ATSAUCĒ IETVERT:
Svēts laiks, kas piederēja mums visiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1998., Nr. 288 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32951
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
ATCERES. ATGĀDNES
Svēts laiks, kas piederēja mums visiem
Šajā dienā pirms desmit gadiem Rīgā sāka darbu Latvijas Tautas frontes pirmais kongress. Desmit gadi mūžības priekšā ir tikai mirklis. Arī tautas vēsturē tas ir pavisam niecīgs laika posms. Citādi tas ir cilvēka dzīves gājumā — tagad jau skolā iet paaudze, kas par šo mūsu tik neseno pagātni zina vienīgi no vecāku stāstītā, grāmatās lasītā un televīzijas raidījumos skatītā. Viņiem un varbūt ne tikai viņiem te lasāmais būs atklājums. Bet kopumā tas ir atgādinājums. Dažu mūsu līdzcilvēku skatījums un vērtējums ar tālaika un arī mūsdienu acīm.
Latvijas Tautas frontes
I kongresā ievēlētā vadība
LTF valdeEduards Berklavs
Ilmārs Bišers
Ints Cālītis
Andrejs Cīrulis
Vladilens Dozorcevs
Jānis Freimanis
Sandra Kalniete
Arnolds Klotiņš
Marina Kosteņecka
Pēteris Laķis
Jānis Lucāns
Jānis Peters
Austris Puplovskis
Juris Rubenis
Jānis Rukšāns
Jānis Škapars
Valdis Šteins
Mavriks Vulfsons
LTF Dome
1. Juris Aizezers
2. Juris Andersons
3. Nikolajs Avens
4. Viktors Avotiņš
5. Ulvis Ābiķis
6. Rihards Āboliņš
7. Andris Baldunčiks
8. Mārtiņš Bariss
9. Jānis Beļickis
10. Eduards Berklavs
11. Žanis Bezmers
12. Ilmārs Bišers
13. Jānis Blūms
14. Juris Bojārs
15. Elza Bokums
16. Ints Cālītis
17. Andrejs Ceļmalnieks
18. Andrejs Cīrulis
19. Velta Čebotarenoka
20. Henriks Danusēvičs
21. Alvis Didrihsons
22. Jānis Dinevičs
23. Juris Dobelis
24. Roalds Dobrovenskis
25. Vladilens Dozorcevs
26. Jānis Freimanis
27. Lidija Glazkova
28. Aigars Godiņš
29. Ansis Graudiņš
30. Jānis Graudonis
31. Ervids Grinovskis
32. Arvis Grods
33. Andris Grūtups
34. Jānis Gulbis
35. Edvīns Inkēns
36. Omārs Jansons
37. Sergejs Jegorjonoks
38. Sandra Kalniete
39. Ojārs Kannenieks
40. Alberts Kauls
41. Rihards Kārkls
42. Arnolds Klotiņš
43. Jānis Kļaviņš
44. Imants Koliņš
45. Vladimirs Kononovs
46. Marina Kosteņecka
47. Jānis Krampis
48. Edmunds Krastiņš
49. Ilgars Krauze
50. Vilis Krūmiņš
51. Dina Kuple
52. Aldis Ķiploks
53. Anna Labanovska
54. Pēteris Laķis
55. Romans Laurinovičs
56. Ilmārs Lazovskis
57. Visvaldis Lācis
58. Kārlis Liepiņš
59. Jānis Lucāns
60. Māris Lukaižis
61. Ivars Mačuļskis
62. Edgars Meļķisis
63. Edgars Mukāns
64. Elmārs Nātra
65. Andris Ozols
66. Egons Ozols
67. Vents Pāns
68. Jānis Peters
69. Gunārs Preinbergs
70. Artūrs Priedītis
71. Austris Puplovskis
72. Antons Rancāns
73. Stepans Rāzna
74. Pēteris Romanovskis
75. Juris Rubenis
76. Jānis Rukšāns
77. Vilis Seleckis
78. Ilgvars Semanis
79. Uldis Siliņš
80. Lita Skrajāne
81. Džemma Skulme
82. Dailis Sniedze
83. Dainis Stalts
84. Vladimirs Stešenko
85. Jānis Škapars
86. Edvīns Šnipkis
87. Valdis Šteins
88. Juris Šulcs
89. Andris Teikmanis
90. Vilis Turjāns
91. Ramona Umblija
92. Nikolajs Vorokuta
93. Juris Vidiņš
94. Guntis Vilcāns
95. Ilmārs Vītols
96. Mavriks Vulfsons
97. Valdis Zatlers
98. Irina Zeibarte
99. Jānis Žugovs
Revīzijas komisija
Ēvalds Ikaunieks — priekšsēdētājs
Jānis Kalnačs — sekretārs
1. Egīls Blūms
2. Egons Bušs
3. Jānis Dripe
4. Antons Grebža
5. Ēvalds Ikaunieks
6. Māris Jansons
7. Agris Jaunpļaviņš
8. Jānis Kalnačs
9. Mudīte Kalniņa
10. Imants Kulinskis
11. Gunārs Lapsiņš
12. Alpe Lūks
13. Armands Melnalksnis
14. Osvalds Salmanis
15. Pēteris Simsons
16. Aigars Štāls
17. Ilmārs Vēbers
Valdis Šteins:
Esmu lepns: biju klātpie pirmā elpas vilciena
1988. gada aprīlī man radās doma, ka jāmēģina kaut ko darīt — jārada organizācija, kas cīnītos, kā mēs tolaik domājām, par pārbūves ideju realizēšanu. Un tad laikrakstā "Ļiteraturnaja gazeta", ko es gadiem abonēju, izlasīju rakstu, kur tika minēts, ka sociālisma pārbūvei vajadzīga tautas sociālistiskā fronte. Tātad vārdu "fronte" aizguvu no šī raksta. Tobrīd man šķita, ka tas ir ļoti atbilstošs nosaukums. Tagad gan domāju citādi un organizāciju nekad tā vairs nenosauktu.
1988. gada 5. maijā uzrakstīju pirmo paziņojumu. Bet ko es viens ar to iesākšu? Nesu to uz savu darbavietu — Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedru. Tās ļaudis manu ieceri atbalstīja, tas tika ierakstīts arī katedras sēdes protokolā. Tāds bija pats Tautas frontes pirmsākums, gan ar nosaukumu — Latvijas Tautas demokrātiskā fronte. Iedevu tekstu arī Ekonomiskās ģeogrāfijas katedrā, bet tā to neapstiprināja. Līdz ar to man neizdevās paziņojumu noformēt visas fakultātes vārdā. Pieliku paziņojumu fakultātē pie sienas, bet jau nākamajā rītā tas bija novākts, modri cilvēki pacentās.
Nesu paziņojumu uz Rakstnieku savienību ar ierosinājumu, ka Latvijā jādibina Tautas fronte. Aizgāju pie Jāņa Petera, bet viņu tas neinteresēja, kā vēlāk uzzināju — viņš vēl ilgi bija pret Tautas frontes dibināšanu. Viņš teica: "Aiznes to Andrim Kolbergam, tur jau mums visādas vēstules sūta..." Sapratu, ka šī iecere tiek uzreiz norakta — ideja nav nekur saskaņota un neies cauri.
Ejot laukā, uz kāpnēm satiku Guntaru Godiņu. Stāstīju, ka esmu uzrakstījis paziņojumu, kas, izrādās, nevienu neinteresē un nevienam nav vajadzīgs. Un viņš mani uzaicināja ierasties mājās pie Viktora Avotiņa. Tā nokļuvu ar savu paziņojumu dzīvoklī, kur bez paša saimnieka bija Jānis Rukšāns un vēl daži cilvēki. Tur tad arī tapa šis paziņojums Rakstnieku savienībai, mēs gribējām, lai radošo savienību plēnums to pieņem kā atklāto vēstuli kompartijas centrālajai komitejai, valdībai un citām varas struktūrām.
Jānis Rukšāns tūdaļ ņēma rokā šķēres, un būtībā mans pirmteksts gandrīz pilnībā ir ietverts mūsu grupas paziņojumā. Tā bija pirmā plašākā darbības programma.
Manā dzimšanas dienā, 26. maijā, man zvanīja Rudīte Kalpiņa: "Valdi, vai esi gatavs parakstīt? Tikai ar visu atbildību, zini, kas pēc tam var notikt..." Toreiz tiešām varēja vēl notikt viss, bija jārēķinās ar ļaunāko. Es parakstīju savā dzimšanas dienā. Un parakstīja arī visi pārējie: Viktors Avotiņš, Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Sarmīte Ēlerte, Guntars Godiņš, Rolands Kalniņš, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Dzintra Krievāne, Andrejs Linkēvičs, Aleksandrs Maļcevs, Inese Paklone, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips un Egīls Zirnis. Pēc tam šī grupa nekad kopā vairs nav sanākusi, turpmāko darīja tikai Viktors Avotiņš, Jānis Rukšāns un es.
Dokumentu izstrādē piedalījās arī Valdis Turins, bet nospriedām, ka labāk būs, ja viņš neparakstīsies, lai neradītu liekus šķēršļus, jo viņam jau bija saspīlētas attiecības ar drošības iestādēm. Vienojāmies, ka radošo savienību plēnumā mūsu kopdarbu nolasīs Viktors Avotiņš, lai gan bija bažas, vai vispār dos vārdu. Vēstules pēdējā rindkopa bija: "Pārkārtošanās gaita republikā liecina, ka tai nepieciešams vienots visu progresīvi domājošo cilvēku atbalsts neatkarīgi no viņu nacionalitātes, ieņemamā amata, partijas piederības un vecuma. Nepieciešama Tautas demokrātiskā fronte. Rakstnieku savienība uzņemas šīs Tautas demokrātiskās frontes iniciatora lomu."
Man mājās ir saglabājušies visi šī Tautas frontes sākumposma dokumenti — ar labojumiem, līmējumiem, šie papīri būs jāsakārto un jānodod arhīvam.
Viktors Avotiņš dokumentu plēnumā nolasīja, bet piekrišanas Tautas frontes dibināšanai nebija, lai viņi tagad nepieraksta to, kas nav bijis. Tā priekšlikums palika karājamies gaisā, nekādas attīstības nebija.
Pēc tam es ilgāku laiku staigāju no Viktora Avotiņa pie Jāņa Rukšāna kā no Poncija pie Pilāta: "Vajadzīga Tautas fronte, mūsu pienākums ir to dibināt!" Atbilde bija viena un tā pati: "Pagaidi, pagaidi, vēl nav laiks..." Būtībā mēs trijatā arī sākām visu to organizēt un veidot.
Pirmā topošās organizācijas komitejas sanāksme notika tikai 2. augustā Mākslinieku savienībā pie Sandras Kalnietes. Tur atnāca Marina Kosteņecka, Jānis Freimanis, tapa dokumenti, kas bija par pamatu nākamajai organizācijai. Pamazām izkristalizējās programmas grupa, kas pēc tam arī bija visa Tautas frontes vadība: tur bija Arnolds Klotiņš, Jānis Freimanis, Edgars Meļķisis, Jānis Škapars. Žēl, ka nejauša cilvēka apvainojumu dēļ pēc pirmā kongresa no darba Tautas frontē attālinājās Edgars Meļķisis, kas allaž izcēlās ar ļoti precīziem un pārdomātiem dokumentu formulējumiem. Domāju, ka viņš ir godavīrs, kas varētu būt īsts Satversmes tiesas tiesnesis. Līdz kongresam arī Dainis Īvāns nestrādāja, es viņu nepazinu un pirmo reizi satiku Mežaparkā lielajā tautas manifestācijā.
Esmu bijis klāt pie Latvijas Tautas frontes no tās pirmā elpas vilciena, kad uz sava rakstāmgalda uzrakstīju — ir jādibina šāda organizācija, līdz pēdējam brīdim, jo uzskatu, ka Tautas fronte būtībā pastāvēja līdz tās otrajam kongresam. Tad sākās pavisam cits posms Tautas frontes dzīvē, jo otrais kongress jau bija saorganizēts, kad virsroku guva, kā mēs sakām, "gaišie spēki". Bet pirmajā kongresā tik tiešām bija sanākuši kopā cilvēki no atbalsta grupām, tas bija kaut kas unikāls. Ja arī kāds ko gribēja saorganizēt, tas nebija iespējams.
Aicinājumu par Tautas frontes izveidi parakstīja vairāki populāri cilvēki. Mēs speciāli meklējām tos, kas būtu ar mieru parakstīt. Tie nebija cilvēki, kas sastādīja pirmos programmas dokumentus, meklējām vienkārši cilvēkus, kam nebūtu bailes parakstīt. Atceros, uzreiz parakstīt piekrita Džemma Skulme, arī citi.
Pēc pirmā kongresa sākumā bija paredzēta rotācija — katru mēnesi mainās valdes priekšsēdētājs. Pirmais valdes priekšsēdētājs bija Jānis Škapars, viņu nomainīja Arnolds Klotiņš. Kad abi bija pa mēnesim "norotējuši", kļuva skaidrs, ka tā nav iespējams strādāt. Es kļuvu par pirmo atbrīvoto valdes priekšsēdētāju, mans uzdevums bija profesionāli strādāt ne vairs mēnesi, bet ilgāku laiku — līdz pavasarim, kad mani nomainīja Pēteris Laķis.
Tas bija ārkārtīgi sarežģīts laiks. Mums nebija telpu. Nācās iet pie Alfrēda Rubika, kas bija Rīgas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs, un prasīt Latvijas Tautas frontes mītnei telpas. Nedabūjām. Atradām sev jumtu virs galvas Komunālās projektēšanas institūtā. Toreiz svarīgs uzdevums bija izveidot Tautas frontes komitejas, kurām vajadzēja darboties kā ēnu valdībai. Daļa cilvēku baidījās nākt pie mums. Jo nevajag aizmirst — tolaik strādāja visas padomju valsts represīvās struktūras, arī Valsts drošības komiteja. Meklējām tos, kas būtu ar mieru iesaistīties Tautas frontē un darboties tautsaimniecības, cilvēktiesību, ekoloģiskajā un vēl citās komitejās. Tas nebija grūti. Bija arī spēki pretinieku ierakumos, kurus dabūjām savā pusē.
Ir runas, ka Tautas fronti radīja "ceka" vai "čeka". Iespējams, ka tās kaut ko gribēja radīt un kontrolēt, iespaidot. Tanī brīdī, 1988. gada maijā, kad parakstījām aicinājumu par Tautas frontes dibināšanu, jau tūlīt zinājām, ka 12 no mums ir kaut kādā "maisā" — par to ziņoja ģenerālprokurors Jānis Dzenītis. Tad nu rēķinājām, kuri ir tie 12. Un bijām gatavi, ka jebkuru brīdi mūs var paņemt ciet, bet vēl smējāmies, ka tālāk par Sibīriju jau nevar aizvest... Tā bija izvēle, izšķiršanās, jo neviens nevarēja zināt, kā notikumi attīstīsies tālāk. Ja 1988. gadā kāds būtu teicis, ka pavisam drīz būs neatkarīga Latvija, būs daudzpartiju sistēma, mēs to neuztvertu nopietni. Var jau būt, ka toreizējie vadītāji gribēja uzlabot sistēmu, režīmu, jo saprata, ka impērija iet bojā, bet Latvijā viņiem nekas nesanāca, jo notikumu attīstība bija tik strauja, ka tos kontrolēt nebija iespējams. Lai gan nav šaubu, ka ziņas viņi ieguva.
Bet bija arī gluži otrādi — mums bija ziņas par to, kas notiek gan "cekā", gan "čekā", dažs nāca un stāstīja, kas tur nolemts. Daudz palīdzēja Jānis Oherins, kas tolaik bija kompartijas centrālās komitejas sekretārs un vēlāk kādu laiku ministrs Ivara Godmaņa vadītajā valdībā. No Jāņa Oherina, kurš saprata, kas notiek, mēs uzzinājām, kas tiek darīts tā sauktajā lielajā mājā.
Vēlāk Tautas fronti droši vien mēģināja vadīt. Otrajam kongresam gatavojās rūpīgi arī mūsu pretinieki, tas bija jau lielā mērā no augšas vadīts. Daudzviet nodaļās tika noteikts, par ko ir jābalso un kas ir jāievēlē. Tur jau sadūrās nacionālie un "gaišie spēki".
Mums bija unikāla pirmā kongresa valde — puse cilvēku bija vairāk nacionāli noskaņoti un uz straujākām pārmaiņām, bet pārējie iestājās par lēnāku attīstību un pārejas posmu. Toties lēmumi tika pieņemti līdzsvaroti, lai gan par tiem strīdējāmies. Tas ļāva mums strādāt pēc arvien pieaugošu prasību principa — gandrīz ik nedēļu mainījām savu prasību līmeni, līdz 1989. gada maijā nonācām arī līdz prasībai par neatkarīgu Latvijas valsti, es kā Tautas frontes valdes loceklis to pirmo reizi publiski pateicu Nacionālās neatkarības kustības kongresā, kur piedalījos kā Tautas frontes pārstāvis.
Lai gan jau pirms tam gan Dainis Ivāns, gan es par neatkarīgu Latvijas valsti bijām pauduši intervijās žurnālistiem Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur uzturējāmies kā Latvijas Tautas frontes pārstāvji. Kad pēc tam atgriezāmies, bijām īpaši gaidīti: robežsargi un muitnieki mūs kratīja četras stundas un atņēma visas grāmatas, arī kasetes, visu literatūru, tās bija ļoti daudz iedots līdzi.
Lasot toreizējos paziņojumus un salīdzinot ar mūsdienām, nākas secināt, ka vēl daudz kas no tā, ko vēlējāmies, nav piepildījies. Tas, kas ir tagad, nav tas, par ko mēs toreiz sapņojām — kāda izskatīsies neatkarīgā Latvija. Mēs joprojām vēl lielā mērā esam saistīti ar Krieviju, lai gan juridiski esam neatkarīgi. Domāju, ka viņu struktūras Latvijā strādā pietiekamā skaitā, jo viņi veica pārmaiņas jau 1989. gadā. Arī tā saucamie čekas maisi te ir atstāti ar vienu nolūku — sašķelt sabiedrību, būtībā tie ir vērsti tikai pret inteliģenci. Tikai tāpēc, ka es neparakstīju nekādu dokumentu, savulaik netiku zinātniskā komandējumā uz Dāniju. Tā ka es zinu, ko tas prasa, un zinu arī, ko viņi par to prasa. Nezinu gan, ko viņi būtu prasījuši no manis kā ģeogrāfa — slepenas kartes vai? Es neizgāju uz šādu kompromisu. Bet es mēģinu attaisnot tos, kas kaut ko ir parakstījuši. Ja tu gribēji uzstāties, ja biji aktieris, sportists vai zinātnieks un gribēji tikt ārpusē... Es ļoti labi viņus saprotu. Bet viņu nodarījums pret Latviju un tās cilvēkiem faktiski nav nekāds. Varbūt ar to tiek novērsta uzmanība no tiem, kuri bija vainīgi pie lietām, kas ir krimināli sodāmas — izsūtīšanas, represijas.
Esmu bijis Tautas frontē no tās pirmā brīža, esmu redzējis, kā nāca cilvēki, kā uzradās, līda laukā no krūmiem bāleliņi pēc varas, kad vairs nebija bīstami, kad vajadzēja pretendēt uz deputātu vietām un amatiem. Kaut gan varu būtībā mēs atdevām paši.
Ints Cālītis:
Strādājām ar melnu muti
— Es vienmēr esmu uzskatījis, ka emocijas politikā ir slikts padomdevējs. Gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas nav savienojamas ar politisku darbību vai uzskatu paušanu par to.
Bet — runājot par Tautas frontes dibināšanas un aktīvās darbības laiku — vispirms tas bija darbs ar melnu muti. Bija ļoti interesanti, bija pacilāts garastāvoklis, neapšaubāmi bija liels emocionālais lādiņš, bet to visu izlīdzināja, līdzsvaroja nepieciešamība darīt, strādāt.
Strādāts tika jau iepriekš, jo Tautas fronte neradās tukšā vietā. Pazīstamas un populāras bija tādas organizācijas kā Vides aizsardzības klubs, uz kura bāzes dažus mēnešus pirms Tautas frontes dibināšanas izveidojās neformālā Tautas fronte, "Helsinki —86", dažādas reliģiskas organizācijas. Visā sabiedrībā bija vērojama pašdarbnieciska aktivitāte, īpaši jaunatnes vidū — tika tīrīti pagrabi, kur ierīkot dažādus mūzikas klubus utt. Rīgā izveidojās sabiedrisko klubu padome, kas pildīja tāda kā parlamenta funkcijas, kas apsprieda gan šo sabiedrisko organizāciju nākotnes perspektīvas, gan traucējošos faktorus to darbībai. Šī darbošanās bija viens no Tautas frontes celtniecības pamatakmeņiem.
Pieminot Tautas frontes dibināšanas laiku, jāatceras arī radošo savienību ārkārtas plēnums, visas tā runas, materiāli, kas šokēja sabiedrību, — pēkšņi no augstas tribīnes publiski tika runātas tādas lietas, "ķecerības", par kurām agrāk lika cietumā... Tas radīja zināmu spriedzi, pacēlumu, visbeidzot, cerību, ka pastāvošā situācija varētu reāli mainīties. Radās jau pavisam nopietnas prognozes, ka padomju impērijas sabrukums ir iespējams, pat neizbēgams. Tas viss "rūga" tautā, un likumsakarīga, loģiska bija tās vadošo spēku apvienošanās nepieciešamība. Tautas frontes dibināšanās bija nepieciešamības, loģikas un likumsakarības diktēts solis.
Un Tautas fronte savu mērķi — neatkarības atgūšanu — veica godam. Šī organizācija bija spējīga un gatava izcīnīt varu, bet diemžēl nebija spējīga un nebija gatava varu paturēt. Tautas fronte nekļuva par varas partiju, kas varētu tālāk strādāt iegūtās neatkarības labā. Un tagad ir par vēlu runāt, kā būtu, ja būtu...
— Bet vai jums nešķiet, ka jau pašā jēdzienā "fronte" ietverts zināms īslaicīgums — tā ir visus spēkus mobilizējoša parādība ar lielām caursišanas spējām, bet tā pastāv tikai zināmu laiku. Konkrētajā gadījumā Tautas frontē tika koncentrēti visi Latvijas radošie un varošie spēki — tur iesaistījās daudzi cilvēki, kas, Daiņa Īvāna vārdiem runājot, bija gadījuma karakalpi — sasniedzot mērķi, viņi atgriezās savā ikdienas dzīvē un darbā. Iespējams, Tautas frontes piesātinātais īslaicīgums arī ir likumsakarīgs...
— Jā, tā tas ir, un ir arī labi padarīta darba apziņa. Tā bija un ir vienreizēja sajūta — šķiet, ka esam piedalījušies unikālos vēstures procesos, ka dzīvojam vienreizējā, īpašā laikā. Protams, tiklīdz sākam šķirstīt vēstures grāmatas, atklājas, ka šādu pārmaiņu, tautas pastāvēšanai būtisku laikmetu nav mazums — īpaši Latvijas vēsturē. Vienmēr kāda paaudze ir dzīvojusi šādā, no viņu viedokļa unikālā laikā. Mums, kas esam bijuši šo procesu dalībnieki, tas liekas brīnišķīgi, neatkārtojami, un neatkārtojami tas arī ir.
— Katram šajā unikālajā laikā tomēr bija sava iepriekšējā pieredze, līdz ar to arī sava attieksme pret notiekošo. Daudziem Atmodas laiks ar Tautas frontes dibināšanos bija jaunas pasaules atklāšana. Jūsu pieredze bija pavisam citāda — jūs skaidri zinājāt, par ko un ar ko cīnāties. Jums Atmoda nebija jaunatklājums, bet mērķtiecīga darba rezultāts...
— Runājot par mani personīgi, varu atkārtot reiz teiktus vārdus — esmu Tautas frontē jau četrdesmit gadus.
Esmu audzis politiķa ģimenē. Mans tēvs bija žurnālists, mūsu mājās pulcējās daudz cilvēku, manām bērna ausīm nekas netika slēpts, arī ne runas par mūsu valsts problēmām, tās attīstību. Man bija pieejama tēva bibliotēka.
Pirmo politisko "organizāciju" dibināju 1942. gadā — es mācījos trešajā klasē un veidoju pagrīdes apvienību, kas vērsta pret vācu okupāciju. Protams, šo organizāciju atklāja mana klases audzinātāja, kura bija godīgs latviešu cilvēks, un pati to likvidēja, nevis devās uz gestapo.
Kara beigas piedzīvoju Kurzemē, kur man kā puišelim uzticēja izpildīt tādus vai citādus nacionālo partizānu uzdevumus — man bija ļoti viegli neuzkrītoši skraidīt pa mežu basām kājām, neviens man nepievērsa lielu vērību.
Atgriežoties Rīgā, sāku mācīties vidusskolā, nodibināju un vadīju konspiratīvu skolēnu un jauniešu pagrīdes pretestības organizāciju, kuras ideja nāca līdzi no Kurzemes mežiem — nepieciešamība līdztekus bruņotai partizānu kustībai veidot politiskās pretestības rezervi. Un atceroties kaut vai Cēsu skolēnu rotu... Protams, mūs visus pēc gada apcietināja un piesprieda 25 gadus ieslodzījuma. Es nokļuvu Kolimā, Magadānas apgabalā, raku zeltu un urānu... Pēc Staļina nāves sākās dažādas reformas arī gulaga sistēmā, bez manas līdzdalības kara tribunālā tika pārskatīta mūsu lieta, konstatēts, ka jauniešu grupa ir pārāk bargi sodīta — 25 gadu vietā divpadsmit dalībniekiem tika atstāti 5 gadi soda termiņa, man kā vadītājam un vēl vienam, kurš bija pilngadīgs tajā laikā, — 10 gadi. Sekoja Krievijas Augstākās tiesas izbraukuma sesija uz politieslodzīto nometnēm. Administrācija sastādīja sarakstus par visiem, kuri no sava piespriestā soda ir nosēdējuši divas trešdaļas, tie visi tika automātiski amnestēti, arī es biju starp viņiem. Tā dažu mēnešu laikā no "divdesmitpiecgadnieka" kļuvu par mūža nometināto Magadānas apgabalā — mani izlaida no zonas, bet neļāva atgriezties Latvijā. 1956. gadā pēc nometināto amnestēšanas atguvu savu pasi un drīkstēju atgriezties dzimtenē.
Pēc diviem gadiem mani arestēja atkal, piesprieda sešus gadus par aģitāciju un propagandu. Visus sešus gadus pavadīju Mordovijas nometnēs. 1964. gadā pēc termiņa beigšanās atgriezos Latvijā.
Tomēr, ja tā var teikt, savu tomahauku es nebiju dziļi noracis. Mēs, politiskie aktīvisti, neapmierinātie jeb, kā tagad saka — disidenti, atkal tikāmies, arī jaunie paziņas no Igaunijas, Lietuvas, tepat, no Latvijas, apspriedāmies un lēmām par turpmākās darbības virzieniem. Tā 1977. gadā tika nodibināta "Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Neatkarības kustību nacionālā komiteja", nacionālā kustība ieguva organizatoriskas formas. Tomēr kaut kur bija informācijas noplūde, un, kad vajadzēja braukt uz Maskavu publicēt piecās valodās sagatavotos dokumentus un paziņot par mūsu darbību, notika vairāki aresti — Viļņā, vilcienā no Tartu uz Maskavu, kratīšana pie manis Rīgā, kam sekoja pratināšana VDK...
Es piedalījos tikai tajās aktivitātēs, kur varēju lietot savu parakstu, atklāt savu vārdu, tādās, kur man nevarēja "piesiet" apmelošanu, jo savu parakstīto varēju argumentēt un pierādīt. 1979. gadā tapa dokuments, ko parakstīja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas aktīvisti, tā sauktā Baltijas harta jeb 45 parakstu dokuments. Tas bija adresēts vairāku valstu valdībām ar prasību atzīt par spēkā neesošiem Ribentropa – Molotova pakta slepenos protokolus un palīdzēt novērst to sekas. Šī akcija ļoti plaši izskanēja Rietumos, arī pie mums sacēla lielu troksni. Čeka mani izsauca uz pratināšanu, piedāvāja emigrēt uz Rietumiem, es atteicos to darīt. Tad arī saņēmu brīdinājumu — negribi braukt uz Rietumiem, nāksies braukt uz Austrumiem... 1983. gadā pienāca kārtējā reize uz turieni doties — Augstākā tiesa man piesprieda sešus gadus ieslodzījuma par pretpadomju aģitāciju un propagandu un piedalīšanos pretvalstiskā organizācijā...
1986. gadā zem Gorbačova liberalizācijas zīmes tiku pirms termiņa atbrīvots, atgriezos Latvijā un iesaistījos Vides aizsardzības kluba darbībā — vadīju tā politisko komiteju. Kļuvu arī par starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Maskavas biroja biedru. Nodibinoties jau minētajai Sabiedrisko klubu padomei, savā dzīvoklī izveidoju publisku politiskās literatūras un neformālās preses bibliotēku. 1988. gadā, Tautas frontes dibināšanas laikā, biju viens no neformālās Tautas frontes līdzpriekšsēdētājiem, kongresā mani ievēlēja par LTF Domes un valdes locekli.
Lai kaut nedaudz atšifrētu sākumā teikto par darbu ar melnu muti, varu uzskaitīt — LTF vadīju Vēstures dokumentācijas centru, LTF komiteju sadarbībai ar demokrātiskām kustībām PSRS, piedalījos Krievijas Tautas frontes dibināšanas konferencēs un kongresos, palīdzēju sagatavot Gruzijas Tautas frontes dibināšanas kongresu, pārstāvēju LTF Armēnijas Tautas frontes un Ukrainas "Ruh" dibināšanas kongresos un vēl, un vēl...
— Jūs par to visu runājat kā par apzinātu darbu, kas vienkārši bija jādara. Apbrīnojami, ka jūsu vārdos nemana ne naidu, ne rūgtumu par pārdzīvoto...
— Jā, tas bija apzināts darbs. Vēlreiz par emocijām un reizē situācijas analīzi — būdams tajā pašā Mordovijā, es ļoti daudz lasīju, iemācījos daudzas valodas, mani bērni saskaitījuši, ka labāk vai sliktāk protu vienpadsmit valodas, vārdu sakot, nepārtraukti paplašināju savu redzesloku. Nometnē nesapratos ar vecākā gadagājuma latviešiem, kuri uzskatīja, ka Padomju Savienība var sabrukt tikai militāra konflikta rezultātā. Es apgalvoju, ka sabrukums ir iespējams no iekšienes, kaut pats nebiju pārliecināts, ka piedzīvošu to brīdi.
Arī Tautas frontes kulminācijas brīdī, kad likās — nu tikai viss būs, neatkarība tiks sasniegta, viss būs labi, atkal biju tas dullais Cālītis, kurš domāja citādi un teica, ka nebūs tik viegli. Tolaik populārajam sauklim "Kaut pastalās, bet brīvi" iebildu, ka, lai latviešiem šīs pastalas sagādātu, mums būs vispirms Argentīnā jānopērk ādas...
Secinājums ir viens — emocijas un politika, politiska darbība ir nesavienojamas lietas, tas ir nopietns darbs, kas prasa rūpīgu un mērķtiecīgu pieeju.
Pēkšņi un no gaisa tā nenokrita
1988. gada jūlija beigās bija saiets pie Džemmas Skulmes. Tāds konfidenciāls, latviski runājot, it kā slepens, jo mana dzīvesbiedre sēdēja mašīnā, raudzījās, vai neparādās kādi "savdabīši" no Maskavas izlūkdienestiem. Tur mēs sanācām kādi pieci seši cilvēki: pati Džemma, Eduards Berklavs, Jānis Škapars... Spriedām, ko ieteikt Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja amatam. Tolaik bija Maskavas ieteikums, ka CK pirmie sekretāri vienlaikus kļūst par Augstāko padomju priekšsēdētājiem. Mēs nolēmām, ka nepakļausimies šai Gorbačova prasībai un ieteiksim nevis Jāni Vagri, bet gan Anatoliju Gorbunovu. Viņa kandidatūru ieteica Džemma Skulme. Eduards Berklavs ieteica Alfredu Čepāni, bet viņš ātri vien atteicās no šī ierosinājuma, un vienprātīgi vienojāmies, ka jāizvirza Anatolijs Gorbunovs.
Un tad mēs šajā saietā pie Džemmas norunājām, kad Tautas fronte sanāks uz kongresu. Mums bija izveidota organizētāju komiteja (orgkomiteja). Tā bija maziņa. Atceros, es brīnījos, kāpēc uz šīs vadītājstruktūras sēdēm ierodas Ilmārs Bišers. Šo aizdomīgumu izraisīja pavisam vienkāršs apstāklis — Bišers strādāja pie toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Jurija Rubeņa, vadīja sektoru un sapratās ar šo odiozo personu. Rubenis gandrīz nemaz neprata latviski, un tas šausmīgākais, ka arī kievu valodā runāja kroplīgi. Nu lai... Tūkstošiem tādu dzīvo mūsu vēsturiskajā zemē. Bet galvenais — šis vīrs bija nelabojams plencis, nekulturāla personība. Un Bišers — viņa komandas loceklis. Nāca arī Zotovs pareizticīgo mācītāja talārā, arī viņš piedalījās visās sēdēs.
Tagad par to, kā tika izraudzīts orgkomitejas priekšsēdis un galvenais, kas viņu izraudzīja. Bija tā... Augustā mani ļoti gribēja satikt vēsturniece Ļubova Zīle. Viņa tūlīt braukšot uz komunistiskās partijas centrālkomiteju, un būtu labi, ja es brauktu līdzi, varētu paēst pusdienas. Viņa tur kārtošot jautājumu par Tautas frontes priekšsēdētāju. Un viņa ar mani sāka runāt — kā būtu, ja es uzņemtos priekšsēdētāja pienākumus. Es atbildēju: "Ar mani būs tikai klapatas. Es neklausīšu. Jūs taču ļoti labi zināt, ka es neklausīju jau 1959. gadā." Mēs aizbraucām kopā uz centrālkomitejas ēku, iegājām lielajā ēdnīcā. Viņa sacīja, ka iešot uz sekretāru ēdamistabu. Pa durvīm varēja redzēt, ka sekretāri tajā telpā jau sēdēja. Redzēju Soboļevu, un tur apsēdās arī viņa. Atpakaļceļā Ļubova Zīle atviegloti paziņoja, ka mana kandidatūra noņemta un Soboļevs piekritis pieņemt otro kandidātu — Jāni Peteru. Un orgkomiteja viņu ievēlēja.
Es pārlūkoju materiālus par kādu agrāku periodu mūsu dzīvē, proti, laikposmu no 1956. līdz 1959. gadam. Gētes institūts šo periodu nosaucis par nacionaldemokrātisko kustību Latvijā. Aizpērn, maijā, šajā institūtā notika zinātnisks seminārs, kas bija veltīts šīs kustības izpētei. Es tur piedalījos. Jā, toreizējo kustību zinātnieki, politikas lietpratēji nosauca par nacionāldemokrātisko kustību, un tā bijusi lielākā Baltijas valstīs. Un zīmīgi, ka jau tolaik ir lietots apzīmējums "Tautas atmoda". Un tā jau arī bija, ka mūsu rīkotie pasākumi un vispārējā politika nacionālā virzienā pie šāda slēdziena šos zinātniekus noveda. Šajā īsajā sarunā es tikai minēšu dažus pasākumus, kas varēja modināt tautas nacionālo pašapziņu. Parādījās publikācija, kuras autors bija Kārlis Ozoliņš (ar pseidonīmu K.Sakne): runā par latviešu literatūras klasiķiem un klasisko mantojumu, kas ir atjaunojams, par jaunu izdodams. Ozoliņš pat pieminēja Andrievu Niedru. Kaut ko līdzīgu tajā laikā bija uzrakstījis Voldemārs Kalpiņš. Šajā periodā es biju Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks izglītības un kultūras jomā un metos šajā darbā. Tika izdots Kārļa Skalbes pasaku krājums: uz to mani kādā sarunā pamudināja Andrejs Upīts, sacīdams, ka pašlaik viņš lasot un pētot Skalbes pasakas: "Bez Skalbes pasaku lasīšanas nevaru iemācīties latviešu valodas daiļumu."
Tā mēs sākām sadarboties ar izdevniecības direktoru Putniņu latviešu literatūras klasiķu izdošanā. Nāca Fricis Bārda, Akuraters, Zeiboltu Jēkabs... Šajā laikā tika pārskatītas skolu mācību programmas latviešu literatūras vēsturē. Skolās parādījās pat tāds priekšmets kā "Latvijas vēsture", tāda līdz tam nebija vispār, un "Latvijas ģeogrāfija", jo līdz tam bija tikai slikta autora sarakstīts pielikums par Latviju pie PSRS ģeogrāfijas. Nodibinājām republikas prēmijas, pirmo pasniedzām izcilajam valodniekam Jānim Endzelīnam, kuru vajāja Universitātes rektors Jānis Jurgens, jo viņš, lūk, neatzīstot padomju valodnieka Marra mācību. Gadu pēc šī notikuma Staļins Marra mācību sagrāva kā nezinātnisku. Bet Endzelīns jau bija izsviests no darba. Mēs viņu apmeklējām mājās un pa-sniedzām apbalvojumu. Šie mirkļi glabājās manā fotoalbumā. Ja vēlaties, varu nodot šo uzņēmumu publicēšanai.
Runājot par šo nacionāldemokrātisko kustību, gribu apliecināt, ka nacionāli noskaņotie kultūras darbinieki mūsu aicinājumus piedalīties kustības procesos aktīvi atbalstīja. Nepareizs ir, piemēram, 17 komunistu vēstules nosaukums, jo tur viss izlikts tādā veidā, ka tikai Latvijas komunisti iestājas pret Latvijas pārkrievināšanas politiku. Patiesība bija tāda, ka pret šo Maskavas politiku nostājās ne jau tikai 17 komunisti, bet arī daudzi izcilākie tā laika latviešu kultūras darbinieki. Jēkabs Mediņš bija ar stingru stāju, viņu spieda izslēgt no Konservatorijas trešā kursa studenti Žermenu Heini–Vāgneri, jo viņa esot divreiz dziedājusi dievkalpojumos Vecumnieku baznīcā. Neizslēdza. Vai Leonīds Vīgners, kurš necieta Arvīdu Pelši un darīja savu darbu pēc sava ieskata. Tālāk — Jānis Ivanovs, izcilais komponists. Leo Svemps palīdzēja Raiņa pieminekļa tapšanā Esplanādes laukumā, es lūdzu viņu būt par šīs idejas rosinātāju. Tas nebija viegli, jo Jānis Kalnbērziņš jau bija parakstījis rīkojumu, ka tajā vietā jāuzceļ piemineklis Maskavas diktatoram, pasaules proletariāta vadonim Josifam Staļinam. Mums palīdzēja arī Oto Skulme un vēl citi.
Uzskatu, ka šo nacionālo pacēlumu, vēlēšanos atdzīvināt kultūras mantojumu un konkrētu darbību šajā jomā var uzskatīt par nacionāldemokrātisku kustību, kas, lai arī bija Arvīda Pelšes vadīto tumsoņu grauta un žņaugta, palīdzēja uzplaukt nacionālajai atmodai, kas noveda pie Latvijas Tautas frontes nodibināšanas un sekmīgas darbības. Tāpēc aicinājumu iekļauties orgkomitejas darbā es uzņēmu ar dziļu gandarījumu — kā saikni ar tām dienām. Kad 29. septembra sēdē Jānis Peters izteica domu: "Derētu sarīkot tautas manifestāciju, un būtu labi, ja to uzņemtos Vilis Krūmiņš", — es piekritu bez kādas šaubīšanās. Peters arī piebilda: "Pats veidojiet rīcības štābu, izvēlieties aktīvākos cilvēkus!" Pēteris Pētersons lika lietā režisora prasmi. Sameklējām muzikologu Arnoldu Klotiņu, lai manifestācijai būtu muzikālais ietērps. Atskrēja Raimonds Pauls un piedāvājās darbam. Māris Baidekalns no Jaunatnes lietu komitejas veidoja spēcīgu puišu komandas (divas) apsardzei, iespējamo provokāciju apkarošanai. Nešaubījāmies par Alfrēda Rubika pretdarbību, un tāda bija. Kara apgabala pavēlnieks Kuzmins centās mūs iebaidīt ar lielgabalu bateriju Ķīšezera krastā, kuras lielgabalu stobri patiešām bija notēmēti uz mums Dziesmu svētku laukumā. Manifestācijas gatavošanas laikā uz mums attiecīgi ideologi (Brenčevs u.c.) izdarīja spiedienu, pieprasot, lai manifestācijas centrā būtu PSRS karogi, bet pa malām — Latvijas PSR strīpotie. Mēs nolēmām, ka manifestēsim ar sarkanbaltsarkanajiem, nebaidoties, ka mūsu uzstāšanās diena — 7. oktobris — bija Brežņeva konstitūcijas diena, tātad svētku diena. Lielas pūles sagādāja karoga šūšana.
Rubiks bija aizliedzis Rīgas veikaliem tirgot tajā dienā Mežaparkā. Es piezvanīju Patērētāju biedrības priekšsēdētājam Ivaram Strautiņam, viņa komanda bija atsaucīga un atsūtīja 50 tirgošanas mašīnu. Taksometru parka priekšnieki piešķīra rīkošanas vajadzībām 14 automobiļus — bez samaksas. Rasma Kleinberga piespēlēja mums laika prognozes, zinājām, ka 7. oktobrī līs lietus, kurš piestās ap diviem pēcpusdienā. Tāpēc noteicām manifestācijas sākumu pulksten 15. Rubika komanda to nezināja, viņi centās mazināt mūsu sarīkojuma efektu ar pretsarīkojumu — riteņbraucēju sacensībām, un lietus padebeši viņus mērcēja, bet mēs sākām manifestāciju bez šīs dabas kaprīzes, kaut gan visiem bija līdzi lietussargi.
Manifestācijas rīkošanas laikā saņēmām atbalstu un praktisku palīdzību no visām pusēm. Jānis Danoss par brīvu nodrukāja 150 000 eksemplāru tirāžā himnas tekstu, lai visi varētu dziedāt "Dievs, svētī Latviju!"; domājām — iznāks katram, bet uz sarīkojumu ieradās vairāk nekā 200 000. Raimonds Pauls darbojās ar koriem, 14 000 dziedātāju saradās. Kad kopā braucām mājās, Raimonds, kurš sēdēja aizmugurē, filozofiski deva vērtējumu: "Nevienos dziesmu svētkos kori tā nav skanējuši."
Mēs arī bažījāmies, ka autoinspektori var traucēt laucinieku savlaicīgu ierašanos. Piezvanīju viņu Rīgas priekšniekam, lūdzu, lai autobusus pāri ielu krustojumiem laiž bez apstāšanās, pa zaļo koridoru. Viņi manu lūgumu pieņēma un izpildīja — autobusi uz Mežaparku devās "ar zaļo gaismu." Visu manifestācijas norisi translēja televīzija, divi statistiskie pavadoņi raidīja mūsu pasākumu uz ASV un Skandināviju. Atceros, es Mežaparkā klātesošajiem un visai pasaulei ar televīzijas palīdzību teicu, ka šo mirkļu dēļ bija vērts dzīvot visu mūžu.
Pats svarīgākais — šis pasākums Mežaparkā faktiski bija sākums Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam. 8. oktobrī, kad kongress tika atklāts, tas uzsāka darbu kā iepriekšējās dienas turpinājums.
Otrajā dienā man uzticēja kongresa darba vadīšanu. Tā bija grūta un sasprindzināta diena, bet padarījām daudz. Dažas dienas vēlāk notika LTF Domes sēde, kurā mani ievēlēja par Koordinācijas komisijas vadītāju. Un darbs varēja sākties...
Olafs Gūtmanis:
Tas tomēr ir mūsu mūža diženākais piedzīvojums
Kongresa gaisotne bija reizē lietišķa un jūsmīga garīguma piesātināta. Satikos ar daudziem Sibīrijas trimdas biedriem un viņu tuviniekiem, jo tie visi bija patriotiski noskaņoti cilvēki. Delegātu vidū bija daudz manu kolēģu rakstnieku. Iepazinos ar daudziem interesantiem, gudriem cilvēkiem. Ar Itu Kozakēviču runājām par tautu labu sadzīvošanu. Mums ļoti sakrita domāšana. Esmu bijis arī triju vēlāko kongresu delegāts, taču tieši šis pirmais palicis atmiņā ar savu rosinošo, draudzīgo atmosfēru.
Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas dibināšanas konferencē slimības dēļ nebiju klāt. Mana runa tika nolasīta. Es tajā izteicu savu sāpi par to, ka Liepāja tiek pieblīvēta ar mehānisku tautu sajaukumu, un katastrofāli krītas sadzīves un kultūras līmenis. Latvieši, kuru tolaik nebija vairāk par 37 procentiem, centās sev piepulcināt pilsētas pamatiedzīvotājus, bet tie, kas savās diktatoru pozīcijās jutās apdraudēti, izvērsa pret Tautas fronti kampaņu kā pret nacionālistisku kustību. Kaut gan mēs bieži runājām viens otram garām, mēs cerējām, ka mūs sapratīs, ja vien būs patiesa vēlēšanās iedziļināties mūsu skaidrajos nodomos un topošajās mērķprogrammās. Kā neatliekamākie un svarīgākie izvirzījās vides attīrīšanas un migrācijas izbeigšanas uzdevumi. Aiz virspusējiem internacionālisma saukļiem bieži vien slēpās šovinisms, egoistiska tieksme pēc varas un mantas. Caurbraucēji nejuta cieņu pret mūsu zemi, valodu, kultūru. Es savā runā aicināju ieklausīties cilvēkos, kas stāv pāri savtīgām interesēm, domā par savas tautas un arī visas cilvēces kopējo likteni. Un atsaukties uz garīdznieku aicinājumu vispirms ielūkoties pašiem sevī un noskaidrot attiecības ar savu iekšējo pasauli, ar paša sirdsapziņu. Liepājā akcijas par valodu un vides sakopšanu bija būtiska atmodas kustības iezīme. Liepājā par tautas frontes koordinācijas centra vadītāju kļuva Pedagoģiskā institūta latviešu valodas un literatūras pasniedzēja un divplūsmu vidusskolas skolotāja Sandra Šēniņa. Viņas aktivitātes sākās ar parakstu vākšanu latviešu valodas autoritātes un prestiža celšanai, lai latviešu valoda tiktu apstiprināta par valsts valodu.
Par Tautas frontes Liepājas nodaļas neformālo līderi ķluva Jānis Lagzdiņš. Īsi pirms ievēlēšanas Latvijas PSR Augstākajā padomē viņš 1990.gadā pie Latvijas Tautas frontes Liepājas pilsētas nodaļas izveidoja fondu "Tēvzemes gaisma", kas ļāva piesaistīt Tautas frontes līdzekļus un ārzemēs dzīvojošo liepājnieku ziedojumus.
Mudīte Kalniņa:
Laikam mūs iedvesmoja kādi kosmiskie viļņi
— Sākums manām aktivitātēm rodams 1988.gada 15.septembrī, kad pie Iecavas kultūras nama izlasīju šī nama direktora Ulda Godaiņa paziņojumu, kurā viņš aicināja visus interesentus satikties, lai aprunātos, kā mēs varam atbalstīt pārbūvi. Man daudz nevajadzēja — taisnā ceļā devos pie viņa, un teicu, ka mums kaut kas ir jādara. Nākamajā dienā skolā izliku aicinājumu visiem, kam dārga Latvijas nākotne un ir vēlēšanās darboties Tautas frontes atbalsta grupā, sapulcēties kultūras namā. Uldis gādāja par telpām un risināja organizatoriskus jautājumus, es biju atbildīga par idejiskām lietām. Un tā 17.septembrī kultūras namā sapulcējās ap 100 cilvēku no visa Iecavas pagasta. Jau tajā reizē izlēmām, ka dibināsim paši savu TF atbalsta grupu, un ka katrs savā darba vietā mēģinās sapulcināt visus, kurus šī lieta interesē.
Atbalstītāju grupiņas veidojās gan kolhozā, gan pienotavā, gan skolā, var teikt— it visur. Visai īsā laikā Iecavas ciema TF atbalsta grupa apauga ar atbalstītājiem, pat Bauska bija uz mums greizsirdīga, jo bijām izveidojuši savu nodaļu, kurā bija ap 300 cilvēku. Mēs kļuvām pat par starpniekiem starp Rīgu un Bausku.
Mūsu darbības kulminācija bija 1989.gada janvārī, kad izvirzījām savus pretendentus PSRS Augstākajai padomei. Tajā reizē Kultūras nama zāle bija pārpilna, daļai cilvēku pat bija jāpaliek aiz durvīm.
— Kāda gaisotne valdīja Iecavā šo notikumu laikā?
—Tā bija vienreizēja. Tas bija kaut kas neatkārtojams. Likās, ka visa Iecava virmo, ka tā vairs nav nomaļa perifērija. Cilvēki bija piepacelti— visi saskatās, sasmaidās, liekas, ka viens otru tūkstošiem gadu pazīst. Laikam kādi kosmiskie viļņi mūs iedvesmoja.
— Kas bija galvenās lietas, kas sāpēja iecaviešiem?
—Problēmu jau bija bezgala daudz. Viena no tām — Iecavas iedzīvotāji. Lieta tāda, ka mūsu iedzīvotāju sastāvs ir krietni mainījies no 60.gadiem, kad caur Iecavas teritoriju ejošo gāzesvadu cēla cietumnieki. Arī vēlāk "komjaunatnes triecienceltni" — putnu fabriku— būvēja cietumnieki. Visi šie ļaudis palika te uz dzīvi. Desmit gados tika izjaukts viss Iecavas pamatiedzīvotāju mikroklimats. Iecavā radās liels cilvēku pūlis, kurus es sauktu par staigātājiem, svešiniekiem. TF izstrādāja dokumentus , lai uzturētu kārtību un tīrību, paplašinātu latviešu valodas lietošanas iespējas. Kultūras namā šos dokumentus lasīja rindiņu pēc rindiņas. Pirmo reizi Iecavas vēsturē plašas iedzīvotāju masas iesaistījās dokumentu tapšanā. Tā bija neatkārtojama dzīves un politiskās izglītības skola. Tās sajūtas ir neatkārtojamas. Sev izvirzījām augstus un cēlus ideālus.
— Droši vien šādu ideālu vadīta — jūs veidojāt rakstu, kas bija lasāms "Padomju Jaunatnē" 1988.gada 9.septembrī — "Otrā tēvadēla bailes". Pēc šī raksta publicēšanas esat saņēmusi daudz vēstuļu un zvanu. Kāda bija cilvēku atsauksme— labvēlīga, naidīga?
—Tā bija ļoti dažāda— sākot no nolādēšanas līdz nēsāšanai uz rokām. Manuprāt, tas bija mans uzdevums — nepalikt malā un rīkoties.
— Vai jūs, kas jau 33 gadus esat skolotāja, jūtat, ka ir notikušas pārmaiņas uz labo pusi? Vai saskatāt, ka ir piepildījusies kaut daļa no veidotajām iecerēm?
—Protams, daudz kas ir mainījies. Skolas vieta pagastā ir pilnīgi cita. Tagad neviena skolas problēma nav sveša pagastam. Skolēnu pašpārvalde kļuvusi daudz brīvāka un varošāka. Skolā ir cita gaisotne, cita gaisma ir skolā! Tā ir tā sasniegtās demokrātijas daļa. Bet tā, protams, nes sev līdzi arī negatīvas iezīmes, bet ir jāprot mainīties un sadzīvot jaunajos apstākļos.
Es varu strādāt tā, kā es gribu. Nav vairs iespējama situācija kā kādreiz internātskolā, kurā nostrādāju 15 gadus: varēja ienākt mācību pārzine ar hronometru un skaitīt — ievaddaļai trīs minūtes, atkārtošanai tik minūtes, atprasīšanai tik, jaunās vielas apguvei tik un tā tālāk, jo viss bija pēc reglamenta. Tagad, ja bērni vēlas no rīta sākt ar matemātiku, nevis lasīšanu, es varu pieskaņoties viņu vēlmēm un mainīt mācību plānu. Es to varu atļauties. Varu būt viņiem palīgs, padomdevējs, nevis vagars.
— Ja jūsu audzināmās pirmās klasītes bērni jautātu, kas notika pirms desmit gadiem, ko jūs viņiem atbildētu, ko stāstītu par to laiku?
—Šiem bērniem tā ir pilnīgi sveša lieta. Piemēram, es reiz viņiem parādīju talonus, kas bija izdalīti, lai varētu iegādāties cukuru, putraimus. Viņiem tas nebija saprotams. Viņi ir dzimuši un auguši citā laikā , citā dzīvē. Tāpat, kā mums bija svešas visas iepriekšējās revolūcijas, tā viņiem ir nesaprotama šī dziesmotā revolūcija. Es noteikti viņiem par to stāstīšu par to pacēlumu un sajūsmu, kas valdīja tautā. Jo viņu pašu vecāki un vecvecāki bija šo notikumu dalībnieki un aculiecinieki.
Marina Kosteņecka:
Uz notikušo raugos tikai ar gaišām acīm
22. jūnijā Preses nama zālē notika protesta mītiņš pret Komunistiskās partijas kārtējā plēnuma reakcionārajām prasībām. Atceros, no krieviem vēl klāt bija Vladimirs Bogdanovs, viņš tolaik tika uzskatīts par tādu kā disidentu. Telpā sanāca tik daudz ļaužu, ka visiem nepietika kur sēdēt — zāles ejās un aizmugurē daudzi stāvēja kājās. Pie vārda mēģināja tikt arī mūsu ideju pretinieki, saieta gaisotne jautās diezgan saspringta. Un tieši tur Viktors Avotiņš pirmo reizi nolasīja aicinājumu par Tautas frontes izveidošanu.
Pēc tam mēs pulcējāmies Rakstnieku savienībā — vispirms Andreja Upīša kabinetā, vēlāk Mākslinieku savienībā pie Sandras Kalnietes. Prātā iespiedusies kāda viņas uzstāšanās: "Es gribu tādu Tautas fronti, kur būtu Viktors Avotiņš, Marina Kosteņecka..." Vārdu sakot, pagaidām runāts tika vienīgi par atsevišķiem cilvēkiem, par uzvārdiem — mēs bijām it kā ideoloģiskās lokomotīves.
Kad sākās konsultācijas, pie apvāršņa parādījās jurists Ilmārs Bišers, kas mūs pamazām mēģināja ielikt rāmjos — parādīt, kā jāraksta nolikumi, kādi dokumenti vispār nepieciešami, lai dibinātu kādu organizāciju. Viņš nāca arī uz Mākslinieku savienību, lai atbildētu uz jautājumiem, kad parādījās pirmie ieinteresētie no sabiedriskajām organizācijām un mēģināja izdibināt, kas tā Tautas fronte īsti būs. Tas bija vēl pirms tam, kad pa Rakstnieku savienības un Mākslinieku savienības kāpnēm nāca visa Latvija.
Tad pienāca brīdis, kad bija jāparaksta uzsaukums visai Latvijas tautai par Tautas frontes dibināšanu. Nevis latviešiem, bet Latvijas tautai. Tikai vēlāk uzzināju, ka pirmo aicinājuma parakstītāju variantu ceka vai čeka bija aizliegusi. Lai nu kā — kad aicinājums parādījās un izšķīrās: vai nu mēs brauksim uz gulagu, vai arī uzvarēsim, mans paraksts starp tiem nedaudzajiem cilvēkiem bija. Vēl no krieviem šo dokumentu, cik atceros, parakstīja tikai Vladimirs Bogdanovs. Vēlreiz atkārtoju — viņš tobrīd skaitījās disidents, pēcāk drīz vien no Tautas frontes aizgāja.
Nākamās avīzes "Atmoda" pirmsākums bija neliela lapiņa, kuru aizsāka Jāņa Rukšāna raksts. Bet, izrādās, komunistu centrālā komiteja to neļauj iespiest. Pie darba nācās ķerties man. No pirmā autora palika teikumi: "Tā stunda ir situsi. Šodien vai nekad!" un kaut kur vēl dažas rindas. Pārējais bija mans teksts. Rakstīju to, ko izjutu. Ar manu un J. Rukšāna parakstu aicinājums "Visiem Latvijas iedzīvotājiem" kā informācijas lapa "Atmoda" aizgāja tautā 1988. gada 7. oktobrī, dienu pirms Tautas frontes pirmā kongresa. Tajā pēcpusdienā notika arī tautas manifestācija Mežaparkā. Es tur biju klāt, bet kategoriski atteicos uzstāties ar runu, jo uzskatīju, ka tur jārunā latviešiem. Lai arī latvieši pret mani vienmēr ir izturējušies ļoti lojāli, es sevī izjutu savas tautas vainu. Kaut gan mans tēvs bija ieslodzīts nometnē un es pati esmu uzaugusi bez tēva. Bet es zināju, ka valsts valoda gulagā bija krievu valoda. Un tāpēc man nebija tiesību tautu uzrunāt skaidrā latviešu valodā. Jā, Vilis Krūmiņš mani meklēja un sacīja, ka dos vārdu, bet es nepiekritu runāt. Ja tagad pārskatītu to dienu notikumus, tad redzētu, ka es neesmu runājusi nevienā mītiņā. Cita lieta, ka es uzstājos rūpnīcās, krievu auditorijā pret sašutušo pūli. Bet tur, kur zem sarkanbaltsarkanā karoga vienojas latviešu tauta, es uzskatu, ka bez manis iztiks. Lai gan klāt tur biju. Un es uzstājos un runāju tad, kad tas bija bīstami. Vēlāk, kad jau bija skaidrs — tevi atbalstīs visa tauta, es vairs nerunāju.
Tautas frontes pirmajā kongresā es kāpu tribīnē, lai aicinātu uz to, kam esmu palikusi uzticīga visus šos desmit gadus un ko tagad savai partijai izmantoja Raimonds Pauls: "Vienot, nevis šķelt!" Atceros pamatdomu: ir padomju vara un režīms, kas mums visiem nodarījis pāri, bet atminēsimies arī tos krievus, kas Sibīrijā palīdzēja latviešiem izdzīvot, ir bijuši arī tādi krievi, — cīnīsimies visi kopā pret režīmu, bet ne pret tautību, jo citādi mēs zaudēsim.
Saprotams, šāda ideja bija ļoti bīstama pretinieku nometnei — interfrontei, lai gan oficiāli tā tobrīd vēl nemaz nebija izveidota.
Jau pirms Tautas frontes kongresa, bet īpaši pēc tā Tautas frontes atbalstītāji tika sūtīti uz rūpnīcām, citām iestādēm, lai tiktos un runātu ar tur strādājošajiem krieviem. Tur sasauca komunistu partijas atklātās sapulces, kur tad nu vajadzēja uzstāties Tautas frontes pārstāvjiem un skaidrot savu pozīciju. Atceros tikšanos kādā poliklīnikā, kur man jautāja: "Sakiet, kas tā Tautas fronte īsti ir — vai tā ir politiska vai sabiedriska organizācija?" Es nekaunīgi uzņēmos paziņot, ka runa ir par politisku organizāciju, lai gan tobrīd tai vēl nebija nekāda statusa. Un tad nu tur vecākās paaudzes ārsti sāka kliegt: "Mēs te atbraucām pēc kara, lai cīnītos pret difteriju un citām slimībām, no kā te mira vai visi bērni..." Man atlika atbildēt: "Mēs jūs te nevienu nesaucām!"
Šī iešana tautā bija ļoti smaga misija. Bet mani krievu auditorijā uzklausīja. Un tas visvairāk iebaidīja interfronti. Jo es krieviem stāstīju par deportācijām no Latvijas. Cilvēki vienkārši to nezināja, viņi bija dzirdējuši par gulagu vispār, par savas tautas sāpi, bet viņiem bija jaunums par lielajām deportācijām no Latvijas. Pēc šī atklājuma daži raudāja, citi turpat zālē lūdza piedošanu latviešu tautai. Tas bija signāls Valsts drošības komitejai, ka nav bīstamāka zvēra par Marinu Kosteņecku. Dainis Īvāns savā grāmatā raksta, kā ticies ar VDK sevišķās daļas augstu virsnieku, kurš atklājis: viens no pirmajiem uzdevumiem bijis sakompromitēt Marinu Kosteņecku. Jo krievi man ticēja. Man nebija īpaša uzstāšanās plāna, politisko ziņu — neesmu tik gudra, gāju kā krieviete pie krieviem un stāstīju par Ribentropa un Molotova paktu un par represijām pret latviešiem. Plašākajās sanāksmēs pēc tam vieni pat sāka grēkus nožēlot, bet citi kliedza ar putām uz lūpām, ka es esmu fašiste un viņu ienaidniece.
Pēc Tautas frontes pirmā kongresa ik vakaru mūsu pirmajā mītnē Smilšu ielā sanāca kopā visa valde, lai apspriestu, kas pa dienu ir noticis. Valdes locekļiem pēc kārtas bija dežūras. Manas dežūras laikā atbrauca lakatā satinusies sieviete no Kalnu Karabahas, armēniete, lai lūgtu palīdzību, jo viņas zemē slepkavo un šauj, un aicināja apvienoties pret kopīgo ļaunumu — pret padomju impēriju. Man tas bija ļoti emocionāls pārdzīvojums, par ko es vakarā ziņoju Tautas frontes valdei. Mani satrieca (negribu nosaukt uzvārdus, lai tas paliek vēsturei) attieksmes vēsums — sak: ne mana cūka, ne mana druva! Un tad es iedomājos: ja tevi nesatrauc cita sāpes, tad arī pašam neklāsies tik viegli. Tā bija pati pirmā mazā plaisiņa manā attieksmē pret tiem, kas tagad ir pie varas. Tie, kas toreiz ar neslēptu īgnumu uzņēma manu stāstījumu — ko tā vista kladzina!, starp citu, ir arī Saeimā. Sievietei Kalnu Karabahā bija samesta ceļa nauda, lai viņa varētu tikt līdz Rīgai un meklēt palīdzību pie Tautas frontes... Bet šajā organizācijā tolaik tika dalīti amati un krēsli. Un tad jau vairs nav daļas par to, kas notiek pasaulē, ka pastāv vēl visu kopējais ienaidnieks — padomju vara. Tad es pirmo reizi sapratu, ka uz apspriedi sapulcējušies nedomā tikai par tautu, bet arī par ko citu.
Tolaik tauta dievināja televīzijas raidījuma "Labvakar!" veidotājus. Atceros, cilvēki nāca straumē vien uz Mākslinieku savienību, lai ziedotu televīzijas žurnālistiem videokameras iegādei. Manuprāt, nauda tika samesta pat vairākām.
Jau pēc dibināšanas kongresa Latvijas Tautas fronte izvirzīja savus kandidātus PSRS Tautas deputātu kongresam. Arī mani. Un tad vienā dienā visās krievu valodā iznākošajās avīzēs Latvijā tika publicēti apmelojumi par manu tēvu. Tas notika trīs dienas pirms vēlēšanām, 23. martā, kad es biju pie saviem vēlētajiem Preiļu rajonā. Pirms tam mani Aglonas bazilikā uzaicināja dekāns, lika atklāt svētbildi, kas tiek atsegta tikai īpašos baznīcas svētkos, un deva man savu svētību.
Bet rajona kultūras nama zālē sanākošo bija milzum daudz. Un gandrīz katrs otrais nāca pie manis ar avīzi rokās un prasīja paskaidrojumus. Cik grūti bija saglabāt ārēju mieru, ko tas man maksāja! Jau nākamajā dienā laikrakstā "Padomju Jaunatne" bija iespiesta kādas lasītājas vēstule, kuras pamatdoma: lai kas arī būtu jūsu vecāki, Marina, mēs jūs mīlam. Man šo avīzi ar vieglo automašīnu atveda tieši no spiestuves vēl agrā rīta stundā. Un tad es salūzu... Tas notika Preiļos kādā Tautas frontes atbalstītāja dzīvoklī — man sākās histērija. Ar to pašu automašīnu, ar ko bija atgādāta avīze, mani veda uz Rīgu. Interesanti tas, ka šis braucamais — volga ar sudrabota brieža atveidu priekšgalā — izrādījās Viļa Lāča kādreizējā automašīna, ko pavisam svešiem cilvēkiem bija uzticējusi Velta Lāce, lai man palīdzētu. Toreiz tāda bija žurnālistu brālība.
Tūdaļ izplatījās baumas, ka Marina Kosteņecka aizvesta uz slimnīcu... Jau vēlāk uzzināju, ka dienu pirms vēlēšanām visās katoļu baznīcās Latvijā par mani noturēts aizlūgums.
Vēlēšanu rezultātus Tautas frontes pārstāvji gaidīja visi kopā. Manā vēlēšanu apgabalā uz vienu deputāta vietu pretendēja desmit kandidātu — deviņi vīrieši un viena sieviete. Un jau pirmajā kārtā pārliecinoši tiku ievēlēta es. Par spīti visai apmelošanas kampaņai.
Kad vēlāk jaunievēlētos deputātus izvadīja uz Maskavu, atvadīšanās notika Centrāltirgus laukumā, kur tagad saslietas tirgotavas.
Paaugstinājuma vietā deputāti sakāpa smago automašīnu kravas kastēs. Saņēmām tik daudz ziedu, ka to klēpi gandrīz nespējām noturēt. Tā nu es iegāju ar savu puķu kaudzi un ieraudzīju kaimiņieni — Valentīnu Klibiķi, kurai uz segas nolikts viens alpu vijolītes ziediņš... Vilciens jau sāka kustēties. Pavēros pa logu un redzēju, ka no rokām rokās uz priekšu tiek sviests liels rudzu maizes klaips — tas vēl centās mūs panākt. Izskrēju tamburā un pa atvērtajām vagona durvīm paguvu satvert arī maizes kukuli. Tieši tai brīdī mani paguva nofotografēt, un šis attēls pēc tam bija redzams avīzē.
Kāpēc ir iznācis citādi, nekā tika cerēts pirms desmit gadiem? Tāpēc, ka laikam tāda ir cilvēka daba. Ne jau mēs esam izgudrojuši teicienu: "Katra revolūcija aprij savus bērnus." Tomēr ar katru revolūciju tās vilnis kļūst maigāks. Paldies Dievam, ka mēs, kas stāvējām pie Tautas frontes šūpuļa, neesam nošauti. Pēc 1917. gada tie, kas ar visu sirdi un dvēseli iestājās par jauno kārtību, tika fiziski likvidēti. Tas jau ir milzīgs progress, ka mēs esam tikai pabīdīti malā, mēs neesam nošauti. Un man vēl ir iespēja strādāt radio un pat saņemt kaut kādu valsts algu.
Uz visu notikušo es raugos ar gaišām acīm. Izrēķināšanās nav bijusi. Tāda nebija pat ar Alfrēdu Rubiku. Savu laiku viņš nosēdēja, ir brīvībā un pirmsvēlēšanu kampaņā atkal varēja līmēt savu purnu uz visiem stabiem. Tātad cilvēce savā attīstībā ir gājusi uz priekšu ar ļoti lieliem soļiem.
Un tā ir dialektika, ka vispirms iet ideālisti, bet pēc tam nāk materiālisti — tā tam ir jābūt. Es joprojām esmu ideāliste. Kaut gan...
Esmu saņēmusi tiesas pavēsti. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, man jāatbild tiesā par laikraksta "Panorama Latvii" žurnālistes Innas Harlanovas goda un cieņas aizskaršanu. Izrādās, ka šis gods maksā trīs tūkstošus latu. Ko tad es esmu izdarījusi? Pēc šī gada 3. marta mītiņa pie Rīgas domes, kad viņa tur savārīja visu to putru, man bija intervija ar cilvēku, krievu, kas atmaskoja visu, kas 3. martā patiesi notika. Pēc tam šim cilvēkam ļoti asi uzbruka avīze "Panorama Latvii", un es šai sakarā ēterā pateicu dažus teikumus, kas maksā trīs tūkstošus latu: "Fašisma galvenais ideologs Gebelss teica: lai meli izklausītos pēc patiesības, tiem ir jābūt briesmīgiem. Jūsu meli, Inna Harlanova, ir briesmīgi." Tātad aicinu visus 11. novembrī uz Vidzemes rajona tiesu, šis tiesas process var būt ļoti interesants. Protams, man tādas naudas nav. Un ne jau manu naudu viņiem vajag, bet gan to, lai mani atlaiž no darba, apklusināt, neļaut runāt — tas viņiem ir svarīgākais.
Džemma Skulme:
Tā bija absolūta bezbailība, azartiska brīvības sajūta
Pie Tautas frontes es nonācu, ejot savu ceļu mākslā. Godīgums, patiesums, dzīve kāda augstāka mērķa vārdā, ar domu par savu tautu — tas mani bija vadījis mākslā. Un nu tie kļuva par Atmodas lielajiem principiem. To, par ko bija tikai domāts un cerēts, tagad varēja un vajadzēja paust skaļi un bezbailīgi. Es nebiju starp tiem, kas sacerēja Tautas frontes uzsaukumus, rakstīja programmu un sīki izstrādāja katru programmas punktu. Bet es tur visur biju iekšā. Atceros, kādu dienu piezvanīja Sandra Kalniete un lūdza, vai pie manis nevarētu sarīkot sapulci. Steidzami jāizlemjot daži jautājumi. Tas bija sakarā ar Borisa Pugo pārcelšanu uz Maskavu. Izšķīrās jautājums, kas nāks viņa vietā. Es piekritu bez jebkādas šaubīšanās. Sanāksme notika ļoti slepeni. Pie manis uz Mežaparku visi aicinātie ieradās pa vienam. Brauca ar tramvaju. Atceros, ka bija Eduards Berklavs, Vilis Krūmiņš, Ilmārs Bišers, Arnis Kalniņš, Andris Plotnieks, Viktors Avotiņš, Jānis Škapars un, protams, Sandra. Varbūt bija vēl kāds. Pierakstījusi neko neesmu, tāpēc daudz kas aizmirsies. Neatceros pat, ko īsti mēs tur runājām. Zinu tikai, ka tika rakstīts arī lēmums un to kaut kur nosūtīja.
Tā bija absolūta bezbailība, gluži azartiska brīvības sajūta, kas mūs toreiz vienoja. Nenozīmīgas kļuva visas citas lietas — mūsu profesionālā darbība, arī personiskā dzīve. Kad sāka organizēties Tautas fronte, mēs, daudz nedomādami, atvēlējām Mākslinieku savienības telpas. Mākslinieku ikdienas darbs, mūsu dažādās aktivitātes pēkšņi šķita sīkas, salīdzinot ar lielajiem Atmodas mērķiem. Dzīve bija ieguvusi citu jēgu. Atceros, partijas centrālkomiteja bija atsūtījusi māksliniekiem un laikam visām radošajām savienībām kaut kādu vēstuli ar daudziem jautājumiem — kā mēs sadarbojoties ar saviem kuratoriem, kādi esot trūkumi, kādi mūsu ieteikumi, un vēl kaut kas tādā garā. Tas papīrs mums šķita pilnīgi muļķīgs, briesmīgi atrauts no jaunās realitātes. Partijas direktīvas mums vairs neeksistēja, tās uz mums vienkārši vairs neattiecās.
Tas, ka Latvijā tika nodibināta Tautas fronte, deva milzīgu drošības sajūtu, cēla pašapziņu. Man kā toreizējās PSRS Augstākās padomes deputātei Maskavā iznāca kontaktēties ar krievu inteliģenci, bieži tikties ar augstām personām. Es atklāti runāju par to, kas latviešu tautai darīts pāri, ko mēs gribam un ko mēs varam. Jo arī izglītoti, gudri un pret Latviju lojāli noskaņoti cilvēki visai maz zināja par mums un mūsu problēmām.
Bija arī tāds, gandrīz vai kuriozs gadījums. Pie Kremļa, kur mums notika sēdes, laboja asfalta segumu. Laboja un nekādi nevarēja salabot, jo vienu dienu tur divi strādnieki kaut ko darīja, trīs skatījās, otru dienu trīs strādāja, divi skatījās, bet trešo vispār nevienu neredzēja strādājam. Mani tā muļļāšanās kaitināja, un es ņēmu rokā spalvu un visu to aprakstīju — kā mēs, deputāti, pa šo puslaboto ceļu katru dienu ejam uz savām sēdēm un diendienā saduramies ar šo bezjēdzīgo strādnieku darba organizāciju. Ejot garām sēdes vadītāja galdam, es uz tā noliku savu iesniegumu. Man likās svarīgi gan lielās, gan mazās lietās parādīt, ka mums, Latvijā, ir sava attieksme pret darbu, ka mēs paši gribam un protam organizēt savu darbu un savu dzīvi un paši uzņemties arī atbildību. Bet kuriozs bija tas, ka jau pēc pāris dienām mani uzrunāja kāds vīrs formas tērpā un oficiāli ziņoja: tā un tā, pārbaudē noskaidrojies, ka darba organizācija tiešām nav bijusi laba, bet tagad trūkumi tiekot novērsti un tad un tad ceļš būšot kārtībā. Un bija arī.
Toreiz bieži vien vajadzēja gan diplomātisku gudrību, gan zināmu drosmi un veiksmi, lai Maskavā panāktu tikšanos ar augstākajām amatpersonām, kuru rokās bija arī Latvijas liktenis. Mihails Gorbačovs arī mani pie izdevības pamācīja, ka māksliniekiem vajadzētu savu talantu izmantot citādi, ne jaucoties iekšā politikā. Bet es tā nedomāju. Man patika parādīt iniciatīvu, uzņemties atbildību. Reiz Vilis Krūmiņš lūdza mani nogādāt kādu vēstuli vai dokumentu Mihailam Gorbačovam. Tieši nodot toreiz nebija iespējams. Man vajadzēja slepeni satikties ar Aleksandru Ņikonovu, jo viņš bija solījis palīdzēt. Viss toreiz nāca ar grūtībām, un nekas nelikās grūti.
Ārzemju presē mans vārds parādījās pēc kādas PSRS Augstākās padomes sēdes, kad es vienīgā biju uzdrošinājusies balsot pret kādu partijas akceptētu lēmumu. Tomēr ne ar ko nav salīdzināms mūsu radošo savienību plēnums 1988. gada jūnijā, kad katrs jauns runātājs piemeta savu oglīti, tuvinot kulmināciju, kas nāca ar Mavrika Vulfsona paziņojumu par Molotova–Ribentropa vienošanās slepenajiem protokoliem. Viņam vajadzēja ļoti saņemties, lai to pateiktu. Un saņemties viņam bija palīdzējuši iepriekšējie runātāji. Visa sanāksmes atmosfēra reibināja kā šampanietis. Pilnīgi aizmirsdama savus gadus, es jutos kā agrā jaunībā, kad viss ir iespējams, kad gribas darīt, panākt, nest atbildību. Es jutos kā lidojumā, kad lidmašīna atraujas no zemes. Tu ievelc elpu — un esi jaunā vidē, sākas kaut kas nebijis. Tāda sajūta mani pārņēmusi arī ļoti bīstamos brīžos, kad dzīvība bijusi mata galā. Tu atraujies no zemes, ar tevi notiek kaut kas vēl nebijis, bet tev nav bail, tu paļaujies uz to, kas būs. Jau rudenī sanāca Tautas frontes dibināšanas kongress, tuvinot Latvijas neatkarības pasludināšanas dienu.
Juris Bojārs:
Tas notika pēc dvēseles aicinājuma un gribas
— Kādu ideju vadīts jūs iesaistījāties Tautas frontes aktivitātēs?
— Tas tādos augstos vārdos skanēs, bet tas notika pēc dvēseles aicinājuma. Es saskatīju lietas, kuras tajā laikā tikai es varēju dabūt gatavas. Es sāku rakstīt rakstus, kurus bija ļoti grūti publicēt, jo tie bija par tautas pašnoteikšanos. Pirmais raksts bija lasāms "Literatūrā un Mākslā", šis tas bija arī "Padomju Jaunatnē". Publicēt manus materiālus bija ļoti grūti, jo katru rakstu daudzas reizes pārbaudīja cenzūra. Caurums cenzūras sienā tika lauzts pamazām un ar lielām pūlēm. Tad es tiku uzaicināts Tautas frontē palīdzēt sagatavot dokumentus, arī programmu. Tad nu mēs, vairāki juristi, tai skaitā Ilmārs Bišers, Edgars Meļķisis, sēdējām un gatavojām Tautas frontes pamatdokumentus.
Politikā nekādas lielas labvēlības nekad nav, arī tolaik, fantastiska un neatkārtojama atmosfēra valdīja pašā tautā, tas mums visiem ļoti patika, tāda tā bija arī starp vadītājiem līdz brīdim, kad sāka dalīt amatus un "činus". Bija cilvēki, kas domāja par to, kā viņi atgūs savus īpašumus, bet, tā kā man tādu nebija, tad es darbojos vairāk ar garīgākām lietām. Jau pirmās rīvēšanās sākās tad, kad vajadzēja dalīt vietas vēlēšanu listēs uz PSRS Tautas deputātu kongresu. Tautas frontes vadība oficiāli noteica, kas kur startēs. Tās vietiņas iedeva Anatolijam Gorbunovam, Jānim Peteram, Ivaram Ķezberam, Imantam Daudišam, bet mani izvirzīja vietējie tautfrontieši no Dobeles apgabala. Viņi arī rīkoja pat vairākas tikšanās ar vēlētājiem vienā dienā. Otrajā reizē mani uzaicināja siguldieši, kur pret mani bija arhibīskaps Gailītis. Tas bija ļoti sarežģīts gadījums. Taču arī šādā, teiksim, dīvainā vēlēšanu kampaņā mani atkal ievēlēja.
Manuprāt, Tautas frontes izveidi un pārkārtošanās procesu vadīja institūcijas, jo daudzi jautājumi bija jāsaskaņo centrālkomitejā, kā arī daudzās citās iestādēs, kas uzraudzīja Atmodas gaitu. Bet, tā kā es nekur neko nesaskaņoju, tad es lāga neiederējos tajā kompānijā, turklāt es pēc amatiem un "činiem" pārāk netiecos. Es galveno darbu ieguldīju neatkarības izcīnīšanā PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā, kur bija sakari ar ārvalstu žurnālistiem. Kļūt par ministru vai kāda departamenta vadītāju nebija mans aicinājums.
— Savā runā Tautas frontes dibināšanas kongresā jūs pieminējāt cilvēkus, kas vieglu prātu apmet kažoku uz otru pusi un tikpat viegliem soļiem ir gatavi doties pretējā virzienā. Vai tādus cilvēkus jūs sajutāt arī Tautas frontes rindās?
— Jā, man bija tāda nojausma, taču apstiprinājumu tam sniedza gadījums, kad pēc kongresa es kopā ar ārzemju žurnālistiem biju viesnīcā "Latvija" tādā nelielā svinēšanā. Tur man pienāca klāt "zēni no iestādēm" un teica: "Labi jau jūs, Bojār, to kongresu novadījāt, bet tur mūsējo ir daudz, pietiekami daudz."
— Tolaik jūs uzskatījāt, ka galvenais uzdevums ir īstenas tautvaldības nodibināšana. Vai, jūsuprāt, šis uzdevums ir izpildīts?
— Nē, noteikti nē. To apliecināja arī paši vēlētāji, ar kuriem tikos priekšvēlēšanu aģitācijas reizēs. Kad jautāju: "Vai demokrātija un tautvaldība ir mūsu valstī?", tad tikai divi cilvēki no visiem ļaudīm, kurus pa šo laiku esmu saticis, ir teikuši: "Jā." Taču savu uzdevumu nodibināt un izveidot eiropeisku kustību esmu izpildījis, jo tagad Latvijā ir sociāldemokrāti. Pati demokrātija netop tik viegli.
Pašreizējie vadītāji, tie, kas tagad ir virspusē, tolaik nebija mūsu rindās, viņi ne ar ko neriskēja. Savukārt bijušie aktīvisti vairs nav politikā, jo viņus laikus atstūma malā. Visa procesa rezultāts ir tāds, ka režīma līderi palikuši pie varas. Gados jaunākie liberālkomunisti ir pārtapuši par liberālkapitālistiem. Tā tas noticis arī Krievijā.
— Kā, pēc jūsu domām, būtu jāvērtē notikumi, kuru ietekmē ir radušies jaunie dzīves apstākļi?
— Tā ir neatņemama Latvijas vēstures lappuse, kas rakstāma ar zelta burtiem. Esmu pārliecināts, ka Padomju Savienība bija sevi izsmēlusi un režīms bija pilnībā korumpēts, tāpēc bija nepieciešams tāds katalizators kā Baltijas valstis, lai šis mehānisms sagrūtu. Mēs tādi bijām. Pat PSRS Tautu deputātu kongresā mūs uzskatīja par paraugu parlamentāriešu demokrātiem. Ap mums grupējās visas Savienības demokrāti. Impērijas sabrukums bija likumsakarīgs, tam nebija nejaušības raksturs, jo jebkurai impērijai agri vai vēlu ir jāsabrūk.
Sandra Kalniete:
Labi, ka man bija ļauts to visu piedzīvot
1998.gada 4.oktobris. Diena pēc 7.Saeimas vēlēšanām un referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem. Tas arī ir laiks, kad pirms desmit gadiem Latvijā izveidojās Tautas fronte. Tās tapšanā aktīvi iesaistījās Sandra Kalniete, tagad Latvijas vēstniece Francijā. Šis darbs ir turpinājums tolaik iesāktajam, tikai jau citā kvalitātē. Par to un par domām un izjūtām, kādas bija pirms desmit gadiem un tagad, ir šī saruna ar Sandru Kalnieti Parīzē.
— Atgriežoties desmit gadu tālā pagātnē, ko jums gribas teikt vispirms?
— Galvenais — tas bija ļoti sen. Tagad visas kaislības norimušas, arī es esmu kļuvusi tolerantāka. Sastopoties ir brālības sajūta. Taču pirms kādiem gadiem pat negribējās tikties. Varbūt tāpēc, ka pirmajā posmā pēc frontes, kad pēkšņi sabruka visi tabu, pazuda ļaunā un labā vērtējums, šķita, ka viss notiek nepareizi, daudzi nonāca citā kategorijā, ieguva to pašu, kas raksturīgs varai un ir kopīgs visām varas elitēm.
— Jūs bijāt mākslas zinātniece, jūs iegājāt citā pasaulē, citā vidē, kā tas bija?
— Tas notika tik dabīgi, viss bija tik dinamiski. Es divos gados izgāju cauri ugunskristībām. Es vairs nevarēju atgriezties, kur biju, neviens nebija spējīgs atgriezties iepriekšējā dzīvē. Tagad mana attieksme pret mākslu ir daudz personīgāka. Ir citas parādības, kas mani interesē. Es varu atļauties greznību uz mākslu skatīties, lai par to priecātos. Man nav visu laiku jāanalizē, jāsalīdzina un jāvāc informācija. Es rakstīju grāmatu par tekstilmākslu trīs mēnešus, bet desmit gadus pie tās strādāju. Zināju visu no galvas. Vienu stūrīti ieraugot, varēju pateikt, kas tas par darbu. Tagad ir cita veida skriešanas. Jāseko notikumu kaleidoskopam pasaules politikā. Manā darbā tagad ir vairāk profesionālisma nekā Tautas frontē. Tautas frontes stratēģija un taktika bija veiksmīga. Bija demokrātija. Viss radās daudzu faktoru un diskusiju mijiedarbībā. Viens nevarēja neko.
— Kādas tolaik bija jūsu emocijas?
— Tas bija nenormāls stāvoklis. Iemīlēšanās drudzis politikā. Tikai politika. Adrenalīns asinīs. Mirdzošas acis. Tad izjuka ģimenes. Gan vīriešiem, gan sievietēm.
— Ja viss būtu jāpiedzīvo vēlreiz?
— Pirms kādiem gadiem es sacītu nē. Šodien bezkaislīgi varu teikt — tas bija vienreizējs laiks, cik labi, ka man bija ļauts to piedzīvot, būt visā klāt.
— Vai jūs nedomājat kādreiz atgriezties mākslā, rakstīt par to?
— Nē. Kāpēc es izvēlējos šo profesiju? Latvijas apstākļos tā bija viena no retajām, kas deva iespēju saglabāt neskartu savu pasauli, savu personību. Godīgumu. Es izvēlējos lietišķi dekoratīvo mākslu. Tur nebija nepieciešamas ideoloģiskas interpretācijas. Man ļoti patīk tas, ko daru tagad. Arī tā ir māksla. Dialogs pusdienās. Informācijas, kontakti, kas var noderēt. Māksla ir labs temats, lai uzsāktu sarunu. Māksla man ir daudz devusi. Portretu nevar studēt bez psiholoģijas. Mākslas darbu nevar paturēt prātā, ja neuztver detaļas. Vēlāk tās slīd gar acīm. Visu pamanīt — vai sarunu biedrs turējis rokas mierīgi, vai svīdis, kaut ko skribinājis. Aizveras un atkal atveras acis. Pamanīt tādu kā stiklu noslīdam gar acīm. Tātad, aizskarts kaut kas būtisks.
— Māksla ir līdzās un apkārt. Dzeltenās lilijas uz galda ir mākslas darbs, ko Sandra Kalniete pati veidojusi. Arī vēstniecības telpas ir viņas izplānotas un iekārtotas.
— Ja man būtu jāiekārto vēstniecības telpas, piemēram, Dānijā, es to darītu citādāk. Ziemeļu valstīs ārišķībai nebūtu tādas nozīmes. Šeit es vēlējos senatnīgas mēbeles, lai tās liecinātu par vēsturi.
— Tagad jūs strādājat Francijā. Ko savas darbības laikā jūs vēlētos panākt?
— Francijā jūt simpātijas pret Latviju. Aizejot no šī amata, man gribētos redzēt, lai interese arvien nostiprinātos, lai Latvija ieņemtu arvien nozīmīgāku vietu Francijas ārpolitiskajā domāšanā. Un pārliecināt frančus, ka, trim Baltijas valstīm pievienojoties piecām Skandināvijas valstīm, līdzsvars Eiropā netiktu izjaukts par labu ziemeļiem.
— Nobeidzot šo sarunu, atgiezīsimies vēlreiz tajā laikā pirms desmit gadiem. Vai tad jums nebija arī tādas sajūtas, ka pietiek, es vairs nevaru?
— Bija. Pirmās pārpūles pazīmes bija 1989.gada vasarā. Bezmiegs. Līdz 1992.gadam smags posms. Līdz tam pacilātība. Neatlika laika pat ēšanai. Nevis ikdienišķa darba diena, bet nepārtraukts stress. 1989.gadā es gribēju tikt projām. Ar šo domu es nerotaļājos. Man šķita, ka tika apēsta personība. Kongresā iegājām anonīmi, izgājām kā publiskas personas. Kāpēc mani padara par šīs kustības īpašumu? Man sāka pietrūkt privātuma. Cilvēki uz ielas atpazina, nāca klāt. Gribēju atrast citu modeli. 1990.gada 4.maijs. Grūtums nāca pēc tam. Tas bija nedabīgs nācijas uzbudinājums. Cik ārkārtīgi jāsasprindzina garīgā enerģija, lai kaut kas izdotos.
— Vai ir brīži, ko gribas paturēt?
— Manifestācija pirms kongresa. Lūgšana Mātei Latvijai, ko Dainis lasīja. Gaišuma starojums. Un 1989.gada 12.marta manifestācija. Bija daudz melu un baumu, bija pamats domāt par provokāciju. Gatavība. Uzticība. Kā cilvēki juta briesmas. Kaut vai 12.martā. Bijām pat sagatavojuši lozungus, lai izvairītos no provokācijām. Grupās pa piecpadsmit cilvēkiem. Visiem bija jāpazīst citam cits. Bija fotoaparāti, lai fiksētu visu aizdomīgo. Visi to pieņēma. Vēl viens tāds mirklis bija 4.maijs. Es nebiju ievēlēta.Tā sajūta zālē. Manifestācija Daugavmalā. Es frontē nodarbojos ar šādu pasākumu organizēšanu. Apzinājos, ka daru to pēdējo reizi. Mijās triumfs ar gaišām skumjām. 1991.gada asiņainais janvāris. Gāju pāri Doma laukumam. Atskanēja rīkojums sievietēm un bērniem iet projām. Jāgatavo gāzmaskas. Cilvēki sāka plūst uz laukumu. Gatavība upurim, pozitīva enerģija, tas bija mūsu izredzētais laiks, vienīgā iespēja. Jā, arī šis referendums, kad ar skrapstošu sirdi gaidīju, vai izšķirsies. Domāju, vai pietiks veselā saprāta, vai arī vēsturiskā iespēja tiks sagandēta. Vēsture ir pamācoša. Satriecošākais ir tas, cik var atkārtot kļūdas. Ar centralizētu likumu nevar padarīt cilvēkus laimīgus, tas beidzas ar neizdošanos. Referendums parādīja gatavību izšķirošos brīžos pieņemt pareizus lēmumus. Sāpošu sirdi daudzi parakstījās, domājot par nākotni.
Pēteris Laķis:
Mēs izdarījām galveno: atguvām neatkarību
Vairumam latviešu ģimeņu valstiskā neatkarība bija vērtība. Arī manī bija ieaudzināta šīs vērtības apziņa. Tas bija galvenais manas rīcības vadmotīvs. Bez tam bija liela vēlme veikt demokrātiskus pārveidojumus. Tikko kā radās iespēja rīkoties, mēs, protams, nestāvējām malā. Turklāt par sevi varu arī teikt, ka saskatīju visai egoistisku motīvu, jo zināju, ka pārmaiņu rezultātā radīsies pilnīgi citas iespējas profesionālajam darbam.
Cilvēki bija pārņemti ar sabiedrības pārveidošanu, bija skaidrs, ka totalitārais režīms nav piemērots un nav darbotiesspējīgs. Šajā režīmā, pateicoties politiski represīviem līdzekļiem, cilvēki bija tikai skrūvītes no mums atsvešinātajā valsts mehānismā. Pozitīvu emocionālo virzību deva Mihaila Gorbačova politika. Ļoti būtiski, ka tajā laikā nepastāvēja psiholoģiskā spriedze, bija daudz pozitīvu emociju. Tas bija ļoti skaists laiks tieši cilvēku savstarpējo attiecību ziņā. Tas bija laiks, kad valdīja milzum daudz emociju, ne velti himnu "Dievs, svētī Latviju!" Tautas frontes kongresā dziedājām trīs reizes!
Pats svarīgākais bija tas, ka cilvēki pazaudēja bailes, neņemot vērā to, ka vēl joprojām pastāvēja gan "čeka", gan "ceka". Daudz deva plašie mītiņi un demonstrācijas, jo cilvēks var atbrīvoties no bailēm tikai tad, kad nejūtas vientuļš, kad sajūt atbalstu un domubiedru plecu klātbūtni. Bailes nav iespējams pārvarēt vienatnē. Kopīgiem spēkiem mēs mainījām savu psiholoģiju — cilvēks tapa brīvs, vismaz — daudz brīvāks. Īpašs psiholoģisku pārdzīvojumu brīdis bija Baltijas ceļā, kad mēs apstājāmies pie "stūra mājas" Stabu ielā un pie Brasas tilta dzelzceļa sliežu priekšā, kuras krustojušas daudzu latviešu likteņus. Tā bija sevis iedrošināšana.
Es nekaunos, ka esmu latvietis, bet man ir skumji. Patlaban latvieši ir nonākuši ļoti sarežģītā situācijā, jo Latvija ir kļuvusi par tranzītvalsti... diemžēl sliktā nozīmē. Mums ir ļoti grūti ieņemt savu vietu pasaules valstu vidū, jo lielajā politikā Latvija ir tikai spēļlietiņa citu valstu rokās. Mums grūti saglabāt un noturēt to, kas mēs būtībā esam. Tie, kas guvuši panākumus biznesā, ir kosmopolitizējušies. Tajā vidē nacionālisma vērtība ir tikai pieciešama lieta. Nacionālā pašapziņa nav zudusi tiem cilvēkiem, kas ir atgriezušies tajās vietās, kurās darbojās pirms Atmodas.
Tas bija viens no retajiem brīžiem Latvijas vēsturē, kad mēs savai zemei un tautai ko devām. Iepriekš mēs vienmēr esam karojuši svešu impēriju šizofrēnisko ideju pārņemtajās armijās un karaspēkos. Šajā reizē mēs cīnījāmies paši un zinājām, par ko. Mēs izdarījām galveno — atguvām valstisko neatkarību. Tā ir vienīgā iespēja, kā mums izdzīvot, kā mums kaut ko sasniegt, jo jebkuras impērijas sastāvā mēs neesam dzīvotspējīgi.
Jā, patlaban ir daudz negāciju, bet kopumā ir labāk, daudz labāk nekā pirms tam. Kaut vai fakts, ka esam atbrīvojušies no tā laika dubultās ideoloģijas, kurai bija pakļautas ļoti daudzas latviešu ģimenes. Vecāki drošības labad vienmēr atgādināja, ka tas, kas tiek apspriests mājās, skolā vai darba vietā nav atklāti jāpauž. Latvieši tači nekad nav bijuši šizofrēniķi, kas akli ticētu sludinātajam stulbumam!
Tagad ir žēl apzināties un redzēt, piemēram, lielo korupciju, kas valda apkārt. Bet tā ir mūsu pašu vaina. Uzskatu, ka nekas vēl nav zaudēts un mēs vēl daudz ko varam labot, lai īstenotu tās idejas un mērķus, kurus uzstādījām pārbūves procesa sākumā.
Juris Rubenis:
Kā pirmā mīlestība. Naiva, pat akla, bet ļoti īsta
Kad 1986. gadā Liepājā savu darbību sāka cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa "Helsinki–86", es šajā pilsētā biju mācītājs. 1987. gada sākumā Liepājā grupa evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju nodibināja Atdzimšanas un atjaunošanas kustību, kas oficiāli sevi deklarēja vasarā, 14. jūnijā. Mēs bijām septiņpadsmit. Pulcējāmies kopā, lai veicinātu centienus pēc lielākas garīgās brīvības. Man, tāpat kā citiem mācītājiem, sākumā nebija īpašu politisko pretenziju, mūs uztrauca baznīcas apspiestais stāvoklis. Mēs gribējām izcīnīt tai lielākas tiesības. Jo, piemēram, Reliģisko organizāciju likumā, kas bija spēkā toreiz, pirms desmit, divpadsmit gadiem, daudz biežāk bija lasāms "aizliegts, aizliegts, aizliegts" nekā "atļauts".
Sākumā mūsu kustība centās izvairīties no konkrētām politiskām aktivitātēm, paliekot reliģiskās organizācijas ietvaros un iestājoties tikai par lielāku brīvību baznīcai. Un tieši valsts varas institūciju pretreakcija mums drīz vien lika iesaistīties politikā. Mācītāju vēlme liberalizēt garīgo dzīvi tika definēta kā uzbrukums padomju iekārtai, pret mums tika vērstas sankcijas. Mācītāju Robertu Akmentiņu atbrīvoja no Teoloģijas semināra rektora amata, Modris Plāte tika atbrīvots no Kuldīgas mācītāja pienākumiem, bija vēl virkne citu pretdarbības pasākumu. 1987. gada septembrī "Padomju Jaunatnē" parādījās raksts "Farizeji bez maskām". To pārpublicēja vēl vienpadsmit avīzes, arī novados. Tajā jaunie mācītāji tika dēvēti par radikāliem pretpadomju elementiem. Par mani bija teikts, ka es Liepājā vācot militāra rakstura informāciju, ierīkojot pagrīdes tipogrāfijas utt. Tie bija pilnīgi meli.
Šāda varas iestāžu rīcība tikai sekmēja mūsu darbības loģisku attīstību. Garīdzniekiem, kuru sākotnējais nodoms bija cīnīties par katra cilvēka sirdsapziņas brīvības tiesībām, kļuva skaidrs, ka šī režīma ietvaros tas nevar notikt. Radās jautājums par režīma maiņu. Atdzimšanas un atjaunošanas kustība iesaistījās politiskajās aktivitātēs, tas mūs satuvināja ar helsinkiešu grupu. Sākās sadarbība politisko brīvību izcīnīšanā, jo politisko brīvību sastāvdaļa ir arī reliģiskā jeb pārliecības brīvība.
Abstrahējoties no tā laika notikumiem, varētu sacīt, ka pirmie divi stimuli, kas iekustināja sabiedrību un noveda līdz Tautas frontes dibināšanai, bija kustības "Helsinki–86" un "Atdzimšana un atjaunošana". Tie bija divi akmeņi, kas sakustināja visu lavīnu.
Domāju, ka tās kustības, kas sākās Austrumeiropā, arī Latvijā, izrietēja no pamatatziņas, ka sociālisms kā sistēma vairs "nevelk". Tad, kad šai sistēmai vairs neticēja ne tie cilvēki, kas bija Komunistiskajā partijā, ne tie, kas nebija, kļuva skaidrs, ka ir kaut kas jādara. Partijas biedri sākumā mēģināja to reformēt, saglabājot partijas lomu un paturot varu. Tie, kas bija ārpus šīs partijas, redzēja, ka jāpārveido viss sabiedrības modelis un principā jāatsakās no šīs ideoloģijas. Šāds noskaņojums valdīja visā Austrumeiropā. Un nav tā, kā Krievijā daudzi domā, ka, lūk, atnāca Gorbačovs un sagrāva skaisto, vareno, spēcīgo Padomju Savienību. Nē, tā būtu sabrukusi arī bez Gorbačova, jo viss bija uz sabrukuma robežas. Un tas ir Dieva brīnums, ka šīs impērijas sabrukšana nebija asiņaina, jo parasti šādi procesi risinās daudz dramatiskāk un traģiskāk.
Tas, kas tolaik Latvijā tapa kā Tautas frontes pirmā programma, kur bijīgi un uzmanīgi daudzās jomās tika pasperts kāds solis uz priekšu un cilvēkiem likās — nu, ja to varētu īstenot, tad jau gan būtu nezin kāda brīvība, — tas, protams, jau sen ir sasniegts un pārsniegts. Tagad, to lasot, kāds varbūt teiktu: "Tāds naivs dokuments, te jau faktiski nekā īpaša nav." Bet tur jau ir tā problēma, ka tas, kas tolaik likās ārkārtīgi radikāls, šodien šķiet — nu, ne pārāk. Mums, kas toreiz kopā veidojām šo Tautas frontes programmu, tā likās ļoti drosmīga. Protams, arī Tautas frontē bija dažādi spārni. Vieni teica: "Lēnāk, lēnāk! Nevajag par daudz prasīt!" Otri uzstāja: "Mums jāprasa maksimāli daudz!" Trešie gribēja saglabāt kaut kādu vidusceļu. Tātad LTF programma ir kompromisa dokuments, kur šie spārni mēģināja savietoties. Tas, uz ko toreiz tikai cerējām, ir piepildījies.
LTF dibināšanas kongresa otro dienu ievadīja dievkalpojums Doma baznīcā. Tas bija neiedomājami skaists brīdis, kaut kas tāds, kas paliek visam mūžam. Līdz pat pēdējam mirklim, pat piecas minūtes pirms dievkalpojuma, man likās neiespējami, ka tas notiks. Jo bija taču zināms, ko komunistu režīmam nozīmēja Doma baznīca. Slēgts galvenais dievnams valdošajai varai faktiski bija kā simbols — lūk, šie augstie torņi ir gan, bet saturs... to mēs esam pilnīgi pārveidojuši. Baznīcas tika izmantotas citiem nolūkiem un vajadzībām. Tāpēc bija liels gandarījums, ka baznīcā atsākās regulāri dievkalpojumi.
Atmoda bija ļoti skaistu sajūtu laiks. Tās ir tādas sajūtas, kas cilvēka dzīvē neatkārtojas. Līdzīgi kā pirmā mīlestība. Tā ir naiva, muļķīga, pat akla, bet ļoti, ļoti īsta. Kad cilvēks apbružājas šajā pasaulē, to atkārtot vairs nevar. Šis skaisto sajūtu laiks bija vērojams arī visas tautas dzīvē, cilvēku savstarpējās attiecībās, labestībā un atvērtībā. Tolaik mēs vēl daudz ko nezinājām. Cilvēki vēl īsti nesaprata, ko viņi prasa, īsti nezināja, ko viņi darīs un kā dzīvos. Nezinājām arī, kas tas brīvais tirgus tāds ir, bet bija pārliecība — to vajag. Tas zināmā mērā bija naiva bērna mēģinājums iet uz priekšu. Un tomēr tajā visā bija kaut kas ļoti īsts, patiess un skaists.
Es uzskatu, ka Tautas frontei bija viens, tikai viens uzdevums — cits arī nevarēja būt — iznīcināt komunistisko iekārtu. Tautas fronte varēja kaut ko sagraut, bet tā nebija spējīga kaut ko uzcelt. Tās uzdevums bija pateikt "nē". Tas bija "nē" komunistiskajai iekārtai un okupācijai. Tad, kad bija jāizvēlas, kam sacīsim "jā", izrādījās — un tas ir normāli —, ka ir ļoti daudz dažādu viedokļu. Tautas fronte bija vajadzīga vienas greizas, ērmīgas mājas nojaukšanai. Tas arī spoži tika izdarīts. Citu neko Tautas fronte nevarēja izdarīt, un citu neko no tās gaidīt nevarēja. Ar to brīdi LTF faktiski izsmēla savus resursus. Tālāk, kā tas ir normāli, vajadzēja veidoties un veidojās daudzpartiju sistēma un plurāla sabiedrība.
Domāju, ka šajos desmit gados ir iegūts daudz. Pirmkārt, cilvēka brīvība, tas ir ļoti daudz. Ikviens var brīvi un netraucēti īstenot savu pasaules uzskatu, brīvi paust savas domas. Manuprāt, brīvība ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Diemžēl cilvēki ātri pie tās pierod un nespēj to īsti novērtēt. Protams, daudz ko varam vēlēties labāk, tā vienmēr ir dzīvē. Cilvēkiem vienmēr ir iemesls ar kaut ko būt neapmierinātiem, gan attīstītās valstīs, gan tajās, kas sper pirmos soļus demokrātijas attīstībā. Taču ir svarīgi prast novērtēt to, kas ir.
Šis laiks prasa cilvēkam pašam uzņemties atbildību un darboties. Ir jāiemācās tas dzīves modelis, kas eksistē visā pasaulē. Mums priekšā vēl ir dažādas sarežģītas attīstības pakāpes kā ikvienā postsociālisma valstī. Mums jāapzinās, ka būs grūtības un sarežģījumi. Tas ir dabiski un normāli. Jo citādā veidā pāreja no totalitāra režīma uz demokrātisku sabiedrību nenotiek, pāreja notiek ar sarežģījumiem, turklāt pie mums, paldies Dievam, tā rit salīdzinoši mierīgi un līdzsvaroti.
Materiālu kopas sagatavotāji: "LV" redaktori Dace Bebre, Laura Dūša, Dainis Golberģis, Liena Pilsētniece, Aina Rozeniece un Andris Sproģis.
Sarunā ar Sandru Kalnieti Parīzē — Inta Geile–Sīpolniece
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"; no redakcijas un personiskajiem arhīviem