Ekumēniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā:

Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume ar kundzi

Ministru prezidents Guntars Krasts ar kundzi Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pie pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa Meža kapos: Ministru prezidents Guntars Krasts, Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Z.A.Meierovica dēls Gunārs Meierovics un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume

Pie pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa: Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ministru prezidents Guntars Krasts Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

svinīgajā sarīkojumā Nacionālajā operā 18.novembrī:

Turpinājums

no 1.lpp.

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Šodien mūsu valstij astoņdesmit.

Latvija ir veidojusies nemierīgā laikmetā. 1918.gada 18.novembrī nebija daudz to, kas uzdrošinājās uzņemties atbildību par jauno valsti. Apkārt valdīja neticība. Vajadzēja spēku un dziļu pārliecību, lai radītu ticību brīvas un demokrātiskas Latvijas valsts nākotnei. Bet jaunā Latvija strauji pieteica sevi Eiropai kā līdzvērtīga partnere.

Kur mūsu valsts atrada tās vērtības, uz kurām būvēt nākotni? Šīs vērtības ir mūsu tautas saknes. Šīs vērtības ir jaunās valsts veidotāju ideāli. Tur arī meklējam vienojošo ar šodienu.

Mūsu valsts attīstības pamatvērtības un ideāli tika radīti pirms astoņdesmit gadiem. Daudzas no šīm pamatvērtībām ir aktuālas un mūsdienīgas arī šodien.

Ideja par Latvijas brīvvalsti ir mūsu svarīgākā pamatvērtība. Pirms 80 gadiem Satversmes sapulce pirmoreiz vēsturē pēc brīvām vēlēšanām pauda latviešu un Latvijas tautas pašnoteikšanos. Brīvvalsts 18.novembra izpratnē nozīmē neatkarīgu, demokrātisku un tiesisku republiku. Tā joprojām ir mūsdienīga vērtība. Ne velti 1993.gadā, sanākot 5. Saeimai, atjaunojām 1922.gada Satversmes darbību, tādējādi uzsverot demokrātiskas un tiesiskas 18.novembra Latvijas nepārtrauktību.

Arī sociālās un nacionālās politikas ideāli bija būtiska pamatvērtība. 18.novembra ideāli prasīja nodrošināt visiem Latvijas iedzīvotājiem demokrātiskas valsts tiesības. Jau Pagaidu valdība un tās pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis raksturoja sociālās un nacionālās politikas mērķi: "Visi pilsoņi bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai."

Arī ideja par valsts nāciju ir viena no 18.novembra pamatvērtībām. Šo ideju sāka veidot viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem, vēlākais ministrs un vēstnieks Miķelis Valters. Viņš runāja par valsts tautu, norādot, ka latvieši uzņemas nacionālas valsts dibināšanas ierosmi.

Taču viņš uzsvēra — tā būs eiropeiska valsts. Latvieši tajā būs kodols, un tajā iekļausies visi, kam te ir dzimtene.

Šajās trīs mantotajās pamatvērtībās mēs tagad ieliekam laikmetīgu saturu. Mēs tās bagātinām. Šīs 18.novembra pamatvērtības veido arī mūsu rītdienu.

Šodien mūsu valstij astoņdesmit.

Taču mūsu pagātne ir daudz senāka. Leģenda par mūsu nacionālo karogu nāk cauri gadsimtiem. Latviešu valoda ir viena no senākajām Eiropā. Mūsu zemei un tautai ir daudzu gadsimtu vēsture. Mūsu saknes ir dziļas.

Ko lai rītdienai ņemam līdzi no savas zemes un tautas pagātnes?

Stāstu par mums pašiem.

Tas ir pirmais avots, kurā saskatām sevi un savu piederību dzimtenei. Par to tiek mācīts skolā dzimtenes stundā. To katrs bērns izdzird ģimenē un izlasa mūsu grāmatās — hronikās, tautasdziesmās, atklāj Jēkabā Janševskī un Aleksandrā Grīnā.

Mūsu tautas saknes ir jaunlatvieši. Viņi spēja saskatīt tautas mākslas vienreizību, viņi spēja to novērtēt visas Eiropas kultūras kontekstā.

Viņi mācīja mums kļūt par mūsdienīgu kultūras nāciju.

Mūsu saknes ir Latvijas valsts dibinātāji: Kārlis Ulmanis, Fricis Menders, Pauls Kalniņš, Miķelis Valters. Viņiem bija personiska politiskā drosme un atbildība par nākotni. Viņi mācīja mums kļūt par mūsdienīgu politisku nāciju.

Divdesmitais gadsimts mūsu tautai bijis īpaši nežēlīgs. Divi kari, divi totalitārie režīmi, izsūtīšanas, piespiedu emigrācija.

Šo gadsimtu raksturo arī Lāčplēša ordenis. Frīdrihs Briedis un Jānis Balodis, Krišjānis Berķis, Josifs un Zāmuels Hoppi, Ernsts Peders un Nikolajs Reks — pavisam kopā tie bija divi tūkstoši simt četrdesmit četri cilvēki, kuri augsto apbalvojumu saņēma par varonību brīvības kaujās.

Tāpat kā šo gadsimtu raksturo karavīru varonība, tam cauri vijas lielo valstsvīru demokrātiskie centieni. Jānis Čakste, Fēlikss Cielēns un Zigfrīds Meierovics veltīja spēkus demokrātijai Latvijā un nesa Latvijas vārdu pasaulē.

Mūsu saknes ir dzimtenes mīlestībā.

Dzimtenes mīlestība vienmēr bijusi saskatāma arī ikdienā. Tā bijusi raksturīga zemniekiem un amatniekiem, mūsu pilsētu birģermeistariem un lauku saimniekiem, mecenātiem un rūpnīcu īpašniekiem. Latvieši Krišjānis Valdemārs un Francis Trasūns, polis Gustavs Manteifels, krievs Nikolajs Kuzņecovs — tie ir tikai daži vārdi no mūsu gadsimtiem garās vēstures. Dzimtenes mīlestību redzam visos, kuru devums bijis paliekošs Latvijai.

Savas tautas saknes saskatāmas arī kultūrainavā. Šis Imanta Ziedoņa vārds ietver sevī izjūtu par latviešu pagānisko iederību dabā.

Savas tautas saknes mēs redzam gadsimtiem senajā pilsētkultūras tradīcijā, kas reiz bija piederīga Hanzai. Pilsētkultūras tradīciju veidoja reiz dibinātais Strādnieku teātris un Krievu drāmas teātris, reformācijas laikā dibinātā pirmā bibliotēka Rīgā un arī biedrību nami.

Mūsu tautas saknes ir arī mūsu lauki, mūsu tautasdziesmas, Atmoda un arī piederība Eiropai.

Mūsu saknes ir dziļas un sazarotas. Nacionālais un eiropeiskais ir cieši savijies kopā.

Gan latviešu, gan Eiropas kultūra ir iedvesmojusi mūsu māksliniekus. Rozentāls vai Zaļkalns, Eduards Kalniņš vai Strunke — viņi ir latviskie eiropieši vai eiropeiskie latvieši šī vārda cēlākajā nozīmē

Mums ir stipras saknes. Mums ir pamatvērtības, ko paņemam no 18.novembra Latvijas, tas ir pamats, uz kā veidot mūsu nākotni un domāt par to, kādi lai esam rīt.

Godātie Latvijas iedzīvotāji! Latvijas viesi un draugi!

Šodien mūsu valstij astoņdesmit.

Es vēlos iezīmēt mūsu rītdienas attīstības horizontu. Par to, kur tajā saskatīt mums pašiem sevi, vēl ne visai daudz ir runāts.

Septiņus neatkarības gadus esam bijuši aizņemti, veidojot būtiskas reformas un esam visi kopā izdarījuši milzīgu darbu. Principiāli mainīta valsts pārvalde un īpašuma formas. Ir mainītas cilvēku attiecības ar valsti. Esam izveidojuši brīvu, demokrātisku un daudzbalsīgu politisko sistēmu. Ekonomisko un sociālo reformu jomā esam vieni no veiksmīgākajiem visā Centrālajā un Austrumeiropā.

Esam radījuši pamatu modernas eiropeiskas valsts un sabiedrības brīvai attīstībai. To labi apliecina mūsu dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā un pakāpeniskā iekļaušanās Eiropas Savienībā un NATO. Šie pārejas posma panākumi paver mums plašu horizontu nākotnei.

Rītdiena mūs izaicina. Šie izaicinājumi ir šķietami pretrunīgi. Tie prasa no mums jaunu politiskās domāšanas līmeni, un par šiem izaicinājumiem mums jādomā jau tagad. Es raksturošu četrus manā izpratnē būtiskākos izaicinājumus, kuri iezīmē Latvijas rītdienu.

Svarīgākais izaicinājums ir nostiprināt demokrātiju. Nākotne liks pieņemt aizvien sarežģītākus lēmumus. Politiķiem vajadzēs prast ar sabiedrību diskutēt par iespējamiem risinājumiem. Vajadzēs arī spēt pieņemtos lēmumus izskaidrot, lai sabiedrība justos piederīga valsts politiskajai virzībai un lai nevienam nebūtu atsvešinātības izjūtas.

Pēdējie septiņi gadi dāvājuši mums vārda brīvību. Tās simbols ir brīva prese. Arī tās uzdevums ir noteikt tos jautājumus, kas ir svarīgi visas sabiedrības nākotnei. Arī liberālā prese var nostiprināt politisko diskusiju kultūru un veicināt noturīgu dialogu starp varu un sabiedrību.

Darbs un izglītība arī šajās jomās nākotnē gaida no mums laikmetīgas atbildes. Rītdiena liek valsts attīstību saskatīt globālās ekonomikas ietvarā.

Konkurētspējīgas ekonomikas veidošanā aizvien lielāka loma būs tam, vai spēsim sniegt līdzsvarotu attīstību gan mazajam un vidējam uzņēmējam, gan arī izvērstajai transporta infrastruktūrai. Līdzsvars veidojas lēnām, tomēr tas ir nepieciešams, un mūsu interesēs ir nodrošināt to, lai mazais un vidējais uzņēmējs būtu aizvien noteicošāks spēks Latvijas ekonomikā un līdz ar to arī politikā.

Tas, ka mēs savu attīstību aizvien vairāk sasaistām ar Eiropu, nozīmē, ka arī mūsu tranzīta infrastuktūras nākotne jau jāskata visas Eiropas mērogā. Likme te ir augsta, un politiskajai elitei jābūt gatavai šo izaicinājumu pieņemt un valdīt.

Tomēr Latvijas labklājības līmeni noteiks ne tikai tirdzniecība. Pašas nozīmīgākās būs tieši modernas zināšanas. Pieaugs nozīme tam, ka paralēli tiek studēti vairāki priekšmeti, apgūtas vairākas valodas, ka nepārtraukti tiek papildināta izglītība, gūta ārzemju studiju pieredze.

Raugoties uz Latvijas rītdienas attīstību, jābūt skaidrībai un vienprātībai par to, ka šodien Latvijā vairs nedrīkstam kavēties ar nepieciešamajām reformām izglītībā.

Nākotne izvirza mums jaunus izaicinājumus arī sakļautas sabiedrības veidošanā. Lai runātu par harmonisku sabiedrību, kurā ikviens izjūt savu piederību, mums būs pastāvīgi jāpievērš uzmanība vairākām jomām. Mēs turpināsim nostiprināt latviskās vērtības un latviešu valodas pielietojumu, daudz vairāk pūļu jāvelta izvērstai cilvēktiesību politikai un mazākuma tiesību aizsardzībai. Latvijā turpināsim attīstīt eiropeisku valodu kultūru.

Tikai tagad — pēc neatkarības atgūšanas — mēs esam ieguvuši iespēju pievērsties šiem patiesi humānajiem uzdevumiem. Tikai atjaunotā neatkarība mums atkal ļauj pievērsties gan latviešu nacionālo vērtību apzināšanai, gan arī cilvēktiesību politikas veidošanai.

Būtiski jauns izaicinājums ir Eiropas ideja. Šis izaicinājums valsts attīstībai nozīmē spēju nacionālās intereses savienot ar eiropeisko solidaritāti un atbildību. Katra valsts un nācija apzinās savas nacionālās intereses un mēģina tās īstenot. Bet šodien nacionālās intereses vienlaikus sabalsojas ar eiropeisko atbildību.

Latvijas iekļaušanās Eiropā rada principiāli citu ietvaru mūsu tālākai attīstībai. Domājot par šodienu un rītdienu, aizvien vairāk spriedīsim par savu eiropeisko atbildību. Tai jārod arī atspoguļojums Satversmē.

Valsts dibināšanas gadadienās parasti uzdod jautājumu par to, kāda ir valsts pastāvēšanas filozofija. Manuprāt, šie četri izaicinājumi, kurus es šeit minēju, raksturo rītdienas Latvijas valsts pastāvēšanas filozofiju.

Dāmas un kungi!

Šodien mūsu valstij astoņdesmit.

Pirms sešdesmit gadiem svinīgajā sarīkojumā par godu valsts neatkarības gadadienai Kārlis Ulmanis teica: "Paņemsim uz mājām cietu apņemšanos gādāt, cik mēs katrs spējam, par to, lai arī pēc divdesmit gadiem atkal še sapulcētos (..) un lai tie, kurus mēs būsim izaudzinājuši, būtu tikpat dedzīgi Latvijas patrioti."

Diemžēl nebija lemts šim vēlējumam piepildīties. Lai gan tautai bija šī apņemšanās. Par to atgādina arī tas, ka okupācijas gadu desmitos tomēr domās tika nosargāta ticība brīvai un neatkarīgai Latvijai. Vai mēs šodien esam dedzīgi patrioti? Vai par tādiem esam izaudzinājuši savus bērnus?

Atmodas laikā tauta, līdzīgi kā brīvības kaujās, kad dzima Latvijas valsts, pierādīja pašaizliedzības un ticības spēku. Pierādīja patriotismu.

Bet arī šodien ikdienā mēs to saskatām. Patriotismu redzam cilvēkos, kuri ir gatavi pārmaiņām, kuri apzinās modernas eiropeiskas izglītības nozīmi, kuri ir gatavi ieguldīt savu darbu kopējā nākotnē un kuri gatavi ziedot daļu no sevis kopējā mērķa vārdā. Patriotismu šodien var saskatīt visu paaudžu cilvēkos.

Bet paaudzes ir tik dažādas. Tām ir atšķirīgi mērķi, tām var arī būt dažādi elki un pat visai dažāda vīraka smarža.

Vairs nav tālu tas laiks, kad aktīvajā dzīvē sevi pieteiks paaudze, kura dzimusi pēc neatkarības atgūšanas. Būs noslēdzies šī gadsimta laika loks, ko veido divas paaudzes — tā, kura vēl atceras pirmskara brīvo Latviju, un tā, kura būs dzīvojusi pēckara brīvajā Latvijā.

Šajā gadsimtā mūsu tautu, dažādas paaudzes vienojusi ticība, mīlestība un pašaizliedzība neatkarīgai un brīvai Latvijai. Šajā gadsimtā tā ir bijusi mūsu tautas lielākā vērtība. Ar šo vērtību ieiesim arī nakamajā tūkstošgadē. Lai tajā un arī šodien "Dievs, svētī Latviju!"

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume

svinīgajā sēdē Saeimas namā 18.novembrī:

Turpinājums

no 1.lpp.

Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības locekļu ieguldījumu mūsu valsts tapšanā nav iespējams novērtēt par augstu neatkarīgi no tā, ko mēs domājam par viena vai otra tā laika politiskā darbinieka rīcību vēlākos gados.

Ir taisnība vēsturnieku atziņai, ka Latvijas valsts, tāpat kā vairākas citas tolaik jaunās Eiropas valstis, dzima uz Pirmajā pasaules karā sagruvušo impēriju drupām. Un tomēr daudz ko tajā brīdī izšķīra tautas spēja politiski organizēties. Šodien, kad sabiedrībā tik ierasta un bieži vien arī pamatota ir politisko partiju kritika, būtu vietā atcerēties, ka tieši politiskās partijas bija tās, kas izveidoja Tautas padomi, kura proklamēja Latvijas valsti, un šajā izšķirīgajā brīdī ļoti nozīmīga bija divu tolaik ietekmīgāko spēku — Zemnieku savienības un sociāldemokrātu — spēja vienoties. Ne mazāk svarīga nozīme bija jaunās Latvijas veidotāju saprātīgajai ārpolitiskajai orientācijai un tam patiesi apbrīnojamajam veikumam, ko vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas kā Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvis ārpolitikas laukā iespēja viens no visu laiku talantīgākajiem Latvijas politiķiem Zigfrīds Meierovics, panākot, ka sabiedrotās valstis faktiski atzina Latviju laikā, kad pati Latvijas neatkarība vēl bija tikai iecere.

Atskatoties uz astoņdesmit gadiem, kas mūs šķir no 1918.gada 18.novembra, redzam, ka ir vieta ne tikai lepnumam par mūsu varonīgajiem brīvības cīnītājiem, par visu to milzīgo entuziasmu un patriotismu, kas raksturo mūsu tautu Latvijas valsts tapšanas laikā un tās pirmajā divdesmitgadē. Mēs esam spiesti vēl un vēlreiz atcerēties to postu, kuru Latvijai un latviešu tautai piecdesmit gadu garumā nodarīja okupācijas varas un no kura sekām mēs pilnībā neesam atbrīvojušies joprojām. Mūsu pagātnē ir ne mazums kā tāda, ko nevar un nevarēs nedz aizmirst, nedz piedot. Un ir labi, ka pēdējos gados mēs par to runājam ne tikai savā starpā, bet mūsu valsts institūcijas ir sākušas par to atgādināt arī starptautiskajā arēnā.

Sestās Saeimas pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju ir iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu pārstāvjiem; pēc Ministru prezidenta iniciatīvas Eiropas Parlamenta ēkā Briselē tika izveidota ekspozīcija, kas dokumentāri vēsta par Latvijas okupāciju un mūsu ceļu uz brīvību; arī Valsts prezidents no Apvienoto Nāciju tribīnes šoruden runāja par nepieciešamību izvērtēt totalitārā komunistiskā režīma noziegumus. Šāgada pavasara notikumi pierādīja, ka nepieciešams atkal un atkal ārpus Latvijas skaidrot patiesību par latviešu karavīra vietu un lomu abās frontes pusēs Otrā pasaules kara laikā. Šis izskaidrošanas darbs jāturpina arī 7.Saeimai, nākamajai valdībai un visam ārpolitiskajam dienestam. Un neklausīsim tos, kuri mūs aicina pārvilkt svītru pagātnei un negremdēties atmiņās. Pats galvenais, kādēļ šis darbs nepieciešams, ir tas, ka bez Latvijas pagātnes izzināšanas nav iespējams izprast šodienas Latviju.

Mums arī pašiem un it īpaši jaunatnei ir dziļāk jāizzina valsts vēsture un jāgodā savu varoņu piemiņa. Te nevar būt dalījuma lielās un mazās lietās. Tāpēc vienlīdz priecē gan valsts jubilejas gadā iesāktā mūsu galvenā brīvības simbola — Brīvības pieminekļa — sakopšana un rekonstrukcija, gan šīs jubilejas priekšvakarā atklātais Uzvaras piemineklis Cēsīs, kur 1919.gada jūnijā apvienoto latviešu un igauņu spēku uzvara pār landesvēru iezīmēja būtisku pagriezienu Latvijas atbrīvošanās cīņās. Latviskās domas un ideālu iedvesmotāji, sākot vēl no jaunlatviešu laikiem, mūsu brīvības celmlauži un brīvības karā kritušie ir tas garīgais pamats, kas arī mūsdienu atjaunotajā Latvijas valstī dod spēku un drosmi raudzīties nākotnē, izvirzīt sev lielus, grūti sasniedzamus mērķus un nenogrimt ikdienas darbos un sadzīves grūtībās.

Šajā nozīmīgajā svētku reizē nevar nepieminēt arī cilvēkus, kuri uzturēja Latvijas valsts ideju garajos okupācijas gados. Tiesiski valsts pēctecību nodrošināja Latvijas diplomātiskie darbinieki, sākot ar Kārli Zariņu un beidzot ar Anatolu Dinbergu, tajās ārvalstīs, kuras nekad nav atzinušas Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā. Bruņotas cīņas ceļā šo valsts ideju mēģināja iemiesot pēckara nacionālie partizāni, cerot uz Rietumu lielvalstu palīdzību. Tolaik diemžēl vēsturiskā situācija vairs nebija Latvijai labvēlīga, un tautas drosmīgākajiem dēliem nācās mirt vai arī izbaudīt visas padomju koncentrācijas nometņu šausmas. Taču, neraugoties uz plaša mēroga represijām, kuru mērķis bija ne vien latviešu tautas dzīvā spēka iznīcināšana, bet arī dzimtenē palikušo iebiedēšana, Latvijā, tāpat kā citās PSRS okupētajās valstīs, ik pa laikam atradās cilvēki, kuri apdraudēja okupācijas režīmu vairs ne ar ieročiem, bet ar vārdu, ar centieniem iegūt un izplatīt patiesu informāciju, grāmatas, kuru saturs nesaskanēja ar visām padomju impērijā iekļautajām tautām uzspiesto staļinisko vēstures izpratni, vai gluži vienkārši ar to, ka nebaidījās paust saviem līdzcilvēkiem nacionāli patriotisko domu. Viņi bija tie, kuri ilgstošās, morāli notrulinošās padomju okupācijas apstākļos palīdzēja garīgi uzturēt un saglabāt tautā neatkarīgas valsts ideju. Gunārs Astra ir spilgtākais un plašāk pazīstamais no šiem cilvēkiem, bet nebūt ne vienīgais. Tā laika orveliski šausmīgo īstenību spilgti raksturo apstāklis, ka vairums šo cilvēku, kuri savu dzimteni mīlēja vairāk par citiem, tika notiesāti pēc padomju kriminālkodeksa panta par dzimtenes nodevību.

Godātie deputāti! Aicinu šodien ar klusuma brīdi godināt ikvienu mūsu zemes patriotu, kas atdevis par Latviju visdārgāko — savu dzīvību.

Latvija kā valsts šodien var atskatīties uz savas tiesiskās pastāvēšanas 80 gadiem. Taču faktiskais neatkarības laiks, kā mēs zinām, ir daudz īsāks. Varbūt arī tāpēc ik gadus 18.novembrī ne vien atskatāmies uz bijušo, bet domājam arī par darāmajiem darbiem, jo esam spiesti dzīvot un strādāt daudz intensīvāk, nekā tas notiek stabilajās, tā sauktajās vecajās demokrātiskajās valstīs. Arī šodien aktuāli skan pirmās neatkarības desmitgades noslēgumā toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa teiktie vārdi, ka jaunām valstīm bieži jāveic gadu desmitā tas, ko vecās veic gadu simtā.

Vēl īsāks ir mūsu parlamentārās darbības laiks. Latvijas Republikas Satversme reāli ir darbojusies nepilnus divpadsmit gadus pēc tās pieņemšanas un vēl piecus gadus pēc tās darbības atjaunošanas, sanākot 5. Saeimai. Un tomēr šī Satversme ir viena no Latvijas pamatvērtībām, kas raksturo ne tikai valsts tiesisko pēctecību, bet arī mūsu demokrātisko valsts iekārtu, optimālu varas, tiesību un pienākumu sadalījumu starp augstākajām valsts institūcijām. Pēc neatkarības atjaunošanas Satversme grozīta četras reizes. Tas ir daudz, ja ņem vērā, ka pirmskara periodā tika izdarīts tikai viens grozījums. Taču šie grozījumi ir veikti pārdomāti, ievērojot dzīves īstenības diktētās prasības un juridisko praksi vairumā mūsdienu pasaules demokrātisko valstu. Nozīmīgākie no šiem grozījumiem ir pēdējie — valsts valodas statusa noteikšana un cilvēka pamattiesību nodaļas iekļaušana Satversmē. Tomēr, domājot par mūsu valsts turpmāko attīstību, nepieciešama ne vien politiskā, bet arī konstitucionālā stabilitāte. Valstīs, kurās demokrātija jau sen ir stabilizējusies, pamatlikumus groza reti un tikai īpašas nepieciešamības gadījumos. Pēc šāda principa būtu jāvadās arī mums. Jāatceras, ka ne katra ierosme, lai cik pievilcīga tā pirmajā brīdī šķistu, var kalpot visas sabiedrības līdzsvarotai attīstībai, ne tikai atsevišķu tās grupu interesēm. Neapmierinātība ar sociāli ekonomiskajiem apstākļiem un atsevišķu politiķu darbību dažkārt izpaužas radikālās prasībās grozīt valsts tiesiskās iekārtas pamatprincipus. Taču minēto problēmu patiesās cēloņsakarības un to risinājumi parasti atrodami pavisam citos darbības virzienos un metodēs. Mūsu Satversmes pamati ir godam izturējuši laika pārbaudi, tie akcentē valsts tiesisko un politisko pārmantojamību un ir derīgi arī nākamajam gadsimtam.

Daudz esam diskutējuši par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību kopumā, arī saistībā ar okupācijas sekām, it īpaši ar vardarbīgi mainīto iedzīvotāju nacionālo sastāvu.

Viens no galvenajiem ilgstošu diskusiju objektiem gan valsts iekšienē, gan tās attiecībās ar dažādām starptautiskām organizācijām un ārvalstīm ir bijis Pilsonības likums. Saistībā ar to pirmo reizi visā valsts vēsturē ir notikusi tautas nobalsošana, kaut arī mēģinājumi to sarīkot bijuši vairāki. Šis fakts apliecina Latvijas demokrātijas augsto brieduma pakāpi. Tautas nobalsošanā Latvijas pilsoņu vairākums ir izrādījis milzīgu pretimnākšanu tiem cilvēkiem, kuri Latvijā ieradušies PSRS okupācijas varas īstenotā genocīda, kolonizācijas un rusifikācijas politikas rezultātā. Tāpēc tagad mums ir tiesības gaidīt, ka šie cilvēki neturpinās izvirzīt Latvijas valstij jaunas pretenzijas, bet gan, realizējot viņiem dotās tiesības un iespējas, darīs visu nepieciešamo, sākot ar valsts valodas lietošanu, lai pilnvērtīgi iekļautos Latvijas dzīvē un atvieglotu, nevis apgrūtinātu tās turpmāko attīstību.

Par tautas nobalsošanas rezultātiem jārunā arī Latvijas ārpolitikas prioritāšu kontekstā. Var droši apgalvot, ka Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas Savienības valstu aktīvi paustais viedoklis bija izšķirošs arguments daudziem pilsoņiem, pieņemot lēmumu tautas nobalsošanā. Tā rezultātā Latvijā ir stājies spēkā viens no visliberālākajiem pilsonības likumiem visā Eiropā, īpaši ja to samēro ar sarežģītajām pēcokupācijas realitātēm. Latvija ir saņēmusi apsveikumus no daudzām valstīm. Taču Latvijai tās nestabilajā ģeopolitiskās drošības situācijā nepietiek ar apsveikumiem. Latvija no Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksmes, kas notiks decembrī, gaida konkrētu lēmumu par termiņu, kad tā varēs pievienoties Eiropas Savienības kandidātvalstu pirmajai grupai, jo esam panākuši atbilstību visiem mums izvirzītajiem kritērijiem. Latvija vēlas sagaidīt konkrētu lēmumu arī no NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmes nākamgad saistībā ar šīs organizācijas paplašināšanos.

Katras valsts, ikviena parlamenta un valdības augstākais pienākums ir gādāt par pilsoņu drošību un labklājību. Domājams, to neapšauba neviena no 7.Saeimā ievēlētajām politiskajām partijām. Bet vienīgais veids, kā to panākt, ir — veiksmīgi turpināt to samērā straujo ekonomisko attīstību, kas aizsākās iepriekšējā parlamenta darbības laikā. Bez sabalansēta budžeta, stingras monetārās un fiskālās politikas, ārvalstu ieguldījumiem, uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides tautas labklājība nepieaugs. Viena lieta ir izvirzīt prasības par algu un pensiju palielināšanu bez saskaņošanas ar valsts ekonomiskajām iespējām, bet pavisam kas cits — veidot tādu politisko un tiesisko vidi, kas veicina ekonomisko aktivitāti un kopprodukta pieaugumu. Sadalīt un iztērēt varam tikai to, ko esam nopelnījuši, — šai atziņai būtu jākļūst par ekonomiskās politikas aksiomu.

Sarežģītajā situācijā, kas mūsu valstī veidojas Krievijā notiekošo sociāli ekonomisko procesu ietekmē, ļoti svarīgi ir saglabāt pēctecību valdības darbībā, lai nepakļautu valsts dzīvi nevajadzīgām svārstībām un riskam. Pašlaik valstī notiekošā darba vietu samazināšanās arī skaidri norāda, cik būtiski ir atbrīvoties no vienpusējas ekonomiskās atkarības, meklēt alternatīvus izejvielu avotus un tirgus. Dažu politisko un biznesa aprindu izvirzītā teorija, ka Latvijas saimnieciskās dzīves atveseļošanos varētu sekmēt orientācija uz Austrumu tirgu, ir likumsakarīgi sabrukusi. Pati dzīve liek gan valstij, gan uzņēmējiem aktīvi meklēt citus risinājumus. Šai ziņā viens no pirmajiem nozīmīgajiem mūsu parlamenta uzdevumiem ir ratificēt Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, ko panākusi pašreizējā valdība.

Šķiet, ka arī jaunās valdības prioritāte būs aktivizēt Latvijas ārējos ekonomiskos sakarus. Ja uzņēmēji pietiekami īsā laikā spēs veiksmīgi pārorientēties, Latvija būs sekmīgi pārvarējusi kaimiņvalsts krīzes ietekmi un kļūs ekonomiski vēl spēcīgāka nekā līdz šim.

Godātie deputāti! Tieši 7.Saeima būs tā, ar kuru Latvija ieies XXI gadsimtā. No mums lielā mērā ir atkarīgs, kāda būs Latvijas valstiskā identitāte, cik droša un vienota jutīsies mūsu tauta, cik sekmīgi spēsim iekļauties pasaules attīstīto valstu politiskajā un ekonomiskajā apritē. Un šajā ceļā, arī savā ikdienas sarežģītajā likumdošanas darbā, neaizmirsīsim tos ideālus, kas savu piepildījumu rada latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību aktā 1918.gada 18.novembrī.

Dievs, svētī Latviju!