāpārdomā — gan mūsu iekšpolitiskās vēlmes, gan arī tas, kādu mēs ap sevi veidojam atmosfēru mūsu draugu vidū Rietumos un kāda veidojas situācija, vai mums ir vajadzīgas saasinātas attiecības ar Krieviju, paralēli arī, kā mums veidojas attiecības ar Rietumu pasauli un kā — ar Krieviju.

— Jā, jūsu viedoklis ir nepārprotams. Taču atgriezīsimies Latvijā, kopš mūsu pēdējās tikšanās nekas, uzdrošinos teikt, kvalitatīvi nav mainījies situācijā laukos. Saeima nolēmusi valdībai ieteikt realizēt ārkārtas situācijas pasākumus, taču, šķiet, ka valdībai ar to joprojām ir grūtības, kā jūs raugāties uz to?

G.Ulmanis:

— Es vienīgi varu teikt to, ko es teicu pagājušajā reizē, — ka par maz mēs esam ieskatījušies zemnieku sētā, par maz esam paskatījušies, kādi ir šobrīd viņu lauki, un paldies Latvijas televīzijai, kas šad tad parāda šo situāciju. Bet situācija būtībā ir daudz smagāka. Un, manuprāt, šī dabas krīze, — es to negribētu saukt par katastrofu, lai gan no zemnieku viedokļa tā arī varētu nosaukt, — ir devusi jūtamu triecienu zemnieku ekonomikai jebkurā lauku sētā. Es vienīgi varētu vēlēt valdībai, — mēs arī esam runājuši par to ar Krasta kungu — ļoti enerģiski un aktīvi turpināt šo iesākto darbu. Un ir jau palielināti līdzekļi Zemkopības ministrijai nākamajam gadam, ir piešķirti līdzekļi šī gada neražas kompensācijai, taču ar to ir vēl par maz, un mēs nedrīkstētu šeit atsaukties, ka katrs pats ir savas laimes kalējs un ka valdība atbild par to un zemnieks atbild par savu sētu. Nē, ja visiem zemniekiem ir grūti, tad valdībai par to ir jāatbild. Un šeit nevarētu būt citas izejas, es vēlētu vienkārši valdībai tuvākajās dienās atrauties šad tad no šīs priekšvēlēšanu kampaņas un vairāk pievērsties zemnieku problēmām.

— Tai pašā laikā tiek nopietni runāts arī tieši valdības līmenī par, kaut simbolisku, ekonomisko palīdzību Krievijai. Atkal mēs esam pie Krievijas. Vai, jūsuprāt, tas vairo latviešu zemniecības uzticību valdībai, kas līdz šim nav bijusi izlēmīga tieši zemnieku adresē, varbūt nav korekts salīdzinājums, tomēr...

G.Ulmanis:

— Jā, tas ir sakritis laika ziņā, bet ir tāds sens latviešu teiciens — dots devējam atdodas. Un šeit jūs varat to analizēt un izmantot, kā jūs uzskatāt par pareizu. Protams, nevar būt nekāda runa — dot kaut ko citam, pats nokļūstot varbūt vēl bēdīgākā situācijā, vēl lielākā krīzes situācijā, te es domāju ekonomiskā ziņā. Un nevar būt runas par to, ka zemniekam par brīvu būtu jādod graudi vai kas cits kaimiņvalstij. Bet, ja kaimiņam iet grūti, vienalga, kāds ir kaimiņš, — un to zina katrs latvietis —, tādā situācijā ir jāatrod iespēja palīdzēt, pašam izdzīvojot un arī veidojot ar kaimiņu nākotni. Un es negribētu iedziļināties varbūt tādās ekonomiskās niansēs, cik tas ir dārgi un cik tas ir lēti. Lietuva šo ceļu ir atradusi — kā veidot šos palīdzības sakarus, Igaunija ir atradusi caur rietumvalstīm. Diemžēl Latvijas valdība šo ceļu vēl nav atradusi, un tas ir jāmeklē, tāpat kā palīdzība mūsu zemniekiem, tāpat ir jāmeklē šie iespējamie palīdzības un sadarbības ceļi ar Krievijas cilvēkiem, ne ar Krievijas politiķiem, ne ar Krievijas valdību, bet ar tiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, varbūt reizēm ir pat grūtāk nekā mums, lai pēc tam nākotnē mēs varētu viens otru atbalstīt.

— Kur tieši šīs aktivitātes jūs gaidāt Latvijā?

G.Ulmanis:

— Valdībā un tikai valdībā.

— Un tad arī par valdību mēs varam turpināt. Pagājušajā nedēļā daudzi politiķi izrādījās pārsteigti par aizsardzības ministra Tālava Jundža komentāru sakarā ar traģiskiem notikumiem Alūksnē, kad brīvdienās esošie karavīri nogalināja vietējo civiliedzīvotāju. Jundzis noliedza politisko atbildību, teikdams, ka karavīrs atvaļinājumā nav īsti karavīrs. Vai jūs tam varat piekrist?

G.Ulmanis:

— Nē, tam es nevaru piekrist. Redziet, mūsu nenobriedušajā demokrātijā vēl ir tā: kad mēs veidojam valdību un parlamentā strādājam, tad mēs sakām, ka mums ir politiska valdība, un, kad pienāk šī politiskā atbildība, tad pēkšņi mēs sākam domāt, ka mēs atbildam tikai par sētu, automātu vai kādu lielgabala stobru. Diemžēl pamatjautājums ir atbildība par cilvēku, un Iekšlietu ministrija, Aizsardzības ministrija atbild par jebkuru cilvēku, kas dzīvo, atrodas un strādā Latvijas teritorijā. Šinī gadījumā pārkāpums no armijas puses ir nepārprotams. Pirms dažiem gadiem es ierosināju ieviest ģenerālinspektora amatu disciplīnas jautājumos, kārtības jautājumos, mēs katru gadu sapulcējāmies, un liekas jau bijām uz pareizā ceļa, bijām daudzus jautājumus atrisinājuši. Tomēr nesakārtotajā armijas sistēmā nav vainojams tikai Jundzis, bet mēs visi esam vainojami, jo ar tiem līdzekļiem, ko mēs piešķiram armijai, kas ļoti spilgti izceļas pārējo Eiropas valstu vidū, ar minimumlīdzekļiem, kurus faktiski pat nevar nosaukt par minimumu, bet stipri zem minimuma, ir grūti arī šo kārtību nodibināt, tāpēc šis ir rezultāts zināmā mērā valdības un parlamenta kopīgai bezdarbībai attiecībā uz aizsardzības spēku veidošanu, stiprināšanu, konsolidēšanu. Cik lielā mērā ministrs ir atbildīgs konkrētajā gadījumā, par to ir jālemj gan valdības sēdē, gan parlamenta sēdē, bet nepārprotami par šiem jautājumiem mums ir jāatbild.

— Vai jūs pieļaujat no savas puses prasību par viņa demisiju?

G.Ulmanis:

— Tas neietilpst prezidenta kompetencē, un šajā jautājumā tādas kategoriskas prasības no manas puses nav.

— Prezidenta kungs, nesenajā dialogā ar televīzijas "Panorāmu" jūs aicinājāt sabiedriskās raidorganizācijas domāt par valstiskās pārliecības apziņu, respektīvi, strādāt sabiedrības interesēs. Tagad mūsu lauciņā un visas sabiedrības lauciņā ir jaunums tas, ka nākamā gada budžeta projektā radio un televīzijai ir paredzēts pat mazāk līdzekļu nekā šogad, nerunājot par inflācijas procenta segumu. Vai tas, jūsuprāt, ir pieļaujams, domājot tieši šajās jūsu minētajās kategorijās — sabiedrības intereses un arī šais uzņēmumos strādājošo valstiskās pārliecības apziņa.

G.Ulmanis:

— Redziet, es jau esmu vienu otru reizi tādā varbūt dusmu uzplūdā vai vaļsirdības brīdī teicis, ka no valsts televīzijas un valsts radio ir jāprasa arī valstiska atbildība un gan televīziju, gan radio, gan prezidentu saista viens kopīgs vārds — valsts. Ir valsts prezidents, ir valsts radio, ir valsts televīzija. Es nerodu izskaidrojumu, kāpēc pēc kopējā budžeta palielinājuma valstī masu medijiem, kuriem ir šīs savdabīgās varas funkcijas, kuriem ir jābūt objektivitātes spogulim un kuros ir jāstrādā gudriem, tālredzīgiem un pieredzes bagātiem cilvēkiem, samazināt līdzekļus. Tādā gadījumā mēs vairs nevaram prasīt no valsts televīzijas un valsts radio atbildību un profesionalitāti, nerunājot par vienkāršām tehniskām iespējām. Jo mēs ļoti labi atceramies, cik daudz mums ar Kolāta kungu vajadzēja enerģijas un uzņēmības, lai mēs nodrošinātu kaut vai minimumu, lai visā Latvijā dzirdētu — un es vēl šaubos, vai dzird katrā mājā un katrā nostūrī — jūsu teikto. Bet es domāju, ka tas ir tikai projekts un noteikti budžeta apstiprināšanā katram jācīnās par savu vietu zem saules, arī radio un televīzijai.

— Jā, lai mums kopā veicas. Un, visbeidzot, jau šīs nedēļas beigās jūs dosities uz Ņujorku, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas 53. Ģenerālās asamblejas plenārsēdē.

Kā jūsu preses dienests ir ziņojis, jūs informēsit par Latvijas iekšpolitiskajām aktualitātēm, arī par sabiedrības integrācijas gaitu un pilsoniskās sabiedrības veidošanu. Vai jūs varētu pavisam īsi atšifrēt šī ziņojuma saturu?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka jūs dzirdēsit visi no Ņujorkas pēc nedēļas, tā ir ikgadējā Valsts prezidenta uzruna pasaules lielākajā forumā, tā ir gada iespēja informēt pasauli par to, kas notiek Latvijā, tā ir gada iespēja Latvijai ietekmēt pasaules procesus. Šī sanāksme Ņujorkā notiek tad, kad cilvēktiesību deklarācijai 50 gadi. Pirms 50 gadiem Apvienotās Nācijas pieņēma cilvēktiesību deklarāciju, ja nemaldos, piedalījās arī Padomju Savienība un arī principā šo deklarāciju pieņēma, lai gan dažus mēnešus pēc šīs deklarācijas saņemšanas Padomju Savienība ar lielu skubu veica deportācijas no Latvijas uz Krieviju. Toreiz pasaule diez kāpēc klusēja par to, kā tika izvērsts genocīds pret veselu tautu. Un es nedomāju, ka latvieši bija vienīgie un Latvija bija vienīgā, kur šāds genocīds bija. Tāpēc šajā 50. cilvēktiesību deklarācijas gadadienā mums ir jārunā, cik mēs esam patiesi un godīgi pret šo jēdzienu — cilvēktiesības. Mēs esam pamatoti nosodījuši fašisma un nacisma noziegumus pasaulē, un es domāju, ka Latvijai šai reizē ir tiesības runāt par komunisma sistēmas noziegumiem pasaulē. Jo mēs jau varam šo to paši pārdzīvot, pieciest un izsāpēt, bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka šis komunisma genocīds varētu atkārtoties jebkad pasaulē. Par to ir jārunā tām valstīm, kuras to ir piedzīvojušas, kuras ir cietušas no šī komunisma genocīda. Tas varētu būt viens no pamatjautājumiem, par ko es runāšu Apvienotajās Nācijās šinī gadā, protams, mēs runāsim par daudziem kārtējiem jautājumiem — par Apvienoto Nāciju reformām, par to, kā Latvija ir izveidojusies un attīstījusies šais septiņos gados, par Apvienoto Nāciju iekšējām struktūrām un Drošības padomes darbu, runāsim par tīri materiāliem jautājumiem, par to, cik nodokļu maksātājiem izmaksā Apvienotās Nācijas, un mēs esam gandarīti, ka saņemam palīdzības veidā no Apvienotajām Nācijām ļoti efektīvu un jūtamu palīdzību. Katrā ziņā būs tikšanās ar vienu otru valsts vadītāju, lai apmainītos viedokļiem, kā mums visiem klājas šodien.

— Lai jums veicas, paldies, ka atnācāt. Un ceru, ka mēs tiksimies īsi pirms vēlēšanām un pirms referenduma.

G.Ulmanis:

— Jā, es domāju, kad atgriezīšos no Ņujorkas, mēs tiksimies uzreiz nākamajā dienā, un droši vien pirms vēlēšanām būs vēlme gan klausītājiem, gan arī man pārrunāt tikai vienu jautājumu — ko mēs darīsim 3.oktobrī.

Valsts prezidents intervijā

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta