Par invalīdu izstrādājumu tirdzniecību

Invalīdu biedrības mākslas salona direktors Gunārs Ekerts

Ko lai dara cilvēks, kuram ir problēmas ar veselību un viņš nestrādā algotu darbu? Ko lai dara invalīds, kuram "ar galvu viss kārtībā" un rokās ir prasme? Protams, viņš labprāt, ja vien Dievs devis lielāku vai mazāku talantu, grebj karotes vai pin no klūdziņām grozus, ada zeķes vai cimdus, no ādas darina dažādas kārbiņas un naudasmaciņus. Visbeidzot — iespējams, pat glezno. Un ne tikai savam priekam vai dāvināšanai. Arī pārdošanai. Jo kādam šīs lietas noder, bet to darinātājam ir lats vai pāris klāt pie niecīgās pensijas.

Bet, kur šos savus darinājumus lai pārdod? Taču ne uz ielas stūra. Un ko gan darītu daudzie cilvēki ar problēmām (lai lieku reizi nelietotu vārdu invalīdi), ja nebūtu Gunāra Ekerta izlolotā un iekārtotā (paša rokām sienās iedzenot katru nagliņu, un ne jau tikai to vien darot, lai no gluži nekā rastos veikalam piemērotas telpas) salonveikala ārēji necilā mājā Rīgā, Ēveles ielā 14. Te invalīdam nepieprasa uzrādīt sertifikātu vai citu "stipru papīru", nebrāķē atnesto mantu, un rezultātā ieguvēji ir visi. Savu mantu atdodot veikalam, katrs pats nosaka, cik latu viņš par to vēlas saņemt (protams, kad lieta būs pārdota). Veikals savukārt pievieno četrdesmit procentu. Pircēji šajā veikalā par ievērojami lētāku cenu nekā mākslas salonos Rīgas centrā var iegādāties gan izstrādājumus no dzintara, māla un ādas, gan arī dažādus pinumus, gleznas, svečturus, koka karotes un cimdus. Un, lai cik tas varētu šķist neticami, ceļu uz šo nomaļo veikaliņu zina ne vien rīdzinieki, bet arī ārzemnieki. Te pabijis pat Strasbūras mērs. Viesu grāmatā Gjēla kungs atstājis ierakstu: "Es augstu vērtēju ražojumus, kurus bija iespējams aplūkot Jūsu veikalā, un ceru tos drīzumā redzēt Strasbūrā."

Nopērkamu vai gluži vienkārši aplūkojamu mantu salonveikalā ir patiešām daudz. Te ir Neredzīgo biedrības pinēja Gunāra Lāča darinātie grozi, šķīvji, paplātes un malkas grozi. Ir ļoti daudzu čaklu un talantīgu roku sarūpēti darbi. Taču veikala direktors vairs nevienu īpaši izcelt nevēlas. Jo tad jau saraksts ar uzvārdiem būtu garum garais.

"Bij’ man viena lata dēļ, tādu garu ceļu braukt…" Šķiet, tā varētu sacīt par daudziem jo daudziem cilvēkiem, jauniem un arī cienījamā vecumā, kuru peļņa reizumis ir pavisam neliela, kādreiz knapi vien pietiek, lai samaksātu no tāliem laukiem braukušam ceļa biļeti turp un atpakaļ. Kāds meistars, piemēram, lai atvestu uz veikalu paša grebtās koka karotes, no Gulbenes puses līdz Rīgai brauc turpat vai nedēļu. Var likties neticami divdesmitā gadsimta beigās. Un — tomēr. Jo, lūk, no mājām, kur šis vīrs dzīvo, līdz autobusam ejams ļoti tāls ceļš. Kamēr to pieveic, kaut kur pie paziņām "elpu atvelkot", pēc tam — atkal kaut kur piestājot, paiet laiks. Daudz šis cilvēks iet arī kājām. Visādu iemeslu dēļ. Bet viņš nemaz par to nekurn, jo atbraukšana uz veikalu, pie G.Ekerta un viņa dzīvesbiedres Ritas (kas arī strādā šajā veikalā) ir gandrīz vai svētki. Var arī apzināties, ka viņa grebtās karotes kādam ir vajadzīgas. Pat Amerikā, Kanādā un Meksikā tās rotā galdu. Cits brauc "stopējot" pat no Kuldīgas. Cilvēki "ar problēmām" apzinās, ka šeit viņi ir vajadzīgi. Lai cik mums visiem ir nepieciešama nauda, būtiska nozīme ir psiholoģiskajam faktoram. Zināt savu vērti, zināt, ka neesi "norakstīts".

Pēc pāris mēnešiem apritēs jau seši gadi, kopš darbojas šis veikals. Kad G.Ekertam radās doma par tā izveidi, toreizējais Latvijas Invalīdu biedrības priekšsēdētājs Ivars Daugaviņš izrādījās visnotaļ atsaucīgs un pretimnākošs. Atrada šīs telpas un iespēju robežās atbalstīja. Pārējais tapa tikai un vienīgi ar entuziasmu. Jo veikala direktors G.Ekerts šajā amatā strādā sabiedriskā kārtā, nesaņemot par to ne graša. Algots darbs viņam ir Ugunsdzēsības biedrībā, kur viņš ir maiņas priekšnieks (protams, tajā laikā, kad neatrodas veikalā). Labi, ka veikalam labvēlīga ir Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības attieksme. Ļoti saprotošs un visnotaļ pretimnākošs ir namu pārvaldes "Valdemārs" pārvaldnieks Āris Roze.

Nekur citur Eiropā, pat nekur citur pasaulē nav līdzīgu veikalu, kurā invalīdi pārdošanai var atnest savus rokdarbus. Tiesa, Lietuvā invalīdiem māksliniekiem tiek dotas visai plašas iespējas piedalīties dažādās izstādēs citās valstīs, viņi tiek nodrošināti ar transportu un citu nepieciešamo, lai nokļūtu uz izstādēm Francijā, Itālijā vai citviet pasaulē. Toties viņi nedrīkst savus darbus pārdot. Latvijā arī šis ir vienīgais tāda profila veikals. Un var teikt, ka visi ceļi ved uz Ēveles ielas četrpadsmito namu. Te var atdot pārdošanai savu darbu, te var saņemt par to pienākošos (paša noteikto) naudu. Visbeidzot — var no sirds izrunāties. Rita un Gunārs reizumis pat stundām ilgi uzklausa tāla ceļa mērotāju dzīvesstāstus. Līdzdzīvo viņu priekiem un bēdām. Priecājas līdzi un mierina, ja gadījusies liksta.

Meistari ar saviem darinājumiem dažādi izgājuši pasaulē. Viņi ir piedalījušies Eiropas invalīdu festivālos un konferencēs, kur eksponēti Latvijas invalīdu dažādie rokdarbi. Invalīds un sociālā nodarbinātība nav mazsvarīga tēma. G.Ekerts šajās konferencēs ir piedalījies ar referātu.

Salonveikals ir iekļauts vienā no ārzemju katalogiem, ko izplata 22 valstīs. Tādēļ ārzemju viesi, atbraucot uz Latviju, zina uz šejieni nākt, lai iegādātos rokdarbus. Turklāt viņi jau paguvuši pārliecināties, ka cenas te ir ievērojami zemākas nekā citos mākslas salonos pilsētas centrā. Kas kaut reizi te pabijis, nākamreiz, ierodoties Rīgā, nāk atkal. Un, protams, pastāsta par šo vietu arī citiem.

Ir jau sagatavoti statūti un, cerams, drīz veikalam būs savs, patstāvīgs konts bankā. Lai arī tas paliks uz Invalīdu biedrības bāzes, tomēr radīsies neatkarība un lielāka rīcības brīvība.

Kultūras nams "Ziemeļblāzma", rīkojot pasākumus, aicina veikalu ar saviem darinājumiem veidot komercizstādi. Aicina arī citviet. Agrāk Ziemassvētkos divas dienas invalīdu darinājumus bija iespējams tirgot Rīgas Latviešu biedrības namā. No visas Latvijas turp tika savesti gan pinumi, gan izstrādājumi no dzintara un māla, adījumi… Bet jau divus gadus, kā sacīja G.Ekerts, šīs durvis viņiem esot slēgtas. Diemžēl. Būtu patīkami, ja, piemēram, "Vernisāžas" saimnieki atvēlētu savās telpās kādu stūrīti invalīdu rokdarbu tirdzniecības izstādei. Galu galā tā būtu goda lieta Latvijai.

Armīda Priedīte

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"