Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Andrejs Eglītis: "Bez svētuma jūtām nav arī dzimtenes mīlestības" Uldis Ģērmanis: "Mēs uzvarējām ar savu garu un prātu" Politiskais nacionālisms un atbildība par savu valsti Kad tālajā ceļā pavadām savus gājputnus Gustavs Klucis: savā laikā un mūsdienu skatījumā Dialogs starp varu un pārliecību, starp pagātni un mūsdienām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.1998., Nr. 286 (1347) https://vestnesis.lv/ta/id/32932

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsās

Vēl šajā numurā

06.10.1998., Nr. 286 (1347)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Andrejs Eglītis:

"Bez svētuma jūtām nav arī dzimtenes mīlestības"

Piektdien, 2.oktobrī, Karavīru garīgās un kultūras izglītības centrs aicināja karavīrus uz svētbrīdi un labdarības koncertu Krusta baznīcā. Sarīkojumā, kas bija veltīts Latvijas neatkarības proklamēšanas un Nacionālo bruņoto spēku dibināšanas 80.gadskārtai, karavīrus uzrunāja aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis un kultūras ministre Ramona Umblija, svētbrīdi vadīja kapelāns Raimonds Locs. Ar dzejas rindām karavīrus sveica Ēvalda Valtera atraitne Vera Gribača. Solisti Antra Bigača un Jānis Sproģis (apakšējā attēlā pa kreisi) kopā ar instrumentālistiem izpildīja Ingmāra Zemzara jauno skaņdarbu "Miserere". Atceroties savas dienesta gaitas Latvijas armijā, dzejnieks Andrejs Eglītis sveica pēc 53 gadu prombūtnes seno dievnamu, ko svešumā viņš daudzkārt domās redzējis, un sveica jaunos karavīrus, kas tik kuplā skaitā pulcējušies uz šo svētbrīdi: "Bez svētuma jūtām nav arī dzimtenes mīlestības. Nav svarīgi, kāds ir ierocis. Svarīgi ir — kas to nes. Divdesmit pirmajā gadsimtā mums jāieiet ar paceltu galvu. Rīga, kas svinēs savu 800. dzimšanas dienu, būs visas Eiropas uzmanības centrā. Mums par to jādomā, lai mēs lepni varētu pastāvēt. Karadienests ir laiks, kad zēni nobriest par vīriem, iemanto pašapziņu un mācās mīlēt Tēvzemi."

Ingmārs Zemzars pēc sarīkojuma lūdza dzejnieku atļaut komponēt kādu viņa dzejoli. Par lielu pārsteigumu jaunajam komponistam Andrejs Eglītis atklāja, ka viņam ir dzeja, kas radusies pēc Ingmāra Zemzara koncerta Stokholmā pagājušā gada ziemā: "Tas bija skaņdarbs ar Bībeles tekstu. Mūzika, kurā cilvēks izgavilē savas sāpes. Kā mūsu tautas dziesmā — liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama."

Ar dzejnieka atļauju publicējam šīs dzejas rindas, ko iedvesmojusi mūzika.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Es izgavilēšu

Es izgavilēšu tēvzemes bēdas

ticībā, ko Tu man esi devis,

Dievs, ka mēs vairs neslaucīsim

ienaidniekam kājas un tās

mājas, ko mēs saviem bērniem

celsim, būs mūžīgi mūsu mājas

un debesis attīrījušās no

pastarās dienas zīmēm baigām

un mirušā māte parādīsies ar

mīlestības acīm maigām. Es

izgavilēšu Tavā ticībā, Dievs, ka

nekas nav zaudēts, kas ar nāvi

vai varu nogriezts kā ar nazi.

Es izgavilēšu dusmās to, cik

Tavā ticībā mēs vēl esam mazi,

kad izmisums uzmācas draudot,

es izgavilēšu to, kā tuksnesis

izgavilē Tavas dotās smiltis

skaitot, un neviens nav redzējis

tuksnesi raudot.

Tā es izgavilēšu Tavā

ticībā

— zūdības izmisumam

draudot.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Uldis Ģērmanis:

"Mēs uzvarējām ar savu garu un prātu"

Piektdien, 2.oktobrī,

Kara muzejā Rīgā

notika Ulda Ģērmaņa

piemiņas sarīkojums

"Mēs nezinām citas tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu, kur ielikta senā tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tautu, kas tā centušās pēc skolām un izglītības kā latvieši. To apliecina un apbrīno arī sveštautieši. Mēs par to varam būt lepni," — tā vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis raksta savā grāmatā "Latviešu tautas piedzīvojumi", no kuras savas Tēvzemes vēsturi mācījušies un mācās latviešu bērni daudzās Eiropas valstīs, Amerikā, Kanādā un Austrālijā. Helmī un Dainis Stalti ar dziesmām viesa ģimenisku sirsnību arī piemiņas sarīkojumā, kas 2.oktobrī notika Kara muzejā Pulvertornī. Vēsturnieks Jānis Amols ar savu plašo stāstījumu par Ulda Ģērmaņa dzīves gājumu, zinātnisko, literāro, publicistisko un nacionālpatriotisko darbību ievadīja semināru, kurā referēja arī Eduards Beklavs, Māris Graudiņš, Ivars Riekstiņš, Uldis Bērziņš un vairāki citi literāti, vēsturnieki un sabiedriskie darbinieki, Ulda Ģērmaņa domubiedri Latvijā un trimdā.

Ulda Ģērmaņa dzimšanas dienā — 4.oktobrī — Dzirnavu ielas 34. nama pagalmā tika atklāta tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme ar Ulda Ģērmaņa dzīves datiem 1915.4.X – 1997.19.XII un rindām no viņa grāmatas "Zili stikli zaļi ledi", kas vēstī, ka šai vietā divdesmitajos gados bumbu dzenājuši Rīgas zēni, kas vēlāk kļuvuši par pasaules čempioniem. Šeit — dzejnieka Ulda Bērziņa runa. Redakcijas rīcībā ir arī citi materiāli, kas tiek gatavoti publicēšanai. "LV"

Dzejnieks Uldis Berziņš:

Politiskais nacionālisms

un atbildība par savu valsti

Runa Ulda Ģērmaņa piemiņas vakarā Kara muzejā Rīgā 1998. gada 2. oktobrī

Tulkotāja Maija Silmale man uz pāris dienām iedeva Stokholmas latvieša — politologa un sovetologa — jauno grāmatu "Zili stikli, zaļi ledi". Tam vajadzēja būt jau kādus mēnešus pēc Čehoslovākijas okupācijas. Sirdīs pūta skaudri vēji. Mums joprojām gribējās cerēt — uz demokrātisko opozīciju Krievijā, uz dumpi Polijā, uz mazo PSRS tautu solidaritāti, uz Rietumu kreisajiem, uz Rietumu latviešiem... Arī uz tiem? Vai tad trimda nav noslēgusies pagātnē un sevī, vai tā nevīpsnā par mūsu evolūcionārajām cerībām un kreisajām simpātijām? Mums likās — trimda nesaskata, trimda nezin...

Stokholmas licenciāta grāmata rādīja maniem laika un domu biedriem, ka starp rietumlatviešiem ir, kas mūsu lietas saprot, ja arī ne vienmēr nāk pie tiem pašiem secinājumiem, pie kuriem mēs. Mācība no rāmi uzrakstītās, tak aizraujošās grāmatas bija par skaidru skaidrāka — paši mēs, Latvijas un trimdas latvieši, nemaz negaidot jaunus vēstures pavērsienus un nelūdzot nevienam atļauju, varam kopīgi šo to izdarīt savu kopīgo interešu labā. Domāju, ka drīkstu apgalvot — Ulža Ģērmaņa grāmatu izlasījuši, kā nu kurš prazdams, centāmies likt viņa pragmātiskās idejas lietā. Uldis Ģērmanis tātad bija pirmais — un daudziem arī vienīgais uz ilgiem gadiem — ko jauno literātu un mākslinieku aprindās pratām saskatīt un novērtēt no Stokholmas "pragmātisko romantiķu" trijotnes. (Šādu trio uzzīmēju savā jaunekļa prātā dažus gadus vēlāk, ieskaitīdams tajā vēl Brūno Kalniņu un Jāni Ritumu.)

1972. gadā no portfeļa portfelī ceļoja Ulža Ģērmaņa nākamā grāmata, kam nosaukums ekscerpēts no Aša Kronvalda reiz pirms gadsimteņa Bernhardam Dīriķim rakstītā: "Lai arī mēs šai karā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs..." Šajā grāmatā ievietots arī vēlāk tik pazīstamais referāts–eseja "Kāpēc esam tādi, kā esam (Kā vēsture mūs veidojusi)". Plaši citējot laikmetu liecības, Ģērmanis savā esejā izsecina, ka vēsture līdz šim sniegusi mums visai vienpusīgu pieredzi — tā ir arāju un kalpu kārtas pieredze, svešai aristokrātijai, svešām dinastijām, svešiem politiskiem režīmiem ilgstoši pakļautas tautas pieredze. Ģērmanis saka: "...ilgus gadsimtus viņi ir atrauti no savas zemes sabiedriski politiskās un kultūras dzīves kārtošanas un vadības. Dažādu monarhu virskundzībai mainoties, "Baltijas provinču" sabiedriski politisko vadību savās rokās patur vācu muižnieki un Rīgas vācu patrīcieši (rātskungi), bet garīgo dzīvi vada vācu mācītāji — "muižniecības taure kancelē". Latviešu ("arāju kārtas") aktivitātes loks tāpēc ilgu laiku ir šauri norobežots..." Autors runā par latviešu sabiedrības politisko infantīlismu 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Tā ir "ieslīdēšana pilsonīgā pieticībā", kas raksturīga tautiskā laikmeta beigu posmam, sabiedriskās domas orientēšanās uz materiālām, šauri privātām vērtībām un tās nespēja "pāraugt politiskā nacionālismā". Otrkārt, tā ir vientiesīga piekļaušanās ārējām varām vai strāvām: cara patvaldībai, no kuras latviešu atmodnieki "cer sagaidīt zināmas reformas" vai internacionālajam proletariātam un apsolītajai lielajai sociālajai revolūcijai, "jo latvietis netic pats saviem spēkiem (nav varējis tos attīstīt), cieš no mazuma kompleksa". Ģērmanis plaši citē 1917. gada publicistu E.Blanku, kurš trāpīgi aprādījis ļoti lielas mūsu sabiedrības daļas nesagatavotību suverenitātes un valstiskuma idejai — tam, ko autors citviet nosauc par politisko nacionālismu. Kā redz politologs Ģērmanis šo politisko nacionālismu? Vai tā ir tikai gatavība aizstāvēt nacionālās vērtības politiskām metodēm, vai varbūt kas jau citā, hierarhiski augstākā līmenī apsverams, kā man gribētos ticēt un uz ko arī varētu norādīt šis apzīmētājs "politiskais"? Domāju, ka politiskais nacionālisms Ģērmaņa nozīmē ir vispirms kundzisks lepnums par savu tautu un savu valsti, tas ir ne vairs etnisks, bet valstisks nacionālisms, kas parasti jāizkopj vairāku paaudžu nomaiņā, jo — vai apspiestībā augušie spēj būt kundziski lepni? Tā nu vecajai kalpu tautai šis politiskais nacionālisms sevī vēl jāaudzē.

Te es gribētu atcerēties kādu epizodi Ulža Ģērmaņa Rīgas dienasgrāmatā "Zili stikli, zaļi ledi". Dzimtenes ceļinieks Esplanādē ieklausās latviskajās bērnudārza balsīs: "Uz brīdi nav vairs tik vientulīgi.// Ak, šī mūžīgā ausīšanās un klausīšanās valodas skaņās. Trimdinieka apsēstība. (...) Nekad agrāk Latvijā nemēdzu savu latviskumu uzsvērt. Kam gan nav mīļa Latvija, latviešu valoda un kultūra? Bet par to klaigāt, to citu priekšā skaļi apliecināt un uzsvērt — kāpēc tāda māžošanās?" Gribu piesaistīt klausītāju uzmanību tam, cik skaidri Uldis nodala sevi 1966. gada 6. oktobra rītā okupētajā dzimtenē un sevi "agrāk" — brīvajā Latvijā. "...kad laikmetu maiņās sajutu asmeni pie tautas dzīvības un tās kultūras saknēm, es gribot negribot izslēju savas latviskās spuras. Nav patīkami tādam spurainam staigāt, bet tur nekā nevar darīt." Un "agrāk", kad jauneklis jutās kungs savā dzimtajā zemē? "Jā, es toreiz daudz grēkoju pret tīro latviskumu: krievus uzmudināju dziedāt krieviski, ar baltvāciešiem brīžam salaidu vāciski, bet ar slīpēto un asprātīgo Ābramu atvaļinājumā kopā klenderēju pa Rīgu, risinot visādas praktiskās filozofijas problēmas. Biju uzaudzis brīvajā Latvijā. Neviena sveša vara mani nebija apspiedusi. Apspiestības laiki piederēja vēsturei. Negribēju ne apspiest, ne aizvainot citus. Latvju dēls no Mētraines, nepaliec par vagari! Varenības gadu pseudopatriotiskā klaigāšana likās kaut kas nereāls, mākslīgi uzpūsts un tāpēc pārejošs. Šovinists — tas bija nožēlojams, atbaidīgs radījums, kas iemiesoja sevī garīgu atpalicību, tumsonību, rupjību un smieklīgu uzpūtību. Es nekad neesmu nožēlojis savu novirzīšanos no kroņa patriotisma Latvijas laikā. Es noteikti rīkotos tāpat, ja rastos līdzīga situācija." Kad? Es gribu piesaistīt klausītāju uzmanību tam, ka "līdzīgā situācija" šodien Latvijā ir radusies. Uldis Ģērmanis šeit runā par mūsu šodienu — un tātad arī par mūsu likumdošanas diskusiju, kas paredzamā kārtā kļuvusi tik asa.

Uldis Ģērmanis savā dzimtenes žurnālā atceras kādu karadienesta ainiņu. Mihailovs un Nikolajevs nosēdušies gultā, čīkstina garmošku un dzied: "Zdrastvuj, moja Murka..." Kaprālis uzkliedz, lai "izbeidz gaudot krieviski". — "Redzēju, ka abu krievu sejās sākotnējo pārsteigumu un samulsumu nomainīja naids." — Vienatnē kaprālis Ģērmanis aizrāda augšminētajam, tas saīgst un uzpūšas. Uldis viņu noraksturo šādi: "Šis kaprālis bija kārtīgs latvietis, lauku tautskolotājs. Viņam viss skaidrs, kā jāceļ mūžīgā Latvija. Lai līgo un pa tīro! Nevarēju norimties un iegāju atpakaļ pie norātajiem un aizvainotajiem."

Uldis pazobojas par pirmītējo kaprāli un pierunā puišus sākt atkal dziedāt. "Abi krievi atplauka smaidā. Smējāmies visi trīs..."

Par pirmo kaprāli raksti nevēsta daudz, no attēlotā spontānā uzliesmojuma varam aptuveni minēt, kādai audzināšanai, kādai pieredzei, kādiem pārdzīvojumiem — vai pazemojumiem — viņš savos puiša gados jau cauri gājis. Par kaprāli Uldi Ģērmani lasām rakstos: viņu audzinājis lepns un pašpārliecināts latviešu vīrs, labi pārticis un slavas lutināts skatuves mākslinieks, kas necietis vecāsmātes stāstus par "dienēšanu pie kungiem" cara laikā. "Kas par kungiem," viņš sirdījies, "mēs paši esam kungi; mums citu kungu nav un nebūs vajadzīgs!"

Es varu tikai minēt — es tikai mēģinu saklausīt, ko Uldis Ģērmanis mums teiktu par politiskā nacionālisma uzdevumiem, ja viņš šodien vēl būtu mūsu vidū. Te ir daudzi, kas gan dziļāk viņu izlasījuši, gan biežāk dalījušies ar viņu pārdomās. Kā likumdošanas strīdu sakarā nesen rakstīja Guntars Catlaks, latvieši 50 gados ir izkopuši psiholoģisko nišu — aizstāvēt sevi kā minoritāti, un turpina izturēties kā psiholoģiskā minoritāte pat formālas majoritātes apstākļos. Ir novērots un daudzviet apliecināts: kas bija jo bikli visās nacionālās lietās tad, kad mēs varbūt paties kļuvām jau etniska minoritāte savā dzimtenē (ja kārtīgi uzskaita te dislocētos militāristus) un kad mēs nešaubāmi bijām "politiska minoritāte", tie tagad visskaļāk sauc, ka "tautas izdzīvošana ir apdraudēta"... Acīmredzot netrūkst gadījumu, kad tā uz āru izlaužas ilgi koptais "minoritātes komplekss".

Ulža Ģērmaņa piesauktais politiskais nacionālisms sniedzas augstu pāri naivai etniskai sapņošanai un nozīmē atbildību par savu valsti arī tad, ja tā šodien ir — un rīt paliks — valsts ar daudzām etniskām iedzīvotāju grupām. Ticu, ka šis politiskais nacionālisms var palīdzēt mums tikt vaļā no "mazuma kompleksa", pat nenogaidot tik sērīgo, tik lēnīgo — jā, šajos straujajos laikos reizēm pat neomulīgo paaudžu nomaiņu.

Kad tālajā ceļā pavadām savus gājputnus

Sigulda atvadās no vasaras

mūzikā un dzejā

"Kad rudens klāt, pavasaris tuvu" — tā skan sens īru mierinājums tumšajām dienām, kad gaismas stundas raucas arvien īsākas. Ar domu par pavasari svētdien, 4.oktobrī, siguldieši bija pulcējušies savā kultūras namā, lai ar dziesmām atvadītos no gājputniem, kas devušies tālajā ceļā uz siltajām zemēm. Kā savulaik apgalvoja lielais dabas draugs un pazinējs Kārlis Grigulis, neviena tauta nav tā apdziedājusi putnus kā latvieši. Krietnu birumu tautasdziesmu kopā ar latviešu un cittautu komponistu skaņdarbiem šai putnu stundā dziedāja un spēlēja Solveiga Raja, Antra Bigača, Ansis Sauka un Valdis Jancis.

Tīšām gāju mežmalā

Putnu dziesmas klausīties.

Sniedze vilka, stērste loka,

Citi putni gavilēja.

Gaujas Nacionālā parka informācijas nodaļas speciālists Jānis Brikmanis, pēc kura ierosmes Siguldā jau kopš 1975.gada ik pavasari tiek rīkotas Putnu dienas, bija arī šī sarīkojuma dvēsele. Viņš stāstīja par lielo putnu daudzveidību pasaulē un arī Latvijā. No 8600 putnu sugām, kas apdzīvo mūsu planētu, Latvijā sastopamas 310 sugas. Starp šiem putniem ir gājputni, kas rudenī aizlido uz siltākām zemēm un pavasarī atgriežas, ir klejotāji, kas ziemā barības meklējumos aizceļo nelielā attālumā, ir caurceļotāji — ziemeļu putni, kas cauri Latvijai lido uz ziemošanas vietām, ir ziemas viesi, kas vēlā rudenī pie mums atlido kā uz siltām zemēm, ir ligzdotāji, kuri pie mums perē, un ir neligzdotāji, kuri perē citur. Ligzdas nevij arī smilšu tārtiņi, vakarlēpji un slokas. Tos sauc par zemē perētājiem. Jānis Brikmanis zina stāstīt arī par svītraino pūci un balto pūci, kuras mūsu mežos varam sastapt kā ziemas viešņas, par samērā bieži sastopamo ausaino pūci, par bikšaino apogu, kas ir reta suga, un mazo ausaino pūcīti, kas Latvijā sastapta līdz šim vienu vienīgu reizi.

Kamēr Gaujas senlejas kraujās vien "lapas lido, lapas skan", putni ir mazliet pieklusuši. Bet tikai līdz pavasarim.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Gustavs Klucis:

savā laikā un mūsdienu skatījumā

Līdz 25.oktobrim

Valsts mākslas muzejā

izstāde "Gustavs Klucis.

Starp varu un mīlestību"

Gustavam Klucim veltītā izstāde tika atklāta starptautiskā kinoforumā "Arsenāls" gaitā. Tā sasaucās ar otru modernās mākslas novatora — kinorežisora Sergeja Eizenšteina — simtgades pasākumiem. Kā zināms, abi šie Krievijas XX gadsimta mākslas lielmeistari ir dzimuši Latvijā, taču viņu tālākā darbība bijusi saistīta ar Krieviju un tās jauno politisko varu, ar aktīvu komunistisko ideju propagandu.

Reizē ar izstādes kuratores mākslas maģistres Irēnas Bužinskas stāstījumu publicējam filoloģes Veltas Knospes atklājumus arhīvu studijās, kas ļauj dziļāk ieskatīties Gustava Kluča likteņgaitā. "LV"

Dialogs starp varu un pārliecību, starp pagātni un mūsdienām

Gustava Kluča pēdējais fotouzņēmums

Gustavs Klucis. Plakāts "Ļeņins un sociālistiskā rekonstrukcija". 1927

Gustavs Klucis. No cikla "Parīzes albums". 1937

Piemiņa zīme Būtovas poligonā, arī Gustavam Klucim, kas atklāta 1993. gada 10. oktobrī Foto: Pāvels Ozols

Mag. art. Irena Bužinska:

"Gustava Kluča daiļrades mantojuma lielākās daļas izteikti politiskais raksturs joprojām rada neviendabīgu attieksmi pret mākslinieka sniegumu un to stilistisko meklējumu novatoriskās nozīmes īstenu apzināšanos pietiekami plašā Latvijas sabiedrības daļā. Reizēm tiek ignorēti viņa mākslas jaunatklājumi un unikalitāte pasaules kultūras kontekstā. Šī izstāde iecerēta ne tikai kā dialogs starp mākslinieka uzticību jaunajām idejām un varu, kura ļaunprātīgi to izmantoja un pakļāva savām ideoloģiskajām prasībām un diktātam, bet arī kā saruna par konkrētu laiku un mūsdienu sabiedrības attieksmi pret to.

Izstādē iekļauti vairāk nekā simts labākie eksponāti no G.Kluča kolekcijas. Pavisam Valsts Mākslas muzejā glabājas apmēram 400 viņa darbu. Tie ir konstrukciju meti, fotomontāžas, plakāti un akvareļi.

Pirmo reizi plašākai sabiedrībai G.Kluča darbi tika parādīti 1959.gadā Latviešu sarkano strēlnieku mākslinieku darbu izstādē. Šai izstādei 1965.gadā sekoja mākslinieka dzīvesbiedres Valentīnas Kulaginas plašais dāvinājums muzejam.

Līdz šim plašākā Gustava Kluča darbu izstāde tika sarīkota 1991.gadā Kaselē (Vācija), kur līdztekus Maskavas Valsts Tretjakova galerijas kolekcijai un G.Kostaka (Grieķija) privātkolekcijai Valsts Mākslas muzeja krājums veidoja izstādes daudzveidīgāko sadaļu.

Atsevišķi konstrukciju zīmējumi un fotomontāžas ir ceļojušas uz Gugenheima muzeju Ņujorkā, kā arī bija iekļautas citu nozīmīgu izstāžu ekspozīcijās, tā vēlreiz apliecinot Latvijas kolekcijas nozīmi Gustava Kluča daiļrades izpētē un pasniegumā.

Lai rastu sasaisti ar XX gadsimta beigu situāciju, izstādē iekļauti arī Rīgas Lietišķās mākslas koledžas audzēkņu darbi, kas radušies Gustava Kluča māksliniecisko ideju ietekmē. Formas un apjomu skaidrība un vienkāršība, apvienota ar kontrastainu krāsojumu — tas ir guvums, ko jauniešiem devusi mākslinieka konstruktīvista darbu analīze. Tā bija interesanta sadarbība starp muzeju un koledžu, atceroties, ka Gustavs Klucis bija arī Augstāko valsts mākslinieciski tehnisko darbnīcu pedagogs.

Dipl.philol. Velta Knospe:

Literatūras pētniekus tas neinteresēja. Savukārt tie, kas uz Maskavu devās pētīt pasaules slavu ieguvušā Gustava Kluča un citu Krievijā dzīvojušu latviešu mākslinieku dzīvi un darbus, nevarēja iedomāties, ka derētu ieskatīties Centrālā (tagad — Krievijas) valsts literatūras un mākslas arhīva !EUFKB@ latviešu padomju rakstnieku fondā. Tur saglabājies 1936.gada 7.un 8.aprīlī notikušās latviešu mākslinieku konferences protokols!

Kā un kāpēc tas nokļuvis starp literātu materiāliem?

Spriežot pēc arhīva dokumentiem, trīsdesmito gadu otrajā pusē tieši literāti aktīvi rīkojuši dažādas konferences, diskusijas un seminārus, nereti aizraudamies ar savu kolēģu kritizēšanu un pat klaju apmelošanu. Mākslinieki šai ziņā bijuši daudz pasīvāki. Tāpēc nav brīnums, ka rakstnieki pārņēmuši iniciatīvu šīs mākslinieku konferences organizēšanā un vadīšanā un tās protokols vēlāk nonācis literātu fondā. Tolaik komunistu partijas oficiālajā ruporā "Pravda" bija sācies uzbrukums formālismam un naturālismam, pieprasot daudz aktīvāku sociālistiskā reālisma metodes ieviešanu it visās literatūras un mākslas jomās. Par referentu šai mākslinieku konferencei izraudzīts "cilvēks no malas" — Starptautiskas mākslas apvienības vadītājs Duruss.

Žurnāla "Celtne" maija numurā par šo konferenci ievietota tikai īsa informācija. Turpretī protokols dod daudz labāku iespēju izsekot vairāku Krievijā strādājošu mākslinieku (Aleksandra Drēviņa, Kārļa Veidemaņa, Vilhelma Jakuba, Ernesta Grīnvalda, Jāņa Birzgaļa, Paula Irbīša) uzskatiem par mākslu, par saviem un kolēģu darbiem. Te arī var uzzināt, kādi bijuši viņu pēdējā laika darbi, jo daudzi no tiem vēlāko represiju laikā gājuši zudībā, labākā gadījumā par tiem liecina tā laika presē publicētas nekvalitatīvas reprodukcijas.

Konferencē piedalījušies un uzstājušies arī vairāki literāti un kultūras darbinieki, kuriem ar mākslu ne vienmēr bijusi tiešāka saskare. Mazāk tas attiecināms uz Robertu Pelši, kurš rakstījis arī par estētikas un mākslas problēmām. Izdevniecības "Prometejs" atbildīgais darbinieks Jānis Hermanis runājis par organizatoriskiem jautājumiem ("... Par b.Kluča saistīšanu latvju darbā ir runāts vairākas reizes, bet sekcija nav izvedusi to dzīvē..."). Bet žurnāla "Celtne" redaktora vietniece Jūlija Janele (Viena), tolaik vadošā latviešu padomju literatūras kritiķe, visdedzīgākā un bargākā cīnītāja par komunistiskās partijas līniju ne tikai literatūrā vien, noklausījusies gandrīz visus diskutētājus, atzinusi ("Pareizi runāja tie b.b., kas teica, ka glezniecībā grūti atrast pareizu zociālistiskā reālisma ceļu. Glezniecībā tas ir daudz grūtāk nekā literatūrā."). Jānim Larozem — karojošam boļševikam, kas acīmredzot sevi uzskatījis par tiesīgu spriest par jebkuru jomu, tātad arī mākslu, viss licies skaidrāks par skaidru un viņš skaldījis bez žēlastības kā ar cirvi... Bet par to vēlāk.

Tomēr visinteresantākā ir Gustava Kluča runa, viņa izteikumi par sevi, saviem jauna ceļa meklējumiem mākslā, kā arī citu latviešu mākslinieku darbu vērtējums.

Ar konferences galvenā referenta Durusa teikto mākslinieki apmierināti nav bijuši un nav arī kautrējušies to atklāti paust.

K.Veidemanis: "Bdr.Durusam grūti nācās runāt par mūsu darbiem, jo viņš mūs vāji pārzin."

K.Rinkuss: "Bet jājautā, vai latviešiem nebij neviens cilvēks, kas varētu atreferēt "Pravdas" rakstus latviski."

Vēl krietni kritiskāks bijis Gustavs Klucis. Viņš savas runas sākumā uzsvēris konferences lielo politisko nozīmi, jo "patreiz nacionālai mākslai tiek piegriezta izcilus vērība no mūsu valdības un partijas". Un pēc tam:

"Referāta līmenis bija ārkārtīgi zems, B.Duruss nav izpratis "Pravdas" rakstu nostādnes. Viņš vadījās no savas zubjektīvās uztveres — tie ir naturālisti un tie ir formālisti, viņus vajaga kaut un pielīdzināt ārprātīgiem. "Pravdas" nostādne ir pavisam cita, "Pravda" stāda jautājumu par to, ka māksla ir no dzīves atpalikusi, ka naturālisms un formālisms nostājas kā bremzes mākslas attīstības ceļā. Referents jautājumu sašaurināja."

Gustavs Klucis atsaucas uz Leonardo de Vinči grāmatu, kurā izteikti viņa uzskati mākslas jautājumos. "Kādu bagātīgu vēsturisku materiālu ir aptvēris de Vinči. Ieteicu jums visiem iepazīties ar šo grāmatu. Arī mūsu konferences materiālu vajadzēja būvēt uz plašu vēsturisku materiālu pamata, dodot dziļu analīzi un vēsturisku materiālu saistot ar šodienu, šodienas mākslas uzdevumiem. Kāpēc māksla atpaliek no dzīves tiešamības? Tāpēc, ka dzīve strauji joņo uz priekšu, bet mūsu mākslinieki šo tiešamību uztver pasīvi, kā viņš ir, bet neparāda savas attiecības pret to."

Vajadzīga liela drosme, sava spēka un varēšanas apziņa, lai šādā brīdī, kad visaugstākajā līmenī nosodītas mākslas "bremzes", varētu plašas auditorijas priekšā izteikties šādi:

"Es šodien atnesu savus darbus un parādīšu jums, ka tas ir formālisms no sākuma līdz galam, bet, ja mākslas darbs izteic noteiktu revolucionāru un saprotamu ideju, tad te nevar vairs būt runas par formālismu. Lūk, iekš kā pastāv jautājums."

Interesants ir arī slavenā mākslinieka stāstījums par savu profesionālo izaugsmi. Tātad:

"Foto montažs ir izaudzis no kubisma. Es neesmu plakatists, bet nobeidzu akadēmiju kā mākslinieks–gleznotājs. Mācījos pie Purvīša. Pēc tam aizrāvos no kubisma. Vēl atrazdamies armijā, mēs 1918.gada vasaras beigās Kremlī rīkojām pirmo izstādi. Šajā izstādē man bij izstādīti pilnīgi bezpriekšmetīgi darbi, kubistisks darbs "Nekas". Pēc armijas, kad atkal ciešāk saistījos ar mākslu, mana ideoloģija bij, ka veco pasauli mēs sagrausim līdz pamatiem un uz vecās pasaules drupām uzcelsim pilnīgi jaunu dzīvi, jaunu mākslu. (Nu gluži tā, kā "Internacionālē" dziedāts! — Aut.piez.) Mēs toreiz to sapratām burtiski..."

Pēc daudzu tolaik aktuālu piemēru iztirzāšanas Gustavs Klucis turpina:

"Purvīts, pie kura mācījos, bij labākais no impresionistiem. (..) No šī impresionisma savā radošā darbā es gribēju atsvabināties, pāriet pie īsta spēcīga reālisma. Man šķita, ka īstam māksliniekam nepieciešams praktikā iziet visus glezniecības virzienus, gribēju iziet visas kubisma formas. Man no tā laika posma ir palikuši i futuristiski, i zufrematistiski darbi. Visas manas mākslinieka vēstures pamatkļūda ir tā, ka veco mākslu uzskatīju par nespējīgu, anemisku. Es gāju savos meklējumos tālāk par Maļeviču. Vienā izstādē bija mans darbs, kurā nekas nebij attēlots. Audeklis bij izrakstīts bez atlikuma, bet tomēr uz šī audekla nekā nav — pilnīgi tīrs lauks. Šādas apstrādāšanas noslēpumu zinu tikai es — tālāk nācu pie slēdziena, ka krāsas un audeklis nav pietiekoši līdzekļi. Sāku izmantot stiklu, asfaltu, dzelzi. Mana istaba bija pieblīvēta tehniskiem materiāliem, vārīju asfaltu. Ar šo līdzekļu palīdzību radīju darbu "Dinamiskā pilsēta". Pilsēta griezās ap savu asi. Kā viņu nepagriez, tā ir pareiza, bez augšpuses un apakšpuses. Viena un tā pati forma dažādi reaģēja. Vēlāk ievēroju, ka tā ir abstrakta konstrukcija. Nācu pie jauna slēdziena, ka tā ir lidojoša pilsēta. Eksperimenta ceļā es nonācu pie lidojošās pilsētas. Tālāk sāku pielietot fotogrāfijas elementus, noejot līdz lielam pieblīvējumam, abstrakcijai. — 1925.gadā radīju foto—lozungo—montažu. Pēc vesela perioda nonācu pie tagadējiem darbiem — foto–montaža."

Un vajag būt ne tikai lielai atklātībai, bet arī pašpārliecībai, ja neteikt vēl vairāk, lai turpinātu:

"Skaitu, ka fotomontažisti visā pasaulē ir divi — Vācijā Džons Hartfilds, te Padomju Savienībā — Klucis. Pārējie ir epigoņi. Hartfilds izauga no dadaistiem un ekspresionistiem. Viņa ceļš ir atšķirīgs no manējā. Uz Hartfilda attīstības gaitu tagadējā virzienā dziļu iespaidu atstāja Vācijas 1918.gada revolūcija.

Hartfilda mākslinieciskā darbība ir vērsta uz fašistiskās Vācijas graušanu, mana uz ZPRS zocialistiskās celtniecības veidošanu, nostiprināšanu. Kad Hardfilds no graušanas pāries uz radīšanu — viņš pārnāks pie mums. Ja tagadējā posmā Hartfilds ķeras pie radošas tematikas, viņš ir vājš. Ja es ķertos pie šaržēšanas, ar mani notiktu tas pats."

Kā jau minēts, Gustavs Klucis mākslinieku konferencē rādījis arī savus jaunākos darbus. Ne visi tie nosaukti, taču nosakāmi pēc viņa turpmākās runas:

"Nenoliedzu ne glezniecību, ne grafiku. Foto—montažs ir īpatnējs mākslas veids, un pārējos veidus tas neizslēdz. Šajā plakatā jūs sastopiet i zuprematistu, i kubistu metodi. Plakata dažādas daļas skatāmas no dažādiem stāvokļiem — Staļina un Vorošilova no lejas uz augšu, Sarkanais laukums no augšas uz leju. Šis dažādo skatīšanas vietu savienojums bij nepieciešams priekš satura attīstīšanas, idejas izcelšanas, te formalisms pārstāj būt formalisms, viņš kļūst par realismu. (..) Otrā plakatā "Kadri izšķir visu" Staļina portreja nav fotografija. Šī portreja ir no jauna gleznota, kādas nekur nav. Pirms portrejas galīgas izveidošanas skicēju darba atsevišķas daļas, iekams tās neatrodu par apmierinošām. Tad ņemu lielu loksni, uzmetu visu zīmējumu. Tikai pēc tam pāreju pie galīgas izstrādāšanas.

Manu darbu kļūda ir krāsas. Nevaru krāsās izpausties, esmu saistīts, kaut vienmēr esmu krāsas ļoti mīlējis. Te vainīga tehnika. Tāpēc savos plakatos krāsu ziņā esmu spiests ierobežoties."

Latviešu mākslinieku konferences protokolā lasāms arī G.Kluča vērtējums par citu mākslinieku darbiem. Bez augstprātības, ar vēlīgi kritisku skatījumu, lietišķiem padomiem. Toreiz — 1936.gada aprīlī, tur — Padomju Savienībā, tas nebija tik viegli un vienkārši. Kā liecina protokols, drīz pēc G.Kluča konferencē uzstājies jau minētais kareivīgais boļševiks Jānis Laroze un skaldīt noskaldījis:

"... Gustavai nav viselementārākās sajēgas par virzieniem mākslā. Referents vairāk nekā nepateica, kā tikai to, kas nodrukāts "Pravdā". Lagzdiņam vajadzēja runāt konkrēti par katra mākslinieka darbiem, nevis lidināties vispārējās frazēs. Tāda uzstāšanās ir zem katras kritikas. Nepareizi augstu tika novērtēta Gustavas glezna. Birzgaļa "Mēs atgriezīsimies" man liekas kā ilustrācija krāsā, bet nevis glezna. "Perekopa ieņemšana" pēc krāsu gammas atstāj drausmīgu iespaidu. Meitene (Drēviņa) vēl izskatās pēc zīmējuma, bet koki ir izsmērējums. Mums ir smērējumi, bet ne gleznas." Un tā tālāk. Un J.Laroze jau nebija vienīgais. Toreiz un tur...

Vai viņi — toreizējās konferences dalībnieki, gan mākslinieki, gan literāti — varēja iedomāties, ka daudziem nebūs lemts vēl nodzīvot pat divus gadus... Dzīvi palika un pēc kara Latvijā darbojās Roberts Pelše un Jānis Birzgalis, varbūt vēl kāds.

1937. un 1938.gada represiju vilnis samala daudzas dzīves. 1938.gada 26.februārī tā pati vara, kurai ar sirdi un dvēseli uzticīgi bija kalpojis Gustavs Klucis, izdzēsa viņa dzīvību. Reizē lodi pakausī saņēmuši mākslinieki Aleksandrs Drēviņš un Kārlis Veidemanis, pēc divām dienām — arī Ernests Grīnvalds, Cecīlija Gustava, Vilhelms Jakubs. Bet pirms tam, 3. februārī, reizē ar vairākiem literātiem, aktieriem un režisoriem — Voldemārs Andersons un Pauls Irbītis. Būtovas poligona masu kapos viņiem tagad uzcelts piemineklis. Valsts Mākslas muzejā atvērta Gustava Kluča darbu izstāde.

Līdz 25.oktobrim ar Gustava Kluča mākslu, kas joprojām izraisa interesi visā pasaulē, iespējams iepazīties Valsts mākslas muzejā. Musina mūs salīdzināt un vērtēt. Un atcerēties — kad un kur, kādos apstākļos, kādā bargā laikā bija lemts dzīvot un strādāt šim izcilajam māksliniekam.

Gustava Kluča izstādei dots nosaukums "Starp varu un mīlestību". Bet tā vara nesaudzēja pat tos, kas viņu mīlēja...

Fotoreprodukcijas:

Harijs Burmeistars

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!