Par lībiešu tautas nākotni — savos bērnos, kultūrā, rakstu gaismā

Ar zinātniskiem lasījumiem, mākslas izstādēm, koncertiem un grāmatniecības jaunumiem 11.un 12.septembrī Rīgā noritēja Lībiešu kultūras centra rīkotās Lībiešu kultūras dienas. Projektu atbalstīja Rīgas dome, Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa, Kultūrkapitāla fonds un valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts". Bija viesi no Igaunijas un Somijas, liela rīdzinieku atsaucība un īsts svētku noskaņojums.

Kultūras dienas 11.septembrī ievadīja lasījumi "Lībieši un Rīga". Satura ziņā zinātniski, izteiksmē ļoti emocionāli, ar runātāju un referentu personības starojumu. Ar akadēmiķa Andra Caunes pētījumiem par lībiešiem kā Rīgas pirmiedzīvotājiem "Latvijas Vēstneša" lasītāji jau pazīstami. Par lībiešu ķermeņa uzbūvi, sejas vaibstiem un citām antropoloģiskām iezīmēm tajos tālajos gadsimtos, kad veidojās Rīga, stāstīja habilitētā vēstures doktore Raisa Deņisova, kas pašlaik gatavo plašāku darbu par lībiešu antropoloģiju. Vēsturiskā skatījumā par Latvijas lībisko novadu sakariem ar Rīgu referēja akadēmiķis Saulvedis Cimermanis.

"Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis, Latvijas Zinātnes padomes doktorante Renāte Blumberga un nenogurdināmās lībiešu valodas skolotājas Zoja Sīle un Kersti Boiko aplūkoja būtiskākos lībiešu valodas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas uzdevumus.

Vēstures doktore Ieva Neilande savā referātā par Līvu savienības atdzimšanu un pirmajiem darbības gadiem atgādināja arī par vēstuli, kas tieši pirms 20 gadiem tika nosūtīta LPSR Augstākajai padomei, Ministru padomei un Latvijas kompartijas centrālkomitejai par lībiešu stāvokli. Kad uz šo vēstuli neviena atbilde netika saņemta, tika uzrakstīts vēl viens iesniegums personiski Augustam Vosam. Arī tas palika bez atbildes. Abi dokumenti glabājas vēstules autores Emmas Ērenštreites un viņas meitas Ievas Neilandes arhīvā. Ar Ievas Neilandes atļauju tos publicējam.

Par pirmo lībiešu dzejas krājumu "Es viltīgāks par tevi, menca!", kura atvēršana kļuva par vienu no skaistākajiem kultūras dienu notikumiem, "Latvijas Vēstnesis" rakstīja jau 11.septembra numurā. Šoreiz — par kārtējo "Lībiešu gadagrāmatu", kas kļūst ar katru gadu pilnskanīgāka un bagātāka.

Ar Lībiešu kultūras dienām sasaucas arī vācu zinātnieka Eberharda Vinklera raksts par viņa lībiešu valodas studijām un sakariem ar somugristikas speciālistiem Latvijā.

"LV"

Ieva Neilande

Ilmārs Geige

Andris Caune un Tenu Karma

Edgars Sīlis

Saulvedis Cimermanis

Renāte Blumberga

Tieslietu ministrijas

Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta

Nacionālo lietu nodaļas vadītājs

Ilmārs Geige:

Lai darbi sekmējas!

'Pēc oficiāliem datiem, 1998. gada janvārī Latvijā dzīvoja 188 cilvēki, kas sevi uzskata par lībiešiem. No tiem 40 jeb 21,27% dzīvo Rīgā. Īstenībā lībiešu skaits ir ievērojami lielāks, tikai viņi atturas oficiāli atzīt savu patieso tautību un uzdodas par latviešiem. Tādēļ varam patiesi priecāties par to, ka lībiešu trešā atmoda, kas sākās 70. gadu pirmajā pusē un turpinās pēc neatkarības atgūšanas, ir devusi un joprojām dod labvēlīgus rezultātus

1988. gadā tika atjaunota 1940. gadā slēgtā Līvu savienība, kura vēstures doktores Ievas Neilandes vadībā sešus gadus veica lielu darbu, modinot lībiešu etnisko apziņu, sekmējot valodas mācīšanos un kultūras vērtību popularizēšanu, darot daudz ko citu. 1991. gadā nodibināja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts", kuru visus šos gadus sekmīgi vada ekonomists Edgars Sīlis. No labo darbu saraksta te minēšu tikai pašu būtiskāko: 1) mēnešraksta "Līvli" atjaunošanu 1992. gadā un regulāru izdošanu, 2) lībiešu bērnu nometņu organizēšanu ik vasaru, valodas un tradīciju mācīšanu lībiešu jaunajām paaudzēm, 3) ierosmes bagātu vidējās un sevišķi jaunākās paaudzes lībiešu iesaistīšanu savas tautas kultūras vērtību izzināšanā un popularizēšanā, 4) jauno lībiešu skološanās sekmēšanu un 5) sakaru nodibināšanu ar Latvijas, Igaunijas un Somijas zinātniekiem un dažādu lībiešu problēmu izzināšanu un darba rezultātu publicēšanu.

"Lībiešu krasta" paspārnē izaudzis Lībiešu kultūras centrs, kura pirmais plašākais veikums ir šo lībiešu kultūras dienu sarīkošana un to bagātā, daudzpusīgā satura nodrošināšana.

Šā gada 1. augustā tika nodibināta starptautiska Lībiešu draugu biedrība, kurā apvienojušies igauņu, latviešu un somu zinātnieki un kultūras darbinieki ar nelībisku cilmi. Biedrība ar kultūras un zinātnes darbinieku rīcībā esošiem līdzekļiem sekmēs lībiešu atdzimšanu, viņu valodas un kultūras vērtību saglabāšanu. Biedrības centrs atradīsies Somijā. Tā sadarbosies ar jau daudzus gadus strādājošo starptautisko Somijas biedrību, kuru vada plaši pazīstamais valodnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis profesors Sepo Suhonens.

Uzruna, atklājot lasījumus "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī

Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās

teritorijas "Lībiešu krasts" direktors

Edgars Sīlis:

Latvijas valsts un lībieši:

dzīve un politika

Latvijas valsts un lībiešu savstarpējās attiecības sāka veidoties tūlīt pēc valstiskās neatkarības pasludināšanas 1990.gadā. Tā kā lībiešiem kā tautai sava vēlēta pārstāvniecības orgāna nebija, tad tautas intereses Latvijas valsts un pārvaldes institūcijās toreiz uzņēmās pārstāvēt 1988.gadā atjaunotā Lībiešu kultūras savienība Ievas Neilandes vadībā. Tā apvienoja lībiešu, latviešu, igauņu, somu, ebreju un citu tautību cilvēkus, kam bija kopīga interese par lībiešu vēsturi, valodu un kultūru, kā arī vēlme sekmēt lībiešu tautas atdzimšanu un tālāku attīstību.

Valsts un lībiešu savstarpējās attiecības atviegloja tas apstāklis, ka Latvijā kardināli bija mainījušies uzskati par minoritāšu aizsardzības mērķiem. Agrāk dominēja uzskats, ka minoritāšu aizsardzība ir vajadzīga galvenokārt tāpēc, lai atvieglotu to asimilāciju vairākumā, t.i., minoritāšu jautājums jāatrisina, minoritātei pakāpeniski iekļaujoties par organisku sastāvdaļu vairākuma tautas nacionālajā dzīvē, taču tagad valsts apņēmās nedarīt neko tādu, kas spiestu minoritātēm piederošās personas atteikties no savas tautības un pāriet citā nacionalitātē. Faktiski tika atzīts, ka katra tauta, tās valoda un kultūra ir neaizstājamas vērtības, kuras ir jāaizsargā, jāsaudzē un jāattīsta. Šī nostādne atspoguļojas daudzos Latvijas Republikas likumos, Ministru kabineta lēmumos, akceptētajās valsts kultūrpolitikas un vides aizsardzības politikas pamatnostādnēs, starptautiskajos līgumos, rezolūcijās un citos dokumentos. Šādas valsts nacionālās politikas ievirzes izveidošanos sekmēja arī tas, ka šajā procesā aktīvi iekļāvās Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācija Itas Kozakēvičas vadībā. Arī Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu departamentā strādāja minoritātēm piederošās personas, tai skaitā lībieši. Iepriecinoši, ka šī tradīcija turpinās arī mūsdienās.

Valsts un lībiešu savstarpējo attiecību veidošanos apgrūtināja vēsturiskās pieredzes un tradīciju trūkums. Kaut gan Latvijas brīvvalsts laikā (1918 — 1940) valsts attiecības ar tādām vēsturiskajām minoritātēm kā vācieši, ebreji, poļi un igauņi bija noregulētas atzīstamā līmenī, "lībiešu jautājums" tomēr palika "atklāts". No vairākiem publicētajiem tā laika dokumentiem var secināt, ka daļā latviešu politiķu valdījis uzskats, ka lībieši ir jau piederīgi latviešiem un par minoritāti nav atzīstami. Nopietnāku secinājumu izteikšanai nepieciešama rūpīga tā laika dokumentu un publikāciju analīze, kā arī arhīva materiālu studijas.

Līdz ar jauno Atmodu valsts nacionālā politika attiecībā uz lībiešiem bija jāveido uz jauniem pamatiem. Lai uzsāktu šo darbu, nācās vispirms formulēt veselu virkni apsvērumu un principiālu nostādņu, kas balstījās uz lībiešu tautas pašreizējā stāvokļa analīzi, starptautisko pieredzi šādu jautājumu risināšanā un zinātniski pamatotām tautas attīstības prognozēm.

Pirmais solis, ko spēra Latvijas valsts, bija lībiešu tautas pastāvēšanas fakta atzīšana. Atbilstoši toreizējā PSRS valdošajām teorētiskajām nostādnēm un dažādām instrukcijām lībieši bija izslēgti no tautskaitēs uzskaitāmo tautu saraksta un viņus kā tautu oficiālos dokumentos vairs nepieminēja. Lībieši it kā bija, jo oficiāli darbojās trīs lībiešu ansambļi, un reizē arī nebija. Atmodas gaisotnē 1989.gada tautskaites dokumentos izdevās atjaunot tautību "lībietis". Kā pamatojumu tam, lai lībiešus atzītu par atsevišķu tautu, Lībiešu kultūras savienība minēja to faktu, ka šī Latvijas iedzīvotāju grupa ir ar ļoti senām saknēm Latvijā, ka viņi joprojām etniski un lingvistiski atšķiras no pārējo iedzīvotāju daļas un apzināti izrāda solidaritāti savas valodas, kultūras, tradīciju saglabāšanā, t.i., vēlas saglabāt savu īpatno identitāti, tās vērtības. Bija taču jau minētie trīs ansambļi, atjaunota kultūras biedrība, notikuši pirmie lībiešu svētki un zinātniskā konference, izveidotas lībiešu valodas svētdienas skolas. Dažu zinātnieku un juristu iebildumi, ka šī Latvijas iedzīvotāju grupa nav pietiekami reprezentatīva, t.i., ir skaitliski ļoti maza, kā arī runā un domā latviešu valodā, netika ņemti vērā. Un tā 1991.gadā pirmoreiz lībiešu vēsturē ar likumu tika noteikts tautas juridiskais statuss. Atbilstoši ILO Konvencijai nr.169 par pamattautībām un cilšu tautām neatkarīgās valstīs (pieņemta ILO 16.sesijā 1989.gada 7.jūnijā) lībieši Latvijā tika oficiāli atzīti par pamattautību, t.i., etnoģenētisko jeb autohtono minoritāti, kas to nošķir no pārējām Latvijas minoritātēm un paver plašas iespējas lībiešu tautas juridiskā nodrošinājuma tālākai pilnveidošanai. Pēc tāda kritērija kā sakari ar vēsturisko dzimteni lībiešus un čigānus Latvijā pieskaita arī pie etniskajām grupām, jo šīm iedzīvotāju grupām nekur pasaulē nav savas nacionālās valsts.

Ar 1991.gada 19.martā pieņemto Latvijas Republikas likumu "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" lībiešiem, tāpat kā visām pārējām Latvijas minoritātēm, ir piešķirtas ļoti plašas kultūras autonomijas un kultūras pašpārvaldes tiesības. Vēl vairāk, ņemot vērā lībiešu demogrāfisko stāvokli, viņu mazskaitlīgumu, Latvijas valsts ir uzņēmusies rūpes un arī atbildību par pašu lībiešu kā etniskas kopības galveno funkciju — kultūras un valodas saglabāšanu un attīstību, t.i., savas nacionālās identitātes saglabāšanu. Jāpiebilst, ka nacionālās identitātes jautājumiem īpašu uzmanību ir pievērsusi arī Baltijas asambleja, kura Rīgā 1995.gada 22.aprīlī pieņēma īpašu rezolūciju "Par Baltijas valstu pamattautību nacionālās identitātes pētījumu atbalstīšanu un veicināšanu". Šī rezolūcija attiecas arī uz lībiešiem.

Sakarā ar to, ka jebkurai etniskai kopībai ir ļoti svarīgi savas identitātes stiprināšanai apzināties savu saistību ar kādu "īpašu tēvzemi", atjaunotā Latvijas valsts pēc Lībiešu kultūras savienības priekšlikuma turpināja darbu pie īpašas aizsargājamas teritorijas izveidošanas lībiešu kultūrvēsturiskajā zonā Baltijas jūras piekrastē Ventspils un Talsu rajonā, kas bija paredzēta jau Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 29.jūlija lēmumā "Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai". Ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 4.februāra lēmumu nr.40 tika izveidota valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts". Tās darbība tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. "Lībiešu krasta" darbinieku kompetencē ietilpst lībiešu vēsture, valoda, kultūras mantojums, kultūras un zinātniskie pasākumi, kultūras pieminekļi un tautas celtniecības objekti, kā arī jaunās būvniecības un citu aizsargājamās teritorijas attīstības projektu ekspertīze un saskaņošana. "Lībiešu krasta" direkcija nodota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā, bet tās metodisko vadību veic Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta Nacionālo lietu nodaļa.

Atbilstoši "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm", kas akceptētas Latvijas Republikas Ministru kabinetā un Saeimā, lībiešu valoda un kultūras vērtības kā atsevišķa sastāvdaļa kopš 1995.gada iekļautas Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvā. Minētais dokuments paver plašas iespējas lībiešu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanā un attīstīšanā.

No 1992.gada pirmoreiz Latvijā radītas iespējas Talsu tipogrāfijā un tipogrāfijā "Rota" Rīgā iespiest tekstus lībiešu valodā. (Līdz šim to varēja izdarīt tikai Somijā un Igaunijā.)Tas deva iespēju atjaunot un uz vietas izdot mēnešrakstu "Līvli", gadagrāmatas, kā arī citu literatūru. Šajā sakarībā kā savdabīgu kuriozu varam atcerēties Pētera Damberga sastādīto un rediģēto "Dzimtās valodas lasāmgrāmatu skolai un mājai", kuru izdeva 1935.gadā Helsinkos, bet atbilstoši tā laika likumiem Latvijas skolās varēja lietot tikai Latvijā izdotās mācību grāmatas.

Saskaņā ar Valsts valodas centra un Augstākās padomes Prezidija Valsts valodas komisijas 1992.gada 30.septembra vēstuli nr.042–08/49 Tārgales, Ances, Dundagas, Kolkas un Rojas pašvaldību priekšsēdētājiem ar attiecīgās pašvaldības lēmumu "Lībiešu krasta" teritorijā vietvārdus var apzīmēt arī lībiešu valodā. Diemžēl šo iespēju pašvaldības ne vienmēr izmanto. Tā, piemēram, Rojas un Kolkas pagastā uzstādot jaunās ceļa zīmes, uzraksti joprojām tiek doti tikai valsts valodā. Kā pozitīvs piemērs minams Dundagas pagasts, kurš, izdodot Dundagas, Īves un Kolkas pagasta karti M 1 : 100 000, vietvārdus dublējis arī lībiešu valodā. Šāda iespēja paredzēta arī jaunajos Latvijas Republikas likumprojektos par vietvārdu aizsardzību un valsts valodu. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sagatavotais Ministru kabineta likumprojektam alternatīvais un Saeimas izskatīšanai iesniegtais likumprojekts paredz arī to, ka valsts garantē lībiešu valodas kā vienīgās pirmiedzīvotāju (autohtonu) minoritātes valodas aizsardzību un veicina tās saglabāšanos un attīstību. Interesanti atzīmēt, ka šī likumprojekta izpratnē latviešu valoda, latgaliešu rakstu valoda un lībiešu valoda tiek izdalīta atsevišķi no pārējām Latvijas Republikā lietojamām valodām, kuras tiek uzskatītas par svešvalodām.

Latvijas valsts un lībiešu īpašās savstarpējās attiecības regulē arī citi normatīvie akti, piemēram, par tautības ierakstu pasē, pilsonību, etnonīma lietošanu u.c. Visās pārējās dzīves sfērās lībiešu attiecības ar valsti un arī pašvaldībām ir tādas pašas kā pārējiem Latvijas pilsoņiem.

Vai varam uzskatīt, ka lībiešu un Latvijas valsts savstarpējās attiecības ir noregulētas pietiekami labi? Domāju, ka jā, lai gan vienmēr iespējama to pilnveidošana. No vienas puses, ja salīdzinām jau esošās lībiešu individuālās un kolektīvās tiesības ar tām, kādas paredz starptautiskās konvencijas minoritāšu aizsardzībā, tad varam konstatēt arī daudzus "baltus plankumus" ne tikai lībiešu un valsts, bet arī lībiešu un pašvaldību attiecībās. Šo "balto plankumu" likvidēšana ir nākotnes uzdevums. No otras puses, jau pašlaik lībieši pilnībā neizmanto tiem dotās tiesības un iespējas.

Pēc manām domām, pašlaik visbēdīgākā situācija ir lībiešu valodas apguvē un tautas celtniecības objektu saglabāšanā. Pēdējā desmitgadē strauji saruka to cilvēku skaits, kuriem lībiešu valoda bija dzimtā valoda, līdz ar to valodas zinātāju pašu lībiešu vidū jau ir mazāk nekā desmit (!) cilvēku. Lai gan valsts radījusi iespējas šo valodu apgūt (atbilstoši likumam lībiešiem ir tiesības pat vispārējo izglītību iegūt lībiešu valodā), lībiešu jaunajai paaudzei trūkst motivācijas to darīt. Šāda motivācijas mehānisma izveide būtu ļoti nepieciešama. Te varētu izmantot Japānas pieredzi ainu valodas saglabāšanā (līdz ar citiem labumiem, ko saņem ainu valodu apgūstošie cilvēki, šīs valodas zinātājiem paredzētas arī regulāras naudas prēmijas).

Līdzīgi ir ar tautas celtniecības pieminekļiem Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. To pašreizējiem īpašniekiem arī trūkst motivācijas saglabāt vecās koka klētis, kūtiņas un citas saimniecības ēkas, jo funkcionāli tās vairs nav vajadzīgas. Valodu principā jebkurš varēs apgūt arī pēc 10 vai 50 gadiem (jautājums ir tikai — kas to mācīs un kam), bet šos tautas celtniecības pieminekļus atgūt vairs nevarēs nekad.

Referāts lasījumos "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī

Dr. hist.

Ieva Neilande:

Ar lībiešu pašapziņu,

cauri laikiem un gadsimtiem,

arī mūsdienās

Tāpat kā Latvijas Trešā atmoda nesākās no nulles, arī lībiešiem 48 padomju varas gadi būtu kļuvuši totāli liktenīgi, ja 60. gadu otrajā pusē nebūtu aizsākušies pašu lībiešu mēģinājumi aizstāvēt savas intereses gan ar centieniem aizkavēt mazo piejūras ciemu zvejas brigāžu likvidēšanu, gan ar lībiešu dienas svinībām Igaunijā, Vīlandē, 1969.gadā, gan ar lībiešu dzejnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Staltes 100 gadu svinībām Lielupē 1970.gadā, gan ar Harija Skujas un līdzbiedru pūlēm izveidot un izdot lībiešu dzejas antaloģiju. Taču visnozīmīgākais solis aktīvāko lībiešu apvienošanai bija lībiešu dziesmu ansambļu "Kāndla" Ventspilī un "Līvlist" Rīgā izveidošana 1971.gada decembrī un 1972.gada janvārī, tas ir, laikā, kad lībiešu vārda pieminēšana vien bija gandrīz oficiāli neiespējama. Arī ar pirmajiem lībiešu dziesmu svētkiem Rīgā 1972.gadā aizsākās lībiešu pašapziņas celšanās process, ar dziesmām, valodas apguvi, muzikālā un folkloras mantojuma apguvi koros sev un citiem. Paralēli rūdījās cīņas spars, saskaroties ar valsts un komunistu partijas funkcionāru pretdarbību un atklātām bailēm no lībiešu vārda pieminēšanas vien. Spilgti tas izpaudās 1978.gada Dzejas dienās, kad Ventspils rajona Miķeļbākā bija paredzēts sarīkojums ar dzejas lasījumiem un lībiešu dzejnieku piemiņas akmens uzstādīšana. Afišās rakstītais — "lībiešu dzejas dienas" pēdējā brīdī tika tipogrāfiski pārsvītrots. Un tas notika laikā, kad tikko bija aizsūtīta vēstule — iesniegums par lībiešu stāvokli, par tautības nerakstīšanu pasēs, par attieksmi pret lībiešu kultūras mantojumu un pašiem lībiešiem. LPSR Augstākajai padomei, Ministru padomei un Latvijas kompartijas centrālajai komitejai. To bija parakstījuši paši lībieši un redzami rakstnieki un kultūras darbinieki. Taču sekoja tikai barga "pirksta pakratīšana". Aktīvās lībietes, vēstules līdzautores Emmas Ērenštreites mājās notika aizmuguriska kratīšana, meklējot Tartu muzejam paredzēto vēstules eksemplāru. Sākās ilggadīga telefona sarunu noklausīšanās.

Kad ar Trešo atmodu sākās Tautas frontes aktivitātes nacionālo minoritāšu kultūras biedrību veidošanā, arī lībieši bija tam gatavi. 1988.gada rudenī izveidojās iniciatīvas grupa (Kersti Boiko, Zoja Sīle, Valda Šuvcāne, Helmi un Dainis Stalti un citi), kas organizēja Lībiešu kultūras savienības atjaunošanu. Un tā 1988.gada 26.novembrī kinoamatieru kluba zālē Vecrīgā sanāca 138 nākamās Lībiešu kultūras savienības biedri un viņu līdzjutēji no Ventspils, Kolkas, Mazirbes, Miķeļbākas un Rīgas.

Pēc 49 gadiem atkal tika ienests līvu zilibaltzaļais karogs no Mazirbes, tika dziedāta Kārļa Staltes sacerētā himna "Min Izamā" ("Mana tēvuzeme"), kurai ir tāda pati melodija kā somu un igauņu himnām. Tika ievēlēta valde, vecākā.

Lībiešu kultūras savienība (turpmāk LKS) aktīvi piedalījās un sevi apliecināja Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā un tās veidošanā. Latvijas tautu forumā lībieši pirmo reizi tik plašā auditorijā tika pieteikti kā pamattauta. Toreiz, 1988.gada 10.decembrī, pirmo reizi izskanēja lībiešu problēma, tika runāts par teritoriju Ziemeļkurzemes lībiešu piekrastē, par tautības ierakstu pasēs, par valodu, par kultūru, par attieksmi. Visas šīs pozīcijas tika ņemtas vērā 1991.gadā 19.martā pieņemtajā likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju", kura preambulā tika pieminēti lībieši kā otra Latvijas pamattautība un tā 4.pantā par to, ka Latvijas valsts uzņemas atbildību arī par lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas infrastruktūras sociālekonomisko atjaunošanu un attīstību.

Paralēli likuma sagatavošanai notika smags cīniņš par tautības ierakstu pasēs. Likumā tika ierakstīts pants par tautības noteikšanu pēc pārliecības, to apstiprinot ar kultūras biedrību dokumentāciju, ja bija zuduši citi dokumentāri pierādījumi. Diemžēl vēlāk šo pozīciju lībiešiem kā izņēmumam Saeimā nenoturēja, pieņemot citus likumus. Ar 1996.gadu tas atkal kļuva iespējams, taču nu jau par 20 latiem, kas pagaidām daudziem nav pieejams.

LKS ļoti aktīvi strādāja pie valsts aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" ("Līvõd Rānda") izveides. Šajā darbā atbalsts un pretimnākšana tika rasta Ministru padomē.

Tika izveidota valsts aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts" ("Līvõd Rānda"), ar kuru tad arī realizējās valsts palīdzība daudzu lībiešu problēmu risināšanā. Pirmos piecus gadus Lībiešu kultūras savienība, kopš 1993.gada — Līvu savienība, gandrīz visu būtisko jautājumu risināšanā cieši sadarbojās ar "Lībiešu krastu". Lībiešu svētku svinēšana Mazirbē Tautas nama atklāšanas gadadienās, ar 1989.gadu tika rīkotas zinātniskās konferences, izvērsās izdevējdarbība un valodas mācīšana Ventspilī, Kolkā, Mazirbē. Ar 1992.gadu kopīgi tika organizētas bērnu nometnes, atsākās mēnešraksta "Līvli" izdošana (pateicoties lībiešu žurnālistes Gundegas Blumbergas pašaizliedzīgajam darbam). Vēlāk atbildība par bērnu nometnēm, avīzes izdošanu un izdevējdarbību pārņēma "Lībiešu krasts". Tas rūpējās arī par zinātnisko konferenču organizēšanu.

Sākumā Lībiešu kultūras savienībā visplašāk bija pārstāvēta Rīga, tomēr jau 1989.gadā savu nodaļu izveidoja ventspilnieki, ievēlot par savu vecāko Ilmāru Geigi, kas vēlāk kļuva par pirmo lībiešu deputātu Augstākajā padomē. 1990.gadā savu nodaļu izveidoja kolcenieki, kurus līdz pat šai dienai vada Gundars Bertholds. Vēlāk nodaļa izveidojās Mazirbē, kuru arī līdz šim brīdim vada Egīls Kiršpils.

Vislielākais Līvu savienības nopelns ir lībiešu bērnu un jauniešu atgriešanās pie savām saknēm — no kaunēšanās vai neērtības par savu piederību pie lībiešiem līdz lepnumam "mā um līvli!" ("es esmu līvs!").

Tas panākts ar vienotu mērķa izpratni — saglabāt līvu mantojumu, attīstīt un turpināt līvu kultūru un valodu un līdz ar to — turpināt sevi. Šī mērķa vārdā cieši sadarbojas, viens otru papildinot, līvu savienība "Lībiešu krasts" un Nacionālo lietu departaments (vēlāk nodaļa), kā arī 1994.gadā izveidotais jauniešu Lībiešu kultūras centrs.

Referāts lasījumos "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī

Dipl. philol.

Zoja Sīle:

Pie savām saknēm

Piederu pie to lībiešu izcelsmes ģimeņu atvasēm, kuras kopā ar vecākiem 50., 60. gados aizbrauca no lībiešu jūrmalas. Bija citur jāmeklē darba iespējas un jādzīvo tur, kur bērniem, lai apmeklētu skolu, nevajadzētu maziņiem dzīvot internātā. Gāju skolā Jelgavā, kur vienaudžu pusaudziski nežēlīgajā vidē mācījos atbrīvoties no lībiskā dialekta iezīmēm un apgūt zemgaliešu gluži literāro latviešu valodu. Iemanījos sacerējumu rakstīšanā un nokļuvu Filoloģijas fakultātē. No manis neatkarīgu iemeslu dēļ tomēr iekļuvu neoficiālajā iedalījumā "valodnieks". Izrādījās, ka esmu visai neparasts gadījums, jo, valkājot krievisku vārdu un uzvārdu, runājot latviski, pratu dažas rindiņas lībiešu valodā:

"Tikā bokā kāngarpįl

Roudi tarā immõrkouĪ…"

(Kazbuks uz kalna

Dzelzs sēta apkārt…)

Lībiešu tautas dziesma

Nonācu profesores Martas Rudzītes vērīgo acu uzmanības lokā un… atgriezos atpakaļ dzimtajā jūrmalā gan folkloras, gan dialektoloģijas prakses laikā. Protams, tad jau vairs dokumentāri neskaitījos piederīga šai pusei, tādēļ nācās kārtot caurlaides uz pierobežas zonu.

Tolaik man laimējās runāt ar vairākiem tagad jau aizsaulē esošiem lībiešiem: Katrīni Krasoni, Mirdzu Reinfeldi, Žani Frīdmani, Reinhardu Zandbergu u.c.

1972. gada janvārī, izveidojoties lībiešu dziesmu ansamblim, kurš vēlāk tika nosaukts "Līvlist", tajā iesaistīties man burtiski lika mana profesore Rudzīte, minot par iemeslu vienreizēju iespēju Rīgā vienuviet sastapt tik daudz lībiešu.

Tā "Līvlist" lībieši man kļuva par teicējiem gan kursa un diploma darbam par zvejniecības leksiku Dundagas jūrmalciemos, gan valodas skolotājiem. Kā pirmais jāmin Pēteris Dambergs, tad Paulīne Kļaviņa, Elfrīda Žagare, Oskars Stalts, Emma Lauberga, vēlāk arī Valda Šuvcāne.

Šeit dzirdēju arī pirmās teorētiskās atziņas par lībiešu valodu nodarbībās, kuras ansambļa sākuma gados vadīja Pēteris Dambergs. Uzskatu par svarīgu atzīmēt, ka šī lībiešu dziesmu ansambļa darbība ir jāvērtē ļoti nopietni, tajā ne tikai tika dziedātas lībiešu tautas un oriģinālās dziesmas, tika mācītas tautas tradīcijas, iespēju robežās stāstīta un izskaidrota lībiešu tautas vēsture, bet galvenais — tika runāta lībiešu valoda, un tajā varēja klausīties.

Sākoties Atmodai, ansambļa "Līvlist" dalībnieki, kā arī citi lībiešu domubiedri Rīgā, protams, arī Ventspilī un Kolkā, bija pietiekami vienoti un garīgi spēcīgi, lai atjaunotu 1923. gadā dibināto lībiešu sabiedrisko organizāciju, kura vēlāk atguva arī veco nosaukumu "Līvõd Īt". Izveidojās valodas apguves entuziastu grupas. Organizatoriski atzīstamu darbu veica Valda Šuvcāne, izmantojot agrāko izglītības administratores darba pieredzi. Rīgā lībiešu valodas pasniedzēja darbu sākumā veica Kersti Boiko, vēlāk Tenu Karma un Valda Šuvcāne. Katrs no viņiem strādāja ar atšķirīgām metodēm, atstājot paliekošas iestrādes: K.Boiko uz teicēju stāstījuma pamata izstrādātās tēmas ar gramatikas papildinājumiem, kuras tagad jau izaugušas līdz mācību grāmatai. Tenu Karmas stundas pārauga valodas stūrītī "Rāndakēļ min jēmākēļ" mēnešrakstā "Līvli". Valda Šuvcāne, nebūdama ar speciālu izglītību valodniecībā, uzņēmās lielu drosmi un atbildību, veidojot lībiešu tekstu krājumu mācību vajadzībām, sarunvārdnīcu un nepagurstot strādā pie tā vēl šodien.

Strādājot pie valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas idejas, mums, Rīgas inteliģentiem, kuri bija nolēmuši turpmāk strādāt Ziemeļkurzemē, viens no svarīgākajiem motīviem šī lielā darba uzsākšanā bija — Lībiešu krasta ļaužu, arī lībiešu daudzajās kopīgajās sanāksmēs izteiktā vēlēšanās apgūt lībiešu valodu. Jāsecina, ka tolaik, 1992. gadā, uzsākot nodarbības trijās pēc svētdienas skolas principiem veidotās grupās — Kolkā, Ventspilī un Mazirbē — tā nebija tikai valodas mācīšanās tās klasiskajā jeb akadēmiskajā izpratnē. Tā bija iespēja, lai satiktos, iepazītos Rīgas un jūrmalciemu lībieši, izzinātu lībiešiem svarīgus kultūras un jaunbūvējamās neatkarīgās Latvijas politiskās un saimnieciskās dzīves jautājumus, saņemtu jaunāko lībiešu presi.

Rēķinoties ar manām zināšanām, metodiskām iespējām, mācību literatūras esamību 90. gadu vidū, klausītāju izglītību un vecuma gradāciju no padsmit gadiem līdz 70–80 gadiem, laikā no 1992. gada rudens līdz 1998. gada pavasarim, izmantojot dzimtās valodas pratēju piedalīšanos nodarbībās (Marta un Viktors Bertholdi, lai kontrolētu izrunu un intonāciju): tika lasīts, tulkots no lībiešu valodas latviski, rakstīti vingrinājumi, mācīti elementārākie sarunvalodas elementi. Lībiešu valoda fakultatīvi un pulciņa veidā 2–3 gadus tika mācīta arī Mazirbes sākumskolā un Kolkas pamatskolā.

Taču, nepastāvot reālām iespējām sarunāties un trūkstot motivācijai, proti, valodas nepieciešamībai praktiskām vajadzībām, jāsecina, ka patlaban ir sagatavota aptuveni desmit cilvēku grupa, kura var lasīt un saprast tekstus lībiešu valodā, taču nevar runāt.

Jāatzīst, ka lībiešiem vai arī lībiešu izcelsmes ģimenēm vairs nav iespējas mājās dabiskā kārtā bērniem vai mazbērniem mācīt lībiešu valodu kā pirmo, kā dzimto valodu. Taču kopīgiem spēkiem esam radījuši bērniem iespēju zināmu laiku dzīvot vidē, kura gan fiziski, gan garīgi vedina domāt par savas tautas vēsturi, kultūru, dzirdēt un mācīties lībiešu valodu.

Kopš 1992. gada tiek rīkotas lībiešu bērnu un jauniešu nometnes. Sākumā tās sauca par "Čičorlinkist" (Mazputniņi) un vairāk bija domātas lībiskās pašapziņas atmodināšanai (vadītāja Helmi Stalte), vēlāk nobriestot nepieciešamībai pievērsties nopietnām lībiešu kultūrvēstures un valodas mācībām, nometne ieguva nosaukumu "Piski tīd" (Mazā zvaigzne), to vadīja pedagoģijas zinātņu doktore Maija Valce, vēlāk — Zoja Sīle. Nometnes laikā lībiešu valodas mācīšanai tiek veltīts nozīmīgs laiks, tiek iesaistīti visi lībiešu valodas speciālisti. Tiek izmantotas dažādas valodas mācīšanas metodes — klasiskās, arī cauri dziesmai un folklorai, piedaloties lībiešu valodas zinātājiem — Elfrīdai Žagarei, Paulīnei Kļaviņai, Valdai Šuvcānei.

Nometņu darbā izpaudusies arī Tērbatas (Tartu) universitātes docētāju un studentu nozīmīga līdzdalība. Ar lībiešu bērniem tikušies un strādājuši profesors Eduards Vēri, Tīts Reins Vītso, bakalaurs Valts Ernštreits, studenti Ērika Krautmane, Ulla Ernštreite.

Pēdējos divos gados lībiešu valodas apguvē izmantojam Latvijas Universitātes somu–ugru studiju programmu vadītājas doktores Kersti Boiko, arī Tartu universitātes materiālus, tagad ar bērniem strādā ZP doktorante Renāte Blumberga.

Viens no bērnu nometņu principiem — uzaicināt par pedagogiem zinātniekus, speciālistus, kuru darbības izpētes lokā ir lībieši, to valoda, kultūra, vēsture.

Tā par pedagogiem nometnē strādājuši akadēmiķi Saulvedis Cimermanis, Marta Rudzīte, Tenu Karma, vēsturnieces Irisa Priedīte, Valda Šuvcāne, dramaturgs Gunārs Priede, dzejnieks Uldis Krasts un socioloģe Māra Zirnīte.

1994. gadā neformāli izveidojās izglītotu jaunu lībiešu pulciņš, kas uzsāka darbošanos jomās, kuras vairs neiekļāvās tradicionālajās un jau konvencionālajās lībiešu sabiedriskās organizācijas "Līvõd Īt" darbības formās. Pulciņa iesākumi veidojās vasaras nometņu laikā. Mākslas izstāde, sadarbībā ar Ziemeļvalstu informācijas biroju vairākas skandināvu zemes apceļojusī fotoizstāde, žurnāls lībiešu valodā "Õvā", dzejas dienām veltīts mēnešraksta "Līvli" numurs lībiešu valodā, nupat iznākusī dzejas izlase — nemierīgs, radošs gars, laba izglītība, ideju bagātība, skats nākamībā — lūk, Lībiešu kultūras centra pienesums lībiešu kultūras atpazīšanā.

Pienācis laiks kultūras centram jeb tiešā tulkojumā no lībiešu valodas — lībiešu kultūras sirdij pārtapt veidojumā ar valstisku statusu. Top koncepcija par Rīgas lībiešu institūta izveidi, institūta, kurš varētu apvienot gan kultūras iestādes, gan konsultatīva un koordinējoša lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpētes un saglabāšanas centra funkcijas ar lībiešu valodas mācību centra iespējām, ar savu izdevniecību, laikmetīgu aprīkojumu, izstāžu telpām, bibliotēku.

Runa lasījumos "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī.

LZA akadēmiķis

Saulvedis Cimermanis:

Lībisko novadu

jūras braucēji un Rīga

Latvijas lībisko novadu iedzīvotāji līdz mūsu gadsimta 40. gadu vidum nodarbojās ar amatniecību, dravniecību, jūrniecību, laukkopību, lopkopību, meža darbiem, tirdzniecību, zveju un zivju apstrādi. Cilvēki darīja visu, ko pieļāva ģeogrāfiskie un sociālekonomiskie apstākļi, un veidoja iespējami līdzsvarotu dzīvi. Šos paaudžu gaitā izstrādātos principus sagrāva padomju valsts pēckara gadu administratīvi saimnieciskā rīcība.

Viena no lībisko novadu iedzīvotāju saimnieciskajām aktivitātēm bija sakari ar Rīgu un citām ostas pilsētām, kas var būt interesanti saiknē ar Rīgas 800 gadu jubilejas atzīmēšanu. Jo vairāk tādēļ, ka tēma "Latvijas lībisko novadu iedzīvotāju sakari ar Rīgu" ir visai daudzpusīga un maz pētīta. Tajā ietilpst jau minētie saimnieciskie sakari, t.i., jautājumi par to, ko lībisko novadu iedzīvotāji ražoja un piegādāja Rīgai un ko viņi savām vajadzībām guva no pilsētas. Tēmā ietilpst arī jautājumi par lībisko novadu iedzīvotāju daudzcēloņaino ieplūšanu Rīgā, par viņu likteņiem pilsētā, par saiknēm ar dzimtajiem novadiem. Turklāt dažādos vēsturiskās attīstības posmos šiem procesiem bija atšķirīgi cēloņi un norises.

Šoreiz aplūkosim tikai vienu jautājumu, t.i., lībisko novadu iedzīvotāju jūrnieciskos sakarus ar Rīgu 18. gadsimta beigās — 20.gadsimta sākumā. Priekšlasījumam izmantoti galvenokārt nepublicēti arhīva dokumenti un autora braucienu pieraksti.

Izplūdušo formulējumu "lībiskie novadi" lietoja tāpēc, ka šobrīd vēl nav precīzu ziņu par to, kuras Rīgas līča un Baltijas jūras piekrastes 18.gadsimtā un 19.gadsimta pirmajā pusē apdzīvoja lībieši un viņu pēcteči, kas joprojām skaidri apzinājās savu lībisko cilmi. Tāpēc ar šo vārdkopu pagaidām saprotu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti no Ovīžiem līdz Ģipkai, kurā neapšaubāmi dzīvoja lībieši, kā arī Rīgas līča piekrasti no Ģipkas līdz Engurei un no Skultes — Liepupes robežas līdz Ainažiem. Minētajās līča piekrastēs 17. — 19. gadsimtā lībieši aktīvi saplūda ar latviešiem, bet saplūšanas dziļums dažādos apvidos bija atšķirīgs. 13. gadsimtā visas minētās piekrastes apdzīvoja lībieši. Vēlākajos gadsimtos, kā jau minēts, viņi saplūda ar latviešiem, bet tautā joprojām saglabājās vairāk vai mazāk skaidras atmiņas par kādreizējo lībisko apdzīvotību.

Droši zināms, ka kopš 18.gadsimta otrās puses te preces pārvadāja lielās jūras laivās — dižlaivās no Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem uz Rīgu un citām ostas pilsētām. Kopš 1790. gada jau atrodamas plašākas ziņas par malkas un citu kokmateriālu vešanu pa jūru. Ar to nodarbojušies Kurzemes piekrastes zemnieki — zvejnieki. Kopš 19.gadsimta sākuma tādas liecības kļūst visai parastas. Engures mācītājs J.Brants 1790.gadā draudzes hronikā ierakstīja: "Zvejnieki varēja būt apmierināti ar jūras dāvanām. Un tā kā viņi Rīgā praktizēja visai izdevīgu tirdzniecību ar malku, tad no vasaras darba viņiem bija bagāts ienākums. Uzcītīgie un saprātīgie izmantoja to nākotnei, turpretim nesaprātīgie nodevās dzeršanai un izlaidībai un tāpēc kļuva bezspēcīgi un nabadzīgi." Engures zvejnieku labus ienākumus no tirgošanās ar malku Brants aprakstīja arī 1791.gadā un arī turpmākajos gados pieminēja zvejnieku regulārus braucienus ar laivām uz Rīgu.

"Latviešu Avīzes" 1822.gada 16. martā atzīmēja, ka dižlaivas lībiešu zvejniekiem dažkārt rada lielus zaudējumus: "Visi Lībeši zvejnieki un nopeln savu maizi visvairāk no zvejas. Tie gadi ne ir vienādi, jo dažā vasarā tik vienu bagātu lomu pēc otra velk, bet dažs gads varen vājš, tā, ka no tā jādzīvo, ko papriekš iekrājuši. Dažureizi tiem nabagiem ļaudīm liela skāde caur to uziet, kad diža laiva uz to sleju (joslu — S.C .), kur tīkli mesti, savu ceļu ņem, tad viņu tīklus saplosa, jeb tos pie valdīšanas irkli (pie stūres — S.C .) piekabinātus, līdz velk." Reizumis jūrā gāja bojā malkas krava un radās zaudējumi arī pašam laiviniekam. Tā, Mērsraga Groces māju saimniekam — zvejniekam un laiviniekam Janim aizgāja bojā 4 kravas laivas malkas 800 rubļu vērtībā. 1823.gadā Ābragciema Ābragu māju saimnieks un zvejnieks Mārtiņš Rūsa no Engures jūrmalas lielā laivā burāja uz Dundagas piekrasti. Tur malku ielādēja laivā un gribēja to nogādāt Rīgā. Pie Kaltenes zvejniekciema Rīgas līča Kurzemes krastā uznāca vētra un apgāza laivu.

Laikā no 1814. līdz 1833.gadam Dundagas piekrastes lībiešu ciemos dzīvoja vīri, kurus Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā dēvē par stūrmaņiem. Viņi gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi vadīja dižlaivas uz Rīgu un citām ostām. Te nosauksim minētajos gados bojā gājušos stūrmaņus — Ģipkas Muļķu saimnieka Prica 42 gadus veco brāli Krišu, kurš kopš 1811.gada brauca kā laivas stūrmanis; tikko minētā Prica znotu Frici; Mazirbes Reinu saimnieka Nika vecāko dēlu Didriķi; Pūrciema Kurpnieku saimnieku Prici un Silu saimnieka Prica brāli Jēkabu; Saunaga Krūmiņu saimnieka Klāva padēlu Pēteri. Domājams, ka stūrmaņu skaits bija ievērojami lielāks.

Minētajos un vēlākajos gados malku pa jūru uz Rīgu transportēja visu Rīgas līča mežaino krastu apdzīvotāji. Baltijas jūras un Rīgas līča Kurzemes piekrastē uz Rīgu braucošas malkas laivas apkalpē ietilpa 3 vīri, kurus dokumentos parasti dēvēja par laiviniekiem. Nereti par laiviniekiem sauca tikai laivas īpašniekus, bet algotos komandas locekļus strādniekus — par laivas puišiem.

1910.gadā Vaidē dzimušā lībiešu zvejnieka Alfona Bertholda rakstītajās atmiņās lasāms, ka ciema Lāžu un Lekšu vecsaimniecību nomnieki 19.gadsimta pēdējā ceturksnī uzbūvējuši nelielus buriniekus (dižlaivas? — S.C .) malkas vešanai un paši braukuši uz tiem par kapteiņiem. Tādi burinieki esot bijuši arī citiem vecsaimniekiem. Bez tam Ziemeļkurzemes lībiešu zvejnieki esot būvējuši īpašas lielas buru laivas — bočkas, ar kurām veduši uz Rīgu kartupeļus, sakņaugus un citus produktus.

Vecākās paaudzes lībiešu stāstījumu principiālo pareizību par viņu ciemiem apstiprina tā laika prese un līdz šim apstrādātie arhīvu dokumenti. "Baltijas Vēstnesis" 1890.gada 9.maijā pārpublicēja informāciju par Lielirbi, kurā lasām: "...aprīļa pēdējās dienās tur sākuši parādīties kabotāžas kuģi un no tā laika viņu skaits topot vienmēr lielāks, tā kā tagad uz turienes reidos stāvot līdz 20 kuģu, kas ar ilgošanos uz Brakmana (koku tirgotāja — S.C .) apsolītiem slīperu lādiņiem gaidot, bet vēl neesot pietiekošā mērā apgādāti. Arī lādiņu ieņemšana te esot ļoti apgrūtināta, tādēļ ka trūkstot visu priekš tam vajadzīgo līdzekļu, kādi citur ostās atronami." Tā paša laikraksta redakcija 1890.gada 24.maija numurā ievietoja aicinājumu malkas laiviniekiem, lūdzot pieteikties tos, kuri vēlētos atvest no Dundagas piekrastes uz Rīgu 183 asis malkas.

Līdz mūsdienām saglabātajos Dundagas pagasta tiesas 1876.—1878.gada sēžu protokolos ierakstītas dažas skopas un aprautas ziņas par meža darbiem un koktirdzniecību. Uzzinām, ka meža materiālus uzpirkuši, to izvešanu no meža un transportēšanu pa jūru uz Rīgu organizējuši Pūrciema Silos dzīvojušais Jēkabs Silmanis, Melnsila Kilmeijeros (Ķilmiņos) dzīvojušais Brancis Kilmeijers, Vecmežsargos dzīvojušais mežsargs Vilis Morics un Mazirbes Ķesteros dzīvojušais Ansis Stalte. Malku izveduši no meža, lādējuši laivās un kuģos dažādās mājās dzīvojušie saimnieki, kalpi, vaļinieki, viņu skaitā arī igauņi, kas no Sāmsalas nākuši uz Kurzemi peļņā.

Minētajos protokolos kā transportlaivu īpašnieki nepārprotami nosaukti: Ģipkā — Janis Zandfelds; Jaunciema Labrenčos — Ansis Leitenavs; nenosauktās mājās Kolkā — Pēteris Adamkovičs, Andrejs Andersons, Pēteris Grīntāls, Andrejs Hausmanis, Pēteris Matisons, Andrejs Rozenfelds; Kolkas Sārnastos — Heinrihs Senmanis, Vecvagaros — Ansis Hausmanis un Jānis Freimanis; Mazirbes Kalšos — Krists Rozenfelds, Reinos — Andrejs Šteinbergs, Siliņos — Ansis un Niks Riekstiņi, Taizeļos — Didriķis Adoks; Melnsila Aizklāņos — Bērtulis Rozenfelds, Vecmežsargos — Vilis Morics; Pitraga Niteļos — Pēteris Freimanis, Ottos — Trīne Strautmane; Pūrciema Plaucakos — Pēteris Enke un Jēkabs Šultmanis; Saunaga Vecvalkos — Pēteris Frīdmanis; Sīkraga Santos — Kārlis Jamels, Tiļļos — Andrejs un Kārlis Volmaņi (Folmaņi ? — S.C .); Ušos — Andrejs Lorencs; Žocenes Kramniekos — Ernsts Kleinhofs. Minēti arī citu piekrastnieku — it kā laivinieku vārdi.

Transportlaiva parasti piederēja vairākiem īpašniekiem. Tās braucienos gūto peļņu dalīja atbilstoši tam, kāda laivas daļa (puse, trešdaļa, piektdaļa u.tml.) piederēja katram daļiniekam. Laivinieku līdzīgu uzskaitījumu iespējams izveidot arī par Skultes, Svētciema un Vecsalacas piekrastēm, jo pagasta tiesu protokoli saglabājuši attiecīgus ierakstus. Kurzemnieku laivas pārvadāja malku un slīperus uz Rīgu arī no citām piekrastēm, piemēram, no Ķesterciema, Saulkrastiem, Vitrupes, pat no Tallinas, kā to 1876.gada pavasarī darīja Jāņa Frīdentāla un Pētera Zandberga dižlaiva. Mazirbes Siliņu Didriķim Riekstiņam, Bunku Pēterim Freimanim un Klāvam Ambrakam piederošā dižlaiva tajā pašā vasarā, vedot dažādas kravas, brauca no Mazirbes uz Rīgu un Ventspili, no Rīgas uz Ventspili un citādi.

Alfona Bertholda atmiņās pirmo reizi atradu norādi par to, ka lībiešu zvejnieki uzpirkuši kartupeļus, saveduši tos piekrastē un savās laivās burājuši uz Rīgu, kur kartupeļus pārdevuši turienes iedzīvotājiem. Atpakaļbraucienā laivinieki veduši preces, kas bijušas nepieciešamas zvejniekciemu iedzīvotājiem (apavus, audumus, cukuru, dzelzi, naglas, sāli, siļķes, tīklu linumus u.c.). Pēc jau minēto Dundagas pagasta tiesas protokolu izskatīšanas pavērās šāda aina. Vairāki piekrastes zvejas saimnieki uzpirka kartupeļus no tuvākas un tālākas apkārtnes zemkopjiem, tajā skaitā arī no muižām, un līga laiviniekus, kuri kravu nogādāja Rīgā un Pēterburgā, bet atpakaļceļā atveda zvejnieku pasūtītās preces. Kartupeļu savākšanas un ielādēšanas (tirdzniecības) centri jūrmalā bija Ģipka, Kolka un Pūrciems, bet to darīja arī Jaunciemā, Mazirbē, Sīkragā, Vaidē un citos ciemos. Darbojās arī daudzi citādas tirdzniecības laivinieki, kas veda zemkopju un zvejnieku preces uz Austrumprūsiju, Hapsalu, Helsinkiem, Paldiskiem, Pērnavu, Rīgu, Sāmsalu, Ventspili. No turienes savukārt transportēja zvejniekiem un citiem piekrastes iedzīvotājiem vajadzīgo. Minēšu dažus piemērus.

Dundagas pagasta Deidu saimnieks Kārlis Jaunupe 1875.gada pavasarī pārdeva Pūrciema Plaucaku saimniekam Jēkabam Šultmanim 272 pūrus kartupeļu un nogādāja tos jūrmalā. Laivinieks, kam kartupeļus vajadzēja aizvest pārdošanai, bija otrs Pūrciema Jēkabs Šultmanis. 1877.gada tirdzniecības sezonā no 1. aprīļa līdz 1. novembrim viņa laivu vadīja Melnsila Aizklāņos dzīvojušais Bērtulis Rozenfelds. Kolkas Vecvagaru iemītniekam Ansim Hausmanim un jau minētajam Bērtulim Rozenfeldam kopā ar vēl diviem pagaidām nezināmiem daļiniekiem piederēja dižlaiva (katram ceturtdaļlaiva), ar kuru viņi 1876.gadā veda kartupeļus uz Pēterburgu, dalot peļņu 4 vienādās daļās. Dundagas Plaģu saimnieks Andrejs Vandsbergs 1876.gada rudenī pārdeva 158 pūrus kartupeļu Pūrciema Plaucakos dzīvojušajam laiviniekam Pēterim Enkem. Enke trīs gadus dzīvoja Plaucakos kā vaļinieks. 1876.gadā abi ar saimnieku Jēkabu Šultmani būvēja kopīgu dižlaivu un kopā tirgojās ar kartupeļiem, vezdami tos pat uz Pēterburgu. Acīmredzot radušos nesaskaņu dēļ Enke 1877.gadā vai 1878.gada sākumā no Plaucakiem bija pārcēlies uz Mazirbes Jaunvalganiem. Dundagas Dravnieku saimnieks Pēteris Matisons 1877.gada rudenī bija salīdzis ar Kolkas laivinieku Pēteri Adamkoviču, ka pēdējais aizvedīs uz Rīgu pārdošanai 90 pūrus kartupeļu un divus veprus. Laivinieks aizbrauca, nepaņēmis līdzi sarunāto kravu. Dundagas Kārdiķos dzīvojušais Fricis Virkens un Mazirbes Taizeļu vaļinieks (?) Didriķis Adoks 1876.gada rudenī bija nopirkuši no Ances muižas nomnieka Vībeka 360 vai 370 pūru kartupeļu, lai vestu tos koplaivā pārdošanai uz Rīgu. Dundagas pagasta tiesas protokolā par šo darījumu parādās arī citi skaitļi un tas, ka dižlaivai ir arī trešais līdzīpašnieks — Pitraga Ottu vecsaimniece Trīne Strautmane. No līdz šim apstrādātajiem dokumentiem izriet, ka aktīvākais kartupeļu tirgotājs laivinieks Dundagas piekrastē 19.gadsimta 70.gados bija jau minētais Pūrciema Plaucaku vecsaimnieks Jēkabs Šultmanis.

Spriežot pēc līdzšinējām ziņām, Kurzemes zvejnieku meža peļņas varēja attīstīties brīvāk pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817.gadā un īpaši pēc 1825.gada. Tad izdeva un publicēja Kurzemes guberņas valdes 20.jūnija 3497.patenti, kas zemniekiem atļāva uzņēmējdarbus uz ķīlas vai izsoles pamatiem. Zemnieku un zvejnieku meža peļņu materiālais pamats visā Latvijā bija mežu izstrāde, ko īpaši praktizēja privātmuižu īpašnieki. Tā savukārt balstījās uz kokmateriālu izdevīgo eksportu uz ārzemēm un uz lielo pieprasījumu strauji augošajās pilsētās.

No 19.gadsimta pirmās puses un vidus ir saglabājies samērā daudz ziņu par Vidzemes jūras zvejniekiem laiviniekiem, kuri transporta darbu un tirdzniecības peļņas nolūkos burāja ne vien uz Rīgu, bet arī uz Pērnavu, Pēterburgu, Somiju, Tallinu. Viņi bieži salīga visu laivas komandu, kurā tāpat kā Kurzemē parasti ietilpa trīs cilvēki. Tomēr Pabažu un Stienes laivinieku komandās atšķirībā no pārējās Vidzemes guberņas piekrastes vismaz dažkārt ietilpa 4 vīri.

Piekrastes transportam paredzētas buru laivas vērtība svārstījās no 200 līdz 1100 rubļiem un bija atkarīga no tās lieluma (celtspējas), vecuma un nolietošanās pakāpes. Ainažu laivinieki Kalniņš un Mihelsons 1862.gadā pārdeva savu transportlaivu par 200 sudraba rubļiem, bet Vecsalacas muižas administrācija jaunu buru laivu novērtēja par 800 rubļiem. Ķirbižu laivinieka M.Ozoliņa avarējušo malkas laivu 1869.gadā novērtēja par 800 rubļiem, bet laivā ielādētās malkas vērtība bija 205 rubļi. Ķirbižu (Vitrupes) pagasta Peltu māju saimnieks Jānis Sausiņš 1870.gadā Rīgā nopirka puslaivu, samaksājot par to 500 rubļus. Daļa Vidzemes piekrastes vecsaimnieku — zvejnieku jau 19.gadsimta pirmajā pusē bija iekrājuši diezgan pamatīgus kapitālus, ko savu zināšanu un iespēju robežās lika lietā. Tāda pati aina bija arī Kurzemes piekrastē.

Vidzemē tāpat kā Kurzemē transportlaivu nereti kopīgi būvēja vai pirka un izmantoja vairāki zvejnieki. Tas atbilda sensenajai zvejas laivu un vadu kopīgas iegādes un lietošanas tradīcijai.

Domājams, ka tirgošanās ar malku, tajā skaitā arī izciršana, izvešana piekrastes krautuvēs, ielādēšana transportlaivās, aizvešana uz Rīgu un pārdošana vismaz daļai zvejnieku deva labu peļņu. Svētciema Ķeguļu vecsaimnieks un zvejnieks Andrejs Sīlemanis 1852.gadā nopirka no muižas 68 Rīgas asis priežu malkas par 170 sudraba rubļiem, t.i., tieši tik daudz, cik varēja salādēt divās viņam piederošajās transportlaivās. Pirktā malka bija paredzēta pārdošanai. Svētciema Krastiņos dzīvojušais laivinieks Niks Bahmanis 1853.gadā nopirka no Svētciema muižas 38 Rīgas asis alkšņa un bērza malkas, maksājot vidēji 3,25 rubļus par katru asi. Pircējs bija nodomājis salādēt malku laivā un aizvest pārdošanai. 1852.gadā Niks Bahmanis nopirka no Pāles muižas īpašnieka vienu kravu bērza, 3 kravas alkšņa un 1 kravu priedes malkas, katrā laivas kravā rēķinot 40 Rīgas asis. Par bērza un alkšņa malku viņš maksāja 3,20 sudraba rubļus asī, bet par priedes — 2,50 sudraba rubļus. Viss pirkums maksāja 612 sudraba rubļus.

Malka nebija laivinieku vienīgā prece. Viņi uz Hāpsalu, Helsinkiem, Pērnavu, Pēterburgu, Rīgu un vēl dažām ostām veda arī labību, linu šķiedru, linsēklas, miltus, putraimus un citu. Vidzemes lībisko novadu piekrastē 1873. gadā transportdarbos uz Rīgu strādāja 53 dižlaivas. No tām vismaz 31 piederēja zvejniekiem.

Ar jūras transporta darbiem pelnījās arī zvejnieki — buru kuģu īpašnieki, kas bija uzbūvējuši buriniekus gan individuāli, gan biedrojoties ar kaimiņiem un radiem. Kuģu būve un jūrniecība kā īpašas saimnieciskās darbības nozares Latvijas jūrmalā izvērsās kopš 19.gadsimta 50. gadiem. Tajās iesaistījās gan vietējie iedzīvotāji, gan atnācēji no citiem apvidiem, it īpaši no Igaunijas un tās salām. Tā kā kuģu būve un jūrniecība ir sevišķa pētījuma uzdevums, te tikai minēsim, ka, pēc jūrniecības pētnieka A.Bandreviča datiem, Latvijas piekrastē laikā no 1857. līdz 1913.gadam uzbūvēti 532 burinieki. Daudzu uzbūvēto burinieku kapteiņi bija to īpašnieki, bet komandas locekļi — īpašnieku dēli un citi radinieki, arī zvejnieki. Dundagas piekrastes kuģu īpašnieku sarakstā lasām Frīdmaņa, Morica, Rozenfelda, Staltes, Šultmaņa un citu jau minēto laivinieku uzvārdus.

Piekrastes transporta kuģošana bija visattīstītākā apmēram 60 km garā Rīgas līča krasta posmā no Orres Dienvidigaunijā līdz Ķirbižiem (Vitrupei) Latvijā, kur koncentrējās 61,6% dižlaivu. To noteica turienes iedzīvotāju saimnieciskā aktivitāte, kas deva pārtikas produktus augošo pilsētu iedzīvotājiem, izejvielas rūpniecības uzņēmumiem, preces izvešanai uz ārzemēm no Pērnavas un Rīgas ostas (kokmateriālus, labību, linus un citus lauksaimniecības produktus). Sava nozīme bija arī apvidus attālumam no tā laika abiem lielajiem centriem, kas vasarās padarīja neizdevīgu preču masveida vešanu zirgu pajūgos uz Pērnavu un Rīgu. Tomēr arī 19.gadsimta dokumentos arhīvā nereti lasām, ka minētās piekrastes zemnieki zirgu pajūgos vasarā brauc uz Pērnavu un Rīgu. Salacas, Svētupes, Vitrupes un citu upīšu ietekās Rīgas līcī vai ieteku apkārtnē bija samērā izdevīgas laivu pielādēšanas vietas.

Preču transportēšana pa jūru dižlaivās kā zvejnieku saimnieciskās darbības nozare sāka apsīkt līdz ar drošāku un jaudīgāku transporta līdzekļu — burinieku būves izvēršanos. Turklāt raksturīgi, ka buriniekus visaktīvāk būvēja tajās vietās, kur agrāk strādāja visvairāk laivinieku: Ainažos. Ķirbižos (Vitrupē), Liepupē, Svētciemā, Vecsalacā. Tāda pati likumsakarība redzama Baltijas jūras un Rīgas līča Kurzemes piekrastēs: kur sākumā visaktīvāk burāja ar dižlaivām, tur vēlāk visaktīvāk būvēja buriniekus, t.i., piekrastes posmā no Ķesterciema Mazjūras jeb Rīgas līča krastā līdz Lielirbei Irbes šauruma jeb Lieljūras krastā.

Jūrniecība aktivizēja lībisko novadu saimniecisko dzīvi, sekmēja preču naudas saimniecības attīstīšanos, deva līdzekļus zvejnieku sētu nostiprināšanai un izpirkšanai par dzimtu, zvejnieku darba un dzīves apstākļu uzlabošanai. 20. gadsimtā piekrastnieku sakari ar Rīgu aktivizējās un daudzveidojās, bet tas jau ir cita stāstījuma uzdevums.

Referāts lasījumos "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī

Dr. philol.

Kersti Boiko:

Kā mācīt lībiešu valodu

Gribu pastāstīt konkrēti par savu darbu šajā laukā. Lībiešu valodu piecas reizes esmu mācījusi pašai pirmajai grupai, kas tika izveidota 1989.gadā uzreiz pēc Līvu savienības atjaunošanas, lībiešu bērnu vasaras nometnēs 1996. un 1997.gada vasarā un Latvijas Universitātes Somugru studiju programmas studentiem 1996./1997. un 1997./1998. mācību gadā.

Kad tikko sāku mācīt lībiešu valodu, situācija bija briesmīga. Bija tikai pirmskara periodā izdotās lībiešu valodas lasāmgrāmatas, Pētera Damberga lasāmgrāmata, reliģiskie teksti. Turklāt nevienu no šiem izdevumiem nevarēja ņemt par pamatu mācībām, jo jāsāk bija no nulles līmeņa, jeb, precīzāk sakot, lībiešu valoda bija jāmāca kā svešvaloda. Talkā nāca igauņi, proti, profesors Vēri apņēmās palīdzēt un sūtīja lībiešu valodas mācīšanai paredzētu stundu konspektus, kuri man bija tikai jāpārtulko.

Mācot jebkuru valodu, ir jāsāk ar pašām vienkāršākajām lietām un arī teksti sākumā ir jāizdomā pašiem mācību līdzekļu sastādītājiem. Nevar ņemt gramatiski un vārdu krājuma ziņā grūtus tekstus. Vārdu krājums un gramatikas zināšanas ir jābūvē kā māja — lēnām un pamatīgi.

Pirmais profesora Vēri sastādītais tekstiņš sastāvēja no 11 īsiem teikumiem, gramatikā tika dota darbības vārdu v/lda ‘būt’ un jellõ ‘dzīvot’ locīšana, lībiešu valodas alfabēts, kā arī pagarāks apraksts par to, kā lībiešu valodā izrunājami dažādi burti. Stundā bija iekļauti daži uzdevumi. Profesors Vēri bija iecerējis katras mācību stundas beigās dot īsu aprakstu par kādu lībiešu vēstures tēmu.

Sākums bija ļoti jauks, bet tas turpinājās diemžēl īsu brīdi, jo trešā stunda kavējās un nenāca. Līdz ar to man pašai nācās lielā ātrumā sagatavot trešo stundu. Tā bija mana pirmā skola mācību līdzekļu gatavošanā. Tapa pavisam desmit mācību stundas. Jau ceturtā stunda tika sagatavota pēc Paulīnes Kļaviņas stāstījuma. Tas bija tekstiņš par lībiešu sētu, kas turpinājās arī piektajā stundā. Sekoja teksti par Ziemassvētkiem, par apģērbu.

Kopumā pirmajā mācīšanas reizē sagatavoju aptuveni 30 lappušu garu mācību meteriālu, kas no mana pašreizējā mācīšanas pieredzes viedokļa vairs nav izmantojams, jo nav sagatavots tādā rakstībā, kāda tika pieņemta 1995.gada lībiešu literārās valodas konferencē.

Ar šīm problēmām es sastapos tad, kad man 1996.gadā bija jāsāk mācīt lībiešu valodu Universitātes Svešvalodu fakultātes Somugru studiju programmas studentiem.

Kas vēl būtu sakāms par šo pirmo valodas mācīšanas reizi? Valodai ir jābūt pietiekami izpētītai, lai to varētu labi mācīt.

Latviešu valodā ir sešas deklinācijas un trīs konjugācijas, un tik un tā dažam labam ārzemniekam tā liekas grūta valoda. Lībiešu valodā ir 123 deklinēšanas tipi un 50 konjugēšanas tipi, turklāt nav pilnīgi izpētīts, kurā tipā katrs lībiešu valodas lokāmais vārds iekļaujas. Profesors Vītso man gan iedeva lībiešu valodas deklinēšanas un konjugēšanas tipu tabulas, tomēr 1989.gadā vēl nebija iznākusi Valta Ernštreita "Lībiešu — latviešu valodas vārdnīca" ar norādēm uz locīšanas tipiem, tāda veida pētījums tolaik faktiski pat nebija uzsākts. Līdz ar to gramatikas mācīšana bija diezgan aptuvena un, pats galvenais, būtiskā atšķirība starp lībiešu un latviešu valodu palika neiemācīta.

Savās pirmajās mācību stundās es gan pieskāros dažādām patskaņu un divskaņu mijām lībiešu valodas vārdu celmos, tomēr tas nebija pietiekami, jo miju sistēma lībiešu valodas vārdos ir ļoti sarežģīta. Toreiz man nebija arī pieredzes Baltijas jūras somu valodu mācīšanā, es nepārzināju mācīšanas metodiku. Tartu universitātē es igauņu valodu mācījos kā dzimto valodu tādā veidā, kā to māca visiem igauņu filologiem — bez salīdzinājuma ar indoeiropiešu valodu saimes valodām. Turklāt universitātē mani gatavoja vietvārdu pētīšanai.

Tagad es lībiešu valodu mācu daudz profesionālāk. Kad 1995.gadā sāku mācīt igauņu valodu Latvijas Universitātes Somugru studiju programmas studentiem, man vajadzēja atbildēt uz dažādiem jautājumiem par igauņu valodu, nācās iepazīties ar daudzām igauņu (un somu) valodas mācību grāmatām, lai izvēlētos labāko no tām mācību darbam. Tāpat man nācās izsijāt dažādus igauņu valodas uzdevumu krājumus, jo ar vingrinājumiem var vislabāk nostiprināt zināšanas ārkārtīgi sarežģītajā Baltijas jūras somu valodu morfoloģijā. Ļoti palīdzēja arī pieredze, ko guvu Stokholmas universitātē pie profesores Baibas Kangeres, gatavojot kontrastīvu pētījumu par latviešu un igauņu valodām. Profesore Baiba Kangere man iemācīja to, ka jebkuras valodas gramatiku ir rakstījuši parasti cilvēki — valodnieki un arī es varu būt starp tiem, kas iemēģina roku kādas valodas gramatikas veidošanā.

Tā nu 1996.gada vasarā, zinādama, ka rudenī jāsāk mācīt lībiešu valodu studentiem, es sāku gatavot jaunu mācību līdzekli. Līdz nometnes "Piški tēģ" laikam biju sagatavojusi piecas mācību stundas, no kurām trīs liku lietā jau nometnē. Tā kā stundas izrādījās pietiekami labas, turpināju darbu, un rudens pusē tapa vēl divas mācību stundas, pavasara pusē sagatavoju vēl trīs, tātad kopā atkal bija iznākušas 10 mācību stundas.

Protams, tas bija tikai pirmais mācību grāmatas variants. To turpināju veidot un papildināt vēl 1997.gadā un arī šogad.

Ar ko jaunais mācību līdzeklis atšķiras no iepriekšējā, kas tapa 1989./1990. gadā?

Pirmkārt, ar apjomu. Mācību līdzekļa pamatteksts ir 96 lappuses garš. Tam ir pievienoti trīs pielikumi: 1) Lībiešu — latviešu valodas vārdnīca ar aptuveni 800 vārdiem, kas doti mācību stundās; 2) lībiešu valodas deklinēšanas un konjugēšanas tipu rādītājs, ko ir sagatavojis profesors T.R.Vītso; 3) mācību stundu tekstu tulkojums un pareizās uzdevumu atbildes, ko sagatavojusi Ērika Krautmane. Šai lībiešu valodas mācību grāmatai ir aptuveni 140 lappuses.

Otrajā posmā, mācot lībiešu valodu, man bija iespēja iesaistīt grāmatas tapšanā arī studentus — Ieva Grietēna sagatavoja semināra darbu par uzdevumiem lībiešu valodā, Eva Purēna savā semināra darbā papildināja tekstu vārdnīcas ar morfoloģiskajiem datiem.

Katrā ziņā gribu piebilst, ka lībiešu valodas mācību grāmatas veidošana nav vienkārši tikai mācību līdzekļa gatavošana, jo tas vienlaikus nozīmē arī nopietnu zinātnisko darbu valodniecībā.

Runa lasījumos "Lībieši un Rīga" 1998. gada 11. septembrī

Minhenes universitātes

Somugristikas institūta privātdocents

Eberhards Vinklers:

Tā ir valoda

ar īpašu pievilcību

Katras tautas vēsture parasti ir saistīta ar citu tautu likteņgaitām. Latviešu vēsture visciešākajā veidā savijusies ar Latvijas zemē kopš senseniem laikiem dzīvojošiem lībiešiem un ienācējiem vāciešiem. Tāpat ir ar lībiešu vēsturi — to gadsimtu garumā ietekmējuši gan latvieši, gan vācieši. Šī ietekme nostiprinājās ne tikai tālaika politikā, bet arī lībiešu valodā un kultūrā, kur joprojām konstatējamas dziļas ietekmes pēdas.

Tātad arī vācietim ir objektīvs pamats pētīt lībiešus, viņu valodu un kultūru. Taču — kādi subjektīvie iemesli var mudināt uz šo darbu cilvēku, kam ir nevis baltvācieša, bet gan bavārieša izcelsme un kam nav arī nekādu radniecisku saišu ar Latviju, kur nu vēl ar lībiešiem?

Lībiešu valodas studijas es izvēlējos, būdams Somijā skolas brīvdienu laikā un mācību praksē, kas vairoja manu interesi par somu un tai radniecīgajām valodām. Tā nonācu līdz somugru (arī ģermāņu un skandināvu) valodu studijām Minhenes universitātē. Sākumā visa mana uzmanība bija veltīta tikai somu valodai, bet vēlāk ieinteresējos arī par igauņu un ungāru valodu. Pēc zinātniskā grāda iegūšanas 1987. gadā divus gadus Getingenē pētīju lapu valodu. No 1990. gada biju Minhenes universitātes Somugristikas institūta asistents, un man darbā nācās iepazīt visu somugru valodu spektru. Pēc habilitācijas 1996. gadā esmu šī institūta privātdocents.

Minētajos amata pienākumos iederas arī mana interese par lībiešu valodu, ko apjautu jau studenta vecumā pēc kāda lībiešiem veltīta semināra. Lībiešu valoda daudzējādā ziņā ir neparasta. No visām Baltijas jūras piekrastē runātajām somugru valodām tā ir vistālāk izplatījusies rietumu virzienā, vienīgā valoda ar latviešu valodas un skaidri jaušamu vācu valodas ietekmi. Šī valoda skanēja un skan vienā no skaistākajiem un arī nomaļākajiem Eiropas reģioniem — Lībiešu krastā, par ko pārliecinājos neilgā uzturēšanās reizē 1996. gadā. Jo tai īpašu pievilcību piešķir neskaitāmas savdabības, kuru nav daļai pārējo Baltijas jūras somu (somugru — tulk. ) valodu, neparastie sensaglabātie un jaunieviestie sajaukumi vai no pārējām valodām mantotais. Un turklāt — lībieši un viņu valoda minēta jau ļoti senos vēstures pirmavotos. No tiem "Indriķa Livonijas hronikā" visplašāk izskaidrota lībiešu politiskā loma viduslaikos. Jaunākajos vēstures posmos relatīvi agra lībiešu valodas apliecināšanās zināma kopš zviedru laikiem Vidzemē (XVII gs.). Pakāpeniska valodas un tās lietotāju izzušana vērojama kopš XIII gadsimta, bet bīstama šī tendence kļuva pēc Otrā pasaules kara. Kaut arī lībiešu valodai gandrīz vairs nav praktiska pielietojuma (nav arī cerību, ka tās nozīme vairotos līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā), tai ir īpaša vieta Eiropas mazo valodu saimē. Lībiešu valodas jaukums izpaužas arī tādējādi, ka, pētot šo somugru valodu, tiek atrasti arvien jauni vārdi, un ir ne mazums valodnieku, kuri darbā ar mazāk radniecīgām somugru grupas valodām iemīlējuši arī lībiešu valodu.

Mans darbs šajā jomā ir saistīts ar valodas vēsturi, jo es pēc izglītības esmu valodas vēstures pētnieks. Protams, nav mazsvarīgi arī raksta sākumā minētie apstākļi. Turklāt, lai nodarbotos ar aktuāliem lībiešu tautas un valodas jautājumiem, ir jādzīvo viņu vidē un jābūt aktīvām lībiešu un latviešu valodas zināšanām (man diemžēl ir tikai pasīvas un teorētiskas). Tādēļ šis darbs vislabāk sokas Latvijas speciālistiem.

Un tā es pievērsos tām jomām, kurās ir manas mātes valodas fons, proti, senie lībiešu valodas pieraksti, ko XVIII gadsimta otrajā pusē un XIX gadsimta pirmajā pusē veikuši gandrīz vienīgi vācieši (baltvācieši). Šie avoti gan ir pieticīgi, tomēr, kā katrs vēsturiskais pirmavots, nav arī a priori atstājami novārtā. Par šo avotu izvērtēšanu Baltijas jūras somugru valodu pētnieki nav gādājuši, jo, kā apgalvojuši cilvēki, kas no šiem avotiem neko nav sapratuši (t.i., vācieši), — tie esot ļoti neskaidri pierakstīti un bez lielas nozīmes. Šāda neskaidrība ir arī ļoti daudzu citu valodu pierakstos pirms XIX gadsimta: ne Cicerona, ne Homēra darbi nav fonētiski precīzi pierakstīti, tomēr skaņas ziņā ir ērti interpretējami. Pat pirmais lielākais lībiešu valodas pētnieks Šēgrēns ir visai tālu no mūsdienu pētniecības līmeņa, taču viņa darbiem joprojām ir ļoti liela nozīme. Tātad — šāda veida avoti ir caur un cauri interpretējami, kaut arī analīzes paņēmieni ir komplicētāki.

Studiju sākumā es pievērsos lībiešu valodai Vidzemē, Salacas lībiešu variantam ( Salis – Livisch — vācu val.). Šī valodas forma, kas latviešu valodniecībā uzplauka XIX gadsimta otrajā pusē, Baltijas jūras somugru valodu ietvaros iegūst "mūra puķes" eksistenci, tas ir, paliek neievērota, tā skaitās nesvarīga, lai gan rūpīgāki pētījumi liecina, ka tai nekādā ziņā nav jāpazūd uz Kurzemes lībiešu valodas fona. Joprojām nav atbildēts jautājums, kad pārtrūka saikne starp lībiešiem Kurzemē un lībiešiem Vidzemē ap Rīgas līci un sākās atšķirīga abu lībiešu valodas variantu attīstība.

Mana darbošanās vainagojās ar panākumiem — 1994. gadā publicēju līdz tam zināmos, bet ļoti grūti pieejamos Salacas lībiešu valodas pirmavotus laikā no aptuveni 1655. līdz 1846. gadam (" Salis — Livische Sprachmaterialien ", Mūnchen, 1994, 443 lpp.). Grāmatā vēlējos apkopot visu līdz šim pieejamo Salacas lībiešu valodas vārdu krājumu. Drīz pēc tam pētījumos Pēterburgā un Tartu man atklājās vēl vairāki nezināmi un nepublicēti valodas paraugi. Līdzīgā kārtā uzradās arī daži nezināmi Kurzemes lībiešu valodas paraugi, tāpēc sāku sastādīt attiecīgu sējumu ar visiem senajiem Kurzemes lībiešu valodas avotiem no 1767. līdz 1842. gadam, kā arī vēl nepublicētos Salacas lībiešu valodas paraugus. Šī grāmata ( "Ältere livische Sprachmaterialien" , apt. 300 lpp.), kurā būs arī divi vārdu krājuma rādītāji, drīzumā nāks klajā. Abos grāmatas sējumos būs atrodams līdz mūsdienām apzinātais valodas materiāls no laika pirms Prinča un Šēgrēna.

Biju pārsteigts, ka savos nepublicēto lībiešu valodas paraugu meklējumos neko nevarēju atrast Latvijas arhīvos. Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis to skaidroja tā, ka, no vienas puses, lībiešu apgabalu baltvācu tautības lielgruntnieki aizlieguši nodarboties ar šo "primitīvo" pirmiedzīvotāju valodu un, no otras puses, ka šis tas varētu būt zudis karu laikā. Īstenībā gandrīz visi līdz šim apzinātie valodas paraugi tikuši iegūti pēc ārzemju zinātnieku ( Schlözer, Backmeister, Adelung u.c.) pasūtījuma un tos pierakstījuši vietējie mācītāji. Vēl šī gadsimta pirmajā pusē to kopijas bija atrodamas Kurzemes provinces muzejā toreizējā Mītavā, diemžēl arī to vairs nav.

Bet jau krietni sen manu interesi saistījusi kāda cita somugru valodu forma, kas kādreiz lietota Latvijā, bet Baltijas jūras somugru valodu pētījumos atstāta novārtā, — krieviņu valoda (vācu val. — Krewinisch ). Te ir runa par XV gadsimtā vācu gūstā nonākušajiem votiem no Krievijas guberņas ( Ingermanland ), kuri tika nodarbināti Bauskas pils celtniecībā un vēlāk nometināti Lietuvas pierobežā. Tāpat kā Salacas lībieši, arī krieviņi izmiruši ap XIX gadsimta vidu; viņu valoda saglabājusies vien kā mazzināma palieka no senseniem laikiem. Tā kā šis materiāls vairāk nekā 100 gadus nebija apstrādāts un par krieviņu valodu bija dažnedažādi pavirši uzskati, man šķita pūļu vērts uzdevums — pakļaut to jaunai analīzei, kā rezultātā tapa mans nu jau publicētais habilitācijas darbs ( "Krewinisch. Zur Erschliessung einer ausgestorbenen ostseefinnischen Sprachform" , Visbādene, 1997, 468 lpp.).

Rakstot šo grāmatu, strādāju gan Sanktpēterburgas arhīvā, gan 1996. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas institūtā, kur iepazinos arī ar latviešu dialektiem. Izmantojot iespēju, aizbraucu arī uz krieviņu kādreizējo apmešanās vietu pie Lietuvas robežas. Lai gan šī teritorija starp Vecsauli un Skaistkalni ir pavisam netālu no Rīgas, brauciens izvērtās par nelielu ekspedīciju. Par laimi, manā rīcībā bija vērtīgas senas un jaunas kartes un man izdevās identificēt lielo lauku saimniecību vietas, kas minētas aprakstos par krieviņiem.

Abu savu līdzšinējo Latvijas apmeklējumu laikā esmu ticies ar kolēģiem Zinātņu akadēmijā un Latvijas Universitātē, kuriem esmu pateicīgs par palīdzību pētījumos, — Saulvedi Cimermani, Elgu Kagaini, Brigitu Bušmani un Ojāru Bušu, Tenu Karmu un Kersti Boiko.

Mani patīkami pārsteidz tas, cik rosīgi un rūpīgi Latvijā tiek kopts lībiešu mantojums. Priecājos par mērķtiecīgajiem pasākumiem "Lībiešu krastā" un Rīgā, par ko uzzinu no avīzes "Līvli", par skaistās Turaidas pils bagātīgajām ekspozīcijām.

Pētot lībiešu (un krieviņu) valodu, esmu tuvāk iepazinis Latviju, ko šovasar ar lielu prieku parādīju arī savai ģimenei.

"Latvijas Vēstneša"

(Silvija Ernštreite)

tulkojums no vācu valodas

Raksts — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Eberhards Vinklers

Pirmā vēstule

Pirmpublicējums

To 1978.gada augustā uzrakstīja Emma Ērenštreite, parakstīja daļa lībiešu un viņu atbalstītāju — Latvijas kultūras darbinieku. Emma Ērenštreite tekstu 1978.gada augustā iesniedza LKP CK un pārējiem adresātiem. Vēstule palika bez atbildes. Teksts no Emmas Ērenštreites un viņas meitas Ievas Neilandes personīgā arhīva.

Šis iesniegums uzrakstīts latviešu,

krievu un līvu valodā

 

Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas

pirmajam sekretāram biedram A.Vosam

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija

priekšsēdētājam biedram P.Strautmanim

Noraksti:

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai

Padomju Latvijas Rakstnieku savienībai

Latvijas PSR Kultūras ministrijai

Latvijas PSR Izglītības ministrijai

Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejai

Talsu rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejai

Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejai

Ventspils rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejai

iesniegums.

Jums droši vien nav zināms, ka pat laikā, kad norisinājās Latvijas PSR Konstitūcijas projekta apspriešana, notika rupji pārkāpumi attiecībā uz lībiešu tautības atzīšanu šīs tautības pilsoņu jaunajās pasēs, kas nepatīkami atgādina gadu simteņiem ilgo agrāko laiku politiku. Patvarīgi ignorējot nolikumu par pasēm, padomju likumdošanu un lībiešu tautības praktisko pastāvēšanu, Talsu, Ventspils un Rīgas attiecīgo orgānu daži darbinieki atsakās rakstīt jaunajās pasēs tautību "lībietis", bet pārtaisa to par "latvietis". Savu nepievilcīgo rīcību vieni attaisno it kā ar kādu rīkojumu, citi ar to, ka lībieši it kā vispār neesot tauta utt., nemaz neturēdami par vajadzīgu savu antiļeņinisko nostāju vai, labākajā gadījumā, nezināšanu labot, palasot attiecīgu zinātnisko literatūru.

Šāda rīcība rada dziļu sašutumu ne tikai lībiešos, bet katrā domājošā cilvēkā. To, ka lībiešus ienīda Baltijas baroni un reakcionārie viduslaiku mācītāji, viņus izklīdinādami, pārvietodami, nolādēdami un aizliegdami runāt šajā "burvju un raganu" valodā, var saprast. Viņiem lībieši kā sīvi vācu iekarotāju pretinieki nebija izdevīgi. To, ka lībiešu tautību centās "iznīdēt" Ulmaņa fašistiskā diktatūra, arī var saprast. Liellatvijas ideoloģija un varbūtējais robežu strīds ar Igauniju bija papildu motīvs vācu baronu sāktās politikas tālākai pilnveidošanai. Bet grūti saprast, kādi apsvērumi vada sociālistiskas valsts pasu daļas darbiniekus, kuri pēc izglītības ir juristi un kuriem būtu ne tikai no citiem jāprasa ievērot mūsu valsts likumdošanu, bet arī jāciena tā pašiem. Šai konkrētajā gadījumā pārkāpums ir politiski bīstams — tiek akceptēta nepareizu datu ierakstīšana PSRS pilsoņu personas pamatdokumentos un vēsturiski tiek nobeigta gadu simteņiem ilgā vācu baronu sāktā lībiešu tautas varmācīgas iznīcināšanas politika, darot par to atbildīgu padomju varu. Tādēļ uzskatām, ka nepieciešamības gadījumā mūsu pienākums ir pret šo reģionālo patvarību cīnīties Padomju Konstitūcijas ietvaros līdz pat PSRS valdībai, kurai ir visas iespējas saņemt nepieciešamo zinātnisko konsultāciju par lībiešiem kā tautību no Vissavienības Zinātņu akadēmijas speciālistiem. Galu galā Oktobra revolūcija ir atbrīvojusi no sociālās un nacionālās pārestības visas tautas un tautības — kā lielās, tā mazās un arī skaitliski pavisam sīkās, kuras ieguvušas ne tikai savas tautības atzīšanu, bet arī nacionālās kultūras attīstības iespējas. Kāpēc lai mēs būtu izņēmums atsevišķu rajonu pasu daļu darbinieku neizprotamās rīcības dēļ?

Mēs pieļaujam, ka minētā netaisnība notikusi nekompetences un pārpratuma dēļ, jo iespējams, ka, neiedziļinoties jautājumā, mēs tiekam uzskatīti par kādu no baltu senciltīm — kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem utt. Taču tādā gadījumā šis bēdīgais pārpratums kā tāds arī jāvērtē un jāizlabo republikas ietvaros sociālistiskā internacionālisma un republikas starptautiskā prestiža labad. Mēs taču prasām tikai vienu — neviltot mūsu tautību pasēs, tā atzīstot mūsu vienlīdzību un mūsu piederību saviem vecākiem, kā tas paredzēts likumā un kā tas vienai daļai lībiešu bijis iespējams visus šos gadus padomju apstākļos. Sociālistiskā demokrātija un sociālistiskais humānisms to garantē un PSRS Konstitūcija to svinīgi pasludina!

Griežam Jūsu vērību uz to, ka Latvijā no pagātnes dziļi ir iesakņojusies šī nevērība un netaisnība pret lībiešiem, kas arī šodien vairāk vai mazāk izpaužas gandrīz visās kultūras dzīves jomās. Lībiešu valodu kā senu somugru valodu māca Tartu, Helsinku, Budapeštas un citās universitātēs, kur studē somugristiku. Pie tam mācīšanai izmanto buržuāziskā laika izdevumus, jo Padomju Latvijā nav izdota pat lībiešu valodas mācību grāmata. Pie mums pat Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā nav neviena, kas zinātu lībiešu valodu, kaut gan puse Latvijas ir nosēta ar lībiešu izcelsmes vietu vārdiem, vesels dialekts ir veidots pēc lībiešu valodas gramatikas likumiem, ir ļoti daudz aizgūtu vārdu un lībiešu valodas ietekmē stipri vien mainījusies visa latviešu valoda. Viss, kas abās valodās radies ilgo kontaktu un asimilācijas rezultātā, vēl nemaz nav izpētīts.

Vēl jo vairāk saistību izpaužas vēstures jomā.

Bet, klausoties zinātniekus, bieži ir pat neērti, jo viscaur jūtams, ka par lībiešiem nemaz nerunāt nevar, bet skaidri runāt, nezin kāpēc, negrib. Un tā ņemas ap šo jautājumu kā ap karstu kartupeli. Marksistiski objektīvas zinātniskas pieejas vietā visur velkas līdzi Ulmaņa laika noklusēšanas nostādnes atliekas.

Mūsuprāt, jebkādas tautas un valodas iznīcināšana ir zaudējums ne tikai padomju tautai, bet visas cilvēces kultūrai. Vēl jo lielāks zaudējums ir tādas tautas iznīcināšana, kuras pēdas vēsturē sniedzas tālu aiz rūnu rakstiem. Bez lībiešiem vispār nav pētama Baltijas jūras baseina tautu vēsture. Šī tauta šeit ir dzīvojusi, cīnījusies un vismaz vairāku simtu cilvēku sastāvā dzīvo te vēl šodien, bet nekur citur pasaulē.

Šobrīd, kad visa padomju tauta cīnās par dabas un gadsimtu kultūras saglabāšau, vai gan var būt lieks jautājums par lībiešu tautas un tās valodas speciālu aizsardzību? Mūsuprāt, tā nav tikai lībiešu lieta, bet katra kulturāla cilvēka, vēl jo vairāk — latviešu tautas lieta, ja tā grib izlabot gadu simteņiem ilgo netaisnību, saglabāt cieņu pret sevi un līdz ar to piederēt pie pasaules kultūras tautām.

Mēs zinām, ka zem šīs vēstules parakstītos katrs godīgs padomju cilvēks. Bet domājam, ka vākt šos parakstus būtu lieki. Mēs nešaubāmies, ka Jūs ievedīsiet kārtību, atbilstošu Padomju konstitūcijai un marksisma – ļeņinisma mācībai visos augšminētajos jautājumos, visās kultūras dzīves jomās.

Vai nepienāktos arī sodīt attiecīgos darbiniekus par pārkāpumiem pasu izsniegšanā saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 36. un Latvijas PSR Konstitūcijas 34.pantu, kas skan:

"Dažādu rasu un nacionalitāšu Latvijas PSR pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības.

Šo tiesību realizēšanu nodrošina visu PSRS nāciju un tautību vispusīgas attīstības un tuvināšanās politika, pilsoņu audzināšana padomju patriotisma un sociālistiskā internacionālisma garā, iespēja lietot dzimto valodu un citu PSRS tautu valodas.

Jebkādu tiešu vai netiešu pilsoņu tiesību ierobežošanu, tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšanu pilsoņiem atkarībā no viņu rases un nacionālās piederības, kā arī jebkādu rases vai nacionālā pārākuma, naida vai nievāšanas sludināšanu soda saskaņā ar likumu."

Domājam, ka Jums ir jāizlabo arī tā vēsturiskā netaisnība, kas tika izdarīta fašistiskajā Latvijā, kad, mainot pases, "pie viena" apmainīja arī tautību. Tādējādi daudziem lībiešiem viņu vecāki un vecvecāki pret savu gribu tika pārtaisīti par latviešiem. Šāda politika, sevišķi Talsu rajonā, vairāk vai mazāk turpinājās visus pēckara gadus. Tāpēc arhīvos ne vienmēr ir atrodamas ziņas par vecāku īsto tautību. Bez tam arhīvi izziņas par vecāku, vēl jo vairāk par vecvecāku tautību neizsniedz, un attiecīgās iestādes lieciniekus, kas apliecinātu lībiešu tautības izcelsmi, nepieņem.

Atstājam Jūsu izlemšanai, kāds ceļš atbilstu marksisma mācībai un padomju konstitūcijai, lai lībiešu izcelsmes pilsoņiem būtu nodrošinātas viņu likumīgās tiesības ierakstīt pasē savu īsto tautību. Mūsuprāt, būtu pareizi ierakstīt jaunajās pasēs tautību "lībietis" visiem, kas to vēlas, jo, kā to liecina arī šī vēstule, lībiešu tauta nekad nav piederējusi pie tām tautām, pie kurām piederēt ir bijis izdevīgi. Tāpēc prasību par ierakstu pasē "lībietis" var izdarīt tikai personas ar augstu padomju cilvēka morālo stāju, bez kādām blakus interesēm.

Gaidām Jūsu lēmumu.

1. Oskars Stalte

Rīgā, Brīvzemnieka 3-1

2. M.Zariņš

3. V.Dambergs 7. Ilmārs Sproģis

4. Paulīne Kļaviņa 8. Dainis Grasis

5. Andris Lagzdukalns 9. A.Gulbis

6. Emma Ērenštreite 10. Helmi Stalte

1978.gada jūlijā.

 

Elfrīda Žagare Visvaldis Lāms

Maija Norenberga E.Lauberga

Marga Vesmane Elvīra Zēberga

Ausma Lagzdukalna L.Lagzdukalna

Milda Zēberga Irma Fridrihsone

Arnolds Dambergs Marija Stalte

Vilis Meisters Alv. Blaževiča

Ojārs Stalts Rainis Krautmanis

Taisnības izjūtā, cieņā un simpātijās pievienojamies un atbalstām!

Dagnija Zigmonte Raimonds Pauls

Imants Ziedonis Imants Auziņš

Jānis Peters Ojārs Vācietis

Jānis Liepiņš Ludmila Azarova

Imants Zemzars Marina Kosteņecka

1978.gada augustā

Otra vestule

Pirmpublicējums

To uzrakstīja Emma Ērenštreite un kopā ar viņu parakstīja māsa Elvīra Zēberga. Tekstu 1978.gada 25.septembrī Emma Ērenštreite nodeva LKP CK, jo nebija saņemta nekāda atbilde uz 1978.gada augustā iesniegto kolektīvo vēstuli. Atbilde netika saņemta. Teksts no Emmas Ērenštreites un viņas meitas Ievas Neilandes personīgā arhīva.

Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas

pirmajam sekretāram biedram A.Vosam

Šā gada augustā Jums tika iesniegts lūgums pasu izsniegšanas jautājumā lībiešiem, ko parakstījušas esam arī mēs. Notikumu norise pēc dokumenta iesniegšanas mūsos rada izbrīnu. Gaidījām, ka jautājums tiks atrisināts vienkārši, tas ir, tiks izsniegtas pases ar attiecīgu tautības ierakstu "lībietis", un tā šī lieta būtu izbeigta. Galu galā no apmēram 1000 lībiešiem padomju varas sākumā tagad gandrīz visiem ieraksts "lībietis" pasēs ir nomainīts. Šā ieraksta atjaunošanai vajadzīgie dokumenti — vecās pases, vecāku pases, vecāku laulības apliecības u.c. — visi atrodas to pasu galdu rīcībā. Prasīt no cilvēkiem šos pierādījumus tātad nevar.

Tagad mums tiek paskaidrots, ka viss ir it kā noticis pasu galdu darbinieku mazās izglītības dēļ un pat katrai vecenītei pēc ieraksta pasē — "lībietis" — jāgriežas Augstākajā Padomē. Jums adresētais dokuments kā mazsvarīgs esot piešujams pie attiecīgās lietas.

Mūsu skatījumā dokuments, ko Jums iesniedzām, ir ļoti svarīgs un vēsturiski nozīmīgs. Tas varbūt ir pēdējais, ko rakstījuši lībieši, un katram, kas pētīs lībiešu tautas likteni, pie šī dokumenta būs jāatgriežas vai agrāk vai nu vēlāk. Tāpēc dokumenta noraksts ir nosūtīts arī muzejiem Ventspilī, Talsos, Rīgā, Tallinā un Tartu.

Ar izbrīnu vērojam, ka Jūsu prombūtnes laikā televīzija, radio un prese noklusēja piemiņas plāksnes atklāšanu lībiešu dzejniekiem Raiņa dienās, pat afišu par to izņēma no apgrozības. Tas, protams, ir sīkums un par to nebūtu ko runāt, ja tas nenotiktu pēc iesnieguma Jums un tādējādi ar to vēlreiz nebūtu apstiprināts iesniegumā rakstītais.

Rakstīšanu Jums tagad no jauna uzskatām ne tikai par padomju pilsoņa tiesībām, bet par savu partijas biedra smagu pienākumu, kuru mums uzliek 10 gadu nelegālā darba un 40 gadu partijas biedra stāžs. Mēs griežamies pie Jums kā republikas vadītāja, lai jautājums tiktu izlemts pareizi un tiktu dots rīkojums pasu galda darbiniekiem ierakstīt pasē tautību "lībietis" visiem lībiešiem, kas to vēlas, un šaubu gadījumos uzlikt par pienākumu pasu galdu darbiniekiem pašiem sameklēt vajadzīgos dokumentus iepriekšējās attiecīgo pilsoņu lietās vai arhīvos.

Buržuāziskās Latvijas politieslodzītā

/Elvīra Zēberga/

PSKP biedre no 1937.gada, Lielā Tēvijas kara dalībniece, apbalvota ar ordeņiem —

"Krasnaja Zvezda", nr.1590938, 1943. gadā, "Znak početa", nr.265080, 1965. gadā, "Oktjabrskaja revoļucija", nr.49169, 1971.g; medaļām — "Za bojevije zaslugi", nr.180573, 1941.g., "Za bojevije zaslugi", nr.1579285, 1942.g., "Za oboronu Moskvi", nr. C–031827, 1944.g., "Za pobedu nad Germanijej", nr.0375451, 1946. g. "Za trudovuju dobļestj", 1947.gadā, "Dvadcatj ļet pobedi Veļikoj otečestvennoj vojne", 1965.gadā, "Za dobļestnij trud v oznamenovaņii 100 ļetija so dņa roždeņija V.I.Ļeņina", 1970.g.

Buržuāziskās Latvijas politieslodzītā

PSKP biedre no 1938.gada

/Emma Ērenštreite/

docente, ekonomikas zinātņu kandidāte, personālā pensionāre, LKP CK sekretāra R.Neilanda atraitne.

Iesniegta 25.septembrī, 1978.g.

Ieklausīsimies: runā

lībiešu laika, gudrības

un cerību grāmata
Šim "Lībiešu krasta" un Lībiešu kultūras centra izdevumam ir gudru un lībiešu tēmai bezgala uzticīgu autoru loks, ko kopā satur gadagrāmatas pastāvīgās veidotājas — redaktore Gundega Blumberga un māksliniece Baiba Damberga. Te ir gan pamatīgas zinātniskās apceres un šerpi problēmraksti, gan nopietnu pētījumu apkopojumi un jautras lappuses labam garastāvoklim. Šoreiz — mazi citējumi no rakstiem, kas atspoguļo lībiešu kultūrainu.

Gunārs Priede pārdomās par lībiešu tēmu dramaturģijā:

Vienīgā zināmā teātra izrāde lībiešu valodā notikusi 1939. gadā Mazirbē Lībiešu tautas nama atklāšanas svētkos. Rādījuši Alekša Kivi "Nakts un diena", ko no somu valodas pārtulkojis Edgars Vālgamā, tolaik teoloģijas students Somijā.

Domās pārlaižu skatu latviešu dramaturģijai. Kādu atspulgu tajā raduši lībieši? Jāņa Akurātera "Kaupo, līvu virsaitis" (teātrī 1913. gadā), Ārija Geikina "Leģenda par Kaupo" (teātrī 1973. gadā)... Vairāk nekas nenāk prātā. Laikam tāpēc, ka mūsu klasiķi auguši novados, kur saskarsmes ar lībiešiem nebija vai, teiksim, vairs nebija. Kā citādi Rūdolfs Blaumanis, tik spilgti un paliekami iezīmējis gan vāciešus, gan ebrejus Latvijā, būtu noklusējis lībiešus? Tas pats sakāms par Annu Brigaderi, Aspaziju un Raini. Daugavas un Gaujas lībieši sen bija asimilēti, līdz Kurzemes zvejniekciemiem tālu.

Uzmanību, kā redzams, pirmām kārtām piesaistījis no Indriķa hronikas pazīstamais lībietis Kaupo, kam vēlāk daudz vietas veltījis, tautību neuzrādot, Andrejs Pumpurs eposā "Lāčplēsis". Viņam "slavenais Kaupa" ir tik varens, ka var atļaut vai neatļaut vāciešiem celt Rīgu. Dzejnieka iztēlē kā Lielvārdē un Aizkrauklē, tā Turaidā jau dzīvo latvieši, latviešu tauta. Lībieši pieminēti vienīgi sakarā ar Daugavas grīvā grimstoša vācu kuģa glābšanu un otrreiz, kad vācieši viņus un latviešus nolīgst jaunās pilsētas celšanai, kur "Kaupa", ļaužu skaļi sveikts, visus kopā uzrunā: "Mīļie tautieši!"

Taču patiesi lielas elpas dramaturģisks darbs par šo Latvijas vēsturē tik iezīmīgo personu nav radies.

Es par Kaupo iedomāju 1982. gada pavasarī, ciemojoties pie itāļu dramaturgiem Romā. Jautāju viņiem, kur varētu būt dzīvojuši un par priesteriem apmācīti, ja vispār šurp atkļuva, trīsdesmit lībiešu zēni, ko bīskaps Alberts saņēma kā ķīlniekus. Itāļu kolēģi, brīdi apspriedušies, rādīja man divstāvu mūra māju ar šauriem, romānikas pusapļa arku segtiem logiem. Kā šo kazarmjveida ēku uztvēra Kaupo, dodamies uz pieņemšanu pie pāvesta? Līdz mūsdienu Vatikāna vērienīgajai greznībai vēl vajadzēja paiet gadsimtiem, bet lībietis taču atceļoja no Turaidas, kur ēkas bija aptuveni kā Āraišu ezerpilī, nevis kā teiksmainie apartamenti, kādus mūsu priekšstatos par 13. gadsimtu iedibinājuši Raiņa "Uguns un nakts" uzvedumi latviešu teātros.

Manās lugās lībieši ienāca, sākot ar 1971. gadu, kad piedalījos Arhitektu savienības valdes divu dienu izbraukumā uz Roju, Kolku, Mazirbi un Lielirbi. Tajā pašā vasarā par lugu "Vecrīgas lībieša portrets" pārtapa kāds agrāk rakstīts scenārijs ar citu nosaukumu, bet gadu mijā uzrakstīju drāmu "Zilā". Vēl 1984. gadā atskaņas no toreizējā arhitektu brauciena uznira drāmā "Centrifūga", kur citēju kādas lībietes Mazirbē sacītos vārdus: "Mums, lībiešiem, latviešu pelēkie toņi nepatīk. Mums vajag kaut ko melnu, sarkanu, dzeltenu, lillā."

Somu valodnieka Emīla Nestora Seteles ekspedīciju pie Kurzemes lībiešiem, kas notikusi 1888. gadā, kad Rīgā skanēja III Vispārējie dziesmu svētki, apraksta vēsturniece Valda Šuvcāne . Viņas tulkojumā varam lasīt arī Lielirbē pierakstīto pasaku par vīru un sievu, ko teicis Didriķis Belte:

Reiz vīrs apprecējis sievu. Vienu gadu nodzīvojuši, tad vedis pie sievastēva un teicis, ka vairs negribot viņu.

Sievastēvs jautā: "Kāpēc tu negribi?"

Vīrs atbildējis: "Viņa man neklausa, viņa grib pār mani valdīt."

Sievastēvs saka: "Tādas ir visas sievas."

Tad sievastēvs iedevis vīram lielu grozu, pilnu ar olām, kā arī vienu ērzeli un vienu ķēvi. Lai viņš braucot pa pasauli. Kur atradīšot, ka vīrs valda pār sievu, tur lai dod pēc izvēles ķēvi vai ērzeli, bet tur, kur sieva valda pār vīru, lai dod vienu olu.

Vīrs braucis veselu gadu. Gandrīz visas olas jau bijušas atdotas, atlikušas tikai divas. Vīrs iebraucis kādā muižā un jautājis, kurš te valdot — kungs vai kundze. Kungs atbildējis, ka viņš. Tad vīrs teicis: "Nāc, es tev došu zirgu — ķēvi vai ērzeli, kuru tu pats gribi." Kungs gājis laukā skatīties. Gribot ērzeli, bet iešot pasaukt arī kundzi, tad dzirdēšot, ko viņa teikšot. Kundze teikusi, ka viņa gribot ķēvi. Kungs teicis: "Ņem tad to ķēvi!" Bet vīrs teicis: "Šeit jau nevalda kungs, šeit valda kundze." Un atdevis abas olas.

Tad vīrs braucis atpakaļ pie sievastēva. Sievastēvs teicis: "Nu tev sieva jāpatur. Pats redzēji, ka vīrs nekur nav noteicējs, bet sieva ir tā, kas valda."

Jā, šai ziņā gan lībieši laikam daudz vis neatšķiras no latviešiem un citām tautām...

Materiālus publicēšanai sagatavojusi Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"