Valsts prezidents Guntis Ulmanis —

uzrunājot virsniekus Lāčplēša dienā 1998. gada 11. novembrī:

Godājamie viesi! Latvijas virsnieki! Dāmas un kungi!

Latvijas Valsts proklamēšanas gadadiena, tautas un latviešu karavīru pašaizliedzības un varonības svētki — Lāčplēša diena — allaž novembrim Latvijā piešķir īpašu noskaņu un mirdzumu.

Šajās dienās, kad atzīmējam Latvijas astoņdesmitgadi, mēs atceramies vēsturi, pieminam savus varoņus un domājam par rītdienu. Atceres un svētku dienas allaž ir tās, kas dod spēku ikdienai un nākotnei. Atskatoties vēsturē, jo pārliecinošāk varam turpināt uzsākto ceļu.

Mūsu zeme bieži tikusi iekārota, un to nācies aizstāvēt. XX gadsimta vēsture mūsu tautai bijusi ārkārtīgi dramatiska un traģiska. Latviešu karavīri kāvušies visos karos un revolūcijās, kas norisinājās Austrumeiropā.

Brīvības cīņās 1918.–1920. gadā ienaidnieku pārspēks bija tik liels, ka uzvara varēja šķist pat bezcerīga, taču pārliecība un ticība Latvijas nākotnei deva spēku un radīja pašaizliedzību. Šajās cīņās mūsu karavīri gāja ar savas valsts karogu.

Šodien atkal Latvija ir brīva. Mums ir sava armija. Un tas pats karogs. Mūsu virsnieku un karavīru stājā redzam arī bijušo latviešu cīnītāju lepnumu. Tautas cīņas, ilgas un ticība ieaugusi mūsu šodienas pārliecībā. Arī tajā, ka nedrīkst vairs atkārtoties tas, ka par Latvijas brīvību jācīnās svešu armiju mundieros. Šīs vēstures lappuses nesušas ne vien pretrunīgus vērtējumus, bet arī pārmetumus, zaimus, dvēseles sāpes.

Latvijas armija — šie vārdi allaž izteikti ar lepnumu. Šodien jūsu uzdevums ir nosargāt šī vārda godu. Karavīra necienīga rīcība vai izdarīts noziegums grauj ne tikai armijas, bet arī valsts godu. No karavīra, lai kāda būtu viņa dienesta pakāpe, sagaidām lepnu stāju, stingru morāli un atbildību.

Šodien sabiedrība ne vienmēr karavīrus ir pietiekami novērtējusi un atbalstījusi. Ne vienmēr armija saņēmusi sabiedrības sapratni un cieņu. Taču arī karavīram jāapzinās, ka armijas prasa ne tikai pakļaut savu dienesta dzīvi reglamentam, bet arī ikdienā rīkoties atbilstoši karavīra godam. Vai vienmēr tas ir izdevies? Nē. Bet tas nenozīmē, ka to nevaram īstenot. Es ticu, ka nepaies ilgs laiks un Latvijas karavīrs būs atguvis pašapziņu un uzspodrinājis okupācijas gados apsūbējušo ierindnieka un virsnieka godu.

Dienests armijā — tas ir dzīves veids, kurā izpaužas pašaizliedzīga kalpošana sabiedrībai un tās interesēm. Dienests — tā ir arī jaunās paaudzes izturības, stājas, atbildības un morāles principu skola. Šodien armijā, tāpat kā sabiedrībā kopumā, manuprāt, daudz lielāka vērība pievēršama jauniešu audzināšanai.

Šodien ļoti būtiski ir virsniekiem un karavīriem turpināt mācīties un iegūt mūsdienu prasībām atbilstošu militāro izglītību. Arī tas ir karavīra goda un atbildības jautājums.

Savukārt sabiedrībai un konkrēti valdībai ir jānodrošina armijas attīstība. Tāpēc apsveicams ir valdības lēmums nākamgad jūtami palielināt Latvijas aizsardzības budžetu. Mums jādara viss, lai atbilstoši un lietderīgi šo finansējumu izlietotu.

Mums ar īsti latvisku neatlaidību jāīsteno reformas, lai armijas struktūra un aizsardzības spējas atbilstu NATO prasībām. Latvija savu drošību saista ar šo transatlantisko organizāciju, kuras iniciatīvās un projektos jau šodien esam devuši savu ieguldījumu. Iesaistīšanās starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos apliecina ne vien mūsu izvēli — integrāciju NATO, bet arī to, ka šodien miers un stabilitāte ir kopīgi sargājamas vērtības.

Šodien karavīra uzdevums ir ne tikai sargāt un aizstāvēt savu zemi un tās robežas, bet veicināt mieru un stabilitāti arī kaimiņos.

Šodien karavīra atbildības lokā ir arī stabilitāte valsts iekšienē. Bez tās nav iedomājama valsts attīstība un cilvēku laba pašsajūta.

Virsnieku un karavīru ikdiena ir smaga, bieži un ilgi iznāk būt projām no mājām. Tāpēc šovakar īpaši vēlos pateikties virsnieku un karavīru tuvākajiem cilvēkiem, viņu ģimenēm un piederīgajiem. Stiprs var būt vien tas, kas spēku saņem no neizsīkstošiem avotiem — mīlestības, sapratnes un atbalsta.

Stipra un droša valsts var būt vien tā, kas skaidri redz savu nākotni, ciena un mācās no vēstures.

Stipra un droša ir tā valsts, kuras tauta jūtas droši. Šī stabilitāte un drošība jāsargā jums. Lai jums spēks un atbildība!

Latvijas valsts pirmā augstākā valsts apbalvojuma — Lāčplēša kara ordeņa — devīze ir "Par Latviju". Šodien, Latvijas astoņdesmitgades priekšvakarā, atcerēsimies visus, kas cīnījās un strādāja, domājot par Latviju. Domājot par Latviju, lai strādājam un dzīvojam rītdienai un nākotnei!