Uzrunā Aleksandra Čaka 8. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Ko mūžība kā kvēla elpa skar"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Aleksandra Čaka muzejdzīvoklī Lāčplēša ielā režisors un rakstnieks Pēteris Pētersons (1923 — 1998) bija savējais. Varēja ienākt pēc mēģinājuma teātrī, sarežģītajiem priekšsēdētāja pienākumiem Rīgas Latviešu biedrībā vai galvaspilsētas domes nogurdinošas sēdes, lai uz mirkli atvilktu elpu no mūžīgi nepadarāmajiem darbiem, kam krājās klāt arvien jaunas paša radošās ieceres.

Šādās reizēs ciemiņa ierastā vieta bija dzejnieka krēslā, atlaisties un it kā aizmirst nemitīgo trauksmi un neapturamo dzīves ritumu, kas nepielūdzami vēla savu gaitu ārpus muzeja sienām. Lai gan domas turpināja savu arī tad, kad viss it kā vedināja uz atpūtu, un tieši dzejnieka dzīvoklī režisors ieteica muzeja devīzi: "Es gribu būt, kas neesmu vēl bijis."

"Pie jums gan ir labi. Tāds miers..." Tie ir Pētera Pētersona vārdi šogad, 8. februārī, kad viņa attēlu iemūžināja fotogrāfa acs un roka. Radošs cilvēks raugās nākotnē — tāds viņš tagad uzrunā no fotoattēla, kas uzņemts pašam tik tuvā dzejnieka pasaulē. Apkārt ir Aleksandra Čaka grāmatas, rokraksti, mākslas darbi, tieši aiz galvas — Jāņa Plases "Dejotāja". Tā paša Jāņa Plases, par kuru Aleksandrs Čaks pēc mākslinieka aiziešanas no dzīves uzrakstīja monogrāfiju. It kā dzēšot vienīgi pašam zināmu un atdot laikus neiespētu parādu.

Savukārt režisors Pēteris Pētersons atkal un atkal savā dzīvē mēģināja kārtot tikai viņam vien jaušamas attiecības ar dzejnieku Aleksandru Čaku. Tā tapa leģendārais un milzīgu skatītāju mīlestību iemantojušais dzejas teātra atrisinājums darbībā "Spēlē, Spēlmani!" (1972) ar Imantu Skrastiņu Dzejnieka lomā. Var jau būt, ka tieši šajā izrādē aktieri ieraudzīja skaņraži un vēlāk viņam pavēra arī dziesmu ierakstu iespējas. Jaunatnes teātra iestudējuma režisors un uzveduma autors bija Pēteris Pētersons. Pērn, Aleksandra Čaka 96. dzimšanas dienā, 27. oktobrī, par savu dzejas teātri viņš teica:

— "Spēlē, Spēlmani!", "Mangi, Pillimees!" — šīs divas izrādes Rīgā un Tallinā septiņdesmitajos gados manā ļoti dažādiem notikumiem bagātajā režijas mūžā ir bijušas man vistuvākās, varbūt arī visveiksmīgākās. Atceros toreiz tik smago 1971. gada vasaru, kad Jaundubultu mājeles verandā rakstīju libretu un naktī virs mana jumta bez apstājas riņķoja Čaka pūces un kliedza. Atceros Jaunatnes teātra cilvēkus tai pašā rudenī, kad sākām, — un man nekas nebija jāpierāda — visi tūlīt un līdz galam saprata visu.

Dzejnieka piemiņas sarīkojums Rīgas Latviešu biedrības namā tapa ar Pētera Pētersona aktīvu līdzdalību no vakara sākummirkļa līdz pat izskaņai — režisors visās norisēs bija tik dziļi iekšā (to apliecina arī fotoattēli A. Čaka logā "Latvijas Vēstneša" preses namiņā), ka aizmirsa pat uzstāties ar paša sagatavoto runu. Abi ar A. Čaka muzeja vadītāju Andru Konsti pēc tam nosmējušies par šo aizmāršību: "Nekas, to iespēsim nākamgad..." Jo viņš allaž dzīvoja nākotnē, ar domu par pašam padarāmo un citiem rosināmo.

Līdz Aleksandra Čaka 98. dzimšanas dienai Pēterim Pētersonam pietrūka pāris nedēļu. Nu jau lielais Dzejnieks un lielais Skatuves meistars būs satikušies, lai varētu no mākoņmalas vērot abiem tik tuvo Rīgu un strīdēties par teātri, kur arī Dzejniekam kāds prātīgs vārds sakāms — ne velti mūžā uzrakstīts tik daudz lietpratīgu izrāžu recenziju.

Tagad abi kopā viņi var apspriest arī Pētera Pētersona ieceri par pieminekli slavenajam Rīgas dzejniekam, jo ar Aleksandra Čaka galvu Ziedoņdārzā Latvijas galvaspilsētai tomēr būtu tā kā par maz. Bet piemineklim vajadzētu būt demo- krātiskam, līdzvērtīgam gleznotāja Kārļa Padega tēlam. Tas varētu būt umurkumura stabā kāpējs, veiksminieks vai neveiksminieks, kas gandrīz sasniedzis mērķi, vairs tikai pussprīža pietrūkst, bet spēka vairs nav nemaz, ar gribu vien, izrādās, nepietiek.

Es esmu tagad šķēlies tūkstoš druskās,

Kas citu dzīvi līdzi dzīvot var;

Tās manas ilgas zelta vadzī uzkar,

Ko mūžība kā kvēla elpa skar.

Rindas no dzejoļa "Sākums", kas pirmoreiz iespiests 1932. gadā.

Pēteris Pētersons visu mūžu līdzi dzīvoja citu dzīves, atstājot savu neizdzēšamu vietu latviešu literatūrā un skatuves mākslā. Un vai gan viņš spēja iedomāties, ka draugu lokā dziedātās dziesmas vārdi "mani samīs reiz ilgas kā zirgi" galu galā attieksies arī uz pašu. Tikai ne uz ielas stūra, bet divu ceļu sadurē.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Gunārs Janaitis