PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks

ir viens un tas pats

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 287., 07.10.98.; nr. 288., 08.10.98.;

nr. 289/290., 09.10.98.; nr. 291/292., 13.10.98.

Jāņa Raiņa

(1865 – 1929) laiks

(18.12.1926. – 22.01.1928.)

Dzejnieks ministra krēslā

Šķiet, ka katrs lasītājs ir pazīstams ar Raiņa dzīves stāstu. Varbūt vienīgi būs vietā, pirms runājam par viņa ministrības laiku, atgādināt dažas Raiņa domas (un arī darbus) par cilvēka gara dzīvi, audzināšanu, pedagoģiju un skolu. Mūsu tautas ģēnijam bija ko sacīt par šiem jautājumiem, lai gan viņš nekad nebija domājis kļūt par skolotāju un arī netika strādājis nevienu dienu šajā profesijā. Taču pēc savas pārliecības un iekšējā aicinājuma dzejnieks bija latviešu nācijas audzinātājs un par tādiem uzskatīja arī pedagogus. Skolotāji, viņš teica, 1925.gada 23.oktobrī uzrunājot Rīgas Skolotāju institūta audzēkņus, ir tie, kas "mūsu tautas spēkus kopos, daiļos un vedīs tālākā nākotnē." Rainis saprata un atklāti pateica, ka tā ir smaga, bet tā ir vajadzīga misija, jo uzupurēties bērniem — tas nozīmē uzupurēties savai tautai, uzupurēties tās nākotnei. Tajā pašā uzrunā viņš sacīja: "Skolotājus, kas tautā nes gara gaismu, es vienmēr esmu uzskatījis kā kareivjus, kuri iet kaujā, kā zināmā mērā mocekļus, jo viņu darbs ir briesmīgi grūts."

No 1891. līdz 1895.gadam Rainis rediģēja jaunstrāvnieku laikrakstu "Dienas Lapa". Uzņemoties redaktora pienākumus, viņš rakstā "Cienījamiem lasītājiem" 1989.gada 17.decembrī uzsvēra, ka gara gaisma ir tautas lielākais spēks un varenākais cīņas ierocis un tālab "gara gaismai vajaga atspīdēt pār visiem, ne tikvien pār bagātiem, bet arī pār nabagākām un zemākām šķirām." Viņa laikā avīzē tika atjaunota "Skolas un pedagoģijas nodaļa".

Rainis savos rakstos "Dienas Lapā" un citos preses izdevumos pauda progresīvas pedagoģiskas idejas, kritizēja kā vācu muižniecības, tā cara patvaldības izglītības politiku. Viņš norādīja, ka patiesa zinību izplatīšana tautā nav iespējama bez atbrīvošanas no apspiestības važām. Tautskolai jābūt vispārējai obligātai un bezmaksas, pamatizglītība jāiegūst dzimtajā valodā. Dzejnieks īpaši uzsvēra dabaszinātņu, sabiedrisko zinātņu un fiziskās audzināšanas nozīmi. Viņš uzskatīja, ka tautas izglītošanā svarīga loma ir presei, bibliotēkām un lasītavām, jautājumu un atbilžu vakariem, kā arī svētdienas skolām un tautas augstskolām. Raini satrauca skolotāju beztiesība un materiālā nenodrošinātība.

Dzejnieku jau gadsimta sākumā nodarbināja nākotnes cilvēka problēma. Viņš pauda domu, ka nākotnes sabiedrībai ir vajadzīgs vispusīgi attīstīts cilvēks, kas ir patiesi humāns, labestīgs, ar stipru gribu, asu prātu, sabiedriski aktīvs. Cilvēkam jāsekmē sabiedriskās vides apstākļu pārveide, jo tie savukārt veido pašu cilvēku.

Rainis rosmīgi iekļāvās demokrātisko pedagogu kustībā Piektā gada revolūcijas dienās. Viņš bija vēsturiskā Latvijas tautskolotāju kongresa dalībnieku pulkā un 1905.gada 14.novembrī referēja par pašvaldības iestādēm, prasīdams to pārveidošanu, ievēlēšanu tiešā, vienlīdzīgā un aizklātā balsošanā. Rainis uzsvēra, ka tautskolu pārzināšanu nedrīkst atdot ierēdņiem, bet par tām jālemj tautai. Viņam tika uzticēti skolotāju centrālbiroja locekļa pienākumi. Vēlāk, 1929.gadā, atgādinādams šo kongresu, dzejnieks teica, ka tas 1905.gadā, izstrādāja jaunu tautskolotāju programmu, tik pilnīgu, ka tagad vēl to neesam izpildījuši, tā stāv vēl priekšā kā ideāls".

Pēc ilgas emigrācijas Rainis un Aspazija 1920.gadā atgriezās dzimtenē. Kā sociāldemokrātiskās partijas kandidātus viņus abus ievēlēja Satversmes sapulcē. Raini viņa partija nominēja par Augstā nama priekšsēdētāju. Taču vēlēšanās uzvarēja Jānis Čakste, saņemot 83 balsis. Rainis, kura kandidatūru atbalstīja 48 deputāti, apvainojās par to. Viņu ievēlēja Lāčplēša kara ordeņa domē. Piedalīdamies debatēs par Satversmes projektu, parlamentārietis cita starpā sacīja: "Referendums ir viena no tautas pamattiesībām. Referendums nozīmē, ka tauta ne vien savos priekšstāvjos, kurus viņa ir sūtījusi vēlēšanās, bet arī tieši var izteikt savas domas." Vienlaikus ar darbu parlamentā Rainis 1920.gadā vadīja Izglītības ministrijas (IM) mākslas departamentu, bet no 1921. līdz 1925. gadam — Nacionālo teātri.

Dzejnieks bija trīs pirmo Saeimu deputāts, turklāt visu laiku darbojoties tikai sociāldemokrātu frakcijā. 1.Saeimā viņš kandidēja uz augsto valsts prezidenta amatu, taču atkal uzvarēja Čakste. Raini tautas pārstāvji no jauna ievēlēja Lāčplēša kara ordeņa domē, kā arī Kultūras fonda domē.

1926.gada decembrī demisionēja Artura Alberinga vadītais Ministru kabinets, un tā vietā nāca Marģera Skujenieka valdība, kura iegājusi vēsturē ar apzīmējumu "kreisā valdība", jo tās sastāvā bija četri sociāldemokrāti: izglītības ministrs — Jānis Rainis, ārlietu ministrs — Fēliks Cielēns, finansu ministrs — Voldemārs Batjānis un tautas labklājības ministrs Ansis Rudevics. Pēc sociāldemokrātiem absolūti nesimpatizējošā, drīzāk gan otrādi, trimdas vēsturnieka un tiesībnieka Ādolfa Šildes vērtējuma, Rainis izglītības ministra amatā "sevi labi attaisnoja, lai gan sava ideālisma dēļ saņēma labā spārna kritiku, sevišķi mazākuma tautību skolu lietā ("Latvijas vēsture 1914 – 1940" — Stokholma, 1976. — 408.lpp.)".

Raini, stājoties ministra postenī, apsveica daudzas skolas, Nacionālā teātra aktieri, dažādas sabiedriskas organizācijas un vienkārši viņa cienītāji. "Progresīvā sabiedrībā", rakstīja avīze "Sociāldemokrāts", "valda neliekuļots prieks un gandarījums par to, ka izglītības resora priekšgalā stājies lielākais latvju rakstnieks un kultūras darbinieks." Apsveikumi tika saņemti pat no ārzemēm — Beļģijas, Polijas, Čehoslovākijas un citām valstīm.

IM skolu virsvaldes direktors Reinis Liepiņš pēc Raiņa aiziešanas viņsaulē rakstīja: "Neviens cits Latvijas izglītības ministrs skolu dzīves, mākslu un vispārīgi kultūras jautājumus neuztvēra tik dzīvi, neizprata tik dziļi un nepārredzēja un neparedzēja tik plaši kā Rainis. Rainis ar lielu garīga cilvēka skatu aptvēra visus mūsu izglītības jautājumus un skaidri saskatīja izglītības sakarus ar mūsu moderno dzīvi ("Mūsu Nākotne". — 1920. — 20.sept. — 506. – 507.lpp.)." Liepiņš atcerējās, ka jaunieceltais ministrs paziņojis, ka ministrijā valdīs demokrātisks gars un visi jautājumi, kas atrodas resora pārziņā, tiks risināti tā, lai "veicinātu faktiskās demokrātijas iestāšanos Latvijā." Arī Rainis pats pēc pāris mēnešiem paziņoja: "Nācies izdarīt arī dažas pārmaiņas Izglītības ministrijas darbinieku sastāvā, lai dotu iespēju izpausties vairāk demokrātiskajam garam ("Sociāldemokrāts" — 1927. — 3.apr.)."

Literatūrzinātniece B.Gudriķe norāda, ka Rainis, kļūstot par ministru izvirzījis viņa vadītajam resoram divus uzdevumus, kuriem pakārtojami citi, sekundāri uzdevumi:

"Pirmkārt, jāpanāk izglītības pieejamība visplašākajām iedzīvotāju aprindām un it īpaši darbaļaužu masām.

Otrkārt, jāaudzina mūsu skolās brīvas, patstāvīgas personības, intelektuāli attīstīti un aktīvi cilvēki ar augstu pilsoniskās atbildības sajūtu pret sabiedrību (Rainim 125. — R., 1990. — 308.lpp.)."

1927.gada 20.septembrī Rainis parakstīja rīkojumu par skolu reformu. Tajā bija teikts:

"Rīkojums Skolu virsvaldes direktoram. Nodibinoties Latvijas valstij, līdz ar patstāvību esam saņēmuši arī veselu rindu pienākumu pret mūsu tautas jauno paaudzi. Viens no šādiem pienākumiem ir mūsu jaunās valsts dzīvei un pedagoģiskām prasībām piemērotas skolas noorganizēšana. Skolu tīkla un iekārtas noorganizēšana vēl nav galīgi nobeigta. Galvenās grūtības ir tomēr pārvarētas, un tāpēc ir laiks vairāk piegriezt vērības skolas iekšējās dzīves izveidošanai.

Līdz ar jauno demokrātiskās valsts satversmes formu mūsu priekšā nostājas jauno pilsoņu ideāli, diametrāli pretēji monarhistiskās cara valsts prasībām. Vecā skola audzināja valdniekam paklausīgus pavalstniekus. Mūsu skolas uzdevums ir uzaudzināt pilnvērtīgus pilsoņus — demokrātiskās republikas suverēnās varas nesējus. Šis ideāls prasa — pirmkārt: lai ikviens pilsonis spētu valdīt pār sevi pats; otrkārt — lai viņš justos atbildīgs ne tikvien par saviem darbiem, bet arī par savas sabiedrības grupas un visas valsts darbību, un, treškārt — lai viņš būtu aktīvs, savstarpējas izpalīdzības un solidaritātes jūtu vadīts sabiedrības loceklis.

Arī personīgā dzīve uzstāda noteiktas prasības, kuras jāņem vērā, ja mēs gribam, lai jaunā paaudze būtu dzīves spējīga un uzglabātu mūsu tautas nesalaužamo līdumnieka sparu. Šajos nolūkos nepieciešams pārstrādāt līdzšinējās skolu programmas, liekot skolas darba pamatos augstāk minētās prasības, bērna personību un praktiskās dzīves vajadzības.

Bez tam vienotās skolas izveidošanas darbā noteiktāk jāizceļ katras skolu pakāpes pašvērtība; joprojām pie programmu pārstrādāšanas jānovērš skolēnu pārpūlēšana, kas panākams, samazinot mācāmās vielas teorētisko daļu un piegriežot mācīšanā un audzināšanā skolēnu pašdarbībai lielāku vērību.

Apzinoties, ka jaunās skolas satura izveidošana piekrīt pašiem skolas darbiniekiem, aicinu tos vienotiem spēkiem ķerties pie augšminēto uzdevumu izvešanas dzīvē, lai cienīgi izmantotu tās iespējamības, kuras mums devuši cīnītāji par mūsu tautas patstāvību.

Šāda kopēja darba ievadīšanai, saskaņošanai un veikšanai nodibināju Latvijas skolas reformas komisiju. Komisijas sastāvu lūdzu man stādīt priekšā apstiprināšanai un par komisijas darbu gaitu man ziņot. — 20.septembrī 1927.g.

Izglītības ministrs Rainis."

Tajā pašā dienā viņš parakstīja rīkojumu par skolu reformas komisijas iecelšanu. Komisiju vadīja jau minētais R.Liepiņš. Speciālu jautājumu noskaidrošanai komisijai bija tiesības pieaicināt atsevišķus lietpratējus. Kad Rainim vēlāk pārmeta neobjektivitāti, jo komisijā viņš neesot pieaicinājis citu virzienu un metožu pārstāvjus, viņš Saeimas IX sesijas 7. sēdē 1928.gada 16.maijā teica: "Reformas komisijas nolūks bija reformēt skolu zināmā virzienā, demokrātiskā virzienā; pretdemokrātisku virzienu priekšstāvji lietu nebūtu veicinājuši, bet kavējuši. Tāds bija mans motīvs, kāpēc es biju vienpusīgs — es biju vienpusīgs kā demokrāts, un man liekas, ka šai vienpusībai mūsu valstī jāpaliek. Mums jābūt vienpusīgi demokrātiskiem, bet ne fašistiem vai reakcionāriem." Rainis arī paskaidroja, ka komisijai vajadzēja "izpētīt mūsu skolu apstākļus un spert attiecīgus soļus, lai novērstu dažādus trūkumus un nebūšanas skolās un panāktu, lai mūsu skola būtu īsta demokrātiska skola."

Sabiedrība plaši apsprieda skolu reformu. Latvijas Skolotāju savienības valde 1927.gada 30. un 31.oktobrī sasauca sēdi, kurā aplūkoja nepieciešamos pārkārtojumus skolu darbā un kurā varēja piedalīties visi interesenti. "Jaunākās Ziņas" informēja, ka "skolotāji ieradušies ļoti kuplā skaitā". Sēdes dalībniekus sveica Rainis. Komisijas loceklis talantīgais pedagogs J.Greste paskaidroja: "Reformu komisija neizdomās neko jaunu, bet kopos tās domas, kuras izdomājuši zinātnieki un kas glabājas grāmatu plauktos." Sanāksme pieņēma rezolūciju, ka reforma ir nepieciešama.

Kaut arī 13 mēnešos un 6 dienās, cik ilgi strādāja Skujenieka kabinets un Rainis kā tās loceklis, skolu reformu, protams, nevarēja pabeigt, tā noritēja sekmīgi. Uzsverot skolotāju prioritāro lomu izglītības procesā, Rainis nemitīgi atgādināja, ka nedrīkst atstāt novārtā pedagogu zināšanas, ka tās ir jābagātina un jāpaaugstina viņu profesionalitāte. Šādā nolūkā 1927.gada februārī IM ieviesa pamatskolās (vēlāk arī vidusskolās) obligāto hospitēšanu, lai, kā paskaidroja ministrs, sekmētu skolotāju pašdarbošanos, izkoptu pedagoģisko domu, veicinātu uzskatu apmaiņu par audzināšanas metodēm. Viņš norādīja, ka hospitēšana "ierosina skolotājus uz darbību, ierosina uz labāku sava darba izveidošanu, grāmatu lasīšanu, metožu meklēšanu, rosīgāku darbību (..). Hospitēšanas sekmes ir labvēlīgas, atsauksmes no skolotājiem ir labas."

Līdztekus hospitēšanai notika vidusskolu skolotāju cenzēšana. Rainis vēlāk rakstīja: "Stājoties 1926.g. beigās resoru priekšgalā, atradu, ka nepieciešami uzlabot skolotāju sastāvu. Tāpēc izgāju uz to, lai sagatavotu pēc iespējas vairāk jaunus skolotājus ar augstskolas izglītību, kā arī pārcenzētu vecos un izlasītu no viņiem spējīgākos izglītības darbam." Cenzēšanas rezultāti tomēr nebija iepriecinoši. Ministram nācās atzīt: "Daudzu skolotāju zināšanas pavājas. Ministrija būs spiesta tiem atņemt vidusskolas skolotāju tiesības." Ne pārāk bieži, bet tā arī notika.

1927.gada rudenī ar Raiņa tiešu atbalstu Rīgā tika atvērta strādnieku jaunatnes vakara vidusskola. Rainim pienākas pateicība par ģimnāzijai piešķirtajiem Kultūras fonda un valdības pabalstiem, kā arī par Kultūras fonda dāvāto K.Barona Latvju Dainu komplektu.

Attīstoties tirdzniecībai Latvijā, īpaši ar ārvalstīm, radās nepieciešamība paplašināt tirdzniecības darbinieku sagatavošanu. Tādā nolūkā Rainis parakstīja rīkojumu, ar kuru trīs komercnodaļas vidusskolās tika pārveidotas par Rīgas, Jēkabpils un Tukuma komercskolām.

1927.gada pavasarī IM atcēla visus pārcelšanas eksāmenus, atstājot tikai gala pārbaudījumus, un arī tie, lai nepārpūlētu skolēnus, tika samazināti no 17 uz 6–7. Rainis uzskatīja, ka daudzo eksāmenu nolūks ir "radīt plaisu starp tiem, kas spēj sevišķi sagatavoties, un tiem, kas to nespēj. Laiks, ko skolnieks pavada skolā, tagad paliek tas pats, bet ekonomiskāki izmantots. Skolotāji par visu mācības laiku nosaka skolnieku spējas, un eksāmeni arī atkrīt."

Raini īpaši interesēja skolēnu zināšanas dzimtajā valodā. Sekojot pārbaudījumu gaitai latviešu vidusskolās, viņš satraukts konstatēja, ka "vietām pat latviešu valodā skolēnu sekmes diezgan vājas".

Vienlaikus viņš jau 1.Saeimā atkārtoti iestājās par Latvijā dzīvojošo minoritāšu kultūras tiesību nodrošināšanu, prasīja, lai valsts veicinātu ikvienas mazākumtautības nacionālās kultūras pasākumus, piešķirtu tiem budžeta asignējumus, nodrošinātu iespējas mācīties skolās savā valodā. Tikko stājies ministra amatā, Rainis, izsakoties par izglītības resora uzdevumiem, atgādināja: "Minoritātu jautājumā mums jābūt demokrātiem. Minoritātēm vispirms jājūtas kā demokrātiskas valsts pilsoņiem un tikai tad kā minoritātēm."

Rainis enerģiski atbalstīja mazākumtautību skolu tīkla veidošanu. Tā kā Latvijā baltkrievu skaits bija niecīgs un laba daļa to pašu bija pārtautoti latvieši vai lietuvieši, viņa pretinieki ļauni melsa, ka Rainis esot "baltkrievu tautu Latvijā" pats izdomājis. Bet Rainis jau 1.Saeimas 1924.gada 14.maija sēdē izklāstīja savu viedokli, sacīdams: "Baltkrievi, kā viņi paši saka, atraduši pie mums to vienīgo vietu, kur viņi var izkopt savu kultūru netraucēti. Tādas vietas viņiem nav ne Krievijā, ne Polijā, un viņi ir laimīgi, ka ir viens kulturāls stūrītis, kur viņi var darboties tādā laukā, kādā mēs darbojāmies tautiskās atmodas laikmetā pirms 40–50 gadiem."

Rainis tajā pašā laikā prasīja mazākumtautību konsolidāciju, solidaritāti ar latviešu tautu, ar Latvijas valsti, IM minoritāšu izglītības pārvaldēm norādīdams: "Latvijas Republikas likumi nodrošina visām tautām izglītību ģimenes valodā, visām tautām vienādi pieejamu un pēc apstākļiem iespējamu izglītību visās skolu pakāpēs un visām, savu īpatnēju skolu iekārtu un pārvaldi. Tāda iekārta garantē ikvienai tautībai viņas kulturālo attīstību, bet viņa prasa arī pienākumus: visu tautību kopdarbību par labu valsts vienībai un stiprumam."

Šajā jomā ne viss bija kārtībā. Saņēmis revīzijas datus par minoritāšu vidusskolu stāvokli Daugavpilī, Rainis bija spiests teikt "Jaunāko Ziņu" 1927.gada 12.aprīļa numura lasītājiem:

"Valsts baltkrievu, valsts poļu un pilsētas žīdu vidusskolās latviešu valodas un Latvijas ģeogrāfijas un vēstures mācības atrastas apmierinošā stāvoklī. Bet valsts krievu vidusskolā latviešu valodā un Latvijas vēsturē un ģeogrāfijā uzrādītas neapmierinošas zināšanas. Izglītības ministrija spers soļus, lai nebūšanas steidzami novērstu."

Kopš pirmajām ministrības dienām Raiņa rūpju aplokā bija mazturīgo ļaužu bērnu nodrošināšana ar izglītību. Tālab viens no pirmajiem IM pasākumiem viņa laikā bija projekta izstrādāšana par pabalstu un stipendiju piešķiršanu trūcīgajiem skolēniem. 1927.gada aprīlī ministrs teica: "Katrā pamatskolā [ministrija] grib nodibināt stipendijas kādiem 2 skolniekiem, lai tiem dotu iespēju tālāk izglītoties. Līdzekļi neļauj to plaši izvērst, bet to grib izvest kā principu, lai trūcīgiem apdāvinātiem skolniekiem dotu tālāku izglītību." Sākot 1927./28. mācību gadu, Rainis apstiprināja 153 380 latu lielu pabalstu trūcīgajiem skolēniem grāmatu, mācību līdzekļu, apavu un apģērbu iegādei.

Ministra uzmanības lokā vispirms bija skolu darbs, taču savu iespēju robežās viņš pievērsās arī augstākās izglītības problēmām. Raini ievēlēja par LU goda biedru, kas viņam piešķīra tiesības piedalīties ar balsstiesībām augstskolas padomes sēdēs. Šīs tiesības viņš arī izmantoja. Taču, tā kā Rainim nebija zinātniska grāda, viņam, lai gan teicamam latviešu literatūras pazinējam, nepiešķīra ierosināto docentūru filoloģijas un filozofijas fakultātē.

Saeima 1927.gadā pieņēma likumu par Herdera institūtu Rīgā, kuru Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 31.maijā. Tā sākumpantos bija sacīts:

"1. Herdera sabiedrības dibinātais Herdera institūts Rīgā "Institutum Herderianum Rigense" ir privāta vācu augstskola vācu valodā. Institūtu uztur no privātiem līdzekļiem, un tas bauda tikai šinī likumā paredzētās tiesības.

2. Herdera institūta uzdevums ir veicināt un izplatīt zinātni Latvijas vācu tautības piederīgo starpā, gatavojot šīs tautības kulturālai darbībai vajadzīgos darbiniekus.

3. Herdera institūts aptver šādas nodaļas: 1) teoloģijas, 2) tiesību un valsts zinātņu, 3) humanitāro un 4) matemātikas un dabas zinātņu."

Likums noteica, ka institūts padots IM ar vācu izglītības pārvaldes priekšnieka starpniecību. Mācībspēkus ievēlē no personām, kuras ieguvušas vajadzīgos grādus LU vai ārzemēs. Viņus apstiprina amatā izglītības ministrs. Savukārt Ministru kabinets apstiprina institūta rektoru un prorektoru, kurus ievēlē augstskolas mācībspēki. Par studentiem institūtā var uzņemt personas, kuras ieguvušas gatavības apliecību kādā Latvijas vidusskolā (ģimnāzijā) ar vācu mācību valodu, un arī līdzīgu mācību iestāžu absolventus, ja viņi pietiekoši pārvalda vācu valodu. Taču diezin vai šā institūta studentus varēja apmierināt likuma pēdējais teikums, kurā bija rezolūti teikts: "Herdera institūta izdotās apliecības nedod tās tiesības, kuras bauda Latvijas universitāti beigušie". 1927.gada 13.septembrī Ministru prezidents Skujenieks un Rainis apstiprināja institūta statūtus.

Rainis daudz darīja, lai padarītu izglītību pieejamu arī pieaugušajiem iedzīvotājiem. 1927.gada 8.martā viņš un Skujenieks parakstīja ministru kabineta noteikumus par valsts pabalstiem ārpusskolas izglītības vajadzībām. Tajos bija nosacīts, ka pabalstus izsniedz būvniecībai un kapitāliem remontiem, lekciju un kursu sarīkošanai, populārzinātnisku grāmatu un rakstu izdošanai un iegādāšanai, instruktoru algošanai utt. Pabalstus nedrīkstēja izlietot pārvaldes izdevumiem.

Ar Raiņa atbalstu 1927.gadā tika nodibināta Rīgas Tautas konservatorija, kurā par pedagogiem strādāja tādi pazīstami mūzikas darbinieki kā M.Vīgante-Grīnberga, L.Garūta, J.Graubiņš, A.Žilinskis u.c. Konservatoriju tā paša gada 15.oktobrī atklājot, ministrs teica: "Tautas konservatorijas darbinieku uzdevums ir gādāt, lai muzikālā izglītība būtu pieietama visiem, kas vien to mīlē (..). Nav jāprasa no mūzikas materiālās labklājības — mūzikai jākalpo cilvēka garīgās inteliģences un jūtu izkopšanai. Novēlu spožu gaitu un darba prieku."

1928.gada 10.janvārī Skujenieks un Rainis parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par Nacionālo operu. Šā mākslas tempļa uzdevumi bija:

"a) sarīkot galvas pilsētā kārtējās operas izrādes, koncertus, operetes, baletus un tamlīdzīgus uzvedumus, b) rūpēties par mūzikas un operas mākslinieciskā līmeņa pacelšanu. Operai ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu sarīkot uzvedumus provincē, atvērt studijas, operas un baleta klases, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt uz ārzemēm apdāvinātus spēkus papildināšanās nolūkā, izsolīt godalgas par labākajām latvju operām un citiem oriģināldarbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus."

Noteikumi paredzēja, ka Opera atrodas IM pārziņā. Tās direktoru ieceļ Ministru kabinets uz izglītības ministra priekšlikumu. Direktora palīgu — inspektoru ieceļ izglītības resora vadītājs.

Ne mazāk svarīgs dokuments bija 81.panta kārtībā izdotie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi, kuri tika parakstīti 1927.gada 27.aprīlī. Tie nosacīja, ka pie Pieminekļu valdes pastāv Latviešu folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu dzīves pieminekļu — tautas dzejas un citu tradīciju krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, kārtojot, uzglabājot un publicējot latviešu tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus utt. Šī mērķa sasniegšanai krātuve:

— organizē sistemātisku, plānveidīgu materiālu vākšanu, lai papildinātu līdzšinējos latviešu tautas dzejas un citu tradīciju krājumus;

— vāc manuskriptos atrodamos materiālus un dara tos pieejamus pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas;

— iegūst savā rīcībā arī jau iespiesto folkloras materiālu oriģinālmanuskriptus;

— vāc visu uzrakstīto, kam vien kāds sakars ar latviešu folkloru; manuskriptus, grāmatas, to kopijas, kā arī attiecīgus zīmējumus, fotogrāfijas, fonogrāfiskas plates;

— publicē savāktos materiālus.

Šo nozīmīgo kultūras iestādi pārzina un tās darbību vada trīs cilvēku liela speciālistu kolēģija. Tās locekļus iesaka Pieminekļu valdē saziņā ar LU filoloģijas un filozofijas fakultāti, bet ieceļ izglītības ministrs.

Ar Raiņa vārdu bija saistītas daudzas kultūras aktivitātes — Brīvdabas muzeja nodibināšana un Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanas sākums, beļģu mākslas izstāde Rīgā un latviešu mākslas izstāde Stokholmā. Un vēl, un vēl...

Rainis pēdējā runā Saeimā 1928.gada 16.maijā, kurā viņš atgriezās pie darba IM galvgalī, kritizēja savu pēcteci prof. Tenteli par vairāku kvalificētu resora ierēdņu atbrīvošanu no darba, cita starpā sacīdams: "Pie mums ministru maiņas notiek caurmērā pēc 7–8 mēnešiem. Vai tad arī būtu jāmaina visa ierēdņu masa? (..) Mēs esam maza tautiņa, tāds līdzeklis nav piemērots mūsu mazai demokrātiskai valstij. Mums vajadzīga zināma neitralitāte." Oponējot kādam deputātam, ka esot vajadzīga jauna virziena skola, nacionāla, praktiska un reliģiska, Rainis, tagad jau tikai dzejnieks, bet neticīgs cilvēks, neiebilstot pret diviem pirmajiem postulātiem, atzīmēja, ka reliģija taču nodarbojās ne ar šīs zemes lietām, ka, ja to grib padarīt par "praktisku zinātni, par praktisku mācību, tad tas ir nonsenss." Runātājs arī nemitējās atkārtot: "Mēs prasām vienotu skolu."

Pagāja mazliet vairāk nekā gads, kad Raini no Saeimas nama izvadīja uz pēdējo dusu...

Augusta Tenteļa

(1876 – 1942) laiks

(23.01.1928. – 01.12.1928.;

11.07.1935. – 21.08.1938.)

Divas reizes ministra godā

Vidzemnieks. Dzīves ceļš sācies Vidrižu pagasta Kalnennēs zemnieka ģimenē. Vietējā pamatskola un Lēdurgas draudzes skola ir pirmās zinību devējas. Augstākās izglītības tieksme liek doties 1894.gadā uz Rīgas skolotāju semināru, lai iegūtu sev un dotu citiem gara gaismu. Pēc semināra beigšanas skolotājs Limbažos, kur iepazīstas ar latvju himnas autoru Baumaņu Kārli, un kādu gadu abi strādā cītīgi kopā, kārtojot materiālus sirmā komponista memuāriem. Seko skolotāja darbs Pēterpilī, vienlaikus sagatavojoties ģimnāzijas arbitūrijai. 1906.gadā šis mērķis ir sasniegts, un līdz ar to paveras vārti izglītības turpināšanai universitātē. Sākumā ir interese par filozofiju, taču par savu studiju priekšmetu izvēlas vēsturi, specializēdamies viduslaiku vēsturē. 1910.gadā beidz Pēterpils universitāti ar pirmās šķiras diplomu, un līdz ar to sākas nākošā pakāpe — sagatavošanās zinātniskam darbam, kas ilgst līdz 1916.gadam. Tajā pašā laikā arī pedagogs vairākās skolās: sv.Pētera baznīcas skolā (1910–1918) filoloģijas institūta ģimnāzijā (1911–1918), sākot ar 1913.gadu, latīņu valodas lektors Leshafta augstākajos sieviešu kursos. 1913.gadā nokārto maģistra pārbaudījumus. Vasaras brīvlaikos papildina zināšanas ārzemēs. 1916.gadā ievēlēts par privātdocentu Pēterpils universitātē, kur pasniedz hronoloģiju un citas vēstures palīgzinātnes. Lasa lekcijas par vēsturi Leshafta kursos.

1920.gadā Tentelis atgriežas dzimtenē, un sākas viņa dzīves spožākais posms. Tajā pašā gadā viņu ievēlē par docentu Latvijas augstskolas filoloģijas un filozofijas fakultātē, gadu vēlāk — par profesoru. Tentelis lasa lekcijas par Romas un viduslaiku vēsturi un vēstures metodoloģiju. LU prorektors (1924–1925), rektors (1925–1927), filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (1927–1928).

Savu karjeru ministra postenī Tentelis sāka ar Raiņa ieviestā stundu hospitēšanas principa atcelšanu, izdodot 1928.gada 9.februārī šādu rīkojumu: "Hospitēšana turpmāk skolotājiem neobligatoriska, bet, ja viņa notiek uz pašu skolotāju iniciatīvu, tad tā ļoti ieteicama."

Viens no pirmajiem patīkamākajiem jaunā ministra pienākumiem bija kā pirms diviem gadiem nodibinātās Kr.Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājam 1928.gada 8.martā parakstīt lēmumu par Dainu tēva tā gada prēmiju piešķiršanu. Atzinību kā vārdos, tā naudas izteiksmē saņēma astoņi zinātnieki: prof.J.Plāķis par grāmatu "Kursenieku valoda" Ls 1000, prof.J.Bergs par grāmatu "Saimniekošanas mācība" — Ls 750, doc.L.Bērziņš par rakstiem "Latviešu tautas dzejas nozares" un "Latviešu tautas dzeja Stendera un Herdera laikmetā" — Ls 750 u.c.

Patīkami bija arī publicēt "Izglītības Ministrijas Mēnešraksta" 1928.gada novembra burtnīcā neatkarīgās Latvijas pirmajai lielajai jubilejai veltītu rakstu "Desmit gadu izglītības darbā". Tentelis tajā vispirms pasvītroja, ka 1918.gada 18.novembrī latvieši no citu tautu politikas objekta bija kļuvuši par politikas subjektu. Jaunās valsts dibinātāji arī labi saprata, ka neatkarīgas, brīvas valsts un patstāvīgas politikas attīstībā ļoti liela loma ir izglītībai un audzināšanai. Tālab arī tika nodibināta atsevišķa Izglītības ministrija. Publikācijas autors atzīmēja, ka vecajām valstīm bija nacionālā skola, nacionāli sagatavoti skolotāji, mācību grāmatas pašu valodā, pašu izglītības sistēma un tradīcijas. Latviešiem visa tā nebija, bet visu to vajadzēja radīt. Tas arī tiek darīts, turklāt sekmīgi un turklāt arī minoritāšu izglītības laukā.

Tentelis arī svētku reizē nekautrējas runāt par nepadarīto, un tāpēc viņš rakstīja: "Vēl skolotāji žēlojas par savu stāvokli. Saka, ka pamatskola vēl pienācīgi nesagatavo vidusskolai, vidussskola vēl nedod labi sagatavotus audzēkņus augstskolām, vēl mums trūkst pirmskolas, vēl nav izveidotas un ievestas papildskolas, vēl nav pietiekošs zemāko arodniecības skolu tīkls. Pārmet, ka vēl nav pietiekoši labi sagatavoti savam atbildīgajam darbam skolotāji u.t.t." Ministrs nenoliedza šīs vājās puses Latvijas izglītības druvā, bet viņš bija pārliecināts, ka "vienreiz mēs šos trūkumus novērsīsim (..), ka netālā nākotnē novērsīsim."

Pēc darba ministrijā 1929.gadā Tenteli ievēlēja otro reizi par LU rektoru. Tad atkal filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (1931– 1933–1935). Pēc tam no jauna izglītības ministrs, Ulmaņa biogrāfs, ievērojamais trimdas vēsturnieks prof.Edgars Dunsdorfs tā raksta par Tenteļa atgriešanos valdībā: "Tas, ka Ulmanis uzaicināja Tenteli par izglītības ministru, nekādā ziņā nebija nejaušība. Tentelis bija ne vien Zemnieku savienības biedrs, bet arī organizācijas "Fraternitas Rusticana" goda filistrs. Vēl svarīgāks par to bija fakts, ka tad, kad Tentelis bija Latvijas Universitātes rektors, pēc viņa ierosinājuma Ulmani 1929.gadā ievēlēja par Latvijas Universitātes goda biedru. Tas notika laikā, kad likās, ka Ulmaņa politiskā zvaigzne norietēs un ievēlēšana par goda biedru Latvijas augstākajā zinātnes iestādē viņam bija kā rasas valgums izkaltušam stādam. Ulmanis to nebija aizmirsis ("Kārļa Ulmaņa dzīve" — R., 1992. — 271.lpp.)."

Tenteļa otrās ministrēšanas laikā pirmais izglītībai veltītais normatīvais akts bija 1935.gada 24.septembrī pieņemtais skolotāju institūtu likums, kuru parakstīja Ulmanis un izglītības ministrs. Tajā bija teikts, ka skolotāja institūti ir "speciālas paidagoģiskas mācības iestādes, kuru mērķis sagatavot skolotājus, pamatskolām, pirmskolām, papildu skolām, bērnudārziem un dažādiem kursiem, kā arī audzinātājas bērnu patversmēm." Tos atver ar Izglītības ministrijas rīkojumu saskaņā ar atļauto kredītu un uztur valsts.

Skolas padomes pienākumus pilda pedagoģiskā konference, kura sastāv no institūta direktora un inspektora, visiem skolotājiem, kuriem ir vairāk nekā 6 stundas nedēļā, un institūta ārsta. Konference:

apspriež audzināšanas un mācīšanas jautājumus un atsevišķu darbinieku pienākumus audzināšanā un mācīšanā;

uzņem skolēnus, apspriež un novērtē skolēnu darbus un uzvešanos, lemj par viņu pārcelšanu uz nākošo klasi un par liecību izsniegšanu viņiem, kā arī izslēdz parastiem pedagoģiskiem līdzekļiem nelabojamus skolēnus;

piešķir skolēniem stipendijas un balvas, ja par to piešķiršanu nepastāv īpaši noteikumi, un izlemj jautājumus par skolēnu atsvabināšanu no skolas naudas pēc Izglītības ministrijas dotiem norādījumiem;

apspriež un izlemj citus skolas dzīves jautājumus, kas paredzēti Izglītības ministrijas instrukcijās un rīkojumos.

Autoritārā režīma laikā sāka samazināties LU studentu skaits. 1933./34.mācību gadā tika imatrikulēti 8587 studenti, 1934./35.gadā — 8017, 1935./36.gadā — 7181, 1936./37.gadā — 6778, 1937./38.gadā — 6780. Studijas cita starpā kavēja arī mācību grāmatu trūkums. Lai novērstu šādu stāvokli, ministru kabinets 1937.gada 16.decembrī pieņēma likumu par Latvijas universitātes mācību grāmatu apgādniecību. Līdzekļiem grāmatu izdošanai vajadzēja ienākt no valsts budžeta, Kultūras fonda, universitātes speciālajiem līdzekļiem, ziedojumiem un no pārdotām mācību grāmatām. Instrukcija likuma piemērošanai bija jāizstrādā LU padomei un jāapstiprina izglītības ministram.

Universitāte bija ne tikai pedagoģiska, bet arī zinātniska iestāde. Tāpēc valdība 1935.gada 12.septembrī akceptēja likumu par Latvijas universitātes zinātniskās pētniecības fondu. Bija noteikts, ka līdzekļi fondam ienāk no valsts budžeta, LU speciāliem līdzekļiem, Kultūras fonda un no privātiem dāvinājumiem. Nauda bija izmantojama dažādu pētniecības līdzekļu (aparātu) iegādāšanai, arhīva pētīšanai, ekspedīciju sarīkošanai u.tml.

Autoritārās iekārtas gados sākās pilnīgi jauns kurss Latvijas vēstures pētīšanā, kad šai problēmai īpašu uzmanību veltīja Ulmanis. Viņš deklarēja: "Mums jāpētī mūsu vēsture. Mums ar to jāiepazīstas un mums pašiem (acīmredzot, nevis vācbaltiešiem. — R.T.) jāraksta mūsu pašu vēsture. Viņš deva norādījumu latviešu vēsturniekiem rakstīt vēsturi patiesības un nacionālisma garā. To pašu pieeju Ulmanis ieteica vēstures skolotājiem, mācot Latvijas vēsturi skolās. Taču netrūka arī amizantu priekšlikumu. Tā, piemēram, Ministru kabinets 1936.gada 19.maijā nolēma uzdot dzejniekam Edvartam Virzam izpētīt un aprakstīt Zemgales senos valdniekus, maksājot viņam par to prāvus gadskārtējus honorārus.

No otras puses, valdība 1936.gada 14.janvārī pieņēma visnotaļ konceptuālu likumu par Latvijas vēstures institūtu (LVI). Lūk, tā pilnīgs teksts.

"1. Latvijas vēstures institūts ir patstāvīga valsts augstākā zinātnes iestāde ar sēdekli Rīgā. Institūts pakļauts tieši izglītības ministram.

2. Institūta uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.

3. Institūta darbība aptver: 1) latviešu senvēsturi, 2) latviešu vecāko vēsturi, 3) latviešu jaunāko vēsturi un 4) vispārīgo vēsturi.

4. Institūtam ir juridiskas personas tiesības.

5. Institūta sastāvu, iekārtu, darbību un tiesības noteic Ministru kabineta izdoti statūti.

6. Līdzekļus institūtam valsts atvēl budžeta kārtībā; institūtam ir tiesība dibināt un pārzināt arī speciālus fondus, kas izlietojami saskaņā ar institūta statūtiem.

7. Institūta attiecīgā budžeta gadā vēl neizlietotie līdzekļi, izņemot budžeta kārtībā atvēlēto summu pārpalikumus, ieskaitāmi institūta speciālos fondos.

8. Nodibinoties Latvijas zinātņu akadēmijai, vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa.

Šis likums stājas spēkā izsludināšanas dienā.

Ministru prezidents K.Ulmanis.

Izglītības ministrs A.Tentelis"

Sevišķu vērību gribas pievērst šā dokumenta 8.punktam, kas iezīmēja ceļu uz augstākās zinātniskās iestādes izveidošanu Latvijā, ceļu, kas rezultatīvi beidzās gan tikai pēc desmit gadiem.

Jau pēc nedēļas Ulmanis un Tentelis akceptēja Vēstures institūta statūtus, kuros bija sīki izklāstīti institūta uzdevumi un darbības lauks, apskatīts darbinieku sastāvs, tiesības un pienākumi, pārvaldības un darbības orgāni. Šajā dokumentā bija noteikts, ka LVI veic savus uzdevumus, vācot, aprakstot un izdodot Latvijas vēstures avotus un organizējot un vadot Latvijas un vispārīgās vēstures pētniecību. Tas iegūst Latvijas vēstures avotus un materiālus kā savā valstī tā ārzemju krātuvēs, veicina arhīvu un arhivāliju sakārtošanu, izstrādā monogrāfiskus pētījumus, nodibina vēstures rakstu apgādu, izdod vēstures žurnālu, izstrādā vēstures terminoloģiju latviešu valodā, rīko zinātniskus kongresus, ekspedīcijas, izstādes un lekcijas. LVI darbs norit četrās nodaļās, katrā no kurām strādā pieci kārtēji biedri tekošiem darbiem, pieci biedri korespondenti sevišķu uzdevumu veikšanai un ne vairāk kā 20 biedri līdzstrādnieki. Institūtu vada direktors un četri vicedirektori — nodaļu vadītāji. Tehnisko darbu vada ģenerālsekretārs. Visus atbildīgos darbiniekus, saimniecības lietu vadītāju ieskaitot, izrauga izglītības ministrs un uz trim gadiem apstiprina Ministru kabinets.

Par LVI dirktoru iecēla prof. A.Tenteli, par vicedirektoru — prof.Franci Balodi, bet, ar 1939.gadu — par otro vicedirektoru prof.Arvedu Švābi. 1936.gada 26.novembrī, godinot Tenteli viņa dzimšanas dienā, ar Ministru kabineta lēmumu nodibināja vēstures pētīšanas fondu ar nosaukumu "Profesora Augusta Tenteļa fonds". Tam uzsākot darbu, valsts kase iemaksāja fondā 10 tūkstošus latu, bet kopā ar ziedojumiem šī summa mēneša laikā izauga līdz 31,5 tūkstošiem latu. 1939.gadā fonda rīcībā bija jau 77 tūkstoši latu.

Tūlīt pēc LVI nodibināšanas tas sāka vākt, aprakstīt un izdot Latvijas vēstures avotus. Tas veicināja Latvijas arhīvu un arhivāliju sakārtošanu, kā arī ieguva savā īpašumā vēstures avotus un materiālus. Bez dažādiem vēsturiskiem dokumentiem vāca arī privātpersonu dienasgrāmatas, piezīmes, atmiņas, vēstules, fotogrāfijas utt. LVI publiskajās sēdēs apsprieda padarīto dažādās vēstures nozarēs. Jau pirmajā šādā sēdē 1936.gada 11.maijā F.Balodis varēja informēt, ka pēdējā gadu desmitā (līdz 1936.gadam) apzināti vairāk nekā 350 pilskalni. Institūta rīkotajos priekšlasījumos apskatīja jaunākos pētījumus. LVI izdeva savu žurnālu un kopā ar Pieminekļa valdi organizēja arheoloģiskus izrakumus.

Ar Izglītības ministriju (IM) bija cieši saistīts kultūras un mākslas iestāžu darbs, kuru pēc 15.maija apvērsuma uzmanīgi pārraudzīja valdības instances. Vairākus teātrus slēdza vai apvienoja. Aizliedza izrādīt ne tikai Ērika Ādamsona lugu "Mālu Ansis", bet arī Šillera "Vilhelmu Tellu" un Šekspīra "Jūliju Cēzaru", saskatot šajos darbos režīmam nevēlamas tendences.

Latvijas Nacionālā teātra novecojušo 1922.gada statūtu vietā 1937.gada 1.oktobrī Ministru kabinets apstiprināja likumu par Latvijas Nacionālo teātri. Šīs populārās mākslas iestādes uzdevumi bija:

"1) sarīkot Latvijas galvas pilsētā kārtējas teātra izrādes un sarīkot viesu izrādes citās Latvijas pilsētās vai lauku centros, kā arī sūtīt atsevišķus spēkus viesoties vai režijas vadīt;

2) rūpēties par skatuves un dramatiskās mākslas pacelšanu, kādam nolūkam Nacionālam teātrim ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu atvērt skatuves mākslas skolas un kursus, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt savus darbiniekus uz ārzemēm skatuves mākslas studiju nolūkā, izsolīt godalgas par labākiem latviešu dramatiskiem darbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus."

Teātris atrodas IM pārziņā, bija teikts statūtos. To vada direktors, kuru uz izglītības ministra priekšlikumu ieceļ valdība uz trim gadiem. Direktora palīgs ir teātra inspektors. Viņu un galveno grāmatvedi ieceļ izglītības ministrs.

Tikai divi ministri — izglītības un sabiedrisko lietu ministrs — bija pārstāvēti Tēvzemes balvas fonda domē, kuras priekšsēdētājs bija Valsts prezidents. Likumu par šo balvu pieņēma ministru kabinets 1937.gada 13.maijā, nosakot, ka balvu piešķir "kā par atsevišķiem ievērojamiem darbiem, tā arī par nopelniem ilgākas darbības laikā zinātnes, mākslas, rakstniecības, celtniecības, saimniecības, audzināšanas, sabiedriskā, valsts aizsardzības un politiskā laukā."

Tēvzemes balvas lielumu noteica fonda dome, ievērodama apbalvojamā nopelnus, bet šī summa nedrīkstēja būt mazāka par 3 tūkstoš latiem. Balvu izsniedza ikgadus 15.maijā. Gadā nevarēja piešķirt vairāk kā 6 balvas. Fonda līdzekļus veidoja valsts, pašvaldību un Kultūras fonda piešķīrumi, ziedojumi, testamentu novēlējumi u.c. Fondam par labu ar kārtējām apmaksām, aplika grāmatu un laikrakstu izdevējus un importētājus, radiofonu, ārzemju laikrakstu un žurnālu ievedējus, skaņu plašu ražotājus, pilsētu pašvaldības utt. Tēvzemes balvas pirmo saņēmēju vidū bija Jāzeps Vītols, Kārlis Zāle, Jānis Endzelīns, Vilhelms Purvītis, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš, sportists Jānis Daliņš un citi Latvijā populāri cilvēki.

Joprojām aktuāls bija latviešu valodas kā valsts valodas statuss. Šajā sakarā Ministru kabinets 1937.gada 17.jūnijā pieņēma likumu par latviešu valodas pareizrakstības jautājumu kārtošanu. Likumā bija noteikts, ka visās skolās un valsts un pašvaldības iestādēs lietojama viena pareizrakstība. Tās noteikšanai un dažādu valodas jautājumu kārtošanai pie IM pastāv pareizrakstības komisija, kuras priekšsēdētājs ir izglītības ministrs. Komisijā bija pārstāvēta arī Iekšlietu ministrija, Sabiedrisko lietu ministrija, LU u.c. valsts iestādes un sabiedriskas organizācijas. Komisijas atzinumus apstiprināja Ministru kabinets.

Viens no pēdējiem normatīvajiem aktiem, kas tika pieņemts Tenteļa laikā un tieši skāra IM darbu, bija likums par Latvijas profesiju kameru, kuru Ministru kabinets akceptēja 1938.gada 5.maijā. Par šis institūcijas (tāpat kā pārējo kameru) politizēto raksturu skaidru valodu runāja viens no vispārīgo noteikumu punktiem, kurā bija teikts, ka profesiju kamera pastāv "atjaunotās Latvijas 15.maija ideju (izcēlums mans. — R.T.) vadīto un apvienoto profesionālo darbinieku saskaņotai, pašierosmīgai, brīvai sadarbībai un katras profesijas garīgo, tiesisko un saimniecisko dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšanai un kārtošanai pašdarbības ceļā."

Kamera bija pakļauta izglītības ministram. Tajā ietilpa agronomi, ārsti, arhitekti, augstskolu mācībspēki, farmaceiti, inženieri, juristi, skolotāji, zobārsti un citu profesiju pārstāvji. Kamera sastāvēja no 150 locekļiem, kurus iecēla izglītības ministrs uz trim gadiem. Tā bija brīvo profesiju un citu specialitāšu darbinieku kvazipārstāvniecība.

Atvadījies no ministrijas, Tentelis turpināja docētāja un pētnieka darbu savā Alma mater. Tapa jauni zinātniski un populārzinātniski raksti, recenzijas un atsauksmes. Un tā līdz mūža beigām.

Ata Ķeniņa

(1874 – 1961) laiks

(08.12.1931. – 15.06.1933.)

Divu ministriju

galvgalī

Dzīves stāstu sk. "LV" 18.12.97.

Pēc izglītības jurists, pēc aicinājuma arī literāts un sabiedrisks darbinieks viņš Marģera Skujenieka 1931.gada beigās nodibinātajā valdībā kļuva par tieslietu un izglītības ministru. Sēdēt uz diviem krēsliem, protams, nebija viegla lieta, tāpēc divu kungu kalpam brīžam darbi nešķīrās ne te, ne tur. Stāvoklis nedaudz mainījās Ādolfa Bļodnieka kabinetā, kur Ķeniņš bija vairs tikai izglītības resora vadītājs, tiesa, gan tikai dažus mēnešus.

Visnozīmīgākais normatīvais akts, kas tika pieņemts Ķeniņa ministrības laikā, turklāt, kas skāra ne tikai izglītības un kultūras sfēru, bet burtiski visas Latvijas dzīves puses, bija Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1932.gada 18.februārī izdotie noteikumi par valsts valodu, kurus parakstīja Skujenieks. Īpaši svarīgi tas bija tāpēc, ka 1922.gadā pieņemtajā Republikas Satversmē nebija fiksēts latviešu valodas kā valsts valodas statuss. Tas, protams, nenozīmēja, ka šajā laukā nekas nebūtu bijis darīts pirms 1932.gada, taču konceptuāli problēma nebija izklāstīta un atrisināta.

Noteikumi nebija daudzvārdīgi. To 1.punkts skanēja pavisam lakoniski: Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. 2.punkts noteica, ka valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu sakaros ar tām. Bija pieļauta arī zināma atkāpe: pašvaldību orgānu sēdēs līdz 1935.gada pārvēlēšanām ar priekšsēdētāja atļauju, vai vismaz ar attiecīgā orgāna 1/3 locekļu pieprasījumu, varēja lietot arī vācu vai krievu valodu, bet pat uz viena sēdes dalībnieka pieprasījuma šajās valodās teiktās runas tulkojamas latviski. Tikpat piekāpīgs bija nākamais punkts: "Pilsētu un pagastu pašvaldībām, ku®ās pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības piederīgo nav mazāk par 50 procentiem, pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem pielaižama arī vācu un krievu valodas lietošana. Minēto pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās runas un iesniegumi uz viena sēdes dalībnieka pieprasījuma jātulko latviski."

Kā izplūdis un plaši traktējams jāvērtē noteikumu 4.pants: "Sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestādēs pastāvošo likumu robežās var brīvi lietot jebkuru citu valodu."

Noteikumos bija nosacīts, ka sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, firmām, privātām un juridiskām personām uz valsts vai pašvaldības iestāžu vai amatpersonu pieprasījumu iesniedzamiem un uz to iekšējo darbību attiecināmiem pārskatiem, ziņojumiem, sarakstīšanos un dokumentiem, ja to oriģināli uzrakstīti kādā svešvalodā, jāpievieno tulkojums valsts valodā.

Kategorisks bija aplūkojamā dokumenta 7.punkts, kas prasīja: "Tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, firmu, aģentūru, biedrību, savienību, organizāciju, izņemot firmu nosaukumus, kā arī brīvo profesiju izkārtnēm, spiedogiem un zīmogiem jābūt sastādītiem valsts valodā. Blakus valsts valodai var lietot arī citas valodas, bet tādā gadījumā valsts valodai jābūt pirmā vietā."

Tikpat prasīgs bija noteikumu pēdējais punkts: "Oficiālā satiksmē Latvijas vietu vārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā."

Sava veida turpinājums nule apskatītajam aktam, turklāt, kas cieši sasaucas ar mūsdienām, bija noteikumi par mazākumtautību skolotāju pārbaudīšanu valsts valodas prašanā, kurus Ķeniņš parakstīja 1932.gada 9.jūnijā. Tajos bija nosacīts, ka visiem šo skolu priekšniekiem (tā laika terminoloģija. — R.T.) un skolotājiem jānokārto līdz 1934.gada 1. jūnijam pārbaudījums latviešu valodā rakstveidā un mutvārdos pamatskolas kursa apmērā. No pārbaudījuma atsvabināmi skolotāji vecāki par 50 gadiem. Visai piekāpīgs bija noteikumu pēdējais punkts: "Pēc šo noteikumu izsludināšanas, ievēlot un apstiprinot skolu priekšniekus un skolotājus mazākuma tautības skolās, priekšroka dodama personām, kas šo pārbaudījumu izturējušas."

Šajā pašā dienā Ķeniņš parakstīja noteikumus par tiesību iegūšanu mācīt mazākumtautību obligatoriskās mācību iestādēs latviešu valodu, Latvijas vēsturi un Latvijas ģeogrāfiju. Prasības bija stingras. Reflektantiem vajadzēja jau būt skolotāja tiesībām mazākumtautību skolās, bet, lai pasniegtu minētos priekšmetus, viņiem bija jāiztur pārbaudījums tajos, metodiku ieskaitot, skolotāju institūta kursa apmērā. Bez tam katrā priekšmetā bija jāsniedz paraugstunda.

Noteikumos bija stingri un konkrēti nosacīts:

"Pārbaudījumu rakstu darbam jābūt vismaz 100 rindu ga®am. Rakstu darbs veicams pārbaudījumu komisijas uzraudzībā ikkatrā priekšmetā vienā paņēmienā bez starpbrīžiem. Kas noteiktā laikā nebeidz darbu, nodod to nepabeigtu. Līdz ar tīrrakstu jāiesniedz arī tā uzmetums. Rakstu darbu skata cauri visi pārbaudījuma komisijas locekļi.

Pie pārbaudījumiem mutes vārdiem pielaižamas tikai tās personas, ku®u rakstu darbi atzīti par pietiekošiem satura, stila un gramatikas ziņā.

Pārbaudījumos mutes vārdiem ietilpst pilns latviešu skolotāju institūtu latviešu valodas (gramatikas, rakstniecības teorijas, literatūras vēstures un pareizrakstības), Latvijas vēstures, Latvijas ģeogrāfijas un šo priekšmetu metodikas kurss."

Trešais 9.jūnijā akceptētais dokuments bija rīkojums par mācību programmām mazākumtautību pirmskolās, pamatskolās un papildskolās. Tajā bija noteikts, ka, sākot ar 1932./33. mācību gadu visās šajās mācību iestādēs visi priekšmeti, izņemot latviešu valodu, attiecīgās mazākumtautības mātes valodu, kā arī vecticībnieku un Mozus ticīgo ticības mācību, pasniedzami pēc analogo latviešu skolu programmām. Latviešu valoda mazākumtautību skolās uzskatāma līdzās mātes valodai par dzimto valodu. Bez šīm divām valodām, sākot ar 5.klasi, var mācīt "tikai vienu (izcēlums mans — R.T.) svešu valodu — vācu, krievu, franču vai angļu — pēc skolu valdes izvēles saziņā ar attiecīgās skolas padomi." Rīkojums nosacīja, ka latviešu valoda, Latvijas vēsture un Latvijas ģeogrāfija cittautiešiem mācāma latviešu valodā.

Ķeniņam vadot Izglītības ministriju un viņam aktīvi piedaloties, ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā pieņēma vēl vairākus atjauninātus normatīvos aktus par dažādām kultūras nozarēm un objektiem. Visi tie tika izdoti vienā dienā — 1932.gada 29.septembrī un visus tos parakstīja Skujenieks un izglītības ministrs.

Noteikumos par Valsts vēsturisko muzeju bija definēts, ka šī kultūras iestāde ir "Latvijas valsts senmantu centrālā glabātuve, ku®as uzdevums ir vākt, glabāt, izstādīt, pētīt un popularizēt Latvijas kultūras pieminekļus, ku®iem ir archailoģijas, etnografijas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme un ku®u uzglabāšana un pētīšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs."

Muzeju pārzina un vada valde, kura ir padota izglītības ministram. Tā sastāv no muzeja direktora, kuru izraugās izglītības ministrs un apstiprina Ministru kabinets, un trijiem LU ieteiktiem un izglītības ministra ieceltiem lietpratējiem arheoloģijā, vēsturē un etnogrāfijā, kas ir muzeja nodaļu vadītāji.

Valdes uzdevums ir:

"— pārzināt un lemt par mūzeja zinātnisko iekārtojumu, izstādi, katalogu un aprakstu sastādīšanu,

— izstrādāt noteikumus par mūzeja apmeklēšanu, par darbvedību un par zinātnieku un interesentu pētīšanas darbiem mūzejā,

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram mūzeja budžetu,

— lemt par pieminekļu vākšanu un novietošanu,

— lemt par pieminekļu pirkšanu, deponējumiem, dāvinājumiem, kā arī par senmantu apmaiņu ar fizisko un juridisko personu īpašumā esošiem pieminekļiem,

— iespiest zinātniskus pētījumus, zinātniskus un populārus katalogus, vadoņus, reprodukcijas u.t.t. un izgatavot senmantu nolējumus, atveidojumus un atdarinājumus."

Muzejā ir šādas galvenās nodaļas: arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures numismātikas.

Šo noteikumu pieņemšanas laikā muzejā jau glabājās vairāk nekā 80 tūkstoši priekšmetu (dibināšanas — 1920.gadā — vairāk kā 11 tūkstoši). Ja sākumā viss muzejs Rīgas pilī aizņēma tikai 3 istabas, tad 1932.gadā jau bija jāizmanto divi ēkas stāvi, izvietojot eksponātus 33 telpās. Izstādīja tikai nozīmīgākos tautas mākslas vai materiālās kultūras priekšmetus. Bez muzeja direktora (1924–1934) Matīsa Siliņa šīs kultūras iestādes izveidē lieli nopelni bija trim profesoriem — Francim Balodim, Pēterim Šmitam un Augustam Tentelim. Kad 1934.gadā muzeja vadība pārgāja Dr. Valtera Ģintera rokās, viņš varēja pabeigt iegūto priekšmetu sistematizāciju, pievēršot galveno uzmanību arheoloģiskajiem izrakumiem.

Noteikumi par pieminekļu aizsardzību nosacīja, ka par aizsargājamiem pieminekļiem var atzīt:

"— arheoloģiskus priekšmetus un to kolekcijas, kā arī zemes gabalus un ūdeņus, kur atrastos pieminekļi ar arheoloģisku vai vēsturisku vērtību;

— būvju pieminekļu grupas, kā arī atsevišķus būvju pieminekļus un to daļas kopā ar piederīgu apkārtni;

— arhitektūras un skulptūras formās celtas piemiņas zīmes;

— kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar ku®ām saistīti vēsturiski notikumi, tautas teikas un senā reliģiskā kulta atmiņas, tāpat arī atsevišķus kustamus un nekustamus pieminekļus šā nodalījuma nozīmē; skulptūras, gleznas, zīmējumus un grafiskās mākslas darbus, bet ne agrāk kā 50 gadus pēc šo darbu autoru nāves;

— juridiskām personām piederošus vēsturiski noslēgtu stilu mākslas amatniecības darinājumus;

— arhīvus, atsevišķus vēsturiskus priekšmetus un dokumentus, bibliografiskus retumus un līdz 19.gadsimteņa vidum izgatavotās kartes un plānus;

— juridiskām personām piederošas etnografijas, folkloras, numismatikas un heraldikas pieminekļus un to kolekcijas."

Pieminekļu aizsardzību un kopšanu pārzina Pieminekļu valde, kura ir padota izglītības ministram. Tā sastāv no Izglītības ministrijas pārstāvja, četriem LU uz trim gadiem vēlētiem locekļiem — lietpratējiem arheoloģijā, arhitektūrā, etnogrāfijā, vēsturē vai mākslas vēsturē, valsts arhīva direktora u.c.

Valdes uzdevums ir:

"— lemt par pieminekļu inventarizēšanu, t.i., ierakstīšanu valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstos;

— sastādīt inventarizēto Latvijas valsts pieminekļu sarakstus un aprakstus;

— pārzināt pieminekļu pieteikšanu, aizsardzību un kopšanu, kā arī izstrādāt saistošus noteikumus par to un ierosināt caur izglītības ministru šim nolūkam nepieciešamos valdības rīkojumus;

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram tālākvirzīšanai pieminekļu aizsardzībai un kopšanai vajadzīgo budžetu,

— inspicēt iestādes, mūzejus un organizācijas, kas darbojas ar Pieminekļu valdei līdzīgiem uzdevumiem un ko valsts saviem līdzekļiem uztur, vai kas saņem valsts vai Kultūras fonda pabalstus;

— sadarbībā ar valsts mūzejiem un archīviem vākt pieminekļus kas novietojami šo iestāžu krātuvēs pēc piederības;

— organizēt šo noteikumu uzdevumiem piemērotas ekspedīcijas;

— rūpēties par sabiedrības līdzdarbību pieminekļu aizsardzībā un kopšanā, kā arī sasaukt pieminekļu valdes līdzdarbinieku un pārraugu konferences un kongresus;

— rūpēties par reģistrēto pieminekļu aprakstu un izrakumu pārskatu publicēšanu;

— pārvaldīt un pārzināt valsts brīvdabas mūzeju."

Noteikumi aizliedza aizsargājamo pieminekļu sarakstā ierakstītos pieminekļus viņu īpašniekiem, valdītājiem vai turētājiem iznīcināt, jebkādi pārveidot, restaurēt, pārvietot vai izvest uz ārzemēm bez pieminekļu valdes rakstiskas atļaujas; arī atsavināt vai nodot citās rokās tos var tikai saziņā ar Pieminekļu valdi, pie kam Pieminekļu valde bauda pirmpirkšanas tiesību.

Tie nosacīja, ka tiesības izdarīt arheoloģiskus izrakumus un seno celtņu palieku un citu vēstures pieminekļu izrakumus un atļaut izdarīt šādus izrakumus pieder vienīgi Pieminekļu valdei.

Latviešu Folkloras krātuvi nodibināja kā Pieminekļu valdes sastāvdaļu 1924.gadā. No 1929. līdz 1944.gadam šo kultūras iestādi vadīja izcilais latviešu folklorists prof. Kārlis Straubergs.

Viņa laikā 1932.gadā pieņemtie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi nosacīja, ka "krātuves uzdevums ir veicināt latviešu tautas dzejas, kā arī latviešu tautas dziesmu meldiju un citu tradiciju krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, krājot, uzglabājot un publicējot latviešu folkloras materiālus: tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus, meldijas u.t.t."

Turpmāk — vēl