Informācija

Turpinājums

no 1.lpp.

LMA goda doktore Džemma Skulme

— gleznās, mīlestībā, labvēlībā

Izjusti vārdi — no LZA prezidenta Jāņa Stradiņa

Ziedi no LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītāja akadēmiķa Viktora Hausmaņa rokām Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Goda doktora diploms no Mākslas akadēmijas rektora Jāņa Andra Oša rokām

Pati Džemma Skulme arī būtu ierindojama Latvijas kariatīžu pirmajās rindās. Kaut vai par to, ka Trešās atmodas laikā savā sabiedriskajā darbībā nebaidījās ne mirkli saglabāt latviešu sievietes stāju un paust savas īpašās domas pat Maskavā no Kremļa Kongresu pils tribīnes. To un vēl daudzus citus notikumus atsauca atmiņā gleznotājas daiļrades cienītāji, zinātnieki, kolēģi un draugi, cildinot Džemmu Skulmi un sveicot ar Latvijas rudens ziediem.

Izstādē aplūkojamas 17 gleznas. Daļā no tām atainoti jau par klasiskiem kļuvušie sieviešu tēli, bet otru grupu veido mākslinieces darinātās kolāžas, kur līdzās krāsu akcentiem izmantotas senu vēstures liecību un dokumentu fotokopijas kopā ar laikmeta tēliem. Turklāt visus šos pagātnes atgādinājumus māksliniece sameklējusi turpat savā mājā, nevis kādā arhīvā vai bibliotēkā.

Izstādes atklāšanā LZA prezidents Jānis Stradiņš atcerējās Džemmas Skulmes tanti, pirmo Latvijas Zinātņu akadēmijas locekli sievieti, profesori Lidiju Liepiņu, kas savulaik ir bijusi viņa mīļā skolotāja. Audzēkņi ir ļoti cienījuši profesori par viņas principialitāti un prasību nekad nemelot. Un arī Džemma Skulme mūs māca nemelot, paskatīties no citas puses uz sevi, uz mūsu tautu, uz mūsu mantojumu.

Savukārt autore teica, ka izstādē rāda dažāda rakstura darbus, ir tādi, kas pašai šķiet kā izaicinājums un ir uz riska robežas, kas varētu būt tuvu zinātnei, vēsturei. Tie ir darbi, kas vairāk saistīti ar pašas personību, ar visu to, kam nācies mūžā iet cauri. Zīmīgi, ka nācies cīnīties par tiesībām un nostādnēm, par ko savulaik jau iestājies Džemmas Skulmes vectēvs. Problēmas palikušas tās pašas, vienīgi mainījušās paaudzes un tērpi, bet vēstures norises pat pirms gandrīz divsimt gadiem apbrīnojami sasaucas un atgādina pašreiz notiekošo. Ko īsti? Tas jāpētī, jāskatās un arī jālasa autores darbos izstādē Latvijas Zinātņu akadēmijas namā.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

LZA goda doktors Tūrs Heijerdāls

Turpinājums

no 1.lpp.

— autoritātē, atzinībā, cieņā

Viņu interesēja galvenokārt tas, kā ģeogrāfiskā atšķirtība ietekmē faunas un floras attīstību un cilvēku kultūras veidošanos. Šai tēmai bija pakļauts viņa rūpīgi sagatavotais pirmais brauciens uz Marķīza arhipelāga Fatu–Hivas salu Klusajā okeānā. Tur viņš kopā ar dzīves biedreni pavadīja veselu gadu. Dzīvoja visai primitīvos apstākļos, tāpat kā vietējie iedzīvotāji. Pārtika no tā, ko piedāvāja dāsnā pieekvatora salas daba. Par šo ieceri Tūrs Heijerdāls rakstīja: "Tur mēs varētu veikt savu eksperimentu. Atgriezties mūža mežā. Pamest modernos laikus. Kultūru. Civilizāciju. Pārlēkt tūkstošiem gadiem atpakaļ pagātnē. Pie pirmatnējā cilvēka dzīves veida. Pie dzīvošanas tās pilnīgākajā un vienkāršākajā veidā."

Dzīve Fatu–Hivā deva topošajam pētniekam bagātas zināšanas par Polinēzijas dabu, iedzīvotāju nodarbošanos, dzīves veidu, folkloru, tradīcijām, vēsturi un daudz ko citu. 1937.–1938. gadā viņš salā guva ierosmi pētījumam par Polinēzijas salu iedzīvotāju ieceļošanu no Dienvidamerikas un senām etniskajām saiknēm starp Dienvidamerikas un Polinēzijas iedzīvotājiem. Šai problēmai Heijerdāls veltīja savas radošās dzīves ievērojamāko daļu un atrada arī vērā ņemamus pierādījumus.

Būtisks Tūra Heijerdāla ieguldījums zinātnē ir kādas senas kultūras objektu atklāšana Polinēzijas salās un to izpēte ar arheoloģiskām un salīdzināšanas metodēm. Polinēzijā atrasto seno akmens skulptūru salīdzināšana ar līdzīgiem veidojumiem Bolīvijā, Ekvadorā un Peru ļāva zinātniekam secināt, ka Polinēziju senatnē apmeklējuši Dienvidamerikas indiāņi. Viņš Polinēzijā konstatēja divus ieceļotāju viļņus: pirmo ap 380. gadu no Dienvidamerikas, otro ap 1000. gadu no Āzijas. Atklājumiem sekoja plašas starptautiska mēroga zinātniskas diskusijas.

Būtisku ieguldījumu zinātnē devušas Tūra Heijerdāla ģeogrāfiski etnogrāfiskās eksperimentālās ekspedīcijas, kuru gaitā vairākas viņa vadītas komandas vienkāršos, no dabas materiāliem būvētos plostos vai laivveidīgos ūdens transporta līdzekļos šķērsoja Atlantijas okeānu, daļu no Klusā okeāna un daļu Indijas okeāna. Ar to viņš pierādījis, ka cilvēki jau tālā senatnē spēja pārvietoties pa jūrām un okeāniem tūkstošiem kilometru lielos attālumos, mainīt dzīves vietu un uzturēt sakarus ar visai tālu zemju iedzīvotājiem un iesakņoties jaunajās dzīves vietās.

Tūra Heijerdāla vadībā uzbūvētajiem senlaicīgajiem jūras transporta līdzekļiem bija milzīga izglītojoša un kultūrvēsturiska nozīme. Baļķu plostam "Kon–Tiki", kas izmantots 1947. gada ekspedīcijā, Bigdes salā Oslo pievārtē izveidots muzejs. Ar šo plostu, kura deviņi baļķi sasaistīti ar augu šķiedrām un kuram uzlikta viekārša taisna bura, seši drosminieki pa Kluso okeānu nobrauca 4300 jūras jūdžu no Dienvidamerikas Peru piekrastes līdz Polinēzijas salām. Ar to viņi pierādīja, ka senie Peru iedzīvotāji ar saviem plostiem varēja pārvarēt Klusā okeāna plašumus un sasniegt Polinēzijas salas.

Heijerdāla vadītajās ekspedīcijās piedalījās dažādu etnosu, rasu un valstu pārstāvji, kam daudzās jomās bija atšķirīgi uzskati, taču viņus vienoja zinātniskā eksperimenta ideja. Šīs ekspedīcijas apliecināja, ka pareizi organizēti starptautiski pētnieku kolektīvi spēj darboties un gūt labus rezultātus. Kādā veltījumā savu darbu lasītājam Tūrs Heijerdāls uzsver: "Mēs visi esam cilvēki — tas jāatceras un tāpēc jātiecas pēc draudzības, savstarpējas saprašanās un sadarbības, lai cilvēki spētu izdzīvot uz mūsu mazās planētas, vērst par labu visu, kas sapostīts gadsimtu gaitā, kad trūka zināšanu un cieņas pret savu tuvāko."

Heijerdāla vadītās ekspedīcijas ir devušas daudz vērtīgu arheoloģisku, dabaszinātnisku, etnogrāfisku un folkloras materiālu. Latviešu lasītājiem labi pazīstamas Tūra Heijerdāla populārzinātniskās grāmatas "Ceļojums ar "Kon–Tiki"", "Aku–Aku: Lieldienu salas noslēpumi", "Ra", "Paradīzi meklējot" un ""Tigris" ekspedīcija". Tulkojumā no angļu, krievu un norvēģu valodas tās laidušas klajā Latvijas valsts izdevniecība un pagāds "Zinātne". Tagad pieejamas arī vairākas apgāda "Grāmatu draugs" publicētās grāmatas, kas iznākušas ASV. Vēl tuvāks Latvijai un latviešiem Tūrs Heijerdāls kļuvis šajā vasarā, apmeklējot Latviju un piedaloties vairākās nozīmīgās zinātniskās un populārzinātniskās norisēs.

Unikāli materiāli atrodami Heijerdāla trīssējumu pētījumā par Lieldienu salā, Rapaiti un Marķīza arhipelāga salās izdarītajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, tāpat arī grāmatā par dabas filozofiju.

Tūrs Heijerdāls saņēmis daudzu zinātnisku organizāciju atzinību. Viņš ir Norvēģijas Ģeogrāfijas biedrības goda biedrs, Norvēģijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas loceklis, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis, Krievijas Zinātņu akadēmijas goda doktors vēsturē, Oslo universitātes goda doktors un Maskavas universitātes M.Lomonosova medaļas laureāts. Kā vieslektors viņš ir strādājis Anglijas, ASV, Austrālijas, Brazīlijas, Holandes, Kanādas, Peru, Somijas, Šveices, Zviedrijas un citu valstu augstskolās, kā referents piedalījies daudzos starptautiskos zinātniskos kongresos un sanāksmēs.

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis,

— "Latvijas Vēstnesim"

Jaunas LZA vārdbalvas

— par izciliem zinātniskiem pētījumiem

Vakar, 22. septembrī, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts nolēma iedibināt desmit jaunas LZA balvas, kuras piešķirs par būtiskiem darbiem dažādās zinātņu nozarēs.

Ir iedibināta Raiņa balva — par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā, kas būtiski vairo Latvijas intelektuālo bagātību, paužot humānisma idejas, globālas pieejas, nacionālas identitātes saglabāšanu un attīstīšanu.

Iedibināta Edgara Siliņa balva — par pētījumiem fizikā, Pīrsa Bola balva — par izciliem darbiem matemātikā, Eižena Āriņa balva — par izciliem darbiem datorzinātnēs, Alfrēda Vītola balva — par izciliem darbiem inženierzinātnēs un enerģētikā, Arvīda Kalniņa balva — par labāko darbu mežzinātnēs un koksnes pētniecībā, Teodora Celma balva — par labāko darbu filozofijā, Tālivalža Vilciņa balva — par labāko darbu socioloģijā, Kārļa Mīlenbaha balva — par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā, Ludviga un Māra Jansonu balva — par labāko jauno zinātnieku darbu fizikā un ar to saistītām nozarēm.

Senāts atkārtoti apstiprināja, ka LZA augstākais apbalvojums ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa, bet Raiņa balva prestiža ziņā būtu nākamā pēc LZA Lielās medaļas.

Senāts nolēma turpmāk aizvietot prēmijas augstskolu studentiem ar jauno zinātnieku balvām, kas parasti piešķiramas maģistrantiem un doktorantiem vai jaunajiem pētniekiem, kuri tikko aizstāvējuši maģistra vai doktora darbus.

1998. gadā tiek izsludināts konkurss uz Raiņa, Edgara Siliņa, Paula Lejiņa, Friča Brīvzemnieka balvu un deviņām balvām jaunajiem zinātniekiem.

"LV" informācija

Latviešu eposa autors Andrejs Pumpurs

Turpinājums

no 1.lpp.

— mūsdienīgās dzejiskās impresijās Imants Ziedonis:

Tādas ir problēmas ar Lāčplēsi. Un ir Laimdotas problēmas, jo Laimdota arī, bez Lačplēša paliekot, ir nomocījusies, savus bērnus apgādādama pamestās ģimenēs vai vienkārši beztēva ģimenēs. Viņas rokas ir izstaipītas, pa veikaliem un tirgiem somas nesot. Mūsu trīsstūrī ir ļoti jūtamas deformācijas. Šeit es vienkārši gribēju Pumpuram un visiem mums likt pie sirds, ka laikam par šo trīsstūri jādomā laikmetiskāk un ne tik hrestomātiski literāri, kā mēs esam pieraduši šos trīs tēlus traktēt un interpretēt, ka par viņiem jādomā eksistenciāli sadzīviski.

Mūsu klasiķi ļoti gribēja, lai šis trīsstūris tautā pastāv, un tas tik tiešām zināmu laiku ir pastāvējis, bijis ļoti stiprs un savā idejā un ideoloģijā vēl joprojām ir un ir stiprs. Mums ir ļoti laikmetīgas ģimenes, kurās jaunās mātes ir reizē Laimdotas un Spīdolas.

Tā ir jauna variācija, kad modernā sieviete, kas ir izglītota, ļoti daudz ko paspēj, paspēj arī savus bērnus audzināt un ir Laimdota un Spīdola vienā personā. Varbūt tas ir mūsu jaunais tēls? Un palīdzi arī tam Lāčplēsim kļūt mazliet smalkākam. Un ļoti iespējams, ka šī trīsstūra vietā var nākt četrstūris, kurā ir vēl viens smalkāks vīrietis piespēlēts, kurš var tik robusts kā Lāčplēsis un tik neaptēsts, kāds viņš mums ir bijis, kaut gan mēs viņu heroizējam.

Un galu galā, dod arī, lai mūsu armijā tie trīsdesmit procenti iemācītos latviešu valodu.

Pēc ieraksta diktofonā

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Laikmetīgi un mūsdienīgi arī pēc simtdesmit gadiem skan Andreja Pumpura balss:

"Pasaules viltus jaunekļus māna,

Bet paši jaunekļi liekas sev’ mānīt:

Nedari tādēļ, kā citi tev māca,

Bet tā, kā citi tev padoma prasa.

Taisnību zināt diezgan ir grūti,

Bet grūtāk nākas vēl taisnību sacīt.

Kas dzīvē pārvar šo grūtumu darbos,

Cilvēku augstāko tikumu panāk!

Paturi cieņā ierašas tautā,

Joprojām vectēvu ticību sargā!

Bet svētiem liekuļiem neklausi tomēr,

Tādēļ ka māca pret brīvības garu.

Labumu savu meklējot, viņi

Izrauga upurus dievības vārdā;

Bet vēlāk ar jodu nāvīgām zālēm

Tuvojas viņiem un — pēdīgi nokauj.

Tautas prāts ir dievu prāts. Viņai ir tiesība pašai

Tādēļ vadoņus savus un arī valdoņus iecelt;

Bet, ja vēlētie vadoņi nepilda tautisku prātu

Un dēļ sava labuma dažas kārtas vai visu

Tautu grib nospiest, tautai tad ir pilnīga vara,

Itin kā citus nederīgus kalpus, vadoņus atcelt.

Brīvības mīļotājiem še atkal darbalauks rodas

Tautām labus likumus pasniegt, kas apsargā visu

Locekļu mantu un dzīvību, dibinātus uz augstiem

Cilvēces tikumiem, nepārgrozāmiem likumiem dabā.

Tad ar viss tautu un cilvēku ienaids pasaulē zudīs,

Ja pie tam viņi dabas tiesības pilnīgi atzīs,

Tulkos viņas noslēptus, brīnišķus, varenus spēkus.

Še ir vislielākais darbalauks tiem, kuriem dāvanas dotas,

Gaismotā garā iet un pētīt, rakt, svērt un mērot,

Dibināt, domāt pa dabas tālajo, plašajo lauku,

Atklāt miglaino segu no sirmās senatnes, caur ko

Cilvēki, mācoties pazīt pagātni, varēs ar drīzi

Savu klātību pārlabot un tad sataisīt jauku,

Lielu nākotni pilnīgi glītotā, laimīgā veidā.

Katris, strādādams šā augstajā cilvēces mērķa,

Panāks pie saviem tautiešiem, kā ar pie cilvēces visas,

Lielāko godu un slavu, un, pēdīgi aizdarot acis,

Pavadīs sērodams draugu sirdis un vadīs

Pateicīga tauta viņu uz pēdīgo dusas

Vietiņu dabas–māmiņas klēpī, piemiņa viņa

Nezudīs tautu sirdīs, un viņa gars mājos tur augšām

Gaismas dzīvokļos dievu dēlu pulciņā mūžam!"

Andrejs Pumpurs. Lāčplēsis. No II un III dziedājuma

a

a