MES SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Nāk pretī mums, sirdī un dvēselē Rūjienā ieskatās —

brīvības cīņu dalībnieks, mācītājs, pedagogs Roberts Slokenbergs

Dievam, Tēvzemei, Brīvībai

Atklājot pieminekli

mācītājam un pedagogam

Robertam Slokenbergam

Rūjienā

Atceries, ceļniek, kad pērkoni rība:

Dievs — tā ir mūžīga mīlestība.

Ar to es cēlos, pret naidu gāju,

Tēvzemes, gaismas pusē stāju.

Brīvības cīņas... Jauns biju tad,

Varoņu laiks nedrīkst beigties nekad.

Svētīgie, raženie Rūjienas gadi. —

Pie labās rokas, kungs, ņem mūs un vadi!

Jaunība balta kāpj baznīcas kalnā.

Kur pēkšņi radies, jūnija salna?

Krāsmatas, krusti... Šķiršanās glāsts.

Bēgļu laivas... Ilgs žņaudza lāsts.

Kaut ķildas, meli, kas indi lēja,

Par lodi skaudrāk ievainot spēja.

Ticībā cēlām skauģiem par spīti

Raufantu — svešatnes Dievzemīti.

Atceries, ceļniek, kad nakts apkārt tumst:

Lai nenodziest dvēselē starojums!

Celsies Bērtulī atkal Sudraba Zvans.

Kungs, paldies, ka lēmi atgriezties man!

Rūjienā rīt, šo svētdien, 1998.gada 25.oktobrī, svinīgi atzīmēs sava laika ievērojamā izglītības, kultūras un teoloģijas darbinieka, atbrīvošanās cīņu dalībnieka, Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītāja un draudzes skolas pārziņa Roberta Slokenberga (1898.gada 23.oktobris — 1957.g. 22.oktobris) simtgadi. Atjaunotajā Sv. Bērtuļa baznīcā notiks piemiņas dievkalpojums, ko vadīs mācītājs Mārtiņš Irbe, bet vecās draudzes skolas dārzā pie tagadējās Rūjienas vidusskolas tiks atklāts tēlnieka Andra Vārpas darinātais Roberta Slokenberga krūšutēls.

Daļu līdzekļu pieminekļa veidošanai piešķīrusi pilsētas pašvaldība, daļu — Roberta Slokenberga dēls Ekonomikas augstskolas prorektors Māris Slokenbergs, citi tuvinieki, daļu saziedojuši novadnieki, bijušie draudzes skolas audzēkņi, kuri šeit guvuši ceļamaizi, svētību dzīvei. Īpaša pateicība par sirdsdegsmi atceres pasākuma rīkošanā pienākas Rūjienas muzeja vadītājai Līgai Siliņai, vidusskolas direktoram Ģirtam Bišofam, firmai "Valma", "Rūjienas Vēstnesim", sirmajai rūjienietei Zentai Reiterei. Piedāvāju "LV" lasītājiem nelielu ieskatu Roberta Slokenberga dzīvē un darbībā.

Roberts Slokenbergs dzimis Rundāles pagasta Pareizu mājās ģimenē, kurā auga divas meitas un trīs dēli. Roberts skolas gaitas sācis Žeimes baznīcas skolā, tās turpinājis Bauskas Kļaviņa reālskolā, bet, uzsākot bēgļu gaitas, — Tērbatā, uz kurieni bija pārcelta Luda Bērziņa Dubultu ģimnāzija. Pēc atgriešanās Latvijā mācījies Jelgavas Pētera akadēmijā, pilnu kursu beidzis Izglītības ministrijas ģimnāzijā. Iebrūkot Bermonta bandām, 1919.gada rudenī Roberts Slokenbergs brīvprātīgi pieteicies sava brāļa skolasbiedra Alfreda Freijas Atsevišķajā jātnieku eskadronā, piedalījies cīņās, bet drīz kādā pārgājienā saslimis ar tīfu, pēc atveseļošanās palicis armijas štāba rīcībā darbam arhīvā un bibliotēkā.

Slokenbergs sev devis solījumu — turpmāk par savu zemi un tautu cīnīties ar garīgiem ieročiem; viņš pārtraucis aizsāktās studijas Politehniskajā augstskolā, pārejot uz LU Teoloģijas fakultāti. Ordinēts par mācītāju 1924.gada 16.oktobrī un apstiprināts par Dobeles prāvesta iecirkņa vikāru, bet jau 12. decembrī ievēlēts par Džūkstes, pēc tam arī par Lestenes draudzes mācītāju, gūstot sabiedrības cieņu un ievērību.

Visraženākie Slokenbergam bijuši desmit gadi, kas ar lielu radošu enerģiju nostrādāti Rūjienā, kur viņu par savu mācītāju uzaicinājusi Ziemeļu draudze (tajā bija ap 20 000 draudzes locekļu arī no Ipiķu, Ternejas, Lodes, Ķoņu un Idus pagastiem). Ar ko sākt? Vaicājis sev ieceru un apņēmības pārpilnais jaunais draudzes gans, nokļūstot tolaik vēl visai sašķeltajā "sarkanajā" mazpilsētā. Slokenbergs izšķīries, ka darbs jāsāk no pašiem pamatiem — jāaudzina jaunā paaudze kristīgā un nacionālā garā. Īsā laikā, izkonkurējot citas mācību iestādes, izauga Slokenberga privātā draudzes skola — paraugskola gan iekārtas, gan audzināšanas ziņā (uzcītības, tīrības iemaņu veidošana, regulāras veselības pārbaudes, rīta lūgšana, patriotiski pasākumi, skautu un mazpulka organizāciju rosība, spilgtie bērnu svētki u.c.). Diez vai toreiz vēl kādā citā Latvijas skolā pagrabtelpās bija moderns peldbaseins. Entuziasms aizrāva. Skolotāji — gandrīz visi profesora Luda Bērziņa audzēkņi — savā pirmajā darba vietā dzīvoja "pilnā pansijā" mācītāja mājā, neprasīdami, vai un kad izmaksās algu. Priecājās, ka vakar azaidā bijusi siļķe ar kartupeļiem, bet šodien pārmaiņa — kartupeļi ar siļķi... Jūliju Skujiņu, Ellu un Ludvigu Gostes, Emmu Ruciņu, Jāni Zanderu u.c. spārnoja jaunība un darbs, visu apbrīnotā skolas pārziņa Roberta Slokenberga griba un ticība savai misijai.

Viņa novatorismu, uzdrīkstēšanos lauzt iesīkstējušas dogmas un aizspriedumus zīmīgi raksturojis toreizējais mūzikas pasniedzējs kordiriģents Jānis Mālītis, ieskicējot kādu Slokenberga vadītu veco strēlnieku piemiņas dievkalpojumu Sv. Bērtuļa baznīcā. Altāra priekšā uz paaugstinājuma kā Mūžīgās uguns dzirksts versmojusi dzīva uguns. Tai visapkārt godsardze — jaunatne leģendāro Ziemassvētku kauju varoņu baltajos apmetņos, kas palienēti no Kara muzeja. Dievkalpojumu svinīgi ievadījis koris ar korāli "Kalnā, kur dus gurdās ciltis..." Svētrunas laikā pār dievlūdzēju galvām mirguļojuši iegaismoti Slokenberga iemīļotie vārdi: "Dievam, savai tautai un tēvzemei..."

Redzētais, dzirdētais un izjustais atstājis neizdzēšamu iespaidu, saviļņojis baznīcas apmeklētājus, kaut arī netrūcis dogmatiķu, kuri rakstījuši sūdzības, ka dievnamā tiekot rīkotas "Maskarādes".

Cits mācītāja un skolas pārziņa kolēģis Jānis Zanders rakstīja, ka Slokenbergam patiesi "cīņa bijusi visu lietu tēvs". Jo lielāka bijusi pretestība, jo ciešāka kļuvusi viņa neatlaidība un spīts. Roberts Slokenbergs izdeva divas avīzes "Baznīca un Skola" un kopā ar Jaunās aptiekas īpašnieku, vēlāko pilsētas galvu provizoru Arnoldu Krēsliņu — "Rūjienas Vēstnesi". Tajos gados tika uzcelti staltie pilsētas valdes, policijas, miertiesas nami, tilts pār Rūju, labiekārtota nespējnieku patversme "Pentēs", atklāti Kārļa Zemdegas veidotie slavenie pieminekļi "Tālavas taurētājs", "Sējējs", "Madonna Orans".

Roberts Slokenbergs izveidoja draudzes skolas "Zelta grāmatu", atbalstītāju puduri, kurā prata iesaistīt bijušos rūjieniešus — ministrus Kārli Zariņu. Arturu Alberingu, Hermani Apsīti, Alfredu Bērziņu, ģenerāli Arturu Dannenbergu, kā arī populārus rakstniekus Zentu Mauriņu, Ludi Bērziņu, Ati Ķeniņu, Martu Grimmu u.c. Viņi piedalījās izlaidumos, svētku reizēs uzrunāja audzēkņus, visādi atbalstot skolu.

Šo augšupejas ceļu pārtrauca karš, Baigais gads, Slokenbergs, zaudējis darbu un mājas, slēpās pie draudzes locekļiem, pēdējā laikā — mežā, 13.—14.jūnija naktī uz Sibīriju tika aizvesti abi brāļi ar ģimenēm. Rūjienas mācītājs nesadarbojās arī ar vācu okupantiem, par viņu interesējies gestapo.

Roberts Slokenbergs ar ģimeni trimdas ceļus uzsācis 1944. gada tumšā oktobra naktī bēgļu laivā no Mazirbes uz Zviedriju. Tur aktīvi iesaistījies sabiedriskajā darbā, vadījis daudzus dievkalpojumus, kuros uzaicināti izcili mākslinieki — korāļus dziedājis Mariss Vētra, ērģeles spēlējis Teodors Reiters.

Ar sava drauga Kārļa Zariņa palīdzību jau pēc nepilna gada Slokenbergs nokļuvis Anglijā, kur nodibinājis Londonas latviešu draudzi, kopā ar to iegādājies un pārbūvējis veco Raufantas muižu, kas, sīksti pārvarot materiālas grūtības, atvairot skauģu un nelabvēļu intrigas, kļuvusi par iecienītu svešatnes latviešu saieta namu, par veco ļaužu, bijušo karavīru patversmi un aprūpes centru un darbojas vēl šodien.

Par mūsu tautas sarežģītajām likteņgaitām laikmetu griežos, vēstures ceļos savā vēstulē no Upsalas Robertam Slokenbergam tolaik rakstījusi Zenta Mauriņa, pirms kara viņa bieži viesojusies Rūjienā, kur iestudēta rakstnieces ludziņa "Lidotājs pavasaris": "Glābties mēs varam tikai tad, ja turamies kopā, par spīti visām antipātijām. Latviešu tautai ir augsts inteliģences līmenis, bet šī ķīvēšanās ir tīri idiotiska. Kas savā sirdī sauli nes, agri vai vēlu atradīs ceļu uz mājām, kur mūs visus gaida Māte — Latvija." Un rakstnieces pravietiskie vārdi ir piepildījušies.

Kaut arī Slokenbergs nesagaidīja Latvijas lielo atmodu — milzīgās pārslodzes, pārdzīvojumu, grūtas slimības veikts, viņš mira svešumā — mācītāja un viņa dzīves drauga sievas Ineses mirstīgo atlieku pelnu urnas pārbedītas dzimtajos Sesavas kapos — tēvtēvu zemē, kurai viņš bez atlikuma veltījis savu darbīgo mūžu.

Varam piekrist Londonas draudzes locekļa rakstnieka Gunta Zariņa atziņai, kas izteikta nekrologā "Kāds kalps iet pie Kunga" ("Londonas Avīze", 1957. g. 23. okt.): "Roberts Slokenbergs ar patriotisko un reliģisko sirdsdegsmi mācīja atkal un atkal modināt ticību Latvijai un taisnības uzvarai."

Valdis Rūja,

Roberta Slokenberga audzēknis

Brīvības cīņu ceļos 1919. gada decembrī (otrais no kreisās — Roberts Slokenbergs)

Roberts Slokenbergs sāk mācītāja gaitas Džūkstes draudzē 1927. gadā; Rūjienas draudzes skolas 13. izlaidumā kopā ar audzinātājiem, vecākiem un viesiem (trešajā rindā trešais no labās — Roberts Slokenbergs)

Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas konferencē Latvijas sūtniecībā Londonā 1949. gada 19. augustā ( pirmajā rindā pirmais no kreisās — Roberts Slokenbergs ); Bērnu vidū Anglijā Rolfantā 1954. gadā