Par aizsargājamām teritorijām un to apsaimniekošanu

Gaujas Nacionālā parka direktors Jānis Strautnieks

Gaujas Nacionālajā parkā: Vidzemes novada rehabilitācijas centrs "Līgatne";

Zvārtas iezis;

izpriecas un atpūtas iespējas zirgu izjādē

Kafejnīca "Pie dzirnakmeņa":

strādā uzņēmējs Jānis Kaņeps;

mutuļo Melderupīte;

griežas piecmetrīgais dzirnavu rats

Zelta lapu laikā tūristus vilina Gaujas senleja. Īpaši šoruden, kad saule ir dāsnāka nekā vasarā. Gaujas Nacionālais parks, kas ir viens no pirmajiem šāda veida objektiem mūsu valstī, septembrī atzīmē ceturtdaļgadsimta jubileju. Parks dibināts 1973. gada 14. septembrī ar mērķi aizsargāt unikālo dabas kompleksu — Gaujas senleju; tā teritorija aizņem 92 048 hektārus. Nav nemaz tik viegli orientēties parkā, kas atrodas Rīgas, Cēsu un Valmieras rajonā un ir sadalīts vairākās zonās. Visstingrākie dabas aizsardzības noteikumi attiecas uz Nurmižu, Krimuldas, Sudas un Roču rezervātiem.

Nacionālā parka veidošanās

Pirmais Gaujas Nacionālā parka direktors Gunārs Skriba atceras, ka dibināšanas periods bijis visai garš un saspringts, jo šāda ideja radusies sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, un tolaik vārds "nacionālais" jau bija liela uzdrošināšanās. Pateicoties Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Pētera Strautmaņa atbalstam, parks ticis izveidots. Pirmajā darba gadā šeit strādāja 37 cilvēki.

Pašlaik parkā jau nodarbināti 87 cilvēki, bet sezonas laikā — pat līdz 150. Vides aizsardzības menedžmentā strādā 25 speciālisti, kuru skaitam pievienojami arī visu piecu mežniecību darbinieki, kas veic valsts mežu uzraudzību un apsaimniekošanu. Mežizstrāde no deviņdesmito gadu sākuma nodota privātā sektora pārziņā. Parka teritorijā ir 18 pagastu pašvaldības un tāpēc svarīgi sadarboties ar tām dabas aizsardzības, ūdens un mežu apsaimniekošanas, kā arī tūrisma industrijas attīstības jomā.

Stāsta GNP direktors Jānis Strautnieks:

— Infrastruktūras uzturēšana, taku ierīkošana, to kopšana, soliņu, tiltiņu, tāpat informācijas zīmju izveide — par to nav jārūpējas vietējām pašvaldībām. Reizē ir radīta arī zināma stabilitāte uzņēmējiem sākt eventuālo darbību tūrisma pakalpojumu sfērā. Tas ir veids, kā, pārtraucot dabas resursu intensīvu izmantošanu, tajā pašā laikā var nodrošināt vietējā infrastruktūrā darbavietas tūrisma pakalpojumu sfērā. Tūrisma infrastruktūras uzturēšanā un attīstībā ieguldīti 150 tūkstoši latu. Jāpiebilst, ka astoņdesmitajos gados tika paveikts tiešām daudz, un tagad pamazām atgriežamies šajā līmenī. Apturēta finansiālā lejupslīde. Tagad atkal atjaunojam daudzas takas, kas līdz šim apmeklētājiem bija slēgtas. Ik gadus palielinās Gaujas Nacionālā parka apmeklētāju skaits, kas nu jau krietni pārsniedz 200 tūkstošus.

Zemes reforma un uzņēmējdarbība

Gaujas Nacionālajam parkam nav gājusi secen arī zemes reforma. Deviņdesmitie gadi ienesuši lielas pārmaiņas, jo bijušie zemes īpašnieki un mantinieki pieprasīja savas zemes. Ministru kabineta noteikumi paredzēja rezervātos esošās zemes kompensēt ar citām. Un apmaiņā tika iedalītas mežu zemes, kas noteikti ir vērtīgākas par piedāvātajiem sertifikātiem. Tika kompensēti apmēram 2000 hektāru jeb 2 procenti no teritorijas.

Parkā, izņemot rezervātus, atļauta saimnieciskā darbība. Tāpēc izveidojušās zemnieku saimniecības, atsākuši darbu amatnieki. Kādai jābūt turpmākai parka rīcības programmai, kā to saskaņot ar pašvaldību darbību, administratīvi teritoriālo reformu — tie ir jautājumi, uz kuriem tuvāko gadu laikā jārod atbilde. Šā gada sākumā uzsākts Latvijas un Dānijas kopprojekts par Gaujas senlejas dabisko procesu aizsardzību. Izpētes darbos iesaistīti 100 speciālistu, galvenokārt no Latvijas. Astoņdesmit procentu no visiem izdevumiem finansē Dānijas puse. Tiek veidota ģeogrāfiskās informācijas sistēma un digitālās kartes, kuru izstrādāšanā palīdz Valsts Zemes dienesta Kadastra centrs. Projekta izstrādē piedalās vairāki ainavu speciālisti, kuru uzdevums ir rast optimālu risinājumu dabas objektu aizsardzībai un to izmantošanas iespējām. Ainavas daudzveidību nosaka tās elementi — meži, lauki, aramzeme, dižkoki utt. Izstrādātajam plānam jāaizstāv visu pušu intereses — ne tikai dabas sargu, bet arī zemes īpašnieku. Ainavas kā unikālu vērtību palīdzētu saglabāt arī subsīdijas, ko piešķirtu zemkopjiem, lai kompensētu neiegūto ražu un vienlaikus saglabāt unikālos dabas veidojumus.

Kūrortcentrs "Līgatne"

Popularitāti iemantojis Līgatnes mācību un atpūtas parks, kur voljeros mīt visdažādākie dzīvnieki. Izziņas takas palīdz iepazīt augus un meža zvērus.

Ne visi zina, ka šeit atrodas Vidzemes novada rehabilitācijas centrs "Līgatne". Pirms 17 gadiem elitārās kompartijas darbiniekiem būvētais 4. pārvaldes atveseļošanās komplekss tagad atvērts ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Valsts finansējums paredzēts gan tikai 49 sirds, pulmonoloģijas un neiroloģijas slimniekiem un tāpēc jārēķinās ar lielām rindām. Joprojām saglabājusies tendence nosūtīt vairāk pacientu, bet piešķirt mazāku finansējumu. Tie, kuri ārstējas ar ārsta norīkojumu, diennaktī maksā 1,75 latus, bet uz savu roku atbraukušie — 10,50 latu. Turklāt pēdējiem atsevišķi jāsedz izdevumi par ēdināšanu — 3, 50 latu dienā, kā arī par procedūrām. Rehabilitācijas centrs piedāvā dažādas ūdens procedūras, fizioterapiju, fizikālo terapiju, masāžas utt. Brīvdienas ģimenes var pavadīt kūrortviesnīcas mājīgajos divistabu numuros. Viesnīcā ir 50 vietu. Brīvā laika pavadīšanas iespējas ir dažādas — šeit var pasūtīt laivu braucienus, izjādes ar zirgiem, doties pārgājienos.

Viens no interesantākajiem maršrutiem ved gar Amatas krastiem. Lībieši šo Gaujas pieteku dēvējuši par "straujo". Daudzas Latvijas tūristu paaudzes saistījis Zvārtas jeb, kā to nereti dēvē, Zvārtes iezis, kurš savu nosaukumu esot ieguvis tuvējo māju iespaidā. Šeit var pavadīt kaut visu dienu, dodoties augšā pa kāpnītēm, lai no pretējā upes krasta noraudzītos smilšakmens brīnumā un labāk ieraudzītu attālo Miglu iezi. Pie Zvārtas ieža iekārtotas vairākas atpūtas vietas, kur var iekurināt arī ugunskuru un papusdienot. Tuvējo māju saimnieki Drabešu pagasta "Veiļās" piedāvā izjādes ar zirgiem.

Latvijas stūrītis "Pie dzirnakmeņa"

Pabraukt garām Ieriķu ceļa galam nav iespējams. Šeit tālbraucēji šoferi pietur ne vien uzpildīt degvielu, bet arī sātīgi paēst kafejnīcā "Pie dzirnakmeņa". Kaņepa individuālais uzņēmums — degvielas uzpildes stacija — darbojas augu diennakti, savukārt kafejnīca — no septiņiem rītā jau piedāvā brokastis. Dižozolu paēnā šeit iespējams atvilkt elpu, pirms doties tālāk. Savukārt tūristus ieinteresēs daudzie dzirnakmeņi, kuri gan vairāk šeit novietoti simboliski.

Dodoties lejup pa kāpnītēm un šķērsojot straujo, ūdenskritumiem bagāto Melderupīti, nonākam līdz senām ūdensdzirnavām, no kurām gan mūri vien palikuši. Milzīgais piecmetrīgais ūdensrats griežas, stāstot par grūbu un putraimu gaņģiem, kas šeit darbināti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad te saimniekoja Jāņa Kaņepa vectēvs. 1949. gadā dzirnavas tika nacionalizētas, vēlāk pamestas un nodedzinātas.

1985. gadā J.Kaņeps dzirnavas, pareizāk sakot, to, ko kādreiz sauca par dzirnavām, atkal atpirka. Pagāja vairāki gadi, iekams bija iespējams sākt atjaunošanas darbus. Vispirms tapa degvielas uzpildes stacija, kas tagad ieguvusi mūsdienīgas aprises, vēlāk — kafejnīca. Šajā nozarē J.Kaņepam ir uzkrāta vislielākā pieredze. Divdesmit piecus gadus viņš nostrādājis slavenajā restorānā "Sēnīte". Sācis ar visvienkāršākajiem darbiem un beidzis jau kā direktora vietnieks. Uzsākot savu biznesu, protams, bez kredīta neko nav bijis iespējams izdarīt. Pirmais aizņēmums Latvijas krājbankā 5000 latu apmērā ņemts degvielas uzpildes stacijas iekārtošanai. Tolaik procentu likme bijusi ļoti augsta — 20 procentu gadā. Pēc tam bijis nepieciešams aizdevums kafejnīcas būvei. Atskatoties uz paveikto, jāteic, ka ik gadu vajadzējis būvēt, remontēt un arī lūkot pēc kredītiem. Patlaban iecerētas grandiozas pārmaiņas — iepirktas ēkas un zemesgabali. Attīstot sava uzņēmuma darbību, viens no mērķiem ir veidot to par tūrisma centru, lai turpmāk šeit cilvēki vēlētos uzturēties ilgāk. Tāpēc iecerēts iekārtot viesu namus. Savukārt, lai tūristiem būtu arī izklaides iespējas, tiek atjaunotas Ieriķu ūdensdzirnavas. Miltus un putraimus šeit gan nemals, toties ražos elektrību — vismaz 50 kilovatu stundā. Pašu saimniecībai pietiks telpu un namu apgaismošanai. Dzirnavu ēkā tiks iekārtota alus sēta ar dejas grīdu. Visi būvdarbi izmaksās 30 tūkstošu latu. Šiem projektiem Latvijas krājbanka savam uzticamajam klientam jau dod aizdevumu par 9 procentiem gadā.

Kā uzskata pats saimnieks, svarīgi ir organizēt darbus. Viņam vislabākie palīgi ir ģimenes locekļi. Dēls Kristaps ir degvielas uzpildes stacijas direktors, bet Meieru ģimenei — meitai Ievai un znotam Uģim — uzticēta kafejnīca. Darbi sokas, un J.Kaņeps var pievērsties nākamajiem celtniecības darbiem.

Nav jau tā, ka saimnieks ar darbiem vien ir aizņemts, sava tiesa laika jāatvēl arī paša kumeļam. Tam gan stallis vēl nav uzbūvēts, tāpēc izmitināts pie kaimiņiem. Bet īstas kovboja izjūtas gūstamas, gan tikai viesojoties pie radiem Amerikā.

Sports ir J.Kaņepa lielā aizraušanās. Un apliecinājums tam ir mūsu slaveno motobraucēju Kristera Serģa un Arta Rasmaņa sponsorēšana. Nupat saņemtā ziņa par atkārtoti izcīnīto pasaules čempionu kausu būs balva arī viņam.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Atis Ieviņš