Par nekustamā īpašuma attiecību sakārtošanu

Guntis Grūbe, Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Guntis Grūbe

Ar uguņošanu un svinībām aizvadīta Latvijas Republikas proklamēšanas astoņdesmitā gadskārta. Nu atkal esam atpakaļ darba ritmā un ikdienas rūpēs. Atkal pie savām zemes lietām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Jo zeme — tas ir visa pamats, arī mūsu valstiskās patstāvības un labklājības balsts. Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora Gunta Grūbes, tagad arī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka, darbs visas zemes reformas garumā saistīts tieši ar zemes lietām.

— Šobrīd ir noformēti aptuveni 220 tūkstoši īpašumu — mazliet vairāk par vienu trešdaļu Latvijas zemes kopplatības. Vēl viena trešdaļa platības varētu būt valsts meži un zemes. Tātad īpašumu formēšanai atlikusi vēl viena trešdaļa. Zemes reformas pabeigšanas četru gadu cikls acīmredzot noslēgsies šīs Saeimas darbības laikā. Paredzu, ka vēl pāris gadu strādāsim, lai noformētu zemes īpašumus saistībā ar jauno likumu "Par zemes reformas pabeigšanas kārtību Latvijas Republikas pilsētās", kas paver jaunas iespējas fiziskajām un juridiskajām personām iegūt zemi, lai saistītu šos divus nekustamā īpašuma veidus — ēkas un zemi. Bet pēc 2000. gada paredzu jaunas un smagas problēmas, kuras nāksies risināt kopā ar valdību un parlamentu. Veidojas lielas teritorijas, kur zemes lietotāji, ja arī ir iesnieguši attiecīgus dokumentus, tālāk nekārto lietas par zemes iegūšanu īpašumā. Īpaši raksturīgi tas ir Latvijas austrumu rajoniem, arī atsevišķiem Vidzemes apvidiem. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tā notiek, ir naudas trūkums. Cilvēkiem vienkārši nav naudas, lai šīs formalitātes nokārtotu. Latgales pusē būs noformēta tikai trešā daļa īpašumu. Tātad saskaņā ar likumu divas trešdaļas zemes piekritīs valstij. Parlamentam un valdībai būs jāizšķiras, vai veikt kādus pasākumus, lai arī trūcīgākie valsts iedzīvotāji kļūtu par īpašniekiem, vai arī samierināties ar to, ka ilgstošā laika posmā Latvijā būs daudz zemes nomnieku. Tā kā ekonomiskā situācija lauksaimniecībā nākamo divu trīs gadu laikā manuprāt strauji neuzlabosies, būs nepieciešams veikt virkni pasākumu, lai zeme tomēr iegūtu īpašniekus.

— Kāda jūsuprāt varētu būt izeja?

— Te iespējami divi varianti. Pirmkārt, valsts atrod risinājumus, kā finansiāli palīdzēt noformēt šos īpašumus. Otrkārt, var atgriezties pie sākotnējās idejas par nekustamā īpašuma nodokli, it sevišķi Pierīgas rajonos vai Zemgalē, kad zemes lietotājiem tiek palielināts nodokļu apjoms, lai vairs nebūtu izdevīgi palikt zemes lietotāja statusā. Nu nevar būt tā, ka trešdaļa zemes reformas laikā netiek noformēta kā privātīpašums.Tad rodas jautājums — vai varēs uzskatīt, ka zemes reforma patiešām ir pabeigta? Ja lielas zemes platības paliks bez īpašniekiem un tās jānostiprina uz valsts vārda, ja dažos pagastos puse vai pat lielākā daļa zemes piekritīs valstij vai arī to nodos pašvaldībai, kas tad notiks?

— Ne pašvaldība, ne valsts taču nears un nesēs...

— Ja arī to iznomās, manuprāt tas nav labākais risinājums. Nomnieks vienmēr ir nomnieks, un viņam nekad nebūs īpašnieka saimnieciskā skatījuma, un šai zemei paveras bēdīgas perspektīvas tapt tikai izmantotai un noplicinātai.

— Vai šo procesu manāmi neietekmē šābrīža nelabvēlīgā situācija lauksaimniecībā? Varbūt daudziem lauku ļaudīm vienkārši ir bail tērēt trūcīgos līdzekļus un veltīt pūliņus zemes iegādei un visam, kas ar to saistīts, ja lauksaimniecība pašlaik tomēr ir tik riskants un ekonomiski neizdevīgs bizness?

— Deviņdesmitajā un deviņdesmit pirmajā gadā likumi par zemes reformu tapa ar tālejošu domu — šie likumdošanas akti vienlaikus ievadīs arī agrāri ekonomisko reformu visā mūsu valstī — ne tikai lauku apvidos, bet arī pilsētā; zemes īpašuma lietu sakārtošana ir tikai bāze nākamajiem darbiem. Ja pēc īpašuma attiecību sakārtošanas neseko šis nākamais posms, tad arī īpašums "nestrādā". Tikai pēdējos gados Latvijā sāk runāt par to, ka vienlīdz svarīga ir arī ekonomisko attiecību sakārtošana. No 1993. līdz 1996. gadam uzskatīja tikai tā: tautsaimniecības attīstība nevirzās uz priekšu tādēļ, ka nav sakārtotas īpašuma attiecības, nav pietiekami daudz privātīpašumu. Mēs jau toreiz sacījām — veco īpašumu piešķiršana un jaunu radīšana vien ekonomikā tik un tā neizšķirs visu. Ja netiek veikti pārējie ekonomiskie pasākumi, efekts nav pietiekams. Piemēram, pilnīgi absurdi runāt par to, ka zemes tirgus pašlaik pietiekami neattīstās tādēļ, ka nav zemes īpašumu. Īpašumi ir, bet tiem nav pienācīga saimnieciska pielietojuma, tadēļ nav pieprasījuma un arī normālas cenas. Protams, te es nerunāju par pilsētu un piepilsētu zemēm, pēc kurām ir pieprasījums, bet par nomaļākiem rajoniem. Mūsu lauku zemes apsaimniekošana ir ļoti svarīgs jautājums. Ja tas netiks pacelts valdības līmenī un nopietni risināts, valstij nekas labs nav gaidāms. Tik daudz cilvēku nav iespējams pārvietot uz pilsētām. Zemniekam ir jāpaliek laukos. Te kā paraugu gribas pieminēt Šveici, kur ik tīrumiņš ir apstrādāts, un zemnieki tur iegūst savu ražu. Kāpēc tas ir nepieciešams? Vai tik attīstītā un turīgā valstī vienkāršāk nebūtu iztikt ar importētu pārtiku? Bet Šveicē, lūk, saprot — stipra lauksaimniecība ir arī neatkarības jautājums.

— Kas jūsuprāt jādara, lai stiprinātu zemniecību?

— Valstiskā līmenī jānodrošina lauksaimniecības preču noieta tirgus, gan iekšējais, gan ārējais. Zemniekam jāzina, cik daudz, piemēram, labības vai cukurbiešu viņš droši varēs realizēt. Mēs varam savus tirgus atvērt uz Rietumiem vai Austrumiem, taču ir jābūt precīzām prognozēm par turpmākajām norisēm (protams, dažādas krīzes situācijas aplēsi var izjaukt, bet tas ir cits jautājums). Un valstij jāprot un jāvēlas aizsargāt savus ražotājus, kontrolējot, cik un kas tiek importēts. Eiropas Savienības tirgus ar savu kvotu sistēmu mums to skaidri pierādījis. Tas taču nav brīvais tirgus tādā izpratnē, kā daudzi politiķi līdz šim runājuši. Ja šis tirgus būtu pilnīgi brīvs, tad, lūdzu, ja tavai precei ir atbilstoša kvalitāte, sūti prom, cik gribi! Taču nē — pastāv kvotu barjera... Lauksaimniecības produkcijas ražošana ir ilgstošs cikls, kas prasa lielus ieguldījumus. Ja to izjauc, pat apdomīgi un prasmīgi saimniekojošs zemnieks var nonākt pie ubaga spieķa. Tāpat kā jebkurš cits, arī lauku cilvēks ir tiesīgs prasīt, lai par viņu kaut minimāli rūpētos. Lai graudi nav jāar zemē atpakaļ.

— Vai šī apstāšanās zemes lietu noformēšanā Zemes dienestā jau jūtama?

— Nē, paredzam, ka nākamais un aiznākamais gads īpašumu formēšanas ziņā būs ļoti intensīvs, jo iedzīvotāji gan laukos, gan pilsētā vēl pirks zemi par sertifikātiem, bet pēc 2000. gada situācija strauji mainīsies: privatizējamo zemju piedāvājums gan būs, taču nebūs, kas to vēlētos darīt. Protams, ja nekas no tā visa, par ko jau runāju, lietas labā netiks izdarīts. Pašlaik noformējamo īpašumu skaita dinamika pat pieaug. Pērnā gada nogalē mēnesī noformējām aptuveni 4000 lietu, turpretī šogad — jau līdz 6000 mēnesī. Kā jau teicu, šādu tendenci saskatu vēl pāris gadus. Pēc tam būs šis jautājums — ko darīt tālāk? Šoruden darba ritmā ieiet jaunais parlaments, ceru, ka drīzumā — arī jaunā valdība, un, kā redzams, tiem zemes lietās būs jārisina daudz jautājumu.

— Vai problēmu risinājuma atslēga nebūs jaunā Zemes politikas projekta izstrāde, kurā piedalās arī jūsu dienests?

— Mums līdz 1. februārim valdībai jāiesniedz savi priekšlikumi. Mēs varam problēmas gan uzrādīt un analizēt, piedāvāt risinājumus, bet lēmumus pieņems politiķi. Mēs esam izpildinstitūcija, kas nodrošina likumu un Ministru kabineta lēmumu un rīkojumu izpildi.

— Kuri bez iepriekšminētā jūsu priekšlikumos būs problēmu mezglu punkti?

— Ļoti būtisks ir jautājums, kas notiek ar īpašumu pēc reģistrēšanas zemesgrāmatā. Un te pirmām kārtām ir problēma, kā mums turpmāk rīkoties ar Civillikuma darbības iedzīvināšanu. Pašlaik reformu posmā attiecībā pret dažām īpašuma kategorijām (tie ir pieci izņēmuma gadījumi, kad ēkas iespējams reģistrēt īpašumā atrauti no zemes) netiek ievērotas Civillikuma 968. panta prasības, ka zeme un virszemes, kā arī pazemes objekti ir vienots īpašums. Joprojām paliek jautājums — ciktāl Civillikums šajos gadījumos darbojas? Kā turpmāk tiks virzīta likumdošana — ierobežojot šo izņēmumu likumisko darbību vai atstājot spēkā? No tā izriet ļoti daudzi tiesas procesi un strīdi — gan par zemes nomu, gan par aizsargjoslām utt. Tas tādēļ, ka daudzi speciālie likumi, jo īpaši Aizsargjoslu likums, ietiecas Civillikuma sfērā un rada lielas pretrunas. Manuprāt, ja nepieciešamas būtiskas izmaiņas, tad jāmaina pats Civillikums, nevis jāpieņem tam pretrunīgi speciālie likumi. Šādi speciālie likumi nepieciešami tikai atsevišķu procedūru reglamentēšanai.

Otra problēma, kas saistīta ar jau noformētajiem īpašumiem ir tā, ka īpašumus var iegūt diezgan brīvi, bet pēc tam darbības ar tiem daudzos gadījumos no pašvaldībām tiek ierobežotas gan ar apbūves noteikumiem, gan teritoriālās plānošanas noteikumiem. Citās valstīs Rietumeiropā šie noteikumi jau ir ieviesti, pastāvot privātīpašumam. Pie mums daudzos gadījumos divās trešdaļās teritorijas īpašnieku vēl nav, bet atsevišķa cilvēku grupa pieņem noteikumus, kurus otra cilvēku grupa — nākamie īpašnieki — nav apsprieduši. Taču likumdošanā paredzēts, ka šādi noteikumi īpašniekiem jāizskata, jo tā ir zināma kopdarbība. Īpašnieks pēc dokumentu nokārtošanas un īpašuma tiesību iegūšanas tiek nostādīts fakta priekšā, ka viņa tiesības zināmā veidā tiks ierobežotas. Savukārt arī īpašnieku darbības nereti ļoti cieši saistītas ar pašvaldībai veicamajām funkcijām — piemēram, ja uzņēmējs nolēmis celt dzīvojamo māju kvartālu, pievedceļu un komunikāciju izbūve skar pašvaldības un, iespējams, arī kaimiņu intereses un kompetences sfēru. Te nepieciešama apziņa, ka īpašniekam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Par šīm lietām sabiedrībā vēl ir nepietiekama izpratne. To liecina arī savstarpējie strīdi un tiesas procesi. Uzskatu, ka mēs pašlaik esam nogājuši salīdzinoši vieglāko posmu — īpašuma attiecību noformēšanu. Grūtākais — patiešām pāriet uz īpašnieku sabiedrību ar tai nepieciešamo domāšanas veidu kopsaistē ar apkārtējo vidi — vēl ir tikai priekšā. Dokumentu līmenī visas šīs lietas vairāk vai mazāk ir sakārtotas. Cits jautājums — kā tas izpaužas reālajā darbībā.

— Kā veicas ar īpašuma lietu kārtošanu Rīgā? Salīdzinot ar lauku apvidiem, procesa tempu ziņā te arvien bijusi atpalicība.

— Rīgā zemes reforma visu laiku ir kavējusies. Tas atkal ir zināms paradokss: no ekonomikas viedokļa galvaspilsēta attīstās ļoti strauji, bet īpašuma lietas kavējas. Mēs ar bažām vērojam, ka tas var aizkavēt tieši ekonomisko attīstību. Viens no iemesliem — Rīgā dažādos pašvaldības līmeņos bija nepietiekama izpratne par šīm lietām. Nākot pie varas pašreizējai pilsētas domei, situācija mainījusies, un Rīga pašlaik virzās uz priekšu ļoti dinamiski.

— Atgriežoties pie likumdošanas lietām — iepriekšējās Saeimas laikā jūs nereti pat pirms kārtējā likuma pieņemšanas par zemes reformu nezinājāt, kā tajā būs traktēts tas vai cits jautājums. Gadījās arī nepatīkami pārsteigumi, kas apgrūtināja vai pat bremzēja uzsākto zemes reformas gaitu. Vai jūsu dienesta speciālistu pieredze un viedoklis likumu vai likumu grozījumu izstrādē netika uzklausīts?

— Mēs likumus nevaram īpaši apspriest. Mums jādomā, kā tos izpildīt. Mēs ar politiķiem mēģinām runāt, lai viņi pieaicinātu mūsu speciālistus, lai mēs varētu vismaz dot prognozi, kas notiks attiecīgās likuma normas pieņemšanas gadījumā. Bet zeme visu laiku diemžēl bijusi arī lielās politikas sastāvdaļa, un politiķiem, lai neiegūtu papildu oponentus, nav šķitis lietderīgi mūs pieaicināt. Piemēram, arī tagad likumā "Par zemes reformas pabeigšanu Latvijas Republikas pilsētās" mēs šobrīd redzam kādu lielu problēmu. Valdība un politiķi sākotnēji bija vienojušies, ka veicinās ēku un zemes īpašumu apvienošanu, pasludinot papildu pieteikšanos uz zemes īpašumu izpirkšanu. No vienas puses, pieņemtajā likumā tas ir izpildīts, taču, no otras puses, man nezināmu iemeslu dēļ likumprojekta trešajā lasījumā iebalsota viena smalka nianse — fiziskajām personām ir tiesības izpirkt zemi par īpašuma kompensācijas sertifikātiem, nevis par privatizācijas sertifikātiem, kā bija paredzēts sākotnējā variantā Ministru kabineta noteikumos. Ja mums pirms šāda balsojuma būtu pajautāts mūsu viedoklis, mēs atbildētu, ka tā gan var darīt, bet šādā veidā valsts politikas īstenošanā tiek nojaukta virzība uz šo abu īpašuma veidu apvienošanu. Valsts taču nav ieinteresēta kļūt par ģimenes mājas 600 kvadrātmetru zemes īpašnieku. Tas varbūt ir izdevīgi attiecībā uz lielām zemes teritorijām, bet tad tas skar juridiskās personas. Ģimenes māju īpašniekiem un viņu ģimenes locekļiem ir privatizācijas sertifikāti, jo viņiem nav jāprivatizē dzīvoklis. Īpašuma kompensācijas sertifikāti būs retajam. Un daudziem mājiņu īpašniekiem nav arī liekas naudas, par ko tos iegādāties. Mēs prognozējām, ka pilsētās uz zemes izpirkšanu vēl papildus varētu pieteikties aptuveni 50 tūkstoši īpašnieku, taču tagad viss mainās. Īpašuma kompensācijas sertifikāti manuprāt būs tikai kādiem 10 procentiem īpašnieku. Viņi tad arī zemi izpirks. Bet pārējie? Tad arī pilsētās parādīsies šī nomāto zemju problēma, ko pieminēju sarunas sākumā. Var gadīties, ka politiķi pie šā jautājuma atgriežas, taču laiks paiet un cilvēki zaudē ticību lietu loģiskai norisei. Tomēr vislielākie likumu līkloči notika 5.Saeimas laikā, kad būtiski tika sagrautas iestrādes zemes reformas īstenošanā lauku apvidos, reformas otro kārtu vispirms strauji radikalizējot, bet pēc tam 6. Saeima atkal mēģināja šīs nostādnes mīkstināt. Attiecībā uz pilsētu zemi bija savādāk — tur jau sākotnēji tika ieturēta ļoti stingri radikāla politika zemes nodošanā īpašumā, bet pēc tam gan 5., gan 6.Saeimas laikā pircēju loks pakāpeniski tika paplašināts. Mēdz teikt, ka pēc kaujas visi ir gudri, taču vairākkārt esam piedzīvojuši neloģiskus risinājumus.

— Jūs tieši valsts svētku priekšvakarā esat saņēmis augstu valsts apbalvojumu — IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi apbalvots jūsu dienesta Nacionālā mērniecības centra direktora vietnieks Zigurds Veitners; Ministru kabineta Atzinības raksts piešķirts Nekustamā īpašuma vērtēšanas centra direktoram Aldim Rausim un VZD Daugavpils nodaļas vadītājai Marijai Sokolovai, bet Tieslietu ministrijas Atzinības raksts — Kadastra centra direktoram Mintautam Eglītim un Stratēģijas un attīstības nodaļas vadītājam Mārtiņam Kromam. 17. novembrī kuplai saimei darbinieku jūs pasniedzāt arī VZD atzinības rakstus un balvas.

Apsveicu ar šo lielo notikumu! Šī valdības atzinība ir paveiktā darba nozīmīguma novērtējums. Kā jūs pats lūkojaties uz aizvadītajiem gadiem?

— Esmu gandarīts par šo atzinību no valdības puses. Mums šajā laikā arī nebūt nav klājies viegli. Taču esam centušies palīdzēt mūsu valsts iedzīvotājiem. Jo bez viņiem un bez zemes īpašuma Latvijas valsts nemaz nevar pastāvēt. Tomēr domāju, ka arī turpmāk mēs, nezaudējot tempu un nenodarbojoties ar blakuslietām, varēsim strādāt stabili. Mēs līdz šim esam varējuši rūpēties par dienesta vienmērīgu attīstību un darbinieku izglītošanu, jo neesam bijuši pakļauti krasām strukturālām izmaiņām. Mēs esam VZD struktūru mainījuši atbilstoši laika prasībām, paaugstinājuši darba jaudas, nepalielinot darbinieku skaitu, un mūsu darbā tiek izmantotas arvien sarežģītākas un laikmetīgākas metodes. Sevišķi tas attiecināms uz kartogrāfijas un ģeodēzijas nozari, kas piecdesmit okupācijas gados Latvijā bija gandrīz iznīcināta. Šeit nepieciešami lieli ieguldījumi, kas atdevi dos tikai ilgākā laika posmā. Mērniecības un kadastra centros kolektīvi ir ļoti stabili, un šeit strādā kvalificēti speciālisti. Šogad gandrīz visa Latvijas teritorija (varbūt izņemot 2 —3 procentus) tiks aptverta ar kadastra informāciju; tā tiek nodota arī pašvaldību rīcībā. Šobrīd vairāk nekā 100 pagastos esam uzstādījuši datortehniku, ar kuras palīdzību iegūstama visa nepieciešamā informācija par attiecīgo teritoriju. Šis informācijas bloks tiks attīstīts arvien straujāk, uzsvaru liekot uz informācijas grafisko (attēla) daļu. Tas dos nopietnu pamatu gan būvniecības, gan teritoriālās plānošanas turpmākajai attīstībai. Tātad mēs jau strādājam nākotnei, nodrošinot darbības ar nekustamo īpašumu. Bet mūsu lielākā vērtība ir labi speciālisti un labi darbinieki.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Marika Vanaga