tie ir mūsu tautas mājas!"
Pēc 53 svešatnības gadiem Latvijas neatkarības dienu
atkal mājās svin dzejnieks Andrejs Eglītis
Saņemot "Latvijas Vēstneša" dāvinājumu — grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" otro sējumu, Andrejs Eglītis sacīja, ka viņš jau vairākas dienas dzīvo brīnišķīgā svētku noskaņā, jūtas līdzdalīgs visos priecīgajos un svinīgajos notikumos:— Esmu saņēmis ielūgumus uz daudziem koncertiem un pieņemšanām. Tātad neesmu aizmirsts. Par mani domā un es domāju par visu, kas notiek. Vakar biju Vecrīgā pie jaunajiem poligrāfiķiem. Visā skolā dega svecītes, audzēkņi bija sagatavojuši skaistu dzejas uzvedumu.
Arī mani aicināja kādu vārdu teikt. Zāle bija liela un pilna līdz pēdējai vietai. Bet, kad es runāju, man brīžam likās, ka esmu zālē viens. Jaunieši klausījās pilnīgā klusumā, un man tika dāvāta tā retā iespēja sarunāties ar zāli un reizē — pašam ar savu sirdi. Tā bieži negadās.
Par ko es ar jaunatni runāju? Es vaicāju, kādus vainagus viņi katrs ir pinuši uz šo valsts godadienu, kas ir mūsu tautas lielākie laicīgie svētki. Un kādas veltes viņi gatavo Rīgas astoņsmitgadei. Bez prieka nevar dzīvot neviena tauta. Jaunatnei jāprot priecāties un nest prieku. No Latviešu Nacionālā fonda es skolai uzdāvināju dažas Vēstures atlanta grāmatas, lai audzēkņi vairāk interesētos par latviešu tautas pagātni, par mūsu valsts rašanos un vēsturi.
Dziļu iespaidu uz dzejnieku bija atstājis ekumeniskais dievkalpojums Domā un televīzijā parādītā karaspēka parāde. Viņš posās uz svinīgo sarīkojumu Nacionālajā operā:
— Koncertā skanēs arī Jāņa Ivanova "Atlantīda". Viņš pirmais sāka komponēt manas dziesmas, mēs bieži tikāmies. Tas ir labi, ka mūsu valsts 80. gadadiena tiek svinēta ar tādu vērienu. Es jūtos kā templī: visapkārt skan mūzika, prieka vēsts, un es visā esmu līdzdalīgs. Un 18.novembri es izjutu kā mūsu tautas mājas.
Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore