Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te

paši sev likumus lemt

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 276/277., 23.09.98.

Latvijas valsts aizstāvju vienība 1919. gada rudenī

Alfrēda Birznieka

(1889—?) laiks

(1.09.1919.–8.12.1919.; 28.06.1923.–8.05.1924.)

No iekšlietu ministra

biedra par ministru

Šūpulis kārts lauksaimnieka ģimenē Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagastā. Pirmo izglītību ieguvis Līvbērzes pagasta skolā, absolvējis Jelgavas reālskolu, 1907.gadā iestājies kā brīvklausītājs Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet nākamajā gadā pēc latīņu valodas pārbaudījuma izturēšanas imatrikulēts par studentu Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru ar pirmās šķiras diplomu beidzis 1912.gada pavasarī. Tā paša gada rudenī uzņemts Pēterpils Tiesu palātas rajona zvērinātu advokātu palīgu pulkā, iestājies darbā par faktisku palīgu pie pazīstamā latviešu sabiedriskā darbinieka Andreja Stērstes (1853—1921), kur arī uzsācis advokatūras praksi. Pirmā pasaules kara laikā aizbraucis uz Astrahaņu, kur pelnījis maizi apriņķa zemstē. 1916.gadā atgriežas Latvijā un strādā Rīgā Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejā. Vāciešiem ieņemot pilsētu, 1917.gada septembrī pārceļas uz Tērbatu, kur ieņem Vidzemes guberņas cietuma inspektora posteni. 1918.gada februārī atgriežas Jelgavā, turpinot advokāta darbu. Pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas no 1918.gada novembra līdz 1919.gada februārim strādā par iekšlietu ministra biedru. Seko darbs atkal Jelgavā, kur uzņemts zvērinātu advokātu kārtā. 1919. gada rudenī no jauna uz dažiem mēnešiem kļūst par šā resora vadītāja labo roku (oficiāli par biedru, bet faktiski par ministru), vēlāk 1923.—1924.gadā gandrīz gadu nostrādā par iekšlietu ministru.

Birznieka laikā 1919.gada 20.septembrī viņš un Ministru prezidents Ulmanis parakstīja pagaidu noteikumus par apriņķu padomēm un valdēm. Tām bija jārūpējas par "apriņķa saimnieciskās dzīves vajadzībām un apriņķa labierīcību." Padomei bija plašas funkcijas. Noteikumi paredzēja, ka apriņķa padome:

"a) lemj par apriņķa nodevām naudā un graudā,

b) pārvalda apriņķa kapitālus un īpašumus,

c) lemj par pārtikas lietām apriņķī,

d) pārzin apriņķa ceļus un satiksmes līdzekļus,

e) lemj par šķūtīm,

f) rūpējas par ugunsgrēku novēršamiem līdzekļiem,

g) ierīko un pārvalda slimnīcas un citas labdarības iestādes,

h) lemj par sērgu apka®ošanu,

i) lemj par izglītības iestāžu ierīkošanu un uzturēšanu, (dokumentā gan pazudis burts "j"... — R.T.),

k) rūpējas par lauksaimniecības, rūpniecības, kooperācijas, tirdzniecības un kredita veicināšanu,

l) rūpējas par sabiedrisku darbu organizēšanu apriņķī,

m) spriež par visiem citiem, ar valsts likumiem saskanošiem jautājumiem, kurus savā darbībā atrod par ievērojamiem un

n) pārrauga pašas nodibināto iestāžu un apriņķa valdes darbību."

Apriņķa padome sastāv no 15 līdz 24 locekļiem, kurus ievēlē pagastu padomju delegāti no sava vidus uz proporcionālu vēlēšanu pamata. Tā ievēlē priekšsēdētāju, viņa biedru, četrus valdes locekļus un divus kandidātus. Apriņķa valdē vēl ieiet valdības ieceltais pastāvīgais loceklis, kas ir valdes priekšsēdētājs (turpinājās taču karš! — R.T.) un sasauc valdes sēdes vismaz reizi mēnesī. Pagastu delegātu sapulce ievēlē revīzijas komisiju — 3 līdz 5 locekļu sastāvā. Apriņķa valdes pastāvīgo locekli algo no valsts līdzekļiem, valdes locekļus, darbvedi un pārējos darbiniekus — no apriņķa līdzekļiem.

Tautas padome vienā sēdē 1919.gada 6.oktobrī pieņēma trīs normatīvos aktus, kuri regulēja personu dokumentu sistēmu jaunajā valstī: pagaidu noteikumus par iekšzemes pasēm, noteikumus par ārzemju pasēm un noteikumus par ārzemju pilsoņu pasu pieteikšanu un ārzemnieku uzturēšanos Latvijā.

Pirmo noteikumu sākumpunkti bija šādi:

"1. Ikvienam Latvijas valsts pilsonim, kas dzīvo valsts robežās, vajadzīga savas personības apliecībai pase.

2. Pagastu iedzīvotājiem pases izdod apriņķu priekšnieki vai viņu palīgi caur pagastu pašvaldības izpildu orgāniem.

3. Pilsētās un miestos pases izdod vietējā policija."

Pasi nevarēja izdot nevienam, kas nepierādīja savu personību ar dokumentiem vai drošiem galviniekiem. Tā bija vajadzīga katram pilsonim, sākot ar 14 gadu vecumu. Pases izdeva uz nenoteiktu laiku.

Otrie noteikumi nosacīja, ka neviens Latvijas pilsonis nevar atstāt valsts robežas bez ārzemju pases. Tās izdod Ārlietu ministrija (ĀM), bet ostas pilsētās un attālākos valsts apgabalos saziņā ar Iekšlietu ministriju (IeM) — vietējās valsts iestādes un amatpersonas latviešu, franču, angļu, krievu un vācu valodā. Ārzemju pase derīga vienam braucienam, un to izdod uz 6 mēnešiem.

Trešie noteikumi paredzēja, ka Latvijā var iebraukt tikai tie ārzemju pilsoņi, kuri savas pases pieteikuši pie attiecīgiem Latvijas priekšstāvjiem ārzemēs. Ikvienam ārzemju pilsonim, kas ierodas Latvijā, sava pase nekavējoties jāpieteic ĀM vai tās pilnvarotām amatpersonām. Ar pieteiktu pasi ārzemnieks drīkst uzturēties Latvijā 14 dienas. Ja viņš vēlas to darīt ilgāk par šo laiku, jāizņem sevišķa atļauja no ĀM vai tās pilnvarotām amatpersonām, kuru izdod ne ilgāk kā uz vienu gadu.

Jau Birznieka laikā — 1919.gada 23.septembrī — tika pieņemti pirmie pagaidu noteikumi par Latvijas galvenās konfesijas — evaņģēlisk. luterāņu — konsistorijām. Šīs baznīcas likumi un visi ar tiem sakarā esošie rīkojumi, cik tālu tie saskanēja ar valsts Satversmi (Tā gan vēl nebija pieņemta. —R.T.) un jaunajiem noteikumiem, palika pagaidām spēkā. Šajā aktā bija strikti pateikts: "Patronāts atcelts. Patronu tiesības un pienākumi pāriet uz draudzēm." Līdz ar to vācu muižnieki zaudēja savas gadsimtu ilgās privilēģijas mācītāju izrīkošanā. 23.septembra noteikumi paredzēja, ka draudze ar savu priekšstāvju starpniecību ievēlē mācītāju un pārvalda baznīcas mantu. Mācītājus apstiprina amatā konsistorija, kuras trīs garīgos un trīs laicīgos locekļus un viņu vietniekus ieceļ Iekšlietu ministrija. Pa vienam no tiem jābūt vācu tautības. Konsistorijas locekļi ievēlē prezidentu un divus viceprezidentus, no kuriem vienam jābūt latvietim, otram — vācietim. Tika atcelts ģenerālsuperintendanta amats, tā pienākumus uzticot konsistorijas prezidenta garīgajiem biedriem katram savas tautības robežās. Konsistorija bija padota administratīvās lietās IeM, un juridiskās lietās — Tiesu palātai.

Tautas padomes 1919.gada 23.augusta sēdē pēc Jāņa Zālīša referāta un debatēm Birznieks aizstāvēja IeM izstrādāto likumu par pavalstniecību. Viņš vispirms akcentēja šī dokumenta lielo politisko nozīmi Latvijā, norādot, ka "valsts teritorijas iedzīvotājiem (..) vajaga būt pilnīgi noteiktiem, juridiski konstatējamiem", ka "mums vajaga būt garantijai, lai vismaz mūsu valsts pilsoņi ir valstisks elements." Iebilstot dažiem oponentiem, kuri prasīja, lai piešķir pilsoņu tiesības visiem tiem, kurus pats liktenis esot piespriedis te (Latvijā — R.T.) atrasties," Birznieks teica cita starpā: "Bet sakat, vai nav veselas ļaužu kategorijas, kuras apstākļi arī spieda te šurpu nākt (..) Vai mums tie visi ir jāuzņem? Nē. Viņi te ir atnākuši, viņi te ir dzīvojuši un, es ceru, viņi arī vēl ilgi te dzīvos. Bet mums viņi nebūt nav jāuzņem par valsts pilsoņiem."

Tautas padome apspriesto likumu pieņēma vienbalsīgi (Tas bija rets gadījums jaunās valsts parlamentārajā praksē!). Tā kā šis akts ir neliels un cieši sasaucas ar mūsdienām, ir vērts to publicēt pilnīgā veidā.

Tautas padomes sēdē 1919.g. 23.augustā pieņemtais

Likums par pavalstniecību.

1. Par Latvijas valsts pilsoni skaitas ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bij jau pirms 1.augusta 1914.g. piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā.

2. Pilsoņi, kas pagaidām uzturas ārpus Latvijas robežām, bet citādi apmierina § 1. minētās prasības, nezaudē Latvijas pavalstniecības tiesības, ja viņi viena gada laikā no šī likuma izsludināšanas dienas atgriežas Latvijā, vai reģistrējas kā Latvijas pilsoņi pie kādas no Latvijas diplomātiskām priekšniecībām ārzemēs vaj arī paziņo savu vēlēšanos palikt Latvijas pavalstniecībā iekšlietu ministrim.

Piezīme. Valstis, ar ku®ām Latvijai nav diplomātisku sakaru, gada termiņš sākas no šādu sakaru nodibināšanas.

3. Bijušās Krievijas pavalstnieki, ku®u pastāvīgā dzīves vieta ir ārpus Latvijas, bet ku®i ir cēlušies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, kā arī šādu personu pēcnācēji, tāpat arī tie, ku®iem Latvijā pastāvīga dzīves vieta, bet ku®i tomēr neapmierina § 1. minētās prasības, ja viņi vēlas iegūt Latvijas valsts pilsoņu tiesības, iesniedz lūgumus dēļ uzņemšanas Latvijas pavalstniecībā iekšlietu ministrim, ku®š šos lūgumus ar savu atsauksmi nodod Ministru kabineta izspriešanai. Tie, kas dzīvo Latvijā, iesniedz lūgumus sešu mēnešu laikā, skaitot no šī likuma izsludināšanas dienas.

Piezīme: Latvijas apvidos, kur vēl nedarbojas civilpārvaldes orgāni, sešu mēnešu laiks skaitas no šo orgānu nodibināšanas.

4. Citu valstu pavalstniekus var uzņemt Latvijas pavalstniecībā, ja viņi ne mazāk kā pieci gadi bez pārtraukuma nodzīvojuši Latvijas robežās. Lūgumi par uzņemšanu iesniedzami iekšlietu ministrim un izspriežami no Ministru kabineta.

Piezīme: Laiks no 1.augusta 1914.g. līdz 1.augustam 1919.g. nav ierēķināms šai paragrāfā minētā piecu gadu termiņā.

5. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā § 4. minētie citu valstu pavalstnieki var, iesniedzot lūgumus iekšlietu ministrim, iegūt Latvijas pilsoņu tiesības, nenodzīvojuši pieci gadi Latvijas robežās, uz Latvijas Tautas padomes sevišķa lēmuma pamata.

6. Lēmumi par pilsoņu tiesību piešķiršanu publicējami pēc tam, kad jaunuzņemtais pilsonis devis noteiktu zvērestu vaj svinīgu apsolījumu. Pilsoņu tiesības skaitas par iegūtām līdz ar minēto zvēresta vaj svinīga apsolījuma nodošanu.

7. Nepilngadīgo, to starpā arī leģimeto un adopteto, valsts piederība skaitas līdz viņu pilngadībai pēc vecāku vaj adoptētāju piederības. Sieviete ar iedošanos laulībā pāriet vīra pavalstniecībā. Latvijas pavalstniece, kas iedevusēs laulībā ar ārzemnieku, pēc laulības izbeigšanās var iegūt atpakaļ Latvijas pavalstniecību § 2. minētā kārtībā bez jebkāda laika ierobežojuma.

8. Neviens nedrīkst vienā un tanī pašā laikā būt par pavalstnieku Latvijā un kādā citā valstī. Pretējā gadījumā viņš zaudē Latvijas pilsoņa tiesības.

9. Latvijas pilsoņi, kas vēlas izstāties no Latvijas pavalstniecības, iesniedz par to lūgumus iekšlietu ministrim. Lūgumā jāuzrāda, kādas valsts pavalstniecībā lūdzējs vēlas iestāties, un jāpieliek apliecība no attiecīgas valsts, ka viņa ir ar mieru uzņemt lūdzēju savā pavalstniecībā.

Tautas padomes prezidents

Sekretārs

Birzniekam vadot IeM, 1. Saeima (1922—1925) pieņēma divus konceptuālus konstitucionālus aktus, kuri garantēja Latvijas iedzīvotājiem plašas politiskas brīvības (1922.gadā apstiprinātajā Satversmē nebija nodaļas par pilsoņu tiesībām un pienākumiem). Valsts prezidenta J.Čakstes 1923.gada 18.jūlijā izsludinātā likuma par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām 1. pantā bija teikts:

"Visiem Latvijas iedzīvotājiem šī likuma robežās ir tiesības brīvi apvienoties biedrībās, politiskās organizācijās un reliģiskās apvienībās. Šo biedrību, organizāciju un apvienību darbība un mērķi nedrīkst runāt pretīm Latvijas valsts likumiem."

Šā panta piezīmēs bija nosacīts, ka aktīvā kara dienestā esošām personām ir aizliegts būt par politisku organizāciju biedriem, par šo organizāciju pārvaldes orgānu locekļiem nevar būt personas ar pastāvīgu dzīves vietu ārzemēs, un ārzemnieku dibināmām organizācijām vajag iekšlietu ministra atļaujas.

Par biedrību likums atzina vairāku personu apvienošanos kopīgā darbībā zināmu mērķu sasniegšanai, par savienību — divu vai vairāku biedrību darbības saskaņošanai, izveidojot to kopīgu pārvaldes orgānu.

Kooperatīvu, akciju, paju, apdrošināšanas u.c. peļņas sabiedrību, kā arī publiski tiesiska rakstura reliģisku organizāciju darbību regulēja īpaši noteikumi.

Par biedrību vai politisku organizāciju locekļiem varēja būt abu dzimumu personas ne jaunākas par 18 gadiem, par biedriem interesentiem — ne jaunākas par 16 gadiem.

Diezin vai tomēr par demokrātisku varēja atzīt likuma 8.panta prasību:

"Biedrībām, politiskām organizācijām vai to nodaļām jāziņo vietējai policijai divu nedēļu laikā sava atrašanās vieta, kā arī valdes orgānu locekļu vārdi, uzvārdi un dzīves vietas; par katru pārgrozību jāpaziņo policijai viena mēneša laikā."

Reģistrācijas pieteikumam līdz ar statūtiem apgabaltiesai, kuras rajonā bija paredzams organizācijas valdes sēdeklis, pietika ar piecu dibinātāju parakstiem, kuri bija jāapliecina pie notāra, miertiesneša vai vietējā pašvaldībā. Sūdzības par reģistra pārziņa rīcību bija iesniedzamas apgabaltiesā.

Politiskās organizācijas vajadzēja reģistrēt arī Iekšlietu ministrijā, iesniedzot programmu un statūtus, kuri bija jāparaksta vismaz pieciem dibinātājiem.

Savā ziņā policejisks bija arī likuma 30.panta noteikums: "Politisku organizāciju nodaļas, pēc to dibināšanas sapulces noturēšanas un pārvaldes orgānu izvēlēšanas, to centrālās iestādes pieteic vietējiem apriņķu priekšniekiem vai prefektiem.

Nodaļas, ku®u darbības apjoms pārsniedz vienas prefekturas vai apriņķa robežu, pieteicamas Iekšlietu ministrijai."

Tajā pašā 18.jūlijā izsludinātā likuma par sapulcēm pirmie trīs panti skanēja:

"1. Visiem pilsoņiem, šī likuma robežās, ir tiesība, kā slēgtās telpās, tā arī zem klajas debess, sasaukt sapulces un sapulcēties mierīgi un neapbruņoti.

Piezīme. Ārzemnieku sarīkotām sapulcēm un gājieniem ir vajadzīga vietējā policijas priekšnieka atļauja.

2. Sapulces var būt kā slēgtas, tā arī atklātas. Par slēgtām sapulcēm atzīstamas tādas, ku®as ir pieietamas vienīgi iepriekš noteiktam apmeklētāju sastāvam (reģistrētu organizāciju biedru sapulces, pārvaldes organu sēdes). Visas citas sapulces atzīstamas par atklātām.

3. Slēgtas sapulces var sarīkot bez iepriekšējas pieteikšanas un atļaujas."

Diezgan amizanti bija šā akta nākamie divi panti: sapulcēm zem klajas debess ceturtdaļas kilometra attālumā no Saeimas sēžu vietas (Sic!) pa sēžu laiku ir vajadzīga atļauja, kā arī sapulces nevar rīkot uz sliežu ceļiem (Sic!) un atklātai satiksmei domātās vietās.

Sapulces kā slēgtās telpās, tā brīvā dabā vajadzēja pieteikt ar rakstu: pilsētās —policijas prefektam vai attiecīgam pilsētas vai dzelzceļa policijas priekšniekam, uz laukiem — apriņķa priekšniekam vai viņa palīgam iecirknī vai dzelzceļa policijas priekšniekam ne vēlāk kā 24 stundas pirms sapulces atklāšanas.

Likums noteica, ka sapulcēs pastāv vārda un valodas brīvība, taču ir aizliegts aicināt uz "noziedzīgiem nodarījumiem vai tos slavēt." Bargs bija tā 13.pants: " Ja sapulcē notika trokšņošana, lamāšanās, runātāju traucēšana, varas darbi vai citi kārtības traucējumi, sodu likumos paredzētās nelikumības, tad personai, ku®a atbildīga par kārtību, nekavējoties jāspe® soļi kārtības atjaunošanai.

Ja sapulces rīkotājs vai vadītājs nespēj ar savu varu nodibināt kārtību, tad viņš uzaicina policijas priekšstāvi gādāt par kārtību. Policijas priekšstāvim sapulces rīkotāja vai vadītāja uzaicinājums jāizpilda. Ja arī policijas priekšstāvim neizdodas kārtību nodibināt, tad sapulces vadītājs sapulci slēdz, bet policijas priekšstāvis sastāda protokolu vainīgo saukšanai pie atbildības. Ja sapulces vadītājs šādos apstākļos atteicas sapulci slēgt, tad to dara policijas priekšstāvis."

Gājieniem pa ielām un laukumiem vajadzēja prefekta vai apriņķa priekšnieka atļauju, kura bija jālūdz vismaz trīs dienas pirms pasākuma norises. Par lūguma noraidīšanu un tās motīviem gājiena rīkotāji bija jāinformē vismaz 12 stundas iepriekš. Parastie bēru un kāzu gājieni, kā arī reliģiskas procesijas, varēja notikt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Pēc atkāpšanās no ministra amata Birznieks aizgāja arī no politiskās dzīves. Viņš strādāja advokāta darbu, pildīja Sarkanā Krusta valdes locekļa pienākumus un bija apdrošināšanas a/s "Daugava" valdes priekšsēdētājs. Līdz pat liktenīgajam 1941.gada 14.jūnijam, kad Strēlnieku ielas 5.nama 3.dzīvoklī ieradās čekisti, lai nosūtītu eksministru uz salto Sibīriju, no kurienes viņš vairs neatgriezās.

Arveda Berga

(1875—1941) laiks

(9.12.1919. – 18.06.1921.)

Trešais

iekšlietu ministrs

Daudzu namu saimnieka un dižā bazāra īpašnieka Kristapa Berga dēls. Pabeidzis privātskolu, 1888.gadā iestājies Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru absolvējis 1892.gadā. Seko tieslietu zinību studijas Tērbatas universitātē, saņemot jurista diplomu 1896.gadā. Tūdaļ pēc mācībām Bergs dodas uz Pēterpili, kur strādā par tieslietu amata kandidātu apgabaltiesā un Tiesu palātā. 1901.gadā atgriežas dzimtenē un kļūst par advokātu, rosīgi piedaloties Rīgas latviešu biedrības darbā. Viens no lielā dienas laikraksta "Baltijas Vēstnesis" redaktoriem un izdevējiem (1903—1906). 1905.gadā nodibina Demokrātu partiju un iesaistās tautas kustībā. Par to izraida no Latvijas. 1908.gadā atgriezies dzimtenē, līdztekus maizes darbam advokatūrā rosīgi darbojas Rīgas latviešu izglītības biedrībā un Rīgas liberāļu klubā, nododamies progresīvās inteliģences organizēšanai. Pirmā pasaules kara laikā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas priekšsēdētāja biedrs un viens no Pēterpilī iznākošā laikraksta "Baltija" redaktoriem (1916—1917). Aktīvi piedalās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā (1917—1018). Uzraksta vairākas brošūras, arī citvalodās, kurās tiek propagandēta Latvijas neatkarības ideja. 1919.gadā strādā Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē.

1919.gada beigās Ulmanis sastādīja jau trešo Pagaidu valdību, uzaicinot par tās locekli arī bezpartijiskās Nacionālās apvienības biedru, jau pieredzējušu politiķi Arvedu Bergu. Tā kā tuvojās Latvijas trešās zvaigznes atbrīvošana, jaunais iekšlietu ministrs sāka savu karjeru ar Latgales jautājumu kārtošanu, par savu biedru ieceļot pazīstamo Latgales politiķi Franci Trasunu.

15.decembrī Ulmanis un viņš parakstīja noteikumus par Latgales lietu departamentu. Lūk, to pirmie trīs punkti:

"1. Latgales lietu departaments ir pievienots Iekšlietu ministrijai, un viņu vada iekšlietu ministra biedrs, kuram visās un kabineta sēdēs ir padomdevēja balss tiesība, bet speciālās Latgales lietās arī lemjošas balss tiesība.

2. Latgales lietu departamenta kompetences līdz pilnīgai Latgales atbrīvošanai un Latgales pārvaldes iestāžu nodibināšanai ir:

a) informēt valdības iestādes par Latgales īpatnībām, vajadzībām un apstākļiem;

b) izstrādāt Latgales īpatnējus likumprojektus;

c) veicināt grāmatu, rakstu, avīžu izdošanu, iespiest valdības likumus un rīkojumus latgaliešu izloksnē un vākt statistiskus datus par Latgali.

3. Latgales lietu departaments:

a) ievākt ziņas no valdības iestādēm par Latgales lietām;

b) sazinās ar valdības iestādēm Latgales lietās;

c) dod atsauksmes par Latgalē ieceļamiem ierēdņiem, sākot no 5.algu kategorijas un augstāk;

d) griežas tieši pie visiem valdības resoriem ar likuma motivējumiem un priekšlikumiem par Latgales lietām."

Departamentā bija 4 nodaļas: kultūras, pašvaldības, zemes ierīcības un bēgļu ar kopskaitā deviņiem darbiniekiem — direktoru, diviem darbvežiem u.c.

Kad sekmīgi noritēja Latgales atbrīvošana un turienes katoļi atguva ticības brīvību, TP 1921.gada 21.janvārī pieņēma likumu par valdības un pašvaldības iestādēs svinamām dienām. To bija daudz, varbūt pat par daudz, jo dzīves atjaunošana bija tik tikko sākusies. Svināms bija "18.novembris, visas svētdienas, Jauns gads, Zvaigznes diena, Lielā lūdzamā diena, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lieldienas (trīs dienas), Jēzus debesbraukšanas diena, Vasaras svētki (trīs dienas), Jāņi (divas dienas — 23.un 24.jūnijā), Ziemas svētki (trīs dienas — 25., 26.un 27.decembrī).

Piezīme. Latgalē nav svētījama Lielā lūdzamā diena, bet ir svētījamas šādas svētku dienas:

Vissvētākā Sakramenta diena, Vissvētākās Marijas šķīstīšanas diena (2.februārī), Vissvētākās Marijas pasludināšanas diena (25.martā), Sv.Pētera un Pāvila diena (29.jūnijā), Vissvētākās Marijas debessuzņemšanas diena (15.augustā), Vissvētākās Marijas piedzimšanas diena (8.septembrī), Visu svēto diena (1.novembrī), Vissvētākās Marijas ieņemšanas diena (8.decembrī)."

Kad visa Austrumlatvija bija kļuvusi brīva, Ulmanis un Bergs 1920.gada 30.aprīlī parakstīja Latgales pagastu satversmes pagaidu noteikumus, kuri bija izdoti 1919.gada 16.jūlija likuma kārtībā. To pirmajos pantos bija paredzēts, ka "visos Latgales pagastos tūdaļ uzsākama jauna pašvaldības iestāžu organizēšana (..), kur pa okupācijas (vācu — R.T.) vai lielinieku laiku agrākās pagastu robežas tikušas grozītas, tās atkal atjaunojamas". Tālāk noteikumi bija gandrīz pilnīgi identiski 1918.gada 4.decembrī apstiprinātajam Latvijas pagastu satversmes pagaidu likumam (sk. rakstu par Miķeli Valteru "LV" 1998.g. 23. septembra numurā).

Iekšlietu ministrija (IeM) 1920.gadā daudz domāja par pašvaldību darbības organizēšanu arī citos Latvijas novados, par to liecina vairāki nozīmīgi normatīvi akti. Piemēra pēc divi no tiem.

1920.gada 6.februārī Ulmanis un Bergs akceptēja pagaidu noteikumus par zemes ceļu labošanu. To kvintesence bija atrodama pirmajos trīs pantos:

"1. Labojami un uzturami labā kārtībā visi dažādās kategorijās iedalītie zemes ceļi, kuru labošana naturālklaušu veidā bija obligatoriska 1915.g. pirms vācu karaspēka iebrukuma Latvijā. Pa kara laiku ierīkotie jaunie ceļi labojami uz šo noteikumu pamata tanīs gadījumos, ja attiecīgās apriņku pašvaldības iestādes, saziņā ar apriņķu ceļu un būvju pārvaldēm, atrod šo ceļu uzturēšanu par nepieciešamu un nodod tos vispārīgā lietošanā.

2. Izdevumus par ceļu labošanu nes visi pagasta robežās atrodošies zemes īpašnieki (ieskaitot arī baznīcu, klosteru un kroņa zemes, kā arī privātas un valsts muižas) samērā ar visiem piederošas zemes platību. Izdevumu aprēķinus, repartīciju, piedzīšanu un izmaksu ceļu labotājiem izdara katra pagasta izpildu komiteja savās robežās.

3. Pagastu izpildu komitejas rūpējas par ceļu labošanas darbu ieviešanu uz visiem tiem ceļu gabaliem, kādi bija attiecīgā pagasta labošanā 1.p. minētā laikā, pie kam tām ir tiesība trūkstoša brīva darba spēka vietā uzlikt darba spējīgiem pagasta iedzīvotājiem un zirgu īpašniekiem klaušas ar atlīdzību, kādu nosaka atsevišķos rajonos apriņķu valdes. Jaunierīkoto ceļu sadalīšanu, kā arī lūgumus un sūdzības par ceļa gabalu nodalīšanu pagastu starpā izspriež apriņķu valdes, piedaloties apriņķu ceļu un būvju pārvaldes priekšstāvim."

Turpmāk — vēl