PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Ārlietas: Drosmīgi darbā,

un lēnīgi izpildē

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 331/332, 4.11.98.; nr. 334/334, 6.10.98.;

nr. 336, 10.10.98.; nr. 337/338. 11.11.98.

Ludviga Ēķa

(1892 – 1943) laiks

(18.04.1936. – 13.07.1936.)

Ārlietu ministra

vietas izpildītājs

Dzīves aprakstu sk. "LV" 2.04.98.

Pēc tam, kad Kārlis Ulmanis 1936.gada 11.aprīlī uzurpēja arī Valsts prezidenta amatu, viņš, protams, vairs nevarēja palikt ārlietu ministra amatā, lai nebojātu, kā teiktu mūsdienās, valsts galvas imidžu. Tāpēc viņš šo posteni amatu savienošanas kārtībā nodeva finansu ministram Ēķim, bet faktiski viņš un Vilhelms Munters noteica Latvijas ārpolitiku līdz valsts bojāejai 1940.gadā.

Anglijas sūtniecība Latvijā raksturoja jauno ārpolitiskā resora vadītāju šādi: "Ēķa kungs liekas kompetents ierēdnis un nešaubīgs Dr. Ulmaņa sekotājs. Viņš lieliski runā angliski, bet ir iedomīgs un liekulīgs."

Tomēr Ēķa izvēlei nepiemita gadījuma raksturs, jo viņš nebija iesācējs diplomātijā. Viņš jau kopš 1920.gada bija strādājis dažādos amatos Ārlietu ministrijā (ĀM). No 1922.gada Latvijas sūtniecības otrais sekretārs Berlīnē, pēc tam pirmais sekretārs Helsinkos, 1925.gadā iecelts par ĀM administratīvās un protokolu nodaļas vadītāju. 1931.–1934.gadā ministrijas rietumu nodaļas vadītājs. Šādā kapacitātē viņš 1932.gada 4.novembrī kritiski rakstīja: "Ja nākošajos gados Tautu savienība nespēs rādīt pasaulei vairāk reālu panākumu un valdību delegāti nesaskaņos savas Ženēvā turētās runas ar darbiem savās mājās, tad Tautu savienībai jau tagadējās krīzes vietā, man šķiet, draud vēl lielāka krīze, un sabiedrības interese par Ženēvas sanāksmēm var vēl vairāk atslābt."

1934.gada februārī Ēķi iecēla par sūtni Kauņā. Nostrādājis tur dažus mēnešus, viņš pēc 15.maija puča kļuva par finansu ministru. Divu ministriju vadības laikā, kad prioritāte, protams, tika atdota finansēm, Ēķis, cik tas bija viņa spēkos, mēģināja turpināt attiecību stabilizēšanu kā ar Padomju Savienību, tā Vāciju. Taču sarunā ar angļu sūtni viņš 1936.gada 1.maijā gauži tuvredzīgi izteicās, ka Latvijai pagaidām nekādas briesmas no Padomju Savienības nedraud. Gadījumā, ja PSRS vēlāk izveidotos augstāks dzīves standarts, latvieši pat varētu kārot izveidot ar kaimiņvalsti tādas attiecības, kas radītu viņiem iespējas dalīties ar padomju pilsoņiem. Tas nebūtu iespējams, ka labklājība paaugstinātos arī Vācijā. Britu sūtniecība šo ziņojumu nosūtīja uz Londonu bez komentāriem...

Pēc atkāpšanās no finansu ministra amata 1938.gada vasarā Ēķi iecēla par sūtni Polijā un Ungārijā, bet ar 1939.gadu arī Rumānijā. Šajā laikā Ēķis un Rumānijas sūtnis Latvijā Vasile Stoika parakstīja līgumu, kas radīja labvēlīgākus apstākļus Latvijas eksportam uz šo valsti. Rumāņi agrāk neļāva izvest valūtu no savas zemes, iesaldējot lielākus latviešu kapitālus. Rumānija uz iepriekšējā 1930. gada tirdzniecības līguma pamata baudīja vislielāko labvēlību, kamēr Latvijas preces ieveda ar 30% uzviju, sakarā ar valūtas iepirkšanas nepieciešamību brīvā tirgū. Jaunais līgums uzlaboja Latvijas stāvokli un pavēra Rumānijā tirgus iespējas Latvijas precēm.

1939.gada 21.jūnijā Ēķis tikās ar PSRS jauno vēstnieku Polijā Nikolaju Saronovu, kas pauda nepatiku par nesen noslēgto Latvijas neuzbrukšanas paktu ar Vāciju. Latviešu diplomāts viņam izskaidroja, ka līdz šim līdzīgs pakts bijis tikai ar PSRS un jaunā vienošanās tikai izlīdzina stāvokli. Ja arī līgumam ar Vāciju nav lielas vērtības, kā var spriest pēc citu valstu piedzīvojumiem, tad tomēr nav gaidāms tiešs un brutāls iebrukums no rietumiem, jo tas padarītu agresora situāciju ļoti neērtu. Latvija nevar pieņemt citu valstu garantijas, jo tās pašas spēki ir pārāk mazi un tās labākā aizsardzība ir neitralitāte.

Ēķis brīdināja ārlietu ministru Munteru par eventuālu vācu un padomju vienošanos, norādot, ka nav "dūmu bez uguns", un atzīmēja, ka krievu pretlielinieciskie spēki ārzemēs apvienojas "nacionālās interesēs" PSRS atbalstīšanai. Viņam bija aizdomas par krievu un vācu nacionālistu saprašanos. "Tā bija ļoti pareiza doma," secina trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Polijas Ārlietu ministrija jau 1939.gada 5.septembrī ieteica Latvijas sūtniecībai evakuēties no Varšavas. Ēķis un militārais atašejs pulkv. Grigorijs Ķikulis devās uz Rumāniju.

Vilhelma Muntera

(1898 – 1967) laiks

(14.07.1936. – 20.06.1940.)

Pēdējais

ārlietu ministrs

Rīdzinieks, dzimis igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un Igaunijas vācietes Augustes Kleinas ģimenē.

Viens no prestižākajiem valsts amatiem nedevās rokās kā uz līdakas pavēli. Līdz tam ar zelta medaļu vajadzēja pabeigt Rīgas komercskolu (1915) un vēlāk (1925) iegūt inženiera ķīmiķa diplomu Latvijas Universitātē, kļūt par Krievijas karaskolas junkuru un nostrādāt par eļļotāju kādā Pēterpils fabrikā, izkaroties latviešu sarkano strēlnieku rindās un igauņu balto brīvības cīnītāju pulkos. Par piedalīšanos kaimiņvalsts neatkarības nosargāšanā tika leitnanta pakāpe un Igaunijas Brīvības krusta pirmās šķiras 3. pakāpes ordenis (vēlāk jau pēc ieņemamā amata pienācās Lāčplēša Kara ordenis). Latvijas armijā gan vajadzēja nodienēt tikai 20 dienas — no 1920. gada 1. līdz 20. decembrim.

Lai iegūtu līdzekļus studijām augstskolā, Munters, kā sākumā likās, stājās vienkārši pie maizes darba, 1921. gada 8. janvārī kļūstot par jaunās valsts Ārlietu ministrijas (ĀM) trešās šķiras sekretāru — viszemāko ierēdni šajā institūcijā. Viņam vajadzēja tulkot latviešu valodā Tautu savienības (TS) statūtus, atreferēt igauņu preses publikācijas un veikt tamlīdzīgus ne īpaši svarīgus uzdevumus. Neraugoties uz to, jaunais censonis strauji virzījās augšup pa karjeras diplomāta (nevis negatīvā, bet šā jēdziena institucionālā nozīmē) kāpnēm. Kārļa Ulmaņa aicināts, Munters strādāja viņa vadītajā Latvijas delegācijā, kurai vajadzēja īstenot ar Igauniju noslēgto muitas ūniju. Ar šo laiku sākās, tā teikt, vecā (Ulmanim gan šajā laikā vēl bija tikai 47 gadi) un jaunā politiķa kontakti un sadarbība, kas dzīves ritumā pārauga sava veida politiskā draudzībā, kura gan ne vienmēr nāca par labu Latvijas valstij.

27 gadu vecumā Munters jau kļuva par vienas no svarīgākajām ĀM struktūrvienībām — Baltijas nodaļas — vadītāju. Tādam lēcienam bija savi svarīgi pozitīvi priekšnoteikumi. Jaunais, bet jau pietiekami profesionālais diplomāts pārvaldīja piecas svešvalodas — vācu, angļu, franču, krievu un igauņu. Dr. Edgars Krieviņš, kas bija Latvijas sūtnis Vācijā, Austrijā, Holandē, Igaunijā un atkal Vācijā (1932–1940) un teicami pazina savu šefu, 1966. gadā Melburnā (Austrālijā) izdotajos memuāros "Viņās dienās" rakstīja, ka Munteram bija "ļoti solīdas zināšanas i vispārējā, i diplomātijas vēsturē, filozofijā un Vakareiropas literatūrā. Viņš dzīvi interesējās par valodniecības teorētiskiem jautājumiem, mīlēja grāmatas un bija cītīgs lasītājs (..). Viņam bija neparasti laba atmiņa: viņš, piemēram, zināja no galvas mūsu muitas tarifa nomenklatūras likumus, pozīcijas un likmes. Būdams attapīgs un asprātīgs sarunu biedrs, viņš savos spriedumos nebūt nebija autoritāte, bet labprāt uzklausīja arī svešas domas. Reiz viņš tās bija atzinis par pareizām, viņš tās arī akceptēja. Viņam piemita rets domu spraigums un loģiskums." Krieviņš atzīmēja, ka Munters mīlēja igauņu tautu, valodu un literatūru, ka "šo valodu viņš prata pilnīgi, ar visām niansēm un izlokšņu atšķirībām un labprāt to arī lietoja". Līdzīgās domās par Muntera intelektuālajām un personīgajām īpašībām, sevišķi par spožo angļu valodu, bija viņa ārzemju kolēģi. Ja nu vienīgi atšķīrās šajā ziņā poļu diplomāts Vitolds Svorakovskis, kas apgalvoja, it kā Munters degvīnu un konjaku dzerot no alus glāzēm, turklāt, ja var ticēt, daudz...

Vadot Baltijas nodaļu, Munters piedalījās visu saimniecisko līgumu sarunās ar Latvijas kaimiņvalstīm. Nozīmīgākās no tām bija 1927. gada diskusijas par tirdzniecības līgumu ar padomju Krievijas pārstāvjiem, kurās viņam bija pildāmi Latvijas delegācijas sekretāra pienākumi. Viens no sarunu dalībniekiem un LSDSP līderiem Dr. Fricis Menders tā vērtēja Muntera darbu Maskavā: "Cik man ir nācies ar Munteru sadarboties, varu teikt, ka ar viņu bija patīkami strādāt kā ar apdāvinātu un izpratīgu ierēdni. Ministrijas pelēkajā sabiedrībā viņš bija vairāk kā par vienu galvu augstāks prāta, inteliģences un saprāta ziņā par saviem kolēģiem."

1927. gada beigās Munteru iecēla par ĀM pārstāvi Finansu ministrijas ārējās tirdzniecības komisijā, 1931. gadā — par ĀM Administratīvi juridiskā departamenta direktoru, kas vienlaikus bija ministrijas ģenerālsekretāra palīgs.

Lai gan Munters ne dienu nebija strādājis par sūtni vai vismaz konsulu, 1933. gada 14. jūlijā viņu iecēla par ārlietu resora ģenerālsekretāru ar viceministra funkcijām. Faktiski viņš tomēr vadīja ministriju, lai gan oficiāli to kopš 1934. gada 17. marta darīja Ulmanis, kas vienlaikus bija arī Ministru prezidents. Munteram vajadzēja būt viņam pateicīgam par amatu. Genseka vēlākais līdzbiedrs valdībā finansu ministrs Alfrēds Valdmanis par to vēlāk rakstīja: "Munters kalpoja Ulmanim kā "privātsekretārs" daudzus, daudzus gadus. Bija veikls, ātri saprata vientuļo Ulmani un vienmēr viņam pielāgojās (..). Munters saprata, ka viņš kā Baltijas igauņu vācietis nekad nekur uz augšu netiks kā vienīgi ar beznosacījumu kalpošanu kādam stipram. Viņš izvēlējās būt Ulmaņa bruņnesējs un kalps, un Ulmanis viņu atalgoja. Ulmanis saprata, ka visi citi Munteru kā vācieti noraida. Tā Ulmanis varēja par Muntera uzticību būt dubultīgi drošs (..)."

Var sacīt, ka Ārlietu ministrijā sākās Muntera ēra. Viņš bija ne tikai pirmais karjeras diplomāts šā resora vadībā, bet arī pirmais nelatvietis tajā — tieši latviešu nacionālisma augstāko uzplūdu laikā. Runājot trimdas vēsturnieka prof. E.Andresona vārdiem, "Munters uzskatāms arī par vienu no kontraversākajām (resp., pretrunīgākajām. — R.T.) personām Latvijas neatkarības posmā. Par viņu rakstīti gan slavinājumi, gan — daudz vairāk — kritika un pat visļaunākās insinuācijas."

Munters 1934. gada 23. februārī informēja Latvijas sūtņus, ka ĀM galvenie uzdevumi ir: pirmkārt, turpināt Baltijas valstu savienības politiku, iesaistot tajā arī Lietuvu, otrkārt, attīstīt tālāk ideju par status quo garantēšanu Austrumbaltijā, treškārt, izkopt politiskās attiecības ar PSRS un, ceturtkārt, nesaasināt attiecības ar Vāciju.

Aplūkojot pirmo uzdevumu, jānorāda, ka no 1919. līdz 1933. gadam bija notikuši daudzi mēģinājumi apvienot Baltijas valstis gan lielākā, gan mazākā savienībā, Latvijai šajos mēģinājumos bija vislielākie nopelni. Tādi bija arī Munteram. Viņš veidojamās antantes sakarā 1934. gada 7. un 8. maijā Rīgā apspriedās ar Igaunijas ārlietu ministru Heinrihu Lareteju, un dialoga dalībnieki nāca pie secinājuma, ka Latvijas un Igaunijas valdībai jāapsveic Lietuvas ierosinājums par sakaru padziļināšanu starp trim Baltijas valstīm un jāiesaka dienvidkaimiņam pievienoties nesen noslēgtajam Latvijas un Igaunijas alianses līgumam. Pēc tam Kauņā notika jau visu trīs valstu ārlietu ministru konference, un 1934. gada 12. septembrī viņi Ženēvā parakstīja saprašanās un sadarbības līgumu, kam bija jāstājas spēkā 3. novembrī. Šī vienošanās radīja pamatu Baltijas antantei (latviešu, lietuviešu un igauņu diplomāti bija gan tik bikli, ka līgumā vārdu antante pat baidījās minēt).

Atsevišķā deklarācijā trīs valstsvīri — igaunis Jūlijs Seljamā, Stasis Lozoraitis un Munters — vienojās, ka viņu valdības gādās, lai solidārās saprašanās un draudzības gars izplatītos visās Baltijas valstīs un tautās. Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica sapnis beidzot bija piepildījies, kaut gan tikai daļēji un ne sevišķi efektīvi.

Tā, protams, bija, ja tā var sacīt, hronoloģiska sagadīšanās, ka Munters, 1936. gada 14. jūlijā kļuvis pilnīgi oficiāli par ārlietu ministru, jau sākot ar tā paša gada 8. oktobri, varēja pārstāvēt savu valsti TS padomē, par kuras locekli Latvija (un arī Ķīna) ar 49 no 51 balss bija ievēlēta. Taču par sagadīšanos nevar nosaukt Latvijas diplomātijas ilggadējās pūles savas valsts lomas palielināšanā tā laika vienīgajā globālajā starptautiskajā politiskajā organizācijā, kuras biedre Latvija bija jau kopš 1921. gada 12. septembra. Ārlietu ministrijā nodibināja īpašu TS nodaļu, bet 1925. gadā iecēla pastāvīgu Latvijas pārstāvi TS galvenajā mītnē Ženēvā.

1936. gadā jaunizraudzītais padomes loceklis Munters devās oficiālā vizītē pie Šveices Valsts prezidenta Dr. Alberta Meijera un ārlietu ministra Džuzepes Motas, bet jau pēc gada TS 18. pilnsapulce, kas notika 1937. gada 13. jūnijā, uzticēja viņam vadīt 23 vīru lielo nepatīkamo Tālo Austrumu komisiju. Šī komisija pieņēma rezolūciju, kas nosodīja Japānas aviācijas uzbrukumus Ķīnas pilsētām. Latviešu diplomātu izvirzīja arī par TS mandātu komisijas locekli. Munters ar augsto profesionalitāti īsā laikā izpelnījās savu Rietumu kolēģu atzinību. Amerikāņu laikraksts "Time" 1937. gada 18. oktobrī pat atzīmēja, ka "tikai viens no 52 delegātiem atstāja Ženēvu labāk pazīstams un labāk novērtēts, nekā šurp braucot, — Vilhelms Munters".

Diemžēl to nevarēja teikt par viņa vadīto TS 101. sesiju, kura sākās 1938. gada 10. maijā. Šī vienīgā Latvijas pārstāvja prezidētā sesija, pēc E.Andresona vērtējuma, bija arī "visapkaunojošākā sesija Tautu savienības vēsturē". Tajā bija paredzēta diskusija par Itālijas anektētās Abesīnijas (Etiopijas) nākotni. Sesiju faktiski diriģēja britu ārlietu ministrs lords Edvards Halifakss, kas centās panākt TS svētību un atbalstu itāļu iekarojumu atzīšanā. Munters par nožēlošanu darīja visu, lai izpatiktu Lielbritānijai, apmierinot tās savtīgās intereses. Lai gan Abesīnija vēl oficiāli bija TS locekle, viņš un Halifakss, ne bez apvienības ģenerālsekretāra Žozefa Avenola ziņas, jau iepriekš nolēma neuzaicināt tās delegāciju piedalīties sesijā. Sēdē bija klāt vienīgi abesīņu ķeizars Haile Selasi I.Halifakss klātesošajiem deklarēja, ka nostāja pret Itāliju katrai TS valstij jāizšķir pašai. Munters, lai gan viņam nebija tiesību to darīt, ieteica padomes locekļiem izteikt savu individuālo atbalstu angļu pozīcijai. Viņš arī noslēdza debates, paziņodams, ka Latvija pievienojas Lielbritānijas viedoklim.

Halifakss bija panācis arī Muntera atbalstu diskusijas izbeigšanai neērtajā spāņu pilsoņu kara jautājumā, bet republikāniskās Spānijas ārlietu ministra Alvaresa del Vajo enerģiskās uzstāšanās rezultātā sesijas priekšsēdētājs bija spiests piekāpties. Deviņi padomes locekļi, Latviju ieskaitot, atturējās, balsojot par spāņu diplomātu ierosinājumu TS izbeigt neiejaukšanās politiku un atļaut demokrātiskajai Spānijai pirkt ieročus. Munters, atcerēdamies šos notikumus, savā 1963. gadā iznākušajā grāmatā "Pārdomas" rakstīja: "Visos šajos agresijas atbalstīšanas gadījumos mazo neitrālo valstu, tajā skaitā Latvijas, sabiedriskā doma nepārprotami bija naidīgi noskaņota pret agresoru. Bet šo valstu atbildīgie vadītāji (Munteru ieskaitot! — R.T.) cītīgi atturējās no agresīvās politikas skaidras nosodīšanas un klusēja, zinādami, ka Rietumu lielvalstis negrib efektīvi rīkoties, lai aizstāvētu un atjaunotu mieru."

Neraugoties uz Marģera Skujenieka, ģenerāļa Jāņa Baloža, Alfrēda Bērziņa un vairāku citu Latvijas politiķu iebildumiem, Ulmanis pēc 15. maija puča 1936. gada 11. aprīlī, iecēlis sevi arī Valsts prezidenta kārtā, pēc dažiem mēnešiem protežējamajam Munteram uzdāvināja ārlietu ministra portfeli. Munters bija visnotaļ padevīgs darbinieks savam saimniekam, labi apzinādamies, ka bez patstāvīgas Latvijas un bez Ulmaņa viņš nekad nebūtu ieguvis savu augsto stāvokli. Tāpēc ārlietu vadītājs darīja visu, ko spēja, Latvijas labā — viņš to saprata un prata. Munters tomēr nevarēja atbrīvoties no latviešu sabiedrības aizspriedumiem un kā vācietis centās būt latviskāks par latviešiem. Savu reputāciju ārlietu resora rīkotājs sabojāja vēl vairāk, 1934. gadā apprecot nevis latvieti, bet padzīvojušu krievu tautības šķirteni Natāliju Kļaginu, kas diezin kāpēc joprojām daudz laika pavadīja sava šķirtā vīra advokāta Sūnas dzīvoklī. Kā atceras A.Bērziņš, arī prezidentam Muntera apprecēšanās ar krievieti nav patikusi.

Munters sākotnējās Rietumu orientācijas vietā pēc Ulmaņa ieteikuma Latvijas ārpolitikas pamatā lika jaunu lepnu "Latvijas orientāciju". Lai nosargātu savas valsts neatkarību, viņš centās nostiprināt trauslo Baltijas antanti, kuras politikas pamatā būtu draudzība ar abiem potenciāli bīstamajiem pretiniekiem — Vāciju un PSRS, pateicība rietumzemēm par palīdzību brīvības cīņu laikā un uzticība TS, kas nodrošina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tiesisko stāvokli. Munters dažbrīd pat nepiedienīgi panaivi ticēja kolektīvai drošībai un sadarbības līgumu maģiskajam spēkam.

1938.gada 21.decembrī Latvija pasludināja absolūtu neitralitāti, lai "izsargātu valsti no ieraušanas starptautiskos sarežģījumos un konfliktos".

Latvijas neitralitātes problēma plašāk izvērtēta Muntera apjomīgajā runā Valsts saimniecības un kultūras padomju pirmajā kopsapulcē 1939.gada 12.maijā. Atzīmējis augošo saspīlējumu lielvalstu starpā, viņš tomēr secināja, ka šo zemju konfliktu gadījumos mazās valstis var cerēt izvairīties no tiem. Lai to panāktu, ministrs uzskatīja par nepieciešamu: pirmkārt, stingri ievērot neitralitāti un, otrkārt, stiprināt aizstāvēšanās gribu un spējas. Viņš ne bez lielības deklarēja, ka abos virzienos Latvija "godam pastāvējusi".

Tā kā joprojām bija spēkā 1932. gada 5. februārī noslēgtais Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, Latvija, pēc Muntera domām, bija ieinteresēta parakstīt analogu vienošanos arī ar Vāciju. 1939.gada 7.jūnijā Munters un Igaunijas ārlietu ministrs Kārlis Selters parakstīja Latvijas un Igaunijas neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju.

Ļoti pesimistiskās domās par Latvijas ārpolitikas jauno aktu bija M.Skujenieks, kurš pēc līguma noslēgšanas privātā vēstulē sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam rakstīja: "Francijas, Amerikas S.V. un angļu diplomātija šeit par to ir pilnīgā nesaprašanā un izskaidro to ar ideoloģiskām režīma simpātijām, kas man liekas, ir pareizi."

Vācijas Ārlietu ministrijas VI nodaļas vadītājs Verners fon Grundherrs, kurš agrāk bija raksturojis Munteru kā vācbaltiešiem nelabvēlīgu, pēc 7.jūnija līguma parakstīšanas mainīja savas domas par Latvijas ārlietu ministru. Munters vairs neesot bīstams anglofils un renegāts. Viņš darbojoties kā autoritāras valsts pārstāvis un izrādot izpratni par nacionālsociālismu. Viņš pat esot atļāvis darboties vācu nacionālsociālistu zemes grupai, gan maskētā veidā (tā nebija taisnība! — R.T.).

Lai gan Munteru pēc protokola 55 minūtes, piedaloties Krieviņam un Vācijas ārlietu ministram Joahimam fon Ribentropam, pieņēma pats Hitlers un viņu apbalvoja ar Lielā Ērgļa Krusta ordeni, tas nebūt nepadarīja latviešu diplomātu par hitlerisma atbalstītāju. Gluži otrādi — Munters savā dienasgrāmatā ierakstīja rezolūti: "Es neticu Hitleram!"

Vēsturē iegājušas divas Muntera vizītes Padomju Savienībā ministra rangā. Pirmā — ar lielu pompu, sarkanbaltām rozēm, Lielo teātri, dinejām, šampanieti utt., u.tml., pašam "tautu tēvam" piedaloties.

Lai paplašinātu kontaktus ar Baltijas valstīm, padomju valdība 1937.gada sākumā uzaicināja Munteru ar kundzi viesoties Maskavā. Tā bija vispār pirmā Latvijas ārlietu ministra vizīte kaimiņvalstī. 15.jūnijā stacijā augsto ciemiņu sagaidīja pats ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs, nemaz nerunājot par daudziem sīkākiem gariņiem. Komisāra dzīvesbiedre pasniedza kolēģa laulātajai draudzenei sarkanbaltas rozes.

Sarunās ar prominento Latvijas amatpersonu bez tautas komisāra piedalījās viņa vietnieki Vladimirs Potjomkins un Boriss Stomoņakovs. Par diskusiju saturu ziņas diemžēl ir gauži trūcīgas. Viens no apspriežamajiem sižetiem acīmredzot bija jautājums par Latvijas (arī visas Baltijas un ziemeļvalstu) neitralitātes koncepcijas būtību un minēto valstu noraidošo attieksmi pret savām, "pretagresora karaspēka caurlaišanas" saistībām TS noteiktajos ietvaros.

Pats interesantākais vizītes otrās dienas notikums bija PSRS valdības galvas Vjačeslava Molotova rīkotās pusdienas, kurās kafijas pasniegšanas laikā negaidīti ieradās pats padomijas valdnieks. Tas bija liels reveranss Munteram, jo Staļins tādā veidā bija pagodinājis tikai dažus ārzemju ārlietu ministrus. Tā bija savā ziņā sensācija, kas faktiski kļuva par centrālo apbrīnojamo un apspriežamo notikumu pasaules presē un politiski diplomātiskajos izvērtējumos. Rietumu žurnālisti informēja, ka "valstsvīrs Munters brīvi sarunājās ar valstsvīru Staļinu krievu valodā. Viņš atzīst, ka diktatoram piemīt ekspansīvs dabisks šarms savienojumā ar zemnieka viltīgumu, bet nav ne miņas no komunista–intelektuāļa īpašībām. Muntera kungs, zinādams, cik daudzu komunistu traktātu uzdotais autors ir Staļins, mēģināja ievirzīt sarunu ar viņu intelektuālā gultnē. Bet Staļinam ikreiz bija gatavas īsas un raupjas atbildes, uz jautājumiem un idejām viņš atbildēja ar faktiem, nevis teorijām. Staļina jautājumi par Latviju Muntera redzējumā liecina, ka viņam nav nekādu nopietnu zināšanu par Latvijas vēsturi laikā, kas pagājis kopš padomju varas krišanas."

Muntera Maskavas brauciens demonstrēja arī pretsvaru Vācijas agresivitātes eskalācijai. Tas iekļāvās plaši sludinātajā Latvijas latviskās ārpolitiskās orientācijas politikā, kura paredzēja aktīvu diplomātisko darbību dažādos virzienos, paturot visas uzmanības centrā tieši savas valsts intereses. Vizītes laikā padomju līderi deklarēja, ka viņu valsts attiecības ar Latviju var kalpot par labu kaimiņattiecību paraugu visām PSRS aptvertajām zemēm. Sevišķi tika atzīmēta jelkādu robežkonfliktu un teritoriālu pretenziju neesamība. Ļitvinovs uzsvēra 1920.gada miera līguma fundamentālo nozīmi abu valstu attiecību attīstībā.

Pēc diviem gadiem Munteru uz Maskavu vairs vis neielūdza, bet izsauca. Kad 1939.gada 23.augustā bija parakstīts Vācijas– PSRS neuzbrukšanas līgums un slepenais protokols par iespaidu sfēru sadalīšanu starp abām lielvalstīm Baltijā, varēja stāties pie sarkanbrūnā Molotova–Ribentropa pakta realizēšanas. 28.septembrī Staļina impērija piespieda Igauniju parakstīt tā dēvēto savstarpējās palīdzības paktu. Nākamā kārta bija Latvijai. Nesazinājies pat ar Lietuvu, Munters 2.oktobrī ieradās Maskavā, un jau tās pašas dienas vakarā sākās sarunas, kurās bez viņa no Latvijas puses piedalījās tikai sūtnis Padomju Savienībā Fricis Kociņš, turpretim pretējo pusi pārstāvēja visa "smagā artilērija" — Staļins, Molotovs, Potjkomkins, kā arī kaimiņvalsts sūtnis Latvijā Ivans Zotovs.

Diskusija bija virzīta uz vieniem — Latvijas — vārtiem. Pirmo vijoli, protams, spēlēja ūsainais Kremļa saimnieks. Kā liecina Muntera pēc sarunām izdarītās piezīmes, kuras viņš vakaros diktēja stenogrāfistei Latvijas sūtniecībā, Staļina un viņa komandas apetīte bija neizmērojama. Lūk, ko cita starpā teica (Muntera atreferējumā) krievu delegācijas vadītājs:

"...Mums ir vajadzīgas neaizsalstošas jūras bāzes... Tas, kas noteikts 1920.gadā, nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais rūpējās par izeju pie jūras. Mēs tagad esam bez izejas, bet tādā stāvoklī palikt nevaram."

"...Es jums saku atklāti: iespaidu sfēru sadalījums ir noticis."

"...Varētu paņemt no jums teritoriju ar krievu mazākumtautību, bet mēs šo jautājumu nepaceļam."

"...Pēc šā līguma noslēgšanas katrs zinās, ka šeit (Latvijā — R.T.) ir divi saimnieki — latvieši un krievi."

"...Jūs domājat, ka mēs jūs gribam sagrābt. Mēs varētu to tagad darīt, bet mēs to nedarām, lai gan Rīga ir pretpadomju aģitācijas centrs." utt., u.t.jpr.

Munters, cik vien bija viņa spēkos, aizstāvēja Latvijas intereses. Viņš oponēja, iebilda, precizēja, operēja ar skaitļiem, pat kaulējās... Ministrs nebaidījās deklarēt, ka Latvijas tautas acīs "līgums tiks iztulkots kā tāds, kurš rada kaut ko līdzīgu protektorātam (un viņam bija taisnība! — R.T.). Munters panāca, ka daži līgumprojekta un tā konfidenciālā protokola punkti tika mīkstināti vai mainīti.

Maskavas sarunu otrās dienas vakarā Rīgā notika Latvijas valdības ārkārtas sēde. Tās protokolā bija teikts: "Sēdi sāk plkst. 21.33. Valsts un ministru prezidents K.Ulmanis sīki ziņo par sarunu gaitu Maskavā starp ārlietu ministru Munteru un PSRS valdību. Pēc pārrunām par nākamā līguma saturu un it sevišķi par noteikumiem, kādus sarunās izvirzījusi PSRS valdība, Ministru kabinets nolemj:

1) izteikt ārlietu ministra Muntera līdz šim Maskavā vestām sarunām, kam pamatā Igaunijas–PSRS savstarpējās palīdzības līgums, savu piekrišanu;

2) uzdod ārlietu ministram pielikt visas pūles, lai panāktu uzlabojumus igauņu — krievu līguma tekstā, cenšoties, ja vien iespējams, iegūt visizdevīgākos noteikumus PSRS līgumam ar Latviju;

3) pilnvarot ārlietu ministru V.Munteru parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu starp Latviju un PSRS."

Sēde tiek slēgta 22.35, un tās protokols, ko personiski parakstījuši Ulmanis un tieslietu ministrs Apsītis, beidzās ar vārdiem: "Dievs, svētī Latviju!".

5.oktobrī Munters parakstīja savstarpējās palīdzības paktu un slepenu protokolu par padomju kara bāzēm. Realizējot šo tā saukto bāzu līgumu, uz Liepāju, Ventspili, Pitragu u.c. Latvijas vietām plūda ap 25 tūkstošiem sarkanarmiešu, kurus jau pēc pusgada varēja pamatoti dēvēt par okupantiem.

Jau 6.oktobra vakarā Munters par līgumu informēja Ulmani, bet nākamajā dienā valdību, kuras sēdē piedalījās arī Kociņš un armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis. Ministru kabinets nolēma piekrist "līguma tālākai virzīšanai uz ratifikāciju, kas paredzama vienā no tuvākajām kabineta sēdēm". Tas tika izdarīts zibensātrumā — 10.oktobrī.

Skujenieks jau minētajā vēstulē Salnajam vērtēja 5.oktobra vienošanos šādi: "Sarunas un līgumi ar Krieviju notika sasteigtā kārtībā. Varbūt tie bija nepieciešami, bet nepanesama ir realitāte, ar kuru tas notika, un riebīga pakalpība, ar kuru to izved. Paši krievi atstāj ļoti, ļoti sliktu iespaidu."

Taču vēlākajās intervijās Ulmanis, Munters u.c. valdības locekļi, kā arī autoritārā prese uzsvēra, ka Latvija šo līgumu slēgusi no brīva prāta saskaņā ar mūsu ārlietu principu — pasargāt savu zemi no kara. Ne sarunu veids, ne līguma teksts neliecinot, ka Maskavai būtu nodoms uzkundzēties. Tāda pati bija Igaunijas un Lietuvas nostāja pret šiem līgumiem — neviena no izjukušās Baltijas antantes valstīm neuzdrošinājās teikt, ka savstarpējie "palīdzības līgumi" nav slēgti brīvprātīgi, bet uzspiesti, lietojot varas draudus.

1940.gada jūnijā šie draudi transformējās atklātos rupjos ultimātos Baltijas valstu valdībām, prasot mainīt to sastāvu un ielaist šajā reģionā jaunas padomju karaspēka daļas. Latvija, Lietuva un Igaunija atkal piekāpās, un sākās mūsu valstu okupācija.

Latvijas sūtnis Lielbritāijā Kārlis Zariņš 17.jūnijā saņēma šādu Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgas iestādes." Jau pēc mēneša — 16.jūlija rītā — pie bijušā ministra ieradās Vilis Lācis ar diviem čekistiem, lai iesēdinātu Munteru, viņa kundzi un divus bērnus guļamvagonā braucienam uz Maskavu.

Jau Latvijas laikā čukstus, bet pirmo divu okupāciju periodā un pēc Otrā pasaules kara kā dzimtenē, tā trimdā skaļi atskanēja ne viena vien politiķa, vēsturnieka un publicista balss, kas apvainoja Munteru un viņa sievu dzimtenes nodevībā par sadarbību ar PSRS čeku un spiegošanu kaimiņvalsts interesēs. Aizrunājās un aizrakstījās pat līdz tam, ka Munters pēc aresta esot strādājis gandrīz vai par PSRS ĀM Rietumu nodaļas vadītāju... Šādas versijas, kuras tika izvirzītas bez pierādījumiem, apgalvojumu līmenī noraidīja jau vairākkārt minētais diplomāts Krieviņš, bij. ĀM preses šefs Arnolds Skrēbers, trimdas vēsturnieks Jānis Zalcmanis, Latvijas habilitētais vēstures doktors Ojārs Niedre u.c.

Šķiet, ka punktu uz "i" šajā jautājumā vismaz pagaidām ir uzlicis habilitētais vēstures doktors Indulis Ronis, kuram, kā arī vairākiem citiem pētniekiem atmodas sākumā tika dota iespēja iepazīties ar čekas "lietām" par represētajiem Latvijas valstsvīriem, militārajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Roņa secinājums ir nepārprotams: "Līdz šim izskatītajos čekas arhīva dokumentos neparādās nekādas ziņas par abu Munteru saistību ar PSRS specdienestiem līdz Latvijas pilnīgai okupācijai 1940.g. 17.jūnijā."

Sava veida Muntera sadarbība ar padomju drošības orgāniem sākās gan pēc Latvijas okupācijas, kad viņš 1940.gada vasarā uzrakstīja četras "Piezīmes" iekšlietu tautas komisāram Berijam. To saturs bija plašs — sākot no Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas apskata un vērtējuma līdz ministru un ārzemju diplomātu raksturojumiem. Jāpievienojas Roņa spriedumam, ka "Muntera ziņojumi bija pārāk izsmeļoši parastai padevībai totalitārā spiediena priekšā". Taču, no otras puses, jāņem vērā, ka piezīmju autors šajā laikā atradās jau izsūtījumā Voroņežā, kur gan viņam līdz kara sākumam atļāva strādāt par pasniedzēju svešvalodu institūtā.

Sākoties karam, 1941.gada 26.jūnijā arestēja Munteru un nākamajā dienā arī viņa dzīvesbiedri. Tā paša gada septembrī viņus pārveda uz Saratovas cietumu, bet pēc gada uz cietumu Kirovā. Nācās iepazīt ieslodzījuma iestādījumus arī Maskavā un Vladimirā. 1952.gada 14.aprīlī čekas īpašā apspriede notiesāja Munteru uz 25 gadiem par aktīvu cīņu pret revulucionāro strādnieku kustību un naidīgo darbību pret PSRS (te nu bija spiegs un nodevējs! — R.T.). 1954.gadā gan abus Munterus pirms termiņa izlaida no cietuma, taču Latvijā viņi varēja atgriezies tikai 1959.gadā.

Strādādams par tulku Zinātņu akadēmijas "Vēstu" redakcijā, Munters vienlaikus, acīmredzot valsts drošības iestāžu inspirēts, uzrakstīja vairākus, varētu teikt, "grēksūdzes" rakstus avīzēm "Izvestija", "Cīņa" un "Dzimtenes Balss", kā arī apoloģētiskas brošūras "Pārdomas" (1963) un "Savu tautu ienaidnieki" (1964). Eksministrs, kas vairāk nekā 13 gadus bija pavadījis padomju cietumos, savās publikācijās pulgoja Latvijas brīvvalsti, tās iekšējo un ārējo politiku, pat kādreizējos kolēģus — latviešu diplomātus. Kritikas smaili gan viņš vērsa pret saviem tautiešiem un viņu organizācijām svešumā, nepelnīti apvainojot trimdiniekus gan draudzībā ar imperiālistiem un revanšistiem, gan "aukstā kara" atbalstīšanā un padomju Latvijas noliegšanā. Taču jāņem vērā, ka šie darbi, kā teiktu mūsdienās, bija sociāls pasūtījums. Taisnība vien būs diplomātam Zariņam, kas 1962.gada 26.aprīlī rakstīja diplomātam Skrēberam: "Mēs jau nezinām, cik tālu to rakstu ("Izvestijai". — R.T.) ir rakstījis pats Munters labprātīgi un kas ir pielikts, labots un izpušķots (..) Man tā vien liekas, ka viņam ir ticis uzdots rakstīt tieši tā un ne citādi (..) Pārdomājot visus šos rakstus, man gribētos teikt — ja mēs dzīvotu tagad dzimtenē aiz dzelzs priekškara un ja mums draudētu cietums un izsūtīšana, kā mēs tad reaģētu." Arī citētās vēstules saņēmējs domāja, ka Munters nav rakstījis pēc paša ierosmes, bet "ticis uzaicināts to darīt". E.Andersons savukārt atzīmēja, ka Munters savos sacerējumos prata "iepīt arī daudz kā tāda, kas agrāk padomju publikācijās vēl nebija parādījies". Līdzīgi izteicās Krieviņš, atzīmējot, ka Munters vēstulē "Izvestija" vairākkārt norobežojies no oficiālā komunistu viedokļa un ka tā "ieturēta civilās, parlamentārās formās". Munters pats 1964.gada 19.decembrī rakstīja uz brīvo pasauli: "Apgalvot vai retrospektīvi minēt, ka es būtu pirmskara gados lūkojis atvieglot procesu, kura rezultāts bija Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā, var tikai politisks nejēga. Drīzāk tā ir apstākļu apzināta viltošana." Taču nevar nepiebilst, ka ģen. Balodis noraidīja līdzīgu piedāvājumu kā Munteram — sacerēt grāmatas un rakstus par Latvijas pagātni.

Munters pēdējā vēstulē uz Rietumiem rakstīja: "Nu mana roka sāk nogurt..." Minēto vārdu "nogurušais" autors 1967.gada 10.janvārī aizgāja viņsaulē.

 

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Apgādība: Divkārt dod tas,

kas dod nevilcinoties

Tkai nedēļa palikusi līdz mūsu valsts 80. gadadienai. Šo lielo jubileju sagaidot, "Latvijas Vēstneša" lappusēs kopš pagājušā gada oktobra jau ir publicētas daudzas profesora Riharda Treija sagatavotas biogrāfiskas un laikmetu raksturojošas apceres par septiņu Latvijas Republikas ministriju vadītājiem no 1918. līdz 1940. gadam — Tieslietu, Finansu, Zemkopības, Tautas labklājības, Satiksmes, Iekšlietu, Izglītības, Kara un Ārlietu. Tagad lasītāju ievērībai piedāvājam 3 apgādības ministru darbības aprakstus. Pēc tam sekos plašāka informācija par to ministriju vadītājiem, kuras darbojās pavisam neilgu laiku — Tirdzniecības un rūpniecības un Sabiedrisko lietu ministriju.

Kārļa Ulmaņa

(1877 – 1942) laiks

(19.11.1918. – 16.03.1919.;

14.07.1919. – 08.12.1919.)

Pirmais

apgādības ministrs

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 7.05.98.

Nākamajā dienā pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas — 1918. gada 19. novembrī — notikušās Tautas padomes (priekšparlamenta) sēdes protokolā ir teikts: "Ministru prezidents (Kārlis Ulmanis — R.T.) ziņo, ka šimbrīžam neesot bijis vēl iespējams sadabūt attiecīgās personas priekš visām ministrijām un liek priekšā apstiprināšanai par ministriem un to biedriem sekošas personas: (..) Pārtikas un Zemkopības — Kārlis Ulmanis (Ministru prezidents), par viņa biedriem — agronoms Blumbergs, agronoms Ernests Bauers un agronoms Augusts Kalniņš. Pirmais no biedriem pārzinās pārtikas lietas, otrais agrārreformas lietu un trešais — mežus un domēnes."

Tautas padomes (TP) 2. decembra sēdē Ministru prezidents valdības programmas runā precizēja: "Ministru prezidents ir Kārlis Ulmanis, kurš reizē ir arī zemkopības un apgādības ministrs. Viņa biedri ir J.Blumbergs un A.Kalniņš."

Pirmā pasaules kara un vācu okupācijas rezultātā stāvoklis pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču sfērā Latvijā pēc neatkarības pasludināšanas bija neapskaužams. Tāpēc Tautas padome nekavējoties jau 1. sesijas trešajā sēdē 1918. gada 4. decembrī pieņēma vienbalsīgi likumu "Latvijas apgādības orgāni, viņu uzbūve un darbības robežas".

Likumā bija noteikts, ka pagastos apgādības lietas pārzina pagastu padomes. Apriņķos vai rajonos tiek dibinātas apgādības padomes vai apgādības pārziņu amati. Apriņķu pilsētās apgādības lietu kārtošana uzticēta pilsētu domēm un valdēm. Rīgas pilsētas dome organizē īpašu apgādības padomi. Šādas padomes var dibināt arī citās Latvijas lielākajās pilsētās (Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī utt.).

Pagastu padomju uzdevumi ir:

"a) organizēt uz vietas pārtikas līdzekļu apgādāšanu neražotājiem;

b) sadalīt uz pagasta saimniecībām valdībai nododamos lauksaimniecības ražojumus;

c) reģistrēt savā darbības rajonā lauksaimniecības ražošanas līdzekļus un ražojumus;

d) izdalīt iedzīvotājiem no Zemkopības un Apgādības ministrijas iegādātās preces;

e) izpildīt citus no Zemkopības un Apgādības ministrijas uzliktus pienākumus."

Ulmanis tajā pašā 4. decembrī parakstīja valdības obligatorisku noteikumu, kas aizliedza izvest no Latvijas jebkādus pārtikas līdzekļus. Tikai apgādības ministram bija tiesības izdot izvešanas atļaujas uz noteiktu daudzumu mazāk svarīgu uzturlīdzekļu.

Ministra biedrs A.Kalniņš 10. decembrī Ulmaņa vietā parakstīja kabineta rīkojumu vietējiem pašvaldības orgāniem nekavējoties pārņemt vācu okupācijas pārvaldes pārtikas iestādes un uzņēmumus. Pārņemšana bija attiecināma uz:

— apriņķu valžu vai saimniecības oficieru rīcībā esošiem pārtikas krājumiem, lopiem, lopbarību, lauksaimniecības rīkiem un mašīnām un dažādiem citiem lauksaimniecības materiāliem;

— saimniecības oficieru saimniecībām visā pilnībā, neizslēdzot darbvedības grāmatas, dokumentus un naudu kasēs;

— atsevišķām okupācijas pārvaldes iekārtotām saimniecībām;

— smēdēm, mašīnu remontu darbnīcām līdz ar viņu inventāru un krājumiem;

— lauksaimniecības inventāru, kas paņemts no bēgļu saimniecībām un atrodas okupācijas pārvaldes iestāžu pārzināšanā.

"Pagaidu Valdības Vēstnesis" savā 1. numurā, kas iznāca 1918. gada 14. decembrī, publicēja, nenorādot izdevēju, rīkojumu par pārtikas līdzekļu rekvizēšanu apsardzības karaspēka uzturam. Šajā dokumentā bija teikts, ka karaspēkam vajadzīgie produkti sagādājami obligatorisku nodevu veidā. Pagastu valdēm vai izpildu komitejām nodevas jāsadala pēc katras saimniecības spējām. Par to saņemšanu sastādams akts un izsniedzamas rekvizīcijas kvītis, kuras Pagaidu valdība izpirks pusgada laikā" (ne vienmēr tā notika. — R.T.).

1919. gada sākumā, kad valdība atradās Liepājā, tā nodibināja pie Iekšlietu ministrijas Galveno rekvizīcijas komisiju, par kuras priekšsēdētāju iecēla J.Blumbergu. 4. februārī laikraksts "Latvijas Sargs", kas pēc būtības bija Pagaidu valdības (nosaukumu "Ministru kabinets" sāka lietot tikai kopš 1919.g. jūlija) oficiozs, publicēja iekšlietu ministra Dr. Miķeļa Valtera apstiprināto Blumberga rīkojumu, kas noteica, ka turpmāk visas rekvizīcijas un obligatoriskas nodevas Latvijas robežās izdarāmas vienīgi no minētās komisijas vietējiem orgāniem un pilnvarotām personām. Visas citas rekvizīcijas atzīstamas par nelikumīgām un patvarīgām.

Avīzes nākamajā numurā bija paziņotas Galvenās rekvizīcijas komisijas noteiktās obligatoriskās cenas pārtikas precēm, kuras tiek atsavinātas spaidu kārtā karaspēka un apgādājamo privātiedzīvotāju vajadzībām: graudiem, sakņaugiem, gaļas produktiem, koloniālproduktiem (sāls, smalkais cukurs, graudu cukurs) un rupjai lopbarībai. Tajā pašā "Latvijas Sarga" laidienā varēja lasīt rekvizīcijas komisijas noteiktās zirgu ratu un aizjūgu obligatoriskās cenas gadījumos, kad tie tiek atsavināti karaspēka vajadzībām.

Ministru kabinets 1919. gada 17. marta sēdē nolēma "atjaunot Pārtikas ministriju un nosaukt to par Apgādības ministriju, uzticot resora vadīšanu pārtikas ministra biedrim J.Blumbergam, tagadējam rekvizīcijas komisijas priekšsēdētājam. Komisija pāriet no Iekšlietu ministrijas Apgādības ministrijas pārziņā".

"Latvijas Sarga" komentārā šim lēmumam tika paskaidrots, ka pārtikas un zemkopības lietas bija pēc valdības sastādīšanas Rīgā apvienotas vienā ministrijā, kuras priekšgalā stāvēja Ministru prezidents. Pēc Goldmaņa iestāšanās kabinetā, 1918. gada 21. decembrī pārtikas un zemkopības lietas tika šķirtas, pārtikas ministra portfeli paturot Ministru prezidentam. Jau pašā sākumā pārtikas resoram bija uzticētas apgādības lietas plašākā nozīmē — dažādu lauksaimniecībai, zivkopībai u.tml. tuvu stāvošām nozarēm nepieciešamo lietu iepirkšana un pārdošana. Tagad kabinets nolēmis pašā ministrijas nosaukumā uzsvērt šīs iestādes plašākos uzdevumus, kuri neaprobežojas ar pārtikas piegādi iedzīvotājiem vien.

Ulmaņa sastādītajā otrajā Pagaidu valdībā, kura sāka darbu 1919. gada 14. jūlijā, viņš atkal pats uzņēmās apgādības ministra pienākumus, Blumbergu atstājot par savu biedru.

1. augustā abi valstsvīri parakstīja rīkojumu par Apgādības ministrijas (AM) tiesībām. Šis resors bija tiesīgs:

"1) uzlikt lauksaimniekiem obligatoriskas ražojumu nodevas (labības, gaļas, piena produktu, olu, lopbarības utt.);

2) rekvizēt ārkārtīgos gadījumos pārtikas produktus un citus pirmās vajadzības priekšmetus, kā arī pārvadāšanas līdzekļus un telpas noliktavām un kantoriem, līdz ar piederumiem un mēbelēm;

3) mobilizēt karaspēkam vajadzīgos zirgus;

4) izdarīt visas rekvizīcijas Apsardzības ministrijas uzdevumā;

5) vajadzības gadījumos paturēt pirkšanas priekštiesību kā uz ievedumiem no ārzemēm, tā uz ražojumiem valstī līdz 25% apmērā, nodrošinot tirgotājiem vai ražotājiem pienācīgu uzņēmēja peļņu.

Apgādības ministrijai piekrīt tiesība izdot tuvākus noteikumus šī rīkojuma izpildīšanai".

Jau augstākā līmenī — likumdošanas kārtībā — TP 1919. gada 30. augusta sēdē pieņēma pagaidu noteikumus par AM piešķirtām sevišķām tiesībām. Šīs tiesības bija visaptverošas un stingras:

"1. Uzlikt lauksaimniekiem par pienākumu daļu no saviem ražojumiem (labības, gaļas, piena produktiem, olām, lopbarības, vilnas utt.) nodot pret samaksu Apgādības ministrijai. Nododamās daļas daudzumu un nodošanas kārtību, kā arī atmaksas lielumu un veidu nosaka Apgādības ministrija, izdodot par to attiecīgus noteikumus.

2. Iegūt līdz 25% no visiem citiem 1. p. neparedzētiem ražojumiem valstī, kā arī no visām no ārzemēm ievedamām precēm par cenu, kuru nosaka Apgādības ministrija.

3. Rekvizēt pārtikas produktus un citus pirmās vajadzības priekšmetus, pārvadāšanas līdzekļus, telpas un dzīvokļus priekš noliktavām un kantoriem līdz ar to piederumiem un mēbelēm. Arī Apsardzības ministrijas vajadzībām visas rekvizīcijas izdara vienīgi Apgādības ministrija.

4. Izdarīt zirgu mobilizācijas karaspēka vajadzībām."

Zemniekiem uzliktās nodevas nebija vieglas. Kā redzams no sekojošiem datiem, no 1919. gada ražas valstij vajadzēja atdot apmēram vienu ceturto daļu.

AM gan maksāja lauksaimniekiem par nodevām, bet to cenas bija ievērojami zemākas par tirgus cenām.

Ulmanim acīmredzot tomēr nebija pa spēkam vilkt divus vezumus — būt valdības galvai un ministram, tāpēc viņš 1919. gada decembrī AM vadības grožus atkal nodeva Blumberga ziņā.

Jāņa Blumberga

(1886 – ?) laiks

(17.03.1919. – 13.07.1919.;

09.12.1919. – 11.06.1920.)

Apgādības ministrs

divās valdībās

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 20.03.98.

Sākot darbu jaunā ampluā, Blumbergam lieti noderēja ne tikai viņa akadēmiskā agronoma izglītība, kura bija iegūta prestižā augstskolā Maskavā un 1917.gadā iemantotās pirmās politiķa iemaņas, bet arī pieredze, kas bija uzkrāta, strādājot 1918.gada beigās un 1919.gada sākumā par apgādības ministra biedru un Galvenās rekvizīcijas komisijas priekšsēdētāju.

 

Turpinājums — seko