RUNAS. REFERĀTI

Mūsdienu teātris: meklējumi, krustceles, iezīmes

Pētera Pētersona piemiņas konferencē

Nobeigums. Sākums "LV" nr.334/335, 06.11.1998.

Dr. habil. philol. Silvija Radzobe:

Skatuves māksla sliekšņa situācijā

Savas pārdomas par Latvijas dažu pēdējo gadu teātri es varētu nosaukt, pārfrazējot visiem zināmo A.Čehova personāžu Petju Trofimovu, kurš, kā zināms, reiz neapdomīgi izsaucās: "Esi sveicināta, jaunā dzīve!" Es teiktu: "Esi sveicināta, jaunā vientulība!" Ar šo formulu es varētu apzīmēt to vienojošo, kas, ļoti dažādos stilos, intensitātēs un mākslinieciskās kvalitātēs izteikts, ir raksturīgs pēdējo gadu Latvijas teātrim. Es saku "vienojošais" un pati sev prasu, ko es ar to saprotu, — tēmu, ideju, problēmu, stāvokli, noskaņu? Jā, visprecīzāk laikam noskaņu, noskaņojumu, mākslinieku un viņu radīto tēlu pašsajūtu.

Garīgais stāvoklis, kurā atrodas tēli un to radītāji un kurš noved jeb no kura izriet jaunā vientulības pašsajūta, ir cits. Fundaments jeb bāze, kas rada minēto pašsajūtu, ir totāla un visaptveroša maiņas, mainīguma, mainīšanās jeb pārmaiņu situācija. Pārmaiņu situāciju es varētu nosaukt par "plīstošo apvāršņu brīdi", jo droši vien ne jau velti, ne jau tikai tāpēc, ka efektīgi izskatās, veselās trijās no pēdējā laika mūsu izrādēm plīst — paceļas, paveras, sakustas apvāršņi; te es domāju A.Hermaņa iestudēto T.Stoparda lugu "Arkādija", I.Jaunzema — G.Flobēra "Bovarī kundzi" un O.Krodera — H.Ibsena "Junu Gabrielu Borkmanu", bet O.Krodera Dailes teātrī inscenētā Raiņa "Pūt, vējiņi!" finālā notiek dabas anomālija — no debesīm sāk gāzties nāves upes Lētas ūdeņi.

Gribu nosaukt izrādes, kuras mani rosina izteikt secinājumu par vientulības noskaņojuma un pārmaiņu stāvokļa dominanti mūsu teātrī. Pārmaiņas seklākajos mākslas darbos parādās kā tēma un ideja, dziļākajos — kā problēma. Nacionālajā teātrī šai aspektā aktuālas ir tādas izrādes kā A.Deglava "Rīga" (rež. E.Freibergs), A.Millera "Ceļojošā komija gals" (rež. M.Kublinskis), Dailes teātrī — Raiņa "Pūt, vējiņi!" (rež. O.Kroders), A.Čehova "Ķiršu dārzs" (rež. M.Gruzdovs), J.Hašeka "Šveiks" (rež. K.Auškāps, Dž.Dž.Džilindžers), G.Priedes "Mēļš frotē dvielis" (rež. K.Auškāps), Valmieras teātrī — A.Čehova "Ivanovs" (rež. F.Deičs), brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" (rež. V.Brasla), H.Ibsena "Juns Gabriels Borkmans" (rež. O.Kroders), Liepājas teātrī — G.Flobēra "Bovarī kundze" (rež. I.Jaunzems), Jaunajā Rīgas teātrī — T.Stoparda "Arkādija" (rež. A.Hermanis).

Ja pieņem, ka teātris kā mākslas veids adekvāti atspoguļo indivīda apziņu, tad varam secināt, ka procesi, kurus mēs pārdzīvojam reālajā dzīvē un par kuriem mēs gandrīz vai nepārtraukti runājam un pat dziedam, par mūsu apziņas reālu īpašumu kļūst nevis vienlaicīgi ar notiekošo un apdziedāto, bet tikai pēc kāda laika, tātad nevis sinhroni, bet ar nobīdi. Šoreiz notikumus dzīvē un to garīgo apjēgšanu teātrī šķir gadi — septiņi astoņi. Jo noskaņojumu teātrī "pārmaiņas", protams, ir radījušas sabiedriski politiskās pārmaiņas Latvijā deviņdesmito gadu sākumā — nacionālās neatkarības atjaunošana. Domāju, ka teātra "atpalikšanas" process ir dabiska parādība, un nav pamata teikt kādreiz tik iemīļotajās frāzēs par mākslas atpalicību no dzīves. Kaut arī, ja atmetam vērtējoši nosodošo attieksmi, jākonstatē, ka tieši tā arī ir — māksla atpaliek no dzīves. Kaut gan — precīzāk varbūt būtu teikt — atpaliek, lai pēc tam aizsteigtos tai priekšā, ļaujot ielūkoties nākotnes iespējamās kārtīs. Kā tas ir arī pašlaik dažās izrādēs mūsu teātros (piemēram, O.Krodera iestudējumā "Pūt, vējiņi!" Dailes teātrī).

Uzskati par to, kas ir mākslas, tai skaitā teātra, būtība, sūtība, loma un uzdevums, var būt un arī ir visdažādākie — gan mākslas radītājiem, gan tās vērtētājiem. Galu galā esam taču brīvi cilvēki brīvā valstī. Un arī pie mums ir ļoti plašs šīs problēmas, kā mēdz teikt, izpratnes spektrs. Sākot ar to, ka sūtība ir tā, ka nav un nedrīkst būt nekādas sūtības. Personiski man tuvākais ir uzskats, ka īsta māksla atspoguļo laikmeta garīgo noskaņojumu. Tādējādi es varu secināt, ka latviešu teātris pēc apmēram piecu sešu gadu apjukuma un krīzes 90. gadu pirmajā pusē atkal ir atgriezies pats pie sevis, pie savas sūtības, jo pēc ilgāka pārtraukuma atkal adekvāti izsaka mūsu laikmeta garīgo noskaņojumu — pārmaiņas, kas notikušas dzīvē. Šis noskaņojums ir totāli atšķirīgs no tā garīgā noskaņojuma, ko mūsu teātris pauda savās pēdējās lielajās 80. gadu izrādēs — "Rīt bija karš", "Centrifūga" (rež. Ā.Šapiro, Jaunatnes teātris), "Aija", "Kaija" (rež. O.Kroders, Liepājas teātris), "Dullais Dauka" (rež. K.Auškāps, Dailes teātris), "Ķiršu dārzs" (rež. V.Maculēvičs, Valmieras teātris). Tā bija ļoti pārliecinoša stagnantas pasaules izjūtas atklāsme ar tādiem tēliem kā "tumsa", "ledus", "nāve", "nakts". Šo inscenējumu centrā bija personība, kas jutās kā dzīvais mironis, ieslodzīta telpā bez logiem un durvīm. Vien pieklusuma brīžos varēja saklausīt kaut kur garām plūstošās dzīves tālu dunoņu.

Nu dzīve ir iegriezusies arī pie mums, pieklauvējusi pie mūsu durvīm. Ne tikai pieklauvējusi, pat atvērusi tās. Tāpēc minētajās izrādēs darbība risinās izteiktās robežsituācijās — kad jāzaudē vecais, pierastais, jāsastopas ar jauno, nezināmo. Tātad ļoti dramatiska, iekšēji satraucoša, nemieru radoša situācija. Tā ir situācija, kas radnieciska eksistenciālistu fiksētajiem un "apstrādātajiem" stāvokļiem. Tādējādi var runāt par teātra mākslas zināmu eksistencializācijas procesu. Aktuāls kļūst jautājums par attieksmi pret pavērtajām durvīm. Dominē interese, vilinājums, aicinājums doties laukā. Nav iespējamo baiļu, nedrošības no nezināmā. Šī attieksme, vismaz filozofiskā nozīmē, ir radošāka nekā tā, kas pēc neatkarības atjaunošanas valdīja mūsu politiskajā un ekonomiskajā dzīvē un kas pēc būtības būtu dēvējama par totālu restaurāciju, kad viss jaunais tika veidots pēc vecā paraugiem, metot skatu atpakaļ, nevis raugoties uz priekšu. Kaut arī teātrī dabisks kļūst jautājums, kas mūs sagaidīs "tur laukā, aiz durvīm".

Ja šo robežsituāciju es nosaucu par sliekšņa situāciju, tad var konstatēt, ka mūsu teātri apskata trīs telpas ziņā ļoti tuvas, bet garīgā laika, garīgās pašsajūtas ziņā ļoti tālas situācijas: 1) pirms sliekšņa, 2) uz sliekšņa, 3) aiz sliekšņa. Vienkāršākas, jo mazāk problemātiskas ir pirmssliekšņa un pēcsliekšņa situācijas, sarežģītākas — situācijas uz sliekšņa. Tāpat interesantas sakarības paveras, ja mēģina saprast, kam tad, pēc izrādes veidotāju domām, būs jādodas pārmaiņu virpulī. Varianti te ir visdažādākie, sākot no tā, ka pārmaiņām tiek pakļauts indivīds, paaudze, kāda sociāla grupa (piemēram, inteliģence), tauta, sabiedrība, pasaule un beidzot ar to, ka maiņu priekšā atrodas viss kosmoss.

Protams, maiņai pakļautā objekta ziņā un piesliekšņa situācijas izvēles ziņā nozīmīgs ir arī izvēlētais dramaturģiskais materiāls, taču dominējošais spēks ir teātris — režisors, aktieri un viņu individuālo sajūtu īpatnības.

Tipisku vidējās paaudzes padomju inteliģences grupas attēlu pirmssliekšņa situācijā "uzzīmējis" režisors M.Gruzdovs A.Čehova "Ķiršu dārza" inscenējumā. Tā ir nostaļģiska, bet arī pietiekami paškritiska apcere par sevi, par vienotību, ko bijušajos laikos sniedza disidentiski noskaņoto un tādējādi no oficiālās, "legālās" sabiedrības izraidīto (jeb labprātīgi emigrējušo) "brāļu" kopība. Izrādes centrālā filozofiskā metafora iemiesota scenogrāfa A.Freiberga radītajā mirdzoši baltajā, tālā skatuves dibenplānā novietotajā "svētā vakarēdiena" galdā — visu līksmajā pulcēšanās vietā. Iegūtā, jaunā, aiz durvīm gaidošā brīvība tiek traktēta kā cilvēku šķēlēja un nevis vienotāja. Cilvēki traucas brīvībā burtiski kā putni lidojumā. Tāda jau arī viņa ir — "putna brīvība". Pēc M. Gruzdova domām.

Arī F.Deičs A.Čehova "Ivanovā" pēta inteliģentu priekšsliekšņa situācijā. T.Lasmaņa Ivanovs slieksni nepārkāpj tāpēc, ka pagātni redz pilnīgi pretējā krāsā nekā M.Gruzdova "ķiršu dārza" iemītnieki. Viņam pagātne, pazemojot eksistēt vienīgi sadzīviskā līmenī, ir atņēmusi potenci dzīvot kā garīgam cilvēkam jaunajā aizsliekšņa brīvībā.

Latvijā valmieriešu "Ivanovs" ir novērtēts kā pagājušās sezonas labākais iestudējums. Daudz mazāka preses un skatītāju uzmanība ir tikusi pievērsta kādam citam iestudējumam, kurš gandrīz tikpat augstā mākslinieciskā kvalitātē risina šo pašu situāciju un problēmu — tas ir M.Kublinska inscenējums "Ceļojošā komija gals" Nacionālajā teātrī ar R.Plēpi galvenajā lomā. Arī priekšpensijas vecuma "vecās varenās paaudzes" komovijažieris Villijs Lomens vairs nav vajadzīgs jaunajam laikam. Bet režisors un aktieris nevienkāršo situāciju. Kā līdzvērtīgu faktoru — cēloni šajā cilvēciskajā drāmā blakus jaunā laikmeta nežēlībai viņi nostāda arī paša cilvēka iekapsulēšanos, viņa bailes pārkāpt slieksnim uz nezināmo realitāti, bailes un nevēlēšanos mēģināt ko mainīt savā eksistencē.

Būtisks jautājums šā tipa izrādēs ir arī tas, kā mākslinieki izjūt, uz kurieni durvis ir pavērušās, — vai uz citu garīgo realitāti, vai citu sociālo realitāti, vai arī uz citu kosmisko realitāti. M.Gruzdova un F.Deiča gadījumā runa neapšaubāmi ir par citu garīgo realitāti. Toties E.Freiberga iestudētajā A.Deglava "Rīgā" Nacionālajā teātrī un V.Braslas uzvestajos brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos" Valmieras teātrī apskatīta cita sociālā realitāte. Abas izrādes līdzību formā caur analogām tautas vēstures ainām vēlas pētīt latviešu tautas problēmas jaunajā sociālajā realitātē. Taču rodas jautājums — kādēļ abi šie romānu skatuves varianti, kuros attēlotie notikumi tik ļoti tieši sasaucas ar Latvijas pašreizējiem notikumiem, mākslinieciskā (arī — nacionāli patriotiskā ziņā) ir tik maziedarbīgi. Acīmredzot problēmai ir divi, viens no otra neatdalāmi aspekti — tehniskais un filozofiskais. Tehniskais ir tas, ka interpretācija (jaunas realitātes radīšana) ir aizstāta ar ilustrāciju (visiem zināmu lietu plakātisku reproducēšanu). Filozofiskais aspekts, kurš nosaka aizstāšanas procesu, ir tas, ka abi režisori pārāk bezproblemātiski izprot pašlaik Latvijā notiekošo, visas negatīvās norises saistot ar diezgan "ierunātiem" priekšstatiem par tā saukto fatāli ķildīgo latviešu raksturu.

Pie pēcsliekšņa izrādēm pieder arī K.Auškāpa iestudējumi — G.Priedes "Mēļš frotē dvielis" un J.Hašeka "Šveiks" (iestudēta kopā ar Dž.Dž.Džilindžeru). Tie pauž vidējās paaudzes rūgto vilšanos par to, ka jaunā, pēcsliekšņa realitāte neatbilst izsapņotajai, stagnācijas tumsā iecerētajai, ka tā ir pārvērtusies nevis par saulainu bezproblēmu Arkādiju, bet par kaut ko līdzīgu absurdam farsam, kurā grūti orientēties. Kaut arī šī pozīcija savā būtībā ir visai utopiska un klasiskam romantismam raksturīga, taču šo domāšanas bruņinieciskumu, resp., skumji lirisko "netālumu" kompensē asprātīgā pašironija, īpaši "Šveikā", kur to "līdz aknām" mūsdienīgi palīdz iemiesot grupa "Prāta vētra".

Indivīdu pēcsliekšņa situācijā pēta I.Jaunzema iestudētā "Bovarī kundze" Liepājā un A.Hermaņa uzvestā T.Stoparda luga "Arkādija". N.Grebņevas Emma Bovarī, kura iemieso klasisko dekadences opozīciju starp skaistumu un tikumību, kļūst par simbolu arī jaunajai jaunā laika mākslai, mākslai bez sūtības, kura neko neizskaidro, neatspoguļo, bet vien izdaiļo dzīvi ar savu klātbūtni. Šī anarhistiskā brīvība ir pārāk liels pārbaudījums pārmaiņas noliedzošajiem cilvēkiem — manekeniem — monstriem, un tie atgūst savu garīgo līdzsvaru vien tad, kad Emma — māksla — brīvība — grēks tos atkal ir atstājusi. Šoreiz — uz mūžīgiem laikiem.

Arī A.Hermaņa iestudētajā T.Stoparda "Arkādijā" pamazām par galveno tēmu izvirzās atvērto durvju problēma — uz pagātni, uz tagadnes avantūristiskajiem, "netīrajiem", bet pieredzi apaugļojošajiem "gājieniem". Personiski man šai ziņā visierosinošākās likās pārmaiņas, ko sterili (domāšanas un pētniecības metožu ziņā) kārtīgajā nopietno zinātnieku Hannas (R.Razuma) un Valentīna Kaverlija (V.Daudziņš) mājā ienes brutālais donžuāns un sensāciju kāres vārdā vēstures faktus ārkārtīgi brīvi interpretējošais profesors Bernards (A.Hermanis).

Taču visaktuālākais skatuves darbs, kurš moderniem izteiksmes līdzekļiem risina latviešu tautas garīgās problēmas kosmiskā mērogā, stāvot uz vecās un jaunās dzīves sliekšņa, ir Dailes teātrī O.Krodera iestudētā Raiņa luga "Pūt, vējiņi!".

V.Jansons savā skandalozajā Raiņa Jūrmalas muzeja rekonstrukcijas projektā apgalvo, ka Raiņa dzīvē nozīmīgākais ir nāves fakts. Tik kategoriski apgalvojumi mudina domāt. Es nonācu pie secinājuma, ka Raiņa personībā un arī jaunradē galvenais (fakts, tēma, problēma, objekts...) ir kas gluži cits, proti, nākotne. Tāpat es piederu pie tiem, kuri Raini uzskata par pareģi, viņa darbos saskatot iekodētus uz tautas nākotni attiecošos noslēpumus, novēlējumus, brīdinājumus, paredzējumus, varbūt pat racionāli neapzinātus, tikai ar mākslinieka–ģēnija intuīciju nojaustus. Viens no tādiem pareģojumiem, kurš atšifrējams vairākos darbos, arī lugā "Pūt, vējiņi!", saistās ar to noteikumu fiksējumu, kurus pārkāpjot ne tikai indivīdam, bet arī tautai var draudēt bojāeja, vismaz garīgā aspektā. Vienu no šādiem būtiskiem tautas nākotnes izšķiršanās cīņu laukiem Rainis redz konfliktā (attiecībās) starp no ārienes nākošo civilizāciju un tautai piemītošo unikālo nacionālo kultūru. Latvijā, kā šķiet, pirmā vārdiski šo konfliktu (attiecībā uz Raini) ir formulējusi M.Ķimele. Tagad to teātra valodā izteicis ir O.Kroders, savā uzvedumā iezīmējot spriegu attiecību lauku starp civilizāciju (J.Žagara Uldis), pseidokultūru (L.Ozoliņas Mātes sētā valdošie "tikumi" un paradumi) un kultūru (G.Ozolītes Baiba). O.Kroders un aktieri kā kultūras cilvēki nekādā gadījumā neaizstāv hermētismu, noslēgšanos no pasaules. Tāpēc arī tik aktīva izrādē ir Ulda un Baibas interese vienam pret otru, tiekšanās uz saprašanos. Taču režisors nav utopists attiecībā uz indivīda un tautas (resp., kultūras) spēju ātri un nesāpīgi mainīties, "pāraugt", tāpēc arī paliek tik daudz nepārvarētu šķēršļu starp Baibu un Uldi, pie tam šiem šķēršļiem ir iekšējs, pagātnes pieredzes noteikts raksturs. Taču pārmaiņas tomēr notiek, ar abiem — Baibu un Uldi. Un pirmsfināla situācija ļauj nojaust nākotnē iespējamu mīlestību starp varoņiem. Taču pārveidošanās, saprašanās procesam gan starp diviem cilvēkiem, gan tautu ceļā no pagātnes uz nākotni, gan kultūrai ceļā uz civilizāciju ir vajadzīgs laiks. Jo dzīvotspējīgs ir tikai tas, kas izaudzis un nobriedis dabiski, nevis atplēsts, norauts pirms laika. Taču vēsture nekad (vai reti kad) risinās laboratorijas mierīgajos un "eksperimentam" labvēlīgos apstākļos. Ir jāsteidzas, jāizšķiras... Ir jālieto zaļas, nenobriedušas attiecību formas, jaunas puspatiesības vai ... jāiet nāvē, ja romantisks maksimālisms to nepieļauj. Pat ja mums nāksies jaunās puspatiesības lietot (un nākas taču...), ir ārkārtīgi svarīgi, ka ir Rainis, ir O.Kroders, ir Dailes teātris, kuri atgādina "kas ir kas". Līdz ar to es secinu, ka arī Latvijai beidzot ir tapusi sava Liktens izrāde. Līdzīga savā gaišredzīgajā nozīmībā ar E.Nekrošus "Hamletu" Lietuvā.

Referāts konferencē "Mūsdienu teātra attīstība: meklējumi, krustceles, iezīmes" Rīgā 1998. gada 28. oktobrī