PIE SAKNĒM

Par Latvijas valsts tapšanu

Kārļa Ulmaņa rakstu izdevumos neietvertās

lekcijas, kas nolasītas armijas izglītības kursos

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 341/342, 13.11.1998., nr.343/344, 17.11.1998.

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

septītās lekcijas pieraksts (nobeigums)

Līdz nācās dzirdēt arī, ka valdība, atgriezdamās Rīgā, esot dabūjusi citu izskatu. Te nu ir jāsaka, ka tās bija to sarunu sekas, kuras tika vestas ar sabiedrotiem. Agrāk Pagaidu valdībā kā pilntiesīgs ministrs bija tikai viens nelatvietis un divi ministru biedri. Tagad turpretī bija divi ministri cittautībnieki. Tas tāpēc, ka sarunas ir ar ārzemniekiem, ir savā starpā bija novedušas pie tā sauktā darba kabineta, kuram tika uzdota speciālu uzdevumu veikšana. Proti: dažādo valsts apstākļu uzlabošana un valsts un robežu nodrošināšana. Kad tas nu bija padarīts un arī Bermonts padzīts, 1919. gada decembrī darba kabinets nolika savas pilnvaras un nāca jauns kabinets, kurā līdzšinējo trīs cittautībnieku vietā bija vairs tikai divi cittautieši, un marta sākumā nākošā gadā aizgāja vēl viens no tiem un palika viens vienīgs, tāpat kā tas ir tagad, kad šis kungs ir apstiprināts no Satversmes sapulces un atbild tai par savu darbību. Tā Latvija pārdzīvojusi četras valdības: pirmo, kura nodibinājās 1918. gada novembrī, otro — no 1919. gada jūlija, trešo — no tā paša gada decembra un ceturto — tagadējo — no 1920. gada jūlija. Un nepareizi ir, ka daudzi uzskata, ka līdz šim esot Latvijai bijusi tikai viena valdība. Tas tā nav. Šis uzskats var būt izskaidrojams tikai ar to, ka valdības priekšgalā visu laiku ir atradusies viena persona. Visas šīs valdības ir centušās sasniegt uzstādītos mērķus, tas ir — nodrošināt zemi pret ārējiem ienaidniekiem, gādāt, lai zemei būtu noteiktas robežas, lai rastos normāli dzīves apstākļi, lai tiktu izvestas reformas, pēc kurām mēs ilgojamies jau veseliem gadu desmitiem un kuras mums ļoti nepieciešamas, piemēram, zemes reforma utt.

Karš un visādas pārgrozības lika šos darbus valdībai darīt de facto . Un šo de facto atzīšanu mūsu valdībai deva arī ārzemes, vispirmā kārtā angļi, kuri tāpat kā franči un amerikāņi, mums mūsu grūtās stundās ir daudz palīdzējuši. Gan ar uzturu, gan apģērbu un apaviem karaspēkam utt.

Kad viss de facto darbs bija ievirzīts sliedēs, tad vajadzēja nodrošināt valsts starptautisko stāvokli. Priekš tam bija vajadzīgs iegūt de iure atzīšanu. Un to mums vajadzēja visādā ziņā panākt. Vispirms jau tāpēc, lai šī atzīšana izklaidētu visas vēl zemes iekšienē esošās šaubas un ņemtu auglīgu zemi visādiem musinātājiem, kas ne vien šur tur, bet pat zemes iekšienē nekaunējās krāpt lētticīgos ar muļķīgām baumām par dažādām pārgrozībām sakarā ar mūsu neatzīto stāvokli. De iure atzīšana, izklaidēdama šīs tukšās tenkas, pavairoja arī spēku tiem, kas visu laiku, no Latvijas tumšākām bēdu dienām, bija ar aizrautību strādājuši, to lielu celdami.

Otrkārt, de iure bija vajadzīgs, lai iznīcinātu aizspriedumus pret Latviju un dotu mums iespēju stāties tirdznieciskos un citos sakaros, slēdzot līgumus kā līdzīgam ar līdzīgu. To bieži vien mums nācās dzirdēt, kad ārzemnieki mums atteica: "Nu ja, mēs jau slēgtu ar jums līgumus par jūsu apgādāšanu, bet ar ko jūs nodrošināsat tos, jo jūs tak vēl neesat de iure atzīti?" Un tas pats bija arī ar Zemes likumu, kad Satversmes sapulce to pieņēma, bet dažas gudras galvas ārzemēs aizrādīja, ka tam neesot ne spēka, ne nozīmes, jo zeme mums nepiederot, tāpēc ka mēs neesot vēl de iure atzīti, un tāpēc mums neesot nekādas tiesības par to spriest.

Daudz bija tādu gadījumu, kad mēs nevarējām nostāties tā, kā tas būtu bijis vajadzīgs un runāt, kā līdzvērtīgi ar sev līdzīgiem. Kas mūs varēja tuvināt de iure atzīšanai, tā bija Tautu Savienības Saeima. Bet viņa 15. decembrī Ženēvā mūs neuzņēma. Tas bija liels sitiens, kas mūs nospieda un satrieca. Bet valdībai spēku un gribu cīnīties tas nevarēja atņemt. Tāpēc jo liels bija prieks, kad telegrāfs atnesa de iure , kas ir vienīgi lielā darba augļi.

J.Kl.

 

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 68. numurā

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

astotās lekcijas pieraksts

Ārkārtīgi grūtās cīņās pēc mērķa, ko sen vēlējāmies sasniegt, pagāja Latvijas tapšanas pirmie brīži. Bet cīņām sekoja arī panākumi: vispirms zeme bija atsvabinājusies no ārējo ienaidnieku kara pulkiem, un mēs palikām ne vien faktiski, bet arī tiesiski atzīti kungi paši savā zemē, kurai nu vajadzēja novilkt stingri noteiktas robežas. Tāda ar diviem kaimiņiem — Krieviju un Igauniju — jau arī tika nolemta un tiek dzīvē piemērota. Tagad, pēc dažām dienām, stāsies spēkā mūsu zemes robeža arī no trešās puses, jo arī ar Lietavu ir panākta vienošanās. Pie tam tagad, kad nu ir nospraustas noteiktas robežas kaimiņu starpā, jāizzūd katrām aizdomām par otra mērķiem un līdz šim bijušai greizsirdībai. Viņu vietā jāstājas draudzībai un dziņai pēc sirsnīgas saprašanās un tuvināšanās, jo mēs ar Lietavu esam ne vien veci kaimiņi, bet arī — brāļu tautas. Un, ja arī mums, apskatot jauno robežlīniju ar Lietavu un pa karti no mājas uz māju ejot, reizēm sažņaugsies sirds, redzot, ka dažas vietas un mājas, kas mums piederēja, nu vairs nav mūsu, tad tomēr šīm sirdssāpēm pāri iet pats fakts: robeža nu ir reiz novilkta un pāri tai jāsasniedzas draudzīgi rokās uz sirsnīgu tuvināšanos brāļu tautu starpā. Un prieka stariņš pamirdz mūsos, kad mēs ieraugām, ka tie mūsu brāļi — latvieši, kas dzīvoja viņpus Kurzemes robežas Kauņas guberņā, būdami visu laiku no mums šķirti, nu reiz tomēr ir atnākuši atpakaļ pie mums un pie māmuļas Latvijas. Tāpat arī Ilūkstes apriņķis, un ka viss atpakaļ iegūtais zemes apgabals ir par apmēram 8000 desetinām lielāks, nekā no Latvijas Lietavai atdotais.

Tad nu saprotams būs ikvienam, ka valdība, nodrošinājusi zemi uz ārieni, spēra visus iespējamos soļus, lai panāktu zemes iekšienes nostiprināšanu un izbūvēšanu. Un šai ziņā kā viens no viskapitālākiem darbiem jāmin mūsu zemes reforma, kuras nepieciešamību saprata jau Tautas Padome un gribēja ķerties pie šā darba veikšanas. Bet vēlāk tomēr šā darba izdarīšanu atstāja Satversmes sapulcei. Neskatoties uz to, jau Pagaidu valdība ķērās pie šai nozarei vajadzīgiem sagatavošanas darbiem. Sevišķi neatlaidīgi tiek strādāts no pagājušā rudens, kad Satversmes sapulce pieņēma likuma galvenās daļas. Un padarīts, neskatoties uz visādiem grūtumiem, ir jau tiešām ļoti daudz: šā gada Jurģos būs zemes reformas darbi jau tik tālu veikti, ka būs nodibinātas 10 000 jaunas saimniecības, kurās jaunie saimnieki paši uz savas izkarotās un atbrīvotās zemes varēs strādāt un radīt savu materiālo un, ja gribēs, arī — garīgo kultūru. Bet zemes reformas darbi ar to vēl nebeigsies. Darbi tiks tikpat sparīgi turpināti un cerēsim, ka 1922. gada Jurģos vēl 10 000 jaunu saimniecību būs klāt ierīkots.

Tikai te nu nevienam nevajaga aizmirst, ka mūsu zemes reforma ir ne vien politisks, bet arī saimniecisks akts, un ka no viņas atkarājas daudzējādā ziņā mūsu zemes labklājība. Iedomājot pagājušā gada lielo neražu, kas tagad spiež par ļoti dārgo ārzemes naudu iepirkt mūsu zemes un karaspēka uzturam maizi ārzemēs, mēs redzam, cik nepieciešami ir pašiem ražot savu maizi. Tāpēc izvedot zemes reformu, mums jāpatur acīs prasība, lai mūsu zeme pati pieražotu sevim diezgan maizes un lai nerastos vairs vajadzība pirkt ārzemēs to, kas pašiem ražojams, dzenot pie tam zemē savu naudas kursu.

Ja mēs gribēsim būt patiesi un vispusīgi, tad mēs nedrīkstam aizvērt acis un neatzīt to faktu, ka zemes sadalīšana un iedalīšana zināmā mērā traucēs maizes ražošanu. Tāpēc jāuzsver, ka jāizlieto visi spēki, lai pēc iespējas daudz zemes tiktu apstrādāts. Un te nu bez šaubām valstij jānāk palīgā. Un to viņa arī dara un darīs. Vispirms zeme jāierāda kareivjiem. Bet valstij nav tik daudz līdzekļu, cik liela ir valdības griba palīdzēt, jo zemes reformas izvešana prasa ārkārtīgus līdzekļus. Tāpēc ļoti daudz kas atkarājas no mūsu ne vien labu kaimiņu, bet arī draudzīgu un sirsnīgu attiecību nodibināšanas ar mūsu kaimiņvalstīm, kas dos iespēju mums noslēgt ārzemēs aizņēmumu zemes reformas īstenošanai, jo bez šā aizņēmuma mums nav iespējams rast vajadzīgos līdzekļus. Cita lieta ir, ja mēs nebūtu tik grūti no kara cietuši un izpostīti. Bet nevajaga aizmirst, ka Latvijā ir vismaz 10 000 no kara izpostītu saimniecību, kuru zeme lielgabalu lādiņiem tā uzrakta, ka viņu grūti apstrādāt, nemaz jau nerunājot par ēkām jeb citu inventāru. Arī te valstij jānāk palīgā ar inventāru, sēklu un citām lietām. Viņu apgādāšanai, pirms vēl nav noskaidrojies jautājums par kara zaudējumu atlīdzības dabūšanu, arī ir nodomāts ārējs aizņēmums. Ar Vāciju par kara zaudējumu atlīdzību vēl turpinās sarunas. Un, ja no Vācijas nevarēs dabūt visu, kas mums pienākas, tad valdība zinās griezties tur, kur griezušās citas karā cietušās un izpostītās valstis pēc pabalsta dzīves atjaunošanai, lai mums vieniem pašiem nebūtu jānes grūtā kara posta sekas. Kā še, tā arī citās lietās valdība dara visu iespējamo, lai panāktu vajadzīgo un atjaunotu izpostīto. Un tomēr jāsaka, ka bez visa tā ir vajadzīgs vēl kas cits, kas atkarājas tikai no mums pašiem. Proti — jāatjauno mūsu pašu zemē maizes un citu produktu ražošana, jo bez tā neviens nekā nevarēs no valdības dabūt, un neviena valdība nevarēs neko valstij padarīt. Nerunājot nemaz par citu padarīto, mēs uzmezdami skatu un salīdzinādami pagājušā gada un tagadējo rūpniecību, bēgļu atpakaļatgriešanos, spekulācijas apkarošanu un citu, redzam, ka pamazām visi apstākļi noskaidrojas un ikviens var ar vēl lielāku drosmi un ticību pie darba ķerties. Ir jau vēl daudz vietās nepilnības, bet jāsaka, ka valdība negrib vienpusīga būt. Tāpēc viņa bez materiālās dzīves un kultūras atjaunošanai ziedotiem līdzekļiem un spēkiem ievēro arī gara kultūras vajadzības un prasības. Un, ievērodama vislielāko taupības principu ikvienā vietā, valdība tomēr attiecībā uz skolām nav līdz šim skopojusies un nedomā to arī turpmāk darīt, lai tikai dotu iespēju visiem iegūt vajadzīgās zināšanas. Un jau tagad ikviens, kas salīdzinās mūsu tagadējo stāvokli skolu ziņā ar agrāko, atzīst, ka mēs esam arī izglītības un kultūras ziņā daudz uz priekšu gājuši.

Tā soli pa solim uz priekšu iedami, esam panākuši pamatus, kuri nodrošināmi un turpmāk arvienu vairāk izkopjami.

J.Kl.

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 70. numurā

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

devītās lekcijas pieraksts

Darbību sākot, Latvijas de facto valdībai nebija ne mazākās iespējas uzstādīt noteiktu valsts saimniecības plānu jeb budžetu. Pērngad jau tikām tiktāl, ka varējām uzstādīt budžetu 1920. gada trīs mēnešiem, un 1920. gada rudenī izdevās veikt arī šo lielo uzdevumu un sastādīt, un caurskatīt valsts ienākumu un izdevumu sarakstu. Nākamā gada budžetu valdība ir jau nodevusi likumdevējas iestādes un viņas komisiju caurskatīšanai un apspriešanai, bet 1922. gada budžetu varēs vēl daudz ātrāk nodot nekā šogad. Kā to mēs esam panākuši? Vispirms valdība ir uzstādījusi ienākumus. Un sakarā ar tiem aprēķināti izdevumi. Tātad pamata noteikums pie šā valsts saimniecības plāna sastādīšanas ir taupība, kura vienam otram var pat par skopulību izlikties. Bet mums ir jāpatura acīs viens: vai nu rīkoties taupīgi, pēc izstrādāta plāna, jeb strādāt bez jebkāda plāna un drukāt arvienu jaunu papīra naudu klāt, ko mēs nekad neesam atzinuši un kam mēs esam nolēmuši darīt galu. Tāpēc pirmais solis pie izdevumu un ienākumu saskaņošanas ir kara laikā radušos un no kara apstākļiem izjaukto iestāžu likvidēšana un sašaurināšana. Pie tam šis solis tiks attiecināts tiklab uz kara, kā arī civiliestādēm. Ierēdņu darbā arī vajadzīgas lielas reformas. Izbeidzoties ārkārtējiem apstākļiem, ir jāsamazina arī ierēdņu skaits. Tam pāri mēs nevaram tikt. Mēs negribam akmeņus mest uz ierēdņiem un tos apvainot jeb nomelnot. Nē, viņi labi strādājuši. Bet ar viņu skaita samazināšanu vien vēl nebūs viss panākts. Jo mūsu valstī jāpanāk vispār stabilāks stāvoklis. Un tāpēc mums jāsaskaņo ievedumi ar izvedumiem tādēļ vien, ka mūsu tirdzniecības bilance ir mums par sliktu: mēs esam vairāk preču ieveduši no ārzemēm, nekā izveduši. Bet no valsts bilances sabalansēšanas atkarājas valsts naudas kursa augstums. Pēdējās nedēļās mūsu kurss atkal bija krities. Tas jāaptura un tuvākās dienās jāpaaugstina, vispirmā kārtā sabalansējot bilanci. Daudzi vēl aizrāda, ka mēs maz izveduši. Bet rets kāds uzstāda jautājumu — kāpēc? Mēs nevaram aiztaisīt acis un neko neredzēt. Tāpēc mums jāatzīstas, ka te viens liels iemesls ir — darba ražības krišana, kas ir pārdzīvoto kara laiku sekas. Turpmāk tam tā nebūs būt. Un ikvienam, kas kādu darbu būs ņēmies strādāt, tas arī būs jādara pēc sirdsapziņas, to veicot un nevis kavējot. Un lai ikviens vīrs un sieva, kur tie arī nebūtu, starp citu arī kancelejās, atceras, ka tie ir ratiņi un zobiņi valsts un sabiedrības aparātā, kuriem katram veicami savi uzdevumi — kārtīgi un noteiktā laikā, lai netraucētu lielā mehānisma gaitu. Tāpēc nevar būt runa par darbiniekiem, kas tikai kancelejās varētu sēdēt, avīzes lasīdami, žāvādamies un tēju dzerdami. Šiem vecās Krievijas tipiem nav vietas brīvajā Latvijā.

Bet bez iekšējām grūtībām ir arī ārējās, un tās ir dažreiz no mūsu labās gribas neatkarīgas. Kā šobrīd mēs savu lielo un dārgo mantu, kuru esam sagatavojuši, nevaram pārdot, jo pēckara krīze, kas uznākusi ārzemēs, ir tur izsaukusi saimniecības un rūpniecības dzīves apstāšanos. Pircēji atturas no preču iepirkšanas, gaidīdami cenu krišanos, rūpnieki saražoto preču nenoiešanas dēļ slēdz uzņēmumus utt. Dzīves apstājas dēļ nekas netiek būvēts. Londonas un Amsterdamas ostas guļ kokiem piekrautas, kā vēl nekad. Ir tikai dažas koku materiālu šķiras, kuras tiek pieprasītas (dzelzceļa materiāls). Klusums vēl var turpināties labu laiku, un mūsu vienīgais apmierinājums ir, ka linu un koku tirgos tomēr sāk rasties vairāk dzīvības.

Bet tomēr šā paša iemesla dēļ mūsu budžetā ir radies liels iztrūkums. Tas tāpēc, ka stāv sagatavoti, bet neizvesti tik lab lini, kā arī koki par vairākiem simts miljoniem rubļu. Tā neizvesto koku muita vien sastāda ap pusmiljona mārciņu sterliņu, un tāpēc valdība bija spiesta lūgt Satversmes sapulcei atļauju izdot jaunu papīra naudu par 1100 miljonu rubļiem. Protams, ka ļaunas mēles tūliņ steidz izmantot šo gadījumu, atstāstīdamas, ka valsts saimniecībā neesot kārtības un ka tādēļ esot vajadzīgs gāzt valdību, kamēr patiesībā sagatavoto un vēl nepārdoto linu un koku vērtība daudzkārt pārsniedz jaunpieprasīto papīra naudas izlaidumu. Lai reiz darītu galu spekulācijai ar baumu izplatītājiem un valsts naudas kursa spekulantiem, valdība grib dibināt emisijas banku, kas izdotu jauno Latvijas naudu, kuras pamatos būtu zelts, un izpirktu agrāk izlaisto.

Bet arī ārējās attiecībās, liekas, tuvojamies labākas dienas. Par to liecina robežu novilkšana un pašreiz noslēgtais krievu–poļu miera līgums, kurš rāda, ka abas puses nu grib mieru un ilgojas pēc tā. Tātad ārējā mūsu valsts drošība, ciktāl to cilvēka prāts var apsvērt, liekas, būs nodrošināta. Bet miera dzīves un darbus gribam nevien mēs. Nupat noslēgtais angļu–krievu tirdzniecības līgums rāda, ka mieru grib visa pasaule. Un šis līgums arī mums no liela svara. Preces, kas nāks no Anglijas uz Krieviju un otrādi, plūdīs caur Latviju. Pieliekot tām savu roku, arī mums kaut kas atleks: mēs gūsim labumu, kas dos mūsu dzīves drīzāku atjaunošanu un uzplaukšanu, bet darbiniekiem — jaunu prieku, spēku un gribu strādāt.

Tikai aplam nu būtu bijis iedomāties, ka nu pēc panāktām uzvarām jau visi darbi būtu viegli veicami. Nē, spēks būs arvien vēl vajadzīgs un varbūt vēl daudz vairāk, nekā līdz šim. Tikai sasniegtais pamats nu dod drošību. Kaut gan mēs jau droši skatījāmies nākotnē arī tad, kad mums nebija it nekā, ne kapeikas naudas, ne viena kareivja, un mēs paši tukšām rokām, bet ticēdami tautas gribai un paļaudamies viņas spēkiem, ķēramies pie darba.

Tāpēc tagad, panākuši valsts drošību, mēs ticam, ka nu turpmāk pati tauta dos savā zemē likumus un pati pēc savas labākās sirdsapziņas veidos savu nākotni. Un, ja vienam otram vēl bija kādas šaubas, tad nu tādām vairs nav un nevar būt vietas. Cīņā dēļ labākas nākotnes mēs daudz ko ieguvuši. Un nu nevar būt grūti to uzturēt. Jo mūs arvien vēl apvieno viena doma, viens mērķis, viens uzdevums: strādāt un censties par mūsu dzimtenes un tēvijas, un valsts labklājību un patstāvību. Par to zemi, kas nav likteņa balva mums klēpī iemesta, bet izcīnīta mūsu dzīvībām, postu, asinīm. Tā ir tā vienīgā doma, kas visam citam pāri iet — ar šiem vārdiem Ministru prezidents beidz savu karavīriem nolasīto lekciju ciklu, pēc tam pulkvedis Apinis īsā uzrunā pateicas tam un uzsauc Ulmaņa k–gam "lai dzīvo", jo viņš no pirmām valsts tapšanas visgrūtākām dienām stājies valdības priekšgalā, un daudz kas no tagad iegūtā ir viņa lielais nopelns. Tuvu pie tūkstoša klātesošo karavīru jūsmīgi apsveica Ministru prezidentu ilgiem, nerimstošiem saucieniem, orķestris spēlē tušu.

Pēc tam Ministru prezidents savā atbildē aizrāda, ka vēl nesen dažam labam vārds Latvija bija tikai tukša skaņa, kaut gan mēs pēc tā ilgojāmies, to sirdī nēsājām. Nu šis vārds ir tapis par reālu faktoru, ar kuru jārēķinās ikvienam. Un ar viņu arī rēķinās. Mūsu draugi, tie paši, kas pagājušās oktobra un novembra cīņu dienās noraudzījās līdz ar pārējo Eiropu uz mūsu cīņām ar daudz stiprākiem pretiniekiem, prasīdami, kā beigsies šīs nevienādās cīņas, tagad ir lepni uz mūsu draudzību. Jo viņi redzēja un saprata mūsu lielo patriotismu un gaišās liesmās degošo tēvuzemes mīlestību, tad viņas dēli, sevi nežēlodami, paši nāca un sevi brīvai Latvijai par upuriem nesa, zinādami, ka mums visiem jāiet cīņās par tēviju un valsti. Un kad nu lielās cīņas bija veiktas un izcīnītas, tad nāca valstis un tautas un teica, ka nu viņas atzīstot mūs par valsti un tautu, kas var lepna uz sevi un uz savu armiju būt. Jo mūsu armija, kura toreiz bija visa mūsu tauta, sekmīgās cīņās bija tiešām pamatus likusi tam, kas mums tagad darbā jāizkopj un tālāk jāattīsta. Lai dzīvo armija, lai dzīvo mūsu tauta!

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 72. numurā

J.Kl.

Salīdzinājumam —

tās pašas lekcijas citā pierakstā

Ievadot publikācijas par Kārļa Ulmaņa un Zigfrīda Meierovica lekcijām, laikraksts "Latvijas Kareivis" 1920.gada 9.februāra numurā ievietoja informāciju "Kā vārds par armijas audzināšanu". Tajā, cita starpā, teikts: "Šajos kursos latvju karavīrs var izglītot savu dvēseli un prātu pilnīgākai, saprātīgākai dzīvei. Tātad — priekš brīva pilsoņa dzīves Šie kursi dod ļoti daudz, par ko mēs varam tikai pateikties nenogurstošiem darbiniekiem. (. .) Gadu simteni atpakaļ Napoleons teica, ka trīs ceturtdaļas sekmju ir atkarīgas no karaspēka morāliskām spējām. Domāju, ka šis samērs arī tagad nav mainījies, kamdēļ morāliskai audzināšanai vajaga piegriezt sevišķu vērību un sekot tai ar lielāko uzmanību. (..) Varbūt man teiks, ka tagadējie karavīri, kuri izcīnījuši Latvijas neatkarību, ir pilnīgi sagatavoti karavešanas mākslai. Domāju, ka tas tā pilnīgi nav, un, lūk aiz kādiem iemesliem: nevajaga aizmirst, ka mēs pa visu dzimtenes atbrīvošanas laiku esam cīnījušies vai nu ar jau sabrukušu vai arī sabrūkošu ienaidnieka armiju, kurpretim mē sbijām apgaroti ar dzimtenes mīlestības garu. Tamdēl arī mēs ar samērā maziem zaudējumiem esam atbrīvojuši savu dārgo dzimteni — Latviju. Ar to es nebūt negribu mazināt šo vēsturisko cīņu lielo nozīmi, bet tikai gribu aizrādīt, ka mums vajaga pienācīgi sagatavoties varbūtējam karam."

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

pirmās lekcijas pieraksts

7.februāra vakarā armijas izglītības kursos, klātesot vairāk nekā 700 karavīriem, Ministru prezidents K.Ulmanis nolasīja savu pirmo lekciju par Latvijas valsts tapšanu.

"Pēc divu gadu gaidīšanas ir vainagots visas tautas lielais darbs. Ņemts ir katrs pamats tiem, kas šaubījās, vai šī cīņa dēļ atbrīvošanas ir pareiza un vai tā mūs tikai neviļ. Protams, mēs darītu ļoti aplam, ja tagad saliktu rokas klēpī, apmierinādamies ar panākto. Jo muma nav nekā cita, kā tas pats, kas mums jau bija, un kas mūs arī pie brīvās Latvijas veda. Tas ir mūsu darbs. Un tam nu katrs varēs visus savus spēkus ziedot, jo nu vairs nebūs lieki jāzaudē laiks šaubās par tagad jau laimīgi izšķirtiem jautājumiem.

Tālak Ministru prezidents dod īsu vēsturisku apskatu par to, kā augusi un izveidojusies doma par brīvo, neatkarīgo Latviju no senākiem laikiem, vairākus gadu desmitus atpakaļ jau bija latvieši, kuru domas un skati sniedzās nākotnei pretī, iedami pāri viņu sētai un darba gaitai. Tas bija sešdesmitajos gados. Jau tad mēs redzam cenšanos pēc izglītības un apziņas, ka izglītība būs tās bruņas, kas nostiprinās mūsu ieguvumus. Un kaut gan vēl ļoti segtā un slēptā veidā, bet atskan jau viens otrs vārds un doma, un vēlēšanās ņemt dalību pašu lietu vadīšanā.

Tautas pašapziņa un izglītība pieņemas. Rodas vīri, kas sāk mācīt tautai jaunas atziņas. Daži no viņiem gan vēlāk aiziet komunisma lēģerī, bet citi vēl līdz šobaltdienai nostāvējuši vecajās cīņu vietas par Latvijas valsts tapšanu un viņas neatkarību. Tie vīri godam minami. No viņiem Ministru prezidents nosauc bijušo iekšlietu ministru, tagad sūtni Romā, Dr.Valteri un mūsu dzejnieku Raini.

Līdz ar kara gadiem sāka tautā droši skanēt balsis par pašnoteikšanos un autonomiju. Sevišķi 1916.gada beigās un 17.gada sākumā. Tad populāra bija tapusi ideja par "brīvo Latviju brīvā Krievijā", par Latvijas autonomiju.

Vispirms viņa atskanēja Maskavā, bet no turienes to uzķēra un ar preses palīdzību raidīja tautā mūsu rakstnieki Akuraters un Viktors Eglītis. Arī mūsu biedrību darbinieki neturēja rokas klēpī.

Paredzēdami, ka Krievija zaudēs karu, tie jau 1916.gada rudenī kādā centrālbiedrības sapulcē lēma vest ārzemēs propagandu, iepazīstināt ārzemes ar latviešiem un viņu stāvokli. Kā labs palīgs ārzemēs šajā ziņā bija mūsu nodibinātie strēlnieku pulki, kas nevien tautai pašai rādīja viņas spēku un stiprumu, un ko var panākt tauta ar savu gribu, bet arī iepazīstināja ārzemes un sabiedrotos ar latviešiem. Arī mūsu valsts domniekiem — Zālītim un Goldmanim bija uzdots norādīt, ka mēs prasīsim sevim autonomiju. Bet sešas dienas vēlāk izcēlās krievu revolūcija, un sākumā autonomijas ideja pagaisa. Un vēlāk krievi ļoti auksti, pat naidīgi sāka izturēties pret šo mūsu prasību.

Un tad ienāca vācu okupācijas karaspēks, uzspiezdams mums savu dzelžu būri. Nu tikai redzējām, ko nozīmē dzīvot zem prūšu valdības, ka vācu tautas stiprākā vēlēšanās — pievienot Vācijai mūsu zemi, bet ne iedzīvotājus, kurus, tiklab latviešus, kā arī igauņus, vajagot uzdot krievu valdībai izvākt no šejienes, lai vācu kolonisti varētu apmesties Baltijas provincēs.

Šie bij ļoti grūti laiki tiem, kas negribēja un nevarēja padoties visādiem prūšu izgudrotiem dzelžu noteikumiem. Visa sabiedriskā doma likās būt mirusi, jo nevarēja darboties neviena no vecām biedrībām. Bet vajadzēja centru, ap kuru varētu apvienot visus Rīgas latviešus. Tāpēc prasījām atļauju dibināt pilsoņu palīdzības komiteju, kuru arī atļāva, bet tikai tad, kad Krastkalns tika ievēlēts par priekšnieku.

Šī komiteja bija tā, no kuras vēlāk izauga Demokrātiskais bloks, kas sastādīja un publicēja Latvijas neatkarības deklarāciju.

Bet par to nākošā lekcijā.

Publicēts laikraksta "Latvijas Kareivis" 1921. gada 31. numurā

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

otrās lekcijas pieraksts

Savā otrā lekcijā par Latvijas valsts tapšanu Ministru prezidents apskatīja Latvijas stāvokli vācu okupācijas laikmetā, sākot no 1917.gada beidzamiem mēnešiem līdz 1918.gada martam.

Drīz pēc vācu ienākšanas Rīgā latviešu sabiedrība nogrupējusies divos virzienos. Viens no tiem izpaudies demokrātiskā blokā, kas vēlāk izsludinājis Latvijas neatkarības deklarāciju. Otrā pusē palicis galējais labais virziens ar Veinberģi un Krastkalnu, un viņu piekritējiem, kas orientējušies uz vācu pusi, klausījuši viņiem, drukādami "Rīgas Latviešu Avīzē" tikai to, ko vācu kungi pavēlējuši, un vispār — ideju par neatkarīgas Latvijas nodibināšanu visur saukājuši par neprātīgu un atmetamu. Jo vācu griba bija no Latvijas un Igaunijas iztaisīt savu provinci, kuru zem "Baltijas valsts" nosaukuma atzītu kā iekšķīgi patstāvīgu, tomēr zem Vācijas apsardzības stāvošu "valsti".

Pats par sevi saprotams, ka visa iekšējā patstāvība būtu bijusi fikcija, jo dažādām jaunajā valstī apienotām tautām vajadzētu vienu valsts valodu. Un par tādu, bez šaubām, tiktu iecelta vācu valoda līdzi ar vācu kundzību, kura darbotos pēc Berlīnes priekšrakstiem, kurus izpildot, jau 29.septembrī Lielā ģilde savā sapulcē nolēma, ka vienīgais, kas varot zemi glābt un aizstāvēt, esot ķeizars Viļums.

Bet ne vien ģildei, pat "draugiem" Lietavā dots ir mājiens lūgt Vācijas iejaukšanos, ko toreizējā "Tarība" (domāts Lietuvas laikraksts "Taryba". — Red. piez.) arī izdara, griezdamās pie Berlīnes ar lūgumu nākt palīgā nodibināt Lietavas "patstāvību". Un Veinebergs, kas līdz šim tautu bija biedinājis no politikas kā no uguns, tagad uzreiz sāka rakstīt, ka latvju tautai, kuru krievi esot postā pametuši, nu jāizvēloties pašai, kam tā gribot pieslieties. Un vienīgā izeja nu esot — meklēt patvērumu pie Vācijas.

Lai varētu apspriest un vispusīgi pārrunāt šo jautājumu, mēs lūdzam sapulcei atļauju. Pēdējo atnesa Krastkalns, bet uz tās jau vācu Rīgas gubernators bija uzrakstījis rezolūciju, kuru vajagot sapulcei pieņemt. Mēs pret to karsti protestējām un izvēlējām četrus delegātus pie vācu kungiem.

Tie vācu kungi, kas toreiz dzīvoja Rīgas pilī, nemaz mūs nepieņēma. Mēs varējām pietikt ar savām vajadzībām vienīgi tiem vācu ierēdņiem, kas bija apgabaltiesas ēkā. Bet arī tur mēs varējām ieiet nevis pa galvenām durvīm, bet pa pakaļdurtiņām. Tomēr, ejot toreiz delegācijas sastāvā kopā ar Krastkalnu, pēdējais paskaidroja, ka tad, kad viņš esot līdzi, varot iet pa galveno ieeju. Un tiešām — durvis pašas atsprāga vaļā, un mūs sagaidīja dažādi kungi, kas ļoti laipni izrunājās ar Krastkalnu, mūs — pārējos delegācijas locekļus — pavisam neievērodami.

Vēlāk mēs tomēr vāciem paziņojām, ka mēs nekad nebūsim mierā ar to rezolūciju, ko uzraksta priekšā gubernators, bet sasauksim paši sapulci, kas izstrādās un pieņems pati tādu rezolūciju, kādu atradīsim par vajadzīgu.

Tomēr Krastkalns jau 22.decembrī Rīgas Latviešu biedrības telpās bija sasaucis lielu sapulci, kurā, piedaloties ap 300 locekļiem, tika piepildīta vācu griba. Proti, sapulce bija pieņēmusi atdresi Bavārijas Leopoldam, kurā tam paziņo tautas gribu nodibināt Baltijas valsti. Pēdējai jāsastāvot no latviešu un igauņu apdzīvotās zemes un jāatrodoties Vācijas aizsardzībā. Tūliņ pēc tam 27.decembrī vāci sasauca viņu ieceltās Rīgas pilsētas domes sēdi, kurai vācu hauptmanis arī liek apspriest jautājumu par piederību. Izceļas garas debates, un kad pilsoņi ir izrunājušies un daudzi tomēr arī izteikušies pret šo projektu, vācu hauptmanis, sēdes slēgdams, paziņo, ka pilsētas dome esot vienbalsīgi nolēmusi pievienoties Vācijai. Ap to pašu laiku tiek sasaukta vēlreiz Lielās ģildes sapulce un vēl kādu 70 citu vācu biedrību sēde, par kurām vācu laikraksti ziņo, ka ir pilsētas, ir lauki esot vienbalsīgi nolēmušas atdalīties no Krievijas, lai pievienotos Vācijai.

Vācijai viss tas vajadzīgs ne vien tādēļ, lai pievienotu Kurzemi un Rīgu, bet lai gūtu vēl lielākus zemes gabalus. Jo tai reizē noteicošās Brest — Ļitovskas miera sarunās bija vajadzīgs atstāt iespaidu uz krievu delegāciju un taktiski piekļūt tuvāk Pēterpilij. Tāpēc reizē ar rakstiem par vācu okupēto apgabalu lēmumiem pievienoties Vācijai, viņu avīzes sāk arvien biežāk un vairāk drukāt neokupētās Baltijas vācu iedzīvotāju sūdzības par viņu grūtumiem un sagaidāmo posta galu, un lūgumus pievienot tos Vācijai.

Kad beidzot viss bija sagatavots un pienāca vajadzīgais brīdis, Vācijas karapulki nedēļas laikā ieņēma visu Baltiju (no 18. līdz 24.februārim), aiziedami līdz pat Narvai.

Pa to laiku Rīgas latviešos notiek zināma norobežošanās, jo Krastkalns atklāti atzīstas, ka viņš ir tā saistījies ar vācu okupācijas varu, ka nevarot darīt to, ko tauta gribot. Gan Veinbergs 1.janvāra 1918.gada numurā raksta ievadu par prāta un jūtu politiku, no kurām pirmā diktējot paklausību vācu kungiem un viņu pavēļu ievērošanu un draud ar atbildību par jūtu politikas piekopšanu Ulmanim un Dr.Valterim. Bet palīdzības komitejā tiek radīta priekšniecības krīze. Un kad Krastkalns jaunās vēlēšanās netiek ievēlēts vairs par priekšnieku, viņš arī beidzot aiziet. Un līdz ar viņu — arī 11 citi vīri. Tā tika panākta tik ļoti vajadzīgā norobežošanās no vācu iespaida mūsu komitejas darbībā. Vācu karaspēkiem ieņemot Poliju, rodas iespēja satikties un izbraukt uz citiem Latvijas apgabaliem. Tiesa, ir ļoti grūti dabūt no vācu kungiem izbraukšanas atļaujas (atļaujas dabūšanai izbraukt no Rīgas uz Jelgavu pagāja divi mēneši), bet tomēr kādreiz varēja nokļūt no Rīgas tiklab Kurzemē, kā arī uz laukiem Vidzemē.

Un ainas, ko tur redzējām bija ļoti bēdīgas. Kurzeme ir zem Jelgavas Rādena iespaida, kas pat neatļauj domāt par Kurzemi un Baltiju citādi kā par Vācijas provinci. Bet Cēsīs un citur sviež no skolām ārā latviešu valodu. Ja kāds rodas, kas pret to uzstājas, tad to nosauc par dumpinieku. Visur valda materiālas intereses. Viņu acumirklīgā uzlabošanās vietējo iedzīvotāju acīs spēlē it kā galveno lomu. Un pateicoties tam, vācu leitnantiem un citiem, kuru ienākšana it kā uzlaboja dažu saimniecisko stāvokli, garīgi iemidzinātie iedzīvotāji piegriež visu savu vērību. Vācu leitnanti ir viņiem it kā dievu sūtņi. Un meitas un mātes vaļā acīm sapņo par šneidīgo leitnantu, kas ir piemirsis tikai vienu: ka atstājis mājās sievu ar 3 bērniem.

Ja nu prasām, kāpēc šie ļaudis atrada šo smacējoši spiedīgo stāvokli par labu, tad jāsaka, ka tie bija visi tie, kas vienmēr bija tālu turējušies no tautas un kuri neko nezināja par tautas lielo gribu un spēkiem. Nepazīdami ne pašu tautu, ne viņas centienus, tie baidījās no tautas kā no liela pūļa. Un ne dzirdēt negribēja par jebkādām vispārīgām balsstiesībām. Tāpēc tad viņi arī tā pieķērās svešajiem ienācējiem, nemaz nelikdamies zināt par to, ko darīja šie ienācēji.

Bet viņi turpināja savus plānus piepildīt. 1918.gada 8.martā sanāk trešā zemes padomes sēde Kurzemē un nolemj nodibināt Kurzemes neatkarīgu hercogu valsti, lūdzot Viļumu būt par hercogu. Lai to izpildītu, izvēlē delegāciju uz Berlīni. Delegācijā ievēlē arī Sīpeles pagasta vecāko Vēžnieku. Protams, ka Berlīne laipni uzņem šos delegātus, un kanclers dod tiem solījumu atzīt jauno hercogisti. Tikai faktiskais stāvoklis maz pārgrozās, jo Berlīne vēl arvien ir un paliek stipri atturīga, dodama Rādenam vaļu rīkoties pa vecam, atcīmredzot viņa vēl arī no Vidzemes un Igaunijas gaida līdzīga žesta. Bet viņas īstie nodomi kļūst redzami aplinkus ceļā. Reihstāgā debatēs par vienpusīgas politikas pielietošanu Kurzemē, militārpriekštāvis atbild, ka šī politika nebūt nav vienpusīga, jo Kurzemes zemes padomē no 80 vietām vāciem esot tikai 50, bet nevācu iedzīvotājiem — 30 vietas.

Publicēts laikraksta "Latvijas Kareivis" 1921. gada 38. numurā

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

pēdējās lekcijas pieraksts

Savu pēdējo lekciju armijas izglītības kursos Ministru prezidents ziedo pēdējiem notikumiem un valdības pagājušai un nākošai darbībai, iesākot ar valdības atgriešanos Rīgā 1919.gada vasarā, aizrādīdams, ka dažas nedēļas iepriekš, jau jūnija beigās Rīgā ienākusi mūsu armijas dienvidu grupa, bet drusku vēlāk, jūlija sākumā arī ziemeļnieki, kuri tūliņ apvienojušies, jo sakušana sākusies no paša pirmā brīža. Nu radusies mūsu nacionālā armija, vienota un stipra, kopīgu mērķu apgarota — karot par savu tēviju un valsti. Šī nebija tukša skaņa, bet darbiem pierādīts fakts, jo abas armijas grupas bija gājušas pēdu pa pēdai iekarot atpakaļ mūsu zemi, apklājot šajā cīņā sevi ar varoņa darbiem, ar nevīstamu slavu. Bermonta bandu likvidēšana iepinusi jaunas slavas lapas mūsu kara vēsturē, bet pie tās laika trūkuma dēļ Ministru prezidents sīkāk neuzkavējās, pāriedams pie notikumu politiskās puses, kurai tobrīd piekritusi jo ievērojama loma. Te Ministru prezidents pie 3.jūlijā noslēgtā līguma, pēc starp fon der Golcu, latviešu un igauņu daļām panāktās vienošanās, aizrādīdams, ka šis, tā sauktais "Strazdamuižas līgums" bieži vien ir ticis pārprasts jeb arī pavisam nesaprasts. Kā daudzi aizrādot pat, ka šis līgums esot bijis lieks un mums jau vasarā vajadzējis padzīt vācu spēkus no Kurzemes. Bet tie droši vien nezina, ka mēs to tad nevarējām izdarīt, jo mums bija tikai niecīga saujiņa vāji apgādātu, pie tam vēl līdzšinējās kaujās un gājienos galīgi nokausētu karavīru, kuriem pretī stāvēja 100 000 vīru liela, labi apgādāta un labi apbruņota vācu armija, ar galveniem spēkiem Rīgā un rezervēm visā Kurzemē līdz pat Lietavas robežai.

Tālāk Ministru prezidents pakavējās pie valdības sastāva.

Tā Latvijas valsts līdz šim pārdzīvojusi četras dažādas valdības: pirmo no valsts proklamēšanas dienas — 1918.gada novembra, otro — no 1919.gada jūlija, valdībai Rīgā atgriežoties, trešo — no 1919.gada decembra un ceturto — 1920.gada jūlija. Visas viņas atsevišķi, pilnīgi patstāvīgi ņemamas, un aplam būtu iedomāties, ka Latvijā visu laiku pastāvējusi tikai viena valdība.

Pēc tam Ministru prezidents sīkāk apskata tos mērķus, kurus valdība visu laiku ir gribējusi sasniegt un kādos apmēros tas valdībai izdevies.

Pēc ārkārtīgi grūtām cīņām paveiktas zemes atsvabināšanas no ārējiem ienaidniekiem nu bija paveikts arī otrs tikpat liels un svarīgs darbs — panākta Latvijas de jure atzīšana. Bet ne mazāk svarīgs darbs bija arī robežu novilkšana, bez kuras nebija ko domāt nodibināt labas un sirsnīgas attiecības ar saviem kaimiņiem. Ar Krieviju un Igauniju robežas izdevās agrāk nospraust. Tagad — šinīs dienās — stājās spēkā robežlīnija ar Lietavu, par kuru varam sacīt, ka ja tā arī mūs neapmierina, tad tomēr pats viņas nospraušanas fakts stādāms augstāk par visu: viņš galīgi atņem pamatu katrai greizsirdībai un aizdomām brāļu tautu starpā un dod iespēju tuvoties brāļiem lietaviešiem un sirsnīgi tiem roku sniegt dzīvai kopdarbībai vistuvākā nākotnē.

Ne mazāk svarīgs ir veiktais darbs valsts iekšienes nostiprināšanā un izbūvēšanā. Te pirmā vietā jānostāda mūsu zemes reforma. Jau Tautas padome gribēja ķerties pie tās, bet atstāja to darbu Satversmes sapulcei. Valdība tomēr bez kavēšanās ķērās pie vajadzīgiem sagatavošanas darbiem, kuri ir tik labi veikušies, ka šā gada Jurģos uz savas pašu atbrīvotās un izcīnītās zemes uzsāks darbus 10 000 saimnieku, un, ja netraucēs, tad nākamos Jurģos šo saimnieku skaits pavairosies atkal par jauniem 10 000 saimniekiem.

Mēs nedrīkstam aizvērt acis uz to apstākli, ka zemes sadalīšana šogad zināmā mērā traucēs maizes ražošanu, kas pēc pagājušā gada neražas ir pavisam nevēlama parādība. Tāpēc jāuzsver ka ikvienam jāpieliek visi spēki, lai pēc iespējas daudz zemes apstrādātu un lai cik vien daudz iespējams, ražotu paši savu maizi, lai tā nebūtu jāiepērk ārzemēs, kā tas bija jādara šogad, caur ko sevišķi stipri cieta arī mūsu naudas kurss. Kas attiecas uz valsti, tad tā nāks, cik vien viņas spēkos stāvēs, palīgā jauniem ražotājiem. Vispirms ierādot zemi karavīriem.

Valdība ir darījusi un darīs visu iespējamo, lai mūsu izpostītie apgabali varētu atdzīvoties līdzīgi citiem ārzemju karā cietušo valstu apgabaliem.

Bet arī citās nozarēs manāma uz priekšu iešana, atgriežas bēgļi, pamazām atjaunojas rūpniecība, kultūra iet uz priekšu, un šai ziņā valdība negrib būt vienpusīga, ievērojot taupību, viņa attiecībā uz skolām nedomā skopoties, lai dotu izglītībai plaši izplatīties.

Metīsim skatu uz priekšu un apskatīsim arī, kas valdībai stāv priekšā tuvākā nākotnē. Un jau iepriekš jāsaka, ka aplam būtu iedomāties, ka nu visi lielie darbi veikti un ka pārējais ir vairs tikai niecīgi un viegli veicams. Tā būtu liela kļūda. Jo spēka mums vajadzēs vēl arvien ļoti daudz. Vēl vairāk pat nekā līdz šim, iegūts ir tikai pamats, kas nu ir jānostiprina un jāizveido. Darbību uzsākdama, valdība pie vislabākās gribas nevarēja uzstādīt saimniecības plānu, bez kura nevar valsts saimniecība normāli ritēt. Bet jau pagājušā rudenī arī šis darbs bija tiktāl veikts, ka varēja uzstādīt budžetu visam nākamam saimniecības gadam. Budžets jau ir no valdības caurskatīts un nodots likumdevējai iestādei tālākvirzīšanai. Budžetu sastādīdama valdība it labi apzinājās, ka viņa pamatos liekama vislielākā taupība. Tas ir vienīgais ceļš pa kuru mēs varam iet, jo otrs noved pie pastāvīgas papīra naudas drukāšanas. Tāpēc pirmais solis bija — saskaņot budžetā ienākumus ar izdevumiem. To valdība arī darīja. Mums ir jāpanāk vispārstabilāks stāvoklis valstī: mums jāsaskaņo mūsu ievedumi ar izvedumiem. Bet arī darba ražībai vajag celties un tālu pārsniegt šo kara un sabrukumu laikā nokritušo līmeni. Un visur to mēs gribam prasīt.

Tālāk Ministru prezidents sīkāk apskata vispasaules dzīvē un tirgū iestājušos krīzi un klusumu, no kura arī mēs dabūjam ciest.

Lai reiz panāktu mūsu naudas kursa nostiprināšanu, valdība grib nodibināt emisijas banku, kas izdotu jaunu latviešu naudu, kuras pamatos būtu zelts. Vēlāk varētu stāties arī pie tagadējās naudas zīmju izpirkšanas.

Tā nostiprinājās valsts vispārējie pamati, un tiešām var sacīt, ka cik tālu var cilvēku prāts aptvert, — visapkārt paredzama mūsu drošība, kura sākās ar miera līgumu noslēgšanu ar Vāciju un Krieviju un kuru pavairo nevien mūsu robežlīnijas galīga nospraušana, bet arī poļu — krievu Rīgā parakstītais miera līgums un Anglijas un Krievijas noslēgtais tirdzniecības līgums. Visi šie apstākļi nepārprotami liecina, ka visi grib mieru. Bet līdz ar mieru atjaunosies arī tirdzniecības satiksme. Preces, kas ies no Anglijas uz Krieviju, un tāpat arī no Krievijas uz Angliju, plūdīs pa mūsu dzelzsceļiem un ūdens ceļiem. Pieliekot šīm caurejošām precēm savu roku, arī mēs gūsim no viņām savu labumu, kas dos mūsu dzīves atjaunošanai un uzplaukšanai jaunu spēku.

Publicēts laikraksta "Latvijas Kareivis" 1921. gada 69. un 70. numurā

Par Latvijas

de iure

atzīšanu

Zigfrīda Meierovica

lekcijas armijas izglītības kursos

Ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica

pirmās lekcijas pieraksts

"Par Latvijas valsti" — tāda bija visas mūsu armijas un tautas devīze, kad ikviens devās cīņās ar ienaidnieka pārspēku atbrīvot mūsu zemi un radīt mūsu valsti. Bet ar to vēl nepietika. Valsts starptautiskai dzīvei ir vajadzīgs, lai mēs no citiem būtu atzīti kā pilntiesīga valsts. Citādi mūsu brāļu dārgās dzīvības būtu un paliktu velti upurētas. Panākt šo atzīšanu ir valdības, sevišķi viņas ārējās politikas, uzdevums. Tāpēc mūsu atsevišķie soļi diplomātijā bija un ir cieši saistīti ar valsts vispārējo politiku, jo vispārīgi diplomātija iet uz priekšu ar kara ieguvumiem un kapitulē kopā un reizē ar karaspēka kapitulāciju.

Pēc zemes atbrīvošanas ar kaimiņu valstīm uzsāktās miera sarunas un vēlāk noslēgtie miera līgumi ir uzskatāmi kā mūsu pirmais solis uz de iure atzīšanu. Jo valsts sastāv no trim elementiem: 1) teritorijas, 2) varas un 3) tautas.

Viss tas mums jau bija, kad mēs 1920. gada beigās ieradāmies Ženēvā pie Tautu Savienības, lai tur panāktu mūsu atzīšanu. Un tiešām, mums bija sava teritorija, kas no visām pusēm jau bija apzīmēta ar noteiktu robežu. Mums bija pašiem sava suverēnā un izpildu vara — Satversmes sapulce un valdība. Un mums bija arī trešais elements — sava paša, īpatnēja, apvienota tauta, kura runā visvecākām valodām radniecīgu valodu, un paši mēs kā rasa atšķiramies no ģermāņu un no slāvu rasām un sastādām pastāvīgu un īpatnēju vienību, kas te ienākuse jau tautu staigāšanas laikmetā.

Un tomēr — Ženēvā Latviju neuzņēma par Tautu Savienības locekli. Galvenais motīvs te bija tas, ka mēs nebijām citu lielvalstu atzīti. Jo Tautu Savienības noteikumos ir 10.pants, par kuru jau daudz šķēpu lauzts un vēl vairāk lauzīs. Viņš noteic, ka visi Tautu Savienības locekļi (tādu pašreiz ir 42) ir atbildīgi par ikvienu savienības biedra teritorijas neaizskaramību un politisko patstāvību. Tā ka, ja mūs būtu uzņēmusi Tautu Savienībā par pilntiesīgu locekli, tad pārējām 42 valstīm būtu mums jāgarantē pilnīga neaizskaramība.

To citas valstis nedarīja. Viņas mūs neuzņēma. Bet viņas mūs arī neatraidīja. Viņas atlika šī jautājuma izšķiršanu, lai pārliecinātos par mums.

Neskatoties uz to, mēs Ženēvā bijām panākuši trīs lietas:

1) Kaut gan mūsu lūgumu par uzņemšanu atlika, mums deva iespēju iestāties visās Tautas Savienības tehniskās organizācijās. Tā pašreiz Barselonā noturamā Tautu Savienības sasauktā satiksmes nokārtošanas apspriedē piedalās kā pilntiesīgs loceklis Latvijas ārlietu ministra biedrs H.Albats. Bez tam mums ir dotas tādas pat tiesības piedalīties citos starptautiskos institūtos: vispasaules pasta apvienībā, higiēnas organizācijās utt. Tas jau bija uzskatāms kā pusceļš uz atzīšanu.

2) Mums izdevās mūsu uzņemšanas jautājumu padarīt par publisku lietu. Jau no seniem laikiem parasts, ka ir divas politikas. Viena slepena, kur monarhi taisa diplomātiju kopā ar saviem ārlietu ministriem, pašai tautai nekā par to nezinot. Mēs kā demokrātiska valsts ar Ženēvas konference vedām cīņu par atklātu diplomātiju. Mēs gribējām, lai visa ārzemju sabiedrība zina, kas kam ir pret mūsu uzņemšanu. Un to mēs panācām. Jo prese sāka atklāti pārrunāt jautājumu par mūsu uzņemšanu. Un reiz prese šo jautājumu pārrunāja, tad grūti nāksies diplopmātiem savās valstīs atbildēt, kapēc tie mūs neuzņēma.

3) Un trešais praktiskais pienākums ir tas, ka veselas 5 valstis jau nobalsoja par mūsu uzņemšanu bez jebkādiem aprobežojumiem, neskatoties ne uz kādu 10. pantu. Jo mums izdevās iegūt sevim draugus ne aiz interesēm, bet tīra ideālisma. Piemēram, Kolumbijai vai Portugālei, kas gan tām var būt vajadzīgs no Latvijas? Itin nekā! Un tomēr viņu priekšstāvji, kopā ar dažiem citiem, balsoja par mūsu uzņemšanu. Bet politikā vēl šodien visu noteic vara. Viņas faktors sver ļoti daudz, un tas izšķir ļoti daudzas lietas. Tāpēc arī Tautu Savienība, kaut gan viņas piektā komisija atrada, ka mēs apmierinām visas uzņemšanai vajadzīgās prasības un neesam pārkāpuši nekādus noteikumus, nevarēja mūs uzņemt, tāpēc ka varenās lielvalstis bija ietiepušās, ka viņas vēl šai jautājumā neesot vārda teikušas. Un ko nozīmē viņu vārds, to mums pierādīja Armēnijas jautājums. Neskatoties uz to, ka Tautu Savienības sapulcē visi lielākie vīri aizstāvēja viņas uzņemšanu, un to pašu arī ieteica komisija, Londonā sanāca tai pat laikā sabiedroto valstu premjeru apspriede, kura nolēma neuzņemt.

No Ženēvas mēs nobraucām uz Itāliju. Gribējās noskaidrot it kā esošās pretrunas. Jo tomēr Itālijas priekšstāvis Ženēvā balsoja par Latvijas uzņemšanu, tikām premjera apspriede bija izteikusies pret to. Nobraucot Itālijā, atradām vissirsnīgāko uzņemšanu. Itāļu prese pat rakstīja, ka mēs esot uzņemti sirsnīgāk, nekā Dānijas karalis, kas priekš mums bija Romā viesojies. Itālijas karalis, pie kura audience ilgusi vairāk nekā pusstundu, uzsvēris, ka viņš Latvijas priekštāvjus uzņem kā de iure atzītas valsts priekšstāvjus. To pašu izteikušies arī citi Itālijas valstsvīri un apsolījuši virzīt uz priekšu jautājumu par Latvijas atzīšanu un uzņemšanu. Var jau arī būt, ka Itālijai ir pie mums vairāk intereses, nekā pie Dānijas, jo politikā simpātijas un antipātijas noteic ne zilās vai brūnās acis, bet valsts intereses. Un itāļu priekšstāvji ne vienu vien reizi uzsvēra, ka viņu interesēs nav redzēt lielo Krieviju, kura šiem nav patikusi agrāk un nepatīkot arī tagad. Bez tam Itālijas monarhija ir noteikti demokrātiskāka nekā Amerikas republika.

Noskaidrojuši attiecības ar Itāliju, devāmies uz Franciju, kur bija jāiztur daudz stingrākas cīņas.

Vācija jau no senlaikiem ir Francijas ienaidnieks. Francija saprot, ka viņas 39 miljoni iedzīvotāju nevar pretim stāvēt Vācijas 69 miljoniem. Un militārā un citādā ziņā abas šīs valstis ir vienādi augsti attīstītas. Tāpēc Francijas politika iziet uz to, lai radītu pretsvaru otrā pusē Vācijai, kas saturētu viņu it kā stangās. Par tādu dabīgu sabiedroto Francija visu laiku uzskatīja Krieviju. Bet Krievija piekrāpa Francija ne vienreiz vien. Arī šajā karā. Un jo dienas, jo lielāka ir tendece tuvoties vāciem un krieviem. Berlīnē vien ir daži desmiti tūkstoši vīri, kas gaida tikai uz vienu — apvienot Vāciju un Krieviju un nodibināt abās valstīs monarhiju. Arī no otras puses uz Franciju dara zināmu iespaidu lielais krievu emigrantu skaits Parīzē, kuri izsakās, ka, ja Francija nepalīdzēs Krievijai, pēdējā ies kopā ar Vāciju.

Tā dabīgi Francijas intereses noved to pie ķēdes nodibināšanas starp Vāciju un Krieviju, sākot no Melnās līdz pat Baltijas jūrai. Ar to arī izskaidrojas tas, ka Francijas politika, pēc tam kad līdz 27. decembrim kādas pāris reizes Latvijas priekšstāvji bija bijuši audiencē pie Miljerana, šai jautājumā dabūja citādu virzienu. Proti, tika izsūtīta citām valstīm telegramma par Latvijas atzīšanu. Jāsaka, ka Latvijai Francijā ir savi aizstāvji. Pie tādiem jāpieskaita pirmā kārtā Miljerans — Francijas prezidents un maršals Fošs, slavenākais franču karavadonis, kurš satrieca vācu karaspēku. Pēdējais sevišķi uzsver latvju armijas varonību cīņā pret ienaidniekiem.

Ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica

otrās lekcijas pieraksts

Te jāpiezīmē, ka Anglijā un Francijā ir divas strāvas. Francijas parlaments ir pret mums, un ja tam būtu prasīta mūsu atzīšana, viņš to būtu atraidījis. Bet Francijā ir arī Miljerans un Fošs un Anglijā Loids — Džordžs, kuri mums augstākā mērā labvēlīgi, kaut gan arī tiem pretim ir citi ar ļoti augstiem stāvokļiem. Tie ieteic vēl nogaidīt par mūsu atzīšanu, iekams mēs pierādīšot savas spējas ekonomiski pastāvēt un nostiprināties.

Mēs tiem atbildējām, ka tas nav iespējams tikām, kamēr neesam de iure atzīti un ka arī Anglijai ir pašreiz liela saimnieciska rakstura iekšējas grūtības, bet Francija taisa iekšējo aizņēmumu.

Beidzot pienāk izšķirošais moments. 24. un 25. janvārī Augstākā padome lemj par mūsu atzīšanu. Bet lēmums nav mums par labu. Diplomāti asi cīnās un tikai 26. janvārī, pēc ilgas spriešanas, nes mums labvēlīgu lēmumu...

Ar de iure atzīšanu sākas jauns laikmets mūsu dzīvē.

Mēs viņā varam līdz šim atzīmēt 8 lielus, grūtus posmus. Pirmais bija pati mūsu valsts radīšana. Tas notika tad, kad mums nebija ne pēdas no Latvijas zemes, un te valdīja fon der Golcs un Stučka. Arī armijas mums nebija. Un tikai pēc 9 gariem, grūtiem darba mēnešiem, kad 1919. gada vasarā valdība nokāpa no slavenā kuģa "Sarātova" un ienāca Rīgā, mums bija jau mazs gabaliņš brīvās Latvijas zemes. Bet tad atkal uznāca Bermonts un lielinieki, kuri nu atkal bija jāpadzen grūtās cīņās. Pirmais posms beidzās ar izdzīšanu. Tauta bija radījusi armiju, kas atbrīvoja zemi. Panākumi bija, bet tie maksāja lielus upurus. Jo neviena liela lieta nav veicama bez upuriem. Tad sākās otrs posms. Vajadzēja nostiprināt to, par ko bija visi upuri nesti. Un jāsaka, ka tas arī bija grūts darbs. Jo reti kāds ticēja Latvijas de iure atzīšanai. Tikpat uz laukiem, kā pilsētās, bija visdažādākās baumas par Latvijas atdošanu vāciem, krieviem utt, un ļoti daudz bija mazticības gadījumu ik uz soļa.

Tikai mūsu jaunā paaudze, kura bija cīņās gājusi un devusi visu savu dārgāko, savu dzīvību, ticēja savam darbam, savai nākotnei. Un tāpēc tad arī tiem ir vislielākais gandarījums par mūsu atzīšanu. 2 gadu un 2 mēnešu laikā mēs bijām panākuši to, ko Itālija un citas tautas varēja izcīnīt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Tas tāpēc, ka gājām cīņās bez jebkādām savstarpīgām pretešķībām un domstarpībām, bez partiju izšķirības. Un ar savu vienību un enerģiju mēs panācām kopīgo mērķi.

Tagad dabūjuši de iure atzīšanu, mēs varam sajusties pilntiesīgi un droši kā locekļi lielajā kultūras saimē. Un nav mums nekādu baiļu no mūsu kaimiņiem — Vācijas un Krievijas. Arī saimnieciskā ziņā de iure mums dod tiesību slēgt līgumus ar citām valstīm kā līdzīgam ar līdzīgu. Nu pienācis cīņās senkārotais brīdis, ka varam celt lepni un droši uz augšu arī savu galvu un teikt: arī mēs esam tāda pati tiesiska valsts kā citas, ar tādām pat prerogatīvām.

Bet cik tad nu mūsu ārlietu ministrs ir samaksājis par to de iure ? Tā varbūt viens otrs iejautāsies. Uz to jāsaka — itin neko. Nav dotas nevienam nekādas koncesijas, ne līgumi, ne citādi saistoši noteikumi. Jo mūsu stāvoklis bija noteikts un skaidrs, un tāpēc mēs nevien prasījām, bet arī pastāvējām uz to, lai mūs uzņem bez jebkādiem aprobežojumiem un noteikumiem. Tas tagad panākts. Un valstij tas nemaksā neko. Pat nevienas bijušās Krievijas valsts parāda daļas mums neviens nevar uzlikt. Tas, kas kā sarkans pavediens vilkās cauri visām mūsu cīņām, tas tagad panākts.

Un nu atliek vēl viena cīņa. Tā ir par Latvijas saimniecisko patstāvību. Tas ir tas trešais posms. Bet ja mēs no pirmajiem diviem paņemsim līdzi tur valdošo vienprātību, enerģiju, nelokāmo gribu, tad arī nav nekādu šaubu, ka šai ziņā gūsim uzvaru. Varbūt ne viena gada laikā, bet galu galā mēs būsim paveikuši visus darbus caur visādām grūtībām. Un atbrīvotā Latvija zels, plauks un ziedēs.

Publicēti laikraksta "Latvijas Kareivis" 1921.gada 59. un 61.numurā.