Uzrunā Aleksandra Čaka 7. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Man nepietiek vairs ar putniem..."

Uz tā stūra, kur nevis ubags lūdz maizi sev greizs, bet kur Rīgā sastopas Brīvības un Tallinas ielas, tagad uzcirsts mūsdienīgs avīžu kiosks. 1961. gadā tajā vietā vēl it stiprs turējās divstāvu koka nams, laika zoba trīts un saules balināts. Ēkā līdzās atradās divas grāmatu tirgotavas — vienā pārdeva jaunākos izdevumus, bet otrajā, tādā kā puspagrabā, — nocenotus. Tur starp dažādām sociālistiskā reālisma sacerējumu pabirām bija kaudzē sakrauta paprāva grēda grāmatu, kurām uz muguriņas varēja izlasīt: "Zem cēlās zvaigznes". Aleksandra Čaka 1948. gadā izdotais dzejoļu krājums ar neatgrieztām lapām bija nopērkams par smiekla naudu — 20 kapeikām. Kā te neatgādināt, ka Aleksandra Čaka stipri dārgo izdevumu "Mana paradīze" pirmskara Latvijā skolēni pirkuši kaut vienu uz klasi...

Tā toreiz žurnālistikas studentu rokās nonāca viena no mākslinieciski vispretrunīgākajām dzejnieka grāmatām, kuras pirmais variants tika iespiests un iznīcināts 1946. gadā. Zem viena virsraksta un pat blakuslappusēs mēģināja sadzīvot it kā divi autori — liels dzejnieks un apjucis pantkalis, kas mēģina dainot par biedru Staļinu, Sarkano armiju, katjušu un citām līdzīgām lietām. Ieskatam kaut vai četras rindas garumgarā dzejojumā "No vēstules biedram Staļinam":

Glābēja, Sarkanā Armija, nāca,

Uzvarā, Staļin, to vadīji Tu.

Naidnieka aizsprostus lauza un vāca,

Lai visus nomāktos atbrīvotu.

Ir dzirdēti prātojumi: "Tās jau tikai tādas nodevas laikam, patiesībā dzejnieks nemaz tā nedomāja." Arī tā spriest ir virspusēji. Patiesība ir tā, ka pagaidām mums vēl nav pētījuma, grāmatas par radoša cilvēka mokām un pretrunām, pašam iekļūstot tautai sveša spēka un dzīvesveida naidīgajā atvarā. Tāda grāmata varētu būt bezgala interesanta, ja par galveno varoni tiktu izraudzīts tieši Aleksandrs Čaks.

Tomēr krājumā "Zem cēlās zvaigznes" līdzās laikmeta putām bija brīnišķīgi dzejoļi. Arī "Kaza". Šī darba pirmpublicējums meklējams tieši krājumā "Zem cēlās zvaigznes" un tagad izlasāms arī Aleksandra Čaka 7. logā "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Bruņinieku ielā:

Es guļu maigā zālē. Man rokās grāmata maza.

Nes saldu un dzeltenu vēju ar augumu līdzi sev kaza.

Es viņas siltumu jūtu un dzirdu tās elpu dziedam.

Tai mīkstās un baltās sprogas spīd līdzīgas plūmes ziedam.

Ceļ kaza debesīs galvu un saka ar mīkstu mēli,

Ko pabāž man pretī kā slaidu un sārtu arbūza šķēli.

— Man nepietiek vairs ar putniem, ar kaklā pakārto zvanu.

Es gribu tām melnām skudrām, kas lapās tev, kļūt par ganu.

Tās smaržo kā vaivari brūni un kož manas acis saldi.

Ar ko viņas darīji rāmas un baltā grāmatā valdi?—

Es smaidu un saku: — Ar garu. — Ar garu? — Un brīnās kaza.

Par svešo un savādo lietu, kurai klausa grāmata maza.

Krājumā "Zem cēlās zvaigznes" vēl sajūsmina vairāki dzejoļi par grāmatām:

Grāmatu krātuvē eju.

Staigā tur klusums kā kaķis.

Gardums guļ grāmatu lapās:

Rieksti ar mūžīgu saldmi.

Bet pievērsīsimies kazai. Šis spilgtais tēls sastopams arī citos dzejoļos, bet jo īpaši stāstā "Kukaiņu karaliene" kas sacerēts 1935. gada 9. maijā un ievietots krājumā "Eņģelis aiz letes":

"Mēs ejam pa smilšainām ielām no pilsētas laukā. Mūs pavada skaļas suņu rejas, bērnu smiekli un ābeļu zari. Tālumā kūp zilgme. Priedes mazgā savas galotnes viņas spožumā. Kaza mani ved. Lēniem, apdomīgiem soļiem. Pie kakla viņai zvana spožs, zeltots pulkstenis, bet pavēderē maigs, iesārts tesmens, svinīgi šūpodamies pavasara sanošā gaisā.

Mēs nonākam priedēs, kur jau savas kazas gana pārējās vecenītes. Es paceļu viņām savu cepuri sveicienam. Lejā burbuļo mazs strauts, un virs viņa lēkā puiku smiekli. Vārnas sēž priedēs un apdomā savu nākošo ķērcienu. Es iegulstos zālē, mākoņi pilina savu tālumu man sejā, es sapņoju un iemiegu.

Kad vecenītes kaza apostījusi un apgrauzusi visu to zāli un zemi, ko ļauj viņai striķa garums, tā pienāk man klāt, piegrūž purnu manam sānam, kutina lūpas ar savu balto, zemes dvingas pilno bārdu un zvana man ausīs ar savu kaklā mirdzošo kapara zvanu.

Es pamostos un pāreju uz citu vietu. Tā tas turpinās līdz tam brīdim, kad viņa velk mani uz upīti padzerties. Mēs dzeram blakus no viena un tā paša atvara. Man liekas, ka kazas bārda smaida. Es guļu uz vēdera atspiedies ar krūtīm pret krasta pēdējām velēnām. Rokas man ūdenī līdz pašam strauta dibenam. Viņām apkārt lēkā mazas, zeltītas mailītes, piedur savu purnu manai rokas ādai un tad žigli aizspurdz gluži kā zvirbuļi.

Pēc tam vairs es kazu ganīties nevedu. Saule jau pusdienā, kazas tesmens maigs un smags kā medus. Mēs atkal lēniem, apdomīgiem soļiem ejam uz mājām. Vārtos smaidīdama gaida vecenīte un saņem kazu."

Tik vienkārši, bet vienlaikus gleznaini spēj rakstīt vienīgi dzejnieks. Tas pats, kas prot saprasties un runāt par grāmatām pat ar kazu. Iespējams, ka 1935. gadā tapušajam stāstam un 1948. gadā iespiestajam dzejolim ir bijis viens un tas pats ierosmes avots.

Starp citu — kazu savulaik tautā saukāja gan par velnaģīmi, gan Staļina govi. Droši vien, ka nepelnīti.

Jo Rīgā sešdesmitajos gados bija arī jauniešu iecienīta kafejnīca, ko viņi paši sauca par "Kazu".

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs