Par mūsu gruzīnu draugu, kas skumst pēc Latvijas

Jubilejas vārdi Ušangam Sahlthucišvili laikrakstā "Literārā Gruzija", ar jubilāra atzīmi apakšā

Ušangs Sahlthucišvili, kuram šī gada maijā palika 60 gadi, 1962.gadā iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, apguva latviešu valodu un literatūru. Pēc Universitātes beigšanas vienlaikus bija Tbilisi un Latvijas universitāšu aspirants. Nodarbojās ar vietvārdu vākšanu Rietumgruzijā, publicēja vairākus zinātniskus darbus un, salīdzinot gruzīnu un latviešu vietvārdus, aizstāvēja doktora disertāciju toponīmikā. Taču lielākā Ušanga mīlestība ir Latvija, latviešu valoda, literatūra, kultūra, kas izpaužas viņa Tbilisi universitātē lasītajos un lasāmajos latviešu literatūras un valodas akadēmiskajos kursos. Kaut gan vienlaikus Gruzijā viņš nolasījis arī simtiem publisku lekciju par Latviju un tās gara bagātībām, vienmēr nesdams sev līdzi grāmatu un diapozitīvu krājumus. Periodikā publicēti daudzi U.Sahlthucišvili tulkotie latviešu prozas rakstnieku — A.Upīša, Ē.Vilka, V.Belševicas, E.Līva, E.Lukjanska, A.Bela, Z.Skujiņa, V.Skaiļa u.c. — stāsti. Iznākuši divi stāstu krājumi, A.Bela romāns "Būris" un citi darbi. Pagājušajā gadā Tbilisi izdotas divas grāmatas: viena — viņa paša, otra — latviešu prozaiķu darbu tulkojumi. Par tām rakstījis arī "Latvijas Vēstnesis". Esmu Gruzijā bijis trīspadsmit reizes, un parasti tajās kopā ar Ušangu apceļojām Gruzijas dažādos novadus.

Pašreiz Gruzijā tāpat kā Latvijā notiek reformas, kuru rezultātā visvairāk cieš pensionāri un inteliģence, to vidū — augstskolu docētāji, kas saņem vien nožēlojamus grašus. Ušangs savā vēstulē skumst par to, ka līdzekļu trūkuma dēļ nespēj atlidot uz Rīgu: ceļš ir dārgs, jo ar Rīgu nav tiešas aviosatiksmes; jālido caur Maskavu vai kādu Rietumeiropas pilsētu, un tas nav viņa iespējās. Latvijai nav arī savas vēstniecības Gruzijā, ir tikai goda konsule Regīna Jakobidze, kura, braucot uz Rīgu pie savas mātes, atved Ušanga vēstules. Tomēr gribas, lai šo man latviski sūtīto vēstuli (gan saīsinātu) publicētu arī Jūs, jo tā būtībā adresēta mums visiem un apelē pie mūsu visu sirdsapziņas.

Runa taču ir par cilvēku, kurš tik daudz darījis Latvijas labā un joprojām grib darīt pēc iespējas tuvāku mūsu Latviju savai Gruzijai un Gruziju — Latvijai. Domāju, mums — mūsu kultūras mecenātiem, grāmatizdevējiem, bagātākiem kultūras cilvēkiem vai firmām — būtu jāatrod iespēja, lai Ušangs var vismaz atbraukt šogad uz paredzēto latviešu literatūras tulkotāju semināru. Dr. Ušanga Sahlthucišvili adrese ir: Tbilisi universitāte, Toponīmikas laboratorija, I.Čavčavadzes ielā 1, Ind. 380028.

Prof. Pēteris Zeile,

Dr. habil. philos.

Sirsnīgs sveiciens no Tbilisi!

Sūtu Tev, vecais draugs Pēter, šo vēstuli ar Latvijas goda konsuli Gruzijā Regīnu Jakobidzi. Jo vēstules pastā ceļo ļoti ilgi, pa aplinkus ceļiem, kā jau esam konstatējuši, bieži nesasniedzot adresātu.

Pēter, draugs, es nereti jūtos tā, it kā joprojām Tev rakstītu jo bieži vēstules, runātu par Latviju un Gruziju, par literatūru, kopīgiem draugiem — Reini Ādmīdiņu, Oskaru Gertu, Vilni Eihvaldu un citiem. Staigātu pa Rīgu, peldētos jūrā pie Košraga, ceļotu Kahetijā, gan Tavā Latgalē... Kā kādreiz.

Bet, kad uzzināju, ka Regīnas kundze ved uz Rīgu meitenes, kurām viens no vecākiem ir latvietis, bet otrs gruzīns, brauc uz neaizmirstamajiem Dziesmu svētkiem, biju spiests uz papīra uzmest tikai dažas steidzīgas un diezgan sāpīgas domas. It kā kādreizējais prieks un liela gandarījuma izjūta būtu attālinājusies un izzudusi pagātnes miglājā...

Zināmu laiku bija cerības, ka man vēl kaut reizi izdosies aizbraukt uz Rīgu. Bet tagad jūtu, ka Dies vai to izdosies izdarīt. Jo nevaru te atrast kādu cilvēku, kas varētu palīdzēt to izdarīt. Kaut gan pagājušajā gadā iznāca divas manas grāmatas, viena — latviešu prozistu darbu tulkojums, otra — oriģināla. Bet tiem, kuri mīl literatūru, — nav naudas, un tie, kam ir nauda, — nelasa grāmatas... Un no docenta algas nevar atlikt kaut vienu laru

Pēter, es laikam esmu liels ideālists, savā dzimtenē starp rakstniekiem, docētājiem, studentiem joprojām runāju par Latviju, latviešiem, latviešu literatūru. To zina un var apliecināt jūsu konsula kundze Regīnas kundze. Man ir studentu grupa, kurai mācu latviešu valodu; neoficiāli, balstoties uz savu ierosmi un entuziasmu. Bet ar jauno mācību gadu, no septembra, lasīšu Filoloģijas fakultātē latviešu literatūras kursu, akcentējot arī latviešu un gruzīnu kultūras sakarus. Taču man trūkst jaunākās literatūras, būtu jāpapildina agrāk izstrādātā programma. Tāpēc būtu ļoti svarīgs brauciens uz Rīgu, lai sagatavotu pilnvērtīgu atjauninātu lekciju kursu.

Es domāju, ka tikai Tu vari man šajā ziņā palīdzēt. Jo Tu pašlaik esi vienīgais, kurš zina, ko es daru attiecībā uz Latviju. Visi mani šajā lielo pārmaiņu laikā aizmirsa — gan Universitāte, gan Latvijas Rakstnieku savienība; es pat nezinu, vai tāda pastāv un kas to vada. Man liekas, ka Latvijas Rakstnieku savienībā neinteresē, ko mēs darām, ko tulkojam, kā varam izdot... Bet es ļoti steidzos, gribu audzēt Gruzijā latviešu tautas draugus, kas tāpat iemīlētu Latviju kā es. Paši lasīs, paši spriedīs, nevis klausīsies Maskavas televīzijas melu blēņas.

Skumīgākais ir arī tas, ka latviešu draugs un popularizētājs Gruzijā tagad es palieku viens vienīgais. Jo mani draugi, kuri kopā ar mani Latvijas Universitātē apguva latviešu valodu — Džemals Silagadze un Besiks Džorbenadze —, diemžēl, vairs nav starp mums. Besiks nomira pirms četriem gadiem, Džemals — aizpagājušajā gadā; abi — ar infarktu.

Lūdzu piedod man, ka apgrūtinu ar tādiem bēdīgiem ziņojumiem. Jo gadi iet, es arī gribu vēl paspēt ko izdarīt mūsu tautu tuvināšanā... Cerēsim, ka rīt vai parīt būs saulainākas dienas. Varbūt šodien jusējiem un mūsējiem tādi cilvēki nav vajadzīgi. Bet es esmu pārliecināts, ka rīt vai parīt tas būs svarīgi, un tā atsvešināšanās josla, kas radusies, izzudīs. Tāpēc, kamēr vēl ir laiks un spēks, es daru visu no manis atkarīgo, lai latviešiem pie mums Gruzijā būtu draugi un cienītāji.

P.S. Dēls Kahi beidza Filoloģijas fakultāti, drīz vien jau otrreiz dosies uz Zviedriju papildināties. Ja Jūs atbrauksit uz Tbilisi, mēs ļoti būsim priecīgi. Sveiciens mūsu draugiem — ja viņi vēl atceras mūs: Leilu

Cieņā draugs

20.06.1998. Tbilisi