Atis Sjanīts, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais

vēstnieks Lietuvā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Kādas šobrīd ir Latvijas un Lietuvas attiecības? Cik tās ietekmē abu valstu domstarpības par jūras robežu — šis līgums vēl arvien nav noslēgts, arī celtniecība Būtiņģē, varbūt vēl šis tas?

— Diplomātiem vienmēr jābūt optimistiem un vienlaikus objektīvi jāvērtē situācija. Jā, dažreiz pārņem rūgtums par kāda cilvēka neapdomātu soli vai rīcību pēc tam, kad ar dažādiem pasākumiem — saietiem, izstādēm, ievērojamu mākslinieku uzstāšanos — jau šķiet, ka ir panākta sapratne. Protams, problēmu pietiek. Un es arī ne mirkli neesmu lolojis ilūzijas, ka starp kaimiņvalstīm nekad nebūs domstarpību.

Ne tikai saprašanās starp cilvēkiem, arī valstu attiecības attīstās pa spirāli. Atmodas posmā mums bija vienoti mērķi un uzdevumi. Un tie pat nevarēja būt dažādi vai atšķirīgi. Tagad ir cits — ekonomiskās integrācijas posms. Jums pašiem būs iespēja ielūkoties Viļņas veikalos, un jūs būsit pārsteigti, cik daudz tur ir Latvijas preču. Tiesa, Latvijā vēl vairāk piedāvā lietuviešu ražojumus. Bet tas tikai liecina — tautsaimniecības integrācija valstis vēl vairāk sasien kopā un satuvina. Ar brīvās tirdzniecības līgumu ir radīti politiskie rāmji, šī attīstība ir uzņēmusi savu gaitu. Mūsu bankas, mūsu apdrošināšanas sabiedrības, mūsu lielie uzņēmumi ir tiktāl izauguši, ka tiem jāiet pāri robežām. Tas nozīmē, ka vienotais tirgus Baltijas reģionā vēl attīstīsies.

Ja palūkojamies, kā mūs vērtē Rietumu uzņēmējsabiedrības, kā tās ienāk vienlaikus Somijā, pie mums un Polijā, kāda ir to mārketinga stratēģija, tad izrādās, ka 90 procentos gadījumu tās izvēlas visas trīs Baltijas valstis, visu reģionu, kur investēt, kur attīstīties, utt. Un tām nav saistoši ne Ārlietu ministrijas, ne kāda ierēdņa politiskie ieteikumi: jums jādara tā un ne citādi. Tas ir vislabākais pierādījums tam, ka Baltijas vienība tomēr pastāv, ka mēs esam vienā laivā. Par spīti mūsu domstarpībām, problēmām un strīdiem dažos jautājumos.

Nav noliedzams, starp valstīm, kurām ir 600 kilometru kopīga robeža, neizbēgami rodas kaut kādi jautājumi. Tas tā ir. Pat īres dzīvoklī reizēm rodas nesaprašanās ar kaimiņiem — kaut kas tiek izdarīts ne tā, vai arī blakus ir kādas svinības un liels troksnis vai kas tamlīdzīgs. Nedomāju, ka mūsu robežjautājums ir pats smagākais — ir skaidrs, ka tas tiks atrisināts un robežu nospraudīs.

Sarežģītāk būs ar Būtiņģi, termināls sāks darboties jau nākamgada sākumā. Tur vēl tagad lielā steigā viss tiek celts un nobeigts — ir jāatpelna ieguldītie 300 miljoni dolāru. Un te nu pastāv lielas iespējas, ka var kaut kas notikt. Lai gan lietuvieši apgalvo, ka Būtiņģē viss ir absolūti drošs, Latvijai vajadzīgas garantijas līguma formā. Protams, ar līgumu nevar kompensēt visus zaudējumus dabai, tomēr tas var būt pamats. Šajā sakarā varbūt arī nāksies pabojāt mūsu attiecības. Ko darīsi — diplomāta dzīvē iznāk ne tikai teikt komplimentus, bet arī aizstāvēt savas valsts pozīciju. Tas jādara izsvērti, bez apvainojumiem. Bet kopumā mūsu attiecības attīstās sekmīgi.

Nav noslēpums, ka žurnālistiem vienmēr lielāka interese ir tieši par negatīvo. Varbūt tas nav raksturīgs "Latvijas Vēstnesim", bet citiem izdevumiem gan. Jo komerciālāks ir laikraksts, jo to vairāk saista piparotas lietas, skandāli utt. Šādas ievirzes raksti lasītājos rada iespaidu, ka ir tikai problēmas, nesaskaņas. Žurnālistam mazāk rūp kādas izstādes atklāšana, bet gan sensācija — ja kāds, mākslu baudot, paklūp un salauž kāju, tad tas šķiet jau interesantāk. Tā arī sabiedrībā rodas nepareizi, pat aplami priekšstati.

— Pirms kara — 1928. gadā, latviešu Lietuvā bija pāri par 40 tūkstošiem, darbojās vairāk nekā desmit latviešu skolu, arī proģimnāzija Žeimē, ko gan skolēnu trūkuma dēļ slēdza jau 1938. gadā, pārējās latviešu skolas Lietuvā, nākot pie varas, iznīcināja padomju režīms. Latvijā tagad atkal darbojas lietuviešu skola Rīgā, ir atsevišķas lietuviešu klases citur, kur vienkop dzīvo vairāk lietuviešu — mūsu kaimiņtautiešu Latvijā ir gandrīz 35 tūkstoši. Protams, tie nav salīdzināmi lielumi, jo latviešu Lietuvā tagad ir krietni mazāk. Un tomēr — kā viņiem klājas? Kādu atbalstu tautiešiem sniedz un var sniegt vēstniecība?

— Jā, Latvijā dzīvo 35 tūkstoši lietuviešu, bet Lietuvā — pieci tūkstoši latviešu. Cenšoties viņus apzināt, atklāju, ka brīnumainā kārtā te saglabājies daudz vairāk nekā es zināju pirms tam. Latvijas pierobežā savās labā stāvoklī uzturētajās baznīcās vēl arvien darbojas trīs latviešu luterāņu draudzes — Būtiņģē, Alķišķos un Žeimē. No šiem trim centriem Latvijā mazāk pazīstami ir Alķišķi, kur ir ne tikai latviešu baznīca, bet arī latviešu kapi. Žeimē draudzei pieder ne vien baznīca, bet vēl vairākas ēkas — te savulaik par mācītāju strādājis Gothards Fridrihs Stenders. Turklāt atmodas laikā Lietuvā ir veidojušās arī jaunas luterāņu draudzes, kurās ir diezgan liels latviešu īpatsvars — Mažeiķos, Skodā, Biržos. Izmantojot izdevību, nevar nepieminēt mācītāju Švāģeru, kas tagad dzīvo Alķišķē un daudzus gadus desmitus ir bijis latviešu draudžu vienotājs. Lielajos centros — Viļņā un Kauņā — darbojas latviešu biedrības. Te viss lielā mērā ir atkarīgs no katra cilvēka — cik liela ir vēlēšanās pašiem būt kopā un šos savstarpējos sakarus uzturēt. Mēs no savas puses tos veicinām un dodam iespēju, lai Viļņas latviešu biedrība reizi mēnesī varētu sanākt vēstniecībā, sniedzam palīdzību arī latviešu sestdienas skolai, kurai gan ir maz skolēnu.

Lietuvas valsts no savas puses arī atbalsta nacionālo minoritāšu biedrības, piešķirot to darbībai nelielus pabalstus. Uzskatu, ka mūsu svarīgākais uzdevums būtu palīdzēt pierobežas latviešu luterāņu draudzēm, varbūt te varētu nākt talkā arī Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca. Līdz šim šīs draudzes savus dievnamus ir spējušas uzturēt pašas ar saviem spēkiem, tas rada cieņu un apbrīnu, bet to izdarīt kļūst aizvien grūtāk. Nav arī garīdznieku, kas tautiešiem sludinātu latviešu valodā. Esam runājuši par šīm problēmām Lietuvas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijā — radās iespaids, ka viņiem lielas intereses par latviešu draudzēm nav.