Zeme mūsu barotāja, vienmēr, toreiz, tagad

1918.gada 18.novembrī Tautas padome pasludināja Latvijas valsts neatkarību un par Pagaidu valdības prezidentu ievēlēja Kārli Ulmani. Jaunajai valdībai nebija laika nedēļām ilgi vienoties un spriest, tādēļ jau nākamajā dienā Ministru prezidents paziņoja Pagaidu valdības sastāvu un Tautas padome to apstiprināja. Līdz ar to 19.novembris uzskatāms par vairāku ministriju , tai skaitā arī Zemkopības ministrijas, dibināšanas dienu. Dokumentos nav minēts iemesls, taču par pirmo zemkopju vadoni kļuva Ministru prezidents un diplomētais agronoms Kārlis Ulmanis.

Cariskās Krievijas laikā valsts zemes un mežus tās rietumdaļā pārvaldīja Baltijas domēņu valde. Sākoties Pirmajam pasaules karam , Baltijas domēņu valdes kanceleja un arhīvs 1915.gadā bija evakuēti vispirms uz Pleskavu, tad Novgorodu un pēdīgi — uz Tērbatu, no kurienes tos 1918.gada septembrī pēc vācu okupācijas varas rīkojuma pārveda atpakaļ uz Rīgu un novietoja domēņu valdes telpās Dzirnavu ielā 87/89. Jaundibinātās ministrijas darbība sākās ar šīs iestādes kancelejas un arhīva pārņemšanu.

Būdams veikls diplomāts un teicams psihologs, zemkopības ministra biedrs Augusts Kalniņš vienojās ar okupācijas varu, ka visi bijušās domēņu valdes darbinieki, kas pārzināja kanceleju un arhīvu, pārskaitāmi Latvijas Zemkopības ministrijas dienestā no 1918.gada 18.novembra. Acīmredzot tolaik darāmā bija ļoti daudz, jo pirmo rīkojumu, kas juridiski nostiprināja iepriekšējos uzdevumus un norunas, jau minētais ministra biedrs parakstīja tikai 1918.gada 16.decembrī, kura 1.punktā nodibināja Zemkopības ministrijas centrālo struktūru — valsts zemju un mežu virsvaldi ar četrām nodaļām: vispārējo lietu; zemju; mežu un meliorācijas.

Nu kā te lai neatzīmē pirmo Latvijas lauksaimnieku vadoņu tālredzīgo attieksmi pret lauku un mežu mitruma problēmu risināšanu!

Pirmajā dibināšanas gadā Zemkopības ministrijā bija 78 darbinieki. Zemkopības ministrijas iesākto darbību pārtrauca lielinieku uzbrukums. Līdz ar Pagaidu valdību tai 1919.gada 2.janvārī nācās pārcelties uz Jelgavu, bet 6.janvārī — jau uz Liepāju. Lielākā daļa ministrijas darbinieku tomēr palika Rīgā, un viņi bija spiesti kalpot Stučkas un Niedras varai. Un izrādījās, ka šiem darbiniekiem izdevās ne vien paglābt Zemkopības ministrijas kanceleju un arhīvu, bet ar enerģisku rīcību panākt, ka uz Rīgu atgādāja daļu no arhīva un tiem instrumentiem, kas kara laikā bija evakuēti uz Krievijas tālākiem novadiem.

Nodibinoties mieram, Zemkopības ministrijai vajadzēja rūpēties par kara laikā izpostītās lauksaimniecības atjaunošanu. Daudzas muižas un lauku mājas to īpašnieki kara laikā bija atstājuši, un Zemkopības ministrijai nācās tās pārņemt savā pārvaldīšanā. Ministrijai vajadzēja apsaimniekot arī sekvestrēto mantu, kuras īpašnieki bija iejaukti sazvērestībā pret Latvijas valsti. Tolaik vēl sveša bija oriģinālā izeja: kaut vai par latu, bet no kakla nost!

Ļoti interesanti ir pārlasīt tā laika dokumentus. Nodaļa "Valdības soļi pret zemes neapstrādātājiem" stāsta, ka jau 1920.gada 30.janvārī , kad miera līgums ar Krieviju vēl nebija noslēgts, Ministru kabinets izdeva "Pagaidu noteikumus par zemes lietošanu", kuru 1.pants paredzēja, ka "Zemkopības ministrijai jāgādā par to, lai pēc iespējas visas lauksaimniecībai derīgās zemes tiktu apstrādātas, vajadzības gadījumā ņemot tās valsts pārziņā".

Šo "Noteikumu" 3.punkts savukārt nosaka, ka — "īpašniekiem vai nomniekiem, kuru zemes nav pārņemtas valsts pārziņā, ne vēlāk par šā gada 15.martu jāpieteic attiecīgiem valsts zemju inspektoriem tās zemes, kuras viņi nespēj tekošā saimniecības gadā apsaimniekot un nav varējuši iznomāt".

Un pavisam neliberāla ir šī panta 2.piezīme:

"Zemju īpašniekiem vai rentniekiem, kuru zeme paliktu neapstrādāta tāpēc, ka viņi nav izpildījuši šo noteikumu 3.punktu, var uzlikt maksāt par labu valstij 20 rbļ. par katru neapstrādātu pūrvietu aramās zemes".

Šādu kungu vadīti, Latvijas zemnieki pēc divdesmit gadiem saražoja tik daudz dažādu labumu, ka katrs Latvijas iedzīvotājs varēja patērēt 566 litrus piena un piena produktu, kā arī 85 kg gaļas un gaļas produktu — krietni vairāk nekā angļi un amerikāņi, un pat slavenās lauksaimniecības zemes Dānijas iedzīvotāji. Ar uzviju pietika pašiem un atlika arī eksportam: 1938.gadā lauksaimniecības produkcija deva 46% no visa eksporta kopvērtības.

Savukārt lielu daļu no tās nodrošināja kokmateriāli. Un to visu sarūpēja Meža departaments, kura darbinieki tolaik pat nesapņoja par kaut kādu ministriju. Tiesa, mežsargu (virsmežziņus, mežziņus un mežziņu amata kandidātus neskaitot) gan bija ka biezs — ap trim tūkstošiem (1926.gadā — pat 3067). Un varu droši apgalvot — viņi bija saimnieki. Atceros, ka par mūsu kaimiņu runāja: viņš savā apgaitā zinot katru lielāko egli un priedi. Cauri gadu desmitiem atminos, kā pavasaros kopā ar vectēvu vācām ziemā nolauztos zarus un kritalas, jo mežsargs par nesakoptu mežu varēja sodīt arī zemes īpašnieku. Jā — algās aizgāja daudz līdzekļu, bet cik tagad vērtību nezūd nepietiekamas kontroles dēļ? Daudz darbinieku bija arī Zemkopības departamentā — jau minētajā 1926.gadā — 1252 pavisam un centrā vien 465.

Bet vai tas bija daudz?

Diezin vai. Tolaik Latvijā liekēži nebija godā.

Visiem jau patīk teiciens par vienu ar arklu un septiņiem ar karotēm, taču mūsdienās krietns arājs, kam nav jālauza galva par dažādiem organizatoriskiem un sadzīves sīkumiem, bez kuriem tomēr nevar iztikt, "Džona Dīra" un tā paša "Belorusa" kabīnē sēdot, var vēl lielāku pulku paēdināt. Protams, jālūkojas, lai karotes vicinātāji patiešām nebūtu liekēži, bet savu smeļamo cilātu tā, lai arī arājam darbs labāk veiktos. Šī prasība arvien aktuālāka kļūst pašreiz, kad gandrīz vai nepārtraukti atklājās, ka gan vienā, gan otrā sfērā kaut kā pietrūkst un tā vietā, lai artu, sētu, pļautu un kultu, zemniekam pašam jārūpējas ne vien par degvielas, rezerves daļu, minerālmēslu, pesticīdu, būvmateriālu u.c. iegādi, bet arī par saražotās produkcijas pārdošanu un atlīdzības saņemšanu.

Darbinieku skaita samazināšanai ir arī negatīvā puse: katram cilvēkam ir tikai viena galva un divas rokas, kas ierobežo katra indivīda rīcības apjomu. Tādēļ jāuzmanās, lai, likvidējot karotes cilātāju šķietamo pārpilnību, mēs nesamazinātu darbinieku skaitu tik lielā mērā, ka palikušie gluži vienkārši vairs fiziski nespētu tikt galā ar pienākumiem.

Raksts jau bija uzrakstīts, kad pirmdienas rītā Latvijas radio paziņoja priecīgu vēsti: zemkopības ministrs Andris Rāviņš informēja, ka rietumvalstu speciālisti norādījuši uz nepietiekamo darbinieku skaitu viņa vadītajā iestādē. Žēl gan, ka tik tālu jābrauc, lai to uzzinātu, taču ne jau velti runā, ka no malas viss labāk redzams.

Protams, ka "rīt līdz brokastlaikam" nekas nemainīsies, taču pozitīvas vēsmas zemes kopšanā varam sagaidīt. Ir cerība, ka lauku, mežu un ūdeņu apsaimniekošana tomēr turpināsies, par spīti tiem tumsas spēkiem, kas gluži atklāti turpina propagandēt visa latviskā nīdēja Arvīda Pelšes uzskatu, ka lauksaimniecība ir Latvijai nevajadzīga tautsaimniecības nozare.

Lai gan gadi ir aizgājuši un apstākļi mainījušies, pamācīsimies no mūsu senčiem viņu apzinīgumu, neatlaidību un saimnieka ķērienu.

Dr.oec. Visvaldis Pirksts,

"Sējēja" balvas laureāts