Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.1998., Nr. 286 (1347) https://vestnesis.lv/ta/id/32934

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Caur jauniem muitas vārtiem uz Lietuvu, uz Eiropu

Vēl šajā numurā

06.10.1998., Nr. 286 (1347)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te

paši sev likumus lemt

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.;

nr. 280/281., 29.09.98.; nr. 282., 30.09.98.; nr. 283., 01.10.98.; nr. 284/285., 02.10.98.

Viļa Gulbja

(1890 – 1941) laiks

(19.03.1934. – 17.01.1939.)

No zemkopības

ministra

par iekšlietu ministru

Dzīves aprakstu sk. "LV" 22.05.98.

Gulbis kļuva par iekšlietu ministru pēdējā Latvijas parlamentārajā valdībā, kuru sastādīja Ulmanis. Būdams uzticīgs zemsavietis, viņš aktīvi piedalījās sava šefa organizētajā antidemokrātiskajā 15.maija apvērsumā un tālab, protams, turpināja ieņemt ministra amatu arī pēc puča. 1934.gada 12.jūnijā Ministru kabinets ar likumu pilnvaroja iekšlietu ministru pārtraukt to politisko partiju darbību, kuras viņš atzīst par kaitīgām. Reāli tika slēgtas visas partijas, tajā skaitā paša Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība.

Valstī tika uzņemts kurss uz demokrātisko brīvību un tiesību ierobežošanu vai pilnīgu likvidēšanu. Nepietika ar Saeimas atlaišanu, politisko partiju slēgšanu un preses brīvības likvidēšanu vien. 1934.gada 25.maijā Ulmanis un Gulbis parakstīja noteikumus par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu izņēmuma stāvokļa laikā. Šajā aktā bija teikts: "Vēlētie pilsētu galvas un valdes un revīzijas komisiju locekļi atcelti no amatiem un viņu vietā iekšlietu ministrs ieceļ (izcēlums mans — R.T.) pilsētas galvu un valdes un revīzijas komisijas locekļus, nosakot valdes un revīzijas komisijas locekļu skaitu, kā arī iecelto amatpersonu atalgojumu no attiecīgas pašvaldības locekļiem (..). Rīgas pilsētas galvu ieceļ Ministru kabinets ar iekšlietu ministra priekšlikumu. Noteikumi atzina, ka pilsētas galvai ir tiesības celt iebildumus pret pilsētas valdes pieņemtajiem lēmumiem, ja viņš uzskata, ka tie ir pretlikumīgi vai nav lietderīgi, ziņojot par to Iekšlietu ministrijai (IeM). Līdz jautājuma izlemšanai ministrijā valdes lēmumi nav pildāmi.

1934.gada 17.jūlijā Ministru prezidents un iekšlietu ministrs sankcionēja analogu dokumentu — likumu par pagastu pašvaldību darbības ierobežošanu izņēmuma stāvokļa laikā. Likums deva iekšlietu ministram tiesības atcelt pagastu vecākos, pagastu padomju valžu un revīzijas komisiju locekļus, kā arī "atlaist pagastu darbvežus, viņu palīgus un citus tehniskus darbiniekus un atcelto un atlaisto vietā iecelt citas personas, vai uzdot pagasta padomei ievēlēt". Līdz 1937.gada 1.februārim tika atcelti 818 pagasta valžu locekļi jeb 56,5%, to vietā ieceļot jaunajam režīmam uzticamus darbiniekus. Tādā kārtā kā pilsētās, tā laukos jauno pašvaldību vadītāji īstenībā bija nevis vēlēti kā parlamentārajā Latvijā, bet valsts iecelti ierēdņi, un pašvaldības patiesībā pārvērtās par valsts iestādēm.

Ulmanis un Gulbis tajā pašā 17.jūlijā parakstīja Ministru kabineta likumu par apriņķu pašvaldību likvidēšanu, atceļot visus vēlētos apriņķu valžu un revīzijas komisiju locekļus. To vietā iekšlietu ministrs iecēla t.s. lauku pašvaldību vecākos, kas skaitījās valsts ierēdņi un saņēma algu no valsts budžeta.

Viens no antidemokrātu uzbrukuma objektiem bija biedrības, kuru skaits apvērsuma laikā Latvijā bija pieaudzis līdz 8 tūkstošiem. 1934.gada 12.jūnijā Ulmanis, Gulbis un tieslietu ministrs Apsītis akceptēja likumu par biedrību, savienību un politisko organizāciju slēgšanas, likvidācijas un reģistrēšanas kārtību izņēmuma stāvokļa laikā. Likums deva tiesības iekšlietu ministram slēgt biedrības, savienības un politiskas organizācijas, kuru darbību viņš atzīst par kaitīgu valsts vai sabiedriskām interesēm, kā arī lemt par to likvidācijas kārtību. Šā akta 15.pants noteica, ka izņēmuma stāvokļa laikā biedrību un savienību reģistrēšanai nepieciešama "iekšlietu ministra atļauja" un ka "politisku organizāciju reģistrēšana noliegta". Slēgto organizāciju skaits nav zināms, taču to nebija desmitiem, bet simtiem. Par "kaitīgām" tika atzītas Latviešu dziesmusvētku biedrība, Nacionālās Latvijas atbrīvotāju biedrība, biedrība "Cilvēku tiesības", LU studentu attīstības biedrība utt., u.tml. Advokatūras un citu profesionālo organizāciju pašnoteikšanos ierobežoja un nolika valdības ciešā pārraudzībā. Nodibinoties Lauksaimniecības kamerai 1935.gadā, vajadzēja likvidēties daudzām lauksaimniecības biedrībām, jo bija atļauts pastāvēt katrā pagastā tikai vienai šāda profila biedrībai. Pilsētās drīkstēja darboties tikai viena amatnieku biedrība. Līdzšinējām amatniecības biedrībām saskaņā ar 1935.gada likumu par Amatniecības kameru bija jāizbeidz sava darbība trīs mēnešu laikā. No likvidācijas gan paglābās Rīgas Latviešu biedrība un citas konservatīva rakstura organizācijas, no kurām ulmaniešiem nebija jābīstas.

Līdztekus tam 15.maija režīms piešķīra dažām valdības protežētām organizācijām, pirmām kārtām aizsargiem un mazpulkiem, monopola stāvokli.

Kad Ulmanis jau bija uzurpējis arī valsts prezidenta amatu, viņš 1936.gada 17.jūnijā izsludināja pirmo likumu par savu labo roku puča dienās — aizsargu organizāciju, kuru iepriekšējā dienā bija pieņēmis Ministru kabinets. Šā akta 1.pantā bija teikts: "Pie Iekšlietu ministrijas pastāv aizsargu organizācija, kuras augstākais vadonis (izcēlums mans — R.T.) ir Valsts prezidents." Tās uzdevums bija "palīdzēt valsts drošības iestādēm uzturēt valstī mieru, drošību un kārtību". Organizācijā uzņēma brīvprātīgi pilngadīgus Latvijas pilsoņus, kuri pēc savām morāliskām un fiziskām īpašībām varēja pildīt aizsargu pienākumus. Pie aizsargu organizācijas varēja pastāvēt aizsardžu un sporta pulciņi. Kad aizsargu organizācijas dalībnieki izpildīja savus aizsarga pienākumus, viņi tika pielīdzināti policijas dienestpersonām. Aizsargu priekšnieks bija pakļauts tieši iekšlietu ministram. Mobilizācijas gadījumā bija paredzēta aizsargu organizācijas nodošana Kara ministrijas rīcībā.

Policejiskā režīma nostiprināšanai Latvijā 1926. gadā dibināto Rīgas policijas skolu pārveidoja par visas valsts policijas skolu. Likumu par to, kuru Ministru prezidenta vietā parakstīja kara ministrs ģen. Balodis, kā arī Gulbis, pieņēma 1936.gada 4.februārī. Skolas uzdevums "bija sagatavot policijas dienestam personas, kas iekšlietu ministra ieceltā komisijā izturējušas pārbaudi pēc apstiprinātas programmas un ieskaitītas policijas dienestā kā kārtībnieki vai to vietas izpildītāji", kā arī papildināt citu policijas ierēdņu zināšanas, "kas nepieciešamas sekmīgākai dienesta pienākumu veikšanai".

Ko mācīja šajā skolā? Tas bija precīzi noteikts likumā. Kārtības sargiem bija jāapgūst latviešu valoda, Latvijas vēsture, matemātika, dienesta ētika, kriminālā psiholoģija, pūļa psiholoģija, ievads valsts tiesībās, krimināltiesības, kriminālprocess, civiltiesības, civilprocess, valsts un pašvaldību saimniecība, nodokļu lietas, pavalstniecības likumi, likumi un rīkojumi par ārzemniekiem, bezpavalstnieku lietas, to likumu iztirzāšana, kas vistuvāk skar policijas darbību, saistošie noteikumi, praktiskais policijas dienests, policijas taktika, kustības regulēšana, pirmā palīdzība nelaimes un citos gadījumos, pretķīmiskā aizsardzība, tehniskā apmācība: a) motori, b) signāli, c) telefons, d) telegrāfs, e) radio, krimināltehniskās izmeklēšanas metodes, aģentūra, sports un šaušanas un militārā apmācība.

Praktiskās apmācības notika Rīgas prefektūrā, kā arī iekšlietu ministrijas kriminālajā un politiskajā pārvaldē. Visi policijas ierēdņi mācību laikā algu saņēma savās dienesta vietās. Audzēkņi dabūja mācību līdzekļus no valsts, un skolai bija internāts.

Atšķirībā no 1932.gada noteikumiem par valsts valodu un likuma par atklātiem izziņojumiem Ministru kabinets 1935.gada 5.janvārī pieņēma stingrāku likumu par valsts valodu.

1935.gada 26.martā Ministru kabinets pieņēma likumu par valsts robežas apsardzību. Šis akts būtiski neatšķīrās no 1925. un 1929.gada noteikumiem šajā pašā jautājumā, ja neskaita robežpolicijas pārdēvēšanu par robežsargu brigādi. Bet, kas pats interesantākais, jaunajam likumam bija pielikums, kurā bija konkrēti parādīta šā dienesta organizācija, skaitliskais sastāvs un ģeogrāfiskais izvietojums. Jādomā, ka tas var saistīt lasītāja uzmanību.

"Likuma par valsts robežu apsardzību 24.panta pielikums

Robežsargu brigādes štāti

I. Brigādes štābs

Brigādes komandieris — pulkvedis vai ģenerālis 1

Štāba priekšnieks — kapteinis vai pulkv.-ltn. ar nobeigto

augstāko militāro izglītību 1

Adjutants — virsltn. vai kapteinis 1

Tieslietu pārzinis — virsltn. vai kapteinis 1*)

Saimniecības pārzinis — virsltn. vai kapteinis 1*)

Vada komandieris — leitnants vai virsleitn. 1

Kopā 6

Vec. kancelejas ierēdņi 3

Mašinrakstītāja 1

Robežuzraugi 2

Sargs 1

Valsts robežu remontu darbu pārzinis 1

Kopā 8

Pavisam brigādes štābā 14

II. Bataljoni un rotas

1. Latvijas – SPRS–bas robeža (3 bataljoni)

Vienības Virsnieki un adm. virsnieki Instruktori un kareivji

Ba- Ro- Va- Sar- Batal- Rotu Vadu Batal- Sardžu Sargi Vec.

tal- tas di dzes jonu koman- koman- jonu priekš- ka- kan-

joni koman- die®i die®i darbve- nieki reivji celej.

die®i virs- leitnan- ži adm. ins- un diž- ie-

kaptei- leit- ti vai leitnan- truk- ka- rēdņi

ņi vai nanti vai virs- ti vai tori reivji

pulkv. kap- leit- virsleit-

leitnanti teiņi nanti nanti

I 3 9 30 1 3 9 1*) 30 210 2

II 4 12 40 1 4 12 1 40 279 2

III 4 11 39 1 4 11 1 39 265 2

Ko-

pā 11 32 109 3 11 32 3 109 754 6

*) Var būt brīva līguma.

2. Latvijas – Igaunijas robeža (3 rotas)

Vienības Virsnieki Instruktori

Apgabali Rotas Rotu komandie®i Vadu komandie®i Robežuzraugi

virsleitnanti leitnanti vai – instruktori

vai kapteiņi virsleitnanti

Valkas 2 2 – 28

Valmieras 1 1 1 15

Kopā 3 3 1 43

3. Latvijas – Lietavas un Latvijas – Polijas robežas (12 rotas)

Vienības Virsnieki Instruktori

Apgabali Rotas Rotu komandie®i Vadu komandie®i Robežuzraugi

virsleitnanti leitnanti vai – instruktori

vai kapteiņi virsleitnanti

Valkas 2 2 – 28

Liepājas –

Aizputes 3 3 1 63

Jelgavas 3 3 – 37

Bauskas 2 2 – 29

Jēkabpils 1 1 – 12

Ilūkstes 3 3 2 61

Kopā 12 12 3 202"

Autoritārās iekārtas laikā "pievilka skrūves" arī baznīcai. To noteica likums par reliģiskām apvienībām un to savienībām, kuru Ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja 1934.gada 13.decembrī. Tā pirmajos pantos bija sacīts:

"1. Reliģisku apvienību var dibināt vienu un to pašu ticējumu piekritēji. Reliģiskas apvienības mērķis ir dot saviem piekritējiem iespēju izpildīt sava kulta prasības un rūpēties par savu locekļu reliģisko un tikumisko audzināšanu. Apvienības var apvienoties savienībās. Šo apvienību un savienību darbība un mērķi nedrīkst runāt pretim valsts likumiem.

2. Desmit vai vairākas vienu ticējumu piekritēju apvienības, savas darbības saskaņošanai 1.pantā norādīto mērķu sasniegšanā, var apvienoties savienībās.

3. Reliģiskām apvienībām un to savienībām vajadzīgi statūti."

Tajos bija jānorāda 9 pozīcijas, sākot no apvienības nosaukuma, mērķa un darbības vietas un beidzot ar likvidācijas kārtību. Pārgrozījumi un papildinājumi bija jāreģistrē tādā pašā kārtībā kā paši statūti. Likums noteica, ka pie reliģiskās apvienības var piederēt ikkatrs pilsonis, bet vēlēšanu tiesības apvienības sapulcēs bauda tikai tie, kuri sasnieguši 21 gadu vecumu un nav ar tiesas spriedumu ierobežoti tiesībās. Šo organizāciju amatpersonām — pārvaldes locekļiem un sludinātājiem vajadzēja būt Latvijas pilsoņiem, ne jaunākiem par 25 gadiem. "Viņiem jāprot rakstīt un lasīt valsts valodā". Minētās amatpersonas stājās amatā tikai pēc apstiprināšanas Iekšlietu ministrijas garīgo lietu pārvaldē. Reliģiskajām apvienībām un to savienībām bija jāziņo pārvaldei un pilsētas prefektam vai apriņķa priekšniekam divu nedēļu laikā, skaitot no reģistrācijas dienas, sava atrašanās vieta, kā arī pārvaldes orgānu locekļu vārdi, uzvārdi un dzīves vietas. Par katru pārgrozību jāziņo garīgo lietu pārvaldei un policijas priekšniekam divu nedēļu laikā.

1934.gada 20.septembrī Ulmanis un Gulbis lika savus parakstus zem likuma par evaņģēlisko luterisko Baznīcu. Šis akts daudz neatšķirās no 1928.gada noteikumiem par šīs baznīcas stāvokli. Jauns bija postulāts, ka Latvijas sinode ievēlē nevis bīskapu, bet arhibīskapu un ka viņam ir veto tiesības attiecībā uz visiem baznīcas virsvaldes un tai padoto baznīcas orgānu lēmumiem, kā arī tiesību pārcelt mācītājus uz citām draudzēm saziņā ar attiecīgām baznīcas padomēm un atlaist mācītājus no vietas. Novitāte bija arī tā, ka evaņģēliski luteriskā Baznīca varēja ne tikai piedalīties programmu noteikšanā savas ticības mācībai, šās mācības pasniegšanas pārraudzībā skolās, bet arī "ticības mācības skolotāju (tātad visu konfesiju! — R.T.) cenzēšanā".

1934.gada 21.decembrī tika pieņemts likums par Doma baznīcu. Tajā bija noteikts, ka Doma baznīcas dievnams Rīgā ir Latvijas evaņģēliskās luteriskās Baznīcas arhibīskapa katedrāle, un tā pārvalde sastāv no pārvaldes priekšnieka un 4 locekļiem, kurus ieceļ arhibīskaps uz trim gadiem. Arī šo dokumentu bija parakstījuši Ulmanis un Gulbis.

Kā zināms, Latgalē bija izsenis apmetušies uz dzīvi daudz vecticībnieku. Tāpēc Ministru kabinets 1935.gada 14.februārī izdeva likumu par vecticībnieku draudzēm, kuru parakstīja Ulmanis un Gulbis. Šajā aktā bija sacīts, ka vecticībniekiem ir tiesības brīvi un atklāti sludināt savu ticības mācību, ieturēt savas ticības paražas un dievkalpošanas kārtību, kā arī dibināt draudzes, kas reģistrējamas IeM garīgo lietu pārvaldē. Draudzes augstākais orgāns ir pilnsapulce, bet piedalīties tajās var tikai 25 gadu vecumu sasniegušie draudzes locekļi un kas katru gadu samaksājuši baznīcas nodokli. Pilnsapulce ievēlē uz 3 gadiem draudzes padomi, kā arī garīgo vadītāju. Likums deva iespējas vecticībnieku draudzēm ierīkot dievnamus, nespējnieku patversmes, kapsētas un skolas garīgo vadītāju un ticības mācības skolotāju sagatavošanai, izdot garīga un tikumiska satura grāmatas un žurnālus. Tas noteica, ka garīgo vadītāju ievēlē draudzes pilnsapulce un apstiprina amatā garīgo lietu pārvalde. Tā arī nosaka garīgo vadītāju izglītības cenzu. Jaunu vecticībnieku draudzi varēja dibināt ne mazāk kā 100 pilsoņi, kas sasnieguši 25 gadu vecumu.

Ulmanis viens pats, būdams jau arī Valsts prezidenta statusā, 1938. gada 11.februārī parakstīja likumu par kārtību un drošību valstī, kura mērķis nepārprotami bija nostiprināt vadonības režīmu Latvijā, jo tā stabilitāti sāka apdraudēt augstāko aprindu opozīcija. Likums deva lielas tiesības iekšlietu ministram — izdot noteikumus un dot rīkojumus:

— par izpriecām, sapulcēm un ielas gājieniem un to ierobežošanu;

— par kustības ierobežojumiem uz ielām un ceļiem;

— par ieroču, sprāgstvielu un kara piederumu turēšanu un lietošanu;

— par kārtības un sabiedriskā miera uzturēšanu;

— par tirgošanās ierobežošanu;

— par reibinošu dzērienu izgatavošanas un pārdošanas ierobežošanu.

Ministrs, kara ministram piekrītot, varēja nolemt turēt apcietinājumā līdz 6 mēnešiem personas, kuras viņš "atzīst par kaitīgām valsts drošībai vai tās saimnieciskām interesēm, vai arī likt priekšā šīm personām atstāt uz noteiktu vai nenoteiktu laiku valsts robežas, vai arī noliegt uzturēties noteiktās vietās (..). Personas, kurām likts priekšā atstāt valsts robežas "līdz viņu izceļošanai var turēt apcietinājumā".

Kategorisks un pretdemokrātisks bija likuma 7.pants: "Streiki un boikoti ir aizliegti. Tāpat aizliegts pamudinājums uz šādu rīcību." Punkts uz "i" bija uzlikts 15.pantā, kas noteica, ka "par noziegumiem un to mēģinājumiem likumā paredzēto sodu tiesa var paaugstināt, uzliekot kā augstāko sodu spaidu darbus uz visu mūžu vai nāves sodu".

Līdz šim vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ Vilis Gulbis, kam, cik zināms, nebija nekādu domstarpību ar savu "vadoni", tomēr 1939. gada janvārī tika atbrīvots no iekšlietu ministra amata. Viņš pārņēma Vispārējās lauksaimniecības bankas vadību.

Kornelija Veitmaņa

(Veidnieka)

(1899 – 1942) laiks

(18.01.1939. – 17.06.1940.)

Pēdējais

iekšlietu ministrs

Mūža gaitas sākušās Cēsu apriņķa Rāmuļu pagasta Dumpuros sešiem bērniem svētītā zemkopja ģimenē. Beidz Vaives pamatskolu, tad Cēsu augstāko tautskolu. Aizbrauc uz Maskavu, kur strādā, pelna dienišķo maizi un vakaros mācās, lai sagatavotos ģimnāzijas arbitūrijai. 1917.gadā beidz Maskavas Aleksandra karaskolu un drīz vien ir jau 74. kājnieku pulka rotas komandieris un cīnās Galicijā bij. Krievijas dienvidu frontē. Pēc krievu armijas sabrukuma kopā ar citiem latviešu bēgļiem atgriežas Latvijā, kur tēva mājās strādā visus lauku darbus. Bet īstu savas tautas patriotu sauc dzimtene — Veitmanis iestājas Kalpaka bataljonā Cēsu rotā. Saaukstējies izlūku gājienos, grūti saslimst un krīt lielinieku gūstā, kur pavada vairākus mēnešus, bet tomēr izbēg, pārnāk fronti un atkal nekavējoties atgriežas nacionālajā armijā. 1922.gadā demobilizējas un kļūst par Drabežu pagasta vecāko policijas kārtībnieku. Tajā pašā laikā ir 10. Cēsu aizsargu pulka rotas komandieris, vēlāk pulka komandiera adjutants.

Veitmaņa darba spējas, centība un apzinīgums pašķir viņam 1924. gadā sekmīgu atbildīga valsts ierēdņa karjeras ceļu Tieslietu ministrijas dienestā. Vispirms ir Cēsu cietuma priekšnieks, tad — Rīgas centrālcietuma priekšnieka palīgs un Rīgas termiņcietuma priekšnieks. Līdztekus darbam 1933.gadā absolvē LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti, iegūstot cand. iur. grādu. 1934.gada jūnijā ieceļ par Tieslietu ministrijas kriminālpolitiskā departamenta direktoru. Zināšanu padziļināšanai apmeklē Igauniju, Lietuvu, Poliju, Čehoslovākiju, Vāciju, Beļģiju un Franciju. 1935.gadā piedalās 11. starptautiskajā kriminālā un penitenciārā kongresā Berlīnē. Bieži rakstījis par dažādiem speciāliem jautājumiem juridiskajā presē.

Bij. sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš vērtēja kritiski Veitmaņa iecelšanu par ministru. Viņš 1973.gadā Ņujorkā iznākušajā grāmatā "Kārlis Ulmanis. Cilvēks un valstsvīrs" rakstīja (297.lpp.): "Veidnieka iecelšana pārsteidza kabineta locekļus, jo viņa vārds pirms iecelšanas ārpus darba vietas nebija pazīstams. Prezidents pirms Veidnieka iecelšanas nebija par viņu ievācis informāciju pat pie Veidnieka tiešā priekšnieka H.Apsīša.

Veidnieks jaunos pienākumus centās pildīt ar viņam raksturīgo enerģiju. Iekšlietu ministriju tomēr nevarēja salīdzināt ar viņa agrākām darba vietām Termiņcietumā un Tieslietu ministrijā. Viņam pilnīgi trūka tādas mēra un takta izjūtas satiksmē ar cilvēkiem, kāda bija Gulbim."

Veitmaņa laikā Ministru kabinets 1939.gada 24.maijā pieņēma jaunu likumu par Iekšlietu ministrijas iekārtu. Atšķirībā no iepriekšējā 1933.gada likuma tas bija daudz plašāks — 26 pantu vietā 48. Ievērojami bija palielināts departamentu skaits — 3 vietā tagad bija 6. Agrākās administratīvā departamenta un pašvaldības departamenta pārvaldes un nodaļas bija kļuvušas par kārtības policijas, drošības policijas un baznīcu un konfesiju departamentu. Par departamentu tika pārorganizēta arī būvniecības pārvalde. Administratīvajam departamentam bija nākusi klāt juriskonsultācija, jaunajam kārtības policijas departamentam — policijas inspekcija un pasīvās gaisa aizsardzības pārvalde. Policijas inspekcija, bija teikts likumā, "pārzin policijas apmācības lietas un pārbauda policijas darbinieku zināšanas un piemērotību, kā arī izpilda departamenta direktora sevišķus uzdevumus. Inspekciju vada policijas inspektors ar departamenta vicedirektora tiesībām."

Jaunajā ministrijas iekārtā vairs nebija noteikuma, ka "politiskās pārvaldes uzdevums ir novērst un atklāt noziegumus, kas vēršas pret valsts demokrātisko iekārtu (tādas vairs nebija! — R.T.) un drošību." Jaunizveidotā baznīcu un konfesiju departamenta sastāvā ietilpa administratīvā nodaļa un konfesiju nodaļa. Ja agrākā garīgo lietu pārvalde pārzināja tikai kultu un konfesiju lietas, tad departamenta administratīvā nodaļa pārzināja arī civilstāvokļa aktu reģistrācijas, leģitimācijas, adopcijas, garīdznieku pensiju un citas lietas, kas saistītas ar departamenta darbību. Būvniecības departaments bija papildināts ar sabiedrisko būvju nodaļu, kura pārbaudīja "būvju izmaksu un darbu izpildīšanu pašvaldību un sabiedriskām būvēm, ko visumā vai pa daļai ceļ valsts vai sabiedriskiem līdzekļiem, vai aizdevumiem."

Likumā bija patstāvīga iedaļa "Robežsargu brigāde", kurā bija teikts: "Robežsargu brigāde apsargā valsts robežas un darbojas uz sevišķu likumu pamata."

1939.gada 21.jūnijā pieņemtais jaunais pilsētas pašvaldības likums pašos pamatos atšķīrās no sava priekšteča tāda paša nosaukuma demokrātiskās Latvijas 1930.gada likuma. Jau ar 1.pantu, kas skanēja visnotaļ "patriotiski": "Pilsētu iedzīvotāju vienošanai kopīgam darbam vispārējās labklājības celšanai un atjaunotās Latvijas 15.maija garam atbilstošas pilsoņu pašdarbības un pašpalīdzības veicināšanai pastāv pilsētu pašvaldība."

"Vadonim" un viņa kabinetam vajadzēja zvērēt arī svinīgajā solījumā, kas bija jānodod pašvaldību amatpersonām. Lūk, tā teksts: "Apsolu Valsts prezidentam un valdībai uzticību, apņemos sargāt Latvijas valsts un tautas godu, ievērot likumus un valdības noteikumus, centīgi, nesavtīgi un pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas pildīt sava amata pienākumus valsts un pilsētas labā un neizpaust valsts un dienesta noslēpumus. Apsolu visā savā dzīvē, vārdos un darbos būt par labu priekšzīmi citiem un nedarīt neko tādu, kas nebūtu savienojams ar mana amata cieņu. Šo svinīgo solījumu dodu, apzinoties, ka man par savu darbību un rīcību jāatbild likuma un sirdsapziņas priekšā".

Šī māžošanās būtu bijusi pusbēda, ja būtu ticis atjaunots demokrātiskais vēlēšanu princips pašvaldību darbā. Taču tas, protams, nenotika. Jaunais likums noteica, ka pilsētas pašvaldībā ietilpst: pilsētas vecākais (Rīgā lielvecākais), pilsētas valde, pilsētas padome un revīzijas komisija. Pilsētas padome sastāvēja no noteikta skaita padomnieku (Rīgā 36), kurus uz 3 gadiem iecēla iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota amatpersona no kameru (viena no svarīgākajām valsts pārvaldes organizācijas formām autoritārajā Latvijā; 1934.–1936.g. izveidoja 6 kameras) izraudzītajiem kandidātiem. Pilsētai, kurai bija līdz 5 tūkstošiem iedzīvotāju, paredzēja 12 padomniekus, līdz 10 tūkstošiem iedzīvotāju — 18, līdz 30 tūkstošiem — 24, līdz 100 tūkstošiem — 30 un virs 100 tūkstošiem — 36 padomniekus. Padomnieku pilnvaru laiku ierobežoja ar trim gadiem, kamēr administratīvo amatpersonu pilnvaru laiks bija seši gadi (Rīgā šis laiks vispār nebija ierobežots).

Likums bez tam lika pašvaldībām saskaņot savu darbību ar kamerām. Būdams surogāts, pilsētu padomnieku amats tomēr daudzmaz aizvietoja kādreizējos domniekus. Valdība, ieceļot padomniekus, atbrīvojās no cittautiešiem un sociāldemokrātiem, kuri pirms 15.maija puča bija plaši pārstāvēti pilsētu pašvaldībās. Demokrātiskā principa ignorēšanu pašvaldību veidošanā un darbā neveikli mēģināja attaisnot Veitmanis 1939.gadā rakstīdams žurnāla "Pašvaldības Balss" 12.numurā: "Šie pārstāvji (pilsētu padomnieki. — R.T.) gan nāk iecelšanas kārtībā, un viņu izraudzīšanā piedalījās visas sešas kameras, kas savukārt pārstāv visus mūsu pilsoņus un arodus, bet šādas attīstības gaitai ir savs pamats, un mūsu Prezidents gan atkal zinās laiku, kad pārstāvju izraudzīšana pilsētu padomēs varēs notikt ar pilsoņu ciešāku līdzdalību."

Šis laiks vairs nepienāca, jo 1940.gada 17.jūnijā Veitmanim ar viņa robežsargiem, policistiem un aizsargiem, pildot Ulmaņa valdības prettautisko lēmumu, vajadzēja gandrīz vai ar atplestām rokām sagaidīt okupantus. Iebrucēji vis nežēloja eksministru — viņu gaidīja izsūtīšana uz senseno politisko un kriminālļaužu trimdas vietu — Sibīriju.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!