Jānis Lagzdiņš, Latvijas Republikas Septītās Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Patlaban Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā tiek apspriesti pieņemšanai Saeimā trešajā lasījumā daudzi nozīmīgi grozījumi likumā par dzīvojamo telpu īri. Kāds ir šo likuma labojumu pamatmērķis un to būtība?

— Likums par dzīvojamo telpu īri ir pieņemts jau 1993. gadā. Tātad tas ir darbojies gandrīz astoņus gadus, tikai nedaudz precizēts sestās Saeimas laikā 1997. gada rudenī. Bet pašreizējais dzīvojamo telpu īres likums vairs neatbilst tagadējai ekonomiskajai situācijai mūsu valstī. Šis likums tika sagatavots un pieņemts tajā pārejas periodā, kad valstī tikai sāka veidoties privātais izīrējamo dzīvokļu fonds. Līdz deviņdesmito gadu sākumam iedzīvotāju personīgajā īpašumā galvenokārt bija tikai individuālās dzīvojamās mājas, kuras lielākoties izmantoja vien paša īpašnieka ģimenes vajadzībām. Deviņdesmito gadu sākumā privātīpašnieki ar dzīvojamo telpu izīrēšanu tikpat kā nenodarbojās, tāpat ar dzīvojamās mājās atrodošos neapdzīvojamo telpu iznomāšanu.

Šobrīd mūsu valstī jau ir izveidojies ļoti apjomīgs dzīvojamais fonds, kas atrodas privātpersonu īpašumā. Šis dzīvojamais fonds pamatvilcienos ir izveidojies divu procesu rezultātā.

Pirmkārt un galvenokārt, 1991. gada rudenī, pieņemot likumu par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, sākās jau septiņus gadus ilgušais dzīvojamo māju atdošanas process, kā rezultātā valstī ir atdoti bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem gandrīz 12 tūkstoši dzīvojamo māju.

Otrs process, kas ietekmēja privātā dzīvokļu fonda veidošanos, ir saistīts ar to, par ko līdz šim maz runāts. Proti, sākot ar 1992. gadu, pamatojoties gan uz likumiem, gan arī uz Ministru padomes un vēlāk Ministru kabineta rīkojumiem, tika privatizēti visdažādākie ražošanas objekti. Un daudzos gadījumos šo objektu sastāvā bija arī dzīvojamās mājas. Tā, piemēram, saskaņā ar likumu par starpkolhozu celtniecības organizāciju jeb SCO privatizāciju, privatizējot bijušās SCO, diezgan daudzos gadījumos no privatizējamo objektu sastāva netika izslēgtas SCO dzīvojamās mājas. Līdz ar to bieži vien Latvijas rajonos šīs mājas ar visiem īrniekiem kļuva par privātpersonu īpašumu. Piemēram, tā tas notika Cēsīs un Kuldīgā.

Šo divu procesu rezultātā pagājušā gada sākumā, kad notika tautas skaitīšana, privātajā dzīvojamajā fondā dzīvoja 176 874 cilvēki jeb mūsu valsts iedzīvotāji. Tātad 8,4 procenti no visiem mūsu valsts iedzīvotājiem dzīvo dzīvokļos, kas pieder citam privātīpašniekam un kas iegūti māju privatizācijas vai denacionalizācijas ceļā. To nedrīkst jaukt ar atsevišķu dzīvokļu privatizāciju. Pēdējā laikā arvien ievērojamāka iedzīvotāju daļa īrē privatizētos dzīvokļus, īpaši lielajās pilsētās, galvenokārt Rīgā.

Tas, ka mūsu valstī jau veidojas plašs privātais dzīvojamais fonds, diktē nepieciešamību veidot gluži jaunu, modernu īres likumu. Turklāt vecajā īres likumā ietvertas daudzas gan pārejas periodam, gan arī sociālistiskās saimniekošanas periodam raksturīgās iezīmes. Piemēram, ir pārlieku stingri ierobežojumi īres maksas noteikšanā. Pašreizējā likumā par dzīvojamo telpu īri ir normas, kas, manuprāt, pārāk aizstāv vienas kategorijas īrniekus un tajā pašā laikā ir diezgan nežēlīgas pret citu kategoriju īrniekiem. Piemēram, vecais īres likums nepavisam neaizsargā tos trūcīgos īrniekus, kas dzīvo privātajā vai pašvaldības dzīvojamajā fondā un kas ir darba nespējīgi, piemēram, pensionāri, invalīdi, daudzbērnu ģimenes, kas nonākuši parādos un tiek izlikti no dzīvokļa. Līdzšinējais spēkā esošais likums vēl uzbūvēts uz padomjlaika normām un paredz, ka šie trūcīgie, darba nespējīgie parādnieki bez žēlastības tiek izsviesti uz ielas kā no privātajiem, tā arī no pašvaldības dzīvokļiem bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas. Mēs, būvējot likumu jaunā redakcijā un balstoties uz tirgus principiem, šajā ziņā esam pat sociālistiskāki, jo šīs mazturīgo kategorijas mēs aizsargājam. Savukārt pret tām kategorijām, kas ir maksātspējīgas, mēs esam prasīgāki. Es gribētu teikt, ka pēc grozījumiem likums kļūs sociāli taisnīgāks.

Visi šie apstākļi diktēja nepieciešamību veidot konceptuāli jaunas normas. Formāli jau netiek sagatavots jauns īres likums. Bet gandrīz katrs tā pants tiek pārstrādāts jaunā redakcijā.

— Vai nebūtu ērtāk un lietderīgāk pieņemt gluži jaunu likumu par dzīvojamo telpu īri?

— Pilnīgi piekrītu. Faktiski pie daudzajiem grozījumiem likumā mēs sākām strādāt divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt tādēļ, ka vairākas Saeimas politiskās frakcijas iesniedza priekšlikumus pagarināt tā saukto septiņu gadu termiņu. Tie bija nelieli grozījumi, kas skāra tikai atsevišķas normas. Bet, sākot strādāt pie šo normu precizēšanas, mēs konstatējām, ka konceptuāli būtu jāpārstrādā viss likums. Arī pārējās normas, kur ir runa par izlikšanu no dzīvokļa, kas reglamentē īres maksu vai komunālos maksājumus. Jo dzīvokļu īres likuma normas taču ir ļoti cieši saistītas un savstarpēji vienotas.

Varbūt, atgriežoties dažus gadus attālā pagātnē, mēs neapšaubāmi būtu sagatavojuši jaunu likumu. Jau šobrīd komisija ir izstrādājusi un Saeima ir pieņēmusi pirmajā lasījumā arī citu pilnīgi jaunu likumu, kas reglamentē īres lietas, — likumu par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Tas, lūk, ir pilnīgi no jauna izstrādāts likums.

— Kādi jaunumi paredzami dzīvokļu īres maksas noteikšanas kārtībā?

— Īpaši svarīgs normu bloks, kas tiek konceptuāli pārstrādāts, aptver tās normas, kas reglamentē īres maksas noteikšanas kārtību. Es gribētu šīs normas sagrupēt divās lielākās daļās.

Vienā ir tie panti, kas nosaka to, kā dzīvokļu īpašnieks — privātīpašnieks, valsts, pašvaldība vai valsts uzņēmējsabiedrība — nosaka īres maksu neizīrētiem jeb, kā tautā saka, tukšiem dzīvokļiem. Likumprojektā šajā ziņā ir ieviests pilnīgi un absolūti liberāls tirgus princips. Proti, gan privātīpašnieks, gan pašvaldība, gan valsts, gan arī valsts uzņēmējsabiedrība ir gandrīz pilnīgi brīva īres maksas noteikšanā attiecībā uz neizīrētu dzīvokli. Privātīpašnieks turpmāk varēs noteikt jebkādu peļņas procentu, jebkādu īres maksu dzīvoklim, ja vien atradīsies kāds izīrētājs. Šobrīd formāli viņu ierobežo Ministru kabineta noteikumi, kas faktiski netiek ievēroti. Jo īres maksa tiek veidota, abām pusēm savstarpēji vienojoties.

Kas attiecas uz neizīrētajiem pašvaldību dzīvokļiem, tad mēs esam ielikuši principiāli jaunu normu, proti, esam noteikuši, ka pašvaldības, izīrējot savus dzīvokļus, ir saistītas ar pienākumiem jebkuru neizīrētu dzīvokli vispirms piedāvāt tām personām, kuras ir reģistrētas attiecīgajā pašvaldībā dzīvokļa palīdzības saņemšanai. Turklāt šī dzīvokļa īres maksu tāpat kā līdz šim nosaka attiecīgās pašvaldības dome, padome vai tās pilnvarota institūcija, kas būtu namu pārvalde vai kāda dzīvokļu izīrēšanas komisija. Bet šī dzīvokļa īres maksa nedrīkst būt tāda, kas pārsniedz attiecīgā dzīvokļa apsaimniekošanas izdevumus. Šajā ziņā pašvaldības ir ierobežotas. Ja neviena persona, kas reģistrēta dzīvokļa palīdzības saņemšanai, šo dzīvokli nevēlas īrēt, tādā gadījumā šis dzīvoklis tiek piedāvāts nevis kādām citām personām, kuras reģistrētas tā sauktajās rindās, kā tas tagad ir, bet gan tiek piedāvāts šo dzīvokli izīrēt jebkurai personai atklātā izsolē. Tiek ievietota publikācija oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", tāpat kā notiek publikācijas par citu dzīvokļu privatizāciju izsolēs. Un šo dzīvokli piedāvā īrēt jebkurai personai, kas nosola augstāko īres maksu. Tādējādi, mūsuprāt, tiktu izskausta korupcija pašvaldību dzīvokļu izīrēšanā. Jo dažkārt, kā par to rakstīts arī "Latvijas Vēstnesī", Valsts nekustamo īpašumu aģentūras vai valsts un pašvaldību dzīvokļi tiek izīrēti, varbūt apejot likumos noteikto kārtību.

Tadā pašā kārtībā — tikai un vienīgi atklātās izsolēs — būtu izīrējami valstij piederoši dzīvokļi. Nevis kaut kādiem rindā stāvētājiem vai kaut kādā citā veidā.

Tas, lūk, ir pirmais normu bloks.

Kas attiecas uz īres maksas noteikšanu dzīvokļiem, kas izīrēti uz šo grozījumu spēkā stāšanās dienu, ir noteikta diferencēta kārtība atkarībā no tā, kam pieder dzīvoklis. Ja dzīvoklis ir izīrēts uz likuma spēkā stāšanās dienu un pieder pašvaldībai, tad faktiski saglabājas līdzšinējā kārtība. Proti, šī dzīvokļa īres maksu nosaka attiecīgās pašvaldības dome vai padome. Turklāt likumā ir noteikts ierobežojums, ka pašvaldības dome vai padome šī dzīvokļa īres maksu nedrīkst noteikt augstāku par tādu, kas sedz attiecīgās dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumus. Likumā ir precīzi ierakstīts, ko sevī ietver dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumi. Ir izsmeļošs šo pozīciju uzskaitījums. Turklāt ir noteikts, ka metodi, kā aprēķināt apsaimniekošanas izdevumus, noteiks Ministru kabinets. Un pienākums pieņemt šādus noteikumus Ministru kabinetam ir uzlikts līdz šā gada 30. septembrim.

Kas attiecas uz valstij vai valsts uzņēmējsabiedrībām piederošiem dzīvokļiem, tad šo dzīvokļu īres maksu nosaka attiecīgās dzīvojamās mājas vai dzīvokļa valdītājs. Arī ar to pašu nosacījumu, ka īres maksa nedrīkst pārsniegt attiecīgās dzīvojamās mājas vai dzīvokļa apsaimniekošanas izdevumus.

Būtiski liberālāka attieksme Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai ir pret privātīpašumā esošajiem izīrētajiem dzīvokļiem, tā saukto denacionalizēto dzīvojamo fondu, vai arī tām dzīvojamām mājām, kas ir privatizētas saskaņā ar speciālajiem likumiem, par ko es jau runāju. Attiecībā uz šiem izīrētajiem dzīvokļiem ir noteikts tā sauktais pārejas periods līdz 2005. gada 1. janvārim. Likumā ir noteiktas pakāpeniskas šo dzīvokļu īres maksas paaugstināšanas iespējas namīpašniekam. Un ir noteikts, ka gadījumā, ja dzīvoklis ir izīrēts personai uz nama denacionalizācijas brīdi un tā turpina dzīvot šajā dzīvoklī, tad namīpašnieks šajā 2001. gadā vēl nevar noteikt īres maksu augstāku par to, ko šobrīd ir noteikusi attiecīgās pilsētas vai pagasta pašvaldība. Rīgā šī maksa ir 14,8 santīmi par kvadrātmetru. Vismazākā šāda maksa ir Daugavpilī — 8,2 santīmi par kvadrātmetru. Savukārt visaugstākā ir Ventspilī — 23 santīmi un Liepājā — gandrīz 18 santīmi. 2002. gadā denacionalizēto dzīvokļu īres maksa varēs sasniegt jau 24 santīmus. Pat tad, ja īrnieks nepiekritīs šādai maksai, namīpašniekam būs tiesības paaugstināt to līdz šim līmenim. 2003. gadā — 36 santīmi, 2004. gadā 48 santīmi, kas, pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas aprēķiniem, jau sasniedz mājas apsaimniekošanas izdevumu vidējo līmeni Rīgā. Sākot ar 2005. gadu, namīpašnieks vairs nebūtu ierobežots īres maksas noteikšanā, arī attiecībā uz tiem dzīvokļiem, kas ir bijuši izīrēti jau kopš mājas atdošanas brīža.

Komisija ilgi diskutēja par to, vai nebūtu jānosaka šim dzīvojamajam fondam pēc 2005. gada arī kādi, ja tā varētu teikt, peļņas griesti. Sākotnējā variantā bija paredzēts pieļaut tikai 10 procentu peļņu. Komisijas locekļu vairākums balsojot nolēma tomēr iet šo brīvā tirgus ceļu vairāku apstākļu dēļ. Pirmkārt, šis dzīvojamais fonds ir ļoti sliktā stāvoklī. Otrkārt, šis dzīvojamais fonds ir neliels. Treškārt, likumā vienlaikus ar īres maksas liberalizāciju tiek iestrādātas īrniekus aizsargājošas normas. Proti, likuma grozījumos ir noteikts, ka pašvaldībām ir pienākums izmaksāt kompensācijas trūcīgajiem īrniekiem un, pēc pašvaldības ieskata, arī citām iedzīvotāju kategorijām, kam ir radušies papildu izdevumi sakarā ar īres maksas celšanos denacionalizētajā dzīvojamajā fondā.

Likumā gan ir noteikts, ka pašvaldībām šos izdevumus kompensē no valsts budžeta. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šāda pieeja būtu nepareiza, jo šie izdevumi galu galā būs jākompensē pašām pašvaldībām no sava budžeta. Palīdzības sniegšana dzīvokļu jautājuma risināšanā trūcīgām personām taču ir pašvaldību, nevis valsts funkcija. Bet mūsu komisija, kurā ir daudz bijušo pašvaldību vadītāju, tā teikt, lobēja pašvaldību intereses.

Komisijas rīcībā esošie aprēķini liecina par to, ka kompensācija būtu jāizmaksā nelielam skaitam iedzīvotāju, kas dzīvo denacionalizētajā dzīvojamajā fondā. Pēc mūsu aplēsēm, katrai trešajai ģimenei, kas dzīvo denacionalizētajos dzīvokļos, varētu būt nepieciešams izmaksāt šo kompensāciju. Rīgā šādu ģimeņu skaits būtu tikai 8,5 tūkstoši. Jo pavisam denacionalizētajā dzīvojamā fondā Rīgā dzīvo 25 tūkstoši ģimeņu jeb 70 tūkstoši iedzīvotāju. Un šim kompensācijas nolūkam būtu nepieciešami Rīgā no nākamā 2002. gada budžeta 469 tūkstoši latu, 2003. gadā — 1 miljons 81 tūkstotis un 2004. gadā — 1 miljons 693 tūkstoši. Tā kopumā ir neliela daļa no Rīgas pilsētas budžeta, proti, nepārsniegtu 2004. gadā vienu procentu no Rīgas pilsētas budžeta. Citās pilsētās, piemēram, Rēzeknē un Ventspilī, šīs kompensācijas būs pavisam nelielas, piemēram, Ventspilī jau tagad īres maksa ir augsta. Savukārt pārējās pilsētās ir ļoti neliels denacionalizētais dzīvojamais fonds. Piemēram, Daugavpilī tikai 2,3 procenti no visiem iedzīvotājiem dzīvo denacionalizētos dzīvokļos, Jelgavā — 4,5, Jūrmalā — 7,4, Liepājā — 6,3, Rēzeknē — 2,7, Ventspilī — 5,4 procenti. Visvairāk denacionalizētos dzīvokļos dzīvo, kā jau es teicu, Rīgā, Alūksnes, Cēsu, Limbažu, Tukuma un Valkas rajonā. Bet arī šeit absolūtos skaitļos šo cilvēku skaits nav liels. Tādējādi finansiālais slogs, kas varētu palielināties pašvaldībām sakarā ar kompensāciju izmaksu, nebūtu pārāk liels. Nu, tāda ir tā pieeja attiecībā uz denacionalizētajiem dzīvokļiem.

— Kādi jauninājumi likumā varētu būt attiecībā uz komunālajiem maksājumiem?

— Principā jaunas normas komisija ir iestrādājusi attiecībā uz komunālajiem maksājumiem. Visi komunālie maksājumi ir sadalīti divās daļās.

Pamatmaksājumi — tie ir tādi komunālie maksājumi, kas nesaraujami saistīti ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju, un tie ir: mājas siltumapgāde, ūdensvads, kanalizācija, kā arī atkritumu izvešana. Visi pārējie pakalpojumi — gāzes un elektrības piegāde, garāžas vai autostāvvietas noma, lifts, kopīgā televīzijas antena — tiek nosaukti par papildu pakalpojumiem. Un šiem komunālajiem pakalpojumiem ir dažāds statuss.

Ir noteikta prioritāte tā sauktajiem pamatpakalpojumiem, kas tieši saistīti ar mājas saglabāšanu un arī ar īrnieku dzīvību un veselību, ar vides sanitārtehnisko stāvokli. No šiem pakalpojumiem īrnieks nevar atteikties, viņš var atteikties no tiem tikai un vienīgi ar namīpašnieka vai komunālo pakalpojumu sniedzēja piekrišanu.

Savukārt no papildu pakalpojumiem īrnieks var jebkurā brīdī atteikties, par to rakstveidā brīdinot izīrētāju. Kas atteicas uz pamatpakalpojumiem, tad tos, proti, apkuri, ūdenspiegādi un kanalizāciju, kā arī atkritumu izvešanu, pat tad, ja īrnieks ir parādā par šiem maksājumiem, nevar pārtraukt šo pakalpojumu sniegšanu. Jo, vēlreiz atkārtoju, tas apdraudētu kā īrnieka, tā arī apkārtējo iedzīvotāju dzīvību un veselību un arī mājas drošību un tehnisko stāvokli. Tādos gadījumos, kad īrnieks — tas noteikts jaunajā projektā — ir parādā par siltumu, ūdenspievadi, gāzi un atkritumu izvešanu, pret īrnieku atšķirībā no spēkā esošās kārtības var vērst tikai divu veidu sankcijas. Proti, griezties tiesā par parādu piedziņu vai griezties tiesā par viņa izlikšanu no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Gadījumā, ja īrnieks ir parādā par kādu no papildpakalpojumiem, teiksim, par garāžas nomu, par elektrību, par gāzi, par kolektīvo antenu, tādā gadījumā īrnieku mēnesi pirms šo pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanas rakstveidā brīdina, un pēc tam pakalpojums tiek atslēgts. Atliek griezties tiesā par parādu piedziņu. Bet sakarā ar šo pakalpojumu parādu īrnieku tomēr nevar izlikt uz ielas. Šobrīd spēkā esošais likums nosaka, ka arī par gāzes vai elektrības parādiem, ja sasniegts noteikts līmenis, var izlikt no dzīvokļa arī bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas. Tāda ir tā pieeja. Manuprāt, tā ir mūsdienīga, tā ir atbilstoša pašreizējai situācijai un tāda, kas nodrošina abu pušu intereses. Kā jau teicu, no papildu pakalpojumiem — gāzes, elektrības, antenas, garāžas un tā tālāk — jebkurā brīdī var atteikties. Un var arī tos liegt. Ir daudz atvieglotāki noteikumi maksas par papildu pakalpojumiem paaugstināšanai salīdzinājumā ar pamatpakalpojumiem. Jo tie ir vitāli svarīgi pakalpojumi, kas saistīti ar pašu ēku, ar cilvēku veselību, ar viņu dzīvību, tie ir pakalpojumi, ar ko nedrīkst kaut kādā veidā aizskart cilvēktiesības. Bet pārējie ir tādi: ja nevari maksāt, tad dzīvo bez tiem. Ja tev nav naudas, tad lai nebūtu tev arī papildu pakalpojumu, piemēram, garāžas automašīnai. Tā, manuprāt, ir taisnīga un loģiska, arī cilvēciska pieeja. Jo šobrīd ir tā: ja īrnieks parādā par siltumu, ūdenspiegādi vai atkritumu izvešanu, tad šos pakalpojumus var turpmāk nesniegt.

— Kāds paredzams tā saukto dienesta dzīvokļu jautājuma risinājums?

— Mūsu valstī apmēram 25 tūkstoši iedzīvotāju dzīvo tā sauktās dienesta viesnīcās jeb, kā tautā mēdz teikt, kopmītnēs. Galvenokārt tie ir studenti. Un šobrīd komisijā ir akceptēts sekojošais. Īres attiecības, kādas izveidojās dienesta viesnīcu īrniekiem ar šo viesnīcu īpašniekiem, turpmāk reglamentētu nevis īres likums, bet gan civillikums ar atsevišķām izņēmuma normām, kas ir iekļautas īres likumā. Būtu arī noteikts, ka dienesta kopmītnes tiek īrētas uz mācību vai darba laiku, uz termiņu, kas nav ilgāks par gadu. Un noteikts, tāpat kā līdz šim, ka īres maksu attiecībā uz mācību iestāžu dienesta viesnīcām nosaka Ministru kabinets. Valsts un pašvaldību mācību iestāžu dienesta viesnīcu īres maksu jānosaka Ministru kabinetam.

Kas attiecas uz dienesta dzīvokļiem, tad mēs esam ieviesuši ļoti īpatnēju jeb atšķirīgu normu, kas varētu interesēt tos, kas joprojām īrē dienesta dzīvokļus. Likumprojektā noteikts, ka ar likuma spēkā stāšanās dienu turpmāk vairs nedrīkstēs nevienai dzīvojamajai telpai, kurai uz likuma spēkā stāšanās dienu nav dienesta dzīvokļa statusa, noteikt no jauna dienesta dzīvokļa statusu. Tas nozīmē, ka dienesta dzīvojamais fonds ar likuma spēkā stāšanās dienu nedrīkstēs palielināties. Likumā būtu noteikts, ka arī turpmāk tāpat kā līdz šim varēs atņemt dzīvojamajām telpām dienesta dzīvokļa statusu. Tātad tas nozīmē, ka varēs samazināties šis fonds. Vēl likumprojektā ir iekļauta norma, kas Ministru kabinetam uzliek pienākumu līdz 2001. gada 31. decembrim izdot noteikumus par to, kādā kārtībā, apmērā un termiņos tiem valsts institūcijās strādājošajiem, kuri pastāvīgi pilda savus dienesta pienākumus ārpus administratīvās teritorijas, kur atrodas viņu pamatdzīvesvietas, kompensē izdevumus, kas radušies sakarā ar dzīvojāmās telpas īri. Citiem vārdiem, komisija, sadarbojoties ar ministrijām, ir konceptuāli pieņēmusi tādu lēmumu, ka mūsu valstī ir jāpāriet no diezgan netaisnīgās dienesta dzīvokļu piešķiršanas sistēmas uz tā saukto kompensāciju sistēmu. Līdz ar to valsts amatpersonām tiek noteikta vienota dzīvokļu kompensācijas sistēma. Tātad vienota, nevis tāda, kur katra ministrija nosaka kompensāciju atbilstoši savas naudas daudzumam, tas, manprāt, atkal izveidotu netaisnīgu sistēmu. Bagātās ministrijas noteiktu ļoti lielas garantijas, bet nabadzīgākas, protams, — mazākas. Tātad runa ir par vienotu kompensācijas sistēmu, kas ieviešama pakāpeniski, ņemot vērā budžeta līdzekļu daudzumu. Šo koncepciju atbalsta arī valdība, kas pie tās šobrīd arī strādā.

Kas attiecas uz tiem dienesta dzīvokļiem, kuri uz likuma spēkā stāšanās dienu joprojām būs šajā statusā, likums neuzliks obligātu pienākumu ne pašvaldībām, ne attiecīgajām valsts institūcijām, kas ir šo dienesta dzīvokļu valdītāji, atcelt tiem šo statusu. Jo daudzos gadījumos, kā Zemkopības ministrijas dažādām iestādēm, tā arī Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas iestādēm, ir akūti nepieciešami šie dienesta dzīvokļi. Tiesa daudz mazākā skaitā nekā līdz šim, un tādēļ mēs neuzliekam ar likumu obligātu pienākumu kaut kādā noteiktā termiņā likvidēt visus dienesta dzīvokļus. Šajā ziņā likumdevēji tiecas būt elastīgāki. Jo informācija, kas ir mūsu rīcībā un kas ir ļoti plaša un precīza attiecībā uz situāciju mūsu valstī, liecina par to, ka nebūtu lietderīgi pilnīgi un absolūti likvidēt šos dienesta dzīvokļus. Bet veidot jaunus dienesta dzīvokļus arī nebūtu ieteicams. Un tāda ir mūsu komisijas un valdības vienota nostāja.

Tātad turpmāk valsts amatpersonai tiktu izsniegta naudas kompensācija dzīvokļa izīrēšanai, ja vien tā nedzīvo tajā vietā, kur pilda savus darba pienākumus. Tikai tādā gadījumā. Ja, piemēram, cilvēks dzīvo Rīgā un turpat arī strādā, viņš šo dzīvokļa piemaksu nesaņems. Ja viņš iepriekš dzīvojis Liepājā vai Jelgavā, viņš šo dzīvokļa piemaksu saņems.

Starp citu, šobrīd jau to nosaka arī likuma par valsts civildienestu jaunais variants, arī citi speciālie normatīvie akti. Bet pagaidām nav vienotas sistēmas. Līdz ar to bagātie dažkārt var papildus iedzīvoties.

— Kad grozījumus likumā par dzīvojamo telpu īri varētu pieņemt trešajā jeb galīgajā lasījumā?

— Otrajā lasījumā tos pieņēma jau pērnā gada septembrī. Valdību veidojošās frakcijas ir uzdevušas sagatavot likumprojektu līdz 16. februārim. Pēc tam tas ar visiem priekšlikumiem tiks nosūtīts izvērtēšanai Ministru kabinetam un arī Augstākajai tiesai, jo tiesneši būs tie, kam bieži vien būs jāizšķir strīdi attiecībā uz dzīvojamo telpu īres lietām. Domājams, ka trešajā jeb galīgajā lasījumā Saeima grozījumus likumā par dzīvojamo telpu īri pieņems marta vidū — varbūt pat dažas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām.

— Cik lielā mērā vispār iespējams saskaņot un līdzsvarot īrnieku un namīpašnieku visai atšķirīgās intereses?

— Mana konceptuālā politiskā un ekonomiskā pieeja ir tāda, ka denacionalizēto namu problēmu var atrisināt, ja ievēro vairākus ļoti svarīgus principus. Pirmais princips ir, ka denacionalizēto namu un iedzīvotāju mājokļu problēmu kopumā var atrisināt, ja šo finansiālo slogu sadala uz visām ieinteresētajām pusēm, tas ir, uz privāto māju īpašniekiem, maksātspējīgajiem īrniekiem, pašvaldībām un valsti, un tādējādi šo atbildību un finansiālos pienākumus sadalot uz visiem. Nevis uzgrūžot nepanesamu slogu tikai namīpašniekiem, tikai īrniekiem vai tikai pašvaldībām. Tikai tā mēs šo problēmu varam atrisināt, jo tā ir ļoti smaga.

Otrs princips ir tāds, ka šajā reformu procesā taisnīgam likumam jāaizsargā tie, kuri paši nespēj rūpēties par sevi.

Un trešais princips ir tāds, ka denacionalizētais dzīvojamais fonds ir tas, kas veido mūsu Latvijas lielo un mazo pilsētu vēsturisko centru, tas ir tas, kas padara savdabīgu mūsu pilsētvidi, tas ir mūsu vēsturiskais mantojums, tas ir tas, kas mūsu Latviju atšķir no citām zemēm, piemēram, Rīgu, Cēsis vai Kuldīgu no Smoļenskas, Kazaņas vai Viļņas, kas padara savdabīgu mūsu Latviju. Un tāpēc mums visiem ir pienākums palīdzēt saglabāt to, kas mūs atšķir no citām valstīm un citām tautām un kas padara mūsu pilsētas skaistas.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors