INFORMĀCIJA

Minhauzens kopā ar mums: sen, tagad un vienmēr

"Likteņstāstu" jaunā grāmata tika atvērta vecajā Duntes krogā, kur zem viena jumta mājo Minhauzena muzejs un krodziņš

Pazīstamā barona Hieronīma Kārļa Frīdriha fon Minhauzena piedzīvojumu stāstus par kariem, medībām un ceļojumiem, kas jau viņa dzīves laikā 1781.gadā parādījās vācu izdevuma "Vademecum fūr lustige Leute", pēc simt gadiem varēja lasīt arī latviski. Jelgavā 1870. gadā Štefenhāgena apgāds lasītājus iepriecināja ar grāmatu "Barona Mūnchausena brīnišķīgi un jocīgi trāpījumi, ko tas piedzīvojis, reizodams pa ūdeni, zemi un gaisu. Vāciski stāstīti no viņa paša mutes, bet latviski gaismā laisti no F.Mekon".

No daudzajiem izdevumiem, kas saistībā ar Minhauzenu parādījušies turpmākajos gados, jaunākie ir Mārtiņa Zīverta 1988.gada lugu izlasē ietvertā komēdija "Minhauzena precības" un 1991.gadā izdotais V.Šolca 1944.gada grāmatas faksimilizdevums. Bet pavisam jauna ir Anitas Mellupes apgāda "Likteņstāsti" neiedomājami mazā un neparasti ietilpīgā grāmata ar pilnīgi izsmeļošu nosaukumu: "Minhauzena vistīrākā patiesība. Ticama, ļoti ticama un izcili ticama informācija par brīvkunga gaitām Duntē un ārpus tās".

Grāmatas ievadā zobārstniecības profesors Gunārs Pakalns raksta:

"Sakarā ar Minhauzenu radies apzīmējums "Minhauzena fenomens". Tā ir patiešām reta parādība, ka vēl divsimt gadus pēc nāves tiek daudzināts cilvēks, kas nav veicis ne zinātniskus atklājumus, ne guvis ievērību mākslā vai literatūrā, kas nav vadījis karagājienus, nav dibinājis partijas vai valstis. Kā zināms, par Minhauzenu ir sarakstīti vairāki simti grāmatu un atsevišķi raksti, viņam veltītas kinofilmas, lugas un vismaz divi muzeji — viens Vācijā, Bodenverderā, otrs Latvijā, Duntē. Viņa vārds figurē medicīnā un filozofijā, kā apzīmējumu to plaši izmanto sadzīvē, politikā, taču diemžēl — ar dažādu nozīmi, reizēm pat aizskarot viņa piemiņu."

Bet šo grāmatiņu īpaši ietilpīgu dara tas, ka ikviens autors, starp kuriem ir gan zinātnieki, gan skatuves mākslinieki un dzejnieki, visvairāk liek domāt pašiem par mums pašiem. "LV"

Ar sapni, ar iztēles spēku

Slavenā brīvkunga, izdomu un fantāziju meistara, ilgāku laiku Rīgā un Duntē dzīvojušā Hieronīma Kārļa Frīdriha Minhauzena (1720–1797) raksturojumam iederētos viņa laikabiedra Vilhelma Humbolta aicinājums: "Aizdegt iztēles spēku ar iztēles spēku — lūk, mākslinieka noslēpums." Tas sasaucas ar Minhauzena paradoksālo prasmi izvilkt sevi ar visu zirgu no purva aiz sava personīgā matu cekula ar paša labo roku.

Minhauzens māca izkulties pat no viskritiskākās situācijas, izmantojot drosmi, atjautību, apstākļus un māku lietot palīglīdzekļus. Gara atjautību Minhauzens raksturo kā vīrišķības dvēseli un dzinējspēku. Par situācijām, kad gals šķiet neizbēgams un tūdaļ drausmīgais vilks tevi aprīs, Minhauzens stāsta ar vieglu ironiju: "Vienīgo, kas būtu saprātīgs, proti, rakstīt testamentu, neatļāva apstākļi. Arī laiks tam par īsu. Vispareizākais būtu bijis — krist izmisumā, bet... es to labprāt nedaru, lai gan dzīvē būtu bijušas dažas teicamas izdevības."

Bieži Minhauzenu mēdz dēvēt par meli, viņa stāstus — par melu rokasgrāmatu. Taču Minhauzens pats mīl atgādināt, ka "patiesība man arvien šķitusi augstākais tikums". Viņš kritiski izsakās par tukšu lielīšanos.

Kultūrvēsturisko parādību izziņai nereti lieto hermeneitikas metodi (gr. hermēneutika — tulkojums, izskaidrojums), kas prasa saprast ne tikai tekstu, bet arī tā radītāju ar viņa pārdzīvojumiem. Dažkārt autoru var "notvert" ar pretstata palīdzību, ar tieksmi varonīgos stāstos noslēpt, sublimēt savu gļēvumu, nevarību. Slimīgais un vājais Nīče sludina pārcilvēku, vitalitāti, gribu; stiprais, vitālais Ļevs Tolstojs sludina nepretošanos ļaunajam ar vardarbību. Daudzu varonību tēlotājiem piemīt mazvērtības izjūta. Minhauzens ir mīkla. Interesantu minējumu ir devis Mārtiņš Zīverts lugā "Minhauzena precības". Meļus Minhauzens raksturo kā faktu sagrozītājus, lai gūtu sev labumus. "Bet sakiet — kādu labumu es sev mantoju, stāstīdams citiem savus piedzīvojumus? Viņiem taču tiek vairāk prieka nekā man."

(..) Minhauzens savā būtībā ir mākslinieks ar izteikti bagātu fantāziju. Fantāzija pārsteidz ar neparasto, tā atjaunina uztveres svaigumu, tā rada savu īstenību, ko dažkārt dēvē par augstāko mākslu. Fantāzija palīdz arī atbrīvoties no īstenības tiešuma. Viens no XX gadsimta ievērojamākajiem filozofiem — Bertrands Rasels — cilvēka atšķirību no dzīvnieka saskata prātā, iztēlē un vēlmju bezgalīgumā. Viens no filozofu uzdevumiem ir aktivizēt intelektuālo iztēli, neierobežot skatījumu tikai ar personiskām vajadzībām, pārvarēt Zemes gurdumu un grēku smagumu. Pēc I.Kanta domām, bez fantāzijas un entuziasma nenotiek nekādas lielas lietas.

Mākslinieciskā fantāzija Minhauzenā apvienojas ar izteiktu zinātkāri. Jau stāstot par savu bērnību, viņš runā par lielo kaisli izzināt pasauli: "Es tveru katru gadījumu, lai mēģinātu, kaut lūdzoties vai spītējot, apmierināt savu nepārspējamo iekāri redzēt pasauli." Lielajam fantastam māksliniekam piemīt arī zinātnieka tieksmes, piemēram, pieveiktajam krokodilam tiek doti precīzi izmēri. Minhauzens atzīst, ka ir lietas, kas pārsniedz ticamības robežas. Šķiet, ka Minhauzens šīs parādības grib tālāk pētīt.

Lielo fantastu nesaista bagātība, politiskā un militārā karjera. Viņš smalki un asi kritizē nejēdzības: "Es domāju, ka karš, starp citu, bija uzsākts ar nolūku atjaunot krievu ieroču slavu... Šo slavu parasti ievāc vadoņi, lai viņu spējas būtu kādas būdamas. Visaplamāk ir šīs uzvaras ierakstīt karaļu un karalieņu kontā, kas nekad nav saoduši citu pulvera smaku kā vienīgi to, kas radusies viņu salūtšāvienos. Viņi nav bijuši citos kaujas laukos kā vien savās dzīrēs..." Izteikti negatīva attieksme Minhauzenam ir pret tirāniem, pret tiem, kas noliktavās sapūdē pārtiku, kamēr tauta cieš badu. Kas godīgi un cilvēcīgi izturas pret iedzimtajiem kolonijās, pret tiem angļu valdībai ir negatīva nostāja. Par sirds džentlmeni Minhauzens sauc to, kas bijis karavīru draugs un tēvs un nav grūdis peļņu savā kabatā. "Mani karaliskais gods nekad nav kārdinājis. Karalim un ķeizaram bieži vien jārunā citādi, nekā pats domā, un jāsaka, kas nav taisnība. Šis apstāklis, kā arī brīvības ziedojums par ļoti ārišķīgu ceremoniālu nemaz nesaietos ar manu raksturu."

Iegūtās bagātības (un varbūt ne tikai fantāzijā) parasti tiek ziedotas labdarības mērķiem, dāvinātas draugiem, jo "naudas lietās man ir savi principi... man ir tik lūdzjūtīga dvēsele, ka aiz labas sirds savu derību ieguvuma lielāko tiesu ziedoju ubagiem". Aukstā ziemā Minhauzens nabagam uzmet savu mēteli, lai gan paša dvēsele miesās grasās vai sastingt. Pateicībā par to no debesīm atskan balss: "Lai mani parauj velns, mans dēls, šim darbam nebūs palikt neatlīdzinātam!"

(..) Minhauzena iztēle ir labestīga — pretstatā daudzām mūsdienīgām fantāzijām, kurās virmo agresivitāte, vardarbība un sekss. Minhauzens saka, ka dzejniekiem "visos laikos piemīt dziņa visas telpas un elementus piepildīt dzīvām būtnēm, kuras iedzejo cilvēku raksturus un likteņus". Minhauzens tic, ka daudz no izfantazētā, izdzejotā var kļūt par miesisku realitāti.

Fantāzijām, ilūzijām, vīzijām ir sava vieta cilvēku un sabiedrības dzīvē. Tās ir īpašs īstenības veids — piespēlētā, izdomātā īstenība, kas pēc savas ietekmes spēka nereti konkurē ar tiešo, reālo īstenību. Kad 1911. gadā četrdesmitajā mūža gadā no šīs dzīves atvadās nebijušā pielūdzējs Jānis Poruks, Vilis Plūdons veltī viņa piemiņai rakstu "Fantāzija par puķēm. Modernā cilvēka dvēseles lāsts". Plūdons jautā: "Vai ilūzijas un sapņi nav dvēseles lielākais siltums?... Nenes ļaudīm patiesību, nes viņiem ilūzijas, ja tu gribi nest viņiem laimi." Un tūdaļ seko pretjautājums: "...es zinu, ka rasas pile nav dimanta pērle... Vai rūgtā patiesība nav simtreiz labāka par saldiem māņiem?" Šķiet, ka Minhauzens vieno rūgto patiesību ar nekādām važām nesaistīto izdomu pasauli. Vieno šīs divas pasaules pati Minhauzena personība: ārēji monolīta, iekšēji — šķelta.

Un tomēr Minhauzena personība paliek noslēpums. Interesanti to būtu salīdzināt ar Donu Kihotu. Ieteicams būtu rīkot regulārus konkursus, kuros gan sacerējumu veidā, gan zīmējumos, gan mutvārdu mākslā tiktu noskaidroti Latvijas lielākie fantasti. Varbūt Dunti varētu padarīt tikpat slavenu kā Bulgārijā Gabrovu? Ciešas saites tad varētu veidoties arī ar Minhauzena dzimto vietu Vācijā. Mums dzīvē bieži pietrūkst laba humora, nav izveidota arī satīriskā socioloģija. Fantāzija, izdoma ir radoša gara attīstības nepieciešams komponents. Minhauzens mums var palīdzēt.

Dr., prof. Augusts Milts

Katram laikam savs Minhauzens

Uz latviešu teātra skatuves Minhauzens pirmo reizi kāpj 1941.gada nogalē vecajā Dailītē. Tā ir Mārtiņa Zīverta un dižā režijas burvja Eduarda Smiļģa radīta pasaule kurā dzīvo, mīl, cieš un arī... melo Edgara Zīles lielais fantasts. Grūti iztēloties vēl lielāku kontrastu starp reālo un uz skatuves tēloto dzīvi. Tas ir viens no visdrūmākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē — pavisam nesen aizvadīts Baigais gads, piedzīvotas izvešanas, pārciests jauns pazemojums — vācu okupācija, drupās guļ sūri grūti celtā gaismas pils — neatkarīgā Latvijas valsts. Un, it kā tam visam spītējot, tieši šajā iestudējumā bija visromantiskākais Minhauzens, tik tāls un svešs ikdienas niecībai un nežēlībai. Viņš no savas ne visai pārtikušās un ne visai veiksmīgās dzīves veldzi meklēja mirdzošā fantāziju, žilbinošu asprātību pasaulē, un viņam atdevīgi sekoja publikas simti, cerot kopā ar viņu nokļūt sapņu zemē Ulubelē, kur ļaužu sejās rotājas smaids, kur nav vietas nabadzībai un postam, kur viss ir iespējams. Šķiet, ka neviens no mūsu skatuves Minhauzeniem arī nav lolojis sirdī tik dziļu, lielu un skaistu mīlestību pret savu Jakobīni kā tieši Edgars Zīle saspēlē ar Lilitu Bērziņu.

Arī nākamais "Minhauzena precību" iestudējums tapis kara laikā — 1943.gadā Jelgavas teātrī.

Īpašs stāsts būtu par Minhauzena gaitām bēgļu nometnēs un trimdas teātros. Nav šaubu, ka šajos iestudējumos sapņu zemi Ulubeli apspīdēja latvju saule, tai pāri plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais... Vien sapņos un ilgās... Laikam šo izrāžu Minhauzeni Ulubeli būs mīlējuši kvēlāk par savu Jakobīni, un tas ir tik saprotami.

1958.gadā Eduards Smiļģis atkārtoti iestudē Zīverta komēdiju Dailes teātrī. Laiks ir cits, un savādāks ir Minhauzens. Sabiedrībā ir zudušas daudzas ilūzijas, oficiālajā saskarsmē valda īpašs nerakstīts melu un liekulības kodekss. Bet Harija Liepiņa Minhauzens šajā iestudējumā īstenībā vispār nebija melis. Dzirkstošā spēles priekā viņš izdzīvoja savas skatuves dzīvi, apliecinot ticību labajam, tiecoties pēc skaistā, modinot gaišas un tīras jūtas gan skatītājos, gan Jakobīnē, ko tikpat pārliecinoši atveidoja Vija Artmane. Jaunie, talantīgie aktieri savā skatuves dzīvē apliecināja — arī nebrīvā sabiedrībā iespējams saglabāt garīgu brīvību.

Minhauzens Dailes teātrī no jauna ienāk 1988.gadā Arnolda Liniņa iestudējumā. Īstenībā Minhauzeni bija divi — Ivara Kalniņa un Harija Spanovska atveidojumā. Un atkal var runāt par laiku un laika spaidu. Arī viņi bija skaisti, braši, arī viņi bija iemīlējušies. Visvairāk sevī... Viņiem patika viegla spēle, rotaļa, bet šķiet, ka viņi vairs neatcerējās ceļu uz Ulubeli un nevarēja to parādīt arī skatītājiem.

Dzīves teātris ar lielo Atmodas mistēriju it kā pavirzīja sāņus Minhauzena sapņus. Bet tikai uz laiku.

Sabiedrības dzīves milzu uzviļņojumam, fantastiskajai visas tautas vienotībai, satveroties roku rokā Baltijas ceļā, asarām acīs "Dievs, svētī Latviju!" dziedot, uz barikādēm Tēvzemes brīvību aizstāvot, sekoja vilšanās, neziņa, depresija. Kam ticēt? Kur izgaisuši skaistie sapņi, kur cēlie ideāli?

Šādu noskaņu gaisotnē 1994.gadā top Grigorija Gorina lugas "Minhauzens" iestudējums Liepājas teātrī Ērika Vilsona režijā ar Mārtiņu Vilsonu titullomā. Šajā Minhauzenā nav ne vēsts no romantikas, tas ir cits Minhauzens, un tās ir citas jūtas. Skeptiski tobrīd bija ne tikai skatītāji zālē, skeptisks bija arī režisora un aktiera skatījums. Šis Minhauzens cīnījās nevis par iespēju būt kopā ar iemīļoto sievieti, bet gan par iespēju izšķirties no nemīlamas sievas. Viņa mērķis bija saglabāt savu suverēno garīgo pasauli. To varēja saprast, bet tuvs latviešu skatītājam šis Minhauzens nekļuva, un diezin vai vēl kādu reizi viņš mūsu teātros ienāks.

Pagaidām pēdējā tikšanās ar lielo sapņotāju uz skatuves mums bijusi Valmieras teātrī 1998.gadā. Fēliksa Deiča veidotais iestudējums ir tradicionāls un vienlaikus ļoti dzīvs un mūsdienīgs. Nekad vēl līdz šim nav nācies tikties ar tik vientuļu, gaišu skumju pilnu, pat kautrīgu Minhauzenu, kādu to atveido Tālivaldis Lasmanis. Protams, arī viņš stāsta savus dēku stāstus, bet viņā nav nenieka no skaļas bramanības. Varbūt viņam mazliet trūkst ārēji demonstratīvas vīrišķības un šarma, toties tā pārpārēm ir viņa attieksmē pret dzīvi, atbildības jūtās pret sievieti.

Viens un tas pats varonis, vairumā gadījumu viens un tas pats teksts. Bet cik atšķirīgs katru reizi, katrā paaudzē, katrā iestudējumā ir lielais fantasts Minhauzens. Tātad dzīvs.

Rita Rotkale

Mazākie brāļi nu jaunās mājās

Rīgas zooloģiskais dārzs var lepoties ar četriem Amūras tīģeriem. Tie ir desmitgadīgie Arsis un Ambra un jaunie, 1997. gadā tepat Rīgā dzimušie, Arts un Astra. Taču līdz šim viņi visi mitinājās šaurajos, vēl piecdesmitajos gados celtajos būros. Lai īstenotu plašu ieceri, 1997. gada rudenī sākās akcija "Tīģera gadā — tīģeriem jaunas mājas". Gandrīz pusi no plānotajām izmaksām sedza Vides aizsardzības fonds. Pēc līguma par ģenerālsponsoru kļuva firma "Master–Food", kas ir dzīvnieku barības izplatītāja. Akcijā iekļāvās daudz iedzīvotāju: pērkot "Whiskas", "Pedigree" — no katras paciņas 3 santīmi bija ziedojums celtniecībai. Šādi tika savākti 40 000 latu.

Pusgads spraiga darba, un novembrī tīģeru saime pārcēlās uz jaunajām telpām. Tās ir desmitkārt plašākas par līdzšinējām, ar lielu pastaigu laukumu. Tajā ir dažādas ierīces dzīvnieku rotaļām un nodarbei. Apmeklētāji tīģerus varēs vērot caur bruņustiklu, ne vairs caur metāla restu aizsegu.

13. novembrī notika jaunās "Whiskas" tīģermājas svinīga atklāšana. Zoodārza direktors Rolands Greiziņš un informācijas dienesta vadītājs Ingmārs Līdaka pateicās daudzajiem sponsoriem, krietnajiem celtniekiem, it visiem, kuri snieguši roku, lai pienāktu šis brīdis. No Lielbritānijas bija ieradusies Eiropas apdraudēto sugu tīģeru programmas koordinatore Sāra Kristī. Viņa atzina, ka šī jaunā mītne ir viena no labākajām, kādu viņa redzējusi.

Jau svētku reizē bija skaidrs, ka tīģeru četrinieks labi iejuties jaunajās mājās.

Un vēl kāds jaunums: pēc ilgāka laika atkal apdzīvota ir lauvu māja, kas daļēji rekonstruēta. Kā dāvinājums no Lisabonas zoodārza uz Rīgu atceļojuši lauviene Ponta un lauva Šiko.

Patlaban "ārzemnieki" apbrīno pirmo sniegu savā mūžā. Bet apmeklētāji ar viņiem varēs iepazīties tikai pavasarī restaurētajā āra arēnā.

Jācer, ka plašajās mītnēs sagaidīsim jaunas tīģeru un lauvu paaudzes.

Aina Adermane

Jauno mītni atklāj: no kreisās — ģenerālsponsora "Master Food" Baltic tirdzniecības menedžers Andress Kangurs, Rīgas zoodārza direktors Rolands Greiziņš, Latvijas Vides aizsardzības fonda priekšnieks Jānis Bruņinieks un zoodārza informācijas dienesta vadītājs Ingmārs Līdaka

Pirmā intervija

Jaunā "Whiskas" tīģermāja un pastaigu laukums

Dārza jaunie iemītnieki Ponta un Šiko Foto: Harijs Burmeistars