Latvijas ģimeņu demogrāfiskās pārvērtības

Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Vēl 80. gadu vidū viss ritēja ierastajās sliedēs — bērni dzima, cilvēki mira, jauni ļaudis precējās, arī šķīrās, pie mums iebrauca un izbrauca, "pieskaņojoties austrumu virzienam", — taču tagad viss ir gandrīz diametrāli pretēji.

Demogrāfiskās pārvērtības Latvijā attīstījās un visreljefāk iezīmējās no 1988. līdz 1993. gadam. Šajā laikā dabisko pieaugumu nomainīja dabiskais samazinājums, mehānisko pieaugumu — tā samazinājums, salaulāto pāru pārsvaru nomainīja šķirto pāru pārsvars pār salaulātajiem pāriem.

Demogrāfija, tāpat kā visa mūsu dzīve, atrodas krustcelēs starp "gaišo" pagātni un, jācer, stabilāku nākotni. Taču arī šajā pārejas situācijā nekas nestāv uz vietas.

Atšķirībā no citām dzīves jomām, piemēram, tautsaimniecības, kur daudz var aizmiglot ar naudas un cenu maiņām, demogrāfijā viss ir atkailināts un nesamudžināts, nereti līdz mielēm skaidrs.

Iedzīvotāji, tautsaimniecība un daba ir sabiedrības neatņemamas sastāvdaļas. Ja kaut viena no tām iztrūkst, nav sabiedrības. Savukārt sabiedrībā cilvēki, daba un tautsaimniecība atrodas ciešā saistībā, savstarpējā atkarībā, viena joma nosaka abu pārējo attīstību un saglabāšanu.

Labi zināms, ka sabiedrībā tās mērķis un centrs ir cilvēki, viņu materiālā un garīgā labklājība. Tautsaimniecība un daba vajadzīga cilvēku labklājības nodrošināšanai.

Tajā pašā laikā sabiedrībā un tās attīstībā tautsaimniecībai ir primāra, bet cilvēkiem un dabai — pakārtota, sekundāra loma. Atpalikusī tehnoloģija un zemais efektivitātes līmenis visus pēckara gadus rūpniecībā bija par iemeslu tam, kāpēc Latvijā sabrauca daudz viesstrādnieku. Ekonomika (ar politikas palīdzību) diktēja nosacījumus vienam no demogrāfiskajiem procesiem — migrācijai. Šāda tautsaimniecība nodarīja ļaunumu arī dabai: sagandēja zemi, ūdeņus un gaisu.

Tirgus ekonomikai un demokrātijas principiem atbilstošu neatkarīgu valstu veidošanai jāiziet cauri tautsaimniecības "attīrīšanas" joslai. Tā saistīta ar vecās ekonomiskās sistēmas noārdīšanu un jaunās veidošanu. Tas savukārt izraisīja zināmu dzīves līmeņa krišanos. Tādā ekonomikas atjaunošanas un pārstrukturēšanas stāvoklī atrodas arī Latvija.

Zinot tautsaimniecības primāro (prioritāro) un demogrāfijas sekundāro (pakārtoto) lomu sabiedrības attīstībā un to, kādā pārkārtošanās stadijā atrodas tagadējā Latvijas ekonomika, var izprast un izskaidrot noritošos demogrāfiskos procesus.

Latvijas demogrāfijā pāreju no iepriekšējā uz jauno demogrāfisko modeli vēl apgrūtina fakts, ka pēckara laikā te izveidojusies sarežģīta etniskā situācija. Nav Eiropā otras tādas valsts, kur teritorijas un vietējo iedzīvotāju pakļaušanas nolūkos būtu saplūdināts tik daudz svešu etnosu. Pamattauta gandrīz tika pārvērsta par minoritāti savā etniskajā teritorijā.

Jau impērijas sabrukuma pēdējā posmā un trešās tautas atmodas gaitā šeit speciālos nolūkos ieplūdinātie sveštautieši sāka izjust psiholoģisku diskomfortu, nedrošību par savu nākotni. Vēl jo vairāk šī psiholoģiskā depresija pieauga pēc impērijas iziršanas un neatkarības atjaunošanās Latvijā.

Pat ne tik daudz dzīves līmeņa pazemināšanās (tā notiek arī citās jaunajās neatkarīgajās valstīs), bet gan darba vietu zaudēšana un morāli psiholoģiskā pakļautība vietējiem apstākļiem (iebraucēji vairs nav noteicēji) rada nedrošību. Pēdējo gadu demogrāfiskie procesi Latvijā uzskatāmi fokusē noskaņojumu gan pamattautas, gan pēckara iebraucēju vidū.

Ar savu dzimušo bērnu skaitu Latvija nav varējusi būt apmierināta visu pēckara laiku. Tas bijis par mazu, lai nodrošinātu stabilu paaudžu maiņu. Būtu Latvijā dzimuši tikpat daudz bērnu kā, teiksim, Lietuvā, varbūt arī pie mums tik daudzi nebūtu sabraukuši no citurienes.

Acīmredzot augstais prasību līmenis neļāva latviešu ģimenēm zemās ekonomiskās nodrošinātības apstākļos atļauties sev vairāk bērnu.

Pat samērā augstas dzimstības gados (1986.–1988. gadā), kad gadā piedzima 41–42 tūkstoši bērnu un dzimstības koeficients bija 15–16 procentu līmenī, Latvija apkārtējo teritoriju vidū bija ar zemāko dzimstības līmeni (pat igauņiem tas bija augstāks).

Sākoties tautas atmodai, impērijas sabrukuma periodā un arī tagad, neatkarības pirmajos gados, dzimušo skaits Latvijā strauji samazinās. Tā jau 1992. gadā piedzima tikai 31,6 tūkstoši bērnu, bet 1997. gadā — 18,8 tūkstoši ar tendenci vēl samazināties.

90. gados Latvijā dzimstība samazinājās gandrīz visiem etnosiem. Visvairāk tas vērojams austrumslāvu tautām. No tā neizbēga arī latvieši.

Ne jau latviešu vainas dēļ pēdējos gados dzimst uz pusi mazāk bērnu nekā agrāk. Latviešu daļa visu valstī dzimušo skaitā nedaudz pārsniedz pusi. Latviešiem 1992. gadā pret 1987. gadu bērnu piedzima par 10 procentu punktiem mazāk. Galvenais kritums bija Latvijā dzīvojošajām slāvu tautām.

Latvijā dzimušo bērnu kopējais samazinājums veidojies lielākoties uz cittautiešu rēķina, kaut arī pamattauta paļāvusies vispārējā noskaņojuma iespaidam un savu dzimstību samazinājusi.

Citas Latvijā dzīvojošās tautības ir galvenokārt aiz mūsu valsts robežām un sevi var pieskaitīt pie lielām tautām, bet latvieši nav daudzskaitlīga tauta, un ar ārējo papildinājumu viņi var rēķināties gauži maz.

Taču, ja dzimstība pazeminājās arī latviešiem, tad acīmredzot tam par iemeslu bija pārejas perioda tautsaimniecības un dzīves līmeņa lejupslīde. Tā, jādomā, ietekmēja dzimstības līmeņa pazemināšanos arī citiem te dzīvojošajiem etnosiem. Pēdējiem šis līmenis pazeminājās vēl vairāk. Šo "virspazeminājumu" tad arī var izskaidrot ar sociālpsiholoģiskajiem faktoriem, neziņu, kas ar te sabraukušajiem būs tālāk. Viņi te vairs nejūtas kā "kopējās mājās", bet gan kā savam etnosam svešā teritorijā, citā valstī.

Tādā nenoteiktā situācijā domāt par ģimenes pieaugumu ir nedroši.

Tajā pašā laikā pamattautai ātrāk jāiedzīvojas jaunās valsts apstākļos un jādomā, kā likvidēt to paaudžu radīto robu, kāds izveidojies visos pēckara gados.

Šajā pārejas posmā nelabvēlīgi demogrāfiskie procesi veidojas ne tika dzimstības jomā. Aug arī mirušo skaits un līmenis.

Lai gan mirstības temps nepalielinājās tik strauji, kā kritās dzimstība, tagad katru gadu Latvijā nomirst arvien vairāk cilvēku, aug mirstības koeficients. 1987. gadā Latvijā nomira 32,2 tūkstoši cilvēku (uz katriem 1000 iedzīvotājiem 12,1 — arī šis rādītājs augstāks nekā citās mums apkārtesošajās Eiropas valstīs), tomēr, katru gadu tam palielinoties, 1992. gadā jau nomira 35,4 tūkstoši cilvēku. 1997. gadā nomira 33,5 tūkstoši ar tendenci stabilizēties šajā līmenī.

Arī mirstības pieaugumā Latvijā vērojama izteikta etniskā atšķirība. Latvieši no 1987. līdz 1996. gadam mirušo skaitu palielinājuši par 3 procentu punktiem, ukraiņi — par 7, baltkrievi — par 14 un krievi — par 29 procentu punktiem.

Mirušo skaita pieauguma tempu atšķirība starp etnosiem ir samērā neloģiska.

Cilvēki, īpaši vecākā paaudze, ar pārtiku uzņem mazāk kaloriju, sliktāk ēd, retāk apmeklē ārstus, mazāk var nopirkt zāles. Tas, protams, saīsina cilvēku mūža garumu. Taču tas raksturīgs visiem etnosiem vienādā mērā. Tajā pašā laikā starp Latvijā dzīvojošajiem etnosiem visvecākais (nelabvēlīgākais no mirstības viedokļa) iedzīvotāju sastāvs ir pamattautai — latviešiem, kamēr te jaunienākušajiem etnosiem vecumsastāvs ir jaunāks. Jaunie mirst relatīvi retāk un dzīvo ilgāk nekā vecākie gadagājumi.

Taču acīmredzot psihiskā nomāktība, varbūt arī citi iemesli veidojuši intensīvāku mirstības pieaugumu cittautiešu vidū.

Dzimušo un mirušo starpība zināmā teritorijā un laikā veido dabisko kustību — cilvēku skaita palielināšanos vai samazināšanos.

Normāla ir situācija, ka kādas teritorijas, valsts cilvēku skaits palielinās ar dabisko pieaugumu. Principā tāda situācija pēckara periodā bija arī Latvijā. Lai gan dabiskais pieaugums Latvijā nekad nav bijis augsts, taču piedzima vairāk cilvēku, nekā nomira, kaut nedaudz iedzīvotāju skaits ar dabisko pieaugumu auga ik gadu. Arī vēl 90.gadu vidū dabiskais pieaugums Latvijā veidoja ap 9—10 tūkstošu cilvēku gadā.

Lūzums notika 1988.gadā, kad dabiskais pieaugums sāka strauji samazināties, bet ar 1991.gadu vairāk cilvēku nomira, nekā piedzima. Bija sākusies depopulācija — izmirstība. Tāda parādība miera laika apstākļos ir samērā reta parādība. Latvijā pēdējo reizi tāda bija konstatēta tikai pēc kara, 1946. gadā. Tagad, sākot ar 1992.gadu, Latvijā gadā izmirst vairāki tūkstoši cilvēku.

Par dažiem simtiem pēdējos gados dabiskais samazinājums bija latviešiem un baltkrieviem. Vislielākais mirstības pārsniegums pār dzimstību bija krieviem, tas skaitliski veidoja gandrīz visu (1991.gadā pat vairāk) dabisko samazinājumu.

Arī šādā situācijā citiem etnosiem ir zināms "mierinājums" — viņi Latvijā ir tikai niecīga daļa no visa šī etnosa. Zināms samazinājums Latvijā neapdraud etnosa eksistenci vispār. Cita situācija ir latviešiem. Pat dažu simtu latviešu izmirstība savā etniskajā teritorijā ne ar ko nesegs viņu izmirstību pasaulē kopumā.

Rūpestos par ikdienas, jācer, pārejošajām grūtībām esam palaiduši garām galveno — rūpes par tautas eksistenci vispār.

Pieņemot Saeimā, Ministru kabinetā svarīgus likumus un lēmumus, domājot par valsts budžeta palielināšanu, pensionāru paēdināšanu, apsildīšanu (tas, protams, viss vajadzīgs), maz ir domāts par to, lai veidotos ģimenes, lai tās būtu stabilas un varētu audzināt vismaz trīs atvasītes. Tā nav iedoma, bet reāla dzīves nepieciešamība. Kamēr tādus apstākļus ģimenēm nevarēsim nodrošināt, visi valstī pat labi domātie likumi un lēmumi vairāk piemēroti kādas grupas interesēm, bet ne visas tautas saglabāšanai un pavairošanai.

Bet varbūt sākumā būtu jādomā par tādu "grupu" kā jaunlaulātie. Ar jaunajām ģimenēm viss arī sākas. Nebūs jauno ģimeņu, nebūs arī bērnu. Bērni jau dzimst galvenokārt ģimenēs.

Taču ar jauno ģimeņu veidošanos ir tādas pašas likstas kā ar dzimstību (lūk, kur cēloņa sakne).

Arī noslēgto laulību skaits 1996.gadā bija par ceturtdaļu (26 procentu punktiem) mazāks nekā 1987.gadā.

Lai vītu ģimenes ligzdu, vajadzīgs ne tikai piemērots un patīkams partneris, bet arī daudzmaz stabils materiālais nodrošinājums. Valsts vairs neceļ dzīvojamās mājas, bet arī pašiem jaunajiem nav no kā celt. Arī vecāki palīdzēt var maz. Bet nepieciešama ne vien mājvieta, pat ja to sākumā kaut kur sameklē, kur vēl viss pārējais jaunlaulātajiem un bērniem nepieciešamais.

Tagadējie jaunieši kļuvuši prasīgāki (un apdomīgāki). Agrās laulības notiek retāk. Rietumvalstīs tās jau sen nav populāras. Arī pirmskara Latvijā cilvēki vairāk domāja par sevis sagatavošanu ģimenes dzīvei un tikai tad stājās laulībā. Ja tā, tad zināma pauze ar stāšanos laulībā varbūt ir attaisnojama. Iekavēto vēl paspēs panākt un atgūt.

No dažādiem lielākajiem etnosiem Latvijā 1996.gadā salīdzinājumā ar 1987.gadu visretāk stājās laulībā ukraiņi (par 45 procentu punktiem mazāk), tad baltkrievi (36), krievi (27), bet latvieši mazāk stājās laulībā par piektdaļu (21 procentu punktu). Tātad nesteidzas slēgt laulības no vienas piektdaļas līdz gandrīz pusei jauniešu, vidēji par ceturtdaļu. Arī šī diference starp lielākajiem etnosiem latviešiem ir nedaudz labvēlīgāka jaunās situācijas apstākļos.

Ar stāšanos laulībā ģimene sāk veidoties, tā ir šīs lietas viena, pozitīvā puse, ģimenes sākums. Bet ģimene kaut kad arī beidzas. Sliktākais šo beigu variants ir kāda ģimenes veidotāja nāve. Taču vēl biežāka nekā šāda dabīga, kaut arī bēdīga, ģimenes iziršana ir tās "mākslīga" pārtraukšana — šķiršanās.

Cilvēki precas mīlestības vai vismaz savstarpējo simpātiju dēļ, bet izšķiras visdažādāko, lielākoties psiholoģisko, morālo, retāk materiālo, motīvu dēļ.

Tas, ka gandrīz visa pēdējā pusgadsimta garumā Latvija ar savu šķiršanās biežumu apsteigusi vai visas valstis pasaulē, bija unikāla, bet samērā viegli izskaidrojama parādība. Nekur jau citur nebija tik augsts etniski jaukto laulību īpatsvars kā te (35—36% no visām noslēgtajām laulībām). Bet, kā parāda statistika, jauktās laulības izirst biežāk nekā mononacionālās laulības.

Laulības dažādu etnosu starpā ir būtisks ģimenes izjukšanas priekšnoteikums, taču ne vienīgais. Pēckara gados valdošais sabiedriskais un morālais noskaņojums nekādi neveicināja ģimenes saglabāšanu. Izklaidējās un atpūtās parasti vīri atsevišķi no sievām, darba vai citos kolektīvos. Šādos izgājienos zems bija morālais līmenis. Rezultāti visiem zināmi: pirms kara Latvijā no gadā noslēgtām laulībām šķīra 10—11 procentus, bet visos pēdējos trīsdesmit gados — ap 50 procentu.

Pēckara tradīcijas saglabājušās arī tagad, pārejas periodā. Šķiras nevis retāk nekā līdz tam, bet vēl biežāk. Turklāt starp etnosiem ir izteiktas atšķirības.

Zināmu šķiršanās paaugstinājumu Latvijā kopumā un starp etnosiem 1992.—1993. gadā radīja tas, ka ar 1993.gada 1.septembri pārgāja uz 1937.gada Civillikumu, kas paredz šķirt laulību tikai tiesā (nevis kā līdz tam — arī civilstāvokļa reģistrācijas birojos).

Visi saprot, ka ne jau šķiršanās kārtības maiņa palielināja izšķirto pāru skaitu. Ģimenes bija izjukušas jau agrāk. Jaunās šķiršanās kārtības "bieds" tikai juridiski noformēja to, kas pēc būtības bija jau noticis.

Taču tas fakts, ka ģimenes vairāk izšķir juridiski (bez to "dabiskās" izšķiršanas, kad viens no laulātajiem nomirst), nekā nāk klāt salaulātie pāri, ir līdz šim Latvijas (un, liekas, ne tikai tās) vēsturē nebijis gadījums (un tāds tas 1993. gadā bija), liecina par sabiedrības zemo morālo līmeni. Varētu jau uz šādām "vieglajām" laulību saitēm palūkoties ar nožēlu (vai pat ironiju), ja tas neskartu mūs visus kopumā, arī samērā stabilas, neizšķirtas laulības. Nenoturīgas laulības pārāk izteiksmīgi raksturo ģimenes un skolas (baznīca jau tad šajā darbā nepiedalījās) audzināšanas sekas un rezultātus (kriminālstatistika par to liecina jo izsmeļoši).

Starp etnosiem visaugstāk šķiršanās intensitāte pēdējos gados Latvijā bija krieviem un ukraiņiem, pēc tam baltkrieviem un tikai tad latviešiem. Taču visiem šiem etnosiem šķiršanās pakāpe ir ļoti augsta.

Savdabīgi Latvijā veidojas iedzīvotāju migrācija: iebraukšana un izbraukšana no valsts. Arī šajos demogrāfiskajos procesos notikušas kardinālas pārmaiņas.

Visu periodu pēc Otrā pasaules kara Latvijā intensīvi ieplūda cilvēki pāri austrumrobežai nolūkā "apgūt jaunpievienotās" rietumu teritorijas. Visvairāk (ap 400 tūkstoši cilvēku) Latvijā saplūda tūlīt pēc Otrā pasaules kara, bet visu pārējo laiku ik gadu ar migrāciju pār austrumrobežām nāca klāt 10–15 tūkstoši cilvēku. Un tā 45 gadu garumā. Kopējais migrācijas pieplūdums — 900 tūkstoši citu etnosu cilvēku, galvenokārt krievi, baltkrievi un ukraiņi.

Ar 1990. gadu migrācijas paisumu Latvijā nomainīja tās bēgums. Sākās sveštautiešu aizplūšana no Latvijas. Migrācijas rezultātā 1992. gadā Latviju pameta 50 tūkstoši citu etnosu cilvēku.

Kardinālo politisko un ekonomisko notikumu rezultāti Latvijā izraisījuši pārvērtības visos galvenajos demogrāfiskajos procesos. Šādas demogrāfiskās pārmaiņas nav vienkārši novērtējamas.

Ar ko Latvijai kā valstij un latviešiem kā tautai būtu beidzies šis "eksperiments", ja totalitārā sistēma saglabājusies kaut vēl nedaudz gadu, tas ir skaidrs jebkuram.

Pēdējos gados notiek slimā demogrāfiskā organisma attīrīšanās, atveseļošanās. Taču arī tā nenoris tikai vēlamā virzienā.

Ja šīs demogrāfiskās pārmaiņas skartu tikai cittautiešus Latvijā, tad pamatttauta būtu no tā ieguvēja, būtu radies zināms nacionālās saraibinātības samazinājums. Bet tas, ka dzimstība, dabiskais pieaugums un laulāto skaita samazinājums skar arī jau tā nelielo latviešu tautu, vēl tālāk padziļina pēckara gados cirstās demogrāfiskās brūces.

Valsts likumdošanas instancēm jāpalīdz ģimenēm radīt tādus nosacījumus, kas tām atļautu veidot stabilitāti un audzināt tādu bērnu pulciņu, kas atbilstu gan viņu, gan sabiedrības vajadzībām. Taču kritiens bijis pārāk dziļš, lai ģimenes vienas, bez valsts palīdzības veiktu nākamo demogrāfisko pārvērtību. Šoreiz no bedres ārā — kalnup.