Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Mājupceļš uz Latviju

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98., nr.251., 02.09.98., nr.253/254., 04.09.98., nr. 255/256., 08.09.98., nr.257/260., 09.09.98., nr. 261/264., 10.09.98.,

nr. 267/268., 15.09.98.; nr. 269., 16.09.98.; nr. 270., 17.09.98.; 271/272., 18.09.98.; nr. 273/275., 22.09.98.; nr. 276/277., 23.09.98.

Mājupceļš uz Latviju

Imantas pulka formēšanas stadijā radās grūtības ar kareivju apmācīšanu, jo latviešu valodā nebija izstrādāta militārā terminoloģija. 1918. gada 6.decembrī Centrālais birojs ievēlēja īpašu valodas komisiju, kurā darbojās profesors P.Šmits, kapteinis J.Ozols un rakstnieks A.Švābe. Mēneša laikā komisija izstrādāja 58 pirmos latviešu militāros nosaukumus. Piemēram, krievu jēdziena rota vietā tā ieteica lietot vārdu simts , vārda komandir vietā — pavēlnieks u.c. Šo terminoloģiju ieviesa Imantas pulkā.8

Decembrī apstiprināja arī Imantas pulkam īpatnēju karavīru formas tērpu, kuram cepures kokarde bija no sarkanbaltsarkanas auduma lentītes.9

Tā kā pulkā bija daudz inteliģentu un pulkam bija cieši kontakti ar Centrālo biroju, tad tajā noritēja intensīvs nacionālo ideju propagandas darbs. Arī sarkanbaltsarkanajām krāsām pulka dzīvē bija ierādīta pienācīga vieta. Imantiešu daudzpusīgo kultūras darbu kopš 1919.gada pavasara organizēja un vadīja Latvijas Jaunekļu Kristīgās savienības (LJKS) pulka nodaļa, kas darbojās ar Jaunekļu Kristīgās savienības — YMCA ( Young Men’s Christian Association ) Kanādas pārstāvniecības atbalstu.10 Ar LKJS gādību Imantas pulkā darbojās vīru koris (vadītājs Dvorianovičs), orķestris (vad.J.Vītoliņš), teātra trupa (vad.H.Klusiņš, A.Melkerts) un mākslas mīļotāju pulciņš (vad.Ž.Važe).11

Pulka karavīriem tika organizēti angļu valodas kursi, kā arī profesors P.Šmits lekcijās iepazīstināja ar Latvijas vēstures un folkloras jautājumiem.

Sakarā ar karogu pieminams tā brīža pulka pavēlnieka majora Jēkaba Pones 14.marta lūgums Centrālajam Birojam:

"Lūdzu Centrālo Biroju nākt talkā pie Latvijas nacionālu karogu iegādāšanas. Tie vajadzīgi liela apmēra, jaunās Kristīgās Jaunekļu Sabiedrības Nodaļas atklāšanas dienā, kad ieradīsies mūsu viesi un labvēļi, kanādieši. Bez tam patīkami būtu redzēt plivinājamies Latvijas karogu virs mūsu dzīvojamās ēkas, lai katrs, kurš iestātos mūsu vidū, jau no tālienes starp citu valstju karogiem redzētu savu, kurš jau viņam no pirmā soļa uz mūsu pulku atgādinātu pienākumu pret savu dzimteni."12

Centrālā biroja 25.marta atbildes vēstulē paziņots, "ka pulka rīcībā ir nosūtīti trīs nacionāli karogi".13

Ar nacionālām krāsām speciāli dekorēja klubu dažādiem svētkiem, kad ielūdza arī sabiedroto valstu pārstāvjus. Pulka dekoratora gleznotāja Žaņa Važes (1890— ?) vadībā dekorēšanas darbos no 1919.gada novembra strādāja imantietis gleznotājs Kārlis Baltgailis (1893—1979). Baltgailis savā dienasgrāmatā atzīmējis kā dekorēts Vladivostokas Sporta biedrības klubs, kur notika Latvijas valsts proklamēšanas gada dienai veltītas svinības, kas sakarā ar tā saukto čehu—slovāku ģenerāļa Gaidas ( Gajda ) sacelšanos14 varēja notikt tikai 27.novembrī, nevis paredzētajā 18.novembrī.

"Pēcpusdienā uzcirtušies abi ar Važu, cik nu mūsu apstākļi atļauj, kāpām uz pilsētu. S.[porta] biedrībā dekorēšanas darbi iet pilnā sparā, kādi 30 strēlnieki raujas vaiga sviedros, visu iekārtojot. Mums pašiem maz vairs ko darīt, lielumu izdarījām agrāk un tagad tik jārīko. Skatuves centrā milzīgs Latvijas karogs un ap to sabiedroto karogi. Gar sienām izkārām no amerikāņu kreisera palienētos signālkarodziņus, kaut ar nav sevišķi skaisti, par to raibi."15

Kā redzams kādā fotoattēlā citā gadījumā līdzīgi dekorēts pulka klubs. K.Baltgailis rakstījis, ka tas atradās "lielā šķūnī netāļu no mūsu [II] un I simta kazarmām".16

Latvijas Jaunekļu Kristīgā savienība vadīja arī pulka sporta dzīvi. Šķiet, ka imantieši bija pirmie, kuri sarkanbaltsarkanās krāsas popularizēja starptautiskajā sportā, īpaši futbolā. Par starptautiskām šīs sacensības varētu saukt nosacīti, jo to dalībnieki pārstāvēja galvenokārt Vladivostokā tobrīd esošo valstu karavīrus sportistus. Tomēr sabiedroto lielvalstu un vietējo komandu konkurencē latvieši savas jaunās, vēl starptautiski juridiski neatzītās valsts karoga krāsas aizstāvējuši godam. 1919.gada jūlijā "Imantas pulka futbolistu nodaļa uzvarēja divās sacīkstēs labākās Vladivostokas krievu "Fenikss"un sabiedroto "Slavijas" futbolistu komandas."17 Šādas sacīkstes notika vairākkārt, bet augustā Futbolistu svētkos bija pieteiktas 16 komandas.18

Nacionālās krāsas popularizēja ne tikai karavīri. Tās bija tuvas arī ārpus militārā dienesta esošajām latviešu aprindām. Par to, ka Latviešu Centrālais birojs Tālos Austrumos Latvijas valsts proklamēšanu sagaidīja ar zīmogu, kura centrā bija nacionālā karoga attēls, minēts jau nodaļā "Latvijas iecerēšana".

Vladivostokā iznākošais laikraksts "Brīvā Latvija" informēja, ka "Irkutskas latv. kolonijā tika laisti pārdošanā Latvijas karodziņi par 20 r[ubļiem] gabalā ar lūgumu pārmaksāt par labu C.[entrālam] B.[irojam]. Tika izpārdots 21 sudraba karodziņš, pie kam tika samaksāts (..) kopā 2814 rbļi. No šīs sumas jāatrēķina karodziņu vērtība 420 r., kura suma C.B. jāatlīdzina L[atvijas] P[ašnolemšanās] S[avienības] Mandžūrijas Nodaļai kā karodziņa īpašniekam."19

Žurnālista Hermaņa Asara vadītais Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes Informācijas birojs 1919.gada beigās sāka izdot tipogrāfiski iespiestas pastkartes. Šajās pastkartēs, galvenokārt fotogrāfiski, bija tēlota Sibīrijas latviešu kolonistu un abu latviešu pulku dzīves ainas, kā arī daļa sižetu bija saistīti ar aktuāliem notikumiem dzimtenē. Daļai pastkaršu mugurpusi rotāja divi sakrustoti sarkanbaltsarkanie karodziņi. Tā kā pastkaršu mugurpuse bija iespiesta sarkanā krāsā, tad tās arī propagandēja Latvijas karogu.20

1920.gadā sākās latviešu karavīru un bēgļu garais jūras ceļš uz mājām. Pirmie imantieši Vladivostoku atstāja ķīniešu kuģī "Gweneth", kas brauca zem angļu karoga, 25.februārī un pēc 103 dienu ilga ceļojuma, Dancigā pārsēžoties Latvijas kuģī "Pomona", 5.jūnijā ieradās Rīgā. Lielākā Imantas pulka karavīru daļa no Vladivostokas izbrauca ar angļu tvaikoni "Dania" 22.martā un Liepājā ieradās 21.jūnijā.21

Troickas pulks 12.jūnijā saņēma "franču misijas pavēli par aizbraukšanu ar japāņu kuģiem "Neisen—Maru" un "Chikusen—Maru" līdz Curugai (Japānā) un no turienes ar angļu kuģi "Voronesh" līdz dzimtenei.

20. jūnijā, bataljona orķestrim Latvijas himnu spēlējot, "Neisen—Maru" ar 338 latviešiem atstāj Vladivostoku. 21. jūnijā tam seko "Chikusen—Maru" ar 750 latviešiem (šai skaitā daži privāti). Mastā uzvilkts Latvijas karogs; kuģim atejot, bataljona koris dzied valsts himnu.

Tā nobeidzas bataljona grandiozais sauszemes gājiens un sākas garais jūras ceļš. Kuģis "Voronesh" atstāja Curugu 1920.g. 24.jūnijā un pienāca Liepājā 3.oktobrī, sabijis uz jūras 105 dienas."22

Lai gan iepriekšminētie kuģi nebrauca zem Latvijas karoga, tomēr latviešu karavīru pārvešana atstājusi vairākas interesantas epizodes mūsu karoga vēsturē. Bez jau minētās Latvijas karoga uzvilkšanas japāņu kuģa "Chikusen—Maru"mastā bijuši arī citi sarkanbaltsarkano krāsu demonstrēšanas gadījumi.

13 dienas Troickas pulks pavadīja Anglijas ostā Čatamā. "17.septembrī bataljons te notur parādi, kuru apmeklē kā viesi angļu ģenerālis A.Berts un mūsu legācijas pārstāvis Anglija Bissenieka kgs."23

Interesanti sarkanbaltsarkanās krāsas popularizēja Imantas pulkā ieskaitītie mākslinieki, kuri brauca ar kuģi "Gweneth". Uz šī kuģa izdeva rokraksta žurnālu "Kaija", kura numuri dēvēti par skrējieniem. Brauciena laikā iznāca pieci "Kaijas" skrējieni (numuri).

Sarkanbaltsarkano karogu vairākos zīmējumos un karikatūrās tēlojuši Kārlis Baltgailis un Aleksandrs Krūka (1898—1987). Baltgaiļa zīmētie karogi krāsu toņos un proporcijās tuvi vēlāk oficiāli apstiprinātajam karogam. Žurnāla ilustrēšanai savus zīmējumus ar Latvijas karogu bija iesnieguši arī Ferdinands Buholcs un S.Krūtainis. Jāatzīmē, ka A.Krūka vēlākos gados gleznā mēģināja rekonstruēt Atskaņu hronikā minēto Cēsnieku karogu.24

1922.gadā daļa žurnāla rokrakstu un ilustrāciju tika apkopota grāmatā "Kaija", kurai pievienoja Rīgā sagatavoto 6.numuru (skrējienu). "Kaijas" oriģināli tika nodoti Kara muzejam.25

Brauciena laikā karogam nācās pieredzēt arī skumjus brīžus. Par gadījumu, kad pēc jūrnieku tradīcijām apglabāts kāds zīdainis, stāstīts "Kaijas" 4.skrējienā 1920. gada 19.maijā:

"Pirmo reizi divus mēnešus garā jūras ceļojumā mēs nopietni pārdzīvojām jūras slimību, un tikai nedaudzi neziedoja jūrai savu labo gara stāvokli.

Bez šaubām šie ne labprāt dotie ziedojumi bij par mazu priekš viņas, kas jau no sensenām dienām bija pieraduse kā upurus saņemt cilvēkus.

Ari mēs netikām cauri bez šāda upura. Reiz no rīta kāds tēvs raudādams vēstīja, ka nakti nomiris viņa dēliņš, vēl zīdainis.

Un ap pusdienu mēs tā līķīti atdevām trakojošai jūrai... Līdz pēdējam vienkāršas, bet ļoti aizgrābjošas bij šīs bēres.

Visapkārt, kur vien acs sniedz, bango zili, pelēki viļņi. Pāri smagi gumdas vēja dzītie mākoņi. Šī chaosa vidū, virs trakojoša bezdibeņa nevarīgi, kā rieksta čaumala, svaidas mūsu kuģis.

Pie kuģa malas salasās pulciņš bālu cilvēku. Tēvs tur rokās drēbju vīstokli, kurā, kopā ar dzelzsgabaliem, ietīts dēliņa līķītis. Blakus tāv raudošā māte. Matroži paņem dēli, pārliek pār malu. Uz tā uzklāj sarkanbaltsarkanu karogu, kura krāsas, kā vientuļa sarkana neļķe rudenī, iemirdzas drūmajā, pelēkajā pūlī.

Līķīti noliek uz dēli. Kapteinis dod komandu apturēt mašīnu, noņem cepuri un, kā lūgšanā salicis rokas, stāv uz komandas tiltiņa. Viņa pastāvīgi nopietnā seja liekas vēl nopietnāka. Zem kuplām, sirmām uzacīm slēpušās acis vērīgi lūkojas uz leju. Tur kāds no bēriniekiem nolasa īsu lūgšanu. Viņa balss skan sveši un savādi uz plašās jūras, kur gaudojošais vējš lūgšanas vārdus dusmīgi sviež pelēkajā chaosā un jūra, tos uztverdzama, brīnās par jaunu valodu, kādā šoreiz skan vecie, sen viņai pazīstamie vārdi.

Lūgšanai beidzoties, matroži paliec dēli... Klātesošo sejas top drūmākas. Acis skatas, kā līķītis noslīd un kā jaunās Latvijas jauno pilsoni steidzīgi saķer sirmie, drūmie viļņi ...

Stiprāk iešņukstas ceļos nometusēs māte. Norit pa vaigiem divas lielas asaras tēvam..."26

Līdzīgi kā mazo bērniņu, bet ar militāru godu, atskanot divām zalvēm, 30.maijā Ziemeļjūras viļņiem nodeva ar Latvijas karogu pārsegto mirušo 2.simta strēlnieku Ernestu Kaijaku.27 Īpaši skumīgi tas bija tādēļ, ka šīs bēres notika garā ceļa beigās, kad līdz dzimtenei bija palicis dažu dienu brauciens.

Dzimtenē pārbraukušos imantiešus un troickiešus sagaidīja svinīgas sumināšanas. Tā kā Latvijas atbrīvošanas cīņas praktiski bija beigušās, tad Imantas pulku pēc ierašanās izformēja. Troickas pulks tika pārformēts un sagatavots robežsargu dienestam, bet 1922.gadā kā otrais bataljons iedalīts 10.Aizputes kājnieku pulkā.28

Imantas un Troickas pulki bija veikuši apmēram 23 000 verstes garo ceļu pa jūrām un okeāniem, kas apskaloja Āzijas, Āfrikas un Eiropas krastus. "Kaijas"6.skrējienā rakstīts: "Šis ir garākais ceļš, ko līdz šim nobraucis kaut kāds karaspēks no svešuma uz savu dzimteni."29 Arī Latvijas karogiem tas bija garākais mājupceļš.

1931.gadā vienu no karogiem, kas bija mērojis šo ceļu, ieguva kara muzejs. Līdz ar karogu bija balta zīda lenta ar uzrakstiem "Sveika Dārgā Dzimtene" un "Dievs, svētī Latviju".30

Sarežģītus un grūtus kaujas ceļus pa dažādām frontēm bijušās Krievijas teritorijā nostaigāja tā sauktie latviešu sarkanie strēlnieki, kuri cīnījās par padomju varu. Dažādi vērtētas latviešu cīņas Sarkanās armijas sastāvā, un diezin vai viennozīmīgs vērtējums būtu iespējams. Vienu no viedokļiem 1921. gada augustā publicēja Rīgā iznākošais laikraksts "Latvijas Kareivis":

"Daudzi strēlnieki krita tanī brīdī, kad viņu dzimtene bij brīva un gaidīja savus pazudušos dēlus pārnākam. Bet šie Latvijas dēli ir cīnījušies uz Dņepras krastiem pret tādu pat Bermontu, kā tie, kuri dzimtenē uz Daugavas un Lielupes krastiem. Ticis pie varas, arī barons Vrangels nebūtu atzinis brīvo Latviju un nebūtu pagājis ilgs laiks, kad pēc Maskavas ieņemšanas viņš būtu sūtījis savus kara pulkus pret jaunajām valstīm dēļ viņu atpakaļpievienošanas Krievijai. Tāds bij Deņikina un Vrangeļa lozungs, bet pie šo lozungu izvešanas viņiem bij jāapstājas vispirms pie latviešu strēlnieku sīvās pretošanās viņu armiju uzbrukumu gaitā."31

1920.gada 17.novembrī padomju valdība paziņoja par pilsoņu kara izbeigšanu visās frontēs un "12.decembrī tika pieprasīts no visiem divīzijā atrodošamies latviešiem rakstisks paziņojums par viņu vēlēšanos izstāties no sarkanās armijas un atgriešanos uz dzimteni. Tādus paziņojumus iesniedza gandrīz visi latvieši, izņemot niecīgu procentu komunistiskās partijas biedru."32

Dažādi tika kavēta strēlnieku atgriešanās. Izformēja latviešu diviziju. Strēlnieki vairākkārt rīkoja nemierus, kas bieži izpaudās tādējādi, ka tie uz ielas vai mītiņos piekāva kādu komisāru jeb citu dedzīgu padomju iekārtas aizstāvētāju. "Strēlnieku nemieri vairāk un vairāk sāka atkārtoties, līdz beidzot pirmā latviešu strēlnieku ešalona attiešana no Nikolajevas tika nolikta uz 28.aprīli."33

Dzejnieks Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā A.Čadarainis, 1901—1950) ar apmēram piecpadsmit gadu laika atstarpi šo strēlnieku mājupceļu ar sarkanbaltsarkano karogu tēlojis varoņepa "Mūžības skartie" pēdējā nodaļā "Strēlnieku atgriešanās".34

Konkrētāk šī atgriešanās aprakstīta jau pieminētajā "Latvijas Kareivī"1921. gada augustā:

"Pienāca tik ilgi gaidītā diena. Jau no agra rīta strēlnieki sāka plūst uz staciju, un nepagāja ilgs laiks, kad ešelons bij pilns ar tiem latviešu strēlniekiem, kuriem bij lemts pirmajiem doties ceļā uz dzimteni. Pavadīt bij ieradies liels daudzums strēlnieku, kuriem bij jāgaida nākošie ešeloni, un no divīzijas štāba atsūtītais muzikas orķestrs. Tāpat bij ieradies liels daudzums privātās publikas novēlēt drīzu atgriešanos dzimtenē aizbraucošiem strēlniekiem. Muzikas orķestrim spēlējot un strēlniekiem dziedot "Dievs, svētī Latviju", vilciens sāka kustēties un arvien ātrākā un ātrākā gaitā dodas uz ziemeļiem. Nav izsakāmas tās jūtas, kas šinī brīdī pārņēma katru latviešu strēlnieku.

Ceļā izcēlās incidents ar ešelonu pavadošiem politiskiem darbiniekiem un komisāru. Viņi uzstājās par to, lai tiktu noņemts pie štāba vagona izliktais no ešelonā atrodošamies virsniekiem Latvijas nacionālais valsts karogs. Bet nelīdzēja šo aģentu un komisāru dažādie draudi, un nepagāja ilgs laiks, kad pie katra vagona lepni plivinājās sarkan—balti—sarkanais karogs. Tā ešelons izgreznots Latvijas valsts karogiem, devās cauri Ukrainei uz Liel—Krieviju, visur ceļā izsaukdams izbrīnīšanos zemnieku starpā. Bet no valsts iestādēm netika nekas iebilsts par šo karogu plivināšanos pie latviešu strēlnieku ešelona. Taisni 1.maija rītā izgreznots ešelons ieradās Ukraines galvas pilsētā Harkovā, un lepni viņš visu dienu stāvēja šai stacijā, aplūkots no daudzajiem maija svētku manifestantiem.(..) Vēlā vakarā ešelons devās tālāk cauri Kurskai, Orlai, Tulai uz Maskavu. Viss ceļa gabals no Nikolajevas līdz Maskavai tika nobraukts pie tagadējā Krievijas sliktā dzelzceļa stāvokļa ļoti īsā laikā. (..)

Maskavā tika izvēlēta no ešelona delegācija, kurai bij jāgriežas pie virspavēlnieka Kameņeva dēļ apģērba izdošanas strēlniekiem, kas arī tika no viņa apsolīts. Nepagāja ilgs laiks, kad uz ešelonu atveda vairākos automobīļos apģērbus, katram strēlniekam pilnu komplektu. Pēc divām dienām, kad strēlnieku saraksti bij caurlūkoti no Latvijas konsula Maskavā, ešelons devās ceļā uz dzimteni, un drīz bijām uz robežas. Vēlreiz strēlnieku saraksti tika caurlūkoti no "sevišķas komisijas" aģentiem, tāpat arī viņu nabadzīgie naudas maciņi, no kuriem tika izņemtas kolekcijai krātās Deņikina un Vrangeļa naudas zīmes.

8 Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas. 1918.-1920.-R.,1928.-97.lpp.

9 Brīvā Latvija.-Nr.1., 1919.g.[25.martā].

10 Jaunekļu Kristīgā Savienība - angļu valodas saīsinājumā YMCA - nodibināta Londonā 1844.gadā, kas pēc tam izplatījās arī citās valstīs. Savienības darbība sevišķi aktīva bija Pirmā pasaules kara laikā kareivju un kara gūstekņu vidū. Organizācijas emblēma - trijstūris - simbolizēja savienības mērķi - garu, prātu, miesu. Latviešu karavīriem atbalstu sniedza arī Ziemeļamerikas Savienoto valstu YMCA nodaļa.

11 LVVA 3598.f.,1.apr., 145.l., 126., 130., 191.,192.lp.

12 Turpat, 146.l.,16.lp.

13 Turpat, 27.lp.

14 Rūdolfs Gaida (1892.-1948.), ģenerālis, viens no Čehuslovaku korpusa organizatoriem Krievijā. Pēc konflikta ar Kolčaku 1919.g. 17.-20.novembrī Vladivostokā mēģināja izdarīt apvērsumu, bet viņa vadītais dumpis tika apspiests.

15 29.novembra ieraksts. K.Baltgaiļa dienasgrāmata Baltgaiļa dzimtas īpašumā.

16 Turpat, 10.novembra ieraksts.

17 LVVA 3598.f.,1.apr.153.l.,427.lp.

18 Turpat, 599.lp.

19 Brīvā Latvija.-Nr.1.,1919.g.[25.martā].

20 Bija paredzēts izdot 6 sērijas, kurās katrā pa 5 pastkartēm. Laikrakstā "Brīvā Latvija"(Nr.5., 1919.gada 15.novembrī) reklamētā sēriju tematika pilnībā netika realizēta.

21 "Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos.-R.,1922.-172.-173.lpp.

22 Turpat, 162.lpp.

23 Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.-R.,1928.-94.lpp.

24 A.Krūkas gleznas "Cēsis - Latvijas karoga šūpulis 1279.g." reprodukcija ievietota šīs grāmatas nodaļā "Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt."

25 Vecais kara muzeja inventāra Nr. 15004(1-6. Pēc Kara muzeja likvidēšanas padomju okupācijas laikā šie materiāli nonākuši Latvijas Valsts vēstures muzejā (Inv. Nr.6966-1-6). Šajā kopojumā ir arī grāmatā nepublicētie materiāli.

26 "Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos.-R.,1922.-100.-101.lpp.

27 Turpat, 133.lp.

28 Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas. 1918.-1920.-R.,1928.-95.,100.lpp.

29 "Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos.-R.,1922.-173.lpp.

30 Kara muzeja vecajā inventāru grāmatā ir sekojoša anotācija: Inv.Nr.6863 Valsts karogs ar baltu šņori, Inv.Nr.6864 Zīda lente ar uzrakstu "Sveika Dārgā Dzimtene"un "Dievs svētī Latviju."

"Karogs, baltā šņore un lenta esot pārvests no Vladivostokas ar kādu latviešu pulku, kurš Latvijas tapšanas laikā atbraucis Dzimtenē.

Karogs 2 mtr. 6 cnt. garš un 95 cnt.plats. Malas apšūtas ar baltām zīda bārgstīm. Šņores garums 2 mtr.20cnt. un abos galos puški.Lentas garums 3 mtr. un platums 7 1(2 cnt. un vienā galā bārgstes, trīs zvaigznes lentes abos galos. Lente no ilgas stāvēšanas saplīsuse, ar muzeja līdzekļiem uzlīmēta uz baltas drēbes.

Dāvina Rīgas Valsts Internāta biedrība, Rīgā Kandavas ielā 2, 14.IV 31.g."

(Kara muzeja fotonegatīva Nr.7733)

Karoga liktenis pēc padomju okupācijas nezināms.

31 Latvijas Kareivis Nr.180, 1921.g.13.augustā.

32 Turpat, Nr.182., 1921.g. 16.augustā.

33 Turpat.

34 Čaks A. Mūžības skartie. Dzejas par latviešu strēlniekiem. Otrs pārstrādāts iespiedums.-R.,1940.-367.-398.lpp.

Turpmāk — vēl

Imantas pulka rokrakstu žurnāla "Kaija" vāks, kuru zīmējis K.Baltgailis; F.Buholca zīmējums žurnālā "Kaija"; K.Baltgaiļa zīmējums žurnālā "Kaija"

Latvijas karogs, kuru 1920. gadā pārveduši karavīri no Tālajiem Austrumiem