Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis:

Cienītās tautietes un godātie tautieši! Kolēģi un viesi!

Mūsu valsts tikko sasniegusi pilnus astoņdesmit gadus. Un nu tā iesāk darbus, kas to vedīs tālāk. Bet svētki nav pārtraukums. Tiem pāri no viena posma otrā pāriet iesāktais un tālāk darāmais. Un tā nu iznāk, ka pirms svētkiem paveiktais kļūst redzams šodien, pirmajā pēcsvētku dienā. Tāpēc to var uzskatīt par velti, kas Latvijai bija sagatavota tās jubilejai, bet pasniegta tiek šodien. Tā ir milzīga pēc apjoma un dārga dāvana, kurā aptverts ļoti plašs laikposms. Laikposms, kas neapstājas šodien, bet turpināsies tik ilgi, cik ilgi vien pastāvēs Latvijas valsts.

Katrai valsij ir savi svēti simboli, kuru saturu vārdos pat nav iespējams izteikt. Tie ir jāizjūt. Un to tā īsti izdarīt var tikai tie, kas ar tiem ir saauguši, tos redzējuši pārejam no paaudzes uz paaudzi. Tāds simbols ir mūsu karogs ar tā īpašajām krāsām. Tāds ir mūsu valsts ģerbonis. Tādas ir valsts himnas skaņas un daudz kas cits. Daudzus no šiem simboliem caurvij trīs zvaigžņu simbols. To visi pazīst un pat reti kad jautā, vai tam ir kāda realitātē iemiesota jēga. Un tad mēs atceramies daudzkārt dziedāto: "Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu." Un mūs maz mulsina tas, ka Latvijas valsts 1922. gadā dzimušajā Satversmē ir minētas četras Latvijas sastāvdaļas, jau minētajām trijām pievienojot Zemgali.

Trīs zvaigznes ir mūsu valsts ģerboņa virsotnē. Tās ir šīs zāles kanceli pēc Trīs Zvaigžņu ordeņa komandiera Eižena Laubes ieceres greznojošā nedaudz stilizētā ģerbonī. Un pēc tā paša arhitekta projekta tās ir uz Latvijas karoga fona LU Padomes (tagad — Senāta) sēžu zālē. Visi, kas dzīvo Latvijā vai kaut reizi to apmeklējuši, ar paceltu galvu ir lūkojušies uz trīs zvaigznēm Mātes Latvijas rokās Brīvības pieminekļa virsotnē. Tur, tādā augstumā, tās bija pat tad, kad visur citur Latvijā tās tika ar brutālu spēku iznīcinātas, bargi sodot katru, kas iedrošinājās tās novietot redzamā vietā vai pat pieminēt.

Un nu mēs godā ceļam ilgu laiku aizmirstas trīs zvaigznes Trīs Zvaigžņu ordenī, kurš pirmo reizi tika pasludināts 1924. gadā, lietots līdz 1940. gadam un atjaunotā veidā izsludināts 1994. gadā. Tā vēsturi no sākotnes līdz mūsdienām mums gatavs pasniegt "Latvijas Vēstnesis". Tā ir lieliska dāvana Latvijas valsts jubilejā ikvienam no mums. Par visaizkustinošāko es uzskatu to, ka šī izdevuma veidotāji par tā prezentācijas vietu izvēlējušies šo vēsturisko zāli, kurā nepilnu gadu pēc Latvijas valsts dzimšanas dzima tās pirmā nacionālā augstskola — Latvijas Universitāte. Un kur gan vēl citur var atrast tik daudz vēsturisku paralēļu kā šajā zālē, šajā ēkā.

Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni 1924. gadā izsludināja Valsts prezidents Jānis Čakste, kura dēla Konstantīna Čakstes vārds ir iemūžināts šīs zāles sienā. Tepat ir Baltijas valstīs vienīgā atklātībā izliktā 1946. gadā Vācijā dibinātās Baltijas universitātes emblēma, universitātes, kuras devīze bija tāda pati kā Triju Zvaigžņu ordenim — "Per aspera ad astra" .

Līdz 1940. gadam ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā ir visi LU rektori, četri tās prorektori, trīsdesmit deviņi (rektorus neskaitot) profesori, piecpadsmit docenti. Par attieksmi pret izglītību tajā laikā liecina arī tas, ka apbalvoto sarakstā atrodami gandrīz visu tā laika izglītības ministru vārdi.

Un ne to vien mums atklās šis nozīmīgais izdevums. To pārlapojot un tajā teikto papildinot ar citām ziņām, mums var rasties ne viena vien nopietna pārdoma. Tā, piemēram, ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par darbu pie Brīvības pieminekļa tapšanas apbalvotais arhitekts Ernests Štālbergs, tas pats, kuram mums jāpateicas arī par Lielo aulu šajā ēkā, 1950. gadā bija arī nu jau novāktā Ļeņina pieminekļa tepat, Rīgā, arhitekts. Un šie abi pieminekļi ilgi stāvēja tai pašā bulvārī ar mugurām viens pret otru. Šodien mēs par tādām lietām it kā negribam runāt. Vēl vairāk — mēs cenšamies izlikties, it kā tikai šodien būtu piedzimuši un viss, ko piedzīvojam šobrīd, ir it kā kaut kas agrāk nekad nepieredzēts un nepiedzīvots, ka tā kā pie mums šodien nekad un nekur agrāk nav bijis. To nevar nosaukt citādi kā tikai par civilizācijas vēstures nepārzināšanu un pašiem sevis noniecināšanu.

Viss ir bijis, un daudz kas vēl būs. Un nav nekā nesaprotama kā mūsu, tā arī citu pagātnē, ja protam tajā skatīties ar skaidru prātu un cilvēciskām jūtām, ja neuzskatām sevi šodien par labākajiem pagātnes soģiem, ar to tikai izpelnoties tādu pašu nosodījumu no mūsu pēcnācējiem, tā attīstot naida un neuzticības garu. Vai tālu pasaulē pazīstamais un atzītais mākslinieks Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš nebija pelnījis arī Latvijas apbalvojumu tā vietā, lai viņu atteiktos apstiprināt par savas augstskolas rektoru tikai tāpēc, ka kādā no viņa gleznām bija attēlots kāds, kas kādam šodien tik ļoti nepatika? Vai drīkstējām augstvērtīgu darbu vērtēt no šauru un īslaicīgu politisku ambīciju platformas?

Kārlis Gopers ir teicis, ka vēsture tiek rakstīta tikai pēc kāda (parasti — valdnieka, karavadoņa u.tml.) pasūtījuma un tāpēc tā nekad nevar būt objektīva. Šī izdevuma veidotājiem, cerībā uz viņu tikpat sekmīgu un nozīmīgu darbu arī nākotnē, es gribu novēlēt neiespējamo — arī turpmāk būt objektīviem, lai arī cik dārgi viņiem tas maksātu. Un es ceru, ka darbs Latvijas vienīgajā oficiālajā laikrakstā viņiem palīdzēs būt tādiem vienmēr.

... Lai jums labi veicas! Ar nepacietību gaidīsim nākamos darbus!

"Latvijas Vēstnesis" ir strādājis un strādās — "Latvijas Vēstnesim" ir ko savai valstij un sabiedrībai sniegt: tie ir valsts oficiālā dienas laikraksta 1409 numuri (uz šo dienu), tās ir valsts likumu, līgumu, valdības normatīvo aktu burtnīcas piecu gadu garumā, Saeimas pilnu stenogrammu un pārējo dokumentu apkopojumi, tie ir enciklopēdiskie izdevumi "Triju zvaigžņu gaismā" 1. un 2. grāmata un "Latvijas valsts un tās vīri" sējums, atsevišķās tiesību aktu un projektu publikācijas