ARHĪVI RUNĀ Godinot Latvijas Republikas 80–gadi

Dr. art. Arnolds Klotiņš

Latvijas svētās skaņas

"Dievs, svētī Latviju…"

Nobeigums. Sākums "LV" nr.341/342, 13.11.1998, nr.343/344, 17.11.1998.

Himna un trešā atmoda

Šo cilvēka savtīgumu ierobežojošo, cēlinošo vērtību — ģimene, tauta, valsts — hierarhijas pašā augšā ir nepieciešamais priekšstats par visaugstāko, absolūto vērtību līmeni jeb pēdējo instanci, ko dažādās nozīmēs izsaka ar Dieva jēdzienu. Vienalga, vai jūs esat Dieva ticīgs vai arī tikai atzīstat, ka ir nepieciešama ikdienas praktisko vajadzību garīga pārvaldīšana ar kādu par tām augstāku principu, tad visos gadījumos — atvēlēt tēvijas likteni šīs visaugstākās kompetences ziņā, tas nudien valsts himnu vienīgi ceļ jo augstākā kārtā.

Šīs senās dziesmas nezūdošā vērtība ir arī lakoniskā, līdz suģestējošai formulai novestā tekstuālā un muzikālā izteiksme. Tas ir melodiskas augšuptieces formulisks kondensāts, lai arī ļoti elementārs — katra nākamā no panta pirmajām trim rindām sākas par toni augstāk; tie ir trīs kāpieni dziesmas pirmajā un trīs otrajā daļā, un vairāk gandrīz nekas, bet mūsu apziņā paliek iegravēts augšupceļošs muzikāls priekšstats. Līdz formulai reducētā izteiksme, kas citkārt mūzikā liktos pārāk elementāra, ir pietiekama šim vienkāršajam rituāla dziedājumam, kuram tieši viņa vienkāršības un pacilājošās iedabas dēļ allaž esam it kā iekšēji gatavi. To patīk dziedāt.

Apmēram tāda varēja būt atbilde šaubīgajiem vai tiem, kuri vēlējās riskēt, izsludinot konkursu par pilnīgi jaunas himnas radīšanu. Bet tādu nebija daudz. Pa to laiku pārmaiņas sabiedrībā strauji gāja uz priekšu. 1989. gadā pilnā sparā izvērsās gatavošanās XX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Rīgā (1990), kas solījās būt pirmoreiz atkal brīvi no sovjetiskās ideoloģijas sloga. Bija gaidāma plaša ārzemju latviešu koru līdzdalība šais svētkos — to koru, kuri gadu desmitiem bija nesuši neatkarīgās Latvijas valsts simbolus daudzu pasaules zemju auditorijās, uzturējuši dzīvu neatkarības prasību. Viņi nāks arī uz Rīgu ar Dievs, svētī Latviju! . Ja svētkos to dziedāsim kopīgi, vai tad vieni dziedās valsts himnu, bet otri tikai vēsturisku dziesmu? Visu acis vērsās uz Augstāko padomi, kuras kompetencē bija valsts simbolikas jautājums. Tā bija pēc sovjetiskiem principiem izveidota Augstākā padome. Tās sasaukuma termiņš tuvojās beigām, taču — gods kam gods — tā savas darbības laika izskaņā ierakstīja sevi vēsturē, pieņemot jaunus likumus par valsts simboliem. 1990. gada 15. februāra likumam Par Latvijas Republikas valsts himnu ir savas īpatnības. Tas ir likums par Latvijas Republikas, nevis LPSR himnu, bet to parakstījis tomēr LPSR AP priekšsēdis. Tāda bija pārejas laika diktētā neatbilstība, kas neturpinājās ilgi, — bija jau sākusies vēlēšanu kampaņa par Latvijas Republikas Augstāko padomi, kura atjaunos 1922. gada Satversmi. 1990. gada 15. februāra likums bija tik lakonisks, ka tajā nebija pat apstiprinātās himnas teksta, vienīgi norāde uz pievienoto tekstu un notīm — un tā bija Baumaņu Kārļa dziesma. Šis likums par himnu bija spēkā līdz 1998. gada 19. februārim, kad Latvijas Republikas 6. Saeima pieņem un Valsts prezidents apstiprina jaunu likumu Par Latvijas valsts himnu . Tas ir daudz izvērstāks, tajā citēts himnas teksts, saskaņā ar tā 6. pantu ir izstrādāti arī noteikumi par kārtību, kādā tiek tiražētas himnas notis un skaņu ieraksti, un tie šobrīd atrodas saskaņošanas un apstiprināšanas stadijā.

Kad dziedam Dievs, svētī Latviju! , lai mūsu garīgais skatiens aptver visu, kas laika gaitā satilpis šajā valsts simbolā. Un ne tikai to, kas nupat teikts, bet arī to, ko, pieminot valsts himnu, varbūt vienīgi čukstēt spējušas kāda lūpas nebrīvē mūžīga sasaluma joslā, Vācijas koncentrācijas vai bēgļu, vai gūstekņu nometnēs. Lai tautas lūgšana vieno mūs ar visiem, kuri to neaizmirsa, pasaulē izklīdināti, un ar tiem, kuri arī joprojām ir tālu no tēvzemes vai pat savā tēvzemē jūtas tās atstumti, bet glabā sirdī mūžīgās Latvijas domu.

Eduards Līcis

Tā ir nacionālās spītības dziesma

(..) No Baumaņu Kārļa dzimšanas tautas atmodas rītausmā šogad 11.maijā pagājuši 124 gadi, no viņa nāves dienas 64 gadi. Viņa himnisko pirms 100 gadiem Pēterburgā komponēto dziesmu pirmo reizi plašas publikas priekšā dziedāja 1873. gadā Pirmajos vispārīgajos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā. Svētku programmā tā nosaukta par Tēvijas dziesmu. Dziesma drīz iegājās tautā, un to pieņēma par himnu. Augusts Melnalksnis liecina, ka Dievs, svētī Latviju dziedāta jau pirms tam Mazsalacā atklātā sarīkojumā, kur kori vadījis draudzes skolotājs Pēteris Hincenbergs, kas piedalījies arī pirmajos Dziesmu svētkos, viņa korim gūstot dziesmu ka®ā pirmo godalgu.

Ja vācu spiediena dēļ vārds Latvija dažkārt bija jāizmaina ar vārdu Baltija, tad krievu ierēdņi bieži nīda abus variantus, kam te minēšu raksturīgu piemēru. Neatceros ne skolā, ne vēlākajā dzīvē otru tamlīdzīgu traci, kāds notika pirms septiņdesmit gadiem Limbažos, kur dzīvoja pats himnas autors.

Mūzikas skolotājs kapelmeistars Šķute bija iemācījis savam skolnieku orķestrim spēlēt arī Dievs, svētī Latviju. Bet pārkrievotās kreicskolas inspektors Ribalka par šī gabala spēlēšanu izrīkojumā negribēja ne dzirdēt. Šis tracis ar skolnieku lūgumiem un asumiem turpinājās pāris nedēļu, līdz skolas vadībai tas apnika un dziesmu atļāva uzņemt ne programmas sākumā vai beigās, bet vidus daļā, lai tā neatgādinātu himnu. Par spīti šai piesardzībai norisinājās liels skandals. Spēlēšanas laikā publika sāka piecelties kājās un beigās prasīja atkārtojumu, ko inspektors aiz kulisēm nepieļāva. Lai kaut kā nomierinātu zālē satrauktos prātus, viņš lika pacelt priekškaru, un, uzgājis uz skatuves, sāka kaut ko krieviski muldēt un atvainoties, ka spēlētāji piekusuši un nevar atkārtot, lai gan orķestris bija nonācis tikai līdz programmas pusei. Tas bija kā uguns pakulās. Uz inspektoru svieda dažādus priekšmetus, kas gadījās pie rokas. Tie gan viņu vairs neķēra, bet atsitās pret lejup slīdošo skatuves aizkaru. Pagāja labs laika sprīdis, kamēr norima zālē vispārējā demonstrēšana un varēja uz skatuves spēlēt nākamo gabalu. Trokšņošanā piedalījās visi, kas zālē atradās — latvieši, vācieši un žīdi. Protams, arī skolnieki tur nesēdēja mierīgi un svēti.

Izrīkojumā bija klāt arī Baumaņu Kārlis. Viņu ielūgt aizgājām daži zēni. Viņu nosēdināja krēslā pašā priekšā. Publikai sākot piecelties, piecēlās arī viņš. Nevaru pēc atmiņas vairs labi pateikt — varbūt viņš bija pats pirmais.

Bet ar to vēl viss nebeidzās. Pēc incidenta, kur virsroku guva pārkrievotājs inspektors, kaut par nožēlojamu cenu, daļa vecāko klašu skolnieku vēl atradās saviļņojuma varā. Daži piegājām pie Baumaņu Kārļa un sākām sarunāties, lēnām virzoties uz zāles otru galu, kur durvis veda uz bufeti. Tur pie alus glāzes viņš mums stāstīja savus agrākos piedzīvojumus. Dziesmu svētkos Rīgā (neatceros, pirmajos vai otros) viņš kā mūzikas pratējs un varbūtējais paskaidrotājs nosēdināts starp gubernātoru un policijas priekšnieku. Kad klausītāji, dzirdot Dievs, svētī Latviju, cēlušies kājās, abi administrātori ap viņu palikuši sēdot. Viņam bijis ļoti neērts un neveikls stāvoklis, kā starp divām ugunīm.

Pēc nemierīgā notikuma, alus dzeršanas Baumaņu Kārļa sabiedrībā un vēl citiem disciplīnas pārkāpumiem dažiem skolniekiem, vispirmā kārtā man, draudēja izslēgšana. Jau otrā dienā kāds no skolotājiem pateica, ka ar šādu darba kārtību vakarā sasaukta paidagogu sēde.

Visi notikumi bija sākušies un turpinājušies uz nacionālas spītības pamata, vēršoties pret pārliecīgo krieviskā šovinisma izpausmi Limbažos.

Baumaņu Kārlis Limbažos palika līdz sava mūža galam, kas pienāca 1905.g. 10.janvārī. Limbažnieki stāstīja, ka pirms savas nāves, izdzirdis uz ielas dziedam Dievs, svētī Latviju, viņš izsaucies: Latvija būs! Tā pienāca 13 gadus pēc himnas autora aiziešanas mūžībā.

Jau kā divdesmit gadus vecs jauneklis Baumaņu Kārlis ieslēdzās tautas atmodas kustībā un palika šiem centieniem uzticīgs līdz mūža galam. Vēl šā gadsimta pirmajā gadā viņš apdziedāja pretiniekus paša rediģētajā un pierakstītajā Limbažu kalendārā, ko izdeva Limbažu spiestuves īpašnieks un grāmatu tirgotājs J.Meļķis. Pats viņš rakstīja tekstus un sacerēja tiem melodijas.

Dievs, svētī Latviju pirmo reizi parādījās iespiedumā komponista dziesmu krājumā "Austra", kas iznāca Pēterburgā, 1874.g. Teksts jau agri tulkots vācu valodā. Angļu valodā pastāv trīs atsevišķi tulkojumi, un Dr. G.A.Simonsa tulkojums uzņemts visu valstu himnu izdevumā. Latviešu informācijas birojs Bostonā, Savienotajās valstīs, izdevis Latvijas himnu ar notīm un tekstiem latviešu, vācu un angļu valodā. Vāciski himnu tulkojusi Marta Grube, angliski minētais Dr. G.A.Simons. Neesmu redzējis, ka pastāvētu arī kāds krievu tulkojums. Tagad Latvijā himnu aizliegts pieminēt. Rīgas laikraksts "Literātūra un Māksla" Baumaņu Kārļa nāves dienas 50 gadu atcerē piemin tikai Tēvijas dziesmu un atzīmē vēl otru viņa darbu — Daugavas laivinieku dziesmu. Trimpula nav minēta, okupantiem no tās bail.

Jau 1920.gadā tauta godināja himnas autoru, uzceļot viņam tēlnieka Gustava Šķiltera veidotu kapa pieminekli. Tajā bronzā veidots komponista portrets un himnas melodijas pirmās notis.

Limbažu draudzes kapsēta, kur komponists zem šī pieminekļa atdusas, atrodas starp diviem ezeriem, pāris kilometru attālumā no agrākās Lemšukalna pusmuižas, kur Baumaņu Kārlis uzaudzis. No šīs vietas atklājas brīnišķīgs skats uz Lielezeru un tā skaisto piekrasti.

Pazīstamais mūziķis Bernhards Valle par himnu saka:

"Baumaņu Kārļa darbs var ieņemt izcilu vietu starp visām tautu himnām savā vienkāršībā un iespaidīgā pacilātībā."

Mūža galā Limbažu mazpilsētā Baumaņu Kārlim pietrūka draugu un domu biedru. Apmeklējumā jumta istabā bija redzams daudz grāmatu, kaut lielāko daļu viņš jau bija nodevis Limbažu saviesīgai biedrībai. Pāris reizes viņa rokās tiku redzējis tautas nākotnes pravieša un personīgā drauga Ausekļa rakstus. Viņa skats nākotnē bija līdzīgs kā Auseklim. Pašas Latvijas valsts tuvums bija nojaužams tikai retajam.

Kā sava laika ugunīgs cīnītājs par tautas tiesībām pret apspiestību viņš sekmēja Latvijas valsts atnākšanu. Viņa himna, tagad atkal aizliegta un noklusēta, kļuvusi par latviešu tautas brīvības sauciena izteicēju, tāpat kā tās tapšanas dienās pirms simts gadiem.

No novadpētnieka, rakstnieka Eduarda Līča grāmatas

"Atmiņas par laikiem un ļaudīm", Londonā 1988.gadā

Anna Brigadere

Trīs vārdi

 

Vēl bēdas tautu sēja,

Vēl migla bija un tvans,

Kad sirdīs ieskanēja

Kā pavasara zvans.

 

Trīs vārdi, kas to trauca

No kapa augšā celt,

Pret jaunu laiku sauca

Augt, ticēt, cerēt, zelt.

 

Tie tautas priekšā gāja

Kā ceļu vedējs drošs,

Tie varoņkrūtis klāja

Kā uguns vairogs spožs.

 

Kā tautu tagad ģiedam,

Kur bij tik es un tu,

Kā vienā elpā dziedam:

Dievs, svētī Latviju!

Līgotņu Jēkabs

Tā ir latviešu tautas lūgšana

Ar "Dievs, svētī Latviju!" paliekamu pieminekli sev latviešu tautā cēlis Baumaņu Kārlis (1845–1904). Šī septiņrinde kļuvusi par latviešu tautas lūgšanu. Brīnišķīgā kārtā viņā apvienojas ideja, forma un saturs. Ne dogmatiski reliģiska, bet tikumiski prātnieciskā doma ar svētu uzrunu griežas pie visuma Pirmcēloņa, lai tas dod savu svētību mūsu dārgai tēvijai, mūsu Latvijai. Himnas otrā daļa ar savu formu jau piekļaujas tautas dzejai, apzīmē to garīgas laimības veidu, kurā lai izpaustos Dieva svētības: lai tur ziedētu latvju meitas, dziedātu latvju dēli, lai sirdis mums visiem Latvijā laimē dietu. Tepat jau pusgadsimteni, laikmetiem vajāta un aizliegta, bet nekad neaizmirsta, Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!" skan latvju tautas mutē. Ir vairākkārt bijuši mēģinājumi radīt jaunu latvju tautas himnu, bet tautas sirds jau sen ir izšķīrusies par Baumaņu Kārļa radīto. Vienkāršā, cēlā mūzika šo tekstu vēl vairāk popularizē.

No dzejnieka Līgotņu Jēkaba sakārtotās

"Latviešu jaunākās lirikas antoloģijas", Rīgā 1921.

Olafs Gūtmanis

Variācijas par himnu "Dievs, svētī Latviju!"

I

Plēš lūpas pušu ilgi neizrunāts vārds

Un ilgi nedziedāta melodija:

— Dievs, svētī Latviju!

Kāds sapnis piepildās, starp murgiem izplēnējis.

Vēl aizlūzt balss, kas lūdzās čukstus,

Bet dzird jau cauri fanfarām un taurēm

Šīs himnas karstos sirdspukstus.

Vēl aizmiglojas acis, redzēdamas,

Cik spoži latvju saule atkal aust.

Vēl pašiem savu izsliešanos

Par tautas kori neapjaust.

— Kur latvju meitas dzied... —

Vēl bārenītes riešas pumpuros,

Vēl svēta rīta rasa

Nav nobirusi tumšai naktij nost.

— Kur latvju dēli dzied... —

Vēl runā mutes aizgūtnēm, vēl strīdas,

Līdz atdzimst klusumā un vienotībā

Šis sengaidītais brīdis.

— Dievs, svētī Latviju!...

No savruplūgšanām, no čukstiem kvēliem

Tā melodija stāvus uzrauj mūs.

Mēs esam augšāmcēlušies.

1988.

II

1991.gada 20.janvāris

Ak, tā vairs nav tā jūsma,

Kad skudriņas pa miesu skrien,

Un mēs par tautu kļūstam no tās drūzmas,

Kas sudrabotos tēvu dubļus brien.

Ļauj mums tur laimē diet!

Bet mēs uz karstām oglēm dancājuši esam

Un uguns pakurtā vēl svelmē mūs,

Kā liesmas karogus vēl nesam.

Bet aizvien baltāki jau pelni kļūst,

Pie kuriem pieklauvējam — tagad vai nekad

Mēs Latviju no pusnakts dzīlēm celsim.

Ak Dievs, ja himnu nevērtīsim lūgšanā

Mēs kapakmeņus nenovelsim

No savām dvēselēm; caur miesu tirpas skrien,

Bet dvēseles deg šķīstīšanās liesmās.

Mums lūgsna augstāk jāpaceļ par karogiem,

Par laimē diešanu un dziesmām.

Viss spēks un vājums, pazemība, posts

Un lepnums jāieliek, lai sirdis atvērt

Mēs spējam trijos vārdos dziedāmos —

Dievs, svētī Latviju!

Kā trejās zvaigznēs, paceltās tik augstu,

Lai tās par savām zvaigznēm pieņem Dievs;

Tik zemu noslīgt piedošanu

Kā grēciniekiem izlūgties.

Viss trejos vārdos, trejās liktens zīmēs

Un trejās sakritībās, kas mums jāuztur

Ir mīlestības, ticības un paļāvības spēkā —

Dievs, svētī Latviju!

1991.

III

Laid mums tur laimē diet mūsu Latvijā.

Tik ļoti lūdzamies, bet nelaiž

Dievs dzimtā zemē laimē diet.

Vēl esam uz tā smagā ceļa,

Kas danču plačiem garām iet.

Vēl svētceļniekos gara gaita

Un rožukronis tikko sākts

Ir lūgšanās pēc laimes skaitīt.

Vēl kroplim murgi prātā nāk,

Kā dancojam, kā laimē dejam.

Dažs visu mūžu ķekatnieks,

Pat masku nenoņēmis sejai.

Dažs pirmos soļus dejā liek,

Kas griezīs jautri, apreibs galva

Un ņirdziens nāks — viņš laimē dej! —

Bet kājas smagas kā no alvas,

Un stingumkrampji dvēselei.

Tik ļoti lūdzamies, bet nelaiž

Diet laimē dzimtā zemē Dievs.

Vēl esam uz tā smagā ceļa, —

No mūža grēkiem atpirkties.

Un tikai tad mums laimi vēlēs

Mūs Latvijā kā lūdzamies,

Kad Dieva spēlmanīši spēlēs

Un dvēselītes augšup dies.

1991.

 

IV

Cik reiz jau dziedājuši esam

Pie sevis klusībā, kad laimē dēja citi.

Un tad jau lūdzoties ar izmisumu dziļu.

Kā ķēžu rāvēji, vēl posmus vaļā liecot,

Kā apmāti no brīvības, kā svētceļnieki

Uz auseklītī pamodušos Latviju.

Un tad jau rāmāk, svinīgāk un... vienaldzīgāk.

Un, skat, jau latvju meitas zied

Kā eksotiskas puķes, skaistumkaralienes.

Un, klau, jau latvju dēli dzied

Tik bramanīgos, savā starpā ķildīgos

Un tautas dziesmas piemirsušos koros,

Un laimē dej vien priekšā un pakaļdejotāji,

Kamēr mēs citi kā nu kurais —

Cits ar vīzēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām...

Un tad jau aizvien retāk

Mūs uzrauj kājās tautas lūgšana.

Un aizvien retāk tirpas cauri kauliem

Un, skudriņas pa muguru.

Mūs dārgā tēvija — jau dažam noiets etaps,

Jau tukša skaņa, kad tik jauki šķind un brīnumaini čaukst.

Kas dārgāks vēl par dārgo tēviju.

Trīs vārdi kaklā iesprūduši.

Ak, ne jau kaklā — sirdī, dvēselē —

— Dievs, svētī Latviju!

Dievs, redzi, kādi dziedātāji

Mēs esam kļuvuši, kopš laikiem,

Kad Tava zeme dega,

Un mēs ar lūpām drebošām

Un aizlūzušām balsīm,

Kad mēs tik karstā lūgšanā...

Bez Tavas svētības neko mēs neiespēsim,

Kaut ziedēsim — bet augļu nebūs.

Kaut dziedāsim — vien paši sevi sadzirdēsim.

Kaut laimē diesim — vēl tik daudz ir klibo,

Kas laimē dejošajiem nespēj līdzi diet.

Bez Tavas svētības neko mēs neiespēsim.

Ir Tavās rokās mūsu liktenis

Uz viena vārda likts, uz vienas nots

Uz cerības, uz ticības un mīlestības:

— Dievs, svētī Latviju!

Ak, svētī jel to!

1995.

No dzejnieka Olafa Gūtmaņa grāmatas

"Godavārti", Liepājā 1996.gadā

Kārlis Ulmanis:

Par pirmo ministru kabinetu

Kad pēc ga®ākām apspriedēm Rīgā un Valkā polītiskās partijas 1918. g. 17. novemb®a vakarā sastādīja Tautas Padomi, pieņēma tās platformu, vienojās otrā dienā proklamēt neatkarīgu Latvijas Republiku un vienbalsīgi ievēlēja mani par ministru prezidentu, stājos pie pirmā Ministru kabineta sastādīšanas. Jau nākošā dienā pēc valsts proklamēšanas, t.i., 19. novembrī, varēju Tautas Padomei ziņot pirmā kabineta sastāvu, kaut gan ne pilnīgu, un tanī pašā dienā tas saņēma mūsu pirmā parlamenta uzticības nobalsojumu. 1918. g. 2. decembrī, kad nolasīju pirmā Kabineta jeb Pagaidu valdības deklarāciju, varēju ziņot Tautas Padomei vēl dažu iztrūkstošo ministru vārdus, bet Kabineta sastādīšana pilnā ministru skaitā tika nobeigta tikai 20. decembrī.

Kad jārunā par pirmā Ministru kabineta darbību, tad nevar paiet ga®ām tām ārkārtīgām g®ūtībām, ar kādām iesākās un kādās notika šī Kabineta darbs visā viņa pastāvēšanas laikā. Lielākai daļai no mums vēl atmiņā, kādā stāvoklī atradās mūsu zeme 1918. g. rudenī pēc lielā ka®a, revolūcijas un ilgstošās vācu okupācijas. Nebij ne maizes, ne drošības. Iedzīvotāji pastāvīgi bij padoti gan zaldātu, gan lielinieku, gan vienkāršu laupītāju teroram. Tādos apstākļos ikviens cerēja atrast atbalstu pie jaunās, savas pašas valsts valdības. Bet šai valdībai sākumā nebij ne līdzekļu, ne arī lielas faktiskas varas. Šī vara pagaidām vēl atradās svešās okupācijas iestāžu rokās. Pagaidu valdība bij stipra vienīgi ar savu lielo ticību uz taisno lietu, uz tautas vairākuma taisnīgām prasībām pēc brīvības un neatkarības, bij stiprā paļāvībā uz tautas nesalaužamo gribu un spēku. Neraugoties uz jaunās valdības ārējo nespēku, uz to, ka lielā mērā noteicēja vēl bij okupācijas vara, Kabinetam jau 2. decembrī, tūliņ pēc deklarācijas nolasīšanas, bij jāatbild uz pirmo interpellāciju, ku®u iesniedza sociāldemokrāti un ku®ā prasīja no Latvijas valdības atbildību par to, ka vācu policija ar varu bij izklīdinājusi bijušās Rīgas strādnieku un deputātu padomes priekšsēdētāja Endrupa 1. decembrī sasaukto sapulci. Interpellantu priekšlikumu atzīt Kabineta paskaidrojumus par neapmierinošiem gan nepieņēma, bet balsošanas rezultāti bij tādi, ka Kabinets uzskatīja par nepieciešamu uzstādīt uzticības jautājumu. Uzticības votumu pieņēma ar visām balsīm, sociāldemokrātiem atturoties.

Jaunā Kabineta pirmais uzdevums uz vietas bij panākt atzīšanu no zemes toreizējā faktiskā valdnieka — Vācijas un pārņemt no vācu okupācijas iestādēm valsts pārvaldes funkcijas. Tas bij iespējams tikai pēc ga®ākām sarunām un pakāpeniski. Tomēr dažu nedēļu laikā pēc valsts proklamēšanas Ministru kabineta rokās jau atradās liela daļa no valsts pārvaldes aparāta un varēja jau strādāt pie iedzīvotāju, vispirmā kārtā Rīgas, apgādāšanas ar pārtiku un iestāžu nodibināšanas, kas rūpētos par mieru un drošību zemē. Bet tanī pašā laikā vācu ka®aspēks, pretēji pamiera noteikumiem ar sabiedrotiem, Latvijas teritoriju pakāpeniski atstāja, atdodams to lieliniekiem, kas iebruka no Padomju Krievijas. Pagaidu Valdība bij par vāju un nabagu, laiks bij par īsu, lai varētu radīt kaut cik pietiekošu ka®aspēku jaunās valsts aizsargāšanai. Pie tam arī lielais vairums armijai derīgo bij aizgājuši līdzi lieliniekiem, kamēr Igaunijā un Polijā jaunekļi bij palikuši pašu zemē. Gan valdība panāca zināmu vienošanos ar tagadējo mūsu sabiedroto Igauniju par atbalstu no viņas puses, gan informēja sabiedrotos par apstākļiem un lūdza no tiem palīdzību, tomēr lielinieku iebrukums bij nenovēršams. Igauniju ķēra tāds pats liktenis kā mūs, bet sabiedroto palīdzība nebij pietiekoši stipra un ātra, lai atturētu iebrukumu. Tādēļ 1919. g. 2. janvārī Ministru kabinets bij spiests atstāt Rīgu, ar ko gāja zudumā pirmie, kaut nelielie panākumi valsts noorganizēšanas darbā, kas bij Rīgā panākti. Valdību pavadīja nelielais, jaunradītais uzticamais Latvijas ka®aspēks un nedaudz ierēdņu.

Lielinieku iebrukumam turpinoties, Ministru kabinets pēc dažu dienu uzturēšanās Jelgavā ieradās Liepājā, kur turienes vācu okupācijas iestādes sākumā nekā negribēja zināt par Latviju kā neatkarīgu valsti un par viņas valdību. Tās sarunas un vienošanās ar vācu iestādēm, kas notikušas Rīgā, Liepājas iestādes sākumā neatzina: tikai pēc vairāku dienu ilgām sarunām Kabinetam izdevās ieka®ot sev daudz maz ciešamu stāvokli.

Pēc novietošanās Liepājā Ministru kabineta uzdevumi un darbība lielā mērā mainījās. Pārtikas apstākļi Liepājā un Lejas Kurzemē bij nesalīdzināmi labāki nekā Rīgā, bet Latvijas teritorijas lielākā daļa bij ieņemta no lieliniekiem. Valdībai samērā mazāk bij jārūpējās par iedzīvotāju uzturu, un tā visu savu uzmanību varēja piegriezt ka®aspēka radīšanai un noorganizēšanai. Tādēļ 1919. g. 9. un 11. janvā®a sēdēs pēc sarunām ar angļu flotes pārstāvjiem Kabinets nolēma sūtīt uz ārzemēm sevišķu Kabineta delegāciju ar Ministru prezidentu priekšgalā, ku®as uzdevums bij izgādāt no sabiedrotiem vai neitrālām valstīm militāru pabalstu Latvijas iztīrīšanai no lieliniekiem, noslēgt ārēju aizņēmumu un gādāt par pārtikas un citu preču piesūtīšanu Latvijai. Šim braucienam bija zināmi panākumi, jo Latvijas pārstāvji varēja stāties tiešos sakaros ar sabiedroto pārstāvjiem, noskaidrojot tiem tuvāk ārienē diezgan maz pazīstamos Latvijas toreizējos apstākļus. Arī Sabiedroto pabalsts pēc šī brauciena palika vienmēr jūtamāks un izpaudās ieroču, vēlāk arī pārtikas, apgādāšanā un spiedienā uz vācu okupācijas varu. Ar Igaunijas valdību tika panākta vienošanās Latvijas ziemeļarmijas formēšanas jautājumos. No Lietavas izdevās aizņemties nelielu naudas summu, kas valdību padarīja daudz neatkarīgāku no vācu iestādēm.

Tanī pašā laikā Liepājā palikušie Ministru kabineta locekļi pielika visas pūles Latvijas ka®aspēka radīšanai. Šai ziņā darbus ievadīja divos virzienos. Pirmkārt, pakāpeniski mobilizēja ka®a klausības gados esošos lielinieku neaizņemtās Lejas Kurzemes iedzīvotājus, otrkārt, organizēja ar Igaunijas piekrišanu un atbalstu ka®aspēku no Igaunijā dzīvojošiem Latvijas bēgļiem un vietējiem iedzīvotājiem Latvijas ziemeļos. Šai nolūkā komandēja uz Igauniju sevišķu ka®a ministrijas pārstāvi un vēlāk arī valdības pilnvarnieku civillietās. Šis neatlaidīgais darbs drīz vien deva jūtamus panākumus: bruņotais spēks un līdz ar to arī cerība uz Latvijas drīzu atbrīvošanos no svešiem iebrucējiem vairojās kā valsts dienvidos, tā ziemeļos.

Ar šo Latvijas spēku pastāvīgu stiprināšanos nevarēja apmierināties tie elementi, kam neatkarīgās Latvijas ideja bij sveša un nepieņemama. Un tāpat kā galējie kreisie elementi balstījās uz Padomju Krievijas palīdzību, tā radās arī grupas, kas ar vienas daļas vācu okupācijas ka®aspēka palīdzību izveda 16. aprīļa Liepājas puču, kas uz ilgāku laiku lielā mērā paralizēja Ministru kabineta darbību. Tomēr dziņa pēc neatkarības bij jau laidusi pietiekoši dziļas saknes, un pirmos valsts pastāvēšanas mēnešos radītie spēki bij jau pietiekoši stipri, lai ar sabiedroto un mūsu kaimiņu palīdzību un, izmantojot savā labā toreizējos apstākļus, panāktu Latvijas ienaidnieku satriekšanu un pirmā Ministru kabineta atgriešanos pie varas. Tas notika 1919. g. 27. jūnijā, bet 9. jūlijā, pēc Rīgas galīgas atbrīvošanas, valdība jau varēja atgriezties galvaspilsētā. Šeit saskaņā ar sabiedroto uzstādīto prasību notika Kabineta pārorganizēšana, un 14. jūlijā stājās darbā atjaunotais Kabinets. Arī šim otram Kabinetam vēl daudz g®ūtību bij jāpārvar, arī tad vēl daudzi pret Latvijas neatkarību nebija vēl izzuduši, un viena daļa Latvijas zemes atradās vēl ienaidnieku rokās, tomēr šis Kabinets bija stiprāks par savu priekšgājēju, viņa rīcības brīvība bija lielāka, un cīņas līdzekļi plašāki.

Atceroties pārvarētās g®ūtības tagad, pēc desmit gadiem, un redzot patiesi lielus sasniegumus, mēs tomēr nevaram salikt rokas klēpī un domāt, ka viss jau padarīts. Lai valsts vienmēr būtu spēcīga un labklājība visur mājotu, tad neviens nedrīkst atrauties no valsts darba. Kas strādās valsts un visas sabiedrības labā, tas būs strādājis arī savā labā. Tie vārdi, ar ku®iem es nobeidzu pirmā Ministru kabineta deklarāciju 1918. g. 2. decembrī, arī vēl tagad nav zaudējuši savu nozīmi, tādēļ es atļaujos ar tiem nobeigt arī šīs īsās piezīmes: Visiem jānostājas par jaunās valsts ideju un jābūt katram savā vietā izturīgam. Tikai tā būs Latvija nodrošināta. Tikai tā mums izdosies panākt sociāla miera stāvokli, ku®ā valdīs taisnība, ku®ā katrs varēs baudīt sava darba augļus: kur būs miers, tur būs arī maize. Lai Latvija mums ir tēvija, uz ku®u viņas pilsoņi varētu būt lepni. Neviens netiks atstumts no līdzdalības: visas nacionālās intereses tiks ievērotas, lai tas mūsu sapnis, kas tagad tapis par patiesību, ir ne tik vien latvju prieks, bet apmierina arī visus citus šīs zemes iedzīvotājus. Un, ja mums būs griba, spēks un paļāvība, tad nekas nestāvēs mums ceļā.

Publicēšanai sagatavojis

Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Publikācija no izdevuma "Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados". Rīga, 1928. Raksts īsināts

Liepāja svētku noskaņās

Jau vairākas dienas Liepājas sabiedriskā un kultūras dzīve pulsē Latvijas Republikas proklamēšanas 80.gadadienas svinību noskaņā. Svinīgie atceres brīži Lāčplēša dienā. Svētku sarīkojumi. Īpaši svinīgs bija 18.novembra dievkalpojums Trīsvienības baznīcā, kurā piedalījās vairāki kori un simfoniskais orķestris. Muzeji svētkiem sarīkojuši jaunas mākslas izstādes: Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, mākslinieciskās jaunrades centrā "Vaduguns" un citur.

Liepājā, kur notikušas sarežģītas Latvijas brīvības cīņas, īpaši jārunā par kapsētām. Vispirms te jāmin Ziemeļu kapi, kas redzami fotoattēlos.

Liepājas pilsētas pieminekļu inspektors Gunārs Silakaktiņš pastāstīja arī par veikto piemiņas saglabāšanā citos kapos, piemēram, Līvas kapsētā, Garnizona kapos un citur. Līvas kapu ebreju nodalījumā sakoptas kapu vietas šīs tautas pārstāvjiem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību. Tur 1936.gadā uzstādīts piemineklis, taču padomju gados tas ticis izpostīts. Atjaunota piemiņas zīme Alfrēdam Klestrovam, kurš vadījis Kalpaka bruņuvilcienu un kritis cīņās ar bermontiešiem 1919.gada 4.novembrī.

Taču brīvības cīņās Liepāja savas sarežģītākās vēstures lappuses rakstīja 1919.gadā, īpaši tā pirmajā pusē. Tādēļ te vēl tikai top jaunas izstādes, gatavojas konferencēm Liepājas Vēstures un mākslas muzejā un mācību iestādēs. Vidusskolu un ģimnāziju zinātnisko darbu plānos īpaša vieta atvēlēta vēsturei. Top vērienīgs darbu konkurss ar tam sekojošām konferencēm — "Liepāja Latvijas vēstures likteņceļos 1919.gada pirmajā pusē dokumentos, presē un atmiņās". Šo vērienīgo darbu vada Liepājas vēstures skolotāju apvienības vadītāja Irisa Otrupe, J.Čakstes Liepājas 10.vidusskolas vēstures skolotāja. Viņus konsultēt solās arī Rīgas pētnieki un augstskolu profesori.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Piemineklis Latvijas 1919.gada brīvības cīnītājiem Ziemeļu kapos

Ziemeļu kapos šogad uzstādītas 127 kapu plāksnes

Latviešu biedrības nama ziņojumos var lasīt par desmitiem sarīkojumu un jaunu izstāžu tuvākajos mēnešos

Liepājas Vēstures un mākslas muzeja galvenajam fondu glabātājam Jānim Gintneram ir jāizvērtē daudz dokumentu un fondu materiālu, lai izvēlētos nozīmīgāko 1999.gada izstādēm Foto: Sigizmunds Timšāns

Ziedos ietverts un ar tiem klāts piemiņas akmens Ziemeļu kapsētā, kur atradās pulkveža Oskara Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz mirstīgo atlieku pārvešanai uz viņa dzimtās vietas kapsētu Visagala kapiem Meirānos