Ar skatienu pagātnē, tagadnē un nākotnē

Prof. Jānis Stradiņš, LZA prezidents:

Ievadreferāts LZA sēdē "Latvijas tautsaimniecības aktualitātes" 1998. gada 11. septembrī

Neesmu speciālists ekonomikas jautājumos, taču savā ievadā gribētu uzsvērt trīs momentus.

Pirmkārt, iepriecina tas, ka pēc ilgiem laikiem Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) savu sēdi atkal veltī tautsaimniecībai, jo līdz šim mēs sēdes vairāk veltījām letonikas, humanitāro zinātņu, mūsu tautas un valsts pagātnes problēmām. Līdz šim tautsaimniecības problēmām bija veltīta akadēmiķa O.Krastiņa organizētā sēde par tautas grimšanu nabadzībā 1994. gadā bez īpašas rezonanses varas struktūrās un akadēmiķa P.Zvidriņa organizētā sēde par demogrāfisko katastrofu Latvijā (ar daļēju rezonansi varas strukturās). Šodien mēs raugāmies uz lietām mazliet plašāk, runājot ne tikai par Latvijas saimniecisko integrēšanos Eiropas Savienībā, bet arī par uzņēmējdarbības attīstību Latvijā vispār un citām problēmām. Ekonomikas institūts iecerējis tālejošas reformas savā statusā, struktūrā un darbībā, LZA to principā atbalsta, lai ekonomikas zinātne patiešām kļūtu par reālu Latvijas tautsaimniecības balstu, saistoties arī ar privātstruktūrām. Šodien mēs šo lietu detalizētāk neapspriedīsim, tā ir LZA Senāta kompetence, tomēr dažas pamatlīnijas Ekonomikas institūta turpmākajā darbībā varētu iezīmēties jau šajā sēdē.

Otrkārt, šī sēde notiek saspringtā politiskā gaisotnē, gatavojoties Saeimas vēlēšanām un tautas nobalsošanai par pilsonību. Ekonomika ir visciešākā veidā saistīta ar politiku. Jautājums, kas ir primārs — ekonomika vai politika, ir tikpat sens kā jautājums par to, kas bija sākumā — vista vai ola. Mūsu tautsaimniecības pamatvirzību uz tirgus ekonomiku un Eiropas Savienību Latvija jau ir deklarējusi, tajā ne vēlēšanas, ne referendums būtiskas izmaiņas ieviest nevar, taču 3. oktobrī vēlētāju viedokļa izteikšana var paātrināt vai palēnināt un tāpat arī var modificēt šo virzību. Vai dominēs lielražotāji vai lieltirgotāji, tranzītbiznesa vai vietējo pārtikas ražotāju intereses, kuri ekonomiskie grupējumi gūs virsroku — tas lielā mērā noteiks Latvijas virzību turpmākajos piecos gados, varbūt pat ilgākā laika posmā. Taču jebkurā gadījumā ekonomikas zinātniekiem jāizsaka savs viedoklis par Latvijas tautsaimniecības modeli. Vai tā būs galēji liberāla ekonomika vai sociāli orientēta ekonomika, ar kādiem tirgiem tā rēķināsies, kāda būs finansu politika, kāds — mazo uzņēmēju atbalsts, vidusslāņa veidošana, kādu vietu Latvijā ierādīs izglītībai, kultūrai un zinātnei. Latvijai atlicis maz laika izvēlei, pirms varbūt izraisīsies plaša pasaules ekonomiskā krīze, pirms nenotiks dramatiskas norises Krievijā, pirms Latvijā sociālā un starpnacionālā spriedze nepalielināsies virs kritiskās temperatūras. Es saskatu attīstībai gan optimistiskus, gan ļoti pesimistiskus scenārijus, taču domāju, ka Latvija, kā arvien, izvēlēsies mazizteiktu, aizkavētu, neizteiksmīgu vidusceļu. Dievs dod, lai politiķi sadarbībā ar ekonomistiem veido to tomēr mūsu valsts tālākpastāvēšanai optimālā veidā, un var jau būt, ka pēc gadiem desmit tiešām iestāsies kāds "ekonomisks brīnums".

Treškārt, katra paaudze risina sev atbilstošās vēstures izvirzītās problēmas. Mēs vienojāmies ar Ekonomikas institūta direktori Raitu Karnīti veltīt šo sēdi ekonomista Paula Dzērves piemiņai, un šo lēmumu atbalstīja LZA Prezidijs. Kāpēc šodien jārunā par Paulu Dzērvi, vai tad tas viss nav palicis tālā pagātnē, kas vispār būtu jāpiemirst? Šogad Pauls Dzērve būtu 80 gadus vecs (dzimis 1918. gada 3. septembrī). Šogad apritētu 40 gadi, kopš viņš kļuva par Latvijas PSR ZA Ekonomikas institūta direktoru, gan uz īsu laiku — nepilniem trim gadiem, apritētu arī 40 gadi, kopš Ekonomikas institūts un visa LZA iemitinājusies šajā augstceltnē. Šogad apritētu arī 10 gadi, kopš 1988. gadā Paulam Dzērvem atjaunoja LZA korespondētājlocekļa nosaukumu (ne vienbalsīgi un ne bez pretestības), ko viņam — vienīgajam visā Zinātņu akadēmijas vēsturē — atņēma 1960. gadā par nacionālrevizionistiskām kļūdām. Bet šogad arī aprit 30 gadi kopš "Prāgas pavasara" varmācīgas apspiešanas 1968. gada augustā. Varētu salīdzināt Eduardu Berklavu, Vili Krūmiņu, Kārli Ozoliņu, Paulu Dzērvi ar čehu reformkomunistiem, ar Aleksandru Dubčeku, kurš nostājās pret totalitārismu.

Tiesa, šis salīdzinājums varbūt būtu mazliet mākslots. Pauls Dzērve neiestājās par "sociālismu ar cilvēcisku seju", viņš bija arī Staļina laikmeta tradīcijās audzis un Pētera Stučkas apoloģēts. Viņa darbība bija virzīta uz Latvijas īpašas situācijas veidošanu toreizējā tērauda kolosa — PSRS — ietvaros. Taču, objektīvi runājot, Dzērve uzstājās par tautas dzīves līmeņa paaugstināšanu, vismaz Latvijā, par patēriņa preču pastiprinātu ražošanu, par migrācijas ierobežošanu, par civilizētāku sociālismu, varētu sacīt, viņš bija par eiropeiskāku komunismu nekā tas, kurš pastāvēja Padomju Savienībā Staļina laikā un pēc Staļina nāves. Turklāt viņš bija kompetents ekonomists, gan tā laika izpratnē.

Pauls Dzērve bija studējis tautsaimniecību pirmskara Latvijas Universitātē, klausījies profesora Arnolda Aizsilnieka lekcijas, tajā pašā laikā ģimenes tradīciju dēļ jau Ulmaņa gados kopā ar E.Berklavu, P.Kurli u.c. darbojies komunistiskajā pagrīdē. Viņš bija "idejisks komunists", godīgs un pašaizliedzīgs, cīnījies sarkano latviešu strēlnieku divīzijā Volhovas purvos, bijis komjaunatnes CK sekretārs. Pēc kara viņš absolvēja LVU, mācījās aspirantūrā Ļeņingradā, kļuva par pazīstamu tautsaimniecības speciālistu, zinātnieku, no 1953. līdz 1958. gadam bija ZA Ekonomikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, bet pēc sava šefa un aizgādņa ZA viceprezidenta Friča Deglava nāves no 1958. līdz 1960. gadam — arī šī institūta direktors. Viņš pētīja Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas, izstrādāja programmu "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas", kurā paredzēja Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, palielināt B grupas produktu attīstību salīdzinājumā ar A grupu, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram, radiotehniku. Viņš protestēja pret forsētu Latvijas industrializāciju un ražotņu celtniecību tālu no izejvielu bāzēm, arī pret līdz ar izejvielām importētu darbaspēku.

P.Dzērve bija berklaviešu galvenais ideologs, Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts un komisijas vadītājs, cilvēks, kurš nebaidījās izteikt savu viedokli arī Ņikitam Hruščovam un PSKP CK, kurš prata oponēt un ģenerēt pats savas domas. Viņš bija tikai 40 gadus vecs, kad viņu ievēlēja par Latvijas PSR ZA korespondētājlocekli. Taču ļoti drīz pēc tam nāca reakcija, Arvīds Pelše Dzērvi ne tikai noņēma no Ekonomikas institūta direktora posteņa, bet arī izslēdza no ZA sastāva 1960. gada 13. jūnijā. Pēc Viļa Krūmiņa apgalvojuma, bija pat paredzēta publiska tiesas prāva ar diviem nāvessodiem un ilgstošiem ieslodzījuma termiņiem apsūdzētajiem, ko izdevās tomēr novērst, apelējot pie paša Hruščova.

Kāda bija motivācija Paula Dzērves izslēgšanai no ZA, ko organizēja LKP CK? Te bija četri apvainojumu punkti, ko citēšu pēc oriģināla:

J,ott cj,hfybt frfltvbrjd b xktyjd–rjhhtcgjyltynjd Jnltktybz j,otcndtyys[ yfer Frfltvbb KfndCCH> j,celbd djghjc j yfexyjq ltzntkmyjcnb xktyf–rjhtccgjyltynf Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH Gfdkf Gfdkjdbxf Lpthdt> rjycnfnbhetn%

1@ Xkty–rjhtccgjyltynf Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH G.G.Lpthdt d gthbjl cdjtq hf,jns d Bycnbnent "rjyjvbrb Frfltvbb yfer ljgecnbk hzl cthmtpys[ gjkbnbxtcrb[ job,jr b ytjlyjrhfnyj dscnegbk c ecnfyjdrfvb htdbpbjybcnbxtcrjuj b yfwbjyfkbcnbxtcrjuj [fhfrnthf. Nfr> d cjcnfdktyyjq bv $Ghjuhfvvt bccktljdfybz gthcgtrnbd yfhjlyjuj [jpzqcndf Kfndbqcrjq CCH$ jy jhbtynbhjdfk rjkktrnbd bycnbnenf yf kj;yjt> 'rjyjvbxtcrb ytcjcnjzntkmyjt b gjkbnbxtcrb dhtlyjt ghjnbdjgjcnfdktybt bynthtcjd Kfndbb bynthtcfv Cjdtncrjuj Cj/pf> yf jnhsd yfhjlyjuj [jpzqcndf Kfndbqcrjq CCH jn 'rjyjvbrb CCH> lfdfk ecnfyjdrb> jnhf;f/obt vtcnybxtcrbt> yfwbjyfkbcnbxtcrbt ntyltywbb> yfghfdktyyst ghjnbd hfpdbnbz d htcge,kbrt jnhfcktq nz;tkjq bylecnhbb> yf hfpdbnbt d htcge,kbrt ght;lt dctuj ghjbpdjlcndf ghtlvtnjd gjnht,ktybz lkz yfctktybz htcge,kbrb> xnj ghbytckj ,s dhtl hfpdbnb/ yfhjlyjuj [jpzqcndf CCCH d wtkjv> ltpjhufybpjdfkj ,s 'rjyjvbre htcge,kbrb> yfheibkj ,s lfdyj ecnfyjdbdibtcz cdzpb yfhjlyjuj [jpzqcndf htcge,kbrb c lheubvb hfqjyfvb CCCH> clth;bdfkj ,s hfpdbnbt ghjbpdjlbntkmys[ cbk Kfndbqcrjq CCCH. G.G.Lpthdt afrnbxtcrb nzyek rjkktrnbd bycnbnenf yf genm buyjhbhjdfybz b htdbpbb htitybq XXI c(tplf RGCC> xnj zdbkjcm jlyjq bp cthmtpys[ ghbxby ckf,jq cdzpb Bycnbnenf 'rjyjvbrb c ghfrnbrjq rjvveybcnbxtcrjuj cnhjbntkmcndf.

2@ Ytdthysvb b gjkbnbxtcrb dhtlysvb zdbkbcm gjgsnrb G.G.Lpthdt $ntjhtnbxtcrb$ jghfdlfnm ljgeotyyst jnltkmysvb hf,jnybrfvb htcge,kbrb ghjzdktybz ghfdjuj jggjhneybpvf b yfwbjyfkbpvf. "nj dshfpbkjcm d endth;ltybz[ G.G.Lpthdt j njv> xnj d Kfndbqcrjq CCH ukfdyjq jgfcyjcnm/ zdkz/ncz yt htdbpbjybpv> f ljuvfnbpv. Ghb 'njv G.G.Lpthdt cdjlbk $ljuvfnbpv$ kbim r $buyjhbhjdfyb/$ jcj,tyyjcntq Kfndbb d ghfrnbrt cnhjbntkmcndf b ghb bpextybb bcnjhbb kfnsicrjuj yfhjlf> xnj dtltn r ytghfdbkmyjve b dhtlyjve ghjnbdjgjcnfdktyb/ bynthtcjd b pflfx Kfndbqcrjq CCH j,obv bynthtcfv b pflfxfv dctuj Cjdtncrjuj Cj/pf.

3@ Dsit erfpfyyst b lheubt jib,rb G.G.Lpthdt> ljgeotyyst bv d ,hji/ht j ;bpyb b ltzntkmyjcnb G.Cnexrb> d cnfnmz[ j Vkfljkfnsicrjv ldb;tybb b d hzlt ecnys[ dscnegktybq> cdbltntkmcnde/n j njv> xnj ltzntkmyjcnm G.G.Lpthdt ikf dhfphtp c pflfxfvb> cnjzobvb gthtl Frfltvbtq yfer Kfndbqcrjq CCH.

4@ G.G.Lpthdt> ytcvjnhz yf nj> xnj jib,rb tuj ltzntkmyjcnb ,skb hfpj,kfxtys b jce;ltys> lj cb[ gjh yt dscnegbk jnrhsnj c rhbnbrjq cdjb[ jib,jr b dcrhsnbtv b[ rjhytq.

Exbnbdfz dsit crfpfyyjt> Jnltktybt j,otcndtyys[ yfer Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH gjcnfyjdkztn%

1. Cxbnfnm ytwtktcjj,hfpysv lfkmytqitt cj[hfytybt G.G.Lpthdt xktyjv–rjhhtcgjyltynjv Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH.

2. Gjcnfdbnm gthtl j,obv cj,hfybtv Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH djghjc j ytj,[jlbvjcnb kbitybz G.G.Lpthdt pdfybz xktyf–rjhhtcgjyltynf Frfltvbb yfer Kfndbqcrjq CCH.$

"Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Sabiedrisko zinātņu nodaļas akadēmiķu un korespondētājlocekļu pilnsapulce, apspriedusi jautājumu par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Pavela Pavloviča Dzērves zinātnisko darbību, konstatē:

1) Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis P.P.Dzērve, strādājot Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā, ir pieļāvis vairākas nopietnas politiskas kļūdas un atkārtoti uzstājies ar revizionistiskas un nacionālistiskas dabas nostādnēm. Piemēram, viņa sastādītā "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvu izpētes programma" institūta kolektīvu orientēja uz kļūdainu, ekonomiski nepamatotu un politiski kaitīgu Latvijas PSR un Padomju Savienības interešu pretnostatījumu, uz Latvijas PSR tautsaimniecības atdalīšanu no PSRS ekonomikas, kā arī proponēja nostādnes, kas atspoguļoja lokālisma un nacionālisma tendences, kuras bija vērstas pret smagās rūpniecības nozaru attīstību republikā un atbalstīja pirmkārt republikas iedzīvotājiem paredzētu patēriņa priekšmetu ražošanu, kas kaitētu PSRS tautsaimniecības attīstībai kopumā, dezorganizētu republikas ekonomiku, izjauktu sen izveidojušās republikas tautsaimniecības saites ar citiem PSRS rajoniem, kavētu Latvijas PSR ražošanas spēku attīstību. Faktiski P.P.Dzērve vedināja institūta kolektīvu uz PSKP XXI kongresa lēmumu ignorēšanu un revidēšanu, kas bija viens no nopietniem iemesliem, kāpēc Ekonomikas institūts bija vāji saistīts ar komunistiskās celtniecības praksi.

2) Nepareizi un politiski kaitīgi bija P.P.Dzērves mēģinājumi "teorētiski" attaisnot atsevišķu republikas darbinieku pieļautās labējā oportūnisma un nacionālisma izpausmes. Tas redzams no P.P.Dzērves apgalvojuma, ka Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā galvenās briesmas slēpjas nevis revizionismā, bet gan dogmatismā. Turklāt P.P.Dzērve reducēja "dogmatismu" vienīgi līdz Latvijas īpatnību "ignorēšanai" celtniecības praksē un latviešu tautas vēstures pētīšanā, kas ved uz nepareizu un kaitīgu Latvijas PSR interešu un uzdevumu pretnostatīšanu kopējām visas Padomju Savienības interesēm un uzdevumiem.

3) Iepriekšminētās, kā arī citas P.P.Dzērves kļūdas, ko viņš pieļāvis brošūrā par P.Stučkas dzīvi un darbību, rakstos par jaunlatviešu kustību un virknē mutisku uzstāšanos, liecina, ka P.P.Dzērves darbība bija pretrunā ar uzdevumiem, kas izvirzīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai.

4) P.P.Dzērve, neraugoties uz to, ka kļūdas viņa darbībā tika atmaskotas un nosodītas, vēl joprojām atklāti nav tās kritizējis un atklājis to saknes.

Ievērojot iepriekšsacīto, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Sabiedrisko zinātņu nodaļa nolemj:

1) Uzskatīt par nelietderīgu turpmāku P.P.Dzērves atrašanos Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa statusā.

2) Izvirzīt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas kopsapulcei jautājumu par nepieciešamību atņemt P.P.Dzērvem Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa nosaukumu.

("Latvijas Vēstneša" tulkojums,

Juris Afremovičs)

Pēc tam Paulam Dzērvem ļāva strādāt rūpnīcā "Autoelektropribor" par ceha ekonomistu ar zemu atalgojumu, taču drīz vien, 1961. gada 16. decembrī viņš gāja bojā Ropažos autokatastrofā pie dzelzceļa pārbrauktuves, ko varētu uzskatīt par nelaimes gadījumu, ja vien tajā nebūtu viena otra neparasta sakritība, tāpat kā pēdējā laikā "Latvenergo" lietā ar kafijas dzeršanu un lapsenes dzēlieniem.

Lūdzu Paula Dzērves tuvāko domubiedru E.Berklavu pērn uzrakstīt man P. Dzērves īsu raksturojumu — tas tiks publicēts manā LZA vēstures grāmatā, bet pāris citātu mēģināšu dot:

"Gribētāju iznīcināt Paulu Dzērvi netrūka tepat Latvijā ortodoksālo bezsmadzeņu un amorālo komunistu darboņu vidū ar Arvīdu Pelši, Bumbieru, ģenerāli Djominu, Ivanu Ļebedevu, Fjodoru Titovu, Saļejevu, Drozdovu u.c. priekšgalā. Pauls Dzērve šiem kungiem kā Maskavas latviešu tautas pārkrievošanas un, ja vajadzīgs, iznīcināšanas politikas pakalpiņiem traucēja šo darbu veikt; traucēja ar savu saprātu, zināšanām, godīgumu, drosmi, uzstājoties pret netaisnību, kaitīgo tautsaimniecisko politiku.

Kā tādu es pazinu Paulu Dzērvi, kad viņš darbojās kā Latvijas komjaunatnes CK sekretārs, vēlāk arī LVU pasniedzējs un kā ZA Ekonomikas zin. pētn. institūta direktors.

Pauls Dzērve bija skaistu un cēlu ideālu pilns un zinību alkstošs latviešu censonis, kas visu savu mūžu gribēja veltīt latviešu tautas labklājībai un Latvijas kā nacionālas valsts uzplaukumam. Viņš gan kā savas tautas un Tēvzemes patriots, gan kā zinātnieks saredzēja Maskavas kaitīgo rīcību Latvijā visās jomās: politiskajos mērķos, kultūrā, ekonomikā. Viņš nekur necieta formālismu, neīstumu, virspusību. Viņš neko negribēja darīt, nesapratis jēgu, kāpēc tas jādara, vienkārši pakļaujoties kādam rīkojumam.<..>

Es necentīšos apskatīt viņa uzskatus ekonomikā. Lai to dara lielāki speciālisti. Bet nemaz nebija nepieciešams būt lielam ekonomistam, zinātniekam, lai saprastu, kas tas, ko Maskava darīja tautsaimniecībā un konkrēti ekonomikā, bija aplami, absurdi, kaitīgi. Viss bija pakļauts lielajam politiskajam mērķim — iznīcināt latviešus kā nāciju, tās kultūru, valodu, visas savdabības, tradīcijas, likvidēt Latviju kā nacionālu valsti. Šī mērķa dēļ iznīcināja arī reģionam atbilstošo ekonomiku kā laukos, tā pilsētās: laukos iznīcināja lauku sistēmu kultūru sēšanai, ilggadīgo zālāju laukus, kas bija izdevīgākais lopkopības pamats mūsu apstākļos; rūpniecībā nedeva prioritāti elektrotehnikai, radiotehnikai, sadzīves ķīmijai, smalkmehānikai, instrumentālrūpniecībai, mēbeļu ražošanai, tekstilrūpniecībai, kas Latvijā bija piemērotākas: bija speciālisti, prasīja augsti kvalificētu darbu, bija mazāk metāla un vispār izejvielu ievešanas vajadzība, tā izbēgot no tāliem, nevajadzīgiem un dārgiem pārvadājumiem. Kādas rūpnīcas šeit celt un paplašināt, ko ražot — tas Maskavai bija otršķirīgs jautājums. Interesēja galvenokārt tas, lai Latvijā radītu darbspēka trūkumu, kas noderēja par ieganstu iepludināt Latvijā cittautiešus, pirmām kārtām krievus, lai paātrinātu latviešu pārkrievošanu [..].

Pauls Dzērve zinātnes laukā bija kā spīdošs meteors pie daudzzvaigžņu debesīm, kas uzliesmoja un ko nodzēsa.

Pauls Dzērve man bija labākais draugs un sabiedrotais manis uzsāktai cīņai pret lielkrievu imperiālistisko politiku Latvijā.

Pierādījumu, ka Pauls Dzērve gāja bojā varmācīgā nāvē, man nav, bet Maskavai ir liela pieredze citādi domājošo iznīcināšanā.

Domāju, ka Pauls Dzērve ir pelnījis, lai Latvijas ZA prezidijs parūpētos, ka Paula Dzērves atdusas vietā tiktu uzlikta piemiņas plāksne."

Piemiņas plāksni Paulam Dzērvem Meža kapos, domāju, uzliksim, varbūt arī Ekonomikas institūts nāks talkā, bet nobeigumā tomēr pavaicāsim, vai Dzērves mūžs un cīņa bijuši veltīgi, vai tomēr devuši kādus impulsus Latvijas atjaunotnei. Atkārtošos: katrs cilvēks darbojas sev atvēlētā laika ietvaros un tādēļ vērtējams no vēstures, nevis no šīsdienas aktualitāšu viedokļa. Šajā ziņā Dzērve un "Berklava atkusnis" atstājuši pēdas, arī daudzu cilvēku domāšanā, tās paaudzes domāšanā, kurai pēc 20–25 gadiem bijis lemts atjaunot Latvijas neatkarību.

Padomju Savienība aizgājusi uz neatgriešanos, diez vai tās restauratoru centieni būs kaut cik veiksmīgi. Taču arī jaunveidojamās Eiropas Savienības ietvaros veidojas problēma, ka saskaņot mazas valsts vajadzības un iespējas ar savienību, lai ne viena, ne otra nepaliktu zaudētājos, — tā būtībā bija "Dzērves problēma". Dzērves laikā Latvija bija ekonomiski spēcīgākā starp Baltijas republikām, vai tā tas arī ir šodien? Daudz kas atkarīgs no mums pašiem — vai spēsim attīstīt spēcīgu uzņēmējdarbību, vai īstenosim investīcijas, vai būs zinātņietilpīgi mazie uzņēmumi, par ko runāja nupat Rīgā notikušajā konferencē "Baltijas dinamika" (3.–4.septembrī), — nabagus, beziniciatīvas cilvēkus neviens pie sevis negrib redzēt. Gribētos novēlēt Latvijas tautsaimniekiem, lai viņi atrastu mūsu dzimtenes nākotnei optimālo modeli Eiropas Savienības ietvaros, kas saskaņotu "lielās" un "mazās" dzimtenes intereses un ļautu veidot "kapitālismu ar cilvēcisku seju".