Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.

Vivat res publica! Lai dzīvo Latvija!

Agronoms Hugo Lācis vēlāk atcerējās: "Ziņa par Latvijas valsts proklamēšanu Valkā izplatījās jau otrā dienā, un pie dažu patriotu namiem parādījās sarkanbaltsarkanie karogi. Pirmo, pie tam jau pareizos krāsu samēros darinātu valsts karogu ieraudzīju virs Centrālās Savienības "Konzums" mītnes. Tur tas tornīša smailē plīvoja brīvi un stalti. Aizgrābts līdz asarām ar atsegtu galvu ilgi raudzījos viņā. Nu reiz tas bija noticis!.. Nu reiz viņš tur plīvoja kā neatkarīgas valsts simbols!.. Bet redzot ielās svešus formas tērpus, atceroties Stučkas, Roziņa, Daniševska, Efferta u.c. vārdus, kā arī sarkano strēlnieku nostāju un darbus Latviju atstājot, sirdī tomēr zagās zināms nemiers. Ka jaunai Latvijai jau tūliņ būs jāsāk staigāt smagais sāpju ceļš, to tanī brīdī gan nevarēju iedomāties. Bet to drīz vien dabūju pats līdzdzīvot."46

Par to, ka 18.novembrī sarkanbaltsarkanais karogs plīvoja Priekuļos pie ēkas, kur 1918. gadā dzīvojis K.Ulmanis un citi Zemnieku savienības darbinieki, bija stāstīts jau iepriekš Martas Celmiņas atmiņās.47

Valmierā, kur sarkanbaltsarkanie karogi bija labi pazīstami jau no 1916. un 1917.gada, pirmo valsts karogu kādreizējā pilsētas galvas Dr.med. Georga Apiņa (1859 — 1920) vadībā arī pacēla jau 18.novembrī. Viņš vietējai vācu okupācijas varai paziņojis, ka "Vecpuišu parka" zālē notiks Valmieras sporta biedrības sapulce. Šim gadījumam speciāli darināts karogs, kas slepus nogādāts sapulces vietā. G.Apinis sapulces dalībniekus informējis par šīs dienas vēsturisko nozīmi.48

Divas dienas vēlāk šajās pašās telpās jau sanāca plašāka valmieriešu sapulce, par kuru vēstulē rakstniekam Reinim Kaudzītem (1839 — 1920) stāstījis skolotājs, XIX gadsimta tautas atmodas darbinieks Jānis Austriņš (1842 — 1919):

"Vakar 20.nobr. Valmierai bij liela, ievērojama svētku diena. Pilsēta bij pušķojusies sarkanbaltiem karogiem. Pulkst. 12 aizdarījās visas tirgotavas un citas atklātas vietas.

Papriekšu lielajā pilsētas parka zālē sagāja skolu jaunība, pēc tam citi. Tiem pasludināja kāds no Rīgas deleģēts kungs, ka pirmdien (18.nobr.) ir Rīgā nodibināta patstāvīga demokrātiska Latvijas brīvvalsts. T.Ulmanis49 to lietu tad garāk paskaidroja. Visi sajūsmināti 2 reiz dziedāja: "D[ievs], svēti Latviju." Pulksten 4 sanāca baznīcā varen liels ļaužu pulks uz svinīgu D[iev]kalpošanu. Baznīca bij, cik drīzumā iespējams izpušķota un elektriski koši apgaismota. Mācītāji Beldav50 un Adamovič51 kk. sprediķoja ļoti skaisti un pamācoši."52 Vēstules nobeigumā J.Austriņš rakstīja: "Ak, kaut tas tā ilgi paliktu un šī jaundibinātā valsts pastāvētu. Es varu tik līdz ar veco Simeonu izsaukties: "Kungs, lai nu tavi kalpi mierā aiziet, jo manas acis tavu pestīšanu ir redzējušas."53

Sirmā skolotāja Austriņa, tāpat kā daudzu citu, bažas par Latvijas valsts pastāvēšanu bija pamatotas. Jau 26.novembrī tai pašā Valmieras parka zālē kāda "iniciatoru grupa" bija sasaukusi masu sapulci, lai pārrunātu "tekošo momentu". Kad pārpildītajā zālē iesākās sapulce, noskaidrojās, ka "iniciatori" bija lielinieki, kuri ar dedzīgiem lozungiem guva daļas sapulcēto piekrišanu. "Ar roku pacelšanu, balsis neskaitot, lielai daļai atturoties, tiek pieņemta, bez nolasīšanas pa punktiem jau iepriekš sagatavotā lielinieciskā rezolūcija un tāpat apsveikums Ļeņinam un Trockim. Daļas klātesošo protestu pret sapulcē pielaistiem demagoģiskiem paņēmieniem runātāji — lielinieki ignorē, izsmejot pašus protesta cēlājos."54

Daudzviet laukos sajūsma par savu valsti mijās ar ikdienišķām rūpēm, neziņu un pat neticību. Tas bija jūtams arī valsts dibināšanai par godu sasauktajās sapulcēs. Mazsalacas pagastnamā 21.novembrī pulcējās saimnieki, graudnieki un rentnieki, kā arī miesta iedzīvotāji. "Pilsētiņā pār dažām mājām paceltie sarkanbaltie karogi arī ļāva spriest, ka pagastnamā sapulce pārvērtīsies par svētku aktu."

Klātesošos ar garāku runu par Latvijas valsts dibināšanu saistībā ar Tautu savienību informēja novadnieks veterinārārsts Augusts Kirhenšteins (1872 — 1963). Viņš arī atzīmēja "Šveices latviešu kolonijas dalību, īpaši Raiņa personu, pie latvju tautas deklarācijas satādīšanas, kura no Šveices tika nosūtīta prezidentam Vilsonam". Sapulces lielāko daļu aizņēma pārtikas, apsardzības un kandžas dzinēju apkarošanas jautājumu apspriešana.55

Nākošajā dienā, 22.novembrī, Mazsalacas Saviesīgās biedrības telpās sanāca miestiņa iedzīvotāju sapulce, "lai tā ņemtu stāvokli pret tekošo momentu un apspriestu pārtikas jautājumu". Sapulces gaita, kurā A.Kirhenšteins runāja par sarkanbaltsarkanā karoga likteni, plaši atreferēta "Līdumā". Laikrakstā uzrādītas arī dažas visaktuālākās problēmas, kas nodarbināja mazsalaciešu prātus:

"... Dienu iepriekš noturētā vietējo zemturu sapulce, kurā arī pārspriests pārtikas jautājums, piespieda arī miestiņa iedzīvotājus ieņemt pret to stāvokli. Sapulce bij labi apmeklēta un noritēja priekš mazsalaciešiem neparasti mierīgi un lietišķā garā. Vienīgie traucētāji ar savām piezīmēm bija vietējie kandžinieki un daži piedzērušies kandžotāji. Tādi staigāja arī pa āru un auroja tik skaļā balsī, ka Saviesīgās Biedrības sienas dārdēja. Sapulci atklāja miestiņa priekšnieks G.Lielbārds. Par sapulces vadoni ievēlē A.Kirhenšteinu, viņa biedri J.Bērziņu. Sapulces vadons garākā runā dod vēsturisku ainu par sarkanbaltā karoga likteni Latvijas cīņās par brīvību. Likās, ka brīvības rīts Latvijai ausa pēc Krievijas revolūcijas, bet drīz brīvības saule norietēja, vācu bruņotai dūrei sarkanbaltā karoga vietā uzstādot savu ar melno ērgli pušķoto karogu. Tagad beidzot Latvija jūtās brīva, tās iedzīvotājiem iespējams tagad tuvoties saviem ideāliem. Runas beigās, pēc Latvijas demokrātiskās republikas proklamēšanas akta sapulcējušies nodzied "Dievs, svēti Latviju." Kādā kaktā viens, divi vīri svilpē ... Vispārīgi tomēr jāteic, ka sapulcē valda vienprātība. Gan vispārīgi žēlojas strādnieku priekšstāvji par lielo dārdzību, par magazinā savesto lastaino, cilvēka uzturam nederīgo labību, tomēr uzaicina biedrus pabalstīt Tautas Padomi, lai būtu iespējams Latvju iedzīvotājus novest līdz Satversmes Sapulcei, kur darba tauta likuma ceļā nokārtos agraro un citus jautājumus."56

Savdabīgi notikumu risinājās Liepājā, kas kopš 1915. gada atradās vācu rokās. Jau 16.novembrī tur izveidojās Pilsētas saimniecības pagaidu komiteja no 60 locekļiem, kura sāka pārņemt no okupācijas varas pašvaldību darbu. Šai komitejā pusi locekļu ievēlēja no socialdemokrāti, bet otru pusi — visu tautību pārējie iedzīvotāji.57 Par komitejas priekšsēdētāju ievēlēja Andreju Bērziņu (1875 — 1941. gadā deportēts). Pie pilsētas valdes nama sāka blakus plivināties sarkanbaltsarkanais Latvijas un sarkanais Internacionāles karogs, kuri vēstīja par Liepājas īpatno situāciju.58

Kad ziņa par Latvijas valsts proklamēšanu sasniedza liepājniekus, "Kurzemes Vārds" rakstīja: "Laikam gan retais latviešu nams būtu bez karoga, ja veikalos netrūktu tādas drēbes. Vidēja lieluma flaga izmaksā ap 90 rubļu."59

24.novembrī Liepājā notika Latvijā grandiozākā manifestācija, kas bija veltīta valsts dibināšanai. Ar tās norisi lasītājus iepazīstināja laikraksts "Kurzemes Vārds":

"Pastāvīgas Latvijas valsts nodibināšanās svētki notika svētdien Liepājā. Tie iesākās plkst. 1 dienā ar pateicības dievkalpojumu Sv.Annas baznīcā, kura bij pušķota ar latviešu nacionāliem karogiem. Svētku dalībnieku bij saradušies tik daudz, ka nevien plašās baznīcas telpas bij pārpildītas, bet arī viss tirgus laukums bij pilns ļaužu.

Dziļi izjustā svētku runā mācītājs Virbuļa kgs60 uzsvēra to spēcīgo garu, kurš latviešu tautai palicis dzīvs 700 gadu ilgajā verdzības naktī un palīdzējis sasniegt senloloto brīvību un neatkarību. Runas beigās viņš uzaicināja neaizmirst priekš Latvijas brīvības kritušo cīnītāju atraitnes un bāriņus, kā arī neskaldītiem spēkiem strādāt pie jaunās Latvijas valsts uzbūves. Dievkalpojums beidzās ar tautas himnas "Dievs, svētī Latviju" dziedāšanu.

Pēc tam baznīcas priekšā sakārtojas svētku gājiens. Orķestrim pavadot, trīsreiz nodziedāja tautas himnu, pie kam visi stāvēja kailām galvām. Tad ar Latvijas karogiem priekšgalā milzīgais ļaužu pulks kārtīgā gājienā devās uz Latviešu biedrību.

Pie pilsētas valdes nama gājiens apstājās un pilsētas Pagaidu Saimniecības Komitejas priekšsēdētājs A.Bērziņa kgs turēja sekošu uzrunu:

"Mūsu senči gadu simteņus smakuši verdzības važās, mūsu dzimtene ir pārcietusi badu, mēri, neskaitāmus karus, bet tomēr mēs esam paturējuši pašapziņu, esam spējuši tieksmes pēc brīvības attīstīt un dziļināt. Politiskās verdzības važas tagad guļ satriektas: 18.novembrī proklamēta patstāvīga, neatkarīga Latvijas republika. No mums Latvijas meitām un dēliem atkarājas mūsu valsti stiprināt, viņas brīvības izcelt un saimniecisko labklājību radīt. Mūsu gods un vārds prasa, lai saprastum, kas vecajā dziesmiņā teikts:

Uz ežiņas galvu likt,

Sargāt savu tēvu zemi!

Es Liepājas pilsētas vārdā dziļi klanos sarkanā ar baltu šķeltā Latvijas karoga priekšā un varu to darīt apziņā, ka Liepāja ir pirmā Latvijas pilsēta, kura, uz jauniem pamatiem organizēta, stājas tautas atsvabināšanas darbā. Tai apziņā es saucu: "Lai dzīvo augsti demokrātiskā republika Latvija!"

Pēc vairākkārtējas himnas nodziedāšanas Liepājas strādnieku Izpildu Komitejas vārdā Rudevics61 apsveica sapulcētos latviešu darba ļaudis. Viņš esot pārliecināts, ka sapulcētie apzinoties, ka taisni šodien sākoties cīņa par latviešu brīvību, kuras gala mērķis esot socialisms. Gājiena dalībnieki, atkal nodziedājuši "Dievs, svētī Latviju", devās uz Latviešu Biedrības namu, no kura loga Dr.J.Alkšņa kgs62 griezās pie tiem ar šādu runu:

"Brīvās Latvijas brīvās pilsones un brīvie pilsoņi! Sveiki lielā svētku dienā! Sveiki brīvas, neatkarīgas un nedalītas Latvijas šūpuļa svētkos! Mums pienācis tas laiks, pēc kura sen gadus ilgojošies mūsu dzejnieki, sērodamies: "Kad latviešiem pienāks tie laiki, kurus citas tautas jau sen bauda! "Vēl dažas nedēļas atpakaļ mēs nedrīkstējām izrunāt vārdu Latvija un lūgt Dievu, lai viņš svētī Latviju,— tagad lepni plivinās mūsu sarkani—balti—sarkanais Latvijas karogs un mēs tūkstošiem esam sapulcējušies zem viņa. (..)

Darbā un vienprātībā stiprināsim savu gribu! Savā darbībā ņemsim Latvijas karogu par priekšzīmi; Lai mūsu sirdis ir karstas kā saules sarkanie stari, kas izklīdina aukstās miglas un purva tvaikus, bet lai viņas ir tīras un baltas kā sniega klajumi ziemas naktī! Uz to lai Dievs mums palīdz!

Dievs, svēti Latviju!

Pēc tan runātājs lūdz, lai sapulce atļauj Latvijas republikas ministru prezidentam Ulmanim aizsūtīt sekošu telegrammu:

"Liepājas Latvieši, skaitā apmēram 15 000, pēc pateicības dievkalpojumiem visās Liepājas Latviešu baznīcās, zvērē savu uzticību Latvijas Tautas Padomei, novēlē tai drosmi, spēku un veiksmi atbildīgā darbā un svēti apsolās To pabalstīt visiem spēkiem. Dievs, svētī Latviju!!! Sapulce izrādīja savu piekrišanu urā saucieniem. Bij dzirdami arī saucieni: Lai dzīvo Francija un Anglija!

"Dievs, svētī Latviju" vēl trīskārtīgi nodziedājši, svētku dalībnieki, orķestrim "Latviešu tautas maršu" spēlējot, pamazām izklīda."63

Iepriekš apskatītie Latvijas valsts sumināšanas pasākumi bija latviešu svētki, kad varēja arī demonstrēt nacionālās krāsas, bet ikdiena bija daudz drūmāka, dažkārt tā likās bezcerīga. Vēl atsevišķās vietās turpinājās iedzīvotāju atbalsta sapulces Latvijas valstij un tās valdībai, bet sāka arī pienākt ziņas par lielinieku aktivizēšanos. Nereti, īpaši Latgalē, šādas sapulces pat nepaspēja sanākt.

Vācu okupācijas iestādes, kuru rokās vēl atradās vara, dažādi centās novilcināt tās nodošanu Latvijas valdības pārstāvjiem. Atbilstoši Vācijas un sabiedroto 1918.gada 11.novembra pamiera līgumam okupācijas iestādēm Latvijā bija tikai pagaidu vara un vācu karaspēkam pienācās turpināt zemes aizsargāšanu.

Varas pārņemšanas sakarā dažkārt pavīd ziņas par sarkanbaltsarkano karogu arī presē.

Tā Cēsīs pilsētas pārvaldīšanu 2.decembrī uzņēmās pagaidu dome, kas sastāvēja no politisko partiju un cittautu pārstāvjiem. Pilsētas priekšnieka amatā ievēlēja reālģimnāzijas direktoru Longinu Auseju un par pilsētas pārtikas lietu komitejas vadītāju Andreju Kampi. Pārņemot pilsētas saimniecību, pagaidu dome konstatēja, ka tā ir bēdīgā stāvoklī, bet apņēmības pilna stājās pie darba un "uz pilsētas nama jumta parādījās nacionālais karogs".64

Par sadarbību ar vācu kareivjiem pagasta pārvaldē īsi pirms lielinieku iebrukuma ziņoja no Jaunjelgavas apriņķa Zases: "Jaunā komiteja arī vēl tagad strādā brīvās Latvijas darbā, kuras simbols sarkan—balt—sarkanais karogs plivinās arī virs mūsu pagasta nama durvīm. Komitejas sēdēs aicināti un arī piedalījušies vietējās vācu zaldātu padomes locekļi, kuri solījuši pabalstīt cik vien iespējams, jauno pagasta pārvaldību."65

Apstākļus, kādos nācās uzsākt darbu Latvijas pagaidu valdībai, nedaudz ieskicējis O.Nonācs:

"Laikmets pēc 18.novembra bija visjuceklīgākais Latvijas vēsturē, kurā 18.novembra darbam nācās pārciest vissmagāko pārbaudījumu — Valsts proklamēšana bija kā signāls visiem latviešu tautas atklātiem un slepeniem ienaidniekiem sacelties pret tautas centienu gala mērķu sasniegšanu. Pamatos gan jau satricinātā okupācijas vara meklēja un atrada atbalstu uzmācīgajā lieliniecismā un abas šīs pēc būtības pilnīgi pretējās varas lieliski sapratās kopējā negatīvā mērķī — topošās Latvijas valsts gremdēšanā. Šiem atklātiem pretiniekiem palīgā nāca iekšējais ienaidnieks — neticība Latvijas valsts pastāvēšanas iespējamībai. Latvijas valsts uzdevumu nesaprašana, viņas mērķu neskaidrība masās radīja auglīgu zemi lielinieciskai pretvalstiskai aģitācijai. Šis apstāklis ne tikai kavēja nacionālo bruņoto spēku formēšanos, bet tas arī ienesa dezorganizējošu elementu jau noformētās pirmajās karaspēka vienībās."66

Vācu konservatīvās aprindas un lielinieki presē atklāti ķengāja Latvijas valsti un tās simbolu sarkanbaltsarkano karogu.

"Rigasche Zeitung", kas bieži savās slejās ironiski un augstprātīgi apgaismoja Latvijas notikumus, bija ievietojusi feļetonu "Drošsirdīgais misionārs pagānu sapulcē." Ar šo paskvilu, kurā ņirgājās par Latviju un latviešiem, savus lasītājus iepazīstināja "Jaunākās Ziņas."

Pēc raksta autora, kurš iejuties misionāra lomā, domām, latvieši ir mežoņu tauta la—la. Aprakstot valsts proklamēšanu, autors tēlojis: "Jau no tālienes es redzēju tos mīļos pagānus baros vien plūstam uz saiešanas namu ciema vienā pusē. Viņi bija tērpušies svētku drēbēs un izpušķojušies ar sarkanbaltajām skābputras koka lāpām.(..) Vēl telpa tika greznota svētku noskaņai piemērotā veidā ar sarkanbaltu drēbi — tā laikam la—la cilts mīļākā krāsu kombinācija." Rakstītājs neapmierināts, ka bija jāceļas kājās, "kad viņi dziedāja savu mežonīgo tautas meldiņu "Dievs svētī la—la."" Viņš arī sašutis: "Kad nu to vecajo priekšstāvji tā bija par savu brīvestību izālējušies, viņiem vēl pietika bezkaunības paziņot, ka viņi mūsu misiones brāļu draudzību neatzīstot."67

Žultaino rakstu publicēšanā no vācu preses neatpalika lielinieku laikraksts "Sarkanais Karogs". 28.novembra ievadrakstā "Tautiska kopmoderniecība" tas rakstīja: "Kad sociālisms Krievijā iet uz priekšu milzu soļiem, kad Vācijas proletariāts sociālisma izvešanu uzskata par savu tiešu neatliekamu uzdevumu, tad Latvijā, kur jau Padomju vara ir bijusi, kur revolucionārā sociālisma metodes jau lietotas un visiem atmiņā, nevar vēstures lokomotīvi — revolūciju apturēt pie sarkanbaltsarkanās tautiskās flagas, bet tai jānoiet līdz sarkanam internacionālā sociālisma karogam."68

Kādā citā numurā ar nosaukumu "Tautiskā lupata" rakstīts, ka tiklīdz strādniecība "pietiekoši pārliecināsies par rebinieku nelietībām un tautiskās preces lētumu, tā noraus sarkanbalto lupatu, kuru tautiskie spekulanti dēvē par latviešu nacionālo karogu, un uzvilks strādnieku asinīm slacīto sarkano cīņas karogu, uz kura stāv — kvēlošiem burtiem rakstīts — Proletariāta diktatūra."69

Naids pret Latvijas valsti "Rigasche Zeitung" aprindās ir tāds pats kā pie lieliniekiem, un šinī ziņā arī dara vienu darbu,— konstatēja "Jaunākās Ziņas".70

Laikā, kad naidnieki vēl tikai ņirgājās par Latvijas valsti un tās karogu un gatavojās to iznīcināšanai, valdība savas cerības saistīja ar Sabiedroto atbalstu.

Gaidot angļu flotes ierašanos, ministru prezidents K.Ulmanis un iekšlietu ministrs Dr.M.Valters publicēja valdības paziņojumu, kurā aicināja Latvijas pilsoņus godināt valsts viesus. "Lai sveic mūsu sirdis un sarkanbaltsarkanais karogs Lielo Angliju un tās sabiedrotos"— nobeidzās paziņojums.71

Angļu flote Daugavgrīvā ieradās 17.decembrī, bet tās svinīga sveikšana notika 21.decembrī. Rīdzinieki bija atsaukušies uz valdības aicinājumu sveikt viesus. "Angļu ierašanos sveicināja visa pilsēta, izkārdama namos Latvijas karogu. Dažos namos bija redzami arī angļu karogi. Tie plivinājās uz visām Latvijas valdības iestādēm."72

Vakarā notika angļu viesu sumināšana Latvijas Operā, kur izrādīja "Faustu". "Bij ieradušies 24 angļu diplomāti un flotes oficieri, kurus apsveica ministru prezidents Ulmanis un no Rīgas pilsētas puses — pilsētas valdes loceklis Fr.Grosvalds. Viņiem atbildēja no angļu puses konsuls Bosenkets un kapteinis Smits. Operas ložas bij krāšņi dekorētas ar Anglijas un Latvijas karogiem, un orķestrs ik 3 reizes izpildīja abu valstu himnas, kuras publika uzņēma ar lielu sajūsmu."73

Tā bija arī pēdējā plašākā sarkanbaltsarkano karogu demonstrēšana pirms lielinieku karaspēka ienākšanas Rīgā, jo jau 17.decembrī Valkā bija pasludināta Latvija par Padomju republiku. Dienu pēc angļu flotes sumināšanas Padomju Krievijas valdība ar Ļeņina parakstītu dekrētu paziņoja, ka "atzīst Latvijas Padomju republikas neatkarību ... kuras priekšgalā atrodas biedrs Stučka."74

Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, angļu karakuģi, pacēla enkurus un aizbrauca, tādējādi neattaisnodami tobrīd uz tiem liktās cerības par atbalstu Latvijas valstij. Valdība Rīgā aizvadīja pēdējās dienas, jo bija spiesta atstāt to lielinieku varā un doties "trimdā".

Mazliet ilgāk nekā mēnesi 1918. gadā Pagaidu valdībai bija lemts darboties Rīgā. Šajā īsajā laika sprīdī sarkanbaltsarkanais karogs, kau to vēl nenoteica likums, bija kļuvis par valsts simbolu. Decembra sākumā valsts ieguva arī savu ģerboni. Tā metus bija zīmējuši mākslinieki B.Dzenis, A.Cīrulis, K.Ubāns un V.Tone.

5.decembrī laikraksts "Līdums" rakstīja: "No māksliniekiem — lietpratēju puses atzīts par labāko Dzeņa projekts, kurš satura divos variantos uz zaļa un sarkana fona austošu sauli."75

Ģerbonis vēlāk pārveidotā veidā kļuva arī par Latvijas armijas kokardi. Šī kokarde — uzlecošā saulīte ar sarkanbaltsarkano lentīti tās apakšdaļā — kļuva sevišķi populāra karavīru vidū, tādēļ pie ģerboņa tapšanas jāpakavējas tuvāk.

6.decembrī Burharda Dzeņa ģerboņa projektu pieņēma Tautas padomes prezidijs un "Jaunākās Ziņas" rakstīja, ka viņa zīmējumā redzams centrā burts "L" ar trīs zvaigznēm (Kurzemes, Vidzemes un Latgales vienības simbols). Augstāk redzams latviešu nacionālais simbols — uzlecošā saule, kuras stari ļoti skaidri un dekoratīvi stilizēti. Katrs mākslinieks bij devis divus zīmējumus — vienu lielāku, krāsās izvestu, kas noder kā paraugs stempelēm un spiežamam zieģelim."76

1959.gadā, 80 gadu vecumā, B.Dzenis atcerējās, ka viņa zīmētā ģerboņa idejas pamatā bijusi tautasdziesma:

Karavīri bēdājās,

Asiņaina gaisma aust.

Nebēdājiet, karavīri,

Sidrabota saule leks.

Sidraboto sauli viņš iekomponējis uz sarkana fona, bet ģerboņa apakšdaļā tēlota zaļa zeme un upe. Viņš rakstījis, ka nezinot, kurš zemes un upes vietā ievietojis sarkanbaltsarkano karogu.77 Taču tieši šādā "deformētā" veidā ar nacionālajām krāsām kokarde iemantoja popularitāti, bet ģerbonis kā valsts simbols lietošanā bija līdz pat 1921.gadam.

Šķiet, ka ģerbonis, kā to krāsās sākotnēji bija iecerējis B.Dzenis, nemaz nav lietots.

Latvijas valsts un karoga popularizēšanai fotogrāfs Jānis Rieksts izdeva 6 patriotisko pastkaršu sēriju.78 Šajās tipogrāfiski iespiestajās krāsainajās pastkartēs par pamatu ņemti iepriekšējā gadā strēlnieku ziedojumu markās un pastkartēs izmantotie Anša Cīruļa zīmējumi. Atšķirībā no agrākajām vienkāršajām fotogrāfiski izdotajām pastkartēm jaunās bija greznotas ar ornamentālu apmali un pazīstamām dzejas rindām. Četrās no sešām pastkartēm redzami sarkanbaltsarkani karogi. Divās pastkartēs — "Latviešu karogs"(Nr.1) un "Latvju karogs latvju zemē"(Nr.4) — speciāli izcelts sarkanbaltsarkanais karogs, bet tas redzams arī Latgalei (Nr.5) un Rīgai (Nr.6) veltītajās kartiņās. A.Cīrulis tomēr nebija konsekventi pieturējies pie 1917.gada Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā nolemtām krāsu attiecībām. Visās iepriekšminētajās pastkartēs karoga baltā svītra bija aptuveni 1/7 karoga platuma. Vistuvāk 1/5 proporcijai bija pastkartē Nr.1 priekšplānā attēlotais karogs. Tas līdzīgs 1917. gadā J.Rieksta fotogrāfiski izdotai pastkartei, bet arī vairs neieteica balto strīpu 1/5 platumā, bet tikai pieminēja, ka "Latviešu karogs sarkans ar šauru baltu sloksni vidū".

Neskatoties uz to, ka šīs nekonsekvences bija atkāpšanās no agrāk Mākslas veicināšanas biedrībā pieņemtām krāsu proporcijām, A.Cīruļa krāšņās pastkartes tomēr lielā mērā veicināja karoga ar šauru balto svītru izplatību.

46 Lācis H. Toreiz, kad Latvijas valsts tapa.-[b.v.],1954.-9.-10.lpp.

47 Skat. Martas Celmiņas atmiņas nodaļā "Pirmie latviešu nacionālie karogi".

48 Traubergs H. Fiziskās audzināšanas un sporta attīstība Valmierā un apkārtnē.-Grām.: Dižai nākotnei.-[Valmierā],1938.-19.lpp.

49 Tenis Ulmanis, skolotājs un sabiedrisks un pašvaldību darbinieks Valmierā.

50 Mācītājs un literāts Kārlis Beldavs (1868.-1936.).

51 Mācītājs un izglītības darbinieks Ludvigs Adamovičs (1884.-1943.). Būdams Valmieras realskolas direktors 1919.g. veicināja Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotas izveidošanu.

52 J.Raiņa literatūras un mākslas muzejs. Inventāra Nr.6523. Kaudz.K.37/6

53 Turpat.

54 Jaunais Vārds.- Nr.6.,1918.g.30.nov.

55 Līdums.-Nr.228.,1918.g.30.nov.

56 Turpat.

57 Kurzemes Vārds.-Nr.1.,1918.g.27.nov.

58 Turpat.

59 Turpat.

60 Alberts Virbulis (dzim.1890.) 1918.-1919.g. Liepājas Sv.Annas draudzes vikārs.

61 Ansis Rudevics (1890.-1974.), viens no Latvijas sociāldemokrātu vadošajiem darbiniekiem.

62 Jēkabs Alksnis (1870.-1957.), Dr.med., bijis Liepājas pilsētas valdes loceklis un Liepājas latviešu biedrības priekšnieks; 1919.g. viņa privātklīnikā Liepājā ārstēja Latvijas brīvības cīnītājus.

63 Kurzemes Vārds.-Nr.1.,1918.g.27.nov.

64 Līdums.-Nr.232.,1918.g.5.dec.

65 Jaunākās Ziņas.-Nr.25.,1918.g.13.dec.

66 Nonācs O., Šreiners V. Pēc 18.novembra. Tautas Padomes locekļu memuāri.-R.,1933.-4.lpp.

67 Jaunākās Ziņas.-Nr.8.,1918.g.23.nov.

68 Sarkanais Karogs.-Nr.2.,1918.g.28.nov.

69 Turpat, Nr.4.,1918.g.5.decembrī.

70 Jaunākās Ziņas.-Nr.20.,1918.g.7.dec.

71 Turpat, Nr.30.,1918.g.22.dec.

72 Turpat.

73 Valdības Vēstnesis.-Nr.2.,22.dec.

74 KSFPR Tautas Komisāru Padomes dekrēts par Padomju Latvijas neatkarības atzīšanu.-Grām.: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas.-R.,1988.-99.-100.lpp.

75 Līdums.-Nr.232.,1918.g.5.dec.

76 Jaunākās Ziņas.-Nr.20., 1918.g. 7. decembrī.

77 Cēsu vēstures muzejs inv.Nr.89326, 392.lp.

78 Jaunākās Ziņas.-Nr.21, 1918.g. 8. decembrī. Laikrakstā ievietots sludinājums: "Rīt iznāks 1.sērija latv. patriotiskās kartes septiņās krāsās A.Cīruļa zīmētas J.Rieksta izdevumā. Maksā 15 kap. gabalā. Vairumā J.Rieksta fotogrāfa darbnīcā Aleksandra ielā 17."

Turpmāk — vēl

J.Rieksta izdotās pastkartes ar A.Cīruļa zīmējumiem