Par ienesīgu lopkopības nozari

Juris Plēsums, mag. oec., Amerikas Latviešu apvienības (ALA) lauksaimniecības konsultants, — "Latvijas Vēstnesim"

Uzņēmējs Juris Plēsums starptautiskās lauksaimniecības izstādes "Vecauce'98" atklāšanā

Šārudens lielākajā starptautiskajā lauksaimniecības izstādē "Vecauce ’98" liela uzmanība tika veltīta nobarojamo liellopu audzēšanai. Un ne bez iemesla, jo izrādās, ka ir visai problemātiski no Latvijā audzēto liellopu gaļas pagatavot, piemēram, tik iecienīto steiku. Pieprasījums pēc liellopu gaļas nav pietiekami liels, jo slavenie Rīgas restorāni labprātāk ieved saldētu gaļu no Austrālijas, nekā iegādājas mūsu zemnieku audzēto. Kas būtu jādara, lai šo stāvokli labotu?

Amerikas Savienoto Valstu Viskonsinas štata uzņēmējs, Amerikas Latviešu apvienības lauksaimniecības konsultants, mag. oec. Juris Plēsums jau septīto gadu ierodas Latvijā ne tikai viesos, bet arī lai dalītos pieredzē. J.Plēsuma viedoklis:

— Izstādē jāgūst jaunas zināšanas, un vienlaikus šeit jānorit arī pieredzes apmaiņai. Vecaucē cūkas tika labi demonstrētas, bija ko redzēt, bet to pašu vajadzētu darīt arī ar liellopiem. Nevar tā būt, ka dažs labs eksponāts ir stumjams un grūstāms, un cilvēkiem jābrīnās, kas tas par zvēru!

— Kā Amerikā dzīvnieki tiek izraudzīti šādām skatēm?

— Fermeri cenšas parādīt vislabākos mājlopus, kas viņiem ir, jo tā ir arī reklāma, un turpmāk paveras lielas tirgus iespējas. Godalgas ir ļoti nopietna lieta.

— Kā vērtē šos dzīvniekus?

— Atsevišķi tiek vērtēti šķirnes un atsevišķi — nobarojamie lopi. Nav svarīgi, cik lielu svaru tie ir sasnieguši, bet visu nosaka, kvalitāte. Tiek vērtēts eksterjers, muskulatūra, jo tas nosaka, kāds nākotnē būs produkts. Liellopi tiek dalīti grupās — vaislas buļļi, šķirnes govis, grūsnas teles. Komerciālā daļā — vērši, nobarojamās teles vai 6 – 8 mēnešus veci jaunlopi. Tās ir galvenās grupas, un katrai no tām ir savi vērtēšanas kritēriji.

— Vai tiek slēgti arī darījumi?

— Katram fermerim ir savs stends, un par pārdodamajiem dzīvniekiem tiek informēti apmeklētāji. Parasti, ja tiek iegūta nacionālā godalga, fermeris nevar vien atkauties no pircējiem, un parasti šos dzīvniekus vēlas iegādāties arī mākslīgās apsēklošanas stacijas.

ASV tiek publicēti visu pārraudzībā esošo slaucamo govju rādītāji. Divas no manas fermas govīm bija iekļautas divu procentu valsts augstražīgāko govju skaitā. Ciltslietu stacijas tūdaļ piedāvāja slēgt līgumus par bullīšu iegādi. Ciltsdarba attīstībā tas ir ļoti nozīmīgi.

— Amerikā ļoti populāras ir mājdzīvnieku izsoles.

— Jā, rudens ir īstais izsoļu laiks, un tās cita pēc citas notiek dažādās štata vietās. Arī es šādās izsolēs esmu pircis nobarojamos lopus. Šeit cenu nosaka tirgus. Protams, ka priekšroka tiek dota nacionālajās izstādēs Grand Prix balvas ieguvušajiem nobarojamiem dzīvniekiem, jo tā jau ir reklāma. Bieži vien politiskās partijas vēlēšanu laikā par ļoti augstu cenu nopērk šādu dzīvnieku un tad vakariņās uzaicina sponsorus un pasniedz šo visvērtīgāko steiku.

— Izstādes laikā organizētajā preses konferencē jūs minējāt, ka kāda studente pārdevusi nobarotos vēršus par ļoti augstu cenu.

— Jā, viņa divus gadus pēc kārtas izcīnīja pirmo vietu. Kopā saņēma 78 tūkstošus dolāru, kas ir ļoti daudz. Turklāt tas ir pirmais gadījums, kad augstākā godalga izcīnīta divus gadus no vietas.

Esmu par to, lai arī Latvijā izstādēs piedalītos mazpulcēni, studenti. Piemēram, trīspadsmitgadīgajai Solvitai Āboliņai no Laidzes, kas vinnēja loterijā Limuzīna šķirnes bullēnu Fabiusu, vajadzētu pastrādāt, lai varētu piedalīties nākamajā izstādē un tad pārdot to kādai Ciltslietu stacijai. Nekādā gadījumā bullīti nevajadzētu apēst, jo tas ir ļoti vērtīgs dzīvnieks. (Tā pašreizējā cena jau ir 600 latu.) Un vēl labāk būtu, ja izdotos aplecināt govis un iegūt teļus, tad varētu izstādē demonstrēt tēvu un tā pēcnācējus. Tas būtu ļoti interesanti. Tā būtu reklāma ne tikai lopkopim, bet arī šķirnei.

— Vecauces izstādē varēja vērot Latvijas brūno buļļu pēcnācējus.

— Jā, bet kas tad ieguva manu — Jura Plēsuma balvu? Tas bija Latvijas brūnās krustojums. Šie lopiņi bija brīnišķīgi kopti. Saimniece no Saldus rajona Zaņas pagasta zemnieku saimniecības "Skabārži" Mucenieces kundze tos audzē pārdošanai. Tur bija viss — laba ēdināšana, rūpīga kopšana un teicams menedžments.

Ģenētika ir tikai lietas viena puse, un tai lielāka uzmanība jāvelta šķirnes dzīvnieku audzētavām, kas attīsta ganāmpulkus vaislai un nobaro tikai izbrāķētos dzīvniekus.

— Šajā jomā labi sasniegumi ir cūkkopībā. Arī izstādē varēja vērot divu, trīs un pat četru šķirņu krustojuma dzīvniekus, pēc tiem ir arī liels pieprasījums.

— Gaļas lopkopība Latvijā ir sākuma stādijā un jāizsaka atzinība cūkkopības nozarē strādājošajiem. Tie dzīvnieki, ko vērojām izstādē, bija ļoti skaisti. Piecu sešu gadu laikā sasniegts liels progress. To pašu vajadzētu panākt arī liellopu audzēšanā.

— Kādas liellopu šķirnes jūs varētu minēt kā piemērotākās Latvijas apstākļiem?

— Latvija ir maza teritorija un tāpēc ir svarīgi, lai netiktu sajaukts ģenētiskais materiāls. Mēs varam atļauties krustošanai izmantot tikai dažas šķirnes. Latvijā tiek iepirkti skotu lopi, tos vajadzētu aizmirst, jo tie ir mazi un neefektīvi. Arī ātraudzība nav tik liela, kādai vajadzētu būt. Vēlos ieteikt pasaulē atzītas šķirnes, kuras vajadzētu izmantot kā pamatšķirnes — Herefordas, Angusas, Šarolē un Limuzīna. Turklāt Herefordas un Angusas šķirnes krustojumi atzīstami par ideāliem, jo tajos viena šķirne dabiski papildina otru. Latvijas brūno iesaku lietot tikai kā pamatmateriālu, krustojot teles ar Herefordas un Angus šķirnes buļļiem, jo tad jau ceturtajā paaudzē iespējams iegūt reģistrējamu tīršķirnes materiālu. Latvijā labu Herefordas šķirnes ganāmpulku vēl neesmu redzējis. Esmu atvedis uz Latviju Ziemeļamerikas čempionu biomateriālu, ko iesaku izmantot šķirnes izkopšanai. Vietējie Herefordas šķirnes buļļi pieder pie stipri novecojuša tipa, kas dos labus teļus tikai pirmās pakāpes krustojumos ar Latvijas brūnajām govīm. Ģenētiskā atšķirība starp Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs audzētajiem lopiem ir tik liela, ka heterozes efekts varētu būt tāds pats kā divu šķirņu krustojumiem.

— Komentējot izstādē redzamo, jūs labi atsaucāties par Kurzemes mākslīgās apsēklošanas stacijas demonstrēto Šarolē šķirnes bulli Erichu.

— Jā, tas ir ļoti vērtīgs ģenētiskais materiāls, kas nopirkts Vācijā. Šarolē ir liela nozīme trīs šķirņu krustojumā, lai iegūtu maksimālu heterozes efektu, kas nodrošina dzīvsvara pieaugumu, turklāt tas ir par velti. To pašu var teikt par Limuzīna šķirni. Šīs abas šķirnes es ieteiktu vispirms izmantot vairākšķirņu krustojumos jeb komerciālajā ganāmpulkā, ar piebildi, ka ganāmpulks ir pietiekami liels. Tās ir visvairāk ieteicamās šķirnes. Vēl ir minamas Pinzgauer no Austrijas, Saler no Francijas un Siemental no Šveices un Vācijas, kā arī Gelbvie un citas.

— Arī Vecauces mācību un pētījumu saimniecībā ir Limuzīna šķirnes ganāmpulks.

— Sākums ir ļoti labs, arī izlozei piedāvātais bullēns audzēts Vecauces saimniecībā. Pašlaik apsēklošanas periodā ganībās kopā ar govīm un teļiem ir arī bullis. Tie ir teicami audzēti dzīvnieki, tas būs pamats šķirnes izkopšanai.

Jākoncentrējas uz nedaudzām šķirnēm, lai galarezultātā iegūtu produktu, ar ko mēs varētu ieiet pasaules tirgū.

— Tomēr nepietiek ar to vien, ka nopirkts augstvērtīgs šķirnes dzīvnieks, arī padomju laikos tādi tika iegādāti, bet gaļas kvalitātes kā nav, tā nav.

— Tā ir audzēšanas un kopšanas lieta, jo no tās ir atkarīgs viss. Tāpēc iesaku nākamā gada izstādē iet soli tālāk un konkursā novērtēt zemnieku, kā arī universitātes saimniecībās sagatavoto lopbarību. Pirms izstādes būtu nepieciešams veikt tās analīzes. Cilvēkiem vizuāli jāredz, kādai jābūt lopbarībai — sienam, skābsienam, kad tas ir savlaicīgi un pareizi sagatavots. Lucernas sienu ar 20 – 22 procentu lielu proteīna saturu Latvijas apstākļos jau nu var sagādāt. Kā vēl lētāk tikt pie proteīnbagātas lopbarības! Latvijā jau labi sokas ar kukurūzas skābbarības sagatavošanu. Interese ir ļoti liela, jo kukurūza izmantojama gan piena lopkopībā, gan gaļas lopu nobarošanā. Tas būtu nākamais, ar ko vēl plašāk būtu iepazīstināmi zemnieki.

— Droši vien ir vēl kas īpašs, kas būtu jāievēro nobarojamo liellopu audzētājiem?

— Vispirms jau nobarojamiem lopiem jānoņem ragi. Parasti ar ragiem dzīvnieki cits citu savaino, un tad gaļa ir mazvērtīgāka. Turklāt bullēni iespējami agri jākastrē. Vācijā gan ļoti bieži buļļus mēdz nobarot ganībās, un turienes speciālisti iesaka tos nekastrēt. Ja tos kauj pietiekami agri, kamēr bullis nav sasniedzis gada vecumu, un sagatavo vācu gaumē, tad tas nav slikts materiāls. Bet, ja šo nosacījumu neievēro, dzīvnieka muskulatūra kļūst cieta, un no tā gaļas nekad nevarēs pagatavot tādu steiku, kā tas pieņemts pasaulē. Gaļa kļūst cieta fizioloģiskā nobrieduma procesa rezultātā. Tāpēc no 2 nedēļu līdz 4 mēnešu vecumam teļu kastrē, un tas izaug pavisam citāds. Tad arī gada un pusotra vecumā gaļa ir sulīga un mīksta.

Steikam atbilstoši nobarots ir dzīvnieks, kura svars ir 450 līdz 550 kilogramu. Atkarībā no šķirnes šis svars dzīvniekam jāsasniedz 14 līdz 16 mēnešos. Teļus pie mātēm tur līdz septiņu mēnešu vecumam. Pēc tam, kad tie nošķirti, iespējams rīkoties divējādi. Trīs šķirņu krustošanas rezultātā iegūtos nobarojamos jaunlopus jau var turēt nobarošanas režīmā, katru dienu palielinot spēkbarības devas. Atsevišķi eksemplāri var pieņemties svarā pat līdz diviem kilogramiem dienā. Jāievēro, ka tai ir jābūt ļoti labi līdzsvarotai barībai. Latvijas apstākļos tas tomēr būtu pārāk dārgi, un to vēl grūti atļauties. Tāpēc ieteicamāk sagatavot augstas kvalitātes kukurūzas skābbarību ar visām vālītēm. Labi aug no ASV ievestās kukurūzas šķirnes, piemēram, visražīgākās ir no Brauna kompānijas iepirktās. Prieks, ka manis atvestās šķirnes labi padodas. Graudu vālītēs ir 60 procentu no visas barības vērtības, bet zaļmasai tā nav tik liela.

Šo septiņu gadu laikā, kopš braucu uz Latviju, vismaz četri pieci gadi ir bijuši tādi, kad varēja iegūt labu graudu ražu. Vēl lopbarībai noder kvieši, kas izbrāķēti maizes cepšanai. Dzīvniekus var nobarot ganībās, bet, ja vēlamies panākt labus rezultātus, tad noteikti jāpāriet uz īpašu režīmu, lai sasniegtu kvalitatīvu rezultātu.

Kvalitāte pārtikas produkcijas ražošanā izšķir visu. Piemēram, pašlaik Latvijā ir saražots ļoti daudz piena produktu, sviesta ir pilnas noliktavas. Tajā pašā laikā Amerikā trūkst sviesta. Tas gan ir tikai pašlaik, un ilgi tā nebūs. Varētu par milzīgi augstu cenu sviestu pārdot, bet tas ir saražots mazos apjomos ar lielu kvalitātes atšķirību. Savukārt uzpircēji vēlas slēgt līgumu vismaz par 500 tonnām un izvirza prasību, lai produkta kvalitāte būtu nemainīga.

To pašu var attiecināt uz gaļas kvalitāti, kam jāatbilst noteiktām prasībām. Te gan arī jāievēro vēl citi nosacījumi. Pēc dzīvnieka nokaušanas nepieciešams gaļu nogatavināt. Apmēram 4 grādu temperatūrā jāiztur trīs nedēļas, jo tad gaļa fermentējas, aromatizējas un kļūst mīkstāka un kulinārijas prasībām atbilstoša.

— Kā jūs varētu raksturot savu fermu Amerikā?

— Manā īpašumā ir aptuveni 600 hektāru zemes, vienu daļu aizņem meži. Kopā ar dēlu Kārli mēs apstrādājam ap 500 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Pašlaik fermā nobarojamo vēršu ir ļoti maz, jo cenas ir kritušās. Parasti audzējam līdz 450 liellopiem, bet šobrīd tas ir nerentabli. Mēs spētu izaudzēt ļoti daudz, piemēram, lai izbarotu visu izaudzēto graudu masu, vajadzētu vairāk nekā 5000 lopu. Pārdodu kukurūzu atklātā tirgū. Pašreiz gan ir ļoti neizdevīgas cenas — 45 dolāri tonnā — tāpēc arī to neatmaksājas tagad pārdot. Savās noliktavās varu uzglabāt līdz 2000 tonnām graudu. Nākas meklēt tirgu, pārdodam tītaru audzētājiem, arī eksportam uz Āzijas valstīm.

— Cik zemai jābūt cenai, lai neatmaksātos audzēt liellopus ?

— Pašlaik uzpircēji maksā 55 santīmus kilogramā par visaugstākās kvalitātes gaļu. Par tādiem, kas šeit, Latvijā, maksā 30 santīmus, Amerikā dotu tikai 20 santīmus. Šeit jau nav tāda lopa, par ko maksāt augstu cenu!

— Kā veidojas šādas situācijas, kad gaļas cenas krītas?

— Tā ir cikliska problēma, šogad rietumu štatos bija liels sausums, un fermeri bija spiesti dzīvniekus likvidēt. Pārvest barību uz citu reģionu ir ļoti dārgi, vieglāk ir lopus pārdot. Tāpēc liels daudzums liellopu tika ievesti nobarošanai, un šīs neparastās situācijas dēļ radās pārprodukcija. Gan jau viss mainīsies, un nākamgad cena būs krietni augstāka. Šāds cikls ilgst vairākus gadus. Jāpiebilst, ka pēdējos četrus gadus vērojama cenu pazemināšanās. Tāpēc fermeriem neatmaksājas turēt lopus, un viņi pārdod govis kaušanai par 20 līdz 25 santīmiem kilogramā. Tādējādi liels daudzums nonāk tirgū. Šo situāciju ietekmē arī cūkgaļas un putnu gaļas ražošanas paplašināšanās. Piemēram, pašlaik izveidojušās cūkkopības megasaimniecības. Tās rada draudus arī videi un nemaz nav rentablākas par nelielām saimniecībām. Aiovas universitātes profesora Nīla Hārla (Neil Harl) publicētajos pētījumos teikts, ka fermera saimniecība ar 300 akriem zemes un 1000 mājlopiem ir tikpat rentabla kā lielās megasaimniecības ar 2000 līdz 3000 akriem zemes. Arī Latvijas apstākļos 125 hektāri zemes un 1000 nobarojamo cūku nav nemaz tik daudz. Parasti jau lielās saimniecības, ja cenas ir ļoti zemas, pelna uz apjoma palielināšanos.

— Vai fermeru saimniecības bieži bankrotē? Kādu palīdzību sniedz valsts?

— Tirgus problēmas ir visā pasaulē. Zemnieks savu produkciju var pārdot par cenu, kāda ir tirgū, bet nevar iespaidot šo tirgu. Tāpēc ir nepieciešama valsts intervences politika. Sevišķi aktuāli tas ir Latvijā, kur rūpniecība nav tā nostabilizējusies un noturēties tirgū ir grūtāk.

Arī Amerikā daudzi fermeri bankrotē. Varu prognozēt, ka šoruden zem āmura nonāks daudzas saimniecības, jo nespēs izpildīt saistības ar bankām. Šī situācija noteikti ietekmēs arī nākamo vēlēšanu rezultātus.

— Mūsu tirgu visnegatīvāk ietekmē tranzīta kravu "nobiršana", kas rada pārprodukciju un ievērojami pazemina cenu.

— No malas vērojot, tirgu ietekmē arī politiķu darbība. Jābrīnās, ka cilvēki ir tik naivi un vēršas pret uzņēmējiem, kas cenšas ienākt politikā. Jau no Godmaņa laikiem slavētais tranzīts ir tikai daļa no tautsaimniecības attīstības nākotnes. Tranzītam ir jābūt godīgam, nevis organizētam tā, lai galarezultātā tiktu nodarīts pāri tautai. Tāpēc nepieciešama amatpersona, kas būtu pakļauta Ministru kabinetam vai attiecīgajam ministram un būtu atbildīga par pienācīgas tranzīta un muitas kontroles nodrošināšanu. Protams, šis cilvēks nedrīkst būt uzpērkams. Tagad, kad visa robežkontrole un sanitārās inspekcijas tīkls būs saslēgts vienotā datortīklā, būs grūtāk kaut ko noblēdīt, sevišķi, ja pastāvēs neatkarīgs kontroles dienests.

Ingrīda Rumbēna, "LV"