Par invalīdu nodarbinātību un uzņēmējdarbību

ELVĪRA GRABOVSKA, Labklājības ministrijas Sociālās rehabilitācijas nodaļas vecākā referente, - "Latvijas Vēstnesim"

Elvīra Grabovska

Mēs uzskatām, ka vislabāk invalīdu var sabiedrībā integrēt, dodot viņam iespēju strādāt veselu cilvēku kolektīvā. Diemžēl ne vienmēr tas iespējams. Protams, daudz ir atkarīgs no invaliditātes cēloņiem un tās pakāpes. Arī no paša cilvēka. Reizēm invalīds ir spiests aiziet no darba tādēļ, ka vai nu nespēj savus pienākumus veikt, vai gluži vienkārši tiek no kolektīva izstumts kā citādāks vai biežāk slimojošs. Cilvēkiem darba spējīgā vecumā ar veselības traucējumiem ir problēmas atrast sev piemērotu nišu.

Varbūt pārkvalificēties? Valsts nodarbinātības dienests dod cilvēkam tādu iespēju. Šādi patiešām ne mazums invalīdu atrod sev darbu. Taču daļai no viņiem veselība ir sliktāka, tālab šiem cilvēkiem atrast darbu ir liela problēma.Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka potenciālais darbinieks ar saviem pienākumiem nevarēs tikt galā, viņu gluži vienkārši darbā nepieņem.

Pērn invalīdu uzņēmējdarbības veicināšanai mums bija 200 000 latu valsts budžeta līdzekļu, un gada nogalē saņēmām vēl 275 000 latu no Valsts īpašuma privatizācijas fonda. Sarīkojām konkursus, un jebkura organizācija varēja iesniegt projekta pieteikumu. Šogad varam novērtēt, kā ar šo projektu realizāciju ir veicies. Projekti ir ļoti dažādi. Liela daļa no tiem vairāk vai mazāk saistīti ar tirdzniecības punktu atvēršanu. Taču mūs patiešām iepriecināja, ka, piemēram, kokapstrādes darbnīca tika izveidota tādai no sabiedrības zināmā mērā izstumtai kategorijai kā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Ne jau visi ar šiem cilvēkiem prot un vēlas kontaktēties.

Konkursa rezultātā esam sapratuši arī to, ka ārkārtīgi dārga ir neredzīgo cilvēku nodrošināšana ar darba vietām. Viņu darba spējas, kā mēs zinām, vairāk ir saistītas ar taustes izjūtu. Tātad tas ir roku darbs, kas vienmēr ir dārgs. Lai neredzīgajiem cilvēkiem garantētu drošību, darbgaldiem jābūt apgādātiem ar visām iespējamām drošības ierīcēm, kas pasargātu no varbūtēja nelaimes gadījuma.

- Kāds jūsuprāt ir pašnovērtējums no konkursa uzvarētāju puses?

- Protams, ka jebkurš cilvēks, veidojot darba vietu, cer uz lielu algu, uz lielu peļņu. Bet cilvēkiem ar veselības traucējumiem diemžēl parasti nav simtprocentīgu darba spēju. Tātad - jārēķinās, ka alga bieži vien nebūs tāda, kā gribētos. Taču projektu autori paši galvenokārt ir apmierināti ar to, ka beidzot daudzi cilvēki izgājuši no mājas, viņi vairs nenomoka sevi ar domām, ka ir atstumti. Invalīds sāk justies tāpat kā jebkurš cilvēks. Viņš iet uz darbu, strādā, kontaktējas ar klientiem, kontaktējas ar saviem darba biedriem. Konkursā piedalījās gan invalīdu biedrības, gan privātās firmas. Protams, privāto firmu interese bija mazāka, jo tās, kā jau lielākā daļa darba devēju, nav īpaši ieinteresētas iesaistīt darbā invalīdus. Lielu aktivitāti projektu konkursā izrādīja Neredzīgo biedrība un Nedzirdīgo savienība, kā arī Latvijas Invalīdu biedrības rajonu nodaļas. Konkursā piedalījās arī jaunas invalīdu biedrības, kuras mums līdz šim nebija zināmas. Arī tās pierādīja savu aktivitāti un vēlēšanos strādāt. Kādēļ tāda aktivitāte no invalīdu biedrībām? Iespējams, tādēļ, ka biedru nauda tiek ievākta ar lielām grūtībām, jo katrs savu santīmu taupa. Veidojot savu biznesu, ikviens grib zināt, par ko un kādiem mērķiem aiziet viņa nauda. Biedrības ir sapratušas - ja tās iemācīsies pašas pelnīt, veidot savu biznesu, tad tām būs vieglāk pašām sevi, savus pasākumus finansēt, tāpat arī sniegt palīdzību kādam no biedriem vai sociālajām grupām.

Pagājušajā gadā notikušais konkurss bija pirmais šāds solis. Ir jāsaprot, ka tagad uz iesnieguma pamata vien nekas nenotiek. Ir jābūt projektam, lai varētu kaut kur piedalīties un piesaistīt līdzekļus. Tā rīkojas daudzi fondi. Un arī mēs. Manuprāt konkurss bija laba skola, jo esam uzzinājuši, ka invalīdu biedrības, kas piedalījās mūsu konkursā, pēc tam ir piedalījušās arī citos un ieguvušas dažādiem pasākumiem domātus papildu finansējumus.

- Vai šogad arī ir šādiem mērķiem atvēlēti līdzekļi?

- Šogad mums ir paredzēti tikai Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļi. Valsts budžetā šādu līdzekļu nav. Taču es domāju, ka tiem, kas ir sākuši strādāt, ieguvuši kādu pamatu un apgrozāmos līdzekļus un iegādājušies nepieciešamās tehniskās iekārtas, tagad vajadzētu mācēt pašiem pelnīt naudu tālākai attīstībai. Nav taču nepieciešams visu laiku tikai finansēt. Mūsu galvenais uzdevums bija dot invalīdiem kaut kādu pamatu, atbalsta punktu, lai tālāk, gūstot peļņu, viņi paši varētu sevi finansēt.

- Kā izlietots pagājušā gada finansējums?

- No valsts budžeta piešķirtie un sadalītie 200 000 latu ir izmantoti mērķtiecīgi. Izveidotas 84 pastāvīgas darba vietas. Daļai invalīdu dota iespēja strādāt mājās. Tas ir iepriecinošs skaitlis, lai gan sākumā bijām cerējuši uz mazliet lielāku.

Mūs gan apbēdina tas, ka invalīdu biedrības, uzsākot uzņēmējdarbību, labprātāk vēlas pieņemt darbā veselus cilvēkus, kas var strādāt ar pilnu atdevi, pelnot vairāk. Protams, tas absolūti neatbilst mūsu vēlmēm. Šāda rīcība nav godīga. Jo galu galā šī nauda ir piešķirta invalīdiem, lai viņi varētu strādāt. Acīmredzot mums nemitīgi būs jāseko invalīdu biedrību uzņēmējdarbībai un tā jākontrolē. Ja rīkosim līdzīgus konkursus vēl, tad pieprasīsim informāciju, vai biedrības ir jau piedalījušās šādos konkursos, saņemot finansējumu, un kā tas ir izlietots, vai tiešām ir izveidotas jaunas darba vietas. Ja jaunas darba vietas nebūs izveidotas, finansējumu nepiešķirsim. Mūsu mērķis ir vairāk integrēt invalīdus sabiedrībā, dodot viņiem iespējas strādāt.

Varbūt daļēji pateicoties šiem konkursiem, tiek atbalstīta esošo darba vietu saglabāšana, kā arī jaunu darba vietu veidošana speciāli invalīdiem. Rēzeknē, piemēram, nedzirdīgām sievietēm atrast darbu vairs nav nekādu problēmu. Tur ir uzņēmums, kas šīs sievietes apmāca strādāt ar šujmašīnām un pēc tam nodrošina viņas ar darbu. Līdzīga situācija ir arī Daugavpilī, kur aptuveni 50 procentu sieviešu invalīdu ir nodrošinātas ar darba vietām šūšanas nozarē. Vīriešiem ar darbu ir mazliet sarežģītāk. Bet galvenais ir tas, ka cilvēki iemācās kontaktēties cits ar citu, jo puse darbinieku ir veseli. Manuprāt arī mēs, veselie, strādājot līdzās cilvēkiem, kuriem ir, piemēram, dzirdes problēmas, pārveidojamies, kļūstam saprotošāki. Pēdējo divu gadu laikā esmu ievērojusi, ka sabiedrība mainās uz labo pusi attieksmē pret invalīdiem. Vēl nesenā pagātnē daļai sabiedrības pret šiem cilvēkiem bija visai noraidoša attieksme - ja tu esi invalīds, tad sēdi savā dzīvoklī, jo man, lūk, nav pieņemami būt kopā ar tevi. Vienalga - darbavietā, teātrī, veikalā vai uz ielas. Beidzot šī attieksme ir mainījusies.

- Cik Latvijā pašlaik ir invalīdu un cik no viņiem ir iesaistīti uzņēmējdarbībā?

- Invalīdu mūsu valstī ir 126 tūkstoši. Aptuveni desmit procentu no viņiem strādā.

- Vai kādam no Latvijā dzīvojošajiem invalīdiem ir sava firma?

- Jā. Viens no nedzirdīgajiem ir nodibinājis pats savu firmu. Tā ir Strazdiņa invalīdu firma "SIVA", kas nodarbojas ar jumtu remontēšanu. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir labāka līdzsvara izjūta, un uz jumta viņi jūtas droši. Manuprāt šī firma sevi ir apliecinājusi, kvalitatīvi veicot savu darbu. Tā pastāv jau vairākus gadus, saņem pasūtījumus. Arī Ventspilī ir privāta firma - SIA "Cerība". Tās dibinātājs ir invalīds, kurš uzskata, ka nav jēgas žēloties, ir kaut kas jādara. "Cerība" veic zināmā mērā invalīdu biedrības funkcijas, pulcinot cilvēkus, kuri grib strādāt, risina sociālos jautājumus. Arī šajā uzņēmumā sākumā esot bijušas problēmas, piemēram, uz tikko izveidoto šūšanas darbnīcu bija atnācis vesels cilvēks un pateicis, ka viņš tādā vidē nestrādāšot. Jo līdzās, lūk, esot kāds nedzirdīgais vai cilvēks ar psihiskas dabas traucējumiem. Ne visiem šāda situācija ir pieņemama. Taču, ja pierod un iemācās ar invalīdiem kontaktēties, tad var strādāt. Visi esam cilvēki.

- Vai iesāktais darbs ar projektu konkursiem varētu turpināties?

- Viss atkarīgs no tā, vai šiem mērķiem valsts budžetā būs nauda. Šogad, piemēram, vispārējiem pasākumiem naudas nebija. Valsts budžeta līdzekļi bija atvēlēti vienīgi Neredzīgo biedrībai tehnikas iegādei un invalīdu uzņēmējdarbībai. Kā zināms, Juglā kādreiz bija liels Neredzīgo biedrības mācību ražošanas uzņēmums, kas ir bankrotējis, un ir ierosināta lieta par tā maksātnespējas atzīšanu. Pie šī uzņēmuma bija arī ciemats, kur varēja dzīvot neredzīgie no visas Latvijas. Grūti pateikt, vai tas bija loģiski, ka cilvēki no visas Latvijas uz turieni brauca, lai dzīvotu vienuviet. Katram taču ir savas saknes un vairāk vai mazāk gribas palikt dzimtajā vietā, vidē, pie kuras ir pierasts. Manuprāt īpaši smagi mainīt dzīvesvietu ir cilvēkiem, kuriem invaliditāte nav no bērnības, bet iegūta vēlāk. Tad ir vēl papildu stress. Jārada apstākļi, lai invalīds varētu dzīvot un strādāt savā ierastajā vidē.

- Vai arī Valsts īpašuma privatizācijas fonda piešķirtie līdzekļi bija orientēti tikai uz jaunu darba vietu izveidi?

- Nē. Tos izmantoja arī tā dēvētajiem netiešajiem pasākumiem. Daļa līdzekļu tika atvēlēti fotomākslinieka Jāņa Gleizda albuma izdošanai, kā arī dokumentālas filmas uzņemšanai.

Invalīdu biedrības mākslas salonā

Armīda Priedīte

Foto: Māris Kaparkalējs

Turpinājums - 2.lpp.

Apkopojums par invalīdu uzņēmējdarbībai paredzēto 1997. gada valsts budžeta līdzekļu apguvi

Konkursa "Par labāko projektu invalīdu un pensionāru uzņēmējdarbības veicināšanai" (Valsts īpašuma privatizācijas fonds) rezultāti

Kopējā summa - Ls 275 040

tai skaitā

Ls 6484,00 ODIN - VITA - LATVIA

Ls 7676,00 fotomāksliniekam J.Gleizdam

(Saskaņā ar Ministru kabineta 1997. gada 11. novembra rīkojumu nr.566 "Grozījums Ministru kabineta 1997. gada 30. aprīļa rīkojumā nr.209 "Par Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programmu 1997. gadam")

Pretendenti - 22, konkursā piedalījās - 18

Pieprasītā summa - Ls 429 464

Par uzvarētājiem atzīti:

Invalīdu biedrības mākslas salonā