Par tautsaimniecības nākotni diskutējot

Dr.habil.phys. Vilnis Dimza, Latvijas universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Vilnis Dimza

Pēdējā laikā presē un politiķu diskusijās bieži izskan pilnīgi pretēji uzskati par ekonomisko situāciju Latvijā. Ir viedokļi, ka Latvijas tautsaimniecība attīstās visai sekmīgi (raksturojumam tiek lietoti vārdi: daudzsološi, strauji, veselīgs raksturs). Ir arī pilnīgi pretējas domas: notiek ekonomiskā lejupslīde, pašreizējie iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 5—7 procentu tempi var nebūt ilgstoši. (IKP pieauguma tempi — 5—7 procenti gadā, salīdzinot ar analogiem rādītājiem pašreiz citās pasaules valstīs, izskatās visumā labi, taču, ņemot vērā, ka no 1993. līdz 1995.gadam Latvijas IKP bija nokrities apmēram divas reizes, salīdzinot ar 1990.gadu, pašreizējie pieauguma tempi vairāk atspoguļo "bedres dziļumu", kurā saimnieciskā darbība praktiski bija paralizēta.)

Patiešām, daudzi Latvijas ekonomiski finansiālie rādītāji, salīdzinot tos ar citu valstu pieredzi, kuras spēja uzsākt un arī ilgstoši izturēt straujus attīstības tempus, par labu Latvijai neliecina. Analīze uzrāda vairākas acīmredzamas disproporcijas.

Uz vizuāli ne visai sliktā IKP dinamikas fona — 6,5 procenti 1997.gadā — pavisam neapmierinoši izskatās nacionālo uzkrājumu līmeņa (12 procentu no IKP) un tekošā konta deficīta rādītāji (–10 procentu).

Rūpniecībā (sevišķi eksportā) dominē preces ar zemu pievienoto vērtību — pārtika, koksne, koksnes izstrādājumi, tekstils. Šo preču pašreizējā kaut cik vērā ņemamā konkurētspēja Eiropas tirgū balstās uz zemajām darbaspēka izmaksām. Citu preču eksports apgrūtināts to zemās kvalitātes un vājā dizaina dēļ.

Pakalpojumu sfērā uzkrātais fiziskais kapitāls ir apmēram trīsreiz lielāks nekā ražošanas sfērā; faktiski apstājusies (VEF, RRR, RVR) vai nav pārstrukturēta (modernizēta) rūpniecība, kas norāda uz valsts deindustrializācijas tendenci.

Pastāv ievērojams tirdzniecības deficīts, un tam ir tendence pieaugt.

Viens no galvenajiem Latvijas ienākumu avotiem ir tranzīts. Krievija ir galvenais tirdzniecības partneris. Manuprāt turpmākas ar tranzītu saistītās IKP pieauguma iespējas ir tuvu piesātinājumam.

Uz visumā apmierinoša investīciju ieplūduma fona pakalpojumu jomā zems ir investīciju līmenis ražošanas sfērā, kā arī nav vērojamas investīcijas pašmāju augstas pievienotās vērtības industriju attīstībai.

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) rada apmēram 50 procentu no IKP, taču tikai 12 procentu no tiem ir industrijas sfērā, ap 90 procentu strādā vietējam tirgum. Tajos strādā aptuveni 60 procentu no visiem valstī nodarbinātajiem, taču viņiem lielākoties ir zema kvalifikācija, vājas zināšanas par moderno tirgzinību. Nav mehānismu un stimulu, lai MVU radītu un ieviestu jaunas tehnoloģijas.

Lauksaimnieciskā ražošana neatbilst mūsdienu prasībām. Uzsāktā valsts intervence — labības cenu noteikšana — būtībā ir saistīta galvenokārt ar sociālās spriedzes mazināšanu laukos, nevis ar problēmas risināšanu. Jādomā par lauksaimniecības modernizēšanu, par lauku darbaspēka pārkvalificēšanu. Subsīdijas jādod par vides aizsardzību un sakārtošanu, par apmežošanu u.tml.

Šīs disproporcijas liecina, ka pamatu ilglaicīgai attīstībai nav.

Kas ir jāmaina, kā jāmaina? Kādiem tad manuprāt jābūt ilglaicīgas attīstības pamatiem un prioritātēm?

Uz šo pēdējo jautājumu principiālu un vienkāršu atbildi dod pieredze citur pasaulē. Tie ir labi zināmie inovatīvās ekonomiskās attīstības modeļi. Inovatīvās attīstības modelis, īstenots Latvijā, iespējams, varētu nodrošināt pat augstākus pieauguma tempus, nekā paredz Ekonomikas ministrijas prognozes. Ar inovatīvās attīstības izvēli tiek saistīta mazu un dabas resursiem ne visai bagātu valstu ekonomiskā neatkarība un pat izdzīvošana mūsdienu nežēlīgās konkurences, globalizācijas un draudošās globālās ekonomiskās lejupslīdes apstākļos.

Inovatīvās attīstības modeļa efektivitāte ir spīdoši apliecināta vairākās Eiropas valstīs — Somijā, Īrijā, kā arī Izraēlā un dažās Dienvidaustrumāzijas zemēs.

Jāsāk ar Singapūras piemēru, jo arī šajā zemē izejas pozīcijas bija līdzīgas situācijai Latvijā 1990.gadā. Sākums bija neatkarības iegūšana (1959.gadā tā atdalījās no Lielbritānijas, 1965.gadā tika nodibināta neatkarīga Singapūras Republika) un zemi ekonomiskie parametri (Somija, Īrija, Izraēla savu inovatīvo attīstību uzsāka ar augstākiem rādītājiem). Singapūras "ekonomiskais uzrāviens" apmēram no 1960. līdz 1990.gadam raksturojams ar trīsdesmitkārtīgu (!) pieaugumu — IKP pieauguma tempi bija vidēji 10 un vairāk procentu gadā. Kopš astoņdesmito gadu sākuma šie tempi nostabilizējušies — aptuveni 8 procenti gadā. IKP, attiecināts pret iedzīvotāju skaitu, pieauga "tikai" 16 reizes, jo iedzīvotāju skaits pieauga gandrīz 2 reizes (un tomēr valstī nav bezdarba!). Attīstības sākumā Singapūrā tika noteikta ekonomikas modernizācijas stratēģija. Modernizācija sākās ar intensīvām valsts investīcijām zinātnes un izglītības infrastruktūrā. Galvenie studiju virzieni tika vērsti uz zinātni un tehnoloģijām un papildināti arī ar ekonomiskās un biznesa vadības virzieniem. Augstākās izglītības kvalitātē kā vitāli nepieciešama sastāvdaļa tika atzīta zinātne un tehnoloģijas, stipras saites starp universitātēm un ražošanu. Tika radīta labvēlīga likumdošanas vide, stimulācijas mehānismi, lai privāto biznesu rosinātu investēt zinātņietilpīgajās tehnoloģijās. Trīsdesmit gados Singapūrā studējošo skaits pieauga 7 reizes. Šāda ekonomiskā struktūra un attīstības līmenis radījis situāciju, ka pašreiz Singapūras ekonomikas galvenais dzinējspēks jau ir ārzemju investīcijas — ārzemniekiem ir izdevīgi investēt inovācijās Singapūrā. Savukārt Singapūra jau var atļauties investēt citās valstīs, izvedot no savas valsts ražotnes, kuras ir dabai un videi nedraudzīgas vai balstās uz zemas kvalifikācijas darbaspēku. (Pēdējie dati par Singapūras investīcijām Latvijā: 9 procenti no visām investīcijām jeb 76 milj. ASV dolāru. Lielākais apjoms tekstiluzņēmumā "Dauteks", Rīgas tehnoloģisko rīku rūpnīcā un a/s "Liepājas metalurgs". Tomēr redzams, ka šīs investīcijas nav vērstas uz augstu tehnoloģiju ieviešanu un reģionālo attīstību, bet gan ir piesaistītas jau zināmu attīstības līmeni sasniegušām ražotnēm un to galvenā likme — iespējas pelnīt uz lēta darbaspēka rēķina.)

Iepriekšminētā ekonomiskā struktūra atbilst inovatīvas ekonomikas modelim.

Veiksmīgs inovatīvās attīstības modelis ir radīts arī Somijā. Ap 1980.gadu Somijas valdība sāka apzināties nepieciešamību pārstrukturēt rūpniecību no vietējos dabas resursus noplicinošas ražošanas uz konkurētspējīgu preču ražošanu ar augstu jaunradīto vērtību. Šā nodoma īstenošanai tika atrasti ievērojami valsts budžeta līdzekļi, vienlaikus veicot būtiskas izmaiņas zinātnes darba struktūrā, kā arī sakārtojot valsts zinātņietilpīgo tehnoloģiju uzņēmējdarbību regulējošos likumdošanas aktus. Tika izveidotas attiecīgas atbalsta institūcijas un fondi, t.i., uzsākta Nacionālās inovāciju sistēmas (NIS) veidošana. Pašreiz Somijā, kur 70 procentu teritorijas aizņem meži (Latvijā — 44 procenti), koksnes, celulozes un papīra eksports kopš 1980.gada samazinājies divas reizes: 1997.gadā papīra eksporta īpatsvars bija tikai 9 procenti, bet koksnes izstrādājumu — vairs pat tikai 2,7(!) procenti. (Pārdomām — Latvijai tas ir 30 procentu.) Jāsecina, ka Somijas interesēs ir meža resursu saglabāšana nākamajām paaudzēm. Toties strauji pieauga zinātņietilpīgās produkcijas eksports: 1997.gadā — 16 procentu no visa eksporta. Pašreiz NIS tiek pilnveidota, balstoties uz ES rekomendācijām "The First Action Plan for Innovation in Europe" ("Pirmais inovatīvās darbības plāns Eiropā").

Iespaidīgi ir arī Izraēlas ekonomiskie panākumi. Izraēlas zinātņietilpīgo tehnoloģiju industrija savu attīstību sāka sešdesmito gadu beigās galvenokārt ar mērķi attīstīt militāro sfēru. Vēlāk tā pielāgojās arī civilo vajadzību apmierināšanai. 1997.gadā ārzemju investīciju apjoms zinātņietilpīgo tehnoloģiju sektorā bija 1,5 miljardi ASV dolāru. 70 procentu Izraēlas eksporta radīts ar modernajām tehnoloģijām. Izraēlas ekonomikas attīstības devīze: zinātņietilpīgās produkcijas infrastruktūra — augstākās prioritātes nacionālā misija (high–tech infrastructure as a national mission of the highest importance). Viens no rādītājiem — 3 procenti no IKP ir novirzīti zinātnei.

Ar savu labi nostādīto zinātņietilpīgo industriju infrastruktūru pašreiz ļoti iespaidīga ir arī Īrijas tautsaimniecība. Tieši tāpēc Īrijā ieplūst ievērojamas investīcijas no ASV, Japānas, Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Inovatīvās attīstības nostādnes formulētas "Zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju politikā".

Ko var mācīties no iepriekšminētā? Ar kādiem pasākumiem pēdējos 20—30 gados pēc izmēriem un resursiem Latvijai līdzīgas valstis ir spējušas nodrošināt straujus attīstības tempus un iekļūt pasaules attīstīto valstu vidū? Ko pašreiz pasaulē saprot ar progresīvu, t.i., inovatīvu ekonomiku?

Pirmkārt, tā ir orientācija uz eksportu, uz augstas pievienotās vērtības preču dominēšanu eksportā un zemas — importā.

Otrkārt, šādu preču un servisu radīšana savukārt ir pa spēkam tikai augsta intelektuāla potenciāla industrijām.

Treškārt, modernā izpratnē inovatīvā ekonomikā izglītība, zinātne, veselības aprūpe un kultūra ir pirmās kārtas prioritātes. Tām saskaņoti darbojoties, ar attiecīgi sakārtotas finansu un likumdošanas sistēmas atbalstu tiek nodrošināti augsti ekonomiskās attīstības tempi tirgus ekonomikas apstākļos (Nacionālās inovāciju sistēmas koncepcija).

Ceturtkārt, iepriekšminētā saskaņotība galvenokārt tiek nodrošināta ar diezgan spēcīgi izteiktu valsts regulāciju. Privātais sektors viens pats, paļaušanās tikai uz brīvā tirgus mehānismiem nespēj nodrošināt augstas pievienotās vērtības rūpniecības attīstību valstī un tās konkurētspēju pasaules tirgū. Pasaules ekonomistu un politiķu vidū inovatīvas ekonomikas sakarā tiek diskutēts, cik plānveidīgai tagadējos apstākļos ir jābūt ekonomikai. (Plānveidīgas ekonomikas labākais piemērs ir Japānas ekonomika. Te nav pilnīgi nekāda sakara ar sociālistisko, centralizēto plānveida ekonomiku.) Valsts inovatīvās attīstības politikas būtiska sastāvdaļa ir valsts tehnoloģiju politika, kura nosaka prioritāros virzienus valsts investīciju politikā: izglītības un zinātnes attīstības virzienus, kā arī atbilstoši labvēlīgu un saskaņotu valsts finansu politikas, likumdošanas, sociālās un kultūras sfēras darbību. Galvenā valsts intervences misija ir zinātņietilpīgo tehnoloģiju industriju sektoru izveide, nostiprināšana un aizsardzība, savu tirgu nosargāšanas un svešu iekarošanas politika.

Kādas ir augstas pievienotās vērtības industrijas?

Analizējot ekonomiski attīstīto valstu ekonomiskās augšupejas raksturīgos posmus, IKP industriālās sastāvdaļas — industriju tipus, izteikti iezīmējas šāda augoša ekonomiskā lietderīguma hierarhija:

I industrijas tips. Tas balstās galvenokārt uz vieglo rūpniecību: tekstilrūpniecību, pārtikas rūpniecību, kokapstrādes rūpniecību u.c. Šīs industrijas konkurētspēja sasniedzama uz zemu atalgota, vāji apmācīta darbaspēka rēķina;

II industrijas tips. Resursu (tai skaitā fiziskā kapitāla) intensīvā industrija — smagā rūpniecība (tērauda, alumīnija ražošana, smagā mašīnbūve, kuģu būve, naftas produktu ieguve — ražošana, pārstrāde) un ķīmijas rūpniecība;

III industrijas tips. Komponentu atkarīga industrija (autorūpniecība, elektronika un tml.);

IV industrijas tips. Inovāciju — ideju un informācijas virzīta industrija (elektronika un optoelektronika, informātika, mikroshēmas, datorprogrammnodrošinājums, jauni materiāli, smalkā ķīmija, jauni sakaru līdzekļi, bioinženierija u.c. nozares, kas atrodas uz zinātnes un dažādu tehnoloģiju robežām).

Virzienā I — II — III — IV notiek šādas kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas — stājas spēkā šādas likumsakarības: pieaug zinātniskās domas, jaunrades un izglītības nepieciešamība, respektīvi, pieaug zinātņietilpība; pieaug galaprodukta pievienotā vērtība; pieaug eksportspēja; pieaug pievilcīgums ārzemju investīcijām; valsts kopējai attīstībai, apkārtējai videi "svētīgākas" kļūst ārzemju investīcijas; samazinās ekonomikas "pārkaršanas" varbūtība.

Jo attīstītāka valsts, jo izteiktāk tās kopprodukta struktūra virzās uz IV > III > II > I. Attiecīgi pieaug arī attiecīgo pakalpojumu sektoru ekonomiskā atdeve. Turklāt labi attīstīta IV tipa industrija ceļ ražīgumu arī I, II un III tipa industrijās.

Tikai šāda izpratne par situāciju pasaulē ļautu stratēģiski pareizi atrast Latvijas attīstības prioritātes.

Viegli saskatāms, ka mūsu valstī dominē I tipa industrija, taču arī tā ir ļoti vāja. Nepieciešama nopietna analīze, cik lielā mērā iespējams kaut ko atjaunot no bijušā PSRS laiku mantojuma II un III tipa industrijām, cik lielā mērā šā tipa industrijas radāmas no jauna, balstoties uz moderno tehnoloģiju ieplūšanu sadarbībā ar Rietumu investoriem. Tomēr, ņemot vērā Latvijas dabaszinātņu un inženiertehnisko zinātņu augsto starptautisko līmeni un minētas likumsakarības pasaules ekonomikā, acīmredzama ir patiesība, ka Latvijai ir pamats stingri noteikt savu IV tipa industrijas attīstības politiku, kas faktiski arī nozīmē valsts inovatīvā attīstības modeļa izvēli. Inovatīvā valsts attīstība ir ilglaicīga. Latvija ir nolemta ilgstošai atpalicībai bez šādas attīstības uzsākšanas. Tā ir acīmredzama un skaudra patiesība.

Domāju, ka pašreizējo Latvijas vadošo politiķu nostādnēs pārāk spēcīgi dominē priekšstati, ka brīvā tirgus ekonomika, privatizācija, stabils lats, labs ģeogrāfiskais stāvoklis paši par sevi izraus mūs no atpalicības, ka brīvais tirgus atrisinās arī izglītības, zinātnes un veselības aprūpes jautājumus. Kā mainīt šādu izpratni? Kā likt saprast, ka nepieciešamas principiālas pašreizējās ekonomiskās attīstības kursa izmaiņas uz tautsaimniecības modernizāciju, kas balstītos uz zinātniskās domas un izglītības efektīvu darbību augstas pievienotās vērtības produkcijas radīšanā? Būtu jāsāk saprast, ka izglītības piramīdas virsotne ir zinātne un ka izglītība un zinātne ir mūsdienu ekonomiskās attīstības pamats. Visiem būtu jānonāk pie sapratnes, ka mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu labklājība nākotnē, mūsu valsts izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik ātri un efektīvi zinātniskā doma spēs iesaistīties augstas pievienotās vērtības produkcijas radīšanā. Pašreiz stāvoklis zinātnes jomā ir katastrofāls. Zinātne Latvijā no IKP saņem 30 līdz 40 reižu mazāku finansējumu uz vienu zinātnieku nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, lai gan zinātnieku skaits Latvijā ir samazinājies apmēram 4 līdz 5 reizes, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs.

Ja tagad pieļausim zinātnes bojāeju, tā būs traģēdija ne tik daudz zinātniekiem, cik valstij kopumā (zinātnieki ir pierādījuši, ka viņi visai sekmīgi var darboties arī citās dzīves sfērās un viņi ir pieprasīti Eiropas un pasaules darba tirgū). Zinātnes pašreizējā it kā vājā atdeve (ieguldījums IKP) nav tik daudz pašas zinātnes problēma un vaina, cik orientācijas trūkums mūsu ekonomiskās attīstības politikā uz inovatīvo attīstību.

Rakstam izmantoti Ekonomikas ministrijas publicētie, internetā pieejamie, ASV Informācijas resursu centra bibliotēkā u.c. par šo tēmu atrodamie statistikas dati, publikācijas, izdevumi