Zviedrijas preses, radio, televīzijas viedokļi
Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — "Latvijas Vēstnesim" 1998.gada 23.septembrī
Jau ilgāku laiku pirms šī gada Riksdāga vēlēšanām bija nomanāms, ka kreisie spēki ar sociāldemokrātiem priekšgalā paturēs varu arī pēc vēlēšanām. Bet, ka vēlēšanu iznākums būs tāds, kāds tas bija, to daudzi nebija paredzējuši.Sociāldemokrātu partija, kas gadu desmitiem dominējusi Zviedrijas politikā, piedzīvoja vēsturisku sakāvi. Jāatskatās līdz pat 20. gadiem, lai atrastu tik sliktus rezultātus.
Ar citu valstu acīm raugoties, 36,6% vēlētāju atbalsts diez vai liktos slikti, kur nu vēl runāt par vēsturisku sakāvi vai katastrofu. Bet ar Zviedrijas acīm te saskatāms nopietns pagrieziens.
Salīdzinājumā ar pagājušām vēlēšanām 1994.gadā sociāldemokrāti zaudēja gandrīz deviņus procentus atbalstītāju (-8,7%). Šis apstāklis izraisīja gan šoku, gan politisko pretinieku neslēptu gandarījumu. Noticis tas, ko vairāki sabiedriskie darbinieki un pētnieki bija cerējuši, — sociāldemokrāti vairs nevar savu vadības auru uzskatīt par pašsaprotamu.
Jaunā situācija izraisa jaunas, neparedzētas problēmas. Jo vienlaikus ar sociāldemokrātu graujošo neveiksmi reformētā bijusī komunistu partija (Kreisā partija) ar harismātisko partijas vadītāju Gudrunu Šīmani (Gudrun Schyman) priekšgalā sasniedza līdz šim neredzētus augstumus. Komunisti šajās vēlēšanās bezmaz dubultoja atbalstītāju skaitu un tagad ir veseli 12 procenti (+5,8%), tas nozīmē, ka tā tagad ir Zviedrijas trešā lielākā partija. Pēc lietpratēju aprēķiniem, tas arī nozīmē, ka Zviedrijai ir otra lielākā komunistu partija Eiropā pēc Krievijas.