Kultūras ministrijas rīkojums Nr. 2.5-1-115

Rīgā 2021. gada 1. oktobrī

Grozījums Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojumā Nr. 128 "Par Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu"

Izdots saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa
noteikumu Nr. 241 "Kultūras ministrijas nolikums"
9.11. punktu

Pamatojoties uz likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta devīto daļu un Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumu Nr. 473 "Kārtība, kādā kultūras pieminekļi iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un izslēdzami no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta" (turpmāk – Noteikumi Nr. 473) 9. punktu un izvērtējot Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) iesniegto Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta (turpmāk – Pieminekļu saraksts) grozījumu projektu, Kultūras ministrija ir konstatējusi:

1. Pārvalde ir iesniegusi Kultūras ministrijā rīkojuma projektu par Salaspils Sv.Jura baznīcas vietas Salaspils novadā, Salaspils pagastā (turpmāk – Objekts) iekļaušanu Pieminekļu sarakstā.

2. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 473 3. punktu izvērtēta Objekta atbilstība kultūras pieminekļa statusam un pieņemts lēmums (Pārvaldes Kultūras pieminekļu uzskaites komisijas 2020. gada 17. decembra sēde Nr. 04-6.6/15 2. §) ierosināt iekļaut Objektu Pieminekļu sarakstā. Objekta īpašnieks, saskaņā ar likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta pirmo daļu un Administratīvā procesa likuma 62. panta pirmo daļu, ar Pārvaldes 2020. gada 8. oktobra vēstuli Nr. 08-03/4821 informēts par ierosinājumu. Objekta īpašnieks ar 2020. gada 11. novembra vēstuli Nr. 01VD00-17/2081 informēja, ka nevar akceptēt Objekta noteikšanu par reģiona nozīmes arheoloģisko pieminekli, argumentējot ar to, ka Rīgas HES darbības nodrošināšanai nepieciešamie tehnoloģiskie procesi nav iespējami bez Rīgas HES ūdenskrātuves ūdens līmeņa svārstībām, kas rada ietekmi uz hidroģeoloģiskajiem apstākļiem. Vienlaikus Objekta īpašnieks informēja, ka teritorija ir iznomāta Salaspils novada pašvaldībai un īpašnieks apņemas sadarbībā ar pašvaldību darīt visu iespējamo šī Objekta saglabāšanai un uzturēšanai. Pārvalde ar 2021. gada 29. janvāra vēstuli Nr. 08–03/458 informēja Objekta īpašnieku par Pārvaldes nodomu turpināt uzsākto procesu, lai noteiktu Objektam kultūras pieminekļa statusu, kā arī skaidroja, ka Objekts netika Rīgas HES būvniecības laikā appludināts, tas kā vietzīme ir nozīmīgs sabiedrībai, ko apliecina arī tā labā uzturēšana, un nav pretrunas starp kultūras pieminekļa statusa noteikšanu Objektam un īpašnieka tālāko iespējamo rīcību Rīgas HES darbības nodrošināšanā – balstoties uz Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem Objekts atrodas ārpus teritorijām, kas tiktu skartas plūdu risku un plūdu draudu gadījumā. Īslaicīgas Rīgas HES ūdenskrātuves ūdens līmeņa izmaiņas nevar radīt Objektam būtisku kaitējumu, līdz ar to nav uzskatāmas par iemeslu neatbalstīt Objekta iekļaušanu Pieminekļu sarakstā. Objekta īpašnieks atkārtoti iebildumus nav sniedzis.

3. Saskaņā ar likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 1. pantu kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas, kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm. Likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta piektā daļa noteic, ka Pieminekļu sarakstā kā reģiona nozīmes kultūras pieminekli var iekļaut objektus ar noteiktam Latvijas reģionam raksturīgu īpašu zinātnisku, kultūrvēsturisku vai izglītojošu nozīmi.

4. Objekta kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta piektajā daļā noteiktajam. Objekts ir nozīmīgs vēstures avots un liecība par vēsturiskās attīstības procesiem Latvijas teritorijā, Salaspils apkārtnē no 14. gs., kā arī par senāko mūra baznīcu arhitektūru un vēsturi Latvijā. Senākās rakstītās ziņas par Objektu zināmas no 16. gs., kad pēc Livonijas kara (1558-1583) teritorijas Daugavas labajā krastā nonāca Polijas pakļautībā, Rīga maģistrāts ieguva patronāta tiesības pār apvienotajām Salaspils un Ikšķiles muižu un draudzi. Salaspils kaujas laikā 1605. gadā Objekts tika izpostīts, tā atjaunošanu 1613. gadā uzņēmās poļu karavadonis J.K.Hodkevičs kā piemiņu par uzvaru kaujā. 17. gs. II pusē Objektā tika veikta pārbūve, pagarinot draudzes telpu, izbūvējot sakristeju un altāra daļu. Šāda veidolā Objekts saglabājās divus gadsimtus, līdz 1984. gadam, kad pēc arhitekta G.Krona projekta Objekts ieguva jaunu veidolu – neogotikas stilā veidotu baznīcas ēku, jaunā dievnama plānā iekļaujot vecās baznīcas altārtelpu, baznīcas kori, R puses ieejas priekšā uzbūvējot torni ar augstu smaili. I Pasaules kara laikā Objektu izpostīja, taču vēlāk, laikposmā no 1923. gada līdz 1930. gadam, tas tika atjaunots. Pēc II pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Objekts pamazām izpostīts. Rīgas HES celtniecības laikā tajā ierīkotas mehāniskās darbnīcas, 20. gs. 70. gados mūru lielākā daļa uzspridzināta, vēlāk apkārtnes reljefs nolīdzināts. Līdz mūsdienām saglabājušās baznīcas altārdaļas D sienas drupas un reljefā nolasāma Objekta vieta.

Objekta saglabājamās vērtības: ārējais veidols ainavā, virszemes un pazemes konstrukcijas, reljefs, kultūrslānis, arheoloģiskās senlietas.

5. Pamatojoties uz likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta devīto daļu un Noteikumu Nr. 473 9. punktu, kā arī uz iepriekš konstatēto, Kultūras ministrija nolemj:

izdarīt ar Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojuma Nr. 128 "Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu" 2. punktu apstiprinātajā Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā grozījumus un iekļaut Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā šādu objektu:

6. Kultūras pieminekļa sastāvs: daļa no zemes vienības ar kadastra apzīmējumu 8031 009 0213.

7. Atbilstoši likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 23. panta pirmajai daļai Objektam noteikta individuālā aizsardzības zona. Apstiprinātās teritorijas un noteiktās individuālās aizsardzības zonas kartogrāfiskais materiāls ir šī rīkojuma pielikums.

8. Lēmuma pamatojums: likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 1. pants un 14. panta pirmā un piektā daļa, Administratīvā procesa likuma 13. pants, 62. panta pirmā daļa, 65. panta otrā daļa, 66. panta pirmā daļa, Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumu Nr. 474 "Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu" 4. punkts, Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumu Nr. 473 "Kārtība, kādā kultūras pieminekļi iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un izslēdzami no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta" 3., 5. un 9. punkts, Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 241 "Kultūras ministrijas nolikums" 9.11. punkts.

9. Rīkojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc publicēšanas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Mēneša laikā no šī rīkojuma spēkā stāšanās to var pārsūdzēt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu un 188. panta pirmo daļu Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā (Baldones iela 1A, Rīga, LV-1007).

Kultūras ministrs N. Puntulis

Pielikums
Kultūras ministrijas
01.10.2021. rīkojumam Nr. 2.5-1-115

Grafiskais plāns

Salaspils Sv.Jura baznīcas vieta

Salaspils novads, Salaspils pagasts;

Rīgas HES ūdenskrātuves Z krastā

Reģiona nozīmes arheoloģiskais piemineklis