Ar domu un līniju aiz saules vēl augstāk

Vakar, 13. februārī, Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) atklāja mākslinieka, LZA goda locekļa Ilmāra Blumberga personālizstādi

Izstādes atklāšanā vakar, 13.februārī: Džemma Skulme un Ilmārs Blumbergs Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Zinātniekiem un zinātnes nama viesiem apskatei izlikti 18 darbi, kas tapuši vairāku gadu laikā. Atklājot izstādi, LZA viceprezidents Juris Ekmanis atzinās, ka iepriekš nedaudz ielūkojies Ilmāra Blumberga dzīves gājumā un secinājis: pēdējos 20 gados autora personālizstādes sekojušas cita citai ar apbrīnojamu periodiskumu — caurmērā viena izstāde gadā. Tikpat regulāri plūkti lauri: pērn saņemta pirmā prēmija Latvijas Izdevēju asociācijas rīkotajā konkursā par skaistāko grāmatu — atzinību guvis dizains un ilustrācijas Gunta Bereļa darbam "Latviešu literatūras vēsture". 1998. gadā saņemta Latvijas Mākslinieku savienības Gada mākslinieka zelta medaļa par scenogrāfiju un kostīmiem Džuzepes Verdi operai "Aīda" Latvijas Nacionālajā operā. Izcīnītas arī daudzas starptautiskas balvas.

LZA goda locekle Džemma Skulme, sveicot kolēģi, uzsvēra: Ilmāra Blumberga māksla spēj būt ļoti dziļa un pat negaidīti dziļa. Šo domu tūdaļ apstiprināja pats autors, ievadot savu darbu pasaulē, ko izstādē veido Saules cikls un Zīmējumu cikls:

— Ar Saules ciklu es uzdrošinos pieskarties mūžīgām lietām — tie ir četru piecu gadu laikā tapuši darbi, kur mēģināts uzzīmēt Saules un cilvēka attiecības nevis caur romantisku, impresionistisku pieeju, bet drīzāk caur manu domāšanu. Sākuma darbā tālumā ir redzams it kā neliela kalna profils. Un tā jau ir — ja skatās uz kāda priekšmeta, mājas vai attāla paugura aprisēm, rodas asociācijas. Tātad šis pauguriņš vēlāk pāraug cilvēka profilā. Un no tā doma iet tālāk. Sākumā ir tā kā piemineklis vai kalns, tad ir kalna profils — cilvēks, kājas. Un Saule. Viss veidots pēc montāžas principa. Man šķita, ka ierosmi ciklam deva kalns, tā aprises, līnijas, kas pāriet degunā, lūpās, kakla izliekumā. Tad līnija tālāk aizgāja uz pirkstiem. Man likās — tas viss ir saistīts, skatoties uz māju jumtiem vai koku galotnēm, bieži vien šķiet, ka tur var rast ierosmi kādai tēmai.

Cikla otrajā daļā ir arī Saules otra puse — nāves tuvums, tā kā noņemšana no krusta, kur cilvēkā satek pagātne, tagadne un nākotne, tas viss viņā ir iekšā. Kad teātrī taisīju "Pēru Gintu", vienā ainā darbība notika Saules otrajā pusē. Kā to uztaisīt? Bija maza, maza gaismiņa aiz liela Saules apļa, kas pirmajā cēlienā bija balts, bet vēlāk tam aizgāja priekšā melna ēna. Man nekad nav izdevies visu uzzīmēt vienā darbā, tāpēc man ir svarīgi, kā notiek attīstība — ideāli būtu, ja šie darbi bez rāmjiem būtu salikti cits pie cita, tā, kā montē kino. Man ir ļoti svarīga darbu secība, no tā veidojas arī kopējā doma, rodas sajūta, kādu esmu vēlējies sasniegt.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors