Par Latvijas ekonomiku Eiropā

Mazajām valstīm, ja tās negrib palikt mazattīstīto, uz naturālo saimniecību bāzēto valstu grupā, nav citas izvēles kā veidot atvērta tipa tautsaimniecības modeli. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika kļūst par pasaules saimniecības sastāvdaļu. Tā ir atvērta citu valstu precēm, un tās uzņēmumiem ir līdzīga iespēja pārdot savu produkciju vai pakalpojumus citās valstīs. Teiktais atspoguļo ideālu. Dzīvē pastāv reāla konkurence, un tādēļ starp funkcijām, ko pilda valsts, rūpes par savu ražotāju interešu aizsardzību ir vienas no svarīgākajām. Lai paplašinātu saviem uzņēmumiem noieta tirgu, tās apvienojas grupās, veidojot dažādas brīvās tirdzniecības zonas vai citādas apvienības. Viena no tām ir Eiropas Savienība (ES).

Pieņemot, ka Latvijai nav citas izvēles, kā iestāties kādā no esošajām apvienībām, teorētiski mums ir divas iespējas — ES vai NVS. Ņemot vērā šo apvienību saimnieciskās attīstības līmeni, organizētības pakāpi un Latvijas nesenās vēstures pieredzi, kā arī pašreizējo situāciju NVS, par iekļaušanos tajā netiek pat diskutēts un iestāšanās ES pamatoti tiek uzlūkota par vienīgo variantu.

Vai ES ir ieinteresēta paplašināties?

Teiktais attiecas uz Latvijas vēlmi iestāties ES. Bet ar to vien nepietiek. Nepieciešams, lai ES vēlētos uzņemt sevī jaunas dalībvalstis. Notikumu gaita rāda, ka šāda vēlme ir. Maldīgi un pat bīstami būtu to izskaidrot ar cēlsirdīgiem labdarības mērķiem. ES dalībvalstu rūpes par tās paplašināšanu izriet no to vietas pasaulē. Viens no iemesliem, manuprāt, ir tas, ka strauji samazinās attīstīto valstu daļa pasaules iedzīvotāju skaitā un līdz ar to pieaug mazattīstīto valstu spiediens uz tām, kurās iedzīvotāju skaits joprojām strauji palielinās.

Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda statistikā lietoto klasifikāciju visas pasaules valstis tiek dalītas divās grupās: industriālās un attīstošās ( developing ) valstis. Industriālo valstu grupā ietilpst 23, no tām 18 Eiropā, to skaitā 15 ES dalībvalstis un 5 citos kontinentos (ASV, Kanāda, Japāna, Austrālija un Jaunzēlande). Industriālo valstu daļa pasaules iedzīvotāju skaitā sistemātiski samazinās. 1990.gadā tā bija 15,1%, 1996.gadā — 14,2, un tiek prognozēts, ka 2025.gadā tā nepārsniegs 11%. Eiropas industriālo valstu daļa no 7,2% 1960.gadā noslīdēja līdz 6,6% 1966.gadā, un 2025.gadā tā būs tikai 4,6%, tai skaitā tagadējās ES valstīs dzīvos 4,5% pasaules iedzīvotāju. Ir acīmredzams, ka, samazinoties industriālo (attīstīto) valstu daļai, attiecīgi palielināsies uz tām pasaules iedzīvotāju kopējās masas spiediens. Šī spiediena spēks būs atkarīgs ne tikai no iedzīvotāju skaita attiecībām šajās divās grupās, bet arī no atšķirībām to ekonomikas potenciālā un iedzīvotāju dzīves līmenī. Tas objektīvi rosina industriālās valstis veicināt to daļas palielināšanu pasaules iedzīvotāju kopskaitā. Tā kā ir maz cerību būtiski palielināt iedzīvotāju skaitu savās zemēs (vairākās gaidāma tā absolūta samazināšanās), industriālās valstis un to skaitā ES dalībvalstis objektīvi ir ieinteresētas, lai augtu šādu valstu skaits un vismaz nesamazinātos to daļa pasaules iedzīvotāju kopskaitā. Eiropas pēcsociālisma valstīm ir divas attīstības iespējas: kļūt par attīstītām vai arī papildināt maz attīstīto valstu skaitu. Ir acīmredzams, ka ne tikai minētās valstis, bet arī ES dalībvalstis ir ieinteresētas, lai realizētos pirmais variants.

Turpinājums — 4.lpp.