Zviedrijas preses, radio, televīzijas viedokļi

Turpinājums no 1.lpp.

Kreisās partijas panākumi lielā mērā izskaidrojami ar to, ka daudzi sociāldemokrāti pārgājuši pie Šīmanes. Tie to savukārt skaidro ar sociāldemokrātu pārāk uzkrītošo tuvināšanos "pilsoniskiem ideāliem" un arī ar to, ka sociāldemokrātu piekoptā finansiālā sanācijas politika bijusi vai izjusta kā netaisnīga.

Lai nu kā, pastāv fakts, ka Kreisās partijas ietekme Zviedrijas politikā manāmi pieaugusi.

Otrā lielā Riksdāga vēlēšanu uzvarētājpartija mazliet pārsteidzoši bija kristīgie demokrāti, kas procentuāli gandrīz vai apdzina Kreiso partiju, saņemot 11,8% balsu (+7,7%).

Izskaidrojams tam daļēji meklējams apstāklī, ka konservatīvi noskaņoti iedzīvotāju slāņi kristīgo demokrātu vadītāja Alfa Svensna (Alf Svensson) priekšvēlēšanas vārdos sadzirdēja politikā tik reti dzirdamus vārdus par morāli, ētiku un ģimenes siltumu. Svensons politiskajās debatēs visai reti pievērsās matemātiskiem aprēķiniem, tam, cik katra ģimene mēnesī pelnītu, ja nodokli samazinātu par tik un tik procentiem. Viņš turējās pie pamatideoloģijas un reizi pēc reizes apelēja pie cilvēcīguma, veselīgās izpratnes par dzīvi un tālāk ejamo ceļu. Šāda politika, cik redzams, bija pareizā — jo daudzi deziluzionēti pilsoņi centušies pieķerties pie salmiņa, kas šķiet cilvēcīgs un ne tik kaili ekonomiski aprēķinošs.

Citi kristīgo demokrātu panākumus izskaidro kā nelielu protestu pret konservatīvo Moderātu partiju, kas ierindojās otrajā vietā ar 22,7% (+0,3%).

Moderāti ar slaveno partijas vadītāju Kārli Biltu (Carl Bildt) vairākus mēnešus pirms vēlēšanām aptaujās apdzina sociāldemokrātus, un pats Bilts tika uzskatīts par populārāku nekā premjers Hērans Pērsons (Goran Persson). Taču vēlēšanu kampaņa nedeva cerētos rezultātus. Daudzu uztverē tas izskaidrojams ar to, ka Bilts kopš starptautiskā darba Bosnijā Zviedrijas politiku uzskata par pārāk ierobežotu un garlaicīgu, un tas atspoguļojas viņa darbībā un attieksmē. Moderāti vēl arī nav spējuši pārliecināt tautu, ka viņu piedāvātā valdības alternatīva būtu spējīgāka nekā iepriekšējā.

Lieli zaudētāji vēlēšanās bija liberālā Tautas partija (Folkpartiet) un Zemnieku savienība (Centern) . Liberāļi šogad piedzīvoja līdz šim sliktāko vēlēšanu rezultātu, tik tikko noturoties Riksdāgā — sasniedzot 4,7% (-2,5%), līdzīgs liktenis piemeklēja zemniekus, kas saņēma tikai 5,1% vēlētāju balsu (-2,6%).

Kas attiecas uz centritiem, — daudz kas norāda, ka to ciešā sadarbība ar sociāldemokrātiem un neskaidrā ideoloģiskā nostāja izraisījusi vēlētāju neuzticību. Tam klāt vēl jāmin fakts, ka partija īsi pirms vēlēšanām nomainīja partijas vadītāju. Ulafa Johansona (Olof Johansson) vietā grožus pārņēma Lennarts Dalēus (Lennart Daleus) . Šis solis nebūt necēla partijas akcijas tik īsi pirms izšķirošā momenta.

Paliek vēl Zaļā partija (Miljopartiet) , kas tāpat kā abas iepriekš minētās sīkpartijas, knapi noturējās Riksdāgā. Taču ar visu to, ka tie sasniedza tikai 4,5% (-0,5%), tās loma, cik redzams, var būt diezgan liela attiecībā uz valdības veidošanas konstelācijām.

Tomēr neraugoties uz graujošo sakāvi, zviedru sociāldemokrāti pziņojuši, ka negatavojas atteikties no valdības grožiem. Tāpat kā pagājušajā mandātu periodā tie veidošot mazākuma valdību — jautājums tikai — kurā pusē tie meklēs sev atbalstu.

Premjers Pērsons ne reizi vien skaidri licis manīt, ka sadarbības partneri būs atrodami kreisajā spārnā — tātad pie komunistiem un zaļajiem. Taču šodienas situācija ir krietni savādāka nekā citus gadus. Agrāk sociāldemokrāti komunistus viegli varēja bīdīt — jo to savstarpējās skaitliskās attiecības bija viens pret astoņi. Tagad uz vienu komunistu iznāk vairs tikai trīs sociāldemokrāti. Tas būtiski maina politisko rīcības brīvību.

Kreisā partija arī ilgi negaidīja savu prasību izvirzīšanu. To starpā nomanāmi jautājumi, kas skar Eiropas Savienību — pirmām kārtām Eiropas Monetārā savienība (EMU), pret ko kreisie spēcīgi iebilst, vēl arī enerģētika (jālikvidē darbojošās kodolspēkstacijas), nodokļu sistēma, darbatirgus jautājumi utt.

Nav jābūt izteikti asam politiskam analītiķim, lai saprastu, ka sociāldemokrātu un komunistu nostāja daudzos jautājumos ir ja ne diametrāli pretēja, tad ļoti atšķirīga gan, un no tā izriet pamatotais jautājums — kurp iet Zviedrija?

Jo — ja Pērsons nopietni domā, runājot par starptautisku finansiālo uzticību, labklājību un eiropeisku progresu, tad sadarbība art senajiem sabiedrotajiem kreisajiem gluži labi neizskatās, un par to arī virkne politiķu, politologu un masu mediju redaktoru izteikuši nopietnas bažas.

Vairāki vadošie zviedru laikrakstu redaktori ieteikuši Pērsonam atstāt amatu — bet, ja viņš to nedarītu, tad vismaz sadarbības partnerus meklēt labā spārna pusē, nevis pie komunistiem, kas vēl arvien partijas telpas rotā ar Ļeņina un Marksa attēliem un kas reizēm kvēli runā par šķiru cīņu un "privātā kapitālisma nejēdzībām".

Laikraksts "Expressen" šo situāciju cenšas attiecināt uz Vācijas gaidāmajām vēlēšanām. Redaktors hipotētiski analizē: ja iznākums Vācijā būs tāds, ka gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie būs vienādā stipruma pozīcijā, sociāldemokrāti teorētiski varētu meklēt atbalstu pie komunistiem — bet tāds risinājusm ir izslēgts jau tagad, jo neviens negribot sadarboties ar partiju, kas Austrumvāciju noveda līdz bezdibenim. "Toties Zviedrijā mums ir sociāldemokrātu vadītājs, kas tik tālu neaizdomājās."

Bet, arī ja Pērsons pamestu kreiso alternatīvu, stāvoklis nekļūtu daudz labāks no parlamentārā viedokļa, jo būtībā ir tikai divas partijas, kas spētu kopā veidot vairākuma valdību, proti, sociāldemokrātu un konservatīvie moderāti.

Daudzu uztverē šāda konstelācija šķiet visai nereāla, toties — atkal norādot uz Vāciju —, līdzīgs stāvoklis tur acīmredzot izrietētu tieši šādā kombinācijā un ne jau ideoloģiskās sakritības, bet gan valsts stabilitātes dēļ.

Arī vairāki bijušie sociāldemokrātu ministri un ekonomi kopīgā rakstā aicina Pērsonu vērsties pa labi, norādot uz neparedzamām sekām, ja komunisti gūs ietekmi valsts politikā.

Tomēr premjers Pērsons jau uzsācis sarunas ar komunistiem un zaļajiem. Taču, ja apskatās jaunākajos saiedriskās aptaujas rezultātos, Pērsons it kā rīkojas pareizi. Gelapa pētījumu institūts ziņo: 44% iedzīvotāju uzskata, ka Pērsonam ir jāgriežas pie kreisajiem spēkiem, 19% uzskata, ka viņam atbalsts meklējams pie mazajām viduspartijām, un 17% domā, ka moderāti ir labākā alternatīva.

Ja vēl ieskatās pašu sociāldemokrātu aprindās, tad divas trešdaļas partijas simpatizētāju uzskata, ka sadarbība jāīsteno ar kreisajiem un zaļajiem, bet veseli 60% sociāldemokrātu domā, ka komunistiem jāpiedāvā ministru posteņi.

Situācija tātad ir nopietna. Briesmas, starp citu, saskatāmas Zviedrijas Eiropas politikā, ja šī konstelācija izrādīsies reāla. Pēc diviem gadiem pats Pērsons pārņems visas Eiropas Savienības valdības grožus savās rokās. Bet kā lai viņš stūrē, ja abas atbalsta partijas stūrē pretējā virzienā? Kas notiks ar paplašināšanos Austrumu virzienā? Cik ilgi var klusēt par Eiropas Monetāro savienību? Jautājumi ir pārāk daudzi un sarežģīti, lai par šo situāciju ciniski pasmietos.