Arhīvi runā

    Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.

Latvijas armijas kareivju dienesta pakāpes. J. Rieksta izdota pastkarte ar A.Cīruļa zīmējumu

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Latvijas brīvības cīņās, kas aizsākās jau 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920.gadā, sarkanbaltsarkanais karogs pārliecinoši kļuva par Latvijas simbolu. Šajā laikā tas kopā ar tautu piedzīvoja visskaistākos uzvaras mirkļus, kad tam izrādīja vislielāko godu un tas kļuva par izcīnītās neatkarības sastāvdaļu. Brīvības cīņu gadi bija arī karogam vislielāko pārbaudījumu gadi, kad to līdz tam ar neredzētu naidu, tāpat kā šo krāsu lietotājus, ienaidnieki vajāja, pazemoja un iznīcināja. Par spīti šīm vajāšanām sarkanbaltsarkanās krāsas kļuva tuvas ikvienam brīvības cīnītājam un to atbalstītājam.

Brīvības karš bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem latviešu tautas vēsturē, kad pret daudz spēcīgākiem pretiniekiem nevienlīdzīgās cīņās tauta izcīnīja Latvijas faktisko neatkarību. Šajā karoga vēsturei veltītajā darbā nav iespējams pat virspusīgā veidā atspoguļot šo cīņu gaitu un dramatismu. Šeit tikai atsevišķu epizožu veidā mēģināts parādīt, kā sarkanbaltsarkanās krāsas šajā laikā nostiprinājās par Latvijas valsts un tautas simbolu. Neapšaubāmi šī perioda sarkanbaltsarkano krāsu lietošana visvairāk saistīta ar jaunajiem bruņotajiem spēkiem.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas ilgos kara un revolūcijas gados dažādu varu nomocīti un pievilti, daudzi nespēja noticēt savas valsts pastāvēšanas iespējai. Valsts bija proklamēta, bet zemē valdīja svešā vācu vara. Pie robežām stāvēja lielinieku karaspēks, bet to aģitatori jau intensīvi darbojās Latvijā pret tās valdību. Bija vajadzīga sava armija un karavīri. 1918.gada 22.novembrī nodibināja Apsardzības ministriju, bet 6.decembrī amatā stājās tās pirmais ministrs, agrākais Krievijas valsts domnieks Jānis Zālītis. Pagaidu valdība bija iesākusi brīvprātīgo uzņemšanu karaspēkā. Trūka ieroču, apavu un apģērba. Decembrī Rīgā saformējās Instruktoru (vēlākā Virsnieku), Studentu, Latgales apakšvirsnieku un Latgales instruktoru rotas, kā arī dažas zemessargu vienības. Šo vienību formēšanā Apsardzības ministrijai lielu atbalstu sniedza Latvju kareivju nacionālā savienība.

Jūtot lielinieku karaspēka iebrukuma draudu nenovēršamību un redzot, ka ar pašu spēkiem to neapturēs, Pagaidu valdība 7.decembrī bija noslēgusi līgumu ar vācu okupācijas varas vadību. Pēc šī līguma paredzēja saformēt karaspēku no 18 latviešu rotām un 3 latviešu artilērijas baterijām, 7 vācu rotām un 2 baterijām un 1 krievu rotas, kopā ap 6000 karavīriem un 870 zirgiem. Apbruņošanu un pārējo apgādi uzņēmās okupācijas vara pret vēlāku samaksu. Pagaidu valdība no savas puses apņēmās rūpēties par karaspēka uzturu un novietošanu. Par šī karaspēka vadoni sākotnēji paredzēja uzaicināt neitrālas valsts virsnieku.

Diemžēl vācieši vienošanos nepildīja. Latviešu vienībām tie neizsniedza nedz ieročus, nedz citus kara materiālus, bet bieži tos atstāja iebrūkošiem lieliniekiem. Turpretim pietiekoši tā apgādāja landesvēru, kas tika formēts no vācu tautības pilsoņiem.1

Pagaidu valdība centās darīt visu, lai novērstu lielinieku iebrukumu. Decembra pirmajā pusē valdība publicēja uzsaukumu "Latvijas pilsoņi!", kurā aicināja tautu stāties cīnītāju rindās:

"Jums visiem vēl atmiņā tas laiks, kad pār mūsu zemi nāca tumsa, kura izdzēsa visas zvaigznes pie Latvijas debesīm. Uz kuru pusi tauta arī negriezās — viņa krita uz savu beigto cerību līķiem. Lieli vēsturiskie notikumi iededzināja dienu, kura nesa sev līdzi visu mūsu cerību piepildīšanos. Latviešu tauta svinīgi izsludināja savu patstāvību un neatkarību, paceldama augsti pasaules priekšā savas valsts sarkani balti sarkano karogu. Tagad ir nakts, kura draud no austrumiem, stiepjas rokas, kuras grib noraut šo karogu un samīt dubļos. Lielinieku bandas, no Krievijas nākdamas, laužas mūsu zemes robežās. Ugunsgrēki apgaismo viņu ceļu, māju drupas, un apdeguši līķi apzīmē vietas, pār kurām tie gājuši.

Latvijas pilsoņi! Ceļa priekš atkāpšanās vairs nav. (..) Tie, kuri stāvat par Latvijas valsti un savas tautas nākotni, kuriem brīvība un neatkarīga pilsoņa nosaukums dārgāks par visu, kura lepnums ir diezgan liels, lai ar ieročiem rokā sargātu savas tiesības, stājaties karaspēka rindās, kuras organizē Latvijas Pagaidu Valdība. Ja tagad mēs žēlojam dzīvību — mūsu daļa būs verdzība un kauns; ja mē žēlojam mantu — mēs zaudējam visu. Tie, kuri ielaužas mūsu zemē ar varu — ir jāizdzen ar varu.

Pie ieročiem! Visi ap Pagaidu Valdību un brīvās Latvijas karogu!

Lai dzīvo Latvijas valsts!"2

Straujais lielinieku iebrukums izjauca plānveidīgu bruņoto spēku organizēšanu. Pirmās kaujas kristības decembra beigās saņēm Cēsu rota, kas atkāpās no Vidzemes. Lielinieku karaspēkam tuvojoties, daudz retākas kļuva Rīgā formēto vienību rindas, jo tās atstāja tie, kas neticēja latviešu karaspēka uzvarai. Studentu rota pavadīja "trimdā" Pagaidu valdību, bet Cēsu un Virsnieku rotas, kā arī pārpalikušie no citām vienībām atstāja Rīgu 3.janvārī. No visām šīm karaspēka vienībām tika formētas divas rotas, kuras 5.janvārī apvienoja bataljonā. Par šī latviešu Atsevišķā bataljona komandieri tika iecelts apakšpulkvedis Oskars Kalpaks (1882—1919). Mēģinot apturēt ienaidnieku, Atsevišķais bataljons, kas atradās vācu Galvenā štāba virsvadībā, ar kaujām atkāpās uz Kurzemi.

1919.gada 3.janvārī Rīgā sāka rīkoties lielinieki, bet dienu vēlāk ieradās viņu valdība ar P.Stučku priekšgalā, kura pasludināja Latvijas pagaidu valdību par atceltu. Pārējās iestādes un organizācijas lielinieku valdība izsludināja par kontrrevolucionārām un deva rīkojumu visus iestāžu darbinieku, kas labprātīgi nepadodas un atsakās no amata pienākumiem, "uz vietas iznīcināt".3

Tuvāk neapskatot dažādos lielinieku eksperimentus viņu gandrīz piecus mēnešus ilgajā kundzības laikā, kad tie pārvaldīja lielāko daļu Latvijas, jāatzīmē padomju varas realizētais terors pret tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc revolucionāro tribunālu lēmumiem, spriežot pēc lielinieku atstātajiem dokumentiem, nošauti 3632 cilvēki. Faktiski nogalināto skaits varēja būt ap 5000. Pēc lielinieku padzīšanas no cietumiem un viņu ierīkotajām koncentrācijas nometnēm izdevās atbrīvot ap 18000 ieslodzīto.4

Pirmkārt represijas skāra tos, kuri kaut kādā veidā bija simpatizējuši neatkarīgai Latvijas valstij. Par simpātiju izrādīšanu uzskatīja arī nacionālo krāsu lietošanu. Sarkanbaltsarkanais karogs, kuru līdz tam galvenokārt lamāja lielinieku prese, tagad varēja kļūt par iemeslu, lai tā lietotājus represētu.

Par to, kā nonācis lielinieku cietumā sarkanbaltsarkanā karodziņa dēļ, rakstījis vēlākais "Jaunāko Ziņu" redaktors Jānis Kārkliņš (1891—1975):

"Kā šo rindu rakstītājs tur iekļuvis? Aiz neuzmanības. Skolmeistarodams Rīgas 3.vidusskolā, viņš rīko tur Krišjāņa Barona vakaru, izstāda dainas un blakus tām nacionālo standartiņu: Neprāta darbs! Pilsētā valda bads, terors, denunciācijas. Skolas zālē iebrūk sarkanie strēlnieki, sarīkojumu slēdz, vainīgo paņem sev līdz. Bet viņam pagadās labi, cilvēcīgi draugi: tieslietu komisārs Rozenbergs, Leons Paegle, Liekņa ģimene. Tā smilšu kalnu vietā viņš nonāk guberņas cietumā, vēlāk Citadelē. Kaut kur turpinās izmeklēšana."5

J.Kārkliņam vēl paveicās, un viņš sagaidīja savu atbrīvošanu, lielinieku varai krītot. Daudziem patriotiem bija lemta mokpilna nāve. Par Cēsu lielinieku upuri krita aktīvais Latvijas un tās karaspēka atbalstītājs Andrejs Kampe. Viņš bija starp tiem pašvaldības darbiniekiem, kuri virs Cēsu valdes nama 1918.gada 2.decembrī pacēla sarkanbaltsarkano karogu.

Laikā, kad bija jāsargās lietot nacionālās krāsas, dažkārt riskējot, tās izmantoja skolu audzēkņi. Mācītājs Kārlis Kundziņš jaunākais pieminējis, ka Rīgas 2.vidusskolas jaunatne ar nacionālām krāsām pēdējā gaitā izvadījusi 1919.gada 13.martā mirušo dzejnieku Frici Bārdu. "16.marta rītā tā sapulcējās pie I Pilsētas slimnīcas, lai izvadītu viņu pēdējā ceļā. Abiturientu klases, kurās toreiz mācījās starp citu arī Mariss Vētra, A.Mālītis, P.Tirzītis un citi, bija sev izlūgušās privilēģiju iznest šķirstu ar dzejnieka mirstīgām atliekām uz saviem pleciem no slimnīcas līdz Rīgas vārtiem. Uzlikuši uz šķirsta tumšzaļu efeju vainagu, starp kura lapām nelegālā kārtā bija paslēpusies sarkanbaltsarkana lente (bija taču sirpja un vesera laiks!), jaunā tauta lielā sirsnībā mīļotam dzejniekam — audzinātājam parādīja pēdējo godu, nesdama šķirstu vēl lielu gabalu pa Vidzemes šoseju, līdz kamēr to, jau Juglas tilta tuvumā, novietoja uz vienkāršām lauku ragavām, ar kurām tam pakaļ bija atbraucis dzejnieka brālis, lai to pārvestu "mājās"."6 23.martā dzejnieku apbedīja dzimtās Umurgas kapos.

Tā vajātas, slepus lietotas, sarkanbaltsarkanās krāsas varēja izdzīvot proletariāta diktatūras apstākļos, kad par cīņas simbolu oficiāli bija pasludināts Internacionāles sarkanais karogs. Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1.kongress 1919.gada 15.janvārī Rīgā pieņēma Latvijas sociālistiskās padomju republikas Satversmi, kuras 30.pantā bija noteikts:

"Latvijas SP republikai ir sarkans karogs ar burtiem LSPR jeb uzraksts Latvijas Sociālistiskā padomju republika". 31.pantā dots republikas ģerboņa, kas tekstā apzīmēts kā zīmogs, apraksts: "Latvijas Sociālistiskai padomju republikai zīmogs sastāv iz sarkanas zvaigznes, kuras vidū zīmēti — izkapts un āmurs un kuru apņem zobu rati. Apkārt tam uzraksti: "Latvijas Sociālistiskā padomju republika" un "Visu zemju proletārieši, savienojaties."7 1919.gadā lielinieku likumdošana vēl nenoteica nedz pieminēto burtu un uzrakstu lielumu, nedz to krāsu un novietojumu karogā. Tādēļ praksē noteiktā karoga vietā parasti lietoja dažādus Satversmes aprakstam neatbilstošus sarkanos karogus.

Mākslinieki, kuri agrāk bija popularizējuši sarkanbaltsarkano karogu, kā arī piedalījušies Latvijas Republikas ģerboņa izstrādāšanā un dažādu iemeslu dēļ nebija devušies līdzi Pagaidu valdībai, bija spiesti kalpot proletariāta diktatūras interesēm. Tāds liktenis piemeklēja A.Cīruli, B.Dzeni, K.Ubānu un citus iepriekš nacionāli noskaņotos māksliniekus. Viņu līdzdalība režīma propagandā kulmināciju sasniedza grandiozo Pirmā maija svinību noformējumos gan Rīgā, gan provincē. Šie pompozie, grandiozie sarkankarogotie svētki, kurus laikabiedri nodēvēja par "dzīrēm mēra laikā" bija arī diktatūras "gulbja dziesma".

Atgriezīsimies pie janvāra notikumiem, kad, nespēdami pretoties sarkanās armijas karaspēkam, Rīgu atstāja Latvijas Pagaidu valdības locekļi un tās jaunformētie bruņotie spēki. Pēc īsas uzturēšanās Jelgavā, valdība apmetās Liepājā, kuras apkārtne drīz vien kļuva par vienīgo lielinieku neieņemto valsts zemes stūrīti.

Pagaidu valdība Liepājā tūlīt uzsāka savu darbību. Jau 7.janvārī pilsētas valdes namā notika tās apspriede. Iepriekšējā nodaļā pieminējām Liepājas savdabību, ka tās pašvaldību veidoja sociāldemokrāti un pilsonisko grupu pārstāvji. Par šo dažādo politisko spēku paritāti liecināja pie valdes nama plīvojošais sarkanais un sarkanbaltsarkanais karogs. Tādējādi pirmās dienas pēc ierašanās Liepājā pagaidu valdības darbs noritēja zem diviem karogiem. Šis notikums iespējams nebūtu pieminēšanas vērts, ja vēlāk pēc A.Niedras puča tas nekalpotu par blakusargumentu K.Ulmaņa vadītās valdības apvainošanā lieliniecismā. 1923.gadā tā sauktajā Niedras prāvā Ulmanis kā liecinieks bija spiests nopratināšanā atbildēt: kādēļ uz pilsētas valdes nama bijis sarkanais karogs? Viņš paskaidroja, ka tas saistīts ar to, ka šajā ēkā bijis sociāldemokrātu birojs un sarkanais karogs noņemts pēc apmēram nedēļas, kad paziņots, ka birojs jāpārceļ uz citurieni.8

Jau tuvākajās dienās valdība par savu mītni izraudzījās Latviešu bankas namu Lielajā ielā 8. Pats K.Ulmanis apmetās dzīvot Toma ielā 52, un šo namu greznojis valsts karogs, kas vēlāk nodots Kara muzejam.9

Tā iesākās Latvijas valdības un atbraukušo Tautas padomes locekļu darbība jaunajā galvaspilsētā. 1918.gada decembrī no Tautas padomes bija izstājušies sociāldemokrāti. Liepājas strādnieki, kas vēl nebija izbaudījuši lielinieku eksperimentus, Sarkano armiju gaidīja kā atbrīvotājus. Galvenās varas sviras Rietumkurzemē joprojām bija vācu okupācijas iestādēm, kas nebūt necentās palīdzēt Pagaidu valdībai, taisni otrādi — biežāk apgrūtināja tās darbu. Okupācijas varas militārais atbalsts bija landesvērs, kas sastāvēja no baltvācu zemessargiem un no vācu brīvprātīgajiem saformētās dzelzsdivīzijas. Februārī par Kurzemē esošā vācu karaspēka virspavēlnieku, kurā ietilpa arī latviešu Atsevišķais bataljons, kļuva Latvijas valdībai naidīgais vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Te nebūt nav minēts viss nelabvēlīgo apstākļu kopums, ar kuru bija jārēķinās Pagaidu valdībai, uzsākot savu darbību, kuras galvenais uzdevums tobrīd saistījās ar valsts atbrīvošanu no lieliniekiem. Bez cerībām uz Sabiedroto atbalstu šī valdība varēja galvenokārt paļauties uz ticību savai valstij, uz to, ka šī ticība sevis upurēšanai iedvesmos arvien vairāk latviešu. Šai valdībai priekšā stāvēja vēl daudzi dramatiski pārdzīvojumi un pārbaudījumi.

21.janvārī A.Krodera, J.Bankava un R.Krodera vadībā Liepājā sāka iznākt laikraksts "Latvijas Sargs", kura redakcijā darbojās arī J.Akuraters, A.Erss, E.Virza un citi Latvijas neatkarības idejai uzticīgi literāti. Ar iekšlietu ministra 31.janvāra paziņojumu "Latvijas Sargs" kļuva par Pagaidu valdības oficiālo laikrakstu.10

Laikraksta pirmo numuru ievadīja E.Virzas dzejolis "Tēvijas sargiem", kurā dzejas valodā raksturots tā brīža dramatiskais stāvoklis:

"Šai naktī drausmīgā un postā,

Kur tautai uzticīgs tik rets;

Še Latvju zemes pēd'jā ostā,

Vēl gaisā mūsu flagu redz.

Kur tagad viņas jaunā slava?

Kur vīri tie, kas viņai tic?

Viens maldas svešumā, tā nava,

Par nodevēju kļuvis cits.

Jums, uzticīgiem spars ir bura

Un pēd'jo cīnītāju prieks.

Aiz jums kauc putojoša jū®a,

Bet priekšā nakts un ienaidnieks.

Tā svētā guns, ko cauri briesmām

Ir pasargājis jūsu spēks.

Lai jūsu rokās top par liesmām,

Kā visas zemes ugunsgrēks!

Jo jūsu gribai, drosmes skautai,

Par veicēju ir jāpaliek;

Lai nāve, ko tie nesa tautai,

Par viņu pašu nāvi tiek."11

Kamēr, tā sauktais Kalpaka bataljons kopā ar vācu karaspēku apturēja lielinieku uzbrukumu Liepājas apkārtnē, valdība sarežģītos apstākļos, veicot mobilizācijas un aicinot brīvprātīgos, mēģināja papildināt karaspēku, kas janvāra beigās pārgāja pretuzbrukumā.

Janvārī latviešu karaspēks cieta arī pirmos zaudējumus. "Latvijas Sargs" vēstīja nāves ziņu:

"Cīņā par Latvijas neatkarību 16.janvārī š.g. pie Liel–Auces krita latvju zemes sargi: Vilis Cīrulis, Kārlis Dambīts, Jānis Burmeistars, Fridrihs Liepa.

Šo varoņu piemiņu nodod tautas atmiņai:

Apsardzības ministrija."12

24.janvārī izlūkgājienā Lēnes muižā krita Teodors Skujēns.13

Cīņā par Latviju kritušos ar militāru godu apbedīja Liepājā Ziemeļu kapos. "Nacionālās krāsās dekorētiem zārkiem sekoja apsardzības ministrs J.Zālīts, apsardzības ministrijas ierēdņi, latviešu karaspēka daļu priekšstāvji un atsevišķās rotas nodaļa pilnā apbruņojumā(..)."14

Nacionālo krāsu nozīmi pirmajiem kritušajiem karavīriem veltītajā rakstā "Latvijas upuri", kas publicēts 30.janvārī, apcerējis virsnieks un literāts Aleksandrs Plensners:

"Tas nav vairs tikai pagātnes atmiņas, izmocītās tautas skumjas, nogatavojusies un pašapzinīga politiska doma, viss grūtais bijušais un gaidītais — kas mīļas un svētas dara jaunpaceltās Latvijas krāsas. Viņu sārtumā kā neizdzēšams purpurs gail tagad stingrāko kareivju asinis un viņu gaišumā atmirdz līdz upuram apskaidrota griba un apziņa. Kas var būt dziļāks un spēcīgāks! Un ja arī mums būtu jāpiedzīvo viss tas, uz ko mēs esam gatavi, kas drīkstēs izteikt zaimus šīm sarkan—balt—sarkanām krāsām, uz kurām visgrūtākā brīdī droši un pašaizliedzīgi ir uzspiests dzīvības zieģels. Vaj var būt greznāka rota šiem tumšbrūniem zārkiem kā Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas un vaj var būt lepnāks uzticības zvērasts šām krāsām kā tumšbrūnie zārki, kurus pavadām uz jaunajiem brāļu kapiem Ziemeļkapsētā.(..)"15

Šajā Latvijai tik kritiskajā laikā Apsardzības ministrija latviešu karaspēkam noteica vienotu formas tērpu "no pelēkas latviešu vadmalas". Šī tērpa apkakli rotāja "tautas krāsu lentes uzšuvumi", bet cepuri — "latviešu kokarde", kas bija mazliet pārveidota B.Dzeņa izstrādātā ģerboņa veidā. Ar Apsardzības ministrijas pavēli Nr.13 "Par kareivju apģērbu" iespējams iepazīties grāmatas pielikumā. Tā kā karaspēka rindas auga straujāk nekā iespējas tos apgādāt ar jaunā parauga formām, tad joprojām kā atšķirības zīmi uz kreisās rokas nēsāja apsēja veidā nacionālās krāsas lenti.16 Piemērota materiāla trūkuma dēļ tās arī bija diezgan dažādas.

Latviešu kokardes un sarkanbaltsarkanās uzšuves karavīri lietoja jau pirms oficiālās pavēles izdošanas. Kalpaka bataljona štāba sakaru virsnieks Jānis Ķīselis atmiņās aprakstījis kā 20.janvārī no Liepājas Lēnes muižā štābā atgriezies Virsnieku rotas komandieris kapteinis Jānis Balodis, kurš informācijas nolūkos bija deleģēts apmeklēt Pagaidu valdību. "Balodis atbrauca jaunajā formas tērpā, tā saucamajā Veidenbauma cepurē ar kokardi uzlecošdās saules veidā( uz mēteļa atlokiem un svārku apkakles bija uzšūtas sarkanas zīmotnes ar baltu strīpiņu vidū. Nu mēs sašuvāmies sev šīs mūsu nozīmes un jutāmies atkal kā sevišķi izcelti un vienoti."17

Par to, ka Pagaidu valdība centās pārņemt iniciatīvu, neskatoties uz vācu varas iestāžu traucējošo darbību, liecina arī iekšlietu ministra M.Valtera 3.marta rīkojums par valsts karoga lietošanu. Ar to bija noteikts, ka uz valsts un pašvaldību ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs.18

Februārī frontē plašākas operācijas nenotika, bet tās atsākās martā. Prieku par veiksmīgi atsākto karadarbību jau 6.martā aptumšoja sēru vēsts. Apšaudē it kā aiz pārpratuma no vācu lodēm krita pulkvedis Kalpaks un viņa cīņu biedri kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un leitnants Šrinders.

11.martā, kad no Liepājas Sv.Annas baznīcas pēdējā gaitā uz Ziemeļu kapiem izvadīja pulkvedi Kalpaku un pārējos kritušos, sēroja visa pilsēta, Latvijas valdība un Latvijas topošā armija.

J.Akuraters rakstīja: "Pulkvedis tiek pavadīts ar vislielāko svinību, kāda jeb kad bijusi Latvijā. Annas baznīcas laukums pilns ar goda vaktīm. Kavalērijas nodaļas uztur kārtību.

Baznīcā visa Latvijas valdība. Sēru maršā, kuru ar lielu aizrautību liek ērģelēm izskanēt Alfreds Kalniņš, iznes uz rokām Latvijas varoņus kareivji un ministri.

Pilsētā, uz valdības pavēli veikali slēgti. Ļaužu pulki mēmi stāv ielās, plīvo sēru karogi, gājiens kustas pa tušo miglas dienu cauri ielām. Šur tur deg lāpas. Skan sēru muzika."19

Bēru dienā iznāca "Latvijas Sarga" sēru numurs. Pirmajā, ar melnu svītru ierāmētajā, lapaspusē bija ievietoti E.Virzas un K.Skalbes kritušajiem cīnītājiem veltītie dzejoļi. E.Virza dzejolī "Pulkvedim Kalpakam" pieminējis sarkanbaltsarkano karogu, ar kuru klāts pulkveža augums.20

Šīs bija pirmās lielākās bēres, kurās līdz ar tautu sēroja karogs. Nākamā gada laikā vēl daudzreiz karogam nācās pusmastā atdot pēdējo godu par Latviju kritušajiem. Vēl daudzreiz sarkanbaltsarkanām krāsām nācās segt šķirstus un kapu kopiņas.

Pirmā virspavēlnieka nāve saliedēja latviešus un nostiprināja to apņēmību cīņu turpināt. Tauta negribēja ticēt, ka pulkvedis kritis kaujas nejaušībā. Pēc Kalpaka nāves par Atsevišķā bataljona komandieri kļuva Jānis Balodis (1881—1965). Kurzemes atbrīvošana turpinājās.

Kalpakietis, žurnālists Fēlikss Krusa vēlāk rakstīja:

"Bet Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi pacēlās no miglas un sēru plīvuriem jaunu uzvaru spožumā. Aizgājušiem dzīvie kalpakieši sūtīja jaunus un atkal jaunus uzvaras laurus. Arī pašu bēdu dienu tie atzīmēja ar lielu uzvaru un Saldus pilsētiņas iejemšanu. Solījumu, ko kāds frontes karavīrs deva pie Kalpaka kapa: "Es atvados, lai ietu pildīt Tavu pavēli", bataljons vienmēr pildīja."21

Saldu Atsevišķā bataljona karavīri J.Baloža vadībā ieņēma 10.marta vakarā. 14.martā Saldus tirgus laukumā latviešu karavīri sarkanbaltsarkanās krāsas demonstrēja pirmajā karaspēka uzvaras parādē, uz kuru no Liepājas bija ieradies Apsardzības ministrs J.Zālītis un angļu militārās misijas majors A.Kīnens ( Keenan ). "Lepni paceltām galvām mēs tur stavējām uz tirgus laukuma, daudz ja 400 vīru, un droši un priecīgi skatījāmies mūsu vadonī, kas nāca pie mums ar svešzemes pirmo viesi"— pēc gadiem atcerējās J.Ķīselis.22

"Arvien un arvien jaunas nodaļas aiziet uz fronti no Liepājas un arvien jaunās nodaļas ienāk uz apmācību ar mobilizāciju. Mobilizētie dažā gadījumā atnāk ar Latvijas karogu un orķestri. Armijas lavīna aug.

Kas jāizcieš kareivjiem bez kārtīga apbruņojuma, apģērba un uztura, to zina tikai pirmās karaspēka vienības, kas organizējās Liepājā. Velti mēs saucām palīgā mūsu cilvēcīgiem principiem un valstij Eiropas cilvēcību. Garīgi tie mūs pabalstīja, bet ne materiāli. Varbūt, ka tā arī vajadzēja, bet tas bija tik grūti paciešams.

1 Latvijas brīvības karš.-R.,1928.-8.-15.lpp.

2 Līdums.-Nr.237.-1918.g.11.decembrī.

3 Šilde Ā. Pirmā Republika.-R.,1993.-189.lpp

4 Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914.-1940.-[b.v.], 1976.-295.lpp.

5 Kārkliņš J. Latvijas preses karalis. Atmiņas par Jaunāko Ziņu laikiem.-R.,19 .-15.-16.lpp.

6 Kundziņš K. Laiki un likteņi. Atmiņas un apceres.-[b.v.], 1952.-64.lpp.

7 Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku 1.kongresā pieņemtā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme.-Grām.:Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas.-R.,1988.-139.-140.lpp.

8 Māc. Andr. Niedras, Dr.T.Vankina un zv.adv. J.Ansberga prāva. (Stenogrāfisks atreferējums).-2.daļa.-[R.], 1924.-265.lpp.

9 Latvijas Kara muzejā ar Nr. 10174 pirms padomju okupācijas bijis karogs, kas inventāra grāmatā anotēts :"Latvijas nacionālais karogs 1 gab. Dāvinājis J.Karelis, Liepājā, raksts no 1936.g. maija 28. dienas. Karogs 107x84 cm liels. Ar šo karogu tika flagotas ieejas durvis Toma ielā Nr.52, Liepājā. Šai namā dzīvoja 1919.g. ministru prezidents Ulmanis ar adjutantu Lūkinu un valsts kancelejas direktors Rudzītis ar kundzi.

10 Latvijas Sargs.- Nr.11., 1919.g. 11.febr.

11 Turpat, Nr.1, 1919.g.21.janv.

12 Turpat.

13 Turpat. Laikrakstā kļūdaini minēts T.Skujenieks.

14 Turpat, Nr.2, 1919.g.22.janv.

15 Turpat, Nr.9, 1919.g.30.janv.

16 1919.g. 15.martā Latvijas Apsardzības ministrs vēstules uzmetumā vācu sūtniecībai rakstījis:"Attiecīgām iestādēm ir dots rīkojums, lai uz posteņa stāvošiem zaldātiem būtu latviešu uniformas cepures un uz kreisās rokas nacionālā lenta." LVVA 1468.f.,1.apr.,136.1.,90.lp.

17 Ķīselis J. Cīņā par dzimteni. Atmiņas no brīvības cīņām. 1918.- 1919.- R.,1936.-38.lpp.

18 "Rīkojums par valsts karoga lietošanu"- Latvijas Sargs.- Nr.37., 1919.g.4.martā. Skat. dokumentu grāmatas pielikumā.

19 Akuraters J. Rītam austot. (Dažas atmiņas).- Tēvijas Sargi.- 1921.g.3.martā.

20 Latvijas Sargs.-Nr.43., 1919.g.11.martā. Skalbe K. Kolpaks un viņa varonīgo biedru piemiņai., Virza E. Pulkvedim Kolpakam.

21 Krusa F. Kalpaka bataljona 15 gadu atcerei.-[R.], b.g.-19.lpp.

22 Ķīselis J. Cīņā par dzimteni.-62.lpp.