PROBLĒMAS

Nobeigums

Sākums "LV" nr.293,

14.10.1998.

Prof. Pēteris Guļāns, Dr. habil. oec., — "Latvijas Vēstnesim"

Latvija un pārējās

kandidātvalstis

Ekonomikas attīstības līmenis ES kandidātvalstīs ir ļoti nevienāds. Satraucoši ir tas, ka Latvija, sakārtojot valstis IKP uz vienu iedzīvotāju, neatkarīgi no aprēķina metodes ieņem pēdējo pozīciju. Izmantojot naudas pirktspējas paritātes metodi, kas tiek uzskatīta par precīzāku nekā naudas maiņas kursa attiecību metode, redzams, ka Latvijas atpalicība no pārējām kandidātvalstīm palielinās. Tā IKP uz iedzīvotāju Latvijā 1993.gadā bija 3 reizes mazāks nekā Slovēnijā, bet 1996.gadā jau 3,7 reizes. Atšķirība no Čehijas palielinājās no 2,7 līdz 3,3 un no Slovākijas — no 1,9 līdz 2,3 reizēm. Arī Igaunija turpina apsteigt mūs: 1993.gadā pārsniedza Latvijas rādītāju par 23% un 1996.gadā — par 31%. Lietuva pārsniedza Latvijas rādītāju 1993.gadā par 20% un 1996.gadā par 16%.

Minētie salīdzinājumi iegūti, izmantojot Starptautiskā valūtas fonda publikācijas un Eiropas statistisko organizāciju informāciju. ES kandidātvalstu attīstības norisēm regulāri seko šīs organizācijas attiecīgās institūcijas. Saskaņā ar ES Ekonomikas un finansu ģenerāldirektorāta (DGII) prognozi, 1998. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju nepārsniegs 18% no ES dalībvalstu un 50% no kandidātvalstu vīdējā līmeņa. Mūsu aprēķini rāda (sk. 1. tabulu), ka 1996. gadā tas bija aptuveni 16% no ES dalībvalstu vidējā līmeņa.

Kādēļ Latvija nonākusi

šādā neapskaužamā

situācijā?

Sabrūkot PSRS un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes sistēmai, izira direktīvi noteiktie ekonomiskie sakari un zuda pamats to uzņēmumu funcionēšanai, kuri būtībā bija šī vienotā kompleksa tehnoloģiska sastāvdaļa. No Baltijas valstīm visciešāk integrēta PSRS tautsaimniecības sistēmā bija Lietuvas un Latvijas rūpniecība. Tas ir objektīvs pamats, salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm lielākam ekonomiskā potenciāla kritumam.

Otrs ir subjektīvais faktors. Te ietilpst valsts centrālo institūciju un uzņēmumu vadītāju darbības mērķtiecība un efektivitāte. Domāju, nebūsim tālu no patiesības, apgalvojot, ka Latvijā tika darīts nepiedodami maz, lai adaptētu esošos objektus darbam jaunajos apstākļos. Uzsvars tika likts uz vecās sistēmas likvidāciju, bez skaidra mērķa, ko veidot tās vietā. Ilgu laiku nebija izlēmības privatizācijas jomā vai arī tā tika veikta, lai, tikai, mainītu īpašuma formu, neradot nosacījumus mūsdienu globālajā tirgus sistēmā konkurētspējīgu objektu funkcionēšanai. Turklāt daudzi valsts uzņēmumi faktiski kļuva par bezīpašnieka objektiem. Šis subjektīvais moments padziļināja objektīvo apstākļu radītās grūtības, un patlaban stāvoklis ir tāds, kāds tas ir.

Kas jādara,

lai sasniegtu vēlamos

izaugsmes tempus?

Būtu vieglprātīgi uzdrošināties dot izsmeļošu atbildi uz šo sarežģīto jautājumu. Tam nepieciešama dziļa valstiskā līmenī organizēta problēmas vispusīga izpēte, kas līdz šim vēl nav veikta. Atļaušos izteikt tikai dažas vispārējas atziņas.

Atvērtas ekonomikas apstākļos ekonomikas augšupeju nosaka valsts saimniecisko objektu spēja sekmīgi funkcionēt globālajā tirgus attiecību sistēmā jeb — vienkāršāk, — spēja konkurēt iekšējā un ārējā tirgū. Mūsu uzņēmumu mazspēja šinī jomā ir galvenais bremzējošais faktors. Neiedziļinoties detaļās, atzīmēsim, ka reāla ilgstošā ekonomikas augšupeja ir iespējama tikai tad, ja valstī funkcionē konkurētspējīgu objektu kopums.

Latvijas uzņēmējiem ir jāatrod sava niša pasaules un īpaši Eiropas tirgus vidē. Tā neatkarīgi no valsts statusa jāiekaro un jānosargā asā konkurences cīņā. ES vienota ārējā muitas robeža neizslēdz konkurenci tās ietvaros. Lai kādas valsts ekonomika sekmīgi funkcionētu, tās saimnieciskajiem objektiem jābūt spējīgiem izturēt konkurences spiedienu. Šī prasība, starp citu, akcentēta "Agenda 2000", vērtējot Latvijas gatavību sarunu sākšanai, lai iestātos ES.

Saimnieciskā objekta konkurētspēja veidojas no vairākiem faktoriem. Svarīgākie starp tiem ir izmantotās tehnoloģijas atbilstība mūsdienu līmenim, strādājošo kvalifikācija, uzņēmējdarbības vadības līmenis, ieskaitot tirgus pārzināšanu. Daudziem uzņēmumiem grūtības rada pāreja uz mūsdienīgu tehnoloģiju. Pirmkārt, lai šādu tehnoloģiju iegādātos nepieciešamas lielas investīcijas. Un, otrkārt, lai tās atmaksātos, ražošanas apjomiem jābūt pietiekami lieliem, tādiem, kas parasti ievērojami pārsniedz Latvijas tirgus ietilpību. Neskaidrība attiecībā uz iespējām iekarot savu vietu tirgū rada papildu grūtības kredītu saņemšanai uzņēmumu rekonstrukcijai.

Konkurētspējīgu saimniecisko objektu veidošanas sekmēšanai jākļūst par valsts ekonomiskās politikas svarīgāko sastāvdaļu. Šīs sarežģītās problēmas risināšanai jāizmanto visas iespējas, ieskaitot arī sadarbību ar lielajām transnacionālajām firmām, veidojot Latvijā to filiāles. Jebkurā variantā, lai veiktu saimniecisko objektu rekonstrukciju, ir nepieciešamas investīcijas. Mūsu tēmas ietvaros palūkosimies, kāds stāvoklis ir Latvijā, salīdzinot ar ES dalībvalstīm un pārējām kandidātvalstīm.

IKP izlietojums

Starptautiskā statistika, to skaitā Starptautiskā valūtas fonda publicētā, sniedz informāciju par IKP izlietojumu atsevišķās valstīs. Ja neņem vērā ārējās tirdzniecības bilances saldo, IKP izlietojumam ir trīs galvenie virzieni: kopējā pamatkapitāla veidošana; valdības patēriņš un personīgais patēriņš. Attiecinot šīs summas uz vienu iedzīvotāju, var iegūt šo izlietojumu salīdzinošos lielumus atsevišķās valstīs. 3. tabulā sniegts Latvijas salīdzinājums ar ES vidējiem rādītājiem.

Nosakot salīdzināmās izlietojuma summas ar naudas maiņas kursa metodi, Latvijā visos izlietojuma veidos uz vienu iedzīvotāju tiek tērēts 10 reižu mazāk nekā vidēji ES dalībvalstīs. Izmantojot salīdzinājumam naudu pirktspējas attiecības, atšķirība, lai gan 5 - 6 reizes mazāka, tomēr joprojām ir pārmērīgi liela.

Arī ES dalībvalstīs patēriņi nav vienādi. Salīdzinot izlietojumu pēc naudas pirktspējas attiecībām atšķirība starp lielāko un mazāko kopējā pamatkapitāla veidošanai ir 2,4 reizes, valdības patēriņam — 2,9 un personīgajam patēriņam — 1,7 reizes.

Kopējā pamatkapitāla veidošanai izlietotās summas lielā mērā nosaka ekonomikas attīstības tempus. Spilgti par to liecina ne tikai Eiropas, bet arī citu pasaules valstu attīstība. Visvairāk līdzekļu pamatkapitāla veidošanai 1996.gadā izlietoja Singapūrā - 10,9 tūkstoši USD uz vienu iedzīvotāju, tas ir, 28 reizes vairāk nekā Latvijā. Singapūrai, kā zināms, ir vieni no visstraujākajiem izaugsmes tempiem: IKP uz iedzīvotāju no 1990. līdz 1996.gadam palielinājās par 44%.

Pēc kopējā kapitāla veidošanai izlietoto līdzekļu apjoma Latvija atpaliek ne tikai no industriālajām valstīm, bet arī gandrīz no visām Eiropas pēcsociālisma valstīm. 4.tabulā minētās valstis sakārtotas pēc izlietotās summas uz vienu iedzīvotāju, nosakot to USD pēc naudas maiņas kursa.

4. tabula

Izlietots kopējā kapitāla veidošanai ES kandidātvalstīs 1996.gadā

Valstis USD uz %, Latvija

iedzīvotāju = 100

Slovēnija 2218 572

Čehija 1836 472

Slovākija 1347 347

Ungārija* 1043 269

Igaunija 789 203

Polija* 559 144

Lietuva 441 114

Latvija 388 100

Rumānija 384 99

Starp deviņām ES asociētajām pēcsociālisma valstīm (nav informācijas par Bulgāriju), Latvija pēc šī rādītāja 1996.gadā bija priekšpēdējā vietā. Faktiski atpalicība no Polijas un Ungārijas arī ir lielāka, jo par tām informācija ir tikai par 1995.gadu. Ikgadējo investīciju resursu daudzkārtēja palielināšana ir viena no svirām, kuras izmantošanai ir izšķiroša loma Latvijas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai. Tas arī diktē nepieciešamību rūpēties par šo resursu pieaugumu.

Investīciju avoti globālā skatījumā ir divi: vietējie un ārējie. Vietējo lielums ir atkarīgs no IKP apjoma un tā izlietojuma proporcijām. IKP apjoms Latvijā vairāk nekā 6 reizes atpaliek no ES dalībvalstu vidējā līmeņa. Tā palielināšanas tempi savukārt lielā mērā ir atkarīgi no ikgadējo investīciju apjoma.

Pēdējos trijos gados (1995.–1997.) kopējā kapitāla veidošanai Latvijā izlieto 19 - 20% IKP. Šī proporcija ir tuva vidējai ES valstīs (1990.–1996.), kur tā bija 15,7 - 25,3% robežās. Turpretim strauji augošajās Austrumāzijas valstīs tā bija daudz lielāka (1996.g.): Taizemē - 42,5%, Malaizijā - 42,2, Korejā - 36,8, Singapūrā - 36,5 un Lielbritānijas pārvaldītajā Honkongā - 32,4%.

Palielināt kopējā kapitāla veidošanai novirzāmo līdzekļu daļu no vietējiem resursiem var, tikai samazinot pārējos IKP patēriņa veidus, galvenokārt tā lielāko daļu - iedzīvotāju personīgo patēriņu. 1996.gadā Latvijā iedzīvotāju personīgajam patēriņam izlietoja nedaudz vairāk par 67% no IKP. Attiecinot uz vienu iedzīvotāju, personīgajam patēriņam izlietoto resursu vērtība bija 873 lati jeb USD 1503. ES valstīs personīgajam patēriņam izlietoja vidēji USD 13894. Starp ES valstīm vismazākais personīgā patēriņa apjoms bija Portugālei - USD 7093 — un vislielākais Luksemburgai - USD 22487. Latvija atpaliek no ES vidējā rādītāja 9,3 reizes un no vismazākā 4,7 reizes. Salīdzinot Latvijā un Portugālē iedzīvotāju personīgajam patēriņam izlietotos resursus pēc naudas pirktspējas paritātes, atšķirība ir nedaudz mazāka (4 reizes), nekā vērtējot pēc naudas maiņas kursa, tomēr joprojām vairāk nekā iespaidīga.

Vēl piebildīsim, ka arī tajās valstīs, kuras neietilpst ES sastāvā un relatīvi lielu IKP daļu izlieto kopējā kapitāla veidošanai un mazāku daļu — personīgam patēriņam, pēdējās absolūtais lielums daudzkārt pārsniedz Latvijas attiecīgo rādītāju. Piemēram, 1996.gadā šie skaitļi attiecīgi bija: Korejā — 60% un USD 5765, Singapūrā — 40,7% un USD 12583, Norvēģijā — 45% un USD 16271. Tas norāda, ka Latvijā nav iespējams jūtami palielināt kopējā kapitāla veidošanai izlietoto IKP daļu uz iedzīvotāju personīgā patēriņa daļas samazināšanas rēķina.

Industriālo un arī strauji augošo valstu pieredze rāda, ka kopējā kapitāla veidošanai var novirzīt tikai noteiktu daļu IKP. Šo daļu var palielināt tad, kad ekonomikas attīstība ir sasniegusi pakāpi, kas dod iespēju, samazinot personīgam patēriņam izlietojamo daļu, nodrošināt pietiekami lielu, turklāt arvien pieaugošu personīgā patēriņa apjomu. Pretējā gadījumā sagaidāms sociālās spriedzes kāpums. Neatliekama vajadzība sasniegt un uzturēt strauju IKP augšanas tempu nosaka nepieciešamību meklēt iespēju mērķtiecīgi iesaistīt valsts tautsaimniecības attīstībā arī ārējos resursus.

Secinājumi

Latvijas tautsaimniecībā pēc dramatiskas lejupslīdes deviņdesmito gadu sākumā stagnācijas desmitgades vidū tās otrās puses pirmajos divos gados vērojama neliela rosība. Tā lielā mērā sasniegta, labāk izmantojot no iepriekšējās sistēmas pārmantotos ražošanas resursus un palielinot Latvijas galvenā dabas resursa — koksnes — eksportu.

Tā kā līdzekļu izlietojums kopējā pamatkapitāla veidošanai ir niecīgs, netiek veidots pietiekams pamats straujiem un noturīgiem tautsaimniecības attīstības tempiem. Bez investīcijām sākusies, izaugsme draud apsīkt.

Ekonomikas attīstības līmenis Latvijā, salīdzinot ar ES dalībvalstīm, vērtējams kā ļoti zems. ES kandidātvalstu vidū Latvija pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ieņem pēdējo vietu.

Situācija diktē nepieciešamību, mērķtiecīgi piesaistot ārējās investīcijas un racionāli izmantojot esošos resursus, veicināt tādu darbības veidu attīstību, kas neprasa vienreizējus apjomīgus ieguldījumus. Valstij ar tās rīcībā esošajiem resursiem jāveicina konkurētspējīgu saimniecisko objektu veidošanās un funkcionēšana.

Viens no svarīgākajiem Latvijas atpalicības iemesliem ir mērķtiecīgas, galvenajiem politiskajiem grupējumiem pieņemamas valsts ekonomikas attīstības stratēģijas trūkums. Ekonomikas attīstības problēmu pētījumi nav valstiski mērķtiecīgi organizēti un pēc iesaistīto resursu apjoma ir neadekvāti problēmas nozīmīgumam un komplicētībai. Latvijas situācija ES dalībvalstu un kandidātvalstu vidū diktē nepieciešamību izstrādāt argumentētu ekonomisko politiku atpalicības pārvarēšanai.

3. tabula

IKP izlietojums uz vienu iedzīvotāju 1996.gadā vidēji ES dalībvalstīs

un Latvijā, USD

Metode Izlietojuma veids Vidēji ES Latvijā Latvija %,

ES = 100

Kapitāla veidošanai 4299 388 9,0

Pēc maiņas kursa Valdības patēriņš 4382 445 10,2

Personīgais patēriņš 13894 1394 10,0

Kapitāla veidošanai 3628 632 17,4

Pēc naudas pirktspējas Valdības patēriņš 3699 726 19,6

Personīgais patēriņš 11901 2273 19,1

2. tabula

IKP uz iedzīvotāju ES kandidātvalstīs, USD

Valstis Pēc naudas Pēc naudas

maiņas kursa . pirktspējas .

1993 1996 1993 1996

Slovēnija 6368 9477 9210 12019

Čehija 3024 5048 8422 10873

Ungārija 3740 4330* 5962 6486*

Slovākija 2560 3531 5766 7388

Polija 2236 3056* 4669 5300*

Bulgārija ... ... 6066 ...

Igaunija 1098 2961 3763 4281

Rumānija 1159 1323** 3643 3923**

Lietuva 686 2119 3676 3788

Latvija 839 2018 3065 3268

* 1995.g.

Avoti: International Financial Statistics, February 1998. International Monetary Fund. European Comparison Programme 1993. Purchasing Power Parities and Real Expenditures in the Baltic Countries. Statistics Finland.