Jānis Seglenieks

Dzimtas Lāčplēsis

Laikā, kad Latvijas armijas prestižs dažādu amatpersonu un arī kādu aizkadra spēku pūliņu rezultātā manāmi iedragāts, laikā, kad ar virsnieka algu ģimeni grūti uzturēt, virsnieka profesiju izvēlas un mācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) tomēr uzsāk labi izglītoti un apdāvināti jaunieši. Viens no iemesliem ir ģimenes tradīcijas. NAA otrā kursa kadets Gints Šauers ir jaunākais karavīru dinastijas ceturtajā paaudzē pārstāvis. Gan mātes Andras Šaueres, dzimušas Sandalānes, gan tēva Ivara Šauera dzimtas koka tuvākajos un tālākajos atzaros var atrast slavenus karotājus. Slavenākais ir mātes līnijā vecvecmāmiņas brālis Jānis Seglenieks.

Latvijas valsts augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni — pavisam saņēmušas 2144 militārpersonas (pēc citiem avotiem —2116). Kopā ar 1800 latviešiem to saņēmuši arī igauņi, lietuvieši, francūži, somi, poļi un citu tautību pārstāvji pateicībā par ziedošanos mūsu valsts labā. Ordeņus saņēma gan vecie latviešu strēlnieki par cīņām Rīgas frontē laikā no 1915. līdz 1917.gadam, gan 1918.—1920.gadam Brīvības cīņu dalībnieki. Apbalvošana notika ik gadus no 1920. līdz 1928.gadam.

1922.gadā Lāčplēša Kara ordeni ar numuru 1533 saņēma 1.latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas leitnants Jānis Seglenieks par parādīto varonību Brīvības cīņās, jo sevišķi 1919.gada jūnijā, kad ar savu jātnieku vienību apsargāja Raunas upes tiltu. Atsitot visus vācu uzbrukumus, radot ienaidniekam lielus zaudējumus un neļaujot tiltu uzspridzināt, J.Seglenieka vienība sedza igauņu bruņuvilcienu, kuram, kā zināms – bija liela loma Vidzemes kaujās. Bet jau martā, brīvprātīgi pieteicies Latvijas armijā, kā bijušais 26. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīrs un praporščiku skolas absolvents cara laikā, Jānis Seglenieks piedalījās brīvības cīņās Kalpaka bataljonā Kurzemē. Augustā pieredzējušais karotājs jau cīnījās Latgalē, kur tika ievainots galvā.

Jānis Seglenieks pēc brīvības cīņām dienestu turpināja 6. Rīgas, 8.Daugavpils un 5.Cēsu kājnieku pulkā. 1929.gadā saņēma otru valsts apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni. 1933.gadā kapteiņa dienesta pakāpē dienēja Kara ministrijā.

Lāčplēša Kara ordeņus nedāļāja pa labi un pa kreisi — par tiem tika maksāts ar asinīm un dzīvību. Brīvvalsts laika preses izdevumi publicēja kārtējos mūžībā aizgājušo ordeņa kavalieru sarakstus. 1936.gada "Jaunākās Ziņas" vēstī, ka 5.septembrī pāris mēnešu pēc atvaļināšanas no armijas, priekšlaikus četrdesmit divu gadu vecumā aizsaulē aizgājis LKO kavalieris kapteinis Jānis Seglenieks. Vairākkārtējie kaujās gūtie ievainojumi padarīja savu. Jānis Seglenieks dus Brāļu kapos netālu no Mātes Latvijas.

Samuraja zobens

Tomēr Jānis Seglenieks šajā karavīru dinastijā nav vecākais apzinātais karotājs. Vecvecvectētiņš Ginta tēva līnijā Alberts Lemke Krievijas cariskajā armijā piedalījās krievu—japāņu karā. Dzimtas hronikā gan nav ziņu, vai Alberts būtu aizkuģojis uz Cusimu ar kādu no Klusā okeāna eskadras kuģi, kuri veica tā laika tālāko manevru 32 tūkstošu kilometru garumā apkārt Āfrikai no Liepājas uz Korejas šaurumu. Toties saglabājusies relikvija — japāņu zobens, kuru kā pateicību par cilvēcību Lemkem atdāvinājis mirstošs ienaidnieka karavīrs, jo Alberts izpildījis viņa pēdējo vēlēšanos — pasniedzis malku ūdens. Iespējams, ka tas ir pat samuraja zobens. Tos arī mantoja.

Izdzīvot vai mirt

Pasaules pārdalītāji novecoja, cilvēce mazliet atvilka elpu, kamēr izauga jauni, kuri atkal sāka rībināt kara bungas. Sākās Otrais pasaules karš. Tas nepagāja secen arī Šaueru dzimtas vīriem spēka gados. Jau minētā Lemkes dēls Laimonis tika iesaukts leģionā, izbrida Volhovas asinsdubļus. Vecmāmiņas rados ir Osvalds Jugbārdis, kurš dienējis kā mīnmetējnieks vērmahtā. Kara beigās, kad viņu vienību ielenca un vienkārši apšāva, Osvaldam kopā ar dažiem vīriem izdevās piemānīt nāvi. Pārģērbušies un uzdevušies par darba dienestā savervētajiem, tika iesaukti Sarkanajā armijā. Osvalds drīz vien jau bija spiests slidināt mīnas Gvardes divīzijas stobros. Izdzīvot vai mirt —tāds bija jautājums. No SS izlases vienības līdz sarkanarmijas seržantam.

Ginta vectēvs Ernests Šauers savulaik dienēja 5.Cēsu kājnieku pulkā, okupācijas armijā tika iesaukts otrreiz un dienēja Vidzemes divīzijas štābā, bet tagad joprojām valkā zemessardzes formu.

Vecaistēvs mātes līnijā Anatolijs Sandalāns bija padomju armijas kapteinis, bet vecmāmiņa — medicīnas vecākā leitnante Helēna Sandalāne — vadīja VEF slimnīcas nodaļu.

Tēvs un dēls —

vienā ierindas solī

Ginta tēvs Ivars Šauers padomju armijā dienēja radiotehniskajā daļā Liepājā. Tā bija pierobežas gaisa kontrole ar radioviļņu palīdzību. Impērijas robežas tika modri sargātas, un dienests bija atbildīgs, jo par nepamanītu lidmašīnu draudēja cietumsods līdz septiņiem gadiem, bet pēc dienesta desmit gadi bija "jāaklimatizējas" ne tālāk par PSRS robežām.

Kad sākās atmoda, Ivars jau bija izdienējis un strādāja Rīgas elektrotehniskajā rūpnīcā par inženieri. Tur, varētu teikt, krieviskā kolektīvā Ivars organizēja zemessardzes vienību kopā ar savu tēvu, kuram tagad jau astoņdesmit pieci (bet joprojām ierindā!), un dēlu. Tika organizētas patruļas, meklēti uzticami vīri. Kamēr vēl štābos tikai prātoja par jaunsargu kustības atjaunošanu, 12.bataljonā jau notika mācības. Šodien virsleitnants Ivars Šauers ir zemessardzes 12.bataljona komandieris. 18.novembrī kopā ar sava bataljona labākajiem vīriem Ivars Šauers Rīgas brigādes sastāvā piedalīsies Nacionālo bruņoto spēku parādē, kura pirmoreiz pēc brīvības atgūšanas notiks 11.Novembra krastmalā, ievērojot Latvijas brīvvalsts militāro paražu tradīcijas. Turpat krastmalā, tikai Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu ierindā, būs viņa dēls.

... tikai tad — es pats

Gints Šauers. Viņu nevar nepamanīt starp kadetiem. Daba un vecāki jauneklim devuši komandiera cienīgu augumu virs metra un deviņdesmit, bet pats veidojis stāju, manieres; skola, ģimene un arī pats "programmējis savu datoru" uz pleciem. Runājot angliski, Gints nemokās, meklējot vārdus, bet rīkojas ar valodu vienlīdz brīvi, gan piesakot koncertprogrammu ārzemju viesiem, gan izklāstot sarežģītu, militāriem terminiem piesātinātu tēmu.

Runājot par profesijas izvēli, Gints atzīst, ka viņu jau no apzinātas dzīves sākuma saistījušas militāras lietas. Padomju laikos ģimenē daudz runāts par pirmās brīvvalsts armiju, radiniekiem, arī pieminēti izsūtītie radi, kuriem ne visiem bija lemts atgriezties. Tad nāca zemessardzes veidošanas laiks, kad tēvs katru vakaru ģimenē dalījās ar dienā piedzīvoto. Drīz jau Gints gāja uz zemessardzi kā jaunsargs, pēc kāda laika — kā jaunsargu vada komandieris. Kur nu vēl labāka patriotiskā audzināšana! Tagad, būdams jau kadets, priecājas par domubiedriem. Necieš paviršību un virspusību ne pasniedzēju, ne biedru attieksmē pret dienestu. Tiecas pēc izglītības, tāpēc daudz strādā individuāli. Gints vairākkārt ar mīļiem vārdiem piemin savus vecākus, jo viņu ģimenē izveidojusies tradīcija, ka tēvs un vectēvs ieaudzinājuši vīrišķību, bet māte devusi līdzi apziņu, ka pat skarbākajos dzīves brīžos jāsaglabā sirsnība, cilvēcīgums... arī ienaidniekam jāpasniedz ūdens malks.

Gints nav brīnumbērns, viņš tikai saviem gadiem vairāk pieaudzis, nopietnāks, jo apzinās, ka izvēlētā profesija uzliek lielu atbildību un saskan ar Kārļa Ulmaņa 1936.gadā Lāčplēša dienā sacīto:

— Vispirms brīvība, tauta, valsts un tikai tad — es pats.

Andris Kļaviņš

Gints Šauers — Nacionālās aizsardzības akadēmijas 2.kursa kadets

Nākamais virsnieks Gints Šauers sniedz interviju televīzijai

Foto: Andris Kļaviņš