Uzrunā Aleksandra Čaka 10.logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Pulks aiz pulka iet vienoti elpā, ceļas mirdzot un atkal plok"

Aleksandrs Čaks (sēž pirmais no kreisās) ar strēlniekiem Penzā 1918.gadā

Aizliegtais auglis allaž šķiet saldāks. Šo seno patiesību šķiet bija piemirsuši dažādi padomju varaskungi, kuru pārraudzībai bija uzticēti latviešu literatūras un kultūras likteņi.

"Mūžības skartie" — šo Aleksandra Čaka lieldarbu gandrīz visus pēckara gadus nedrīkstēja pat pieminēt. Un varbūt tieši tāpēc jaunā paaudze "Mūžības skartos" cītīgi un neatlaidīgi meklēja pie radiem un pazīstamiem, lai izlasītu. Un atrada. Stiprus vārdus un pasauli. Ja laimējās, to vēl pievilcīgāku vērta ievērojamu mākslinieku — Kārļa Baltgaiļa, Jāzepa Grosvalda un Niklāva Strunkes — gleznu reprodukcijas, kas ievietotas akciju sabiedrības "Valters un Rapa" 1940. gada izdevumā.

"Mūžības skartie" dzīvoja tautā. Par spīti aizliegumiem un noklusējumam.

Kā zināms, pats dzejnieks latviešu strēlniekus ir iepazinis tuvplānā un savā dzīvesstāstā atzinis: "No 1919. gada studēju medicīnu Maskavas universitātē. Kā mediķi mani mobilizēja un ieskaitīja latviešu strēlnieku pulku sanitārajā apkalpē. Šeit es labi iepazinos ar šo varonīgo vīru psiholoģiju un pasaules skatījumu. Esmu izklaiņojis Krieviju krustām šķērsām."

Grāmata "Mūžības skartie" tās autoram 1940. gada janvārī atnes Annas Brigaderes prēmiju 4000 latu apmērā un gandrīz vienprātīgus kritikas cildinājumus. Alfonsa Franča domas žurnālā "Aizsargs": "Viņš gan neraksta dzejotu hroniku, pēc secības pieminēdams visus notikumus, bet dzejo tikai par tiem, kas viņam, pat sīki būdami, liekas dziļas cilvēcības un nozīmības apņemti. Tāpat kā Homēra "Iliāda" nesatur diendienas kara notikumu sarakstu, bet rāda izcilas varonības visspilgtākos un savdabīgākos paraugus, tomēr vienkopus dodot epu par Trojas karu, tā arī Čaka atsevišķie dziedājumi, kas gan nav rakstīti rāmajā heksametrā, bet visdažādākajos pantmēros, par šāda rakstura izcilām ainām vienkopus tomēr dod veselu latviešu cīņu laiku — ar ievadu un pavadu vārdiem —, kuram līdzīga līdz šim latviešu rakstniecībā trūka. Ja arī visas vietas vēl nav izdevušās vienādi biezinātas un spēcīgas, tad tomēr vēstītājai dzejai "Mūžības skartie" līdzīgu apmēros un vērtībā darbu droši vien tik drīzi neizdosies ieraudzīt."

Tieši pirms 40 gadiem apgāds "Grāmatu draugs" Ņujorkā izdod Aleksandra Čaka stāstu krājumu "Mana mīlestība" ar pamatīgu Anšlava Eglīša priekšvārdu, kur nav paiets secen strēlnieku tematikai: "Arī monumentālajā strēlnieku poēmā "Mūžības skartie" Čaks peldēja dziļas rēgainības, savādu kosmisku izjūtu un nojautu tumšajos ūdeņos. Strēlnieki bija Čaka dzīves lielākais pārdzīvojums. Viņš mīlēja tos pieminēt un par tiem stāstīt, kaut gan nevis noteiktus faktus, bet leģendas plāksnē pārceltus, jau it kā pārlaicīgus kļuvušus, notikumu kopsakaram atrautus epizodus. Pagrūti saprast, kā Čaks ar savu rātno raksturu un iedzimto piesardzību bija ticis galā ar strēlnieku sanitāra amatu, kā pārcietis kauju šausmas un krievu revolūcijas baigās zvērības. Liekas, šie smagie agrās jaunības pieredzējumi un pārdzīvojumi bija izveidojuši viņa raksturā grūtsirdīgo ieskaņu un iezīmējuši īpatnējo, rezignēto pasaules uzskatu."

Kāpēc Aleksandra Čaka "Mūžības skartie" padomju cenzoriem bija kā rūgts ābols, kā dadzis acī? Laikam gan tālab, ka dzejas rindās rakstīts arī par latviešu strēlnieku virsnieku Fridrihu Briedi, ka pieminēts sarkanbaltsarkanais karogs, ka parādīta strēlnieku atgriešanās Latvijā, ka no dzejas rindām strāvo dzimtenes mīlestība.

Pirmo un vienīgo reizi padomju laikā "Mūžības skartie" iznāk jau Atmodas sākumā pirms desmit gadiem ar būtiskām nodevām pavadtekstos toreizējā režīma atbalstam. Izdevumu aizsāk Jāņa Petera ievads "Tas, kas dzimis lielās mokās", bet noslēdz Ilgoņa Bērsona apcere un piezīmes, grāmatas māksliniecisko ietērpu veidojis Aleksandrs Stankevičs.

Tagad "Mūžības skartie" lasāmi arī apgāda "Zinātne" izdoto Aleksandra Čaka Kopoto rakstu 2. sējumā. Arī četrrindes no darba "Izskaņas", kas paša autora rokrakstā redzamas "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā Rīgā, Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī:

Redzu, redzu pie bezgala telpā,

Tur, kur mākoņi mēnesi rok,

Pulks aiz pulka iet vienotā elpā,

Ceļas mirdzot un atkal plok.

Viens pēc otra, tie astoņi skaitā,

Karsti karogi kūpot tos sedz.

Viņus soļojam pasaules klaidā

Visas tautas un dzīvības redz.

Blakus varoņiem lieliem un kāriem,

Kas pār pasauli gājuši reiz,

Viņi ceļas pār klajumiem bāriem,

Visu labojot to, kas tur greizs.

Viņi kāpjas no Daugavas zilgās:

Tautas bēda un ienaids tos nes.

Viņu briesmās un sūrumā ilgā

Rītos ļogās puspasaules.

Šogad Lāčplēša dienā, Varoņu dienā kļuva zināms, ka mūsu vidū vairs ir tikai deviņi vīri no tiem, kas no 1918. līdz 1920. gadam ar ieročiem rokās cīnījās par Latvijas valsts neatkarību un mūsu brīvību.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"