Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.; 271/272., 18.09.98.; nr. 273/275., 22.09.98.

Adreses vāka zīmējums, kuru 1920. gada 23. aprīlī Troickas pulkam pasniedza Harbinas latvieši

Troickas pulka karavīri stacijā Ugoļnaja

Mājupceļš uz Latviju

Latvijas valsts nodibināšanu ar lielu prieku uzņēma kara laikā izkaisītie latviešu bēgļi. Skopās ziņas par notikumiem Latvijā, kas šad un tad parādījās presē, deva jaunus impulsus bēgļu sabiedriskai darbībai.

Kā Latvijas valsts proklamēšanu sagaidīja Odesas latviešu kolonija, savā priekšlasījumā tēlojis Latviešu Nacionālās padomes pārstāvis Rūdolfs Liepiņš:

"Pa visu 1918.g. otro pusi Odesas laikrakstos nebij gandrīz nekādu ziņu par to, kas notiek Latvijā. Tas bija ļoti drūms laikmets. Pēdīgi ap 10.decembri tikai vienā laikrakstā "Odesskija novosti" parādījās kronikas daļā 2 rindiņu garš ziņojums, ka nodibinājusies latviešu republika ar ministru prezidentu Ulmani. Pēc tam atkal nekādu tuvāku ziņu, kamēr uz pašiem ziemas svētkiem tika saņemta no bij. nac. locekļa K.Zariņa atklātne, kura šo ziņu pastiprināja un deva sīkākas ziņas par tautas padomi un viņas sastāvu pēc politiskām partijām. Zariņš aizbrauca uz dzimteni ar kādu no bēgļu ešaloniem. Ar šo ziņu saņemšanu tūliņ radās jauna dzīvība. Sajūsma bij liela. Neviens upuris neizlikās par lielu un neviens darbs par neiespējamu, kas būtu jādara un kas varētu nākt par labu Latvijai. Visi bij vienās domās, ka no vārdiem jāpāriet uz darbiem un ka no daudzajiem latvju bēgļiem, kuri tā tika sargāti no mobilizācijas Ukrainā un krievu armijā, jāorganizē karaspēks, kurš ar Sabiedroto palīdzību pa jūras ceļu jānosūta uz Latviju cīņā pret lieliniekiem un vāciešiem. Tā kā Sabiedrotie Odesā bij ierīkojuši lielu bāzi, tad še likās būt labāka vieta, kur kareivji Sabiedroto instruktoru vadībā varētu papildināties vēl kara zināšanās. Par šo jau tika ievadītas sarunas ar Sabiedroto militāriem priekšstāvjiem uz vietas, kuri tam principā piekrita. Sīks karaspēka organizēšanas plāns tika uzdots izstrādāt Nacionālās Padomes kara sekcijai, kura sastāvēja no ģenerālštāba kapteiņa Ramata, poručika Rāceņa, poručika Fogeļmana un A.Avota kā sekretāra. Kareivju vervēšanu, kuru toreiz varēja būt Odesā ap 300, nolēma izdarīt arī citās kolonijās...

Šajā pašā laikā Nacionālā padome gatavoja plašu vakaru, kurā lai tiktu sirsnīgi atzīmēta Latvijas valsts pasludināšana. Nacionālās padomes rīcībā stāvēja toreiz visi Odesas latviešu dzīvākie spēki. Uz šo dienu sirsnīgi gatavojās biedrības koris, dramatiskais pulciņš un Odesas latviešu kolonija. Nepilnu divu nedēļu laikā tika sagatavoti izrādīšanai Ādolfa Alunāna "Mūsu senči".

Katru vakaru biedrības telpas bij pilnas apmeklētāju, kuri ar lielāko interesi vairāk kārtīgi noskatās lugas mēģinājumos un līdz asarām acīs sajūsminājās par lugā tēlotām mūsu senču cīņām ar vācu bruņiniekiem. Vakars ar lielu sajūsmu sagatavots notika Odesas mazā teātra zālē 14.janvārī, 1919.g., kura bij pārpildīta ar apmeklētājiem.

Zāle un skatuve krāšņi dekorēta zaļumiem un puķēm. Pār skatuvi 2 lieli latviešu nacionālie karogi. Bet apkārt zālei pie ložām 7 mūsu sabiedroto: Angļu, Franču, Amerikāņu, Itāļu, Grieķu, Beļģijas un Polijas valstu karogi. Visu šo Sabiedroto karapulki, kuģi jeb misijas atradās Odesā. Viena loža pa kreisi bij dekorēta latviešu nacionālās krāsās priekš Nacionālās padomes locekļiem. Otra loža pa labi attiecīgi dekorēta priekš tuvākajiem kaimiņiem: igauņiem un leišiem.

Vakara sākumā, rīta krēslā, senā Burtnieka tērpā aktieris Segliņš nodeklamē Raiņa "Uguns un Nakts" prologu. Tad paceļas priekškars un uz skatuves redzams liels šim nolūkam pagatavots, Latvijas ģerbons, pār kuru stāv divi nacionālie karogi, bet līdzās, kā goda sargi divi senlatviešu kareivji ar ozola rungām, aiz tiem vaidelotes un biedrības jaukts koris. Pie šās dekorācijas notiek atklāšanas akts. Nacionālās padomes priekšsēdētājs R.Liepiņš apsveic sapulcējušos un pasludina lielo notikumu par Latvijas valsts nodibināšanu, pēc kura koris svinīgi nodzied "Dievs svētī Latviju". D.Vilsons sniedz īsu vēsturisku apskatu, pēc kura koris nodzied J.Vītola "Gaismas pils". Tad uzstājas ar apsveikumiem no ikkatras latviešu organizācijas Odesā, izņemot sociāldemokrātus. Nolasa arī Nacionālās padomes izstrādāto adresi Latvijas Pagaidu Valdībai. Ar apsveikumiem uzstājas arī mūsu kaimiņi leiši un igauņi, katris savā valodā, kuru runas tūdaļ tulkoja latviski. Pēc tam sekoja "Mūsu senči"izrāde, kura V.Segliņa vadībā noritēja ļoti gludi ar lielu sajūsmu tikpat pie aktieriem, kā publikā, par kuru atzinīgi atsaucās teātra lietu pazinēji cittautieši, it sevišķi par labi inscinētajiem ļaužu skatiem. Šis vakars atstāja dziļu iespaidu pat uz tā sauktajiem "kaunīgajiem latviešiem", kuri atkal bij pacēluši galvas, kad krievu prese latviešus katra vārda galā saukāja par lieliniekiem."1

Laikā, kad Latvijas bruņotie spēki cīnījās pret savas valsts ienaidniekiem, vēl joprojām lielākā daļa bēgļu atradās ārpus dzimtenes. Pēc Ārlietu ministrijas sniegtās informācijas 1919.gada decembra sākumā dažādās valstīs esošo bēgļu un karagūstekņu skaitu rēķināja "800 000 cilvēku."2 Lielākā bēgļu daļa atradās bijušās Krievijas impērijas dažādās vietās, kur bija nodibināta padomju vara vai arī notika pilsoņu kara cīņas starp lieliniekiem un dažādiem militāriem grupējumiem, kas karoja par vienotās Krievijas atjaunošanu, vai arī karaspēku, kas nacionālās nomalēs cīnījās par savu valstisko neatkarību. Šajos apstākļos bēgļu mājupceļš uz Latviju bija stipri apgrūtināts. To vēl papildus sarežģija apstāklis, ka liela daļa no bijušajiem latviešu strēlniekiem, galvenokārt piespiedu kārtā, cīnījās Sarkanās armijas rindās, kas ar propagandas palīdzību tika vērsts pret latviešiem kopumā.

Stāvokli, kāds bija Sibīrijā raksturoja Sibīrijas latviešu Centrālā biroja protests pret krievu administrāciju, ko iesniedza 1919.gada 3.martā angļu konsulam Vladivostokā. "Tā, piemēram, Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par šī dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhnaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji — latvieši izdzīti taigā vai nogalināti.

No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatousā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu "sarkano gvardu", sastāvošu no sievietēm un no darba nākošiem vīriešiem, tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzsceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa."3

Ar tādām problēmām latvieši saskārās daudzviet. Tādēļ iepriekšminētajā protestā bija lūgts, "lai a) visi latvieši tiktu ņemti pagaidām Sabiedroto konsulu apsardzībā, kamēr Latvijas problēms nav vēl galīgi izšķirts Miera Konferencē, pie kam lai Latviešu Centrālam Birojam tiktu dota tiesība pēc saviem ieskatiem izdot katram latvietim apliecību, kas tam garantētu aizbildniecību no Sabiedroto konsulu puses, un

b) lai visi latviešu kareivji tiktu izņemti no krievu armijas, kur viņi pastāvīgi tiek vajāti no krievu priekšniecības savu patriotisko uzskatu dēļ, un tiem tiktu dota iespēja pievienoties latviešu Nacionālai armijai."4

Šie piemēri rāda, ar kādām grūtībām un briesmām nācās saskarties ne tik vien bēgļiem, bet arī agrāko gadu izceļotājiem no Latvijas. Tomēr tas neatturēja arī daudzus patriotus atklāti paust atbalstu neatkarīgai Latvijas valstij. Šis atbalsts izpaudās arī sarkanbaltsarkano krāsu un karogu lietošanā.

Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu darbībai Latvijas valsts atbalstīšanā nedaudz jau pieskārāmies nodaļā "Latvijas iecerēšana". Pieminējām arī latviešu nacionālā karaspēka formēšanu. Tagad par to mazliet tuvāk, tieši saistībā ar sarkanbaltsarkano krāsu popularizēšanu.

Kā pirmais Sibīrijā formējās I Latvijas brīvošanas bataljons. 1918. gada 1.oktobrī vietējās tautas valdības kara ministrs ģenerālis Galkins parakstīja pavēli par latviešu bataljona dibināšanu Orenburgas guberņas Troickā. Tāpēc bataljonu mēdz saukt par "Troickas pulku". Par bataljona komandieri ievēlēja štāba kapteini Pēteri Dārdzānu. To pašu Dārdzānu, kurš 1917.gada maijā Strēlnieku kongresā Rīgā uzstājās pret strēlnieku pāriešanu lielinieku kalpībā.

No 6. līdz 8.oktobrim Omskā sanāca Rietumsibīrijas un Urālu latviešu kongress, kas ievēlēja Nacionālo padomi. Kongress pieņēma rezolūciju, ka latviešu karaspēks Sibīrijā uzskatāms par neatkarīgās Latvijas karaspēku. Tas atrodas Nacionālās padomes rīcībā, ir padots sabiedroto virspavēlniecībai Sibīrijā un var tikt izlietots vienīgi cīņā par Latvijas neatkarību.

Ap šo laiku vietējā krievu valdībā notika pārmaiņas. No direktorijas demokrātiskā virziena tā krasi novirzījās pa labi, par vienotu nedalāmu Krieviju. Admirālis Kolčaks Latvijas valsti neatzina un tādēļ latviešu vienības no sava karaspēka negribēja izlaist, bet gan vēlējās tās iesaistīt cīņā par nedalāmu Krieviju.

Nacionālā padome, saprata, ka tas apdraud latviešus, tāpēc steidzīgi noslēdza līgumu ar čehu—slovāku Nacionālo padomi Krievijā, pēc kura bataljona tālāko formēšanu pie sava karaspēka uzņēmās čehi—slovāki.

1919.gada februāra vidū Sibīrijā ieradās ģenerālis Žanēns un bataljons pārgāja franču virspavēlniecības pakļautībā. Tomēr bataljonam vēl bija jānes sardzes dienests Troickā.

25.jūlijā bataljons 625 vīru sastāvā pilnā kaujas gatavībā uzsāka savu lielo gājienu cauri Sibīrijai uz Vladivostoku. Sākumposmu bataljons veica kājām, jo tikai 17.augustā Makušino stacijā beidzot izdevās ievietoties vagonos.5 Augusta beigās bataljons nokļuva Omskā. Omskas latviešu Nacionālā padome bataljonam pasniedza nacionālo karogu.6

Septembra beigās bataljonu pieskaitīja 3.čehu—slovāku divīzijai, un oktobra sākumā tam uzdeva dzelzceļa maģistrāles apsargāšanu no Kačas stacijas līdz Želidejevo stacijai uz rietumiem no Krasnojarskas.

Esot sardzes dienestā un piedaloties cīņās pret Sarkano Armiju, bataljons virzījās uz austrumiem.

1920.gada 1.aprīlī 614 vīru sastāvā bataljons iebrauca Čitā, bet 23.aprīlī Harbinā, kur to sveica latviešu kolonijas pārstāvji.

3.maijā bataljons saņēma virspavēlnieka ģenerāļa Žanēna pavēli Nr.91, kura rādīja, kā I Latvijas brīvošanas bataljons reprezentēja mūsu armiju sabiedroto virspavēlniecības acīs:

"Turu par savu pienākumu, raksta ģenerālis Žanēns, atzīmēt pavēlniekam Dārdzānam padotā latviešu bataljona priekšzīmīgo uzvešanos. Šī vienība, kas atradās 1919.g. sākumā Troickā, kalpoja apgabalā, kur viņai bij darīšanas ar tautu, kas bij sacēlusēs pret Omskas valdību; tāpat bataljonam bij darīšanas ar šīs valdības pret bataljonu naidīgām iestādēm. Šis uzdevums tika izpildīts līdz krievu frontes sabrukšanai.

Bataljonu veda vairāk kā 500 verstes pa zemes ceļu labā kārtībā, tad pa dzelzsceļu uz Krasnojarskas apkārtni, kur līdz decembra mēnesim apsargāja dzelzsceļa līniju vienā no visnemierīgākiem apgabaliem. Pēc tam viņš atkāpās kopā ar 3.čehu—slovaku divīziju, pašā viņas arjergardā.

Sabrūkot poļu divīzijai, strēlnieki un virsnieki, neskatoties uz grūtībām, zaudējumiem un kaujām, ir pratuši izlauzties cauri un savienoties, turpinot atkāpšanos ar čehu—slovaku palīdzību.

Ar šo 6000 kilometrus garo atkāpšanos caur visu Āziju, kurai nav nekā līdzīga visā kara vēsturē un kuras grūtības sapratīs visi, kas pazīst Sibīriju, bataljona karavīri ir izpelnījušies vispārēju cienību, tāpat viņu vadonis, kas pratis viņus izvest caur tik daudz šķēršļiem.

Mans pienākums ir vēlreiz to pastrīpot. Ģeneralis Žanēns."7

Jāatzīmē, ka šo sarežģīto ceļu kopā ar bataljonu veica sarkanbaltsarkanais karogs.

23.maijā bataljons apstājās Ugoļnajā netālu no Vladivostokas.

Latviešu Centrālais birojs 1918.gada 7.novembrī parakstīja vienošanos ar Francijas misiju Vladivostokā par latviešu pulka formēšanu Tālajos Austrumos, un pirmie karavīri pieteicās jau 14.novembrī. Ar Centrālā Biroja 1918.gada 11.decembra lēmumu šai karaspēka daļai deva Imantas pulka nosaukumu. Sākotnēji pulka formēšana vedās gausi, galvenokārt tāpēc, ka Kolčaka vadība kavēja latviešiem pāriet no citām karaspēka vienībām uz Imantas pulku. Ar laiku tomēr stāvoklis uzlabojās. Pulkā iestājās arī daudzi inteliģences pārstāvji, kurus kara un revolūcijas vētras bija aiznesušas uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem un kuri nereti iestāšanos pulkā uzskatīja par iespēju atgriezties dzimtenē. Pulka karavīri izpildīja garnizona dienestu Vladivostokā sabiedroto garnizonā.

1 Liepiņš R. Latviešu nacionālā, kulturelā un politiskā darbība Odesā. (Nolasīts Odesiešu sapulcē Rīgā, 12.februārī 1922.g.).- Kultūras Vēstnesis.- 1922.g. Nr.9/(10.- 16.-18.lpp.

2 Valdības Vēstnesis.- Nr.83., 1919.g. 11.dec.

3 Turpat, 1919.g. 24.augustā.

4 Turpat.

5 Štrauchs K. I Latvijas brīvošanas bataljons. - Grām.:"Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrājienos.- R.,1922.-155.-158.lpp.

6 Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.-R.,1928.-90.lpp.

7 Štrauchs K. I Latvijas brīvošanas bataljons.-Grām.:"Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos.-R.,1922.-162.lpp.

KARA DAIŅAS

Kā zināms, agrāk kara spēks tika dalīts pēc karogiem (kr. [jheudm). Tas ir, karogs bij galvenā organizatoriskā vienība, ap kuru lasījās vairāk vai mazāk noteikta ļaužu kopa. No šejienes izteiciens: "stādīt zem karoga", vaj vienkārši "stādīt kara vīru". Pēc karogiem kara spēks tika dalīts ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā. Sākumā karogs nozīmēja organizatorisku vienību ne tikai karos, bet arī svētku gājienos un vispār plašākā sadzīvē, tiklīdz ko tai tika piedota reliģiska vaj cermoniāla nokrāsa. Arī latviešu dainās vērojama šī karoga pirmnozīme.

Trīs karogi meitu gāja

Pa lielo tīrumiņu,

Trīs gadiņi zeme raud

Meitu kara gājumiņu. 275.

Nevienā karogā

Nebij manas līgaviņas. 279.I

No citām ļaužu vienībām, karogs atšķiras ar to, ka viņam pāri plivinas flaga, tas, ko krievi sauc par Pyfvz > vāci Fahne . Par karogu šai pārnestā nozīmē varēja būt kaut kurš izrakstīts un aprakstīts drānas gabals, vaj vienkāršs lakatiņš , uzsiets šķēpa galā.

Mans vīriņš aizgāj’

Ar kungiem karā.

Es pate bēdīga

Lakatu rakstīju. 32117.

Bet arī mutautiņš, pat villaines gabals derīgs karogam.

Es, māsiņa, tev pārnesu

Divi zīda nēzdaudziņu.

Vienu došu tev, māsiņa,

Otru raksti karodziņu. 31979 3.

Es būt pati karā gāj’se

Aiz jaunā bāleliņa,

Kaut to manu vilnainīšu

Karogā nekāruši. 31998 2.

Vienkāršu drānas gabalu šķir no karoga viņa krāsas un raksts, ornaments; ka latviešu karogs bijis strīpaini varavīkšņots, redzam no dainas:

Saulīt spoža spēlējās

Ar to jū®as ūdentiņu.

Tā spēlēja mans bālinš

Ar to ka®a karodziņ. 32153.

Bet arī vēstures ziņas liecina par to pašu. Reiz tiek pieminēts latviešu karogs baltām un sarkanām strīpām*) . Tomēr daudz svarīgāks bij karoga raksts. Ne velti vispārīgi tiek daudzināta māsiņa, karoga rakstītāja.

Māte mani agri cēla

Par visām māsiņām:

Līdz gaismiņu norakstīju

Brāļam kara karodziņu. 32108.

Kara vīra līgaviņa

Nakti miega negulja,

Kumeliņu barodama,

Karodziņu rakstīdama. 32046.

Es karā aiziedams,

Atstāj māsu šūpulī,

No kariņa pārnākdams,

Atrod lielu rakstītāju. 31979.

Māsa raksta visu nakti,

Ne zvaigznīte neuzlēca,

Es rociņu vien pieliku—

Man uzlēca mēnestiņš

Ar visām zvaigznītēm. 31979 3.

No šiem piemēriem, kuru patiesībā ir daudz vairāk, redzam, ka 1) karoga rakstītāja ir jaunākā māsiņa — viņa tiek modināta pirmā, viņai kaut arī rakstīt nepratējai tiek uzticēts svarīgākais darbs. Kāpēc ne kādai no vecākām, kurai vairāk veiklības un praktikas ornamenta izšūšanā? Man šķiet tamdēļ, ka kara vīrs ir jaunākais bāliņš, un jaunākā māsiņa viņu mīl vairāk nekā viena otra no vecākām, jau izprecētām māsām. Bet karogu rakstot nav no svara, cik viņš būs mākslinieciski pilnīgs, bet gan — cik daudz viņā iešūts emociju un sirdsvēlējumu:

Visapkārt mīļus vārdus,

Vidū savu sirdi liec. 31979 5.

Jaunākās māsiņas vietu var ieņemt tikai kara vīra līgava. 2)Karogs tiek rakstīts nakti. "Kamēr rīta zvaigzne lēks". Tas bez šaubām stāv sakarā ar karoga ornamentu — 3) ar karoga zvaigznēm un mēnesi. Bet vai šis karoga ornaments ir nakts darba sekas, vaj otrādi: karogs tiek izšūts nakti tamdēļ, ka viņa raksts ir nakts debess attēls, izšķirt nav iespējams. Mani uzskati sveras vairāk pirmai varbūtībai par labu. Jo cik zināms, no latviešu ornamenta studijām, tad viņš tiek vienmēr norakstīts no ārpasaules priekšmetiem. Tā kā kara iebrukumi parasti tiek izdarīti nakti un tad pat notiek sagatavošanās uz karu, tad it dabīgi pieņemt, ka uzskatāmā nakts debess bij vienīgā fantāzijas ierosinātāja un vadītāja. Bez tam šīs ornamentālās fantāzijas centrā stāv arī tīri reliģiski priekšstati — mēness bij latviešu kara dievs un zvaigznes viņa ka®a mētelis.

Kur tecēji, mēnestiņ,

Ar zvaigžņotu mētelīti? 33832.

Ka®ā eimu, ka®ā teku,

Jaunu puišu palīgā. 33833.

Mēnestiņis nakti brauca

Zvaigžņu deķis mugurā. 38854.

Mēnestiņis, ka®a vīrs,

Pār Daugavu ritināja. 33851.

Mēnestiņis, ka®a vīrs

Dienu nakti laiviņā. 33849, 33850.

Mēnestiņis man iedeva,

Savu zvaigžņu mētelīti,

Sešu karu zobentiņu. 33853.

Bez tam zvaigznes un mēneša sirpji ir redzami ne tikai latviešu karogos, bet arī uz vācu kareivju vairogiem no 13. g.s. Lai nu kā, bet par to nevar būt šaubu, ka karoga rakstam tika piedots dziļāks saturs, nekā tas izliekas tagadnes novērotājam. Ģeometriskās formas — zvaigznīte, saulīte un mēness nebij tukšas abstrakcijas, bet tikai ārējas zīmes kara maģikai. Tā tas ir pie visām pirmatnējām tautām, kur estētika un reliģija vēl sadzīvo haotiski cilvēka dvēselē.

A. Švābe

*) Pēc Bunges. Sk. C,jhybr vfnthbfkjd gj bcnjhbb Ghb,fkn. rhfz> Hbuf 1877. Njv B> lp. 41.

"Taurētājs" Nr. 1/2 (18/19),

1919.gads, 36.—40.lpp.

 

KARA DAINAS

*)

"Pirmatņu, dekoratīvo formu studijas rāda, ka gandrīz visur dekoratīvie zīmējumi, neskatoties uz to, cik vienkārši viņi būtu, ir nozīmīgi. Pat tad kad ornaments pastāv tikai no ģeometriskiem elementiem, viņš tiek uzskatīts no pirmatņiem, kā zināmu dabas formu attēls un tā tad izteic noteiktas idejas. Tāpēc var teikt, ka pirmatņu dekoratīvā māksla ir simboliska. Tikai ideju kopas, kuras tiek ieliktas ornamentos, un ornamentu stils, ar kuru viņas tiek izteiktas, mainas saskaņā ar cilts īpatnējo kultūru). Attiecībā uz karogu šī zinātniskā atziņa izteikta sekošā tautas dziesmā*)":

Bāleliņa līgaviņa

Sēd aiz galda raudādama,

Karodziņu rakstīdama,

Vidū šuva savsirsniņu,

Iekšā krustu zeltodama,

Apkārt šuvu mīļas domas.

Sudrabotu pavedienu:

Lai saulīte mirdzēdama

Bāliņam priekšā tek,

Lai sudraba mēnestiņš

Pakaļ tek sargādams. 31945.

Izrakst manu karodziņu,

Visapkārt sīkus rakstus,

Vidū savu sirdi liec. 319797.

Kā redzam no karoga rakstīšanas apraksta, viņā nav neviena estētiska momenta. Estētisks jaunradītājs pārdzīvo lielāku vai mazāku prieku — kara vīra līgava raud; estētiska ražojuma nolūks modināt neieinteresētu tīksmi — karoga saulei, zvaigznēm un mēnesim jāsargā bāleliņš. Viņa funkcija tīri praktiska, un ornamenta praktiski maģiskā loma pilnīgi saprotama: karš nav parāde, nav izrāde, bet niknākā cīņa dēļ kailas, tīri dzīvnieciskas eksistences. Domāt par estētiku cīņā būtu smieklīgi. Un desmitkārt tas attiecināms uz karoga nesēju.

Ej karā, bāleliņ,

Nenes kara karodziņ:

Visi kari kājas āva

Uz karoga nesējiņ. 31963.

Māsiņ mana jaunākā,

Rakst man kara karodziņ,

Raksti zilu vai sarkanu,

Mūžam manis neredzēsi. 319795. var.

Pat izšuvuma diegu krāsām ir simboliska nozīme, un maģisks viņu skaits — deviņi, atvasināts no kara dieva mēneša fāzēm (griežiem).

Raksti zilu, vaj sarkanu,

Ka es varu karā jāt. 319795. var.

Raksti kara karodziņu

Deviņiem dzīpariem. 10. var.

A. Švābe

*) Skat. arī agrākos "T" numurus.

*) Primitive Art, ievads.

"Taurētājs" — Nr. 1.,

1920.g. — 43., 45. lpp.