PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te paši sev likumus lemt

Jau kopš 1997.gada oktobra beigām "Latvijas Vēstnesī" tiek publicēta vēsturnieka Riharda Treija rūpīgā zinātniskā darbā sagatavotās biogrāfiskās un laikmetu vērtējošās apceres par Latvijas valsts ministriem no 1918. līdz 1940.gadam. Līdz šim "LV" lasītājiem ir bijusi iespēja tuvāk iepazīties ar piecu ministriju vadītāju darbību — Tieslietu, Finansu, Zemkopības, Tautas labklājības un Satiksmes. Tagad ir pienākusi kārta trīspadsmit iekšlietu ministriem. Turpmāk — izglītības, kara un ārlietu ministri.

Miķeļa Valtera

(1874—1968) laiks

(19.11.1918.–31.08.1919.)

Pirmais iekšlietu ministrs

Atšķirībā no gandrīz visiem neatkarīgās Latvijas valstsvīriem, kuri lielākoties bija dzimuši lielsaimnieku vai turīgu pilsoņu un inteliģentu ģimenēs, Valtera dzīves ceļš sākās Liepājas proletāriešu vidū. Viņa memuāros "Atmiņas un sapņi", kas izdoti 1969.gadā Stokholmā, lasām: "Ostas maisnesis un ostas strādniece, maisu lāpītāja — kāda heraldiska, skaista cilšu būve! Kā tie divi tikušies? Darbā! Šis brašais kalps no Dorupes, pāri ezeram, un šī klusā, nerunīgā Jaunliepājas meita (..) Man jāstrādā, tev jāstrādā — cita likuma nepazina."

Rūgtā dzīves skola acīmredzot bija viens no faktoriem, kas aizveda jauno liepājnieku jaunstrāvnieku pulkā un "Dienas Lapas" redakcijā. M.Valters pakāpeniski kļuva par sociālistu, kas 1897.gadā saveda viņu kopā ar J.Pliekšānu — Raini, P.Stučku, J.Jansonu-Braunu un citiem domubiedriem uz apsūdzēto sola. Turpinājums bija tradicionāls — cietums un emigrācija. Tradicionāli bija arī pirmie gadi Šveicē — Valters tur, tāpat kā ne viens vien trimdinieks, absolvējot Cīrihes universitātes juridisko fakultāti, ieguva spožu izglītību un doktora grādu. Ārzemēs turpinājās jau Latvijā iemītās sociālista takas. Taču Valters nekļuva par cietpaurainu marksistu, kuru interesētu vienīgi šķiru cīņa un proletariāta diktatūra. Gluži otrādi — viņa idejas centrējās ap latviešu tautu un tās pašnoteikšanās tiesībām, un, iestājoties par tām, Valters pakāpeniski aizgāja no marksisma ideoloģijas.

1900.gadā M.Valters, E.Rolavs un E.Skubiķis nodibināja Rietumeiropā Latviešu sociāldemokrātu savienību. Šveicē iznākošais savienībnieku žurnāls "Proletāriets", kura līdzredaktors kādu laiku bija arī Valters, 1903.gadā iespieda viņa programmatisko rakstu ar skaidru un nepārprotamu nosaukumu "Patvaldību nost! Krieviju nost!". Tajā pirmo reizi bija runa par Latvijas atdalīšanos no Krievijas. Valters rakstīja: "Nevar būt runa par prasījumu, ka būtu vajadzīgs paplašināt vienas vai otras tautas brīvības apjomu, bet vienīgi — par visas Krievijas valsts sadalīšanu (..) Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos — valstīs. "Raksta autora secinājums bija rezolūts: "Patvaldību nost! Krieviju nost!" 1904.gadā tajā pašā izdevumā Valters centās izskaidrot terminu "tēvu zeme". Viņa interpretācija bija vienkārša un drosmīga: "Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti."

Valters nacionālā jautājuma skaidrojumā vērsās ne tikai pret latviešu marksistiem, bet arī pret 19.gs. tautībniekiem, pārmezdams viņiem daudzu konkrētāku nacionālpolitisku mērķu trūkumu. 1900.gada žurnālā "Latviešu Strādnieks" publicētajā rakstā "Iz latvieša sadzīves" viņš norādīja, ko īsti vajadzējis prasīt jau pirmajos trīs dziesmu svētkos. "Vajadzēja mūsu tautībniekiem paģērēt latvisku tiesu, latvisku skolu, pašvaldību (..) Tie apmierinājās ar mazumiņu."

1914.gadā pats par savu naudu Valters Helsinkos izdeva 175 lappušu biezu grāmatu "Mūsu tautības jautājums", ko veltīja Rainim, rakstīdams: "Es zinu, ka tavā sirdī mīt tās pašas jūtas, un tādēļ sūtu Tev šīs lapas kā drauga sveicienu un kā pateicību." Valters grāmatā runāja par "latviešu tautas normālām pašnoteikšanās tiesībām", "Latviešu normālo tiesību satversmi", "mūsu nacionālo tiesību jautājumiem", "nacionālo tiesību centieniem" utt. Jau šie šķietami nevainīgie vārdi bija par cēloni krievu cenzora lēmumam neatļaut izdot šo grāmatu. Lasītāji to varēja brīvi saņemt tikai pēc carisma gāšanas 1917.gadā, kad Valters sāka atbalstīt Latviešu zemnieku savienības (LZS) programmu un šīs partijas uzdevumā uzrakstīja brošūru "Latvijas autonomija". Literāts Viktors Eglītis raksta, ka praktiskais Ulmanis un ideoloģiskais Valters "sajūdzās kā divi nevaldāmi kumeļi dievu ratos, raudami Latviju 1917.gada revolūcijā uz neatkarību".

Smagajā vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka — latviešu demokrātisko partiju apvienības — organizētājiem un vadītājiem Rīgā. Viņš bloka darbībā bija ļoti nozīmīgs ar savu Rietumu kultūru, valststiesību un politikas zināšanām un labo runātāja prasmi. Tāpēc arī politiķis kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem.

1918.gada 17.novembra vakarā Valters kā LZS pārstāvis piedalījās Latvijas Tautas padomes (TP) — priekšparlamenta — konstituēšanās sēdē, bet nākamajā dienā bija suverēnās latvju valsts proklamētāju pulkā. Jau 19.novembrī TP apstiprināja viņu prestižajā, bet neba jau pateicīgajā iekšlietu ministra amatā. 2.decembrī Valteram vajadzēja priekšparlamenta sēdē atbildēt uz pirmo interpelāciju — sociāldemokrātu pieprasījumu par vācu policijas izdzenāto Rīgas strādnieku deputātu padomes dibinātāju sapulci. Viņš starp citu sacīja: "Pagaidu valdība nav devusi policijai aizrādījumu un to uz sapulci sūtījusi. Pagaidu valdības vēlēšanās nav pabalstīt netaisnību un varmācību, bet tā arī nevar atbildēt par policijas rīcību, jo policija nestāv vēl zem Pagaidu valdības."

Laiks patiesi negaidīja, un jau 5.decembrī Valtera kolēģi varēja apspriest Iekšlietu ministrijas (IeM) izstrādātos pagaidu noteikumus par iekšējas apsardzības, resp., policijas organizēšanu. Ministrs šajā sakarā atzīmēja, ka nebūtu pareizi, ja policiju veidotu pašvaldības iestādes. Tas jādara TP un Pagaidu valdībai. "Šī doma ir vadošā pagaidu likumā par policijas organizēšanu mūsu zemē."

Par likumprojektu balsoja 41 TP loceklis, pret — 9, atturējās divi. Ministru prezidenta Ulmaņa un Valtera parakstītajā dokumentā, kas sastāvēja no 28 pantiem, bija noteikti šādi policijas galvenie uzdevumi sabiedriskās kārtības un drošības sargāšanā:

a) spert soļus dēļ kārtības, likumu un obligatorisko noteikumu pārkāpumu pārtraukšanas un novēršanas;

b) Valdības un sabiedrisku iestāžu rīkojumu nekavēta paziņošana iedzīvotājiem;

c) pilsonisko tiesību aizstāvēšana;

d) Valdības un sabiedrisko iestāžu orgāniem uzliktu pienākumu izpildīšanas veicināšana;

e) likumā un pastāvošos noteikumos paredzētu apliecību izdošana: personības, nabadzības utt.;

f) aktu un protokolu sastādīšana visādās nelaimēs, vardarbības un citos gadījumos, ja tie pilsoņiem vajadzīgi viņu tiesību aizstāvēšanai;

g) kārtības uzturēšana sabiedrības lietošanā nodotās vietās, kā arī gādība par ceļu, tiltu, laukumu utt. kārtībā uzturēšanu un uzraudzība pār kārtīgu kustību uz viņiem;

h) kārtības un drošības uzturēšana un palīdzības sniegšana ugunsgrēku, plūdu, kā arī citu nelaimju un posta gadījumos;

i) pilsoņu pieaicināšana pie palīdzības sniegšanas nelaimes gadījumos."

Noteikumi paredzēja, ka IeM ieceļ apriņķu priekšniekus un viņu palīgus, lielāko Latvijas pilsētu — Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Jelgavas, Rēzeknes, Ventspils un Valkas — prefektus un mazāku pilsētu un miestu policijas priekšniekus. Visu to vajadzēja darīt saziņā ar pašvaldības iestādēm. Tāpat arī pagastos, kur vajadzēja strādāt vienam vecākajam kārtībniekam ar 1—3 jaunākajiem kārtībniekiem.

Jau iepriekšējā dienā — 1918.gada 4.decembrī — TP bija pieņēmusi Latvijas pagastu satversmes pagaidu likumu, kuru tāpat bija parakstījuši Ulmanis un Valters. Ar to lauku iedzīvotājiem piešķīra plašākas tiesības un arī pienākumus, aizstājot ar šo aktu 1866.gadā Baltijas guberņu pagastu pašvaldībām speciāli izdoto Krievijas likumu.

Pagastu pašvaldību svarīgākās funkcijas bija:

a) pagasta budžeta noteikšana un tā izpildīšana,

b) pagasta klaušu pārzināšana un nodevu noteikšana,

c) izglītības iestāžu ierīkošana un uzturēšana,

d) sociālās labklājības un veselības aizsardzība,

e) lauksaimniecības, rūpniecības, kooperācijas, tirdzniecības un kredīta attīstības veicināšana,

f) satiksmes līdzekļu uzturēšana,

g) nespējnieku apgādība,

h) pārtikas jautājumu kārtošana,

i) sabiedrisku darbu organizēšana bezdarba strādniekiem,

k) apsardzības organizēšana pagasta robežās.

Pagasta pašvaldības institūcijas bija: pagasta sapulce, pagasta padome, pagasta izpildu komiteja un revīzijas komisija. Pagasta sapulce sastāvēja no abu dzimumu personām, kas sasniegušas 20 gadu vecumu. Tā ir pilntiesīga, ja piedalās ne mazāk kā viena trešdaļa balsstiesīgo. Lēmumi tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu. Balsstiesības ir personām, kuras ir nodzīvojušas pagastā vismaz 2 mēnešus pirms vēlēšanām, izņemot bēgļus un gūstekņus.

Pagasta sapulce ievēlē pagasta padomi un revīzijas komisiju. Atkarībā no iedzīvotāju skaita padomē ievēlē 15—24 locekļus. Padome ievēlē izpildu komiteju, kura sastāv no priekšsēdētāja un 3—7 locekļiem. Apriņķu vai rajonu padomes izveido pagastu padomju ievēlētie delegāti — divi no katra pagasta.

Sīkāk pagastu pašvaldības iestāžu vēlēšanu kārtība bija reglamentēta iekšlietu ministra biedra Alfrēda Birznieka parakstītajos noteikumos, kurus savā 1.numurā 1918.gada 14.decembrī publicēja "Pagaidu Valdības Vēstnesis".

Nākamo likumu, kas bija tieši saistīts ar Valtera vārdu, TP izskatīja un akceptēja 1918.gada 6.decembrī. Tas bija amnestijas akts. Valters tā apspriešanas gaitā norādīja, ka IeM nebija tiesību izsludināt amnestiju, ka tā ir TP prerogatīva un tai jānotiek ar sevišķu valsts aktu. Ulmaņa, Valtera un tieslietu ministra biedra Strautnieka parakstītā dokumenta preambulā bija teikts:

"Latvijas demokrātiskās brīvvalsts pamatā ir likts — politiska brīvība visiem viņas pilsoņiem.

Lai izvestu dzīvē šo svarīgo principu un lai atzīmētu Latvijas brīvvalsts dibināšanas vēsturisko aktu,

Latvijas Tautas padome pasludina politisku amnestiju.

Latvijas Tautas padome uzliek tieslietu un iekšlietu ministrijām pēc piederības izvest amnestiju dzīvē."

Vēl sarežģītāks Valtera darbības posms sākās, Pagaidu valdībai 1919.gada sākumā pārceļoties uz Liepāju, kad viņam līdztekus saviem tiešajiem pienākumiem vajadzēja aizvietot arī Ulmani, kas vairākus mēnešus atradās ārzemju komandējumā. Turklāt bez Valtera Liepājā palika vēl tikai daži ministri, un viņu darbam visu laiku spieķus ritenī lika vācu iekarotāji.

Pēdējo plānu atsegšanā un neitralizēšanā iekšlietu resora vadītājs parādīja lielu drosmi un apķērību. Par to ir vērts pastāstīt sīkāk.

1919.gada 19.februārī Liepājas ostā ienāca zviedru tvaikonis "Runeborg". Kontrolējot atbraucēju bagāžu, Pagaidu valdības ierēdnis Kaimiņš atrada pie zviedru pulkvežleitnanta Edlunda aizdomīgu saini. Sapinies savos paskaidrojumos, Edlunds kļuva vēl aizdomīgāks, kādēļ ierēdnis saini aizturēja, nodeva to tieši Valteram, kas lika vedumu tūdaļ atvērt. Izrādījās, ka zviedru virsnieks atgādājis Vidzemes muižniecības pilnvarotā barona Heinriha fon Strika uzdevumā sazvērestības plānu pret Latvijas Republiku un tās valdību. To gāžot, bija nodomāts nodibināt Baltijas hercogisti. Striks arī bija atbraucis ar to pašu kuģi. Valters nekavējoties deva pavēli: "Uz kara stāvokļa noteikumu pamata valsts apsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkā pavēlu apcietināt Vidzemes muižniecības maršalu Heinrihu fon Striku. Pavēlu visiem, kam būtu zināma H. fon Strika uzturēšanās vieta, par to nekavējoties ziņot man. Personām, kas uzrādīs H. fon Strika uzturēšanās vietu vai arī citādi palīdzēs viņu apcietināt, izmaksās 10 000 rubļu lielu atlīdzību."

Pazīstot Valtera enerģisko darbību, arests arī būtu noticis, ja fon Golcs nebūtu Striku slepus paglābis. Fon Golcs, balstīdamies uz savu militāro varu, aizliedza latviešu ministram izdarīt šinī lietā jebkādas apcietināšanas. Tas tomēr Valteru netraucēja likt arestēt sazvērestības līdzdalībniekus Stoku un citus, kurus izdevās atrast.

Strika afēras atklāšana, protams, bija nozīmīgs notikums ministra darbībā, bet tomēr tikai epizode. Galvenais bija, kā mēdz teikt, melnais ikdienas darbs. Šīs domas pamatošanai minēsim laika secībā vairākus 1919.gada pirmās puses dokumentus, kuru izstrādāšanā Valters spēlēja pirmo vijoli.

1919.gada 20.martā viņš un Ministru prezidents apstiprināja noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos. Tiem "LV" lasītājiem, kuriem varbūt ir zināma nostaļģija pēc šīs organizācijas, kas vēlāk pārvērtās par Ulmaņa pretoriāņu gvardi (atcerēsimies 15.maiju!), citēsim minētā dokumenta sākumdaļu.

"No laukiem nemitējās pienākt ziņas par laupīšanām un zādzībām. Lai varētu pret šīm parādībām sekmīgi vest cīņu un lai vispār radītu uz laukiem plašāku drošības un likumības pamatu, tad Pagaidu valdība nolēmusi iekārtot vietējus aizsardzības spēkus, uzliekot šķirām, kuras tagad no nedrošības uz laukiem visvairāk cieš, sevišķus aizsardzības pienākumus un nosaka:

1. Katrā pagastā nodibināma aizsargu nodaļa kārtības un miera uzturēšanai.

2. Aizsargu nodaļu ierīko un tās pienākumus izpilda pagastā dzīvojošie zemes īpašnieki, māju un muižu rentnieki, rūpnieki un tirgotāji (izcēlums mans — R.T.). Pienākuma nesējs var sevišķi svarīgos gadījumos ar nodaļas priekšnieka piekrišanu, kuram par to jāziņo apriņķa priekšniekam, dot vietnieku, par kuru pienākumu nesējam jāatbild.

3. Katrā pagastā izpildu komitejas priekšsēdētājs sasauc uz 30.martu otrā pantā minētos pagasta iedzīvotājus uz aizsargu nodaļas pirmo sēdi, kuru vada pašu dalībnieku izvēlēts priekšsēdētājs.

4. Aizsargu nodaļas pirmā sēdē saraksta nodaļas dalībniekus, izstrādā nodaļas darbības vispārīgo plānu, sadala pagastu iecirkņos un izvēlē pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku."

1919.gada 4.aprīlī Valters izdeva rīkojumu, ar kuru sabiedriskās kārtības un miera nodrošināšanas labā tika noliegts:

— izplatīt mutiski vai rakstiski dažādas melu ziņas un baumas par Pagaidu valdības darbību un nolūkiem;

— aicināt uz nepaklausību valdības rīkojumiem vai izturēties nosodoši pret šiem norīkojumiem;

— izpildīt vai veicināt kā lieliniecisku, tā arī jebkuru citu aģitāciju, kas tieši vai netieši vērsta pret Latvijas valsti un tās iekārtu.

Izrādās, ka jau tajā laikā arī bijis aktuāls jautājums par laika sezonu maiņu. Par to liecina šāds dokuments.

"Paziņojums par vasaras laika ieviešanu

Iekšlietu ministrs dara vispārībai zināmu, ka vasaras laiks 1919.g. sākas 13.aprīlī pulksten 2 rītā, skaitot šo brīdi par pulksten 3.

Liepājā, 10.aprīlī, 1919.g.

Iekšlietu ministrs

Dr. Valters

Kancelejas pārvaldnieks

J.Ieva"

Interesants ir arī nākamais dokuments.

"Rīkojums par dienām, kurās skolas, valdības un pašvaldības iestādes ir slēgtas

1) 18.novembris.

2) Visas svētdienas.

3) Jauns gads, Zvaigznes diena, Lielā lūdzama diena, Marijas pasludināšanas diena, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lieldienas (3 dienas), Jēzus deb. braukš. diena, Vasaras svētki (3 dienas), Jāņi (2 dienas — 23. un 24. jūnijā), Ticības atjaunošanas diena, Ziemas svētki (3 dienas).

Liepājā, 15.aprīlī, 1919.g.

Ministru prezidents

Ulmanis

Iekšlietu ministrs

Dr. Valters"

Pēc tam šajā laukā iestājās ilgāks pārtraukums. Kāpēc? Te jāatgādina, ka 1919.gada 16.aprīlī Liepājā notika vācu karaspēka pretlatvisks apvērsums. Tā gaitā pučisti apcietināja Valteru un apgādības ministru Blumbergu (Ulmanim izdevās noslēpties angļu misijas telpās). Par spīti spaidiem un pazemojumiem Valters arī šajā stāvoklī nezaudēja cieņu un pašapziņu, kā to liecina Hanss fon Rimša, vēlāk pazīstams vēsturnieks, kas tajās dienās izpildīja vācu sargposteņa uzdevumus.

Apcietinājumā Valteru apmeklēja pa divi lāgi Andrievs Niedra. Viņa blakus nolūki palika bez panākumiem, turpretim ministrs viņam pārmeta piedalīšanos Ulmaņa valdības gāšanā.

Atbrīvojies no aresta, Valters turpināja sava resora vadību joprojām vācu apdraudētajā pilsētā. Turklāt viņš turpināja būt ministru prezidenta vietnieks. Rakstnieks un redaktors Jēkabs Janševskis par šī posma darbību teicis: "Iekšlietu ministrs Dr. M.Valters bija īstais Pagaidu valdības grožu turētājs."

Lai gan tiešu liecību par to trūkst, nav šaubu, ka viņš piedalījies konceptuālā "Likuma par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus" izstrādāšanā. Lūk, šā dokumenta pilnīgs teksts.

"§ 1. Tautas Padomes sesiju starplaikā Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, ar savu varu izdot pagaidu rīkojumus, kuriem citādi ir vajadzīga Tautas Padomes piekrišana.

Šāds rīkojums nevar grozīt nedz Tautas Padomes sastāvu, nedz viņas pagaidu konstitūciju, un viņš zaudē savu spēku, ja Ministru kabinets 3 dienu laikā pēc Tautas Padomes sesijas atklāšanas neiesniedz Tautas Padomei attiecīgu likuma projektu.

§ 2. Visi līdz šim pa Tautas Padomes sesiju starplaiku no Ministru kabineta izdotie rīkojumi un nosacījumi, kuriem ir vajadzīga Tautas Padomes piekrišana, zaudēs savu spēku, ja Ministru kabinets 6 nedēļu laikā no šī likuma pieņemšanas dienas neiesniegs Tautas Padomei attiecīgus likumu projektus.

§ 3. Šis likums stājas spēkā 16.jūlijā, 1919.g.

Tautas Padomes prezidents

J.Čakste

Sekretārs

E.Bitte "

Šis likums darbojās līdz Satversmes pieņemšanai 1922.gada 15.februārī, kad valsts pamatlikumā tika ierakstīts arī mūsdienās labi pazīstamais 81.pants.

1919.gada 15.augustā Valters piedalījās debatēs TP sēdē, apspriežot Satversmes sapulces vēlēšanu likumu. Atbalstot latgaliešu prasību nerīkot vēlēšanas pirms Latgales atbrīvošanas, viņš runas nobeigumā teica: "Man šķiet, ka Latgales priekšlikums ir sirsnīgs aicinājums, sirsnīga vēlēšanās, un tāpēc valdība no savas puses piegriezīs tam vēlējumam visu vērību un darīs visu, kas viņas spēkos, lai Latgale būtu brīva, būtu pievienota pie Latvijas, un tad tik var būt runa par apvienoto Latvijas Satversmes Sapulci." Sekoja aplausi. Var vēl tikai piebilst, ka valsts parlamentu patiesi ievēlēja pēc Latgales atbrīvošanas.

TP 18.augusta sēdē iekšlietu ministrs runāja, apspriežot pilsētu domnieku vēlēšanu likumprojektu. Viņš iebilda pret punktu, kas noliedza piedalīties vēlēšanās personām, kuras atrodas ārējā policijas dienestā, norādot, ka modernā valstī policija nav tikai kārtības vai verdzības iestāde, ka gorodovoju laiki Latvijā ir beigušies. Valtera argumenti tautpadomniekus pārliecināja.

Nākamajā dienā ministrs piedalījās diskusijā, apspriežot Satversmes sapulces vēlēšanu likumprojektu trešā lasījumā. Viņš ierosināja papildināt centrālo vēlēšanu komisiju ar augstākās tiesu instances — Senāta — pārstāvi, lai"būtu pie rokas vienmēr praktiķis, labs tieslietu priekšstāvis." Arī šajā jautājumā Valtera viedoklis uzvarēja, kas liecināja ne tikai par viņa augsto autoritāti, bet arī par augsto profesionalitāti.

Acīmredzot tādās domās nebija TP sociāldemokrātu frakcija ar savu vadītāju Frici Menderu priekšgalā, atrodoties visu laiku kara stāvoklī ar iekšlietu ministru. Ulmanis nolēma ziedot Valteru, TP 30.augusta sēdē paziņojot: "Dr. Valters ir jau agrāk izteicis vēlēšanos, lai viņu atsvabinātu no iekšlietu ministra pienākumiem. Es, kā kabineta galva, esmu nodomājis šo vēlēšanos ievērot (..)." Jau nākamajā dienā Valters sēdēja pēdējo reizi savā kabinetā. Atceroties šo laiku, viņš 1963.gada 14.oktobrī rakstīja savam biogrāfam Ādolfam Šildem, ka aiziešanas no pagaidvaldības cēlonis bija "K.Ulmaņa vēlēšanās izvairīties no sociāldemokrātu opozīcijas (Tā bija premjera naiva doma. — R.T. ). Viņam bija kas prātā, kāda valdības sastāva kombinācija, un viņš redzēja, ka sociāldemokrātu frakcija bija pret mani.

Tā prasīja, lai es aizeju (..)."

1920.gada sākumā Valteru kā ievērojamu Rietumu zemju zinātāju un daudzu valodu pratēju iecēla par Latvijas sūtni Romā un līdz ar to arī kā pārstāvi Tautu Savienībā. Viņš bija lielisks ārlietu ministra Z.Meierovica palīgs. Sūtņa nopelns ir, ka Itālija kā pirmā no sabiedrotajām lielvalstīm noteikti iestājās par Latvijas atzīšanu un pati izdarīja to 1920.gada decembrī.

Pēc diplomātiskā darba mūžīgajā pilsētā Valters bija sūtnis Parīzē, Madridē, Budapeštā un Varšavā. Viņa enciklopēdiskās zināšanas, kultūras cilvēka alkas, dinamiskais raksturs un patriotiskā dedzība visās šajās vietās pašķīra Latvijai jaunus ceļus. Talantīgais diplomāts nemitējās arī rakstīt par Latviju citu valstu presē. Ārzemju interesenti saņēma viņa grāmatas citvalodās: Lettland (1923), Le’ peuple Letton (1927) un Baltengedanken und Baltenpolitik (1928). Tajās Latvijas tēma dominēja starptautisko tiesību aspektā.

Senais it kā draugs Ulmanis 1937.gadā pārcēla Valteru uz maznozīmīgo sūtņa posteni Beļģijā. Vairāki laikabiedri apgalvo, ka tas esot bijis ārlietu ministra Muntera pirksts, jo ar šefu diplomātam neesot bijušas īpaši labas attiecības. Par šo vārdu patiesību liecina arī 1957.gadā Zviedrijā izdotā M.Valtera sarakste ar K.Ulmani un V.Munteru no 1938. līdz 1940.gadam. Taču sarakste liecina arī par kaut ko būtiskāku, proti — Valters vērtēja 15.maija totalitāro režīmu kritiski un iestājās par parlamentārās iekārtas atjaunošanu Latvijā. Viņa 1939.gada 27.novembra vēstulē prezidentam cita starpā bija teikts: "Ja Tu esi reiz atzinis, ka tautas pārstāvība vajadzīga, nekavējies to radīt, neuzklausi glūnīgus ierunu cēlējus ap sevi. Radi tautas pārstāvību un Tu redzēsi, ka Tevi cienīs arī tie, kas tagad no Tevis attālinājušies vai ir Tev naidīgi. Tādu ir vairāk, nekā Tu domā." Šajā pašā vēstulē tās autors norādīja uz nepieciešamību atgriezties pie tiesiskas valsts. Viņš atgādināja Latvijas Republikas Satversmes negrozāmo pastāvēšanu.

1940.gada 20.janvārī Valters atkal griezās ar vēstuli pie Ulmaņa, uzsverot, ka "konstitucionālās dzīves atjaunošanas darbs vajadzīgs vairāk nekā viens otrs cits tagad". Vēstules autors uzskatīja, ka, neatrisinot šo problēmu, 15.maija iekārtas krahs ir neizbēgams: "Nevairies, draugs, no tās ar vārdiem, ka tautas pārstāvniecību radīt šajā laikā esot neiespējami. Ar tādiem atskaidrojumiem, pašapmierinājumiem ir gājuši bojā jau dažādi režīmi, un tādi vārdi ir dzirdēti jau sen." Diemžēl demokrāta Valtera vārdi palika saucēja balss tuksnesī...

Valters turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas 1940.gadā. Veselus divdesmit astoņus gadus! Par paša līdzdibināto Latviju viņš runāja un rakstīja nepārtraukti. Tapa jaunas grāmatas un apceres par 15.maija puču un Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, cilvēktiesību ignorēšanu dzimtenē un latvju zemes rusifikāciju. Valters, cik vien bija iespējams, piedalījās starptautiskās konferencēs, kurās tajā vai citā rakursā skāra arī Baltijas jautājumu. Runājot trimdinieka žurnālista Jāņa Grīna vārdiem, "viņš bija akreditējies pats pie rietumu demokrātiskās pasaules."

Raksta nobeigumā jāsaka daži vārdi par Dr. Miķeli Valteru kā rakstnieku un mākslas zinātnieku. Ar pseidonīmu Andrejs Paparde ir iznākuši trīs viņa dzeju krājumi: "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem" (1910) un "Mūžība" (1914). Pēc literatūras kritiķa Līgotņu Jēkaba atzinuma, tajos "stiprākais elements ir prātniecība. Tās ir filozofiskas releksijas par dzīvību, nāvi, dabu, mīlestību, vientulību."

Kā mākslas kritiķis Valters ir pazīstams, neskaitot daudzus nopietnus rakstus presē, ar grāmatām "Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos" (1908) un "Florencē" (1909). "Dr. M.Valtera nopelns ir tas," raksta Līgotņu Jēkabs, "ka ar savu kritiku un polemiku viņš skubinājis meklētājus garus pētīt pēc dziļākām patiesībām un tālākām pilnīgākām mākslas atziņām."

Miķelis Valters nodzīvoja bagātu mūžu gandrīz 94 gadu garumā. Viņš aizgāja viņsaulē 1968.gadā tālajā Nicā, Francijā, bet viņa dzīve un darbs pieder Latvijai.

Turpmāk — vēl