Jānis Sietiņsons

Adrija bišu dravā

Biškopībai Jānis Sietiņsons

— Putni mani aizrauj ar to, ka tie lido, — saka J.Sietiņsons. — Bet arī mazā bite ir liela lidotāja. Un cik apbrīnojama ir bišu centība! Katra medus lāse, katrs vaska pikucītis bitei nāk ar lielu darbu. Cik mērķtiecīgi un saskaņoti strādā saime, kāda apbrīnojama darba organizācija! Ideāls sabiedrības modelis.

Vectēva Mārča Sietiņsona iekoptās Kalna Smīdes Jānis tagad dala ar brālēnu Juri Grīnfeldu. Abas ģimenes satiekot labi, aršanas, sēšanas un kultivēšanas darbos arī kooperējoties. Grīnfeldi palikuši pie naturālās saimniecības, Sietiņsoni konsekventi attīsta bioloģiska tipa augkopības — biškopības saimniecību. Krietnā konkurencē tā izcīnījusi labas prakses demonstrējumu saimniecības statusu.

Uz Kalna Smīdēm vislabāk braukt drīz pēc Jāņiem, kad pilnos ziedos griķu, facēliju un amoliņa lauki. Tveicīgā jūlija dienā te bangojas smaržu jūra vairāk nekā 30 hektāru platībā. Un pa vidu dzeltens nams ar sarkanu dakstiņu jumtu. Krāsas, smaržas, miers...

— Bites prot radīt ap sevi tādu skaistuma valstību. Bet māja bija diezgan labi saglabājusies, kaut arī pēc nacionalizācijas te dažādos gados saimniekojis zirgu iznomāšanas punkts, bērnudārzs un arī sešas septiņas kolhoznieku ģimenes. Vectēvs Cēsīs bija ticības mācības un zīmēšanas skolotājs un te cēla pamatīgu mājvietu savai ģimenei.

Kad 1990. gadā sākās mantojuma atgūšanas process, Sietiņsonu ģimene dzīvoja Rīgā. Meitas Sanda un Egija bija sākušas iet skolā, sieva Adrija strādāja par prečzini. J.Sietiņsons stāsta:

— Bez laba prečziņa mūsu saimniecība nemaz nevarētu attīstīties. Kaut ko saražot jau nav liela māksla. Jādomā par noietu, par attīstību. Adrijas zināšanas un prakse noder uz katra soļa. Meitas gan vēl ir pa daļai rīdzinieces, jo Sanda mācās klavierspēli, dzied vairākos koros un interesējas arī par žurnālistiku, bet Egija mācās mākslas skolā. Toties brīvlaikā viņas čakli strādā dravā. Mums ir ļoti modernas iekārtas, smalki darbiņi, ko viņas ar saviem pirkstiņiem vislabāk var izdarīt. Piemēram, tā sauktā Džentera kāre, ko izmanto bišu māšu audzēšanai. To pielīdzina tādiem atklājumiem kā bišu rāmīšu vai medus sviedes izgudrošana. Šī kāre sastāv no kādām 300 detaļām, kas pēc lietošanas allaž jāizjauc, jāiztīra un jāsaliek atkal kopā. Īsts lego! Mums ir četri tādi komplekti – 1200 sīku, dārgu lietiņu. Meitenēm īstais darbs un arī sava kabatas nauda. Tāpat kā mūsu skaistās vaska sveces, pēc kurām tik liels pieprasījums. Noskatījāmies Antverpenē biškopju kongresā. Sadarbojamies ar vācu firmu, kas izgatavo veidnes, bet visi darbiņi jādara ar rokām. Un meitenēm tas patīk.

Jānis Sietiņsons uzskata, ka savu bišu saimi vajadzētu katram, kam vien kāds zemes gabaliņš. Var kopt vienu, divas vai trīs saimes — un priecāties par to, kā bites lido, spieto un sanes medus pašu kārumam. Var kopt 20 — 30 saimes, kas jau dod papildienākumus. Un var nodoties biškopībai profesionāli, padarot to par eksistences pamatu. Kādas īpašības biškopim vajadzīgas?

— Vispirms jau spēja mainīties. Bite prasa ilgstošu pacietību un ar laiku piespiež cilvēku mainīties — nebūt pārlieku impulsīvam, prast savaldīties, nākt dravā tikai ar labām domām.

Vai lielais bitenieks kādreiz ticis tā pamatīgi sadzelts? Jā, ir gadījies. Pirms negaisa, kad atmosfēra elektrizējas, arī bitēm ir paaugstināta agresivitāte.Taču ļaunu prātu viņš netur – bites tikai parādījušas, cik tālu var iet. Kopš dravā tiek audzētas ārzemēs iepirktās augstvērtīgās Bakfāstas (Buchfast) populācijas un Krainas rases bišu mātes, saimes kļuvušas krietni miermīlīgākas. J.Sietiņsons uzskata:

— Latvijas vietējā bite, kas izcēlās ar diezgan augstu produktivitāti, bet bija stipri agresīva, faktiski ir zudusi. Nekontrolēti krustojoties ar ievestajām Kaukāza un Itālijas bitēm, tā ir izvirtusi. Jautājums par labāko bišu rasi vienmēr bijis aktuāls. Modē nākušas gan šādas, gan tādas. Bakfāstas bite ir dominikāņu mūka brāļa Ādama mūža lolojums. Pacietīgi atlasot ģenētisko materiālu no visas pasaules, no visām dabā sastopamajām bišu rasēm, viņš izveidojis šo rasi, kas ietver to labākās īpašības un apbrīnojamā kārtā ir gan ļoti produktīvas, gan miermīlīgas. 1994. gadā nopirkām pirmās trīs Bakfāstas bišu mātes. Pakāpeniski visā dravā ir ieviestas pirmās paaudzes mātes. Mēs pašlaik iegūstam vidēji 40 kg medus no stropa, bet Dānijā atsevišķas saimes ienes pat 300 kg. Tā ka mēs varam vēl domāt par produktivitātes celšanu. Ļoti nopietni pētījumi biškopībā savulaik bija profesoram Rizgam, kas trīsdesmito gadu beigās stažējies arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Bišu saimju skaits Latvijā pēdējos desmit gados krietni samazinājies: no 160 tūkstošiem astoņdesmito gadu sākumā līdz 80 tūkstošiem deviņdesmito gadu beigās. Jānis Sietiņsons par to ir sarūgtināts. Viņš uzskata, ka tieši biškopība varētu sekmēt, piemēram, Latgales atdzimšanu, jo biškopība neprasa pārāk lielu sākumkapitālu. Turklāt līdztekus var paplašināt griķu sējumus. Tas ir ļoti pieticīgs kultūraugs. Kā jau sūreņu dzimta, patiesībā — nezāle. Sava zināšana, protams, vajadzīga. Bet bez darba jau nekas nenāk. Toties nekāda riska ar noietu — "Vidzemes dzirnavnieks" līgumus slēdz augu gadu.

Kopš pavasara Jānis Sietiņsons vada Biškopības biedrības Cēsu nodaļu, organizē dažādus kursus un seminārus, piedalās pētniecības darbā. Vai tiešais darbs paša saimniecībā no tā necieš?

— Laiku tas prasa, bet norobežoties no zinātniskās un sabiedriskās darbības arī nevar. Vismaz jāiet līdzi savam laikam un progresam. Arī pašam nepārtraukti jāmācās. Kā Rīga nekad nebūs gatava, tā arī neviens biškopis nevar teikt, ka viņš šajā nozarē zina visu, nekas jauns viņu nevar pārsteigt. Dravā divu vienādu vasaru nav. Bišu dzīvi un ienesumu ietekmē tik daudz dažādu faktoru, ka gribot negribot jāpiekrīt — ar bitēm nekad neko nevar zināt!

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Marika Vanaga